Margita Gūtmane
GALVAS
Ja nebūtu šī fotoattēla, neviens man neticētu šo stāstu. Bet tā kā daži draugi, uzņēmumu rokā turot, joprojām purina galvas un ar neticīgu smīnu kaut ko murmina par fotomontāžu, tad apņēmos uzrakstīt notikumu, jo iespiestam vārdam vēl joprojām tic.
Pēdējos gados lielu ievērību izpelnījies atvaļinājums laukos. Bija jūnijs, saulains un karsts, un pēc šādiem un tādiem apsvērumiem aizbraucu nedēļu uz laukiem. Arī te bija jūnijs, saulains un karsts. Es pastaigājos, peldējos, sauļojos, ēdu un gulēju.
Tā pienāca pēdējā diena, un priekš pusdienām es gāju izpeldēties tuvajā ezerā. Bridu pa pļavu, skrēju ceļam līdz, lecu grāvim no vienas malas uz otru un kļuvu miegaina no gaisa sanešanas. Te iepletu acis - starp suņburkšķiem un gundegām un citiem baltiem un sarkaniem puduriem pļavā
auga trīs galvas -
ne kāpostu,
bet cilvēku galvas
ar platām mutēm un karstumā samiegtām acīm. Mušas tās neaplidoja, dunduri nedūra, tikai kāda akla bite apmaldījās savēlušajos matos. Kad uzpūta vējš, līdz ar puķēm galvas grozījās labpatikā uz saviem kaklu stumbriem.
Jā, ja nebūtu man šī uzņēmuma, no kuŗa vairs netieku vaļā.
Pilsētā liku attīstīt filmu un uzņēmumus noliku draugiem priekšā. Tie smējās, sizdami viens otram uz pleca, tie mēģināja atminēt galvu īpašniekus. Es kļuvu nikna, un pēc tās reizes tikai retais vairs iegriezās pie manis.
Bet smiekli mani bija aizkāruši. Aizvien biežāk cilāju rokā uzņēmumu, aizvien biežāk to nesu pie loga, Lipināju pie rūts un cerēju, ka galvas, redzēdamas tik daudz cilvēku, sāks audzēt sev klāt kājas un rokas. Citreiz pavēru logu, uzliku attēlu uz palodzes un gaidīju, ka galvas izkāps no ieloga un dosies atpakaļ savā pļavā.
Tās gan izkāpj no ieloga,
bet tikai lai ieveltos manās rokās,
saspiestu pakaušus kopā
un klukstētu smieklos.
Tā agrāk klukstēja stikla bumbiņas,
kuŗas pa nostaigātiem nometnes
ceļiem grūdām izurbtos caurumos.
Kādu dienu atkal atvēru logu. Galvas man sēdēja uz pleciem kā kanārijputniņi. Vējš skrēja gaŗām. Es atrāvos no loga - nezinu kādēļ, bet nevaru viņu paciest. Cerēju, ka tas būs aizskrējis gaŗām, mani nepamanījis, bet tur viņš sēdēja bērzā, loga augstumā uzmeties zaram, šūpoja galvu un smējās. Saniknota aizcirtu logu, bet vēl nākošajās dienās viņa smiekli vibrēja rūtīs.
Ar to tad kļuvu uzmanīgāka. Dienās vairs nešķirstīju albuma lapas. Pavēru vākus tikai naktī, bet galvas to saprata. Vienīgi jūnija vakaros, kad manā ielā iegrūžas siena smarža, apaļiem vaigiem un brūni nodegusi, tad piesienu galvas auklā un vedu tās pastaigā.
Kaimiņi nesaka nekā. Nav jau viņiem izdevības kaut ko teikt, jo es ar viņiem vairs nesarunājos. Arī citi staigātāji nesaka nekā. Retais pasmīn, vēl retāk kāds iesvelpjas, bet tad galvas ripo man vēl staltāk nopakaļ. Pārējie klusē un izliekas tās un mani neredzam.
Pēdējā laikā gan tas sāk mani kaitināt. Galu galā neviens vēl nav vedis pastaigā trīs galvas uz reizi! -
Bet kopš divām dienām katru vakaru notiek kaut kas, ko nespēju vēl izskaidrot. Kļūstu nemierīga un sāku baidīties no vakara pastaigām,
jo kopš divām dienām
manām trim galvām
pakaļ noglūn
govs
ar divpadsmit kājām,
un tas nu vairs laba nenozīmē.