Tālivaldis Ķiķauka
MEZGLS *
Pie jocīga galda, kas bija sasiets mezglā, sēdēja un gandrīz vai dēdēja vismaz trīs stāvi, apveltīti ar cilvēciskām pazīmēm.
(Kas tie tādi, kas runāja, pie galdiņa sēdēdami.)
Tie bij' tautas dēli ar literārām smadzenēm, kas, sasniegušas 98.7° F. karstumu, priekšzīmīgi darbojās.
Tajā pašā laikā mums ir daudzi tādi, kas darbojas savas inerces pēc vien un savu, citiem viegli nepierādāmo vieglprātību, pavada ar savādām loģikas knaiblēm un meklē likumību katrā teikumā un zilbē, piemēram: „Ēdiet, dzeriet, kļūstiet dumji, jo rītdien jūs būsit vēl lielāki muļķi nekā šodien.”
Kā pirmais ierunājās Artis Sitra, kas pašreizējo situāciju raksturoja šādi:
„Ja mazā etniski precīzo latviešu emigrantu un viņu atvašu grupa var vēl runāt par literāru daiļradi, tad man te būtu daži vārdi sakāmi: ir tomēr jārēķinās ar lasītāju gaumes ievirzēm un nedrīkst tiem āmurēt pa galvu, kā to nupat ir darījis Ķiķauka, (1) kas savas paviršības zibsnī ir pagājis gaŗām turpat vai elementāri vienkāršām likumībām, ar kuŗām katrs literārs darbs ir piesaistīts sintakses formulu īpatnējai savaldei un noturīgumam.”
„Tev taisnība,” atteica Tisars Sars, „ikkatrai trajektorijai ir sava mākslinieciska vienība, kas aistētiski ir iedalāma stila vienībās: vienīgi saprotot šo simboliski vieplisko tēlainību, mēs varam iedrošināties lūgt no kritiķa un lasītāja, lai viņš netērē savu munīciju, apšaudot pats savu ēnu.”
„Kungi,” ieteicās Alnis Sinla, „es tomēr jums gribētu atgādināt Alberto Morāvijas teicienu, ka šodien labākie rakstnieki ir tie, kas izkrata savu maisu un saka visu, neskatoties uz sabiedrības vēlmēm.”
„Tev taisnība Alni,” atbildēja Artis - ”Sava veida fiziski sāpošai darbībai ir jānotiek arī literārā darbā, taču es vēlētos vismaz minimālu simmetriju. Kā tavs, tā mans vārds lasās tāpat no abiem galiem (Artis Sitra otrādi ir Artis Sitra un Alnis Sinla otrādi ir Alnis Sinla), un es sagaidu, ka arī rakstnieks savu formu valodu pratīs izveidot mākslinieciski pieņemamā vienībā vai struktūrā.”
Te nu abu starpā iemetās Tisars: „Bet, kas notiek, ja romāns top dehumānizēts? Ja tam atņem kā kājas, tā rokas un paliek tikai rumpis? Rob-Grijē taču saka, ka nevienam romānistam nav viss skaidrs tajā momentā, kad viņš izlemj kā rakstīt. Tāpēc jums ir veltīgi paskaidrot un mēģināt izdibināt, ko rakstnieks īsti domāja, sarakstīdams savu romānu, ko tas mēģināja panākt rakstīdams šādu vai tādu vārdu vai teikumu. Neaizmirstiet, ka literatūras funkcija nav illustrēt patiesību, bet gan ienest pasaulē zināmus jautājumus, kas vēl nav zināmi kā tādi.” (2)
„Es labi zinu, ka rakstniekam nav jāpaskaidro, jāizvērtē, bet gan jādod jauni ieskati.”
Alnis: „Nu labi. Pieņemsim, ka visu, ko mēs pašlaik runājam, kāds gribētu uzrakstīt. Pieņemsim, ka tas pats Ķiķauka jau tagad klabina savu SCM-Smith-Corona grabuli, ar kuŗu viņš apšauda savas bungādiņas. Vai viņam būtu vēl kādi kommentāri? Vai viņš gribētu savas personīgās domas atzīmēt lapas apakšā?” (3)
Artis: „Un viņš noteikti teiktu, ka viņš neraksta, bet tikai konstruē, jo, ja viņš kaut ko zina par Rob-Grijē, viņš vēl piemetinātu, ka romāns netēlo, bet pētī pats sevi. Jaunais romāns taču grib, lai publikai būtu pašpaļāvība literatūrai, un rakstniekam nevajadzētu kaunēties, to visu nolikt publikas priekšā bez mazākās pozes.”
Tisars: „Literāram darbam ir jāuzsit jaunas un vēl nebijušas sajūtas: kāda nozīme ir atkārtoties un lietāt pārbaudītas formulas? Tad jau var notikt tikai tukša pļāpāšana. Ņemiet Džoisa piemēru: cilvēks aizrakstījās līdz ārprātam, un šodien to pētī katrs domīgs literatūras kritiķis. Būtu baigi, ja kāds pateiktu, ka mēs par Mērnieku laikiem tālāk vēl neesam tikuši.”
Visi trīs runātāji turpina runāt vienā gabalā, neklausīdamies, ko otrs saka un tāpēc sekojošai sarunai nav pārāk lielas nozīmes, taču, lai mīļajam lasītājam rastu mazu priekšstatu, pamēģināsim uzmest fragmentu vārdu pa vārdam:
„.... Nevarētu taču sajūtu aplī izveidot visu, kas nav - tā rastos pretrunības, kas nav savienojamas ar stiliskiem apjomiem - jo nevar jau vārdus likt domām priekšā - kļūmju netrūkst arī t.s. tautas valodas attieksmē ar stilistiku kā tādu - var mēģināt organiski sapludināt kopā iekšējo sakarību, bet ja tai - nevar jau pretstatu veidā salīdzināt adjektīvus ar noriseņiem - te spēkā būtu tie mūsu valodas likumi, kas - kopā ar dainām, te mēs redzētu latviskās valodas iedirbi plašākā mērogā, bet - kas noticis ar kļūmēm, kas pavada šādu domu atrisināšanu - te būtu vērā jāliek tā mūsu tautiskā bagāža, kuŗas sākumi ir meklējami vēl Skalbes - bet internacionāli domāt var tikai tas, kas sevi ir pazaudējis savai tautai un ja tas notiek rakstniecībā tad - var izvirzīt kādu galveno domu, bet pārējās ir tai jāpakļauj, jo citādi - dziļāk ieskatoties zūd veidolu noslodze un - ko līdz runāt par apģiedu, ja tāda nerodas - un tomēr ar sāpēm ir jākonstatē, ka - tuvāka kopsakarība top sagrauta ar jukstapozicijās nonākošo priekšstatu spēju maiņu...”
(Es ceru, ka lasītājs piedos Artim Sitram, Alnim Sinlam un Tisaram Saram, jo tas, ko viņi savā literārajā plejadā nupat neizskaidroja, ir pagājis secen kā jums, tā ari man, un tāpēc ikkatri kommentāri lieki.)
Artis Sitra māca 19.gadsimta vācu literatūru Nevadā, kur viņam ir sieva, trīs bērni un suns. Viņš lasa abus latviešu laikrakstus un viņam pienāk arī Literatūra un Māksla, bet brīvā laikā viņš pats raksta dzejoļus un tos publicē. Alnis Sinla māca 18.gadsimta vācu literatūru Abavā, kas ir latviešu nometne Katskiļu kalnos, un viņam nekādas grāmatas vai žurnāli nepienāk. Tisars Sars patiesībā nemaz neeksistē, jo, kā vēlāk izrādījās, šis kungs ir Artis Sitra. Ar pseudonimu Tisars Sars viņš parakstās tikai Laikā, kamēr Latvijā Amerikā viņa vārds joprojām ir tikai Alnis Sinla, Artis Sitra nupat bija spiests ievietot sekojošu rakstu abās avīzes:
PASKAIDROJUMS
Ar šo paskaidroju skaidrības labad, ka, lai nemaldinātu latviešu lasītāju brīvajā pasaulē, var būt runa tikai par mani - Arti Sitru un nevis par Tisaru Saru vai Alni Sinlu. Visi nozākājumi un apvainojumi, kas nesen presē ir veltīti man, it kā oponējot ar abiem beigās minētiem it kā rakstniekiem, ir nepatiesi, jo es pats pārstāvu visus trīs: abi beidzamie vārdi ir mani pseudonimi, un ar šo es visu polemiku vēlos izbeigt.
Parakstījies: Artis Sitra.
Tad nekavējoties viņš ātrumā uzmeta otru vēstuli: Tālivaldim Ķiķaukam, ja tāds kaut kur dzīvo.
Godājamais kungs!
Jūsu kommentāri par manu literāro darbību nav bijuši ne glaimojoši, ne arī patīkami un tāpēc es jums lieku priekšā vairāk par mani nerakstīt. Kāda nozīme ir veltīgi mēģināt meklēt kādu, kuŗa nav. Jūs esat maldījies domādams, ka tāds Artis Sitra tiešām kaut kur dzīvo. Tā kā es patiesībā nekur neesmu, tad arī neparakstīšos
Bez paraksta.
Kad es saņēmu šo vēstuli, es tiešām nezināju ko darīt. Vai te būtu runa par kādu literāru joku? Ja vēl dzīvotu Herberts Sils, tad būtu domājis, ka tas ir viņš. Jeb vai Jaunās Gaitas redakcijā būtu iezagušies spoki? Vārds Artis Sitra man nelika mieru: kas gan šādu nelatvisku vārdu būtu izdomājis? Taču kādu dienu aprunājoties ar A.V., kādas avīzes redaktoru, viņš mani pasauca sāņus un teica: „Vai tad tu pats neesi Artis Sitra? Rokraksts resp. mašīnraksts uz mata tāds pats kā tev pašam.” To teicis viņš man parādīja paīsu rakstu ar uzrakstu „Paskaidrojums”.
Redzēju, ka beigās tomēr viss jāpaskaidro un tāpēc laidu arī vaļā: „Taisnība jau ir: Artis Sitra ir mans pseudonims, tāpat arī tie divi pārējie. Visas šo vīru apceres žurnālos un laikrakstos, kas ir parādījušās pēdējo trīs gadu laikā, esmu rakstījis es pats. Tādā veidā es mēģinu pats saprast savus literāros ražojumus.”
Pie jocīga galda, kas bija sasiets mezglā, dēdēja un turpat vai sēdēja trīs vīri, bet kad pienāca tuvāk bija redzams, ka tie visi ir izgriezti no papes un tāpēc, tiem paejot garām un 90 grādu leņķī atskatoties, kļuva skaidrs, ka tie ir tikai statisti kāda vēl neuzrakstītā lugā.
Un tā mēs attālināmies no lietām, kas mūs vairs nesaista un tās, būdamas tikai nelieli punkti, var kļūt ievērojamas mūsu iztēlē. Tālumā mēs īsti varam pētīt šo daiļo un burvīgo lietu sakarību telpā un laikā un visa mūsu tagadne ir tikai tāds atslēgas caurums, pa kuru mēs visu redzam tikai ar vienu aci. Zilā mākonī aizpeld sapnis par literatūru, un mēs to gūstīsim, kamēr vēl pratīsim. Ir savādi rakstīt par sevi pašu tad, ja sevī ir apvienotas visu jūsu īpašības, pat tās, par kūŗām jūs manā klātienē nelabprāt izsakāties. Es saku: „Literātūra patiesībā ir jūsu pašu izdomāta, jūsu uztverē un jūsu pašu valodā, un tā ir domāta tikai jūsu personīgai vajadzībai un jūsu patēriņam. Bet ja jūs spējat no jūsu pašu apcirkņiem vēl citiem ko dot, tad jūsu rosība ir jūsu pašu fantāzijas auglis, kas ir ienācies jūsu pašu saulē un jūsu pasaulē. Ar šo es gribētu paskaidrot jūsu sajūtu, vērtību un dziņu subjektivitāti, bez kuras ikkatra literāra baudīšana būtu lieka.
- substantīvs „mezgls” (uzsverot „zgls”) ir turpat vai neizrunājams līdzskaņu mezgls.
1) Te domāti kāda T. Ķiķaukas kriptogrammiski sacerējumi, kas jocīgā veidā ir parādījušies ārzemju latviešu grāmatu galdos.
2) Daudzās aprindās vēl pastāv uzskats, ka literatūra ir prece, par kuŗu maksā naudu, un tāpēc tā ir jāražo lasītāju patēriņam, kas savā mielošanās procesā grib: a) laizīt, b) gūt baudu par savu naudu, c) iemantot saprašanu, d) pastāstīt citiem, ka viņš ir sapratis, ko lasījis, jo tā viņš var pierādīt neprašām savu literāro pārākumu. Patiesībā visi uzskati ir nepareizi, jo drukātais vārds ir vai nu jēlviela vai arī degviela nākotnes procesiem.
3) Ķiķauka ir jau tagad paredzējis, ka šādi kommentāri sekos un tāpēc agrāk šajā rakstā resp. vēstījumā ir jau lietājis atzīmes Nr. 1 un 2.