Ints Liepa
DUMJAIS
Novelete
Jau ilgāk par stundu viņš bija atradies šeit, savā novērošanas posteni. Tā bija laba vieta, te iedobumā pie ieejas apavu veikalā, no kurienes varēja pārredzēt ratu novietošanas laukumu visā tā platībā. Te bija laba vieta arī tāpēc, ka ļaudis, kuŗi te apgrozījās, bija steidzīgi, jo viņi vēlējās nokārtot savu iepirkšanos vai citas darīšanas pēc iespējas ātri, kāpēc, lielās steigas dzīti, viņi nereti izlēca no ratiem un pazuda kāda veikala durvīs, atstādami atslēgas savā vietā. Daži, laikam sevišķi steidzīgie, atstāja pat motoru darbojamies. Dumjais redzēja, kurš no viņiem ieslidināja atslēgu kabatā vai rokas somiņā pēc tam, kad rati bija noslēgti. Daudzi to nedarīja, jo kad Dumjais aizgāja savus novērojumus pārbaudīt, jā, - atslēgas bija tur. Tikai līdz šim arvien bija gadījies kāds neizdevīgs apstāklis - kādos blakus ratos netālu sēdēja cilvēks, laukuma viņā pusē bija apstājušies policijas rati, vai arī sieviete, kuŗas ratos bija atstātas atslēgas, negāja nevienā veikalā, bet apstaigāja skatlogus. Tādas parasti ir atbraukušas uz satikšanos.
Dumjam vajadzēja dabūt kādus ratus šodien. Ne jau nu nozagt tā pavisam, bet tikai pabraukāties. Aizbraukt uz tirgus laukumu un parādīt tiem tur smuļa puikām, ka viņš, lūk, var izdarīt to pašu, ko viņi. Un vēl labāk. Lai būtu labāk, tad ratiem, kuŗus viņš aizņemsies, vajadzēja būt jauniem un dārgiem. Tas nekas, ka tie citi puikas bija lielāki un dažus gadus vecāki par viņu. Tas tiem nedeva nekādas tiesības saukt viņu par „dumjo”, kas tā apmēram varētu būt no vārda stupid, kādu viņi lietoja. Tikai - viņi jau neteica to tā. Nē, lai izklausītos riebīgāk, tad Viņi izlocīja un izķēmoja i un o skaņas, iztaisot stupi-īdo vai stupī-ipesso-o. Dumjš. Skolā neviens viņu tā nesaukāja. Tur viņš drīzāk bija gudrais, jo atzīmēs C parādījās tikai retu reizi. Bet tiem tur jau neinteresēja, kāds viņš bija skolā. Kāds viņš bija citu puiku barā tur tirgus laukumā vai citās pulcēšanās vietās, - tas skaitījās. Viņš jau nemācēja lielīties, tas tiesa. Nemācēja plaši un aizrautīgi stāstīt par svešu ratu aizņemšanos, par kaut kur atstātu mantu pievākšanu, par gaisa izlaišanu no riepām, par sīku mantu nočiepšanu veikalā.
Kas par to, ka laba daļa no šiem lielību stāstiem bija izdomāti, ja vien mācēja tā ticami pastāstīt. Dumjais to tā nemācēja laikam, jo tiklīdz viņš mēģināja kaut ko tā stāstīt, viņi visi smējās. Sevišķi Džordžs un Bils. Viņi to drīkstēja darīt, jo bija vecāki, abi 14 gadu, un lieli augumā. Arī kauslīgi. Tā ir netīra sodība - būt mazam. Viņš jau gan augs vēl, kā tas pienākas 12 gadu vecam, bet nekāds futbolists no Dumjā neiznāks nekad. Nē. Sīka konstrukcija, kā skolotājs reiz izteicās viņa krustmātei. Varbūt tas bija tāpēc, Dumjais domāja, ka viņam nebija vecāku. Krustmāte jau rūpējās gan par viņu, bet tas nebija tas, - ja būtu māte, viņš būtu uzaudzis lielāks. Droši vien. Māte esot mirusi, kad viņš bijis tikai četrus gadus vecs, bet tēvs, - jā, tas ir jocīgi - krustmāte stāsta, ka tēva viņam nemaz neesot. Nekad neesot bijis. Skolā viņiem tiek stāstīts par seksu, un no tā ir skaidrs, ka vajag būt tēvam un mātei, lai dabūtu bērnu. Tas pat ar bildēm tiek pierādīts, un pēc tām iznāk, ka pat visiem dzīvniekiem ir tēvs un māte. Krustmāte stāsta, ka mātei esot „piesities tāds diedelnieks”, kad viņa vēl bijusi jauna. Tad tas jau būs bijis viņa tēvs. Tas ir, ja māte varēja dabūt bērnu - viņu, Dumjo - ar to, ka tas „diedelnieks” mātei „piesitās”. Puikas gan lietoja citu vārdu. Ej nu sazini. Mātei esot bijis, kad viņa pavisam jauna bijusi, īsts vīrs, nu - tāds pa īstam pielaulāts, bet tas esot palicis Kurzemē. Tā krustmāte stāsta. Palicis? Tas esot jāsaprot tā, ka viņš kritis, kaŗojot pret komunistiem tanī Kurzemes cietoksnī. Jā, ja viņam būtu tāds tēvs! Liela auguma, tērauda ķiveri galvā, apjozies ar visādiem ieročiem... Tad viņš, Dumjais, tādam Bilam liktu saprast, no kādas varoņu cilts viņš nāk, kas ir tas cietoksnis, kur milzīgi augstā un plašā tādā kā pilī pie šaujamām lūkām visapkārt, visapkārt stāv kaŗotāji un tik plaucē dzīvu uguni tieši virsū komunistiem. Tas ir pavisam kas cits, nekā tādi ķēmīgi veči, kādus rāda tanīs mežonīgo rietumu filmās.
Pavisam lēnām laukumā ieslīdēja lieli rati. Tādā kā bronzas krāsā. Bjuiks? Nē - tas taču Linkolns, Svētā govs! - tādu dabūt rokās. Braucēja bija tāda pusveca lēdija, varen smalki uzcirtusies. Viņa ilgi čammājās ap sevi, skatīdamās ratu spogulī un tad izsvempās no ratiem. Jau pagājusi dažus soļus, viņa atcerējās, ka motors jāizslēdz. Ieliekusies ratos šamā pagrieza atslēgu, tas viss. Tādas šamās ir, Dumjais domāja, vērodams, kā viņa svinīgi aizlīgoja un aizvēra aiz sevis skaistuma uzspodrināšanas veikala durvis. Vismaz uz divām stundām, Dumjais novērtēja.
Šī nu ir tā lielā izdevība, uz kādu viņš ir gaidījis tik ilgi. Kas par ratiem! Džordžam acis izkritīs no pieres aiz skaudības. Un Dumjā iztēlē izkritušās Džordža acis skanēdamas atsitās uz asfalta un priecīgi ieripoja notekā.
Laukumā pašlaik nebija nekādas kustības, pat tas vientuļais sēdētājs bija aizgājis. Tas ir tā, lai nekas netraucētu manu lielo izdevību, Dumjais nodomāja. Uzmanīgi viņš vēlreiz pārlūkoja laukumu, tad aizgāja pie ratiem un ieslīdēja zem stūres. Tagad prātīgi! Viņš ir diezgan dzirdējis no citiem puikām visādas gudrības un paņēmienus, kā šādos gadījumos jārīkojas - vēsi un lielā mierā. Lai nevienam neuzkrīt viņa izdarības. Posts ar tik lieliem ratiem - sēdeklis tik augsts, ka paminas tur lejā var tikko aizsniegt. Viņš nospieda sviru, kas atbrīvoja sēdekli un pabīdīja to uz priekšu. Jā, nu ir labāk. Pagriežot atslēgu motors ierūcās bez viena lieka apgrieziena un tad turpināja ņurrāt tik klusi, ka Dumjais šaubījās, vai tas nav apstājies, pieliecās lejā, lai sadzirdētu. Ko šis citu darīs - protams, ka darbojas. Un tad Dumjais ieklausījās kādā citā svešā ritmā - tādos vienmērīgos sitienos. Ieklausījās, pasmējās, jo tā bija viņa paša sirds. Tas laikam tā piederējās, ka lielā izdevība nāca ar savu uztraukumu. Tagad - lēnām. Viņš izbrauca no laukuma un iegriezās pirmā šķērsielā, kas gadījās, jo bija dzirdējis runas par to, ka nav gudri braukt pa galvenām ielām. Sevišķi viņš, tāds mazs, pie lielu ratu stūres būtu ļoti uzkrītošs. Tad atkal pagrieziens citā šķērsielā. Viņš bija jau izdomājis ceļu, kā nokļūt uz tirgus laukumu. Tur ap viņu un viņa ratiem drīz salasīsies viss zeņķu bars un apbrīnos viņa veiklību un drosmi. Viņš tiem nebūs vairs nekāds dumjais, bet gudrais vai smalkais, kā jau nu puikas nolems viņu pārdēvēt. Varbūt pat - varenais. Tad viņš sasēdinās visu to baru savā - savā! - lielajā ķerrā - tā viņš it kā niecinoši nosauks savus ratus - un aizbrauks pa ielejas ceļu uz parku rajonu.
Šaurās ieliņas bija gluži klusas. Sevišķi te, kur viņš pašlaik brauca, jo tādas kā pamestas darbnīcas, kā noliktavas ieslēdza ieliņu no abām pusēm. Te - Dumjam likās, ka viņš dzirdēja bērnu ieraudamies kaut kur. Jocīgi, neizskatījās, ka šādā ieliņā varētu kāds dzīvot. Atkal, - nu gluži tuvu. Braucot ļoti jāuzmanās, ja bērni ir tuvumā, tas ir skaidrs. Viņš apturēja ratus, lai noskaidrotu, no kurienes tās raudas nāk. Un tūliņ arī ieraudzīja - uz pakaļējā sēdekļa, savīstīts segās, gulēja bērns, Tādu nešpetnu sodību! Pārliecies atzveltnim, Dumjais apskatīja savu pasažieri - sārts un apaļš, ar īkšķīti mute. Jau atkal aizmidzis. Kā viņš nebija redzējis? Nu-jā, - izskatījās jau vairāk pēc tāda drēbju vīstokļa nekā pēc bērna. Un labi netika arī apskatījies, jo bija aizņemts, pārbaudot apkārtnes drošību, kad aizņēmās ratus. Nozagt bērnu! Tas bija pavisam kas cits nekā ratu aizņemšanās. Un Dumjais ātri noslīdēja no sēdekļa un klusām aizvēra durvis no ārpuses. Tad viņš aizgāja gabaliņu prom no ratiem un, atspiedis muguru pret kādas ēkas sienu, nošļūca tupus - pārdomāt stāvokli. Labi nav. Viņa pirmais lielais pasākums draudēja izjukt tāda nieka dēļ. Un tas nieks guļ tur ratos un smaida. Un zīž savu īkšķi. Nevar taču braukt uz tirgus laukumu ar visu bērnu ratos. Tie tur par viņu atkal smietos. Un ja viņš atstātu ratus te, aizskrietu kājām pie puikām, tie tik un tā viņa stāstam neticētu. Un atkal smietos un atkal sauktu viņu par dumjo. Varētu jau... jā, kāpēc ne? Nē, nevar vis - ja gribētu bērnu izcelt no ratiem, viņš pamostos un tūliņ sāktu raudāt. Ļaudis ierastos un jautātu visādus muļķīgus jautājumus. Viņi jau neticētu, ka smalkie rati ar visu bērnu te ieradušies tā, paši vien. - Nez', kas viņš tāds ir - puika vai meitene? Nevar jau pārbaudīt, jo tas lejas gals ir droši vien savīstīts un saspraudīts adatām. Meitenes raud daudz nejaukāk nekā puikas. Taisni kviec. Tā tas ir viņu kaimiņos, kur no dvīņiem viens ir zēns, otrs meitene. - Ja nu... kāds cits izceltu bērnu no ratiem - tad viņš vienkārši ielēktu ratos un aizbrauktu. Vajadzēja ar' viņam braukt šinī pamestā ieliņā, kur neredzēja neviena dzīva cilvēka! Jāsameklē kāds. Un Dumjais aizskrēja uz ieliņas galu meklēt kādu. Kā pirmo viņš ieraudzīja sievieti, kas sēž uz mājeles kāpnēm. Viņš stāstīja, ka raudošs bērns ir pamests viens pats, - vai viņa būtu tik laipna un... Sieviete nāca līdz.
- Bērns, tu saki ? Vai mazs? Kā tevi sauc ? - viņa jautāja.
- Agris. -
- Ag... Kas tas par vārdu? Nejoko. Saki vēlreiz.-
- Agris Skudra. Es nejokoju.-
- Nu, labi, labi. Man nav jālauž mēle ap tavu vārdu.-
Kad viņi sasniedza ratus, bērns vēl arvien mierīgi gulēja.
- Neraud vairs, - Dumjais teica un domāja - viņš to dara par spīti man.-
Kad sieviete atvēra ratu durvis un noliecās pār gulošo, arī Dumjais iekāpa ratos no otras puses. Viņš slepus pabāza roku zem bērna segām un, sataustījis mazā dupsīša mīkstumu, ieknieba tanī. Mazais sarāvās un sāka raudāt. - Izdevās, - Dumjais sprieda.
- Tagad sieviete izkāps no ratiem un paņems bērnu līdz. - Un viņš iedarbinās motoru un aizbrauks. Bet sieviete nekāpa ārā, viņa apsēdās un paņēma bērnu klēpi. Raudas apklusa, un lielas acis vēroja svešo aukli. Viņš pat mazliet pasmaidīja.
- Nu redz', cik jauki, - sieviete teica. - bērniņš priecīgs, kaut ari sliktā māte atstājusi viņu vienu te tukšā ielā. Jā, slikta māte tik labam bērnam.-
Dumjais klausījās pārsteigts par pārmaiņu sievietes balsī - viņa runāja ar bērnu tādā klusā un jaukā gādībā, it kā solīdama aijāt un auklēt. Tad viņa griezās pie Dumjā- Tu, dēliņ, aizskrien uz nākošo ielu un piezvani... Nē, es pati to darīšu. Tu te pasēdi un uzmani mazo. - Droši vien viņa iedomājās, ka, ja gadījumā te varētu iznākt kāda atlīdzība, tad viņa pati to varētu lietot. Viņa izsvempās no ratiem un steidzīgi aizgāja.
Tā sieviete bija teikusi viņam - dēliņ. Sonny. It kā viņš būtu tāds pats kā tas te mazais. Vai arī - it kā viņas pašas dēls, kuŗam saka tādus siltus, labus vārdus. Tādus, kas kā glāstoša roka tev noguļas uz galvas... Un Dumjais pārvilka roku savam izpūrušam cekulam, - nē, nebija jau nekā. Tikai tādas dumjas iedomas, it kā viņš varētu būt kādam mīļš. Viss ir tāpat kā bijis - viņa ratos guļ svešs bērns, ar kuŗu nekā nevar iesākt. Bet tā sieviete laikam aicinās policiju un kad tā atbrauks, tad - nē, viņš negrib būt klāt pie tāda notikuma. Steigšus viņš izkāpa no ratiem un aizskrēja pie sienas, kur, sameklējis vaļēju dēli, atbīdīja to un ielīda iekšpusē. 0, viņš pazina šo šķūni, kur viņš un viss puiku bars bija dabūjuši gatavus visādus tračus un lietas. Tādas, par kuŗām arī viņi paši runāja tikai čukstot - nezāles pīpēšana, līmes ostīšana nebija sliktākās no tām.
Tas bija nejauki, ka nevarēja nevienam pajautāt padomu, ko tagad darīt. Un kāds labs padoms bija vajadzīgs steidzami un tūlīt, jo policijas rati varēja parādīties ieliņā katru brīdi. Un tad viņš pazaudēs savu Linkolnu!
Nevis rati, bet ieliņas galā parādījās - trīs puikas. Dumjais tos tūliņ pazina, nemaz nevajadzēja redzēt to sejas - Džordžs, Bils un Purkšķis. Pēdējā palama bija viņam piešķirta par smirdīgu trokšņu palaišanu nevietā un nelaikā. Viņa īsto vārdu Dumjais nekad nebija dzirdējis. Kad puikas bija pienākuši tuvāk, Džordžs deva zīmi apstāties un pats pieskrēja pie ratiem. Pārliecinājies, ka atslēga ir savā vietā, viņš ar rokas mājienu aizsūtīja abus pārējos puikas uz ieliņas abiem galiem. Skriešus. Tur nonākuši, puikas novilka ar roku gaisā dažus lokus, kam vajadzēja nozīmēt, ka gaiss ir tīrs. Un tad viņi drāzās atpakaļ, visi ieklupa ratos un tūliņ aizbrauca. Tad tā viņi to darīja! Hē!- liela lieta jau tā nebija. Droši vien noskatījušies to kādā blēžu filmā. Un viņš bija spiests mierīgi noskatīties, ka tiek aizbraukti viņa rati. Tas neko nelīdzētu, ja viņš būtu skrējis tur ārā un pieteicis savas likumīgās tiesības - tie nekad viņam nebūtu ticējuši. Kāpēc viņš neiedomājās izņemt ratu atslēgu? Dumjais, dumjais, dumjais! Nezin', vai viņi redzēja ratos gulošo bērnu? Tiem jau gan bija vienalga - ja ieraudzīs bērnu vēlāk, vienkārši izliks to uz ietves un brauks tālāk. Viņš nevarēja atstāt savu slēptuvi arī tāpēc, ka tā sieviete, vai viņas izsauktie policijas rati varēja ierasties katru brīdi. Un tiešām - ieliņas pretējā galā parādījās rati. Tāda kā veca lūžņu kaste. Kad tā piebrauca klāt, Dumjais redzēja, ka vecenei bija līdz kāds bārdainis. Blēde, - Dumjais nodomāja, - varbūt plānoja nozagt to bērnu tā pa īstam. Viņš pieskrēja pie ratiem un stāstīja, ka puikas ratus aizbraukuši, ka varbūt varētu tos panākt, ka tie, droši vien, brauks uz tirgus laukumu, ka...
- Lec iekšā! - bārdainis uzsauca.
Iekāpis ratos, Dumjais tūliņ uzsāka strauju domāšanu. Viņš bija norūpējies, jo braukt līdz šiem svešajiem večiem nebija nekādas jēgas. Šādā veidā viņš savus ratus atgūt nevarēs, bet gan var tikt iemaisīts tādā ķēpā ar to bērnu, tiem ratiem un večiem, un puikām,-savu mūžu netiks laukā. Tāpēc viņam jātiek no ratiem ārā un jārīkojas patstāvīgi un ātri.
- Mister, - viņš griezās pie bārdaiņa, - es zinu te tādu daudz īsāku ceļu uz tirgus laukumu. Es tad jūs tur sagaidītu. Un nevar jau zināt, vai tie puikas neapstājas kaut kur pa ceļam. Izlaidiet mani te. Es satikšu jūs tirgus laukumā un pastāstīšu, kur viņi ir. -
Bārdainim nebija iebildumu. Viņa skatā, ar kuŗu tas sapratās ar to sievieti, Dumjais pamanīja pat tādu kā blēdīgu smīnu. Skaidrs, viņi grib to bērnu nozagt.
Īsais ceļš veda pāri diviem žogiem cauri dzīvžogam, tad gabaliņu pa šauru aizmāju aleju un pa alu cauri kapsētas mūrim, bet viņāpusē - pa augšu mūrim, izlietojot tuvu stāvošo koku. Pavisam īss ceļš. Grūtības? - nu jā, īsie ceļi nav tie vieglākie. Skriedams Dumjais atkal domāja par to, kā darīt tālāk. Jocīgi, viņš sen nebija tik daudz domājis - tā, bez pārtraukuma un no vietas. Tagad viņš bija izdomājis paziņot tiem, kuŗi bērnu pašlaik meklē, kur tas bērns atrodas. Tas nevar būt citur kā tirgus laukumā.
Dumjais iegāja tādā mazā veikaliņā, kuŗa logā bija uzrādīts tālruņa numurs, un lūdza atļauju lietot tālruni. Sieviete, veikaliņa īpašniece, neteica ne vārda, tikai purināja galvu. - Lūdzu, - Dumjais vēl mēģināja.
- Blēņu sarunām man tālruņa nav, - viņa teica.
- Tās nav blēņas. Nē, - man jāzvana, uz skolu, ka nevaru iet, ka māte slima.-
- Nu, tad zvani.-
Dumjais sameklēja policijas numuru. Kad balss atsaucās, viņš noziņoja - puikas braukā zagtu Linkolnu, Ratos ir mazs bērns un divi veči grib to bērnu nozagt. Nāciet ātri. A? 0, - tas ir tirgus laukumā. - Viņš nosvieda klausuli un izmetās pa durvīm, sievietei nosaucot - Blēdis tāds! Skola viņam ..-
Tirgus laukums ir tepat aiz nākošā stūra. Dumjais negribēja nonākt par vēlu tur, jo viņš sagaidīja, ka nākošie notikumi būs iespaidīgi. Bija arī - sirēnām kaucot laukumā iedrāzās no divām pusēm policijas rati. Policisti ielenca Linkolnu un arī veco ķerru ar tiem bērnu zagļiem. Pēdējie gan varen plātījās ar rokām, kaut ko stāstīdami, taču tas neko nelīdzēja. Tāpat nelīdzēja dažu puiku mēģinājums aizbēgt, jo visi, kādi pieci vai seši, drīz tika iesēdināti policijas ratos un rati aizbrauca. Tā dāmiņa no skaistuma kopšanas vietas pārsēdās no policijas ratiem viņas pašas Linkolnā pie mazā bērna. Viņiem pievienojās policists un tad arī šie rati aizbrauca. Izklīda arī ziņkārīgie - izrāde tirgus laukumā bija beigusies.
Dumjais sasita plaukstas kopā, it kā nopurinot putekļus pēc paveikta ne visai tīra darba.-No šī laika viņš vairs nebūs Dumjais. Tāds nupat tika aizvests līdz tiem pārējiem. Viņš tagad ir Agris. Un viņš grib palikt Agris turpmāk un arvien. Viņš pat aizies uz skolu vēl šodien, tas nekas, ka vēlu. Varbūt krustmāte tad būs lepna uz viņu. Un viņš gribētu, lai ar viņu lepotos arī viņa tēvs. Nē, ne jau īstais tēvs, jo tāda jau viņam neesot, bet kaut kas kā patēvs. Nu tas, kas palika Kurzemē.