Aina Siksna
VĒLREIZ PAR ENKVISTA GRĀMATU
Baltiešu liktenis atbalsojies zviedru literātūrā ne vienu reizi vien. Populārais rakstnieks Olle Hedbergs iesāk vienu no saviem romāniem ar teikumu: Padomā, mazākais šad un tad, par Baltijas tautu likteni. Polītiskā darbiniece Mia Leke Levgrena savos memuāros raksta par nakti, kad viņa kopā ar savu apteksni raud par izdotajiem baltiešu leģionāriem.
Pēra Ulova Enkvista romānu Leģionāri (Per Olov Enquist, Legionärerna, 1968) par baltiešu kaŗavīru izdošanu 1946. gadā zviedru recenzenti dēvē par nozīmīgāko zviedru Literātūrā beidzamos desmit gados. Latvietis ķeras tam klāt jau ar skepsi. Par baltiešu izdošanu mums visiem ir skaidri un noteikti uzskati. Ko gan zviedrs mums varētu jaunu pateikt? Un vai viņš vispār var ko saprast? Taču, grāmatu izlasot, jāatzīst: būtu vērtīgi, ja tā parādītos latviešu tulkojumā. Tā ir grāmata, kas apaugļotu mūsu polītiskās diskusijas – un varbūt arī literātūru, kas nereti rāda mūsu „ciešanu vēsturi” šabloniski, bez distances un mākslinieciska spēka.
Kaut Gunāra Irbes saistošajā recenzijā (JG 71.nr.) skartas Enkvista romāna galvenās problēmas, domāju – ir pamats vēlreiz atgriezties pie jautājumiem, ko grāmata izraisa, it sevišķi tāpēc, ka informācija mūsu presē, izņemot Irbes recenziju, bijusi vienpusīga. Mēģinājumus dot sīkāku informāciju zviedru valodas nepratējiem laikraksti noraida ar teikumu: grāmatu cildina arī Rīgā. (Nonsenss. Līdz š.g. februārim neviens Latvijas periodiskais izdevums nav Enkvista romānu ne recenzējis, ne citādi analizējis. Romāna citāti lietāti vienīgi radiopārraides vulgārpropagandā. Red.). Šai sakarā būtu jāievēro, ka savā grāmatā Enkvists par Krieviju izsakās šādi: „Padomija šodien man liekas pārakmeņojusies pilsonības dzimtene, pilna nedzīvas birokratijas, kas pārvērtusi revolūciju par iestādījumu.”
Gribētos apgalvot, ka informācija latviešu presē ir tendencioza un vērojama trimdinieku neuzticība pret visu, kas nesaderas ar mūsu šauri novilktajām ideoloģiskām līnijām. Enkvists ir apzinājies šo risku arī zviedru aprindās. Analizējot Latvijā savāktos faktus, viņš saka: „Viņš zināja, ka katrs mēģinājums pieminēt, ka ne visi izdotie bija svēti, tiks saņemts ar protestu vētru. Viņi tik ilgi bija Zviedrijā noderējuši par polītisku argumentu, ka bija aizmirsies, ka arī izdotie bija cilvēki, labi un ļauni, stipri un vāji, gudri un stulbi, nelieši un svētie. Ka viņi bija cilvēki. Ja ziņas, ko viņš savācis, bija patiesas, un tie 14 leģionāri, ar kuŗiem viņš bija runājis, teica patiesību, tad pāri par 100 izdoto bija bez vainas arī padomju varas priekšā – nevainīgi, piespiedu kārtā mobilizēti vīri, ne kaŗa noziedznieki. Vai to nevajadzēja noskaidrot? Vai nebija nozīmīgi mēģināt šo problēmu diferencēt un apskatīt viņus katru par sevi, jo viņi bija atsevišķi individi? Un darīt to bez moralizēšanas un, ja iespējams, bez aizspriedumiem?”
Vietā jautājums, vai arī latviešu lasītājam nederētu lasīt Enkvista grāmatu bez moralizēšanas un aizspriedumiem?
Pērs Ulovs Enkvists ir 35 gadu vecs akadēmiski izglītots zviedrs no Norlandes, Zviedrijas ziemeļu daļas, kas sociālu apstākļu dēļ vienmēr ir bijusi ar polītiski kreisu noslieci un devusi zviedriem vairākus nozīmīgus rakstniekus. Arī Enkvists nav izņēmums. Viņš ir izbijis sociālists, izbijis liberālis un tagad sevi dēvē par trešās šķiras komūnistu. Viņa komūnistiskā nostāja ir principiāla; un, lai stāvētu uz iespējami neitrālas platformas, viņš dažreiz citē Mao. Priekšvārdos Enkvists deklarē: „Es negribu rādīt baltiešu traģēdiju, bet zviedru dilemmu.” Zviedru recenzijās arī skaidri manāms, ka zviedru lasītājs to lasa kā zviedru dilemmu, jo gandrīz visi recenzenti ar apmierinājumu konstatē, ka Enkvists noskaidrojis, ka tikai nedaudzi no izdotajiem leģionāriem notiesāti. Lielākā daļa no viņiem mīt Latvijā relatīvi pieņemamos apstākļos. Taču Enkvista grāmatas lielais spēks, ka lasītājs tur kā projektīvā testā var risināt pats savus konfliktus un saskatīt savu patiesību. Jo Enkvists mums neuzspiež savu skatījumu. Viņš sniedz faktus, kuŗus rūpīgi vācis, studējot parlamenta protokolus, intervējot ministrus, bijušos latviešu leģionārus Latvijā un Anglijā, lasot Bruno Kalniņa grāmatu par Baltijas valstu vēsturi un nepārtraukti mudinot lasītāju domāt, vērtēt, pārvērtēt un spriest pašam. Pie latviešu lasītāja grāmata nenāk tikai kā zviedru dilemma, bet arī kā šīs baltiešu traģēdijas iztirzājums. Atkāra no paša lasītāja, viņš aktualizētos konfliktus aktīvi apstrādās, vai regresijas procesā pārvērtīs agresivitātē un tās projekcijā uz autoru un zviedriem vispār.
Ir jāapbrīno Enkvista nopietnība, rakstot šo romānu. Viņš ir ziedojis divus gadus, lai iepazītos ar izdošanas polītisko vēsturi.
„Es gribēju dot pilnīgi objektīvu un eksaktu ainu par šo vienreizējo gadījumu zviedru vēsturē,” saka Enkvists. Beidzamā nodaļā viņš stāsta par savām izjutām kuģī, kas atstāj Rīgu 1967. gada vasarā. Spēcīgā saviļņojumā viņš novēršas no latviešu asarām, kad raud ir tie, kas atgriežas Zviedrijā, ir tie, kas paliek Daugavas krastā. Un Enkvists pazemīgi saka: „Es nekad nesapratīšu visu.”
Grāmatā ir vietas, kuŗas lasot, baltiešu izdošana šķiet esam pats ļaunākais noziegums, un ir lappuses, kas liek domāt, ka tā varbūt bija zviedru morāls pienākums. Patiesība nav ne viena, ne otra, patiesība jāmeklē lasītājam pašam. Zviedru galvenie uzskati šai jautājumā nav atšķirīgi no mūsējiem. Baltiešu izdošana ir kauna traips zviedru polītiskā vēsturē. Asinis lija. Kā zināms, kopā ar baltiešiem izdeva arī 3000 vācu kaŗavīru. Bada streiks iesākās baltiešu nometnē, un šim piemēram sekoja arī vācieši. Pašsakropļošanās un pašnāvības lielā skaitā notika arī vācu nometnēs, pavisam 193 gadījumos. Kāpēc tās notika? Zviedru reakcija pret izdošanu bija spēcīga, tā suģestēja un prasīja pēc traģēdijas, un tās ietvarā kaŗavīri viens pēc otra uzņēmās savas traģiskās lomas. Tāda ir viena no Enkvista teorijām. Tikai nedaudz baltiešiem draudēja sods Latvijā par piedalīšanos vācu policijas vienību akcijās – žīdu un civilistu iznīcināšanā. Apgalvot, ka šāds pārmetums ir pilnīgi nepamatots un ka neviens latviešu kaŗavīrs nav piedalījies vācu policijas vienību darbībā, laikam būs pagrūti. Latviešu kaŗavīru līdzdalība žīdu iznīcināšanā aprakstīta arī latviešu romānos, piemēram, Gunara Janovska romānā Pie Jomas. Būs pamats domāt, ka ne gluži bez iemesla.
Šis pārmetums skaŗ tikai nedaudzus, arī leitnantu Lapu, kas Zviedrijā devās pašnāvībā. Enkvists piemin, ka Lapas vecākus aizveduši krievi un ka var jautāt, kāda nozīme šim faktoram bijusi Lapas turpmākā rīcībā. Enkvists netiesā, bet meklē iespējamās atbildes. Arī Pēteris Vabulis devās pašnāvībā. Pēc Enkvista domām viņu nesagaidīja notiesāšana, un viņa pašnāvība bija suģestijas sekas. Skaidrs, ka Enkvists šajā gadījumā nav domājis par to suģestijas spēku, ko radīja deportācijas 1941. gadā un ka šīm deportācijām sava nozīme bailēs par izdošanu.
Taču Enkvists grib rādīt zviedru dilemmu un zviedru vainu. Viņa galvenā doma ir šāda: zviedru aprindas, kas bija pret izdošanu, un zviedru valdība, kas leģionārus izdeva, rīkojās neapzinīgi, tādā kārtā mēģinot mazināt vainas apziņu par savu nostāju kaŗa laikā. Zviedru valdība bija atbalstījusi Vāciju kaŗa gados, un simpātijas pret vāciešiem zviedru tautā bijušas spēcīgas. Enkvists studējis valdības oficiālos lēmumus un konstatējis neskaitāmus noraidītus žīdu lūgumus iegūt azīltiesības. Kad Norvēģiju okupēja, zviedri izraidīja neskaitāmus norvēģu pretestības kustības dalībniekus, kas bija pārbēguši robežai; un to darīja, nedomājot, kāds liktenis viņus sagaida. Zviedru valdība pēc kapitulācijas kaunējās par savu atbalstu Vācijai, tādēļ gribēja demonstrēt konsekventu nostāju, izdodot vācu – un to starpā arī baltiešu – kaŗavīrus krieviem. Pusapjausta vainas apziņa lika tiem rīkoties. Liela daļa zviedru tautas kaunējās, ka klusējusi un simpatizējusi vāciešiem. Tagad tā demonstrēja pret baltiešu izdošanu. Arī šī līdzjūtība dibinājās uz vainas apziņu par klusēšanu, redzot citus, varbūt lielākus, noziegumus. Enkvists analizē psichiskos mechanismus, kas liek mums raudāt par individuālām traģēdijām un klusēt par lielām un anonimām. Ko nozīmē patoss, jūtas, patiesa izpratne polītiskās situācijās? Cik liela nozīme nejaušam gadījumam? Ka zviedru valdība pieņēma lēmumu izdot vācu kaŗavīrus, ieskaitot baltiešus, bija pa daļai gadījums. Ārlietu padomes sēdē ministra Gintera ziņojums bija neskaidrs, visi steidzās, jo 90 gadu vecais karalis bija noguris. Pēc sapulces izrādījās, ka daudzi nebija aptvēruši, ka starp vāciešiem ir arī baltieši, kuŗu liktenis prasīja speciālu lēmumu.
Portretu galerija grāmatā ir milzīga. Starp zviedriem interesantākie ir ārlietu ministrs Undéns, kas no iepriekšējās koalīcijas valdības mantojis izdošanas lēmumu un kam tas īstenojams. Latviešu starpā interesantākā un komplicētākā figūra ir bada streika vadītājs Dr. Eichfuss, par kuŗu Enkvistam psīchiatriska diagnoze: histeriķis un mitomans.
Jau agrākos romānos Enkvists risinājis domu par angažēšanos, ne distanci. Viņš negrib padoties sentimentam, patosam. Viņš mēģina rīkoties ar faktiem un attīrīt tos no patētisku vārdu suģestijas, tā brīžiem panākot kāpinātu dramatisku efektu. Ir vietas, kur Enkvists starp oficiāliem lēmumiem publicē kādu latviešu leģionāra vēstuli vai dienasgrāmatas fragmentu, kuŗā cilvēciskā traģēdija pēkšņi izlaužas ar varenu spēku. Lasot mūsu trimdas romānus, neesmu izjutusi tik spēcīgu saviļņojumu kā lasot par fotogrāfijām Vabuļa ģimenes albūmā. Tur ir Vabulis zārkā Zviedrijā, tur ir viņa bērni Travemindē pie jūŗas ar vrakiem tālumā, tur ir Vabuļa dēka un zviedrietes dēls Vermlandē Zviedrijā. Trīs portreti – nāve, emigrācija, asimilācija, latviešu tautas likteņa īsa un efektīva illustrācija.
Latviešu lasītājam vislielāko konfliktu izraisīs pēdējā nodaļa „Atgriešanās”. Enkvists ir pats intervējis 11 izdotos un studējis krievu archīvus. Rezervēšanās pret falsifikācijām, kuŗas viņš pieņem, ir gaŗa kā liturģija. Intervijas ar leģionāriem un archīvu studijas notikušas ar krievu svētību. Vienkāršais fakts, ka Enkvists baidījies sagādāt leģionāriem nepatikšanas, uzmeklējot tos bez iestāžu ziņas, norāda, ka viņš izprot krievu sistēmu, un viņu nevarēs ierindot naivos krievu uzpirktos propagandistos. Pirms brauciena uz Latviju, Enkvists iepazinies ar daudziem baltiešiem Zviedrijā. Viņš apzinās, ka bēgļu grupa ir heterogēna polītiskā ziņā. Visi ir pret komūnismu. Enkvists saprot trimdinieku antikomūnismu, jo padomju varas laikā tie ir saskārušies tikai ar komūnisma imperiālistiskām tendencēm. Taču Enkvists atļaujas teikt: „Daži ir apstājušies un pārvērtušies par mūmijām.” Enkvists analizē bēgļu bailes no kontakta ar Latviju un pieskaŗas emigranta psīcholoģijai. Viņš nezina atbildes, bet viņa grāmata ierosina pārdomas par problēmām, kuŗas mūsu pašu Literātūrā vēl nav cilātas:
„Bet kā lai es, zviedrs būdams, aprakstu to jūtu sajaukumu– ilgas, vainas apziņu, dusmas un bēdas – ar kādu latvietis raugās uz savu zemi. Vaina, jūs sakāt – vainas apziņas mums nav. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts? Vai tanīs ilgās nav arī vainas apziņa? Un vai šī neurotiskā vainas apziņa nav dažreiz paslēpta zem nicināšanas un neslēpjas distancēs?”
Atgriežoties pie leģionāriem: sodīto sarakstam Enkvista grāmatā liela līdzība ar sarakstu, kas dots O. Freivalda zviedru valodā izdotajā grāmatā. Enkvists stāsta par dzīvi Vorkutā, un viņa apraksts neatšķiŗas no tiem, kas lasīti mūsu presē. Protams, viņa indignācija ir mazāka. Jājautā, vai viņam to var pārmest. Arī mēs neesam indignētī par notikumiem, kas mūs tieši neskaŗ.
Rakstu beidzot, gribētos dot izvilkumu no Enkvista grāmatas beidzamās nodaļas tiem, kas pēc šī apskata vēl šaubītos un grāmatu uzskatītu tikai par tendenciozu darbu bez izpratnes par mūsu traģēdiju.
1967. gada 17. jūnijā Enkvists atgriežas ar kuģi Zviedrijā kopā ar latviešiem, kas apmeklējuši savus tuviniekus Rīgā.
Viņš zināja, kā tas būs, jo viņš bija piedzīvojis atbraukšanu. Viņi stāvēja ciešās rindās pie reliņiem, saliekušies uz priekšu, un māja tiem, kas stāvēja krastā. Viņam priekšā jau raudāja, bezprātīgi un nedomādami par savu cieņu, raudāja mutautos un rokās, tie tur lejā māja un raudāja. Nāciet atpakaļ, nāciet atpakaļ, nāciet atpakaļ. Krastā stāvēja kāds tūkstotis ļaužu, bija dienvidus, no upes viegli pūta vējš un karstums nebija liels. Viņi meta puķes. Tas bija šausmīgi. Viņš raudzījās no sāniem astoņdesmitgadīgajā mežzinī no Vesterosas, ar kuŗu bija runājis šurp braucot: viņš bija atstājis Latviju 1944. gadā un tagad bija uzdrošinājies aizbraukt beidzamo reizi, lai satiktu savu māsu un brāli. Pēdējo reizi pirms nāves. ––––
Lejā, krastā, viņi sāka dziedāt vecu latviešu dziesmu, ko viņš nesaprata, un visi dziedāja līdz, un beidzot atskanēja maršs skaļrunī, un viņš domāja, ka šinī bizarrā, bēdīgā, aprunātajā, ļaunajā birokratiskā un neizprotamajā Padomijā pat marši skan mollā. —
Un viņi raudāja, raudāja un raudāja, un uz viņiem nevarēja skatīties, nevarēja. Viņš aizgāja klāja otrā pusē un apsēdās. Tur bija tukšs, saule spīdēja, bija brīnišķīgi silti un jauki. Daugava lēnām slīdēja viņam gaŗām. Ūdens, saule, refleksi. Otrā pusē upei: nami, rūpnīcas, prāmji un kuģi. Cilvēki. Bija it ka jāizvēlas, kur stāvēt, šeit, viņā malā, bija brīvi un patīkami: kuģa otrā malā viņi sauca, māja un raudāja. Notikumi, ko viņš bija mēģinājis aprakstīt, nepārtraukti tiecās izplūst jūtās, ko nevar kontrolēt, vadīt un saprast. Ir kāda plāksne cilvēka dzīvē, kur cilvēka rīcība ir apzināta un tās rezultāti pārskatāmi; šai plāksnei viņš bija tuvojies, stāvoklim, kur cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību un beidzot iemācījies ietekmēt īstenību, kas viņu apņem, iemācījies dzīvošanas mechanismus. Bet bija arī kāda cita plāksne, neskaidra un mīklaina, kur īstenības priekšā dominēja cilvēka ciešanu pilnā seja: cilvēka bez izcelsmes un vēstures. Viņš vienmēr bija nicinājis izteicienu „cilvēks ciešanās”, jo viņš nicināja sentimentalitāti, bet dažreiz viņš to bija redzējis pilnīgi kailu, atstātu kā upuri, un tas bija viņu satriecis tik lielā mērā, kā nekad nebija gaidījis. Viņš bija gribējis noskaidrot 146 izdoto likteni, bet turpat bija cita problēma, lielāka un komplicētāka un tikpat akūta, kaut nekad neviens par to nerunāja: trauma, ko viņš visu laiku bija izvairījies definēt, jo tā attiecās uz šodienu un to nevarēja atbīdīt un izmeklēt zem lupas.” „Jums vajadzētu arī pieskarties jautājumam, kas ir daudz komplicētāks nekā jautājums par mūsu atbildību leģionāru izdošanā: jautājumam par mūsu kultūras kopību ar valstīm pie Baltijas jūŗas, kuŗu problēmās mums būtu jādalās, nevis tām jāuzgriež mugura, atbildot ar polītiskām banālitātēm. Kāpēc mēs esam norobežojušies no lielās mūsu apkārtnes daļas?” Viņš bija mēģinājis saprast, kas to izraisījis un ko ietveŗ zviedru fiksācija, baltiešus izdodot. Vai te nebija atbilde? Vai tā nebija maza daļa no zviedru un rietumeiropiešu traumas, kas te pēkšņi atklājās neizmeklēta, daļa vainas, kāds simptoms schizofrenās Eiropas latentajā slimībā?
Katram, kas dzīvo Eiropā un it sevišķi Zviedrijā, ir skaidrs, ka Enkvists te pieskāries kādam ļoti esenciālam jautājumam un parādījis izpratni, kādu nesastopam to ārzemnieku runās, kas labprāt piedalās mūsu nacionālo svētku aktos. Raksturīgi, ka šo vietu Enkvista grāmatā nepiemin zviedru recenzenti. Zinot, ka Leģionāri jau tulkoti vāciski un drīzumā iznāks arī angļu valodā, priecāsimies par šiem drosmīgajiem vārdiem.
