Šogad latviešu tauta dziedās trejās pasaules malās. Iesāksim ar mazāko grupu Losandželosā. Tās kopkoŗa koncerta programma šāda:
1. A.S.V. himna
2. Latvijas himna
I daļa (oriģinālkompozicijas)
3. Saules svētki
J. Vītols
4. Papardes zieds
V. Ozoliņš
5. Balsis
J. Norvilis
6. Birzēm rotāts Gaisiņš
V. Dārziņš
7. Mana tauta
V. Baštiks
8. Latvietim
J. Norvilis
II daļa (tautasdziesmas)
9. Dziedāj’ tautu tīrumā
J. Norvilis
10. Aiz ezera balti bērzi
P. Barisons
11. Kas man bija nedzīvoti
A. Feils
12. Līgo dziesmu virkne II
P. Jurjāns
13. Audēji (igauņu t.dz.)
E. Oja
14. Rīta ausma (lietuvju t.dz.)
B. Budriūnas
15. Dziedāj’ tautu tīrumā
J. Norvilis
III daļa (kantātes)
16. Rapsodija (orķestris)
J. Kalniņš
17. Tēvijai
A. Jurjāns
18. Kā Daugava vaida
J. Norvilis
19. Tev mūžam dzīvot, Latvija
J. Mediņš
Tad lielākā grupa Toronto, kuŗas kopkoŗa koncertā dziedās:
1. Kanadas himna
2. Latvijas himna
3. Mūsu tēvs
Jurjānu Andrejs
4. Ciānas bērni
E. Dārziņš
5. Birzēm rotāts Gaisiņš
V. Dārziņš
6. Kā gulbji
K. Kažociņš
7. Kalna bērēji
J. Norvilis
8. Dzērves un ērglis
V. Ozoliņš
9. Imanta
A. Kalniņš
10. Līgo dziesma
J. Kalniņš
11. Svešai zemē
E. Melngailis
12. Saule laivā
J. Cīrulis
13. Tumsa, tumsa
J. Norvilis
14. Es izaugu pie māmiņas
V. Dārziņš
15. Tumša nakte, zaļa zāle
E. Melngailis
16. Silmala trīcēja
J. Graubiņš
17. Div’ pļaviņas es nopļāvu
A. Feils
18. Tev mūžam dzīvot, Latvija
J. Mediņš
Vīru kori:
19. Dies irae
J. Vītols
20. Jāņu laiva
H. Pavasars
21. Padziedami nu, balini
J. Graubiņš
22. Vasara
V. Baštiks
Vislielākā daļa, protams, Rīgā, kas dziedās:
1. Dziesmai šodien liela diena
P. Barisons
2. Lauztās priedes
E. Dārziņš
3. Rožu lauks
E. Melngailis
4. Es uzkāpu kalniņā
M. Gubene
5. Kur tu skriesi, vanadziņi
Jurjānu Andrejs
6. Mikita
V. Ragovičs
7. Marš robočij narod
A. Berezma
8. Līgo dziesmas no op. Baņuta
A. Kalniņš
9. Zvērests
V. Kaminskis
10. Domas (dziesma Ļeņinam)
G. Ramāns
11. Pesņao Ļeņins
A. Golmikovs
12. Mūsu Rīga
O. Grāvītis
13. Mūžīgā uguns
A. Žilinskis
14. Galvas noliecam
Ald. Kalniņš
15. Gaismas pils
J. Vītols
16. Mugurdancis
M. Zariņš
17. Līgo dziesmas
P. Jurjāns
18. Belaja čerjomiha
A. Svešņikovs
19. Trīs dienas (lietuviešu t.dz.)
J. Tallat-Kelpšs
20. Himna dzimtenei
V. Kaminskis
21. Ziedi, dzimtā zeme
B. Aļeksandrovs
un A. Babadžahjans22. Nebrauc tik dikti
E. Melngailis
23. Meita sēde kuražās
E. Melngailis
Par himnām nekas nav teikts. Cik zināms, vīru koŗu dziesmās ir J. Vītola Dies irae.
Vai šais dziesmotos svētkos saredzam arī kopīgas skaņas un vārdus? Jā! Losandželosā dzied P. Jurjāna „Līgo dziesmas”, tāpat Rīgā. Toronto atskanēs J. Vītola Dies irae, tāpat Rīgā. Beidzot Toronto un Losandželesā blakus V. Dārziņa „Birzēm rotāts Gaisiņš” izsauksies arī „Tev mūžam dzīvot, Latvija”.
Kopējais saucējs tomēr ir visiem trim latviešu dziesmas svētkiem. Tas ir – Līgo!
 Līgo! (A. Purmaļa foto uzņēmums) |
 Jaunā komponiste Lilija S. Zobene |
Pagājušā JG numurā iztrūka 5. Kanadas latv. dziesmu svētku rīcības komitejas godalgotās jaunās komponistes L. Zobenes fotogrāfija. To tagad ievietojam līdz ar īsu viņas dzīves un muzikālo gaitu aprakstu. Viņa stāsta:
Esmu dzimusi 1950. gada novembrī Halifaksā, Ziemeļanglijā. Man jau no mazām dienām loti patika trokšņot uz klavierēm. Apm. desmit gadu vecumā sāku nopietni mācīties klavieŗspēli un pēc dažiem gadiem arī čello Mančesteras karaliskajā mūzikas kolledžā.
Man radās interese par komponēšanu tai laikā, kad jauna mūzikas skolotāja atnāca strādāt mūsu skolā. Ar savu vitalitāti un spējām viņa ne tikai mani, bet arī citas skolnieces uzmudināja piedalīties visādās muzikālās nodarbībās. Es sāku spēlēt Jorkšīras jaunatnes orķestrī, kā arī stīgu kvartetā Mančesterā.
Saņēmu mazu godalgu 1966. gadā par darbu kamerorķestrim – „Fantazija par lietuviešu tautasdziesmām”.
Pērngad oktobrī atstāju aukstos, bet mīļos ziemeļus, pārceļoties studiju nolūkā uz Londonu, kur apmeklēju „King’s College” Londonas universitātē.
Ir tik jauki Londonā, pirmkārt, iepazīties ar lielo studentu baru, un, otrkārt, justies kā mājās latviešu saimē, kas mani tik krietni atbalstījusi.
Esmu ļoti sajūsmināta un pateicīga par Kanadas dziesmu svētku rīcības komitejas godalgu, un ceru nākotnē to atmaksāt.
Vēlēsim vislabākās sekmes.
Pēdējā laikā izcilu muzikālu rosmi parādījis prof. Tālivaldis Ķeniņš. Š.g. martā Toronto tika atskaņota Piae Cantiones Novae, piedaloties Toronto un Voterlū universitāšu koŗiem. Šis piecdaļīgais darbs balstās uz 10.-14. gs. dzimušām meldijām, kuŗas 1582. g. sakopojis Theodoricus Petri no Nyland (Ruutus), Somijā. Vienlaicīgi izmantotas kā latīņu, tā angļu valoda. Blakus apskaužamai kontrapunkta prasmei komponists šajā darbā sevi parāda arī kā žilbinošu kontrastu un noskaņu meistaru.
Nupat, šo rindu rakstīšanas momentā, 1. maijā Gvelfu (Ontario) pavasaŗa mūzikas festivālā atskanēs T. Ķeniņa Chants of Glory and Mercy jauktam korim, orķestrim un soprāna, kontralta, tenora un baritona solistiem. Tekstam izmantoti pāvesta Jāņa XXIII, Martina Lutera Kinga vārdi, kā arī Sibīrijā izsūtītas sievietes izmisuma pilnās vēstules rindas. Pēdējās citāts sekojošs:
Oh Lord, You have counted my sins and punished me and my people for the guilt of this world. I still live with the nightmare of that dreadful hour when we were dragged out of our home in the midst of the night to start that long, fateful journey to this realm of horror and ice. My husband was killed and my children are dead, as there was not enough bark on the trees and moss on the ground to feed them. My soul is tormented and my body is dying. Have mercy upon me! I have borne my cross and that of my brothers with rage, despair and submission. This land of distress cannot be mine, my home is in the hands of strangers. There is nowhere I can go except Your kingdom. Oh Lord, gratify now my faith and my agony. Open the gates of Your eternal kingdom and give me the blessing of everlasting peace.
Blakus pāvesta Jāņa XXIII un Martina Lutera Kinga ievērojamām personībām cienīgi nostājas arī kāda nezināma latviešu sieviete Sibīrijā. Ja nemaldos, pirmo reizi pasaulē 14. jūnija notikumi atskanēs Kanadiešu koŗa un orķestŗa skaņās. Nezināmā Kareivja piemineklim liekušās visas pasaules lielāko valstsvīru galvas. Arī šī mūzika ir piemineklis Nezināmai Sievietei Sibīrijā.
PAR ESTRĀDES UN TAUTAS MŪZIKAS MIJIEDARBĪBU
Interesantu domu izmaiņu par tautasdziesmas interpretāciju lasām Cīņas š.g. 15. marta numura 4. lp. Te pensionēts skolotājs A. Birzkalns no Stalbes raksta Cīņas redakcijai šādu lasītāja vēstuli:
Mani uz pārdomām pamudināja 1970. gada 16. februāra televīzijas raidījums jaunatnei, kurā mūsu populārais estrādes mūzikas komponists Raimonds Pauls, atbildot uz ierunām, ka diezi vai tautas dziesmas jāapdarina un jāizpilda estrādiski, izteicās, ka tas esot darīts vēl par maz. Tātad jāsaprot, ka tautas dziesmu pielāgošana estrādei tiks kāpināta.
Un te nu rodas neatvairāmas asociācijas — kas notiks ar folkloru, ja tai piekārs estrādiskus karuļus ar visādām pakšķināšanām («Nebēdājies, vīra māte!»), dziedāšanu ar piežmiegtu balsi utt., utt. Pēc gadiem desmit, divdesmit mūsu jaunās paaudzes vairākums vairs nezinās, kas ir īsta tautas dziesma, jo šādi «uzlabotas» dziesmas uzskatīs par īstajām un par to vienkāršo zeltu, kas guļ mūsu tautas garamantās, vairs nedomās. Tās nepazīs. Nerunāju par muzikologiem, bet gan par parasto cilvēku. Te nerunāju arī kā vieglās mūzikas noliedzējs, jo arī estrādes mūzikai ir sava vieta, piemēram, atpūtas vakaros, svētku dienās un citur. Iebilstu vienīgi pret nodomiem tā skaistināt mūsu folkloru, kas gadu simtu slīpēta, spodrināta un kā tāda arī baudāma. Uzskatu, ka katrai mantai (arī garamantai) ir sava vieta, no kuŗas to varam paņemt tādu, kāda tā ir. Ja gribi estrādes dziesmu, ņem no šodienas plaukta, ja gribi veldzēties nemākslotā daiļumā, ņem vecu veco tautas dziesmu.
Manuprāt, folkloru uzlabot ar kādiem mūsdienu estrādiskajiem atribūtiem ir tas pats, kas skaistajai lūku tīnītei piekabināt kādus nepiedienīgus grabuļus. Nebūs vairs skaistās tīnītes, būs tikai nesaderīgu lietu sajaukums. Tāpat kā estrādiskajai mūzikai diezkā vai pat pavisam nepiedien tautas tērps, tā arī tautas dziesmai nepiedien estrādiskas manieres.
Ir taču divi atšķirīgi žanri: tautas dziesma un estrādes dziesma. Vai tad mūsu dzejnieki un komponisti jau būtu apsīkuši, ja pēc tekstiem un meldijām jārakņājas svešos apcirkņos? Uzlabot taču var tikai to, kas nav izdevies vai kas it ka nav līdz galam izveidots. No tautas garamantām gadu ritējumā atbiris viss liekais – visi gruži un negludumi, un mūsdienu vieglās mūzikas māksliniekiem nav uzdevums kaut ko pilnīgu, veselu, kaut arī aiz labas gribas, sabojāt.
Latvijas valsts konservatorijas mūzikas teorijas katedras vadītājs Ludvigs Kārkliņš viņam atbild:
Tautas muzikālās daiļrades un profesionālās mākslas savstarpējo attiecību problēmas vienmēr ir bijušas aktuālas un vienmēr ir pastāvējuši dažādi uzskati par tautas mūzikas vietu laikmetīgajā mūzikā. Tas ir pavisam dabiski, jo nevaram gaidīt, lai visi attiecīgā laikmeta mūzikas mīļotāji neatkarīgi no rakstura, izglītības, profesijas, dzīves pieredzes visas parādības mākslā uztvertu vienādi. Un tomēr vēsture ir pierādījusi, ka visu laikmetu progresīvā sabiedriskā doma vienmēr ir bijusi par abu šo mākslas jomu visciešāko sadarbību. Profesionālajai mūzikai neatkarīgi no žanra — simfonija vai balets, opera vai dziesma — jāiet roku rokā ar tautas muzikālo daiļradi. Nevar rasties talantīgs mākslas darbs, ja tas nebalstās attiecīgā nacionālā vidē.
Grūti pat iedomāties mūsu izcilāko komponistu muzikālo daiļradi bez pozitīvas attieksmes pret tautas mākslu. Nacionālā kolorīta izjūta, tā radīšana ir ne tikai mākslinieka individuāla kvalitāte, bet tā arī atspoguļo, vispārina savas tautas raksturīgākās iezīmes. Šajā jautājumā visiem žanriem ir vienādas tiesības un estrādes žanrs nav nekāds izņēmums. Iespējams, ka tieši mūsu estrādes dziesmu komponistu vairāku gadu desmitu ilgstošā izvairīšanās no saskares ar latviešu tautas dziesmu ir bijis par iemeslu apstāklim, ka mūsu estrādes mūzikā līdz šim radies tik maz paliekošu darbu, kaut arī estrādes žanrā mode mainās visstraujāk. Tādējādi jāpievienojas Raimondam Paulam, kuŗš šā gada 16. februāra televīzijas pārraidē izteicās, ka tautas dziesmas estrādes žanrā izmantotas vēl pārāk maz.
Jūsu vēstulē lasāmas bažas, ka «pēc gadiem desmit, divdesmit mūsu jaunās paaudzes vairākums vairs nezinās, kas ir īsta tautas dziesma, jo šādi «uzlabotas» dziesmas uzskatīs par īstajām, un par to vienkāršo zeltu, kas guļ mūsu tautas garamantās, vairs nedomās». Pirmkārt, šādas bažas ir veltīgas, jo par tautas muzikālās daiļrades izplatīšanos ar katru gadu vairāk rūpējas mūsu vispārizglītojošās skolas un mūzikas mācību iestādes, radio, televīzija, tautas dziesmu un deju ansamblis «Daile». Otrkārt, būtu ļoti lietderīgi atgādināt kādu akadēmiķa
Borisa Asafjeva izteicienu, domājot par Čaikovska operu «Jevgeņijs Oņegins»: «Bija savā laikā mode aizsargāt Puškina romānus no komponistiem. Un šajā modē bija jūtams kaut kas aizvainojošs lielā dzejnieka piemiņai: viņa «Jevgeņijs Oņegins» izrādījās muzeja eksponāts ar uzrakstu: «Glabāt saudzīgi», «turēt sausā vietā», nevis dzīvotspējīgs sacerējums, kuŗu katrs laikmets lasa savādāk, kuŗš dod jaunus un atkal jaunus asnus krievu domai un mākslai.»
Vai tad nu neiznāk, ka Raimonds Pauls ar estrādes dziesmas palīdzību mēģina noslaucīt putekļus vienai otrai mūsu snaudošai garamantai, palīdz tautas dziesmām biežāk atrasties mūsu jaunatnes vidū? Tāpēc man grūti pievienoties Jūsu secinājumam, ka tautas dziesmu izmantošana estrādes mākslā būtu «rakņāšanās svešos apcirkņos». Protams, ne jau katra tautas dziesma pakļaujas apdarei, un to, manuprāt, jūt katrs komponists.
Cits jautājums, kā Raimondam Paulam izdevies apvienot tautas dziesmu ar mūsdienu estrādes specifiku. Acīmredzot, nebūtu pareizi gaidīt, lai jaunu ceļu gājēju grūtajos mākslas ceļos gaidītu tikai veiksmes, taču par ikvienu labu dziesmu vajadzētu priecāties. Tai pašā laikā būtu lietderīgi atgādināt, ka mākslas darba vērtējums vienmēr ir vairāk vai mazāk subjektīvs, to nosaka, kā jau minējām, paša klausītāja dzīves uztvere, garīgā kultūra un daudz citu faktoru. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka daļa mūzikas mīļotāju tautas dziesmas atdzimšanu profesionālajā mūzikā vairāk saklausa ansambļa «Daile» repertuārā, citi Rīgas estrādes orķestra programmās utt.
Izcilais ungāru tautas mūzikas pētnieks un komponists Bela Bartoks tautas muzikālajai daiļradei devis loti augstu novērtējumu: «Tautas mūzika komponistam ir tas pats, kas daba ainavistam.» Tādēļ arī neliegsim nevienam žanram veldzēties tautas mūzikas dzidrajā avotā.
Aktuāls stāvoklis saskatāms arī pie mums. Kādas jūsu domas? Un ko teiktu Emīlis Melngailis?
Imants Sakss.
