TRIJATĀ -
nepilnīgi pārdzīvojuma izvilkumi
Brāļi Graši, Ogles kvēlo. Dzejoļi. Kopenhagenā: Imanta, 1969. 32 lp.
Pa pastu pienāca maza grāmatiņa: Ogles kvēlo. Ātri izšķirstīju un nosviedu uz virtuves galda. Bija steiga. Vēlāk... Vakarā ieraudzīju grāmatiņu - vientuļu uz lielā, tukšā galda. Tā skatījās uz mani - kā neizlasītas vai pavirši izšķirstītas grāmatas mēdz darīt: apsūdzot.
-Grāmatiņ, nebēdā! Es tevi izlasīšu!
Saziedu pāris sviestmaižu, uzliku dažas pudeles alus uz galda un paņēmu grāmatu rokās. Tā ir viegla, parocīga, ar gludiem, spīdošiem vākiem. Pasviežu to gaisā, noķeŗu. Uzlieku savas acenes. Tās, kuras ir krāsotas manā krāsā un, diemžēl, vēl daudzās vietās bēdīgi robainas.
- - -
Skatos tādā dīvainā pudelē un glāzē (tur vēl ir tikpat dīvainas ēnas), kas novietota uz - nekā! Vēl saplīsīs! Ātri izņemu tās no vāka un nolieku uz sava galda. Dīvaina gan tā pudele! Paņemu saudzīgi un ieleju pudeles saturu glāzē. Vai uzdrošināšos?.. Roka vēl ir domīga... Eh, lai notiek, kas notikdams! Pielieku glāzi pie lūpām un iztukšoju. Hmm. Ieleju vēl vienu...
Pirmā lappuse man klanās:
-Kungs, esmu Tavā rīcībā! Ko pavēli?
Jūtu savu varu un nedabiski bargā balsi pavēlu:
- Saki, kas tev sakāms!
Lappuse vēlreiz pazemīgi paklanās.
Tās balss sāk skanēt...
Un lappusi pēc lappuses grāmata man atklājas.
Uldis Grasis: Mūsdienu pasaule ir racionāla. Cilvēks ir iemācījies dabu izlietot saviem nolūkiem. Kā to var izmantot? Kam tas derīgs? - viņš nepārtraukti prasa. Skaistums kā tāds viņam nav vajadzīgs. Tādēļ tam - skaistumam - "jāzied ziemā / Un rudens naktī." (...) "klintī / Un tuksneša smiltī." (1.lp.) Bet tas tiek tūdaļ akceptēts, ja ir kaut kam derīgs. Mūsu dvēseles iznīkst. Zāģis "Zāģē dvēseli, kas iznīkusi vārga - " (2). Vai arī, lietojot vārdu, kas aktuāls šāsdienas debatēs: mēs esam alienēti. Tas ir, esam svešinieki paši sev, esam ar noslepkavotu jūtu un gribas dzīvi. Mēs jūtamies izdoti, pakļauti ekonomiskiem procesiem - kas dzīvo kaut kādu "spoku dzīvi" - , kā kādreiz mežonis bija "izdots" apkārtnes neaprēķināmām "varām". "Technokratija" ir visur; kur tā tikusi pie varas, tā ir atšķēlusi strādnieku no viņa darbarīka un reducējusi viņu par piederumu, zobratu kādā bezpersoniskā mašīnerijā.
Dzejnieks jūt līdz upuŗiem, jo viņš pats ir viens no tiem. Un ko viņš dara? Vai viņš mēģina izlauzties - no atsvešināšanās, izolācijas, no cilvēcīguma notrulināšanās? Nē. Viņš sapņo. Oglēm jākvēlo. Sapnis ir viņa dzinējs, jo viņš grib zināt, "vai vērts bija sapņot - / pēc nākotnes alkt" (5). Viņš sapņo par gaišu, pozitīvu nākotni, redz sevi sēžam tās "krāšņajā krēslā" (6). Viņš gan redz šīs dienas ciešanas, redz, "ko šīlaika dzirnavas / samala pelnos" (6), bet tiecas uz nākotni vien. Bet kad pie tās nonāk, tur jau "šodiena sēž" (6).
Sapņi, sapņi - cilvēks vientulībā cer ("cerību zaļajos laukos" (10) ), un ir stiprs savās cerībās, līdz, sastopoties ar reālitātēm, atkal kļūst nevarīgs. Viņš grib kādu apbrīnot, kādam kalpot - bet ja tāds cilvēks gadītos viņa ceļā, viņš (vai savas pašapmierinātības dēļ?) to nesaprastu.
Viena vienīga vieta šajā chaotiskajā pasaulē, kur var konkrēti rīkoties, ir ģimene:
Cēls ir mans dēls,
tam pastaliņas došu
un ābeci košu. (9)
Ģimene ir vistuvākā, tad tauta (skat. dzejoļus ar "latvisku" tematu); bet pārējā pasaule ar savām milzīgajām problēmām ir tik komplicēta, ka tikai atliek iebēgt savos sapņos. Un beigās pienāks - neatvairāmais brīdis, kad pasaule ies bojā. Bet tā neies bojā atombumbas dēļ, cilvēku pārmērīgas vairošanās vai izejvielu trūkuma dēļ - nē: "Visu Žēlīgais" (7) iedegsies dusmās tādēļ, ka cilvēki nevar izbeigt dejot "Apkārt zelta teļam" (7). Tātad bauslis Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā būtu nopietni jādiskutē Apvienoto Nāciju Drošības padomē!
Austris Grasis: Mēs esam nonākuši tādās absurdās galējībās savā tā saucamajā civīlizācijā, ka dzīvnieki - par kuŗiem mēs sevi uzskatām pārākus - ar pilnām tiesībām par mums smejas:
Hahahahā!
Vai nav jocīgi?
Svētdien būs jāaiziet uz cilvēku dārzu -
Tad tik būs smiešanās! (30)
Situācija ir kļuvusi smieklīga, histeriska. Pasaulei draud iznīcība, "H-bumbas elsiens" (18) (ev. kāda augstāka vara stāv aiz tā). Pēc iznīcības smiekli: "Ha ha hahā!" (20). Smiekliem ir iemesls, jo cilvēki guļ - viņi ir atsvešinājušies no īstā dzīves satura, un informācija (reklāma, modes maiņas, visāda veida polītiska propaganda utt.) ir tik ātra, tik efektīva, ka viņi netiek līdz:
Visapkārt maļ
Mūžīgi maļ, (27)
Kad ko svarīgāku grib domāt, rezultātā tikai:
Tik, tik - tik, tak.. (27)
Bet dažbrīd ar cilvēku notiek kaut kas dīvains; viņš pārsviež visas mākslotās normas pāri bortam un cīnās:
Kā cilvēks, kad drīkst tas būt cilvēks! (29)
Viņš mēģina izlauzties no atsvešināšanās. Viņš cīnās:
Svīzdams
Stenēdams
Bezdēdams. (29)
"Normālais" cilvēks nedrīkst atļauties bezdēt.
Sabiedrība vērtē normālo cilvēku augsti. Bet normāli cilvēki ir nogalinājuši apmēram 100 000 000 citus tikpat normālus cilvēkus beidzamos piecdesmit gados. Angļu psīchiatrs R.D. Laings: "(...) es nedomāju, / ka tev ir kāda vaina, ja tev nav drēbes mugurā, kad tu ej pa Oksforda ielu. Tev kāda vaina var būt, kuru es nezinu. Bet katrā ziņā kāda vaina ir visiem citiem Oksforda ielā, ja viņi par to uztraucas."
Ir arī cilvēki, kas uztraucas, ja dzejolī lieto vārdu bezdēdams! Viņi provocē dzejniekus lietot vēl spēcīgākus vārdus. Jo stulbums vienmēr provocē! Man uznāk liela vēlēšanās pakaitināt; es gribētu minēt visu savu vārdu krājumu, ko iemācījos, spēlēdams basketbolu sporta klubā "Rīga", Stokholmā. Un ja kādreiz aprakstīšu šos laikus, noteikti jutīšu nepieciešamību lietot "rupjus" vārdus. Tā, piemēram, vārds dirsa ir nepieciešams, lai saprastu basketbolistu garastāvokli, viņu uzskatus par pretiniekiem, tiesnešiem utt., bet tas ir arī nepieciešams, lai saprastu, ko draudzība un sajūta brīvība nozīmē. Un man šķiet - esmu gaužām bieži dzirdējis vārdu "brīvība" trimdas aprindās - kā argumentu (gandrīz tikpat bieži kā vārdu "cīņa")!
Bet diemžēl "normālie" cilvēki ir pārsvarā. Tādēļ:
Mārtiņš kļuva par nomauktu čūskas ādu!
Jo -
Tā vēlējās Stulbums...
Savā ierobežotībā......
Un viņš bija stiprāks ! ! (29)
Kaut kur dzirdu - kaut kas pil. Aizeju pie krāna. Nē, nepil. Tikai manās iedomās pil.
PILIENS
krita
uz
Tavu galvu
Piliens krita uz tavu galvu
Piliens kri...
Es vēl būtu sapratis...
ja tu būtu sācis bļaut...
sācis bļaut pēc Trīsdesmitā piliena!
Bet NĒ!
Tu sāki bļaut-
kad Pirmais vēl nebija paspējis nokrist.
Un tā mēs pie ūdens netikām...... (32)
Cilvēki ir gļēvi, baidās no niekiem un tādā veidā zaudē daudz - ir nepieciešamības, ir piedzīvojumus ārpus ikdienas. Manas acenes rāda savu versiju: Mēs esam savā labklājībā kļuvuši gļēvi. Mums ir laiks savu dzīves standartu pazemināt. Bet kad par to ierunājas mēs sākam bļaut. Un tā trešā pasaule līdz eksistences minimam netiks...
Brāļi: Ir kaut kas, kur Uldis un Austris kļūst brāļi arī dzejā - apcerot mūsu situāciju trimdā. Viņi vēršas pret trimdas latviešu daudzvārdību, liekulību, pašapmierinātību, gļēvumu - brīžos, kad konkrēti kaut kas jādara utt. Ar ironiju piesātināti ir dzejoļi 4., 14., 17., 21., 24. lp. Toties lielāku iespaidu rada Austŗa pesimistiskais dzejolis "JO........." (26). Kā lai saglabājam savas tradicijas, kultūru? Mēģinām gan... bet dažu brīdi šķiet, ka nenovēršamais gals - melnais dibens dziļajā akā, no kuŗas nedzird ne skaņas, kuŗā neredz dzīvību - tuvojas lēniem, stingriem, noteiktiem soļiem.
Mēs esam atsvešinājušies no latviešiem Latvijā. Mēs esam... To atzīst Uldis. Viņš cieš, ka situācija kļuvusi tāda, ka viņš nezina vairs ko darīt:
Vairs nezinu, kas tautas labā labs. (13)
Es aizveŗu grāmatu, atlieku atpakaļ pudeli un glāzi vākā, bet jūtu, ka vēl kaut ko gribu teikt. Paņemu papīru un rakstu.
Uldi! Dažbrīd' tu runā vārdos
Kas sen samalti un izspļauti!
Bet dažbrīd
Tu veikli dzejo
Tavi vārdi dejo!
Un eleganti
Ir tavi panti!
Vingrinies! Varbūt kļūsi virtuozs!
Austri! Man patīk formas eksperimenti, meklēšana. Tā ir nepieciešama, lai nonāktu pie neatkarības,
formu brīvības.
Citādi
Atliek tik',
Tik' atliek
Kļūt, Būt
Par
Ierobežotības nesēju!
(Voff, voff, voff)
Paldies par sabiedrību!
Čau!
Juris Kronbergs