LATVIEŠI DZIMTENĒ UN TRIMDĀ
Gunars Janovskis, Ēnu menuets. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1969.g. 252 lp.
Regīna Ezera, Saules atspulgs. Rīgā: Liesma, 1969.g. 214 lp.
Šo grāmatu autorus nešķiŗ ne laiks, ne tautība. Atšķirība tomēr ir: viņi dzīvo un raksta katrs savā pusē t.s. dzelzs aizkaram. Abi ir veikli, aizraujoši stāstītāji, viņu valoda rit raiti, izteiksmīgi, bez liekvārdībām.
Ezera stāsta trešā personā. Viņas stāstījums tomēr nav bezpersonisks, jo autore parādās stāsta norisē, uzrunājot pati stāsta tēlus (107, 135, 194/95, 213/14). Lasītājs netiek iesaistīts un paliek novērotāja lomā. Ezera ir reāliste. Viņa attēlo notikumus, domas un arī iedomas, bet iedomas netiek pārdzīvotas kā īstenība. Tās ir un paliek irreālitāte, kaut arī tās ietekmē tēlu izjūtas un izturēšanos.
Janovskis uzsāk un nobeidz savu stāstījumu pirmā personā, kā savu personīgu piedzīvojumu. Uzrunādams lasītāju, viņš ievelk to stāstījumā, it kā sarunā, lai kā sarunas līdzdalībnieks tas tiešāki pārdzīvotu attēloto. Ticamības pastiprināšanai viņš pielieto t.s. rāmja techniku, stāstu stāstā, un atsaucas uz "liecinieku" Umuru un uz "lietiskiem pierādījumiem", Undulēna dienas grāmatu un tērpiem. Līdzīgi E.T.A. Hofmanim Janovskis pats illustrē savu stāstu. Lai uzsvērtu attēloto notikumu ticamību, viņš pat uzgleznojis dažu savu iedomu tēlu ģīmetnes un šo ģīmetņu fotografijas izlietojis illustrācijām.
Irreālitāti attēlo ne tikai mistiķi, romantiķi, ekspresionisti un sirreālisti, bet arī V. Ģēte Faustā (1832) un visu laikmetu satiriķi. Šādos darbos irreālo parasti "izskaidro" ar pārdabisku spēku iedarbību (Dievs, velns, burvība, lāsts, liktenis-karma), vai arī ar cilvēka jūtu eksaltāciju, narkotiku, pašsuģestiju ticības vai māņticības ietekmē. Protams, ir rakstnieki, kas ignorē īstenību un attēlo irreālo kā neapšaubāmu esību. To dara, piemēram, F. Kafka savos sirreālistiskos romānos Der Prozess (1925), Das Schloss (1926) bez jebkādiem izskaidrojumiem. Arī Janovskis nedod nekādu izskaidrojumu Umura dīvainiem piedzīvojumiem. Viņš atstāj lasītāja izvēlei un gaumei uztvert šos rēgainos notikumus kā rēgu sapni ar turpinājumiem; pārdabisku pārvietošanos laikā un telpā; periodisku Undulēna dvēseles iemiesošanos Umurā, lai kopīgi pārdzīvotu Undulēna dzīves pēdējo posmu, vai arī kā kaut ko pavisam citu. Umurs vairākkārt pāriet no īstenības irreālitātē un savās rēgu gaitās viņš kļūst Undulēna dubultnieks, ko pats arvien apzinās, kaut viņa ēnu draugi to nemana. Notikumu izpratni sarežģī tas, ka fantastiskajos piedzīvojumos piedalās arī otrs tēls, italiete Karla, kas tos pārdzīvo intensīvāk nekā Umurs. Tā, viņai otrā dienā sāp kāja, ko iepriekšējā naktī rēgu ballē saminis Umurs/Undulēns (102), bet Umuram pašam nerodas paģiras pēc krietnas iedzeršanas ar saviem rēgu draugiem (52). Pretēji Umuram Karlas personība nemainās rēgos, viņa patur savu "es" rēgos un īstenībā. Janovska stāstījumā trūkst saliedējuma, ticamas pārejas no rēgainības īstenībā un otrādi. Šis viņa darbs būs varbūt pieņemams modemiem mistiķiem un irracionālistiem, bet tas nepārliecinās lasītāju, kam piemīt Rietumu civīlizācijas no sengrieķiem pārņemtā tieksme meklēt cēloņsakarību, atbildi uz jautājumu kāpēc?
Vīrietis ir abu grāmatu galvenais tēls. Kā Ezeras Žanis, tā Janovska
Umurs ticami attēloti kā individi, kas ir nosvērti, pašpārliecināti,
atturīgi vārdos un darbos. Umurs iemīlas Karlā, bet Žanis ir savtīgs
patmīlis (58, 141) un neiecietīgs pret citiem, piemēram, pret Jurģi (45),
Elzu (21/22, 113), Elzas tēva civīlsievu Guņu (70/73).
Žanis grib izcelties. Viņš ir valsts ierēdnis, pieder pie augstākas vidus
šķiras un var jau atļauties iegādāties auto un vasarnīcu. Viņš nav pārāk
spējīgs (62, 195), bet prot pielabināties Skrubei, Vītolam un Brīvkalnam.
Saprotama viņa pārgalvība peldēt tālu Daugavā, jo tas notiek citu klātienē,
un viņam nepatīk izrādīt vājumu (10/11). Žanis nav Ezeras vienīgais
sekmīgais vīrieša attēlojums. Arī Elzas brālis Edvīns un Sarmas draugs
Jurģis ir labi raksturoti, tāpat arī Gustavs stāstā "Grieze, nerātnais
putns" (Literatūra un Māksla, Nr. 33, 34, 35/1969.g.). Žaņa
augstprātība (83, 92) un izjūtu trūkums, liekas, atsaldē autores sirsnību
pret šo tēlu, un tas veidots vairāk ar prātu un aprēķinu. Totiesu viņa labi
izjūt un saprot Elzu un Guņu, kas izdevušās daudz dzīvākas, siltākas un
pārliecinošākas nekā Žanis un pārējie vīrieši. Saistīgs un ātrs ir Ezeras
tēlojums. Kinēmatografiskā steigā mijas ainas, sarunas, domas. Viņa prot
saskatīt neparastas, bet raksturīgas īpatnības, izveidot tās spilgtos
tēlojumos. Izmeklēti sīkumi apkārtējā dabā labi izceļ un pasvītro cilvēku
izjūtas. Uz gaidāmās dienesta paaugstināšanas fona rakstniece iezīmē Žaņa
savtīgās bažas par viņa agrākās mīlestības seku nevēlamo atklāšanos. Ar šo
blakus tematu autore uztur spriegumu stāsta norisē. Labi attēlota ir Žaņa un
Elzas atsvešināšanās, savstarpējā liekulība un slēpšanās aiz vārdiem,
runājot vienu, bet domājot pavisam ko citu (15). Savādi šķiet, ka šo
atsvešinājušos cilvēku domas tomēr varētu tā saskaņoties, ka iznāk sakarīga
"domu saruna" klusējot, it kā telepatiski (140/41).
Nepārliecina Umura pasīvitāte, pārtraucot Undulēna dienasgrāmatas lasīšanu tur, kur beidzas nesen paša piedzīvoto, neparasto dēku apraksts (99, 148, 241). Umurs attēlots kā aktīvs, neatlaidīgs un zinātkārs cilvēks (28/29, 93, 185), bet jau parasta ziņkārība vien piespiestu kuŗu katru izlasīt visu samērā īso dienasgrāmatu bez vilcināšanās, it sevišķi redzot, ka tanī aprakstīti tikko izjusti pārdabiski notikumi. Savādi, ka arī Janovskim sievietes, Karlas, tēls iznācis sirsnīgāks un pievilcīgāks nekā vīriešu tēli. Tas varbūt tādēļ, ka Karlas tēls nav tikai izdoma, to aprakstot autors izjūt personīgu piedzīvojumu (252).
Sava labuma meklētāji un sirds cilvēki attēloti abās grāmatās, jo tādi mīt visā pasaulē, kā Rietumos, tā Austrumos. Tāpat, pār visu zemi mīla valda, tikai bieži tā parādās kā ēna, atspulga, netveŗama illūzija. Tāda tā ir Elzai, Guņai, Karlai un arī Umuram. Bet jaunā, kūsājošā Sarma iedomājas valdīt pār mīlu. Viņai šķiet, ka pretmīlestība ir pienākums, vai manta, uz ko var iegūt tiesības un ko var prasīt no otra (208).
Ezeras stāsts norit latviskā vidē, starp latviešiem. Nepatīkami pārsteidz tas, ka Vera Skrube, kas acīm redzot ir latvieša, Jāņa, meita, uzrunā citus un pati tiek uzrunāta nelatviski, pēc krievu parauga, ar pašas un tēva vārdu. Vai te parādās pārkrievošanas ietekme, vēlēšanās izcelties par visu vari? Arī rakstnieks Janovskis grib izcelties. Dīvaini lasīt viņa atzīšanos, ka, neprotot ne vācu, ne angļu valodu, viņš spiests rakstīt latviski (9). Jādomā, ka, ja šī grāmata būtu parādījusies pirmpublicējumā vācu vai angļu valodā, tādēļ vien tās kvalitāte neuzlabotos un nepaceltos pasaules, vai, kā autors pats saka, "lielās" literātūras līmenī. Šai stāstā, ko autors dēvē par romānu, Umurs ir vienīgais latvietis. Tas saprotams, jo latviešiem trimdā bieži var iznākt saieties tikai ar sveštautiešiem. Tutpretim moto latīņu valodā ievadā un beigās ir lieks, kaut arī ar tulkojumu. Autora nelatvisko nostāju neglābj Latvijas aizstāvēšanas cīņu īsa pieminēšana (251), Lāčplēša kaŗa ordeņa cildināšana (197), ne arī sentimentālais aicinājums nezināmai latviešu skolniecei stāsta sākumā un beigās. Ar nožēlu jāvēro, ka Latvijas okupācijai un dzīvei trimdā ir atlatviskošanas spēks. Nevis tikai jācer, bet jācenšas, lai latvieši dzimtenē un trimdā saglabātu savu latvisko "es" un nekļūtu par cittautiešu ēnām, vai atspulgām. Tas pasargātu vienu otru no vientulības un pamestības sajūtas, kas uzspiež savu zīmogu Skrubei un Umuram. Turēsim kā paraugu godā un atmiņā Raini un Aspaziju, kas, vairīdamies no pārkrievošanas, devās trimdā un, nezaudējot latviskumu, kļuva lieli.
Hamilkars Lejiņš