Jaunā Gaita Nr. 79, 1970

 

KULTŪRAS SITUĀCIJA LATVIJĀ 1969.GADĀ

 

Mīlestības apliecinājums savai zemei, liekas, ir raksturīgākais vaibsts 1969.g. dzimtenes dzejā un mākslā. Taču arī mīlestības apliecinājumus var iztulkot dažādi. Mazs piemērs. Ja par interesantākajām 1969.g. svešumā izdotajām grāmatām var uzskatīt Valentīna Pelēča Malēniešu pasaules II daļu un Miķeļa Valtera Atmiņas un sapņi, I, grāmatas par to, kā reiz bija, tad, liekas, savdabīgākais darbs, kas radies 1969.g. Latvijā, ir Imanta Ziedoņa Kurzemīte, sacerējums par to, kā šodien ir − vienas vasaras ceļojums kājām pa Kurzemes novada šodienu. (Iespiests žurnāla Karogs 1970. g. 1. un 2.numurā). Šis darbs, kas radījis lielu ievērību Latvijā, izpelnījies pretrunīgas atsauksmes svešumā. Aivars Līventāls Ceļa Zīmju 45. numurā vērtē: „Garīgo Latviju Kurzemē meklējot, autoram ik uz sola jāuzduras liecībām, kur tā izkropļota un pazemota. Valodu piesārņo, vecas tradīcijas izskauž, kultūras vērtībām un vēstures pieminekļiem ļauj iet bojā." Ojārs Jēgens Tilta 104./105. numurā nokritizē: „Savā Kurzemīte Ziedonis paņirgājas par kureliešiem, paglorificē sarkanos partizānus un čekistus (sirdstaisnie − tātad gandrīz vai rada Salkšņu tēvam!)" Tāpat kā Ziedoņa Kurzemīte trimdā tiek vērtēta visa kultūras dzīve Latvijā. Par vadītajiem izvirzījušies četri viedokļi.

Pirmo viedokli raksturo neuzticība un uzskats, ka viss aiz dzelzs aizkara ir vecas frāzes bez dzejas seguma, dzejoļi partijai par mieru, plakāti par Staļinu un Ļeņinu. Šos uzskatus visbiežāk redz „Daugavas Vanagu" izdevumu slejās.

Otrs uzskats, kuŗu bieži apliecinājuši redzami kultūras darbinieki svešumā, izklausās apmēram šādi: „Nu jā, laikam jau tā ir, ka tikai latviešu tautas pašas gara spēks to var izglābt no pazušanas, taču pašreizējie Latvijas rakstnieki un mākslinieki savus kungus reizē bīstas un mīl un priecājas, ja viņu darbi ar maizes tēvu ziņu tiek pieņemti izdošanai Maskavā. Tad nāk rubļi..."

Trešo viedokli raksturo piesardzīgs optimisms. Latvieši izturēs. Tautu izglābs dziesmu gars, vai citiem vārdiem: „Latvijā tā ir dzeja, kas stāv uz tik augstas pakāpes, ka rauj visas pārējās mākslas augšup un pāri zemes robežām."

Ceturto viedokli pauž tādi izdevumi kā Bostonā iespiestais veclatviešu laikraksts Amerikas Latvietis. Vadmotīvs − tikai tagad var just tautas dzīvības pulsu, tikai tagad tauta ir dzīva, brīva un laimīga!

Kam taisnība? Kad pagājušā gadsimta beigās vilciens ar caru Nikolaju II ieripoja Liepājā, lai iesvētītu jauno kaŗa ostu, tad latviešus, kas atvēra vagona durvis un apsveica latviešu biedrības vārdā, par okupantu kalpiem laikam nesauca. Tagad sauc. Tāpat rakstniekus. Bet vai rubli, kas ripo pretim, nav tie paši?

Svešumā ir daudzi latvieši, kas dzimteni atstājuši 1905.gadā, 1939. gadā, 1944./45. gadā, pirms 1960.gada. Cik ir to, kas, teiksim pēdējo 3 gadu laikā pavadījuši dažus mēnešus Latvijā kā objektīvi vērotāji?

Kultūras situācija Latvijā 1969.gadā, skatoties no šī krasta, liekas miglaina kā augšējais Rīgas uzņēmums. No vienas puses, skaidrs, ka Latvijā, tāpat kā svešumā, kultūras dzīve sastāv no svētku aktiem, darbinieku godināšanas rītiem un nozīmju piešķiršanas vakariem, iedzeršanām, mērnieku laiku mielastiem. Bet no otras puses, vai Latvijā šodien nav labi un interesanti cilvēki, kas rūpējas par tautas pašapziņu un kultūras jaunradi industriālizētajā republikā? Mēģināsim sniegt mazu bilžu eseju par šiem cilvēkiem, ja tā varētu teikt, cilvēka labestības meklētājiem.

Ievadam trīs fragmenti no Imanta Ziedoņa Kurzemītes.

...Aiz loga smaržo jaunais alpinārijs, sevišķi vakaros tas smaržojot tā, ka grūti aizmigt, teica Elmārs. Un pats aizgāja, droši vien pie meitenēm.

Nu kā viņas var nemīlēt − viņas ir kā bišu stropi! Nogulies blakus zālē, un bites viņās dzied. Viņas smaržo pēc vaska, liepu ziediem un bišu mātes pieniņa. Ja tev ir labas rokas, tu vari likt pašā stropa vidiņā pie medus rāmīšiem, un bites aplīp ap tavām rokām siltas, labas un bez dzeloņiem. Nav ne jādūmo, ne jābaidās − ja tev ir labas rokas. Atgulies tieši zem stropa skrejas, un pāri tev lido labi medus un ziedputekšņu vārdi. Kā bites ir arī skatieni − tādi maigi un pūkaini, staigā pa tavu pieri, pa tavām rokām un krūtīm. Nav gan viņu daudz − to, kurus ielaiž stropā kailām rokām un bez dūmošanas. Tie ir baltie bitenieki, var būt, ka viņi zina kādus bišu vārdus.

Parasti jau bitenieki ņem medu dūmodami. Apreibst tavi vārdi un skatieni, apreibst tava dvēselīte, tu siltā bišmājiņa. Un kas par to, ka tas vīraks bija no prauliem? Dūmi bija reibinoši.

Reizēm atnāk lācis. Lācis ir kārs, bet nemāk medu ēst. Tad bišu strops ir pagalam. Jo viņš apēd bišu māti un cirmentiņus, bet bišu māte ir stropa dvēselīte. Skatos sievietei acīs kā bišu skrejā un redzu − tur lācis bijis. Ja sievietei vārdi ir smīnīgi un ciniski, es zinu − tur lācis ir bijis! Piespiežu plecu pie sievietes pleca, un tas ir auksts − un arī to lācis tā izdarījis! „Bites spārnu man svārciņi, dzelonītes vainadziņis" − teikts tautasdziesmā. Ko tu nāc, svešais! Ī, cik nikni stropu sargā bite, drīz saskries desmitiem, un tev būs jābēg.

Tu bailīgais un tu vienaldzīgais, tu ciniskais un varmācīgais−vai tu zini, kā tas ir, kad mīlestība kā pūkaina bite pa tavu roku staigā un ļauj ņemt savu medu?

Nākošvasar viršu laikā iešu uz Grīņu klajumiem, tur sabrauc Kurzemes bitenieki bišu ganībās. Lūgšu: „0, gudrie no bišu dravām, māciet man bišu vārdus! Gribu būt baltais bitenieks."...

　

... Kāpēc mūs, pat lielus cilvēkus, tā aizrauj Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata"? Tāpēc, ka tajā dzīvo puika, kuram nav skolas gadu, bet ir jau bagāta, ierosmju pilna gara dzīve, tik aktīva pasaules uztvere, ka viņš visu apkārtējo spēj personificēt. Un, kad viņš mauc stabules, viņš iedomājas visu, pat dievu mākoņos, kas eņģeļiem liek atsaukt viņa tēvu pie mākoņu malas, rāda un saka: „Redzi, Jāni, kur tavs dēls zem vītola. Tu viņu atstāji bāreni. Viņam mugurā pakulu krekls; bet viņš stabulē un zied kā puķe." Mazajam „Baltās grāmatas" puikam ir mākslinieka dvēsele, viņš pats atrod savu pasauli, bet ir simtiem un tūkstošiem maziņo, kuriem var dzirkstelīti uzpūst vecāki, brāļi un tantes, bet to nevīžībā nedara, jo − „viņš jau vēl mazs", „tu, bērns, no tā nekā nesaproti", „kad iesi skolā, tad uzzināsi". Tā ir rauga slāpēšana, tā ir personības aizturēšana, apgrēcība pret bērnu un skolotāju, gaidot, lai viņa pirmajā klasē, kurā dažreiz ir 40 dzīvībiņu, katru atšifrē un diedzē, un atrod tam individuālu augšanas režīmu. Bet vajadzētu, lai māte, atvedusi savējo uz skolu, varētu nodot skolotājai šifra atslēdziņu. Tagad jaunā skolotāja mokās ap 40 maziem seifiem, kamēr pielaiko atslēdziņas, un tad tikai sāk veidot un mācīt, un raudzēt. Es domāju, mazais Moricsalas puika ir pamatīgi noslēgts, viņu tik drīz skolotāja neatslēgs, sveša cilvēka balss neies cauri viņa seifa sienām, tikai mātes, tikai tēva, tikai putnu, koku un ūdeņu balss. Bet cik Kurzemes mežu vientulībā neaug bērnu, kuri pat mātes un tēva balsi reti dzird! Es zinu tēvus, kuri mājā nerunā. „Jā, nē, rīt, še, ņem!"− tas ir viss, ko dzird mēnešiem un gadiem no vietas. Sievas nāk uz kaimiņiem un raud, ka vecais atkal nerunā. Bet vīrs nerunā tāpēc, ka visu jau izrunājis. Jaunībā runāja un smējās, varbūt arī tos vārdus par mīlestību teica, bet vairs nekā jauna nav, viss izrunāts, par ko lai runā? Īgnums arī vēl klāt, ka sieva raud, dusmas un spīts, un ne vārds nenāk pār lūpām. Tādās ģimenēs arī bērni sāk vēlu runāt un, nekādās interesēs nemudināti, atnāk uz skolu gandrīz bez kāda kodoliņa, ilgi mācās lasīt, visu mācāmo kaļ no galvas, raksta kļūdainas peršas dziesmu kladēs, pabeiguši skolu, tūliņ apprecas un laiž atkal pasaulē bērnus, par kuriem atkal neviens neinteresējas.

„Bērni mums aug savā vaļā."

Parasts teiciens. Cilvēka psihe, doma, dvēsele tik un tā netverama − lai vien aug savā vaļā! Viss, kas netverams, neredzams, nesataustāms, − lai iet savā vaļā!

Diemžēl ielaušanās mikropasaulē, psihes modelēšana un pētīšana notiek gausāk nekā kosmosa apgūšana...

　

...Lija atkal lietus, mums ar Unigundi nebija nekādas steigas, un mēs varējām pasēdēt uz soliņa zem Kudeles skolas platās pažobeles un padomāt, ko mēs par Latviju zinām. Tā ir viena karu, cīņu, bada, sērgu un augšāmcelšanās vēsture!

Sāksim ar cilšu kariem; leišu uzbrukums Talsiem, kuršu līdzdalība zemgaļu apspiešanā krustnešu jūgā, Piltenes karš ar Poliju un pēc 15 gadiem atkal kaut kāda „lielā zviedru-polu mantošanas cīņa" par Kurzemes laukiem (velns viņu mantošanu rāvis!).

1602.gadā − poļu karaspēka ievazātais tīfs. Pēc tā 1603.gadā − bads. ...

Gadsimta beigās iedzīvotāju skaits ir atjaunojies pirmskara līmenī. Bet jaunā gadsimta sākums nāk ar Lielo Ziemeļu karu, un hercogs Ferdinands ierauj Kurzemi atkal cīņā ar Zviedriju. Un 1709. gads jāraksta melniem burtiem − tas nāk ar mēri. Zeme vārdapilnā nozīmē izmirst. Talsos paliek daži desmiti iedzīvotāju. Sabilē − visi sabēguši mežos. Sasmakā un Mērsragā nepalika ne dzīvas dvēseles. Pamirst pilsētas. Mājas un tīrumi aizaug ar mežu. Pēc mēra nav darba roku. Muiža piespiež visus dzīvi palikušos pildīt klaušas, un ar to izbeidzas brīvnieku (piemēram, ķoniņu) privilēģijas un sākas ilgais un smagais verdzības laiks.

1795.gadā Kurzemi līdz ar Pilteni iegūst Krievija, un muižnieku patvaļai vēl klāt nāk rekrūšu došana cariskās impērijas armijai.

Te viņš ir strādājis un domājis savu garo un grūto domu − Ernests Dinsberģis, šajā vecajā lauku namā ar manteļskursteni un zemiem griestiem.

Māja tagad nodota Dundagas MRS. Te dzīvo šoferi un buldozeristi ar ģimenēm, māja izremontēta (protams, dzīvokļiem), vecais manteļskurstenis gan, kā par brīnumu, izgāzts nav. Augšstāvā vēl saglabājusies arī Dinsberģa istaba. Lai nokļūtu tajā, jālaipo pa izmētātu skolas burtnīcu un vecu grāmatu klājienu; te pirms pāris gadiem bijusi skola, tagad tā apvienota ar Dundagas skolu, un visu šo drazu prom ejot pametusi, lai ekskursijas, kas te tomēr bez ceļa rādītāja grib un zina iegriezties, varētu spriest, cik vietējā skola ir liela sava novada patriote, cik stingri tajā darba ētikas principi. Un galu galā tas ir minimālas cieņas trūkums pret rakstnieku, kura vārdu un darbus skolotājs māca pēc literatūras programmas un grāmatas, bet kura piemiņu pie svaida ar makulatūru. Arī Dinsberģa jubilejas vainagi bijuši izmētāti bēniņu istabā pa grīdu. Tagad kāda no mājas iemītniecēm, vienkārši mājsaimniece, vainagus pakārusi, kā nu mācējusi, gar sienu vietā, kur mazāk tek jumts. Šī sieviete nav kurzemniece, viņa te ienākusi ar vīru mežstrādnieku no Latgales. Un es domāju: kas šai Latgales meitai liek glabāk Dinsberģa atslēgas un visur nākt līdzi mums un citiem ekskursantiem, un stāstīt, cik māk un zina, un klausīties, ko vēl nezina? Tās pašas kultūras slāpes šai mežu vientulībā, kur tikai gosniņa un dārziņš, un bērni. Cilvēks radīts kaut kam lielākam, kaut kam vairāk. Pēc šī „vairāk" arī prasa neiemigusī vēlēšanās...

　

　

1969.gads latviešu tēlotajā mākslā bijis bagāts ar jubileju norisēm. Simtgades bija Jānim Valteram un Richardam Zariņam, 75. gadskārta Valdim Kalnrozem, 50 gadu Latvijas Valsts Mākslas Akadēmijai utt. Skatoties no šī krasta, tomēr liekas, ka viņā pusē mazāk vērības pievērš jubilejām, bet vairāk − jaunradei mākslā, lietiski dekoratīvās mākslas attīstības virziena nospraušanai, rūpēm par architektūras kontinuitāti Rīgā un mazpilsētās. Nenoliedzams ir uzplaukums grafikas nozarē. Pēdējos divi gados stājgrafika Latvijā izceļas ar tematisku plašumu un stilistisku daudzpusību.

　

Jāzeps Pīgozis. Dzimis 1934.g. Rēzeknes apriņķī. 1959.g. nobeidzis Mākslas Akadēmijas glezniecības nodalu ar diplomdarbu „Līgo vakarā". Kopš 1963. g. mākslinieka daiļrade ievirzās stājgrafikas ietvaros.

J. Pīgozis, Kaŗa brūces.

I. Helmuts, Tilts.

G. Gīga, Meita Diana.

 

---

 

Ievērojamākie notikumi Latvijas 1969.g. kultūras dzīvē: Baltijas republiku simfonisko orķestru koncerti Rīgā, lietuviešu un igauņu rakstnieku viesošanās Latvijā, tautas koŗa „Dzintars" koncerti (piem., B. Britena Saulgriežu dziesmas Doma koncertzālē), glezniecības ekspozīcija Valsts Mākslas muzejā, lietiski dekoratīvās mākslas izstāde, Franču Komēdijas, Gogola teātŗa un Rostokas teātŗa viesizrādes, Jāņa Mediņa bērnu operas Luteklīte televīzijas uzvedums, latviešu archaiologu darbs, somu kultūras dienas Latvijā, Tartu baleta viesizrādes, 1969.g. dzejas dienas, ārzemju dziedoņi Rīgā, liriskie disputi par grāmatām, Latvijas filologu darbi, latviešu jaunās dzejas dienas Maskavā, Garlība Merķeļa atcere.

　

Jaunā keramiķe interjēriste Aija (iesākumā bija lelles) Zīle (dzimusi 1940.g.)

A. Zīle, 8. marts (sieviešu diena).

Olitas Āboliņas sīkplastika.

I. Zilbalodis, Sienas dekors, metalls.

Kamēr trimdā jaunatnes un bērnu literatūra 1969.gadā, neraugoties uz apgāda „Ceļinieks" pūlēm, nav varējusi noturēties līdzšinējos ļoti pieticīgos apmēros, Latvijā, šķiet, 1969. gadā bērnu literatūras jautājums iemantojis literātu un sabiedrības uzmanību.

 

Bērnu žurnāls Zīlīte iznāk reizi mēnesi. Metiens 62.000. Kopš 1969.g. rudens, kad pāri Latvijai sāka velties Ļeņina slavināšanas plūdi, Zīlīte kļuvis par vienu no kareiviskākiem izdevumiem Padomju Latvijā.

Liesma, sabiedriski polītisks un literāri māksliniecisks illustrets žurnāls jaunatnei, Kopš 1958.g. iznāk reizi mēnesī Rīgā. Metiens 69.000.

 

Apcerot bērnu literatūras ražu, Valdemārs Ancītis nobeidz savu apceri „Kad bērns lūdz uzzīmēt viņam jēriņu" (Karogs 3, 1970) ar aicinājumu neierobežot mazā cilvēka iztēli.

„Bērniem ir pašiem sava mākslas dzīve. Ļoti daudzpusīga. Ļoti rosīga. Viņi labprāt zīmē paši, veido, dejo un dzied paši. Arī dzejoļus un pasakas bērni paši prot sacerēt, un nešķiet viņiem šī ‘vārda māksla’ nemaz tik grūta.

Bet, lūk, gluži negaidot, pie pieaugušā ierodas kāds mazs princis no pilnīgi citas pasaules. Tas ir princis ar iztēli, Princis-mākslinieks. Viņš ir izfantazējis visādas planētas − ar karaļiem un laternu aizdedzinātajiem, ar rozēm un baobabiem, viņam nepavisam nebūtu grūti savas estētiskās vajadzības apmierināt pašam, bet viņš atnāk pie pieaugušā. Tomēr.

− Lūdzu... uzzīmē man jēriņu...

Ko darīt? Ko darīt, kad bērns lūdz uzzīmēt viņam jēriņu?

Pats par sevi saprotams, uzdevums ir sarežģīts. Pirmais jēriņš iznāk slims, otrais − ragains (bet ragu nevajadzēja), trešais − vecs. Un tikai ceturtais vai piektais mazajam mākslas kritiķim ir pa prātam. Pa prātam aiz tā vienkāršā iemesla, ka, uzzīmējot tikai kastīti, bērna fantāzija paliek neierobežota. Viņš varēs iztēloties jēriņu, kāds vien viņam kuru brīdi tīk.

Tas laikam tad arī ir viens no vissvarīgākajiem noteikumiem ne vien bērniem domātajos zīmējumos, bet bērniem domātajā mākslā vispār, arī bērniem rakstītajā literatūrā. Neierobežot mazā cilvēka nerimtīgo iztēli, bet „jēriņu zīmēt kastītē".

Ir absolūti nepieciešams jēriņu uzzīmēt tā, lai bērns zīmējumu atzītu, lai viņš teiktu: „Tieši tādu jau es vēlējos," Pretējā gadījumā zīmēts būs veltīgi, jēriņš būs dzimis nedzīvs.

Diemžēl to, kā bērni uzņem literāros darbus, kā viņi uz tiem rezonē, gandrīz nezinām. Dzejnieka paša dēls taču nevar atbildēt visas savas paaudzes vārdā, bet par pārējo mazo lasītāju atsaucību trūkst kā ziņu, tā secinājumu.

Ir beidzot jāpadomā par to, kā tikt pie skaidrības. Kāda mūsu bērnu literatūrai ir patiesā atbalss? Citādi iznāk tā, ka mēs redzam aptuvenu tēmējuma virziemu, dzirdam šāviena troksni, bet nekā nezinām par to, vai kāda lode trāpījusi mērķī.

Milžus mūsu bērni, bez šaubām, pieveiks. Bet bērnu literatūra būs sevi attaisnojusi, ja tā kaut mazliet būs bērniem palīdzējusi ar milžiem tikt galā."

　

　

　

　

1969.g. 21.jūnija Literatūras un Mākslas numura titullapa bija veltīta Jāniem, Piemērota grafika un H. Galiņa, J. Sirmbārža, L. Līvenas un V. Ļūdēna Jāņu dzejoļi. (Pasaulē daudz uguņu un liesmu, / Bet par to nav degošākas mums, / Jāņuguns un baltā Jāņu dziesma − / Vasaras un tautas iesākums). Ari Dadzis, satiras un humora žurnāls, kas iznāk Rīgā 2 reizes mēnesī, 1969. un 1970.g − atzīmēja Jāņu svinēšanu.

 

G. Vīndedža darinātais žurnāla .Dadzis 1969.g. 13.numura vāks. − Uzdziedāsim „Cel mani pār par Daugavu!". − Tagad par Daugavu labāk dziedāt „Jūriņ prasa smalku tīklu".	„Ko nu tagad bļausties! Pats cauru nakti visvairāk gavilēji par košo jāņuguni!" E. Ošs, Dadzis.
„Kas tas par Jāņu sieru, ko vakar ēdām? Re, triju zobu tikpat kā nebijis!" E. Ošs, Dadzis.

Izcilais diriģents, Ļeņingradas simjoniskā orķestra vadītājs Arvīds Jansons koncerta starpbrīdī Sidnejā. (Viļā Motmillera uzņēmums.)

Starplaikā Arvīds Jansons izvirzīts par pirmo kandidātu pazīstamā Mančestras Halles orķestra galvenā diriģenta postenim.

---

 

Latvijas un Lietuvas bīskapi audience pie Paula VI 1969.g. 8.jūnijā, kad viņi bija ieradušies Romā un piedalījās baznīcas likumu kodeka komisijas sēdēs. Vidū − pāvests Pauls VI, pa kreisi − Lietuvas bīskaps Jāzeps Labuks − Matulaitis, pa labi − Latvijas bīskaps Juliāns Vaivods. Kas ir svarīgāks: kāda cilvēka politiskie vai reliģiskie uzskati vai viņa attieksme pret savu tautu, prasme darboties savas tautas interešu virzienā?

Archibīskapa Jāņa Matuļa introdukcijas dievkalpojumā Archibīskapa katedrālē Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 1969.gada 14.septembrī.

Introdukciju ar rokas uzlikšanu izdarīja Zviedrijas bīskaps Svens Danells. Rīgā izdotā Ev.-lut. baznīcas 1970.g. kalendārā iespiestā archibīskapa Matuļa svētrunā cita starpā sacīts:

„Es atceros, kādus mēnešus atpakaļ, man kādā sabiedrībā, citā zemē, ar tādu mazliet nicīgu pieskaņu kāds jautāja apmēram šādu jautājumu: ‘Tad nu sakiet, kas tad pieder jūsu Baznīcai? Kas ir jūsu Baznīcas īpašums? Kādas ir jūsu Baznīcas spējas?’ Un es varēju šim jautātājam atbildēt tikai ar vienu atbildi, ar atbildi, kas pilnīgi apmierināja ne tikai atbildētāju, bet ari pašu jautātāju, proti: Latvijas evaņģēliskai Baznīcai pieder Vārds un Sakraments...

Lieki minēt, ka Padomju Savienības garīdznieki visās starptautiskās sanāksmēs konsekventi cīnās par mieru, bet sportisti − par uzvaru.

...Tāpēc, ja mēs šodien šeit varam būt kopā, paldies Dievam, miera apstākļos, baudīt un ņemt svētību šeit Dieva namā Rīgas vecākajā latviešu baznīcā, tagadējā Arhibīskapa katedrālē, tad jūtam šīs Dieva svētības ar to, ka, lūk, mēs savā vidū skatām dažādu ticību un tautību piederīgos. Mēs esam priecīgi sveicināt mūsu vidū zviedru bīskapu, amerikāni un ungāru no Luterāņu Federācijas Ženevā. Mēs esam priecīgi sveicināt krievu tautības cilvēkus, priecīgi sveicināt gan mūsu ticības brāļus, gan arī citas konfesijas un denominācijas. Lūk, ko nozīmē tas, ko apustulis sacījis savā vārdā. Tāpēc, lai dzenamies pēc miera un lai mēs cits citu celtu ticībā!"

Lieki minēt, ka Padomju Savienības garīdznieki visās staptautiskās sanāksmēs konsekventi cīnās par mieru, bet sportisti – par uzvaru.

　

 

Augša: Ziema Ķengaragā. Bērni sagaida pasaules meistari ātrslidošanā Lāsmu Kaunisti, kas tikko atgriezusies Latvijā ar uzvaru no Grenobles. (Z. Mežavilka uznēmums).         Cilvēks ar šķēpu rokā − Meksikas 1968.g. olimpiadas uzvarētājs Jānis Lūsis 1969.gadā kļuva Eiropas meistars. Jāni dibināti varam uzskatīt par visu laiku lielāko latviešu sportistu. (J. Tamberga uzņēmums).

Rīgas basketbolistes 1969.gadā desmito reizi pēc kārtas uzvarēja Padomju Savienības meistarsacīkstēs un devīto reizi ieguva Eiropas kausu. TTT 1969. gada modelis. No kreisās − Silvija Skulme, Inta Pliuna, Zigrīda Reiziņa, Mārīte Jansone, Maiga Graudiņa, Dzintra Grundmane, Ingrīda Belgvalde, Māra Žvīgule, Maiga Saleniece, Silvija Krodere, Uljana Semjonova un Skaidrīte Budovska. (Z. Mežavilka uzņēmums).

Nav iespējams uzskaitīt, kur nu vel dot vērtējumu par galvenajiem inscenējumiem 1969.g. teātŗa sezonā. Gribētos izcelt režisora Alfrēda Jaunušana eksperimentu − Raiņa Pūt, vējiņi iestudējumu Akadēmiskā drāmas teātrī.

Vērojot izrādes tapšanas gaitu, Lilija Dzene rakstīja Mākslā (2,1969):

Režisors labi saprata − vecākajām paaudzēm ir savs Uldis, Baiba, un cilvēki mēdz sīksti apsargāt kādreizējo guvumu, spēcīgu pārdzīvojumu. Tādēļ precīzāk nekā citreiz viņš topošajā „Pūt, vējiņi!" izrādē izvēlējās savu uzrunas objektu − samērā vienaldzīgi noskaņoto jaunieti, kurš lugu uzskata par biezām skatuves tradīcijām apaugušu klasisku literāru darbu.

Bija jāapzinās, ka kaut kas pašas lugas pamatos tiek apšaubīts. No dzīves tikpat kā pazūd „liegas pūsmas trīcētajās" tips, un tādēļ jādomā par to, kā, nekropļojot Raiņa tēlu, saglabāt tā dzīvo, tik nepieciešamo ētisko kodolu. Tādēļ tik kategoriski bija jāatsakās no pierastās ārējās atribūtikas, lai uztaustītu šo kodolu dzīvu, šodien pulsējošu".

...Acīmredzot Baiba viena savu cīņu nevarēs izcīnīt, tādēļ talkā jānāk tēlu sistēmai. Ulda un Baibas mīla ir izaicinošs izņēmums. Tā nemēdz būt un tā nedrīkst būt. Kā trausla čaula sabirst ap Baibu ārējais mīļums. Jo spilgti režisora iecerē izgaismojas mākslinieciskā spēkā Raiņa dotie motīvi, Raiņa uzceltais sāpju slieksnis, kuru Baibai neiespējams pārkāpt, − „trejas dzīves neziņā": Zanes sāpes, Ortas padzīšana, Gatiņa nāve.

Bet kādi ļaunuma avoti uzverd cilvēkos, kad notikumi nerisinās pēc viņu prāta! Jaunušans sauc uz nežēlīgu tiesu. Viņš grib atsegt dienas gaismā cilvēkus, kuri neļāva Baibas un Ulda saderībai uzplaukt šajā vidē, šajos ļaudīs, šajā saulē, lai tas kļūtu iespējams tikai tur − „jūras baltā augumā", filozofiskajā gala izskaņā. Cik reiz vecajās recenzijās nav lasīts, ka Baiba iet bojā, laužot Ulda nesavaldību, rupjo spēku. Ne tādēļ, nē, un vēlreiz nē, protestē Jaunušans, Tiesa nāk. Un uz to ir atsaukti tēli, kuri līdz šim mums šķita pilnīgi nevainīgi...

　

Augšā: D. Kvelde − Baiba, L. Ērika − Māte, A. Liedskalniņa − Anda, A. Kairiša − Zane, G. Cilinskis − Uldis.           Apakšā: Ulža lomas tēlotājs Gunārs Cilinskis ar Sofiju Lorenu filmēšanas starpbrīdī Itālijā. Vairāki latviešu aktieri 1969.g. piedalījās filmu uzņemšanā ārpus Latvijas.

　

Šodienas Latvijas fotomāksla tiecas pēc filozofiskiem vispārinājumiem un ir uz augsta līmeņa. Izcilākie fotomākslinieki kā, piem., E. Spuris, L. Apkalns, J. Kreicbergs, V. Vasiļevskis, P. Vanags u.c., liekas, apzinājušies, ka sabiedrības pārveidošanas aktīvu cīnītāju un īstu mākslinieku ceļi parasti šķiŗas. Jaunā Latvijas fotogrāfija izceļas ar dziļu un nerimtīgu interesi pret apkārtējo pasauli un emocionāli kāpinātu attieksmi.

 

　Augšā: E. Spuris. Inerce.

 

1969. gadā Latvijas territorijā iegūto archaioloģisko atradumu vidū vislielāko ievērību izraisījis koka elka sejas veidojums, kas atrasts Lubānas zemienē, Malmutes upes grīvā, kur pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu atradies sens ciemats.

Pavisam Latvijā 1969.g. vasarā darbojās 11 stacionārās un 2 apzināšanas archaiologu ekspedīcijas. Nozīmīgāko darbu, liekas, veikusi ekspedīcija Āraišu ezera salā, kur atklāts latgaļu IX-X gs. ciems, izpētītas 50 celtnes, iegūtas 2000 senlietas, 50.000 keramikas lauskas. Salas pašos apakšējos slāņos atrakta senlatviešu pils ar torņiem un nocietinājumu sistēmu.

Decembrī Rīgā notika archaiologu un etnografu darbu sasniegumu skate. Izraktie seno Baltijas iedzīvotāju kauli stāsta par tā laika grūtajiem dzīves apstākļiem, pirmatnējo cilvēku cīņu ar mežonīgo dabu, plēsīgajiem zvēriem. Par lielu tautas chirurgu praktiķu zināšanu līmeni liecina trepanācijas jeb galvaskausa atvēršanas operācijas.

　

Attēlā: Galvaskausa trepanācija (apmēram 35 gadu vecumā). Redzamas trepanācijas pēdas (Lejasbitēnu kapulauks m.ē. 9.gs.)

VAI RĪGAS CENTRS MODERNIZĒSIES?

Ar vairāk nekā 700.000 iedzīvotājiem Rīga ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs, viena no lielākajām Ziemeļaustrumeiropā. Rīgas apbūves problēmai veltītajā konkursā 1969.gadā piedalījās architekti no vairākām pilsētām. Žūrijas komisija visaugstāko novērtējumu deva Rīgas architektu Aldonas Berķes, Raita Leļa, Gunāra Melberga, Edgara Pučina, Laimona Stīpnieka, Gunāra Asara, Lilijas Munteres u.c. izstrādātajam projektam. Otrā vietā palika Tallinas architektu Rīgas centra plānojumu un apbūves projekts, bet trešā un ceturtā vietā − Maskavas un Ļeņingradas projektēšanas institūta priekšlikumi.

Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts. Rīgas centra plānojuma un apbūves projekts. Maketa fragmenti.

Republikas laukuma komplekss Rīgā. Projekts. Makets.

 

IDEJAS ... UN ĪSTENĪBA

　

Viesistabas dzīvoklis sekcijās ar pārdomātu funkcionālo zonējumu un telpu iekšējo saistību.

 

Par dzīvokļu celtniecības architektonisko un celtniecisko kvalitāti 1969.gadā Gunārs Melbergs rakstīja:

"Vēl nesen pie mums dzīvokļa jēdziens bija tā nonivelēts, ka to identificēja ar dzīvojamās platības kvadrātmetru summu. Mēs nebūvējām dzīvokļus, bet ražojām kvadrātmetrus. Un arī vēl šodien visos valsts plānos ir ierakstīts nevis dzīvoklis, bet bezpersoniskais platības kvadrātmetrs, lai gan tas jau ir nodarījis ne vienu vien nelabojamu ļaunumu." (Māksla, 1, 1969)

　

Vai dzīve viņiem aizgājusi gaŗām? Veca latviešu māte ar savu dēlu 60-tos gados Latvijā. Dēls Otra pasaules kaŗa laikā spīdzināts, atlaists mājās ar salauztu mugurkaulu. Otrs brālis nošauts, trešais pazudis bez vēsts. Ko šiem cilvēkiem, piemēram, nozīmē statistika, ka Latvija ieņem pirmo vietu Padomju Savienībā mēbeļu un līmētā finiera ražošanā, bet trešo vietu zāģmateriālu un koka skaidu plātņu ražošanā uz 1 iedzīvotāju? Ko viņiem dod tas, ja arī kopprodukcija 1969.gadā salīdzinājumā ar 1945.gadu ir pieaugusi par 1750 procentiem? Protams, visiem nav viegli arī svešumā. Mums ir, piemēram, bagāti veci tēvi un mātes ar izmaksātiem īpašumiem, kuŗu dēli pazaudējuši savas dzīvības Vietnamas rīsa laukos, bet mazbērni nerunā nevienu vārdu latviski...