JG79 Atbalsis

GADI, UN DIENA AR 1000 STUNDĀM

Būs daudz tādu, kam pazīstami vācu prozista Gintera Grasa (Günther Grass) darbi; daudzi būs lasījuši arī viņa pēdējo romānu Suņu gadi (Hundejahre). Grass ir enerģisks, plašs, veikls un daudzpusīgs rakstnieks. Viņa viela: jukas un kari, vērtību zušana, cilvēka dvēseles un rīcības analizē, personības izārdīšana, ķēmi. Graša darbi atklāj laikmetu, kurā viņam bijis jāaug, sastopam vaigu vaigā perversus, intelliģentus, nežēlīgus, apsmējīgus un apsmietus cilvēkus, arī rupju sirsnību un mīlestību. Nosaukums Suņu gadi liecina par laikmetu. Kā šie suņi plēšas, kauc un mēģina realizēt brutālas iekāres – tā arī cilvēki. Bet no tā visa Grasa darbos nereti par daudz – ne visi grib dzīvniekus savā tuvumā.

Vai nepietiktu kaŗa šausmu un ēnu un žurku, ja Diseldorfā vēl vajadzīgs restorāns, kuŗa iekārta atgādina ievainojumus un slimnīcu? Un vai sunim būtu publiski jālaiza spļāvieni no Hitlera sejas plakātā? Tāpat – vai nepieciešams atgādināt, ka slims un pustraks kaŗavīrs (Materns) pēckaŗa laikā izplata venēriskas slimības, un ka sievietes ap viņu līp kā mušas? –

Vietām Grass ir neaizmirstams – kā, piemēram, tēlojot Tullu, smirdīgi dzīvu, ne visai gudru vācu jaunavu. Vai arī, kad viņa romānā kaut kur Austrumvācijā šalc brīnišķīgs biezs mežs – poļu robeža tuvu, bet kaŗa vēl nav! – kuŗā vecs skolotājs vāra sev konfektes un kur to čigāni „apdāvina” ar mazu meiteni...

Kas sarāva, sakulstīja tādu meža mieru un visu laikmetu? Atbilde: Otrs pasaules kaŗš, vispirms uzliesmodams starp divi atšķirīgām tautām – vāciem un poļiem. Poļu rakstnieks Kunizaks (Kuniczak) notēlojis šī kaŗa iesākumu darbā 1000 stundu diena, aprakstīdams zibenīgo Polijas sakāvi. Savā ziņā Kunizaka darbs papildina Grasa tēloto. Kunizaks nav tik briljants rakstnieks, bet toties viņš ir polis. Grass, šķiet, lielā mērā pārtiek no personīgām atmiņām; Kunizaks liek lietā objektīvu informāciju un izdomu, jo traģiskajās dienās viņš bija tikai deviņus gadus vecs. Viņš cēlies no vecas kaŗavīru un diplomātu ģimenes.

Tāda jauka meža nav poļu pusē. Meži ir dienvidos, Polijas vidienē, Svētā Krusta stāvajos, skaistajos kalnos. Tur kapteinis Pāvels Pruss, izslavēts šāvējs, medī lāci. Viņa tēva brālis, ģenerālis Janušs Pruss, vienrocis, kas, zaudējis arī karjeru pēc dumpja pret Piļsudski, dzīvo turpat ar savu mīļāko. Viņš gaida mobilizācijas pavēli, jo zina, ka kaŗš starp Poliju un Vāciju nav novēršams. Bet kaŗš nenāk, gaidas kļūst smagākas. Kamēr vācieši līksmojas par gaidāmo karu un pašapzinīgi traucas uz robežas pusi, mobilizācija Polijā sākas un izplēn – angļi un franči lūdz Hitleru nekaitināt. Iesauktie zemnieki lāgā nezina ko iesākt, tērpušies jaunajās uniformās un spožajos zābakos. Transporti virzās uz priekšu, sentimenta dzīti, un šī braukšana uz fronti ir viena no skaistākajām vietām Kunizaka romānā: „Kaut kur krateklīgos preču vagonos dziesma sākas un iet tālāk, un tad sākas atkal cita, pirms viena beigusies, un cita seko tai:

O moj rozmarinie rozvijaj sie...

„Audz, mazo puķīt, uz mana kaŗavīra kapa”

Aiz šī sentimenta – brutāli un muļķīgi cilvēki. Tie nezina, cik noderīgs būs dziesmā izteiktais lūgums. Poļu ģenerālstābā ir informācija, ka angļi un franči neuzbruks. Vācieši to zina, zina arī, ka viņi spēs poļus sadragāt. Armijām jāsāk velties. Apturēt tās? Lūgties? Atiet vismaz uz izdevīgākām pozīcijām? Nē! Poļi cīnīsies, kur stāv, kamēr sabiedrotie apkaunēsies, kamēr steigsies palīgā. Tad pēc ceremoniālas ienaidnieka spiega pakāršanas lauku klusumā kaŗš uzgāžas kā kalns.

Pēc tam viss iet greizi, armijas sašķeļ, tās mūk, plānu nav, to vietā – drošsirdīgs kavalērijas uzbrukums. Varšava ielenkta. Neviens nepalīdz un neapkaunās, kaut galvaspilsēta pilna nostāstiem par angļu kaŗaspēku Rumānijā, par franču desantu; un, protams, ka Vācijas pilsētas arī sabumbo drupās.

Ģenerālis Pruss vēro, kā Pāvilam, bez iemidzināšanas, nozāģē inficētu kāju. Viņš pats sev reiz licis nocirst roku ar kavalērijas zobenu, un tas gājis ātri. Pār Varšavu brāžas vācu vētra, darbs slimnīcā izmisīgs, iet bojā viss. Pāvila tēvs nošaujas, kad krievi iebrūk austrumos un arī lietuvieši pāriet robežu.

Tas notiek brīdī, kad poļu kaŗavīru varonība panāk, ka fronti tomēr izdodas nostabilizēt un ģenerālis Pruss spriež, ka uzvaras gan nebūs, bet viņi varbūt panāks goda pilnu mieru.

Zemē sākas partizānu darbība. Tāpat kā Valdemāra Kārkliņa romānā Kurzeme, kaŗavīri klaiņo apmulsuši, vēl ticēdami uzvarai. Vēl uzbrūk, par mieru vēl nevar runāt! Bet no kaŗavīriem ļaudis sāk vairīties. Tos neuzņem pat tad, kad tie grib glābt ievainotu biedru. „Ko jūs gan domājat? Vācieši būs tūlīt klāt. Kas notiks tad?”

Līdzīgi sarkanās bultas partizāniem Kārkliņa romānā Kunizaka darbā ir saniknotie, sakūdītie ukraiņi valsts dienvidaustrumu daļā. Tie ar dakšām nodur Pāvilu Prusu, kuŗš, bez vienas kājas, nomokās ar domām par savu bezvērtību, pilns gangrēnas indes. Ģenerālis Pruss saka: Ko gan gausties – ka palīgu nebija, ka zeme izpostīta. Galvenais, ka visa pasaule redzēja, kā mēs cīnījāmies! Nepilnus sešus gadus vēlāk, ne rudenī, bet pavasarī, to pašu teica cīnītāji Kurzemē. Poļus un latviešus iegrūda ugunīs; un poļu gadījumā vienīgā iespēja bija mēģināt sasniegt draudzīgākās kaimiņvalsts – Rumānijas robežu.

Kunizaka romāns beidzas ar to, ka Rumānijā nokļūst ģenerālis Pruss un tā dieninieks, un varbūt citi arī vēl, jo plašajai vienībai jāizklīst, lai to neiznīcinātu krievi.

Pāri palicis sauklis – tikties Francijā! Lai cīnītos tālāk. Brīvībā izkļuvušie to arī darīja – svešos kaŗa pulkos pret kopējo ienaidnieku. Taču kaŗa beigās poļus atkal pievīla.

1939. gada septembŗa traģēdijas izgaismojumā poļu armija ir kā inerta masa, ap kuŗu kustas dzīvi, veikli vācieši. Romānā tēlota arī kāda aina mežā: skudru bars pamazām norauj vabolei visas kājas un tad to apēd.

Ginters Grass smejas.

Poļu kaŗavīri paretam pasmaida.

Oļģerts Rūsis