Jaunā Gaita Nr. 79, 1970

 

DZEJA LATVIJĀ

 

1969.GADĀ

 

Sniegt lasītājiem tīrākās un īstākās dzejas balsis

bijis Jaunās Gaitas nolūks visus šos gadus. Sekojošā

mazā izlase atšķiŗas no iepriekšējām ar to, ka tā

vairāk cenšas parādīt nevis dzejnieku talantu un

morālo spēku, bet gan realitāti Latvijā, kāda tā

atspoguļojas 1969.g. dzejā.

 

Kā Baltijas jūŗa pēc vētras krastā izmet ne tikai

dzintaru, bet ari vecus kokus, sarūsējušus dzelžu

un jūŗas zāles, tā šī izlase cenšas parādīt vētraina

gada atskaiti, ko mūsu rakstniecības apcirkņos

ieskalojusi mīļā jūŗa, nolādētā jūŗa.

 

 

 


 

Daina Avotiņa

 

 
*  *  *

Imantam Ziedonim

 

Un tāds tu ej pa zemi šo −

Mīlēts un nesaprasts,

Kā maizi sevi griez un dod,

Pats drūpi kā Gaujas krasts,

 

Un atvari dziļāki, dziļāki verd

Karstajā dvēselē.

Cik ilgi tā varēsim dzert un dzert

No tevis mēs?

 

 

(Akmens ziedēšana, Liesma, 1969)

 

 


 

Vizma Belševica

 

 

LATVIJAS VĒSTURES

MOTĪVS: VECRĪGA

Vēji trako. Vēji kauc. Rīga klusē.

Klusē akmens sievas kailās.

Klusē heraldiskie zvēri.

Klusē torņi. Torņu galos

gaiļi klusē.

 

Vēji ārdās. Vēji rēc. Rīga klusē.

Tā kā atslēga, kas klusē,

kad ap dzelzi svīstot sitas

paņēmēja pulss.

Iekaŗotājs vienmēr krīt.

Viņa asinis uz bruģa

klusēs.

 

Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē.

Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?

Nejautā. Tev neatbildēs.

Pārejošam vajag kliegt.

Taisnoties. Pierādīt.

Mūžīgais var klusēt.

 

 

(Gadu gredzeni, „Liesma”, 1969.gadā)

 

 


 

Mirdza Ķempe

 

 
RĪGA NEKLUSĒ

Rīga, šalci tu kā sila priede,

Smaga lietus pielijuši,

Bet nekad tu neapklusi,

Sevi projām neaizsviedi

Arī tad, kad žņaudza Salaspils,

Biķernieku nāves sils.

Rīga − priede, asins lietus pielijusi,

Vienmēr izslējies uz austrumpusi −

Arī dziļākajās naktīs neslīgi uz sāniem,

Savu maizi slepeni un dāsni

Devi tautas glābējiem un partizāniem.

Imants Sudmalis kad tribīnes šeit grāva,

Kuras murgu runātāji asiņainie slēja. Neatļāva

Tautas gars nekad tev dusēt, Rīga,

Jo tu − Spīdolas un Raiņa, darbaļaužu,

Vienmēr tevī dūca mūsu kokļu stīgas,

Vienmēr dziedāja: − Es likteņsagšu aužu.

Zināms bija Lielā Trimdinieka vēlējums:

− Brīvā Latvija brīvā Krievijā!

Rīga, uguns rakstā tu to ieviji.

Aicināji kopā cīnīties un dzīvot mums

Visās sāpju dienās, visās laimes dienās.

Arī tavas kapsētas nav slēgtas nāves sienās:

Liesmas plīvo, ziedi augšup nirst,

Mūsu mīļie nenomirst!

Un es laimīga pie mātes kapa slīgu,

Brāļu armija kad atdeva mums Rīgu.

Šurp pa briesmu un pa nāves ceļiem nācām,

Sauca Spīdola: − Rīgu neatdodiet vāciem!

Dzīvie, kritušie, par Rīgu pateicos!

Un pat varoņa bez vājuma ja nava,

Sevi pārvarēt lai ir visaugstākā no slavām.

Dzīvie, kritušie, jums pateicos!

Rīga neklusē, kad atkal drasē, spoži postas,

Volfu, Grifu, Hundingu sen pazīstamās kara draudzes,

Kuras dedzināja Eiropu, slepkavoja mūs,

     nevienu nespēj saudzēt.

Heraldiskie zvēri atpleš rīkles un bez žāvām mostas.

Zinām: šajā laikmetā nav tautas, kura spētu

Gluži viena savu brīvi nosargāt

Un pret Ārprātīgo bruņojumu stāt,

Tikai Tautu vienotība Melno uzvarētu.

Ir vien divas nometnes. Kurā stāvi?

Vai par dzīvību vai par baismīgāko nāvi?

Dzirdam: Rīga dimd no darbaļaužu rokām,

Veseri šķiļ dzirkstis, nomods katrā logā.

Kalēji iet tautām pūru kalt,

Malējas steidz miera maizi malt.

Šad tad sprēšļu logos paskatās;

Skrej tur zvaigžņu kumeļš apseglots,

Visums tam kā lielceļš dots,

Arī Rīgai pāri lepna Gaisma lās.

Vai vien Livonijas Indriķi mums lasīt spēt,

Vecā vēsturē tās divdomības sēt,

Kuras mietpilsoņus ielīksmo?

Galveno lai redzam,

Ne kā strausi smiltīm galvas sedzam!

Ko mums slapstīties tā pa vēsturi,

Kad no mūsu dzīvības bezgaldaudz bij prasīts,

Ka pat gadu simti neizdzēstu

Pārestības, upurus un mokas −

Vārdus atklātus lai runā mutes, raksta rokas!

Kurā pusē, dzejniek, stāvi!

Tu par dzīvību vai nāvi?

 

 

(Karogs, 1969,8)

 


 

Māris Čaklais

 

 
KĀ BĒRNI GUĻ

Paskaties naktī,

neviļus paskaties naktī −

bērni guļ tā,

ka pasaules karš kļūst neiespējams.

 

Rokām aptvēruši

savus bailīgos zaķus un drosmīgos lāčus

vai arī tikpat mīļo

spilvena stūri,

kājām, kājelēm uz visām pusēm

visneiedomājamākajās pozās guļ

bērni.

 

Vai tas ir smaids no

gaisušās dienas

vai topošā sāpe no

nākamās −

kas to lai zina,

bet putnelim,

lūpu kaktā kas tup,

ir mierīga miega maigie spārni,

Ar tādu uzticību,

ar tādu paļāvību

guļ bērni −

ka pasaules karš kļūst neiespējams,

 

Un vispār jebkurš karš.

 

Un tieši tāpēc

jo briesmīgāka

ir tā iespējamība.

 

 

(Lapas balss, Liesma, 1969.)

 

 


 

Valdis Lukss

 

 
REKVIĒMS

Toronto −

ir tāda pilsēta pasaules malā.

Toronto −

Savādi skan tās vārds:

kā sakosti zobi,

kā zemē nobērti gadi,

kā lāsti −

Toronto!

 

Droši vien Tukuma pusē

desmitreiz krāšņāk zied vasaras vidi,

nemaz nerunājot par maiju,

kad kolhozu ābeļu dārzos

balti mākoņi dzīro

un ķirši −

tie ir tādi,

ka sirdi no krūtīm ceļ laukā.

Pat vējš

dvašo smaržīgs un kairs

kā medaina liepziedu tēja,

Un zāle −

tā ir tik saulaini zaļa,

ka aizraujas elpa

un acis sāk sāpēt.

 

Es nezinu,

Kā tas ir tur,

viņā pasaules malā,

Toronto.

Droši vien ceļmalas ķimenes neredz,

baltais amoliņš nezied

un, kas ir kumelīte, −

nezin neviens.

Bet vai tur ieklausās kāds,

kā stropā dzied bišu māte

pirms spietošanas?

 

Es nezinu,

Kā tas ir tur.

 

Bet tagad −

vienalga...

tagad starp mums

nav tikai okeāns vien,

tagad nāve mūs šķir −

un tu neredzēsi nekad,

kā tavā Tukuma pusē

kolhozu dārzi zied,

un tu neredzēsi nekad,

kādi Tukuma pusē

jauni cilvēki aug,

un tu nedzirdēsi nekad,

kādas dziesmas viņi dzied

Tukuma pusē.

 

Vieglas smiltis tev vēlu!

Bet es zinu,

ka svešā pasaules malā,

Toronto,

smiltīm viegluma nav −

nav.

 

 

(Dzejas diena, Liesma 1969)

 

 


 

Valdis Rūja

 

 

No dzimtā novada

burtnīcas

ZILĀKALNA OZOLI

 

Ziemeļu kara teika

 

Trešo nakti Ligas templi zaļā

Zviedru karaliskais eskadrons

Svētās ugunīs cep briežu gaļu,

Svētā avotā trenc mazgāt zirgus,

Svētos ozolus cērt dzīru sārtiem.

 

Tas, kurš uzvarējis, svēts kļūst pats,

Scepteris mans − Zilākalna migla,

Vidzeme − zem kājām paklājs plats.

 

Karalis uz celma kā uz troņa

Atbalstās ar zizli debesīs.

Pēkšņi redz, no lejas izlūks joņo.

Melnas nojausmas pa tumsu klīst.

 

Niknas ēnas kust aiz katra koka,

Kalnu sažņaudz cilpa dzīva, barga.

Mēness pat ar tiem uz vienu roku,

Piemiedz aci, noslēpumu sargot.

 

Izkaptis aiz stabiem, ugunskuri

Šurp kā vilku acis bultas raida.

Pilni Trikātas un Dikļu puri

Dusmu rāvas, akačaina naida.

 

− Svešniek, smagiem dzelžu pakaviem

Nestaigā pa baltu šķidrautu,

Necērt skaidas, kuras sirdīs krīt,

Teiksmām netēmē ar akmeni.

Akmens, gaisā pasviests, krīt uz galvas.

Par šiem ozoliem rīt samaksāsit

Viņu mazdēliem ar galvām savām.

Tādi ozoli nav nogāžami,

Kuriem tik daudz zaru, tik daudz zīļu.

*

Un, kā piedošanu prasot, skanstīs

Kārlis savu spieķi iedēstīja,

Lai no viņa ataug ozols.

   Zintis

Stāsta: pareģojums piepildījies.

Ozols ataudzis un stāv vēl šodien,

Gadu simtiem spītējot un cirvjiem,

Pašā degungalā nedraugiem

Ciets kā piga, pabāzta no zemes.

 

 

(Dzejas diena, Liesma, 1969)

 

 


 

Ojārs Vācietis

 

 

 

PAAUDŽU MAIŅA

 
I

Mašīnists dzēra tēju

Un vecās lokomotīves bēres.

 

Viņš aizveda to

Līdz fabrikas vārtiem,

No kuriem nekad tā vairs neiznāks.

 

Nopūta pēdējoreiz.

Nopūtās pats.

Un nāca mājās dzert teju.

 

Un uz sliežu ceļa

Nostājās jaunā un spīdīgā.

 

Uz jauno un spīdīgo

Bija dusmas.

 

Kā viņa dzīvos −

Malkas un ogļu garšu

Nezinājusī?

 

Kur viņa aizdrāzīsies?

Tie vēja ķērāji

Jau ir zināmi.

Tfu!

 

Bet jaunā un spīdīgā

Skatījās aizejošajā mugurā

Un nejuta viņas domas.

 

Jauni apvāršņi.

Jauni ātrumi.

Jauni cilvēki.

Tikai ceļš                          ,

Viens un tas pats.

 

II

Dēli nomaina tēvus.

Un nomaina visādi.

 

Reizēm pēc stafetes plakāta,

Reizēm pēc tā otras puses.

 

Taču tēvi nekad

Neliek dēliem skūt bārdas

Pie tā paša friziera,

Neliek, tāpat kā viņi,

Šķirt matus uz celiņa

Un mīlēt to meiteni,

Kurā neiemīlējās viņi,

Kad bija jauni;

 

Padzen no mājām

Un padzen arī no sirds,

Ja padzen.

 

Vispār jau slikti tēvi

Atkārto dēliem,

Ka tiem viņi būs jānomaina.

 

Vienas asinis

Bez vārdiem saprotas labāk.

 

Nerunā taču

Kļavu saknes ar ziediem.

 

Un tomēr visbiežāk

Tēvu acīs

Dēli dara ne tā.

 

Nestrādā īsto darbu,

Neapņem īstās sievas,

Neprot iekārtot dzīvi.

Un tā

Ļoti daudz ko.

 

Ne tā

Ir viss,

Ko tēvi nav zinājuši,

Ne tā

ir viss.

Ko tēvi nav darījuši,

Ko tēvi nav varējuši,

Ko tēvi ir aizmirsuši.

 

Bet viss viens −

Zem dēlu soļiem čirkst smiltis,

Smilkst sniegi,

Bet viss viens −

Dēli slīgst

Sievu roku baltajās bangās,

Un viņu dzīvēs

Palogiem spīd saule −

Tā pati,

Un logos kūp miglas

No zemes un ūdens jūrām.

 

Un dzīvi

Viņi nemaz vēl negrib iekārtotu,

Tāpēc ka daudz ir neiekārtotā,

Tāpēc ka domas to galvās,

Tāpēc ka spēki to rokās,

Tāpēc ka pasaule visa

Bez atpūtas

Pārkārtojas.

 

III

Paaudze nomaina paaudzi.

 

Lēnām,

Kā atvainodamās

Paaudze maina paaudzi.

 

Izlūgdamās,

Kur vajag paņemt,

Piekāpdamās,

Kur vajag spītēt,

Un nepiekāpdamās,

Kur vajag piekāpties,

Paaudze maina paaudzi.

 

Te ir jaunās paaudzes tēvreize:

Mani vecākie brāļi, māsas, svešie un tālie uz zemes!

Neapstrīdams un nepārsūdzams lai ir jūsu spriedums

par mani mūžīgi mūžos, āmen. Jūsu prāts lai notiek

un nomāc manu prātu gan tad, kad es domāju par

lielo, gan arī tad, kad par sīko. Piedodiet man, ka

man ir sava galva, sava sirds un, iespējams, arī sa­

vas plaušas, rokas un kājas, tāpat kā es to piedodu

jums. Manas dienišķās maizes nebūtu, ja jūs to man

nebūtu iesējuši, jo es, gulēdams šūpulī, nezināju, ne

kas ir arkls, ne kas ir tīrums, ne kas ir maize. Neļau­

jiet man krist kārdināšanā skatīties uz pasauli, kuru

es redzu ar pavisam tīrām acīm, un teikt, ko es tur

redzu. Atpestiet mani no ļauna, kas var celties, ja es

atzīšu par nevajadzīgu kādu no jūsu gadu tūksto­

šiem iesakņojušamies aizspriedumiem.

 

Šinī brīdī

Jaunajam tēvreizes teicējam

Var atņemt vārdu,

Ja tas, kurš klausās,

Tieši tādu tēvreizi pats nav teicis.

 

Un viņš to nav teicis −

Droši vien.

 

Pasaule balstās uz stabiem.

Un, kam ir pienācis laiks

Gāzties,

Tas neliksies mierā,

Kamēr nebūs jauns stabs.

 

Tāds pats.

 

Zāģēs zarus un galotni −

Ja tu gribi izaugt par egli,

Izsludinās par izdzimteni −

Ja tu gribi būt Mežrožu krūms.

Tāpēc ka vajag stabu.

 

Kāpēc raķetē kaklu lauzt,

Ja braukt var ar zirgu?

 

Kāpēc meklēt, kur sēt jaunu tīrumu, −

Ar to pašu var iztikt.

 

Un pats galvenais −

Nedrīkst

Pēc kā tas izskatīsies,

Pasakiet man −

Pēc kā tas izskatīsies,

Ja starp astoņdesmit

un astoņpadsmitgadīgo

Būs domstarpības?

 

Jā, pēc kā tas izskatīsies?

 

IV

Mašīnists dzēra tēju.

Viņš nemācēja dzert šņabi viens pats,

Un sieva jau trešo gadu

Gulēja tajā kapsētā,

Kur priedēm nokaltušas galotnes.

Vilcieni pūta

Ar atmiņu balsi −

Un ar ļoti sāpīgu balsi.

 

Vai tad veltīgi

Rokas ir kļuvušas melnas?

Tik melnas kā rudens naktis.

Tik melnas,

Ka nelīdz nekādas ziepes.

 

Vai tad veltīgi

Galva ir kļuvusi balta?

 

Un sirds −

Tik ļoti kāra uz baldriāniem.

 

Bet patiešām: Ko tad es gribēju

Tajā brīdī,

Kad lokomotīve,

Paklausīdama man,

Stenēja pirmos metrus?

 

Es taču gribēju to,

Kas ir noticis.

 

Sāpi, sirds,

Tavi sapņi stāv šodien uz sliedēm,

Bet stūre ir citās rokās.

Sirds, neskaud,

Bet sāpi −

Tā ir netaisnība,

Ka tev liek būt vecai.

 

Un apstāties liks.

 

Sāpi, sirds,

Jo viss pārējais paliks

Un neapstāsies.

Arī tu taču visu ko esi darījusi,

Lai neapstātos.

 

Kūp tēja.

Un kaut kur tālu

Aiz mašīnista loga,

Kilometrus un tālumus dzemdējot,

Lokomotīves sten.

 

(Aiz simtās sāpes, Liesma, 1969.)

 

 

Jaunā Gaita