Pārdaugavas Liepu līkajā ieliņā jau šķobīties sākušā koka mājelītē ar aprūsējušu skārda jumtu un čīkstošiem koka slēģiem uz nāves gultas gulēja Kalniņu māte. Viņa gulēja nopietni un svinīgi, salikusi rokas uz krūtīm, un redzēja aiz loga baltus ceriņu zarus un melnus rūpnīcu skursteņus, dzirdēja savu kazu blējam pagalmā un nemitīgi skrejošos elektrovilcienus no Torņakalna līdz Zasulaukam, no Zasulauka līdz Torņakalnam.

− Māt, kā tu jūties? − jautāja meita.

− Vai no Arnoldiņa nav nekādas ziņas? − atkal un atkal atkārtoja māte.

− Māt, − vai tu negribi dzert? Es izvārīju liepu tēju.

− Varbūt Arnoldiņš atsūtījis telegrammu un tu man to nerādi?

− Māt, varbūt tu gribi gulēt?

− Labi, pamēģināšu gulēt. Varbūt redzēšu Arnoldiņu sapņos...

Atnāca ārsts, taustīja pulsu, skatījās acīs un mērīja asinsspiedienu.

− Kalniņmamma šodien izskatās labāk, jestra kā jauna meitene...

− Doktor! Doktor, apskatieties pasta kastītē, varbūt tur kāda vēstule no Arnoldiņa. Tikko kā pastnieks aizgāja. Es savai meitai neuzticos. Apskatieties, es jūs lūdzu!

Ārsts salika koferītī savus instrumentus, izgāja uz ielas un atrada pie vārtiņiem piesisto pasta kastīti. Vēstuļu nebija.

− Arnoldiņš ir jūsu jaunākais dēls?

− Jaunākais, vienīgais, un palaidnis arī... − atbildēja Kalniņu māte un klausījās, kā dārd elektrovilcieni no Torņakalna līdz Zasulaukam un no Zasulauka līdz Torņakalnam.

Priekšnamā, mazgājot rokas baltā, emaljētā bļodā, ārsts jautāja meitai, kur tad esot pazudis Arnoldiņš. Meita aizvēra durvis uz mātes istabu.

− Aizbēga! Ņēma un aizbēga. Un neviens nezina, kur viņš palicis. Ne rakstījis, ne rādījies. Nepabeidza skolu, un pat no mātes neatvadījās. Huligāns un kauslis viņš bija. Jūs redzējāt to mūsu noplukušo kazu pagalmā? Mans brālis to krāsoja gan raibu, gan rūtainu, gan kā zebru, gan kā žirafi. No tās nemitīgās pārkrāsošanas mūsu velna ģīmis pavisam pazaudēja spalvu un tagad izskatās kā cūka ar ragiem, norāva pienu − labuma vairs nekāda, bet māte turpina kopt. Vakaros viņš lika patronas uz sliedēm, un, vilcieniem braucot, tās sprāga tā, ka mēs nevarējām naktīs gulēt. Droši vien tagad kaut kur nosists, un, ja māte viņu satiks, tad tikai debesīs.

− Ar jūsu māti ir ļoti slikti. Viņa nav nomirusi tikai tādēļ, ka vēlas redzēt savu dēlu, − ārsts noslaucīja rokas baltā linu dvielī un neatvadījies aizgāja.

 

Pagalmā smaržoja ceriņi, un ārsts domāja, cik dažkārt grūti nomirt. Nomirt ir grūtāk nekā piedzimt. Tā stunda jau pienākusi, meitai ar vīru jau viss gatavs bērēm, droši vien jau sarunājuši, ka pārdos šo pussagruvušo mājiņu un nopirks dzīvokli jaunā mājā. Arī kazai − velna ģīmim, kas izskatījās pēc cūkas ar ragiem, jau sen bija jābeidz smīdināt Liepu ielas puikas un garāmgājējus, bet māte gaida savu dēlu, gaida un gaidīs līdz pēdējai minūtei.

Čīkstēja mājiņas slēģi, un bļāva kaza. Uz mājas lieveņa iznāca meita un uzgāza kazai ūdeni, kurā ārsts bija mazgājis rokas. Tā, noskurinājusi ūdeni, apmulsa un sāka grauzt ceriņu krūma baltos ziedus. Šaurajā ieliņā parādījās taksometrs, ārsts piespiedās pie sētas, lai mašīna ar sarkano jumtu varētu izbraukt. Taksometrs apstājās pie Kalniņu mājas vārtiņiem.

− Arnoldiņš atbraucis, − nočukstēja māte, −meit, meit! Ej pagalmā un ved Arnoldiņu istabā!

Meita izskrēja mājiņas lievenītī un redzēja, ka pagalma vidū stāv vīrietis un smejas:

− Velna ģīmis vēl dzīvs! Tu paskaties! Skaties − kā viņš ēd ceriņus. Āzis iecelts par dārznieku!

− Tiš, nolādētā, − meita meta kazai ar grozu. Grozs ieķērās kazai ragos, un tā sāka kūleņot pa pagalmu, mēģinādama atsvabināties. Vīrietis smējās un centās kazu atbrīvot.

− Māte mirst, − teica māsa un atkārtoja vēlreiz, − māte mirst!

 

Māte skatījās viņā ar sausām un izbalējušām acīm.

− Arnoldiņ, kādi tev īsi matiņi. Tāds pieaudzis vīrietis un tik īsi matiņi. Skaists esi kļuvis, bet vasaras raibumi tie paši.

− Māt!

− Arnoldiņ, palaidni, huligān, vai tad tā drīkst? − mātes acīs bija asaras, un tās tecēja lejup pa grumbām. „Viņa ir kļuvusi veca,” pēkšņi saprata vīrietis.

− Vai tad tā drīkst? Nepabeigt skolu, neatvadīties no mātes? No mātes vajag atvadīties. Tu esi apprecējies?

− Jā.

− Skolu pabeidzi?

− Nē.

− Sieva tev laba?

− Normāla.

− Bērni?

− Bērnu vēl nav.

− Atnes padzerties, Zelmiņa izvārījusi liepu tēju.

Māsa pasniedza viņam krūzīti. Viņš gribēja iedot krūzīti mātei rokās, bet viņa rādīja, lai pieliek pats pie lūpām. Viņš pielika, māte satvēra krūzīti ar abām rokām un dzēra.

− No mūsu pašu pagalma liepas. Kāpēc atnāci bez sievas?

− Es atvedīšu.

− Un dāvanu arī man nekādu neesi atnesis.

− Māt, es aizmirsu. Godavārds... aizmirsu. Es domāju, ka mājiņa jau sen nojaukta un te vairs neviena nebūs.

− Tāds tu esi!

− Esmu.

− Tāds pats.

− Gandrīz.

− Un palaidnis?

− Esmu.

− Šorīt neesi skuvies.

− Neesmu.

− Tu tāpat kā tēvs. Tas arī nekad negribēja iet pie friziera, mūžīgi staigāja neskuvies. Viņš nomira pagājušogad. Rudenī. Sazāģējām malku ziemai, atvedām kartupeļus no tirgus un nomira. Tikko atvedām kartupeļus − tā ari nomira. Ja es tagad nomiršu − tu varēsi teikt: „Kad pārnācu mājās, māte nomira,” − māte apklusa un skatījās uz dēlu un uz ceriņiem aiz loga.

− Tev droši vien ir maz laika. Tu steidzies. Pastāsti vismaz, kur tu strādā, kas no tevis ir iznācis.

Vīrietis klusēja, bija dzirdams, kā pagalmā kaza kūleņo ar kurvi, uz sētas bija sakāpuši puikas un kliedza: „Cūka ar ragiem! Cūka ar ragiem! Kur to kurvi nesīsi?”

− Tikko pārnācis mājās, jau tūlīt kazu nerro!

− Māt, es tūlīt būšu atpakaļ,− dēls piecēlās.

− Neej.

− Māt, tu vari pagaidīt vienu stundu?

− Neej! Zelmiņ, iedod Arnoldiņam ko ēst. Paskaties!

− Māt, es būšu pēc četrdesmit minūtēm!

− Neej!

− Es būšu atpakaļ. Gaidi, māt! − vīrietis aizskrēja.

− Māt, neuztraucies, tāds jau viņš bijis vienmēr. Tu taču to zini labāk par mani, − meita sakārtoja mātei segu.

− Viņš teica, ka nāks atpakaļ?

− Teica, − atbildēja meita. Ja šeit būtu bijis viņas vīrs, viņa visu pateiktu. Pateiktu, ka kaunas par brāli, vispār brīnums, kā tas bandīts nav nosists, skaidrs, ka debesīs pēc nāves viņš netiks, tikai ellē.

− Meit, tev ir ļauna sirds. Tu neproti gaidīt.

− Māt, varbūt tu gribi gulēt?

− Izej, apskaties, varbūt viņš nemaz nav aizgājis, − un māte klausījās, kā dārdēja elektrovilcieni no Torņakalna līdz Zasulaukam, no Zasulauka līdz Torņakalnam.

Pēc tam notika tas, par ko Liepu ielā un visā Pārdaugavā tika tik bezgalīgi spriests un pārspriests. Aculiecinieki apgalvoja, kātā patiešām esot noticis, un vecās Kalniņietes nāve, tās pašas Kalniņietes, kuras kaza izskatās pēc cūkas ar ragiem un kurai bija dēls aizbēdzis no mājām, kļuva par leģendu. To atstāstīja cits citam un šo to vēl piedomāja klāt. Vārdu sakot, Kalniņu mamma nomira tajā dienā, kad...

Liepu ielas galā piebraucis autobuss, un no tā izkāpuši dīvaini ģērbušies un jocīgi izkrāsoti ļaudis. Visi sastājušies garā rindā, priekšā − orķestris, spēlēdami uz velna paraušanu, nākuši šurp pa ielu un iegājuši Kalniņu pagalmā. To visu esot redzējuši gan Bērziņi, gan Ozoliņi, gan Kļaviņi, _ gan Liepiņi, gan Vītoliņi, gan Priedīši, gan Eglīši, gan Apsīši, gan Osīši − visa Liepu iela esot redzējusi, ka Kalniņu pagalmā sanācis cirks. Visīstākais cirks. Tur esot bijusi dāma ar sunīšiem, vīrs ar lāci, divi milzīgi stipri un resni vīri ar svara bumbām, trīs skaistules, ģērbušās tā kā baletā, un klauni, un viens garš vīrietis frakā. Vīrietis frakā iegājis mājā un iznesis Kalniņieti uz lieveņa, nosēdinājis šūpuļkrēslā un teicis: „Māt!”, un paklanījies līdz zemei, un tad esot sācies. Visi sapratuši, ka viņš esot Kalniņietes aizbēgušais dēls Arnolds. Arnolds pavicinājis rokas un diezin no kurienes izvilcis milzīgu pušķi ar baltiem ceriņiem un atdevis mātei, pēc tam vēl vienu lillā, vēl sarkanu, vēl violetu, vēl oranžu un tā bezgala un visus atdevis mātei. Kalniņiete raudājusi kā negudra. Paņēmis tādu kā čemodānu un atvēris − no turienes iznācis tas vīrs ar lāci, abi dejojuši un klanījušies mātei. Pēc tam atkal atvēris to koferi, un no turienes iznākušas trīs skaistules, ģērbušās tā kā baletā, arī viņas esot klanījušās mātei ar tādiem žestiem kā piedošanu lūdzot.

„Kura no viņām ir tava sieva?” prasījusi

Kalniņiete.

„Sieva?” jautājis Arnolds, tērpies frakā −

„Lūdzu!”

Atvēris koferi, un no turienes iznākusi dāma ar sunīšiem. Sunīši metuši kūleņus un arī klanījušies. Dāma piegājusi pie vīramātes, noskūpstījusi un aplikusi ap pleciem lielu lakatu ar sidraba rakstiem, un teikusi, ka ļoti mīlot viņas dēlu, drīz viņiem būšot bērns. ‘Tas viss esot bijis tik skaisti, ka Kalniņiete atkal raudājusi. Tas viss esot bijis tik brīnišķīgi, ka raudājusi Bērziņiete, Ozoliņiete, Kļaviņiete, Liepiņiete, Vītoliņiete, Priedītiene, Eglītiene, Apsītiene un Ošiņiete ar visām savām meitām, raudājusi arī Arnolda māsa Zelma. Tādos brīžos, ja raud aiz prieka, asaras nav sāļas, un nevajag arī no tām kaunēties. Velna ģīmis, tā plikā kaza, nekā neesot sapratusi un skatījusies tikai uz klauniem, kuri lēkājuši pa lielās liepas zariem un metuši Arnoldam zobenus. Viņš zobenus ķēris ar gluži kailām rokām un sviedis atpakaļ. Elektriskie vilcieni apstājušies, un pasažieri nākuši skatīties uz vecās Kalniņietes dēlu Arnoldu, uz cirku Kalniņu mājas pagalmā.

„Tevi dzīve nav izmācījusi, Dulns biji, dulns esi palicis,” teikusi Kalniņiete un nomirusi.

Tagad viņa guļ Mārtiņa kapos blakus savam vīram, un nav neviena radinieka, kas apkoptu viņu kapus, Arnolds ar sievu braukā pa pasauli, bet meita Zelma ar vīru dzīvo kooperatīvajā mājā Ķengaragā. Atnāk tikai Bērziņi, Ozoliņi, Kļaviņi, Liepiņi, Vītoliņi, Priedīši, Eglīši, Apsīši, Osīši un noliek uz Kalniņu kapa pa puķei.

 

(Šis darbs līdz ar L. Mauriņa viņeti pārņemts no žurnāla Liesma 1969.gada 10.numura)