Viktors Lagzdiņš
TREŠAIS
Stāsts
Antra atradumu pamanīja pirmā − tanī brīdī, kad viņa pagriezās, lai no drēbju kaudzītes paņemtu saules brilles.
Vēlāk Valts atcerējās, ka viņa neiekliedzās, un viņam ienāca prātā, ka Antra to nekad nedarīja; šī īpatnība Valtam patika, viņš lāgā nevarēja ciest tās meitenes − un tādu bija lielais vairākums, − kuras spiedza kā negudras, tiklīdz atgadījās kaut mazākās izbailes vai pārsteigums. Turpretī Antra neiekliedzās nedz tad, kad viņa, abiem pirmīt pa braslu brienot pāri Dzinterei, paslīdēja uz noglumējušas radzes un gandrīz iekrita straujajā ūdenī, nedz tobrīd, kad viņai ar seju gadījās ieskriet milzīgā, pār taku izstieptā krusta zirnekļa tīklā (bet zirnekļi Antrai riebās no visām dzīvajām radībām visvairāk − to viņa Valtam jau bija teikusi), nedz arī tajā mirklī, kad upmalas brikšņos viņiem gandrīz pie pašām kājām negaidīti izlēca stirnu buks un, skali brēkādams un zarus lauzdams, nozuda biezoknī.
Tobrīd, kad Antra sāka meklēt brilles, Valts gulēja uz muguras, ļaudams jūlija dienasvidus saulei nosusināt ūdens pilienus no auguma; mazais uztvērējs „Gauja”, garajā zālē ieslēpies, plūdināja saldsērīgu melodiju, padobja sievietes balss dziedāja: „Er gab mir eine Rose und ein kleines Medaillon”; lai saprastu banālos vārdus par rozes un medaljona došanu, pietika pat Valta vācu valodas zināšanu, kaut gan viņš, tāpat arī Antra, skolās bija mācījušies angļu mēli; Valts juta, kā siltums kņudina žūstošo ādu, un puspievērtiem plakstiem raudzījās meža galotnēs kas ieskāva līča pļaviņu, un augsto koku varenība, meža krēslainais skanīgums, dižums un noslēpumainais svinīgums viņam atgādināja baznīcu; šis salīdzinājums − Valts to it labi zināja − gan bija vecmodīgs un nodrāzts, un viņš tādu nevienam neizsacītu skaļi (varbūt vienīgi Antrai... un arī mātei, viņas saprastu, citi turpretī droši vien pārprastu), bet mežs viņam patiešām vienmēr atgādināja katedrāli un ērģeles, kaut arī Valts baznīcā bija iegājis tikai divas reizes mūžā − bērnībā kopā ar vecu krustmāti un nesen vienkārši tāpat vien, aiz ziņkāres, un ikreiz viņam baznīcas velves savukārt ar kaut ko sauca atmiņā šo pašu Kurzemes mežu, kuru viņš pazina, kopš vien atcerējās pasauli un sevi. Milzīgais vēris pletās visapkārt, Valts zināja, ka lielceļš atrodas viņpus upes vismaz divdesmit minūšu gājiena attālumā, tuvākās mājas − vairāk nekā trīs kilometrus, bet tālākā mežmala − kilometrus piecpadsmit no šī klusā upes ieloka, kur viņus neviens nevarēja traucēt.
Izdzirdis, ka Antra sakustas, Valts mazliet pagriezās un tāpat, acis pa pusei pievēris, rāmi nolūkojās, kā viņa izstiepa roku aiz galvas un pūlējās sataustīt brilles. Kad tas neizdevās − jo brilles atradās zem peldcepures, − Antra apsviedās plaudus, un Valts ar pieaugošu satraukumu vēroja viņas augumu; tiesa, viņa nebija nekāda Bridžita vai − Bridžida, − nedz Lolo, nedz Bardo, − nebija tāda ne pēc viena apkārtmēra, taču, redzot, kā saspringst meitenes kāju muskuļi un snaidrais augums zem peldkostīma, no kura viņa acīm redzami jau bija mazliet izaugusi (un tas peldkostīma vai, pareizāk sakot, Antras pašas izskatam nāca tikai par labu − par to Valts bija pārliecināts, un vienlaikus šis apstāklis viņā radīja arī tādu kā līdzjūtību... nē, nevis līdzjūtību, bet savādu aizkustinājumu, it kā dziļu maigumu), vērojot viņas muguras ieliekumu un pelēki blondos matus, kas bija taisni un gari, tomēr neatgādināja Marinu Vladi un tobrīd noslīdēja pār pleciem, atsegdami neiedegušo kaklu, − visu to redzot, Valts juta sevī mostamies nemieru, Antras augums viņam atkal šķita iekārojams, vairāk nekā tad, kad viņa sauļojās uz muguras (patiesībā gan tādi bībeliski apzīmējumi kā „iekāre” vai „kārība” nemaz nepiederējās tam, ko viņš juta pret Antru, daudz vairāk šie termini bija vietā citā reizē − pirms gada, tad gan), un, kaut arī meitene vairs nelikās tik iekārojama kā līdz vakarvakaram, tomēr viņš juta sevī pamostamies alkas, jo tas jau bija noticis vakar, un kopš vakardienas bija pagājis laiks. Valtam lūkojoties uz Antru, viņa skatiens reizē uztvēra arī zāles stiebrus, kuri liecās viņai pāri, un caur tiem − rāmo Dzinteres plūsmu, kas saulstaru un meža ēnu mijā vizēja brūna, zaļgana vai dzeltenīga, bet tanīs vietās, kur ūdenī atspoguļojās debesis, šķita viegli trīsam un laistījās sudrabaina, un viss kopā − visa šī aina neviļus radīja tik spilgtu skaistuma un laimes atziņu, tik spēcīgu saviļņojumu, ka viņam uz mirkli gandrīz aizrāvās elpa.
Pamanījusi sev pievērsto skatienu, Antra pasmaidīja, − un piepeši Valts kārtējo reizi atjauta, kas viņu tik ļoti saista pie šīs meitenes, ar ko viņa atšķiras no jebkuras citas: tas bija smaids, Antras smaids, kas pilnīgi pārvērta viņas seju, kura citādi likās gluži parasta, ikdienišķa („nekas sevišķs”, kā mēdz sacīt), smaids, kurš Valtu samulsināja vienmēr no jauna, − Antra pasmaidīja un pastiepa roku, lai paņemtu brilles, un tai pašā mirklī − kamēr Valts domāja, ka ļoti vēlas noskūpstīt iedegušo muguru starp lāpstiņām, viņš pēkšņi pamanīja, ka Antra dīvaini sastingst, viņas seja pārvērtās, arī smaids uz brīdi sasala, − pirms izdzisa pavisam, viņa atrāva roku atpakaļ un, uz elkoņiem atspiedusies, stingi lūkojās mežmalas biezoknī, kas sākās dažu soļu attālumā, līdz beidzot pusbalsī teica:
− Redzi − tur!...
Galvaskauss gulēja otrādi − augšpēdus, iesprūdis nelielas egles sauso pazaru mudžeklī. Apakšžokļa nebija, zobu rinda virspusē bija daļēji apbiruši ar sausām skujām, bet labās... nē − patiesībā tā bija kreisā acs − melnajā dobumā rēgojās sausa lapa, izskatījās, it kā acī būtu iesprausts sašķiebies monoklis... vai arī galvaskauss būtu zobgalīgi piemiedzis pergamentam līdzīgu plakstu, un vienīgā zobu rinda šķita tik ņirdzīga, ka arī Valtu uz īsu mirkli sagrāba nelādzīga sajūta, taču tūliņ izzuda, viņš to padzina, tiklīdz tā bija radusies − jau tādēļ vien, ka blakus atradās Antra.
− Patiešām! Tas nu gan...
Viņš pierāpoja pie mežmalas un, sargādams acis, iespraucās biezoknī. Galvaskauss bija tik cieši iespriedies zaru režģī, ka negribēja padoties. Valts satvēra vaigu kaulus, juzdams pirkstu galos nelielu pretīgumu, un spēcīgi parāva. Monoklis izkrita. Kauls sausi noskrapstēja, nošalca birstošās skujas, un galvaskauss palika viņa rokā. Grasīdamies jau līst ārā, Valts piepeši pamanīja pie egles stumbra plānu, pelēcīgu šķautni, pavilka to, un no meža trūdu kārtas izslīdēja otra zobu rinda − apakšžoklis.
Ar abiem atradumiem rokā viņš atgriezās saules gaismā. Uz pleciem, rokām un muguras viegli sūrstēja baltās svītras, ko ādā bija ievilkuši zari.
Gaismā galvaskauss izskatījās bāli pelēks, vietumis ar dzeltenīgu, dažviet ar zaļganu nokrāsu. Radioaparāts zāles stiebros − tagad jau citā balsī un lēkājošā ritmā − dziedāja: „Kazanova, bač, bač! Kazanova, bač bač!...” Valts noberzēja kaulam pielipušos gružus un pielika apakšžokli īstajā vietā. Zobi saskardamies viegli noklakstēja.
− Parādi! ...
Antra to sacīja joprojām pusbalsī. Viņa bija piecēlusies ceļos un pastiepusi roku. Antrai ļoti negribējās galvaskausu aizskart, un tomēr viņa gaidīja, pastiepusi roku, viņai likās, ka tā vajag, viņa gribēja būt drosmīga − nevelējās pati sev atzīties un tomēr zināja, ka Valta dēļ, Valta acīs vienmēr grib būt labāka, nekā ir patiesībā, un Valts, kas savu kluso, noslēgto, mazliet iecirtīgo meiteni jau tik daudz pazina, lai arī šajā brīdī saklausītu slēptās spīts pieskaņu viņas balsī, iekšēji pasmaidīja un savukārt pastiepa roku, sniegdams baismo atradumu viņai. Galvaskausam sašķiebjoties, tukšajā smadzeņu dobumā nočabēja skujas, kas tur bija iebirušas caur kakla caurumu. Antra galvaskausu satvēra ar pirkstu galiem, apakšžoklis nokrita zemē, viņa to neveikli pacēla un mēģināja pielikt atpakaļ. Radio dziedāja: „Kazanova, kis, kis! Kazanova, kis, kis!...” Rāmajā, saules pielijušajā, mežā pēkšņi bija ielauzies karš. Un nekas nepārmainījās, nekas nenotika, saulei neaizslīdēja priekšā mākonis, pļaviņu nepāršalca vēsa vēja pūsma, pamalē neieducinājās tāls pērkons, − viss palika tāpat kā bijis, Antra bija tepat un Valts, un saule, un upe, un „Kazanova” − arī šis lēkājošais „Kazanova”...
Valts lēni apsēdās, nenovērsdams acis no Antras. Pie velna, cik dīvaini tas viss izskatījās! Vai varēja būt kaut kas vēl vairāk nesaderīgs kā šī trauslā, uz ceļgaliem notupusies meitene − viņa meitene un zaļgani pelēcīgais kaula pauris, ko viņa turēja pirkstu galos, raudzīdamās ar savādu, saspringtu skatienu?... Mirkli nolūkojusies uz galvaskausu, Antra to nolika sānis iespējami tālu no sevis un, lūpas sakniebusi, neapzināti paberzēja plaukstas pret zāli.
Valts ļoti labi saprata, ko viņa izjuta.
− Tam jau sen vairs... − viņš mierinoši un reizē mazliet pašpārliecināti sacīja, atkal paņemdams atradumu rokās. − Vispirms lapsas; pēc tam sals un sniegs, un vējš... − Sauli Valtam negribējās pieminēt, tā un karstums šoreiz saistījās ar kaut ko pretīgu; viņš vēl piebilda: − Un lietus... Vismaz jau astoņpadsmit gadus.
Antra juta, ka pār kailo muguru neviļus pārskrien sīki šermuļi. Lapsas... Bet kādreiz taču bija ne tikai galva vien. Tātad tepat kaut kur reiz bija gulējis arī... viss pārējais. Acis it kā pašas no sevis pārslīdēja pār kuplo, ziediem izraiboto zāli visapkārt, meklēdamas to, kā te sen vairs nevarēja būt. Nu, protams − lapsas... Un vējš, un sniegs. Astoņpadsmit gadus. Astoņpadsmit gadi... Tik daudz bija viņai pašai. „Kazanova, bač, bač! Kazanova, bač, bač!...” atkal dziedāja „Gauja”. Astoņpadsmit. Un trīs mēneši. „Vismaz” − tā teica Valts. Nuja, togad beidzās karš. Šogad beidzās vidusskola. Un sākās pilngadība. Un tad vēl sākās...
Vakar. Kas? Vai varbūt − beidzās? Meitenes gadi, piederība pašai sev... To vairs nebūs. Kas būs? To viņa nezina. Antra tikai zina, kas ir mīlestība; zina, ka ir laimīga. Kas būs tālāk, to ne. Valts − arī viņš nezina. Vēl četrarpus gadi, kamēr viņš kļūs par inženieri. Kamēr tiks ārā no institūta kopmītnes. Bet pēc tam? Un līdz tam?... Neviens nezina. Viņa ne, un Valts ne. Un māte vēl vispār neko nezina. Par Valtu, protams, jā, bet par vakardienu... Ak dies, ja viņa to zinātu! Antras acis negribot metās valgas. Viņa viegli papurināja galvu, novērsa skatienu no egles pazaru krēslas, kurā bija raudzījušies, neko neredzēdama, un palūkojās uz Valtu. Taču viņš tobrīd neskatījās uz Antru.
Valts apbrīnoja smalkās, sarežģītās šuves, kas cieši savienoja kaulu daļas, − it kā apaļais smadzeņu trauks būtu sastādīts no lauskām. Vairāki galvaskausi, kurus viņam bija gadījies redzēt agrāk, izskatījās brūni; tumšāki vai gaišāki, bet brūni. Šis ne. Tie laikam bija gulējuši zemē − tādēļ. Šo balinājuši puteņi. Un arī saule, protams. Lai gan − saule ne visai: biezoknī valdīja ēna. Droši vien galvaskauss gulējis tur visus šos gadus Cik liela toreiz varēja būt eglīte?... Pāris priekšzobu trūka, daži citi turējās vaļīgi un mazliet grabēja. Nekad nevarētu iedomāties, ka cilvēkam tik lielas acis. Vairākas melnas spraugas veda dziļumā − tur, kur bija atradušās smadzenes: bija glabājies viss: domas, atmiņas, saprāts, jūtas... Nekas. Lapsas, saule, vēji; pēc tam − tukšums. Un dažas sausas skujas, „Bet cauri tukšiem acu dobumiem jau sīku asnu izstiepusi zāle... Kam piederēja šīs rindas? Bet cauri tukšiem... Laikam Mirdzai Ķempei. Jā, pareizi. Dzejoļa sākumā bija lauks, kur kūleņojusi nāve. Jocīgi − kāpēc tieši „kūleņojusi”? Te lauka vietā auga mežs. Un zāle nebija izstiepusi asnu, pat sīku ne... Bet skujas kaisīja arī kapos.
Valts apgrieza galvaskausu otrādi un piepeši it kā sarāvās. Plombas! Tās viņš pamanīja tikai tagad. Divi tumšpelēki metāla gabaliņi kreisās puses dzerokļos... Šis atklājums Valtu dīvaini satrieca. Viņš taču visu laiku zināja, ka tas, ko viņš tur savās rokās, reiz bijis cilvēks, dzīvs cilvēks, viņš to zināja, viņš par to domāja, − bet nesaprata. Neapjēdza. Un pēkšņi šīs plombas... atziņa, ka svešajam sāpējuši zobi, ka viņš gājis pie zobārsta, klausījies, kā spiedz urbis.” ka viņš centies salabot savus zobus, lai... tas viss pēkšņi viņu patiešām padarīja par īstu, dzīvu cilvēku un padarīja tik negaidīti, tik spilgti, ka Valts mirkli jutās kā apžilbis. Viņš pacēla acis un sastapās ar Antras skatienu.
− Saproti, − Valts apjucis teica un mēģināja pasmaidīt, − viņam ir salaboti zobi.
Antra atliecās taisnāk un brītiņu raudzījās uz Valtu, it kā grasītos kaut ko sacīt. Starp pavērtajām lūpām Valts redzēja meitenes zobu baltumu, viņš neapzināti pārvilka plaukstu sev pār matiem un piebilda:
− Arī mums ir tādas pašas galvas... lai cik neticami tas izklausītos. Vai ne?
Antra neatbildēja. Viņa piepeši izjuta drausmas; lūpās kļuva sausas; viņa sakoda zobus. Pirms brīža mežā bija ielauzies karš, tagad tanī ienāca arī nāve. Koku miljoni joprojām dvesmoja jūlija diendusā, bet varbūt kaistošā svelme bija pirmsnāves drudža nomācošā elpa; tepat līdzās upes vēsie ūdeņi, vēl aizvien rāmi strāvoja caur meldriem, bet tas varēja būt arī pēdējais gausais tecējums, kad dzīvība vilcinādamās izplūst no dzīslām. Antra par to visu nedomāja, vienīgi izjuta smagu nomāktību. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka nāve ir, ka tā galu galā uzvar visur un visus, vēl pirms nedaudziem gadiem bija raudājusi par katru mirušu lauvēnu vai citu dzīvnieku, ko gadījās redzēt, apciemojot māti viņas darba vietā zooloģiskajā dārzā, bija paretam nobirdinājusi asaras, iedomādamās par to, ka arī mātei kādreiz būs jāmirst, un pavisam retās reizēs − turklāt jau sen, sen atpakaļ − Antra skumjos, vientuļos vakaros spilvenā bija raudājusi pati par sevi, par savu nāvi, kas likās neticama, neiespējama, dažbrīd pat bija vēlējusies nomirt un zinājusi, ka nemirs − ne tobrīd, ne jebkad vēlāk (tā viņai šķita), un parasti viņa par nāvi vispār nedomāja, − un pēkšņi šis galvaskauss Valta rokās, šis cilvēks bez deguna un lūpām, šie zobi un tukšie dobumi virs stūrainajiem vaigu kauliem... un tāds pats... Nē, vai patiešām tāds pats slēpās zem Valta iedegušās ādas, zem tumšajiem matiem, kas vakarvakarā viņai spiedās pie vaiga, aiz nopietnajām acīm, kuras dažkārt kļuva mazliet augstprātīgas un šobrīd likās apmulsušas?
Šausmas, kas atspoguļojās Antras sejā, ļāva Valtam attapties no mulsuma. Kopš vakardienas viņš juta pret meiteni zināmu pārākumu, bija pierimusi agrākā tieksme pēc viņas tuvuma, bet vienlaikus pieaudzis spēkā maigums, vairāk līdzīgs tām jūtām, kuras Antra viņā izraisīja, kad abi pirmoreiz ieraudzīja viens otru un iepazinās. Tas notika rudenī, sarīkojumā, uz kuru viņš nemaz lāgā nebija gribējis iet. Vai tiešām no tā vakara pagājuši tikai kādi desmit mēneši? Tagad tas likās tik sen. Pēc tam bija Antras elkonis blakus viņējam kinoteātros, bija lipsi deju zālēs, bija klejojumi gar Daugavu, kur viņiem līdzās gāja šalcošs ledus, un skūpsti Viesturdārza plaukstošo koku tumsā, kamēr blakus uz sola kaudzītē gulēja vidusskolas pēdējās klases grāmatas un institūta pirmā kursa lekcijas. Tas viss bija. Un neskaitāmi braucieni ar „truli, busu vai troleju” uz Čiekurkalna pusi, pēc tam lēna soļošana līdz koka namam šaurajā šķērslīnijā, ilgas atvadas − sākumā uz iepriekšējā kvartāla stūra, vēlāk − pie vārtiņiem. Uz Džutes ielas pārbrauktuves kauca lokomotīves... Tikai vienu vienīgu reizi Antra pavadīja Viņu − garām „Teikai” − līdz pašai kopmītnei − pavadīja viņu, jo viens pats Valts laikam gan toreiz līdz mājām nebūtu nokļuvis, − droši vien nebūtu, pavisam noteikti ne (vainīgs bija nolādētais rums, šis draņķis − taisnība bija tiem puišiem, kuri jau sākumā teica, ka tas ir draņķis!), jo Valts vispār neatcerējās, kas un kā tovakar īsti notika, to viņam pēc vairākām dienām pastāstīja Antra − arī to, ka viņa, vēlāk viena pati iedama uz Čiekurkalnu, bija raudājusi („drusciņ”, viņa sacīja), pastāstīja bez pārmetumiem, tikai mazliet skumji, − lai gan mēģināja smaidīt.
Valts nedaudz piesarka, nodūra acis un atkal palūkojās uz galvaskausu. Zobārsts acīmredzot bija labi pratis savu darbu. Kaut gan − kāpēc lai plombas neturētos, ja saglabājās paši zobi? Interesanti būtu zināt...
− Nez, kas viņš tāds ir bijis?
− Cilvēks.
Antra uz Valta domīgo jautājumu bija atbildējusi klusā, bet tik neparastā balsī, ka viņš pārsteigts pacēla skatienu. Meitenes pavērtās lūpas mazliet drebēja. Valts pamāja.
− Cilvēks − protams... Bet kas? Partizānis? Vācietis?... Vai varbūt latvietis? Kas viņu nošāva? Un kāpēc?
Antra lēni pakratīja galvu. Nošāva? Varbūt arī nenošāva... Neviens nezina. Un nekad... Ak dies, neviens un nekad taču arī neuzzinās! Neko. Kā? Kāpēc? Kas? Kad? Neko. Bet varbūt bija pilnīgi vienalga? Viņam pašam noteikti − tagad. Bet kādreiz... agrāk?
Valts pagrozīja atradumu rokās; dobumā atkal klusi nočabēja skujas.
− Galvā trāpīts viņam nav.
− Vai nav vienalga?...
Viņš palūkojās uz Antru, tad vilcinādamies pamāja.
− Jā... Tiesa gan.
Maigums un tāda kā līdzjūtība uzplūda ar jaunu spēku. Ne tikvien līdzjūtība, bet arī neparasta atbildības sajūta. Antra viņam bija uzticējusies tā kā nevienam līdz šim un kā savā ziņā vairs nespēs uzticēties kādam citam jebkad turpmākajā dzīvē... Protams, jau tas vien, ka viņa bija ar mieru doties tik tālā ceļā un atbraukt Valtam līdzi uz mājām, liecināja par paļāvību, taču līdz vakardienai Antra šķita tikai jauka, iemīļota meitene, kas satrauca, saistīja domas, bet šīs domas savukārt nesaistījās ar tālu nākotni, viņš aizvakar iepazīstinot tā arī pateica savai mātei − „mana meitene”, nezinādams, kā māte šos vārdus sapratīs, un patiesībā tas viņam bija arī puslīdz vienalga. Tāpat Valts vēl nezināja, ko māte par Antru domā, vai atbraucēja viņai patīk vai ne, pagaidām to mātei no acīm nolasīt nevarēja. Viņa kā vienmēr izturējās apvaldīti un laipni, Antrai uzklāja gultu turpat vecās mežsargu mājas istabā, un Valts vakaros kāpa uz savu agrāko, kopš zēna dienām ierasto vasaras guļvietu kūtsaugšā. Mana meitene... Tagad viņš teiktu: „Mana līgava” − lai gan, taisnību sakot, tas skanēja mazliet muļķīgi, pat banāli, bet cita vārda jau nebija, arī „meitene” galu galā neskanēja labāk, kaut arī citādi, un meitene taču Antra patiesībā... Vakar tas notika tik pēkšņi... nē, tā nevarēja sacīt, ne jau pēkšņi − notika kaut kā pārsteidzoši, negaidīti un tomēr gaidīti... varbūt bija tā, it kā pēkšņi notiktu kaut kas pilnīgi negaidīts, kas visu laiku ir gaidīts un nemaz nevar nenotikt (pie velna, − lai nu kāds šādā reizē sameklē loģiku!). Sākumā viņi izgāja pastaigāties − tāpat vien, tāpat kā Viesturdārzā vai kanāla apstādījumos, klīda gar mežnoras malu, ainava bija tieši tāda kā simtos romānu: kvēloja rieta blāzma, palejā cēlās migla, smaržoja pēc vasaras, uz kailajām kājām pilēja rasa, viss bija tāpat kā romānos un Viesturdārzā, bet te nebija Viesturdārzā, nebija solu, nebija laternu, nebija neviena − tikai viņi abi un noslēpumainais, bezgalīgais Kurzemes mežs visapkārt un līdzās viņiem, un pēc tam viņi tanī klusumā, tumsā, starp kokiem, kas glabāja dienas siltumu, zālē un sūnās, kas bija vēsas kā Antras rokas, kā viņas seja − kā viņas seja sākumā.
− Ko mēs ar viņu darīsim?
Valtu jautājums pirmajā mirklī apmulsināja.
− Kā tā?... Ar šo?
− Jā.
− Es... nezinu. − Valts atkal pagrozīja galvaskausu rokās; ielūkojās sejā, kam vairs nebija sejas. − Ņemsim līdzi.
− Mēs? Tu... to gribētu?
− Nezinu. Interesanti tomēr... Tu ne? Antra mirkli klusēja, tad lēni teica:
− Varbūt. Es arī nezinu. Varbūt nezinu.
− Nu, ja tu negribi... Mēs jau varam viņu atstāt tepat.
− Valt!...
− Nu?
− Apbedīsim viņu!
− Tas ir − kā?... Kur?
− Tepat. Nē, tu tikai nedomā, ka es... Es jau zinu, tas varbūt ir muļķīgi, bet... Saproti − saka taču, ka viņam, ka mirušajam nav miera, un tā. Tu nesmejies, Valt, ja? Tās, protams, ir aplamības, bet man liekas... ka tā vajag.
− Varbūt tiešām. Tev taisnība, tāpat atstāt − tas būtu... tas nebūtu lāgā. To jau mēs visu varam izdarīt. Galu galā.
Galu galā − astoņpadsmit gadus viņš te bija gulējis. Varbūt arī vairāk. Cilvēkam laikam nepiederējās gulēt virs zemes. „No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek − ” Ne jau tādēļ. Bet varbūt arī tādēļ − ja to neuztvēra pārāk burtiski. Antrai taisnība. Ikviens ir pelnījis mieru. No lapsām, no vējiem un lietus, no skudrām − no visa. Arī no dīkdienīgiem peldētājiem. Bet cauri tukšiem acu dobumiem... Antrai taisnība. Viņa līgavai. Tagad viņš labprāt teiktu: „Manai sievai.” Velna milti, tas arī skanēja dumji! Un neparasti. Antra − sieva. Bet viņš to darītu kaut šodien. Tikai − kā to izdarīt, ja pie viņas mātes dzīvot nevar, jo tur nav kur, un pie viņa kopmītnē nevar ne tik, un ja nevar taču uzturēt sievu ar stipendiju un mātes grašiem... Nevar, nevar, nevar. Var vienīgi gaidīt − vienu gadu, un pēc tam gaidīt vēl vienu, un vēl... Nu jā, precēties viņi it kā varēja − nevis varēja, bet drīkstēja. Arī Antra aprīlī kļuva pilngadīga, un Valtam pašam bija jau deviņpadsmit, tātad pilngadīgs viņš skaitījās jau kopš... Kopš kura laika īsti? Cik reizes tad galu galā cilvēku iecēla pieaugušo kārtā? Pirmoreiz tas taču notika jau desmit gadu vecumā − no tā brīža Valtu pieaugušajos ieskaitīja dzelzceļnieki un lika pirkt pilnu biļeti. Otrreiz viņš pēkšņi izauga „liels” sešpadsmitajā dzimšanas dienā: pēc tās viņam iedeva pasi un atļāva iet uz visām kinofilmām... Nuja, un tad nāca trešā pilngadība, kas deva tiesības vēlēt un precēties, tā laikam bija pati galvenā un pēdējā. Tomēr nē − nepilnu pusgadu vēlāk sekoja vēl viena...
Par to viņš nevienam nebija stāstījis, arī Antrai ne, tieši viņai ne, − Antrai par šo notikumu stāstīt drīkstētu vismazāk, to Valts zināja pavisam skaidri. Šo gadījumu viņa noteikti nesaprastu, lai gan tas viss bija kaut kas pavisam cits − šis notikums pirms gada, toreiz jau viņš Antru nemaz vēl nepazina. Bet ko līdzētu taisnošanās, ka tanīs dienās tikko bija pabeigta vidusskola un „vecie puikas” nolēma turpat rajona pilsētiņā nosvinēt, kā pienākas, un ka līdz vakara beigām Valtam drauga māsīca Ērika iepatikās... vai varbūt viņš iepatīkas Ērikai? Tagad, pēc vakardienas, viņš taču varēja droši atzīties vismaz pats sev − kurš tur kuru toreiz bija pavedis (ak tu mūžs, cik tas atkal ir idiotisks termins! Bet kā lai citādi pasaka, turklāt tā jau arī īstenībā bija − gandrīz vārda tiešajā nozīmē: Ērika taču viņu aizveda sev līdzi uz mājām, nevis otrādi). Viņa bija par četriem gadiem vecāka un, tiesa kas tiesa, nepavisam nepiederēja pie tiem skuķiem, kuri pēc pirmās balles ir ar mieru iet līdzi − vienalga kurp un kurus Valts kopš laika gala nicināja (brīžiem gan baidīdamies izskatīties provinciāls). Runāja, ka Ērika jau pirms gada šķīrusies no vīra, un tā tas laikam arī bija. Tūlīt pēc svinēšanas Valts aizbrauca uz mājām, un viņi vairs nebija tikušies. Valts arī neizjuta nekādu sevišķu vēlēšanos Ēriku sastapt, vienīgi pirmajās nedēļās dažkārt viņu atcerējās, jo sevišķi vakaros, uz kūtsaugšas ieelpodams svaigā siena smaržu. Ar Antru tam visam nebija nekāda sakara, abus notikumus vispār nevarēja salīdzināt... nu labi, − vismaz daudzējādā ziņā nevarēja, pašā galvenajā ne, jo Antra bija... vārdu sakot, Antra bija kaut kas pavisam cits. Ja nu vienīgi varēja pieļaut, ka bez Ērikas nebūtu bijis Antras − tas ir, nebūtu bijis vakardienas un līdz ar...
− Slāpst, − sacīja Antra; viņa izvilka no somas pudeli ar bērzu sulām un atskrūvēja to. Valta skatiens mirkli sekoja lāsei, kas noritēja pāri zodam un slīdēja tālāk, atstādama vizošu svītriņu līdz pat gaišzilā peldkostīma malai, kur pēc tam izplūda tumšāks plankumiņš. Atņēmusi pudeli no lūpām, Antra mazliet vainīgi pasmaidīja un ar vaicājošu žestu sniedza to Valtam; viņš atbildēja uz smaidu, bet papurināja galvu; pasvārstīja plaukstā galvaskausu un piepeši atcerējās, ka dažas senās tautas esot dzērušas no tiem; viņš joprojām smaidīja pie sevis: tas gan būtu skats − ieliet šādā kausā bērzu sulas un saskandināt: „Skal!” − vareni, neko teikt! Bet cauri tukšiem acu dobumiem... Pats pirmais priekšstats par miroņgalvu viņam bērnībā saistījās ar melniem karogiem mastos, ar pistolēm aiz zīda jostām un melnu pārsēju pāri acij. „Bagātību sala” − ahoi!... Mazliet vēlāk galvaskausa jēdziens mainīja saimniekus − pirātu vietā tas tūdaļ sauca atmiņā vīrus, kurus viņš arī pazina tikai pēc grāmatām, filmām un nostāstiem, bet kuri togad, kad Valts piedzima, reizēm vecajās mežvidus mājās esot staigājuši garām viņa šūpulim − vīri ar miroņgalvām pie cepurēm, niknākie ienaidnieki, kādi jebkad bija mituši zemes virsū. Pēc tam pienāca laiks, kad galvaskauss nesaraujami asociējās ar Helsingēras princi un viņa monologu, ar lielo jautājumu − lūk, piemēram, tā... Valts pastiepa rokas uz priekšu, − lieliski, mūžības filozofs neilona peldbiksītēs, īsti moderns Hamlets, − viņš iesmējās:
− Būt vai nebūt?...
Antra pacēla galvu. Bet Valts vairs nesmējās. Viņš nez kādēļ lūkojās uz galvaskausu ar savādu, stīvu skatienu, kādu Antra šajās acīs neatcerējās redzējusi. Valta mati saulē bija izžuvuši un izspūruši − viņa tos labprāt pieglaustu, labprāt viņam piekļautos, kā to pavasarī daudzkārt bija darījusi, piepešs maiguma uzplūds viegli spieda sirdi, ļoti gribējās noglāstīt matus, varbūt plecus, bet... Tā nebija tikai kautrība − protams, arī tā, bija arī tā, − bet ne galvenais. Antra baidījās. Pati par to dusmojās un tomēr nespēja sevi pārvarēt. Neskaidras bailes viņa izjuta arī vakar, bet tās bija citādas, sajauktas ar kaunu un līdzjūtību, ar sastingumu un padevību... viņa nevarēja rīkoties savādāk, jo juta, ka arī viņš to nevar, un Antra to darīja − vai nedarīja neko, kas bija viens un tas pats, − viņa dēļ. Taču šodien viņa pati sev šķita kailāka − nekā citkārt pārpildītā pludmalē (Antra vienmēr ļoti labi zināja, ka nav nekāda izcila skaistule, tomēr tai pašā laikā arī instinktīvi apzinājās, ka ir pietiekoši skaista, lai patiktu − kā visas meitenes pēdējos trijos padsmitos), šodien viņa izjuta dīvainu kautrību un vienlaikus agrāk nepazītu pakļaušanos... un tad vēl šo nedrošību, jo sevišķi līdz tam brīdim, kad viņi atrada galvaskausu: pirmīt Antra, redzēdama Valta skatienu, ar kādu viņš lūkojās uz viņu peldoties vai sauļojoties, visu laiku baidījās, ka viņš atkal varētu mēģināt viņai tuvoties un nodarīt sāpes, turklāt vakar bija tumšs, bet tagad, spožajā saules gaismā... un Antra baidījās arī tādēļ, ka zināja − viņa nepretotos, nespētu pretoties.
Valts vairs nesmējās. Pēkšņa doma viņu uz mirkli bija apdullinājusi kā negaidīts sitiens: „Un ja nu tas ir v i ņ š ?” Valts juta, ka nosvīst; galvā klauvēja asinis − sākumā strauji, tad lēnāk, dobjāk, kamēr pamazām pierima. Viņš nolika galvaskausu zālē, un piepeši līdz apziņai nonāca radio skaņas; „Gauja” jau labu brīdi bija beigusi itāliski angliski vācisko gavilēšanu par Kazanovu, un tagad patīkams baritons kaut ko stāstīja vācu mēlē. Tas te pašlaik vēl tieši trūka! Valts paliecās sānis un strauji pagrieza slēdzi. Klusumā kļuva dzirdama spāres švirkstēšana.
Dzinterē noplunkšķēja ūdens.
− Valt!
Antra atkal bija piecēlusies uz ceļgaliem.
− Nu?
− Kas ir?
− Kā tā?...
− Kas tev notika?
− Man? Nekas.
Nekas, nekas. Tikai jāatjēdzas. Jāpadomā... Tas taču nevarēja būt! Nē, varēja būt. Kāpēc gan ne? Viņš krita kara pēdējā ziemā − tepat šajos mežos, pa kuriem varēja nostaigāt kilometrus desmit, nesastopot nevienu cilvēku, un kuros toreiz, Kurzemes katlam vāroties, slēpās vai cits citu medīja dezertieri un šucmaņi, partizāni un leģionāri, vērmahtieši un „meža kaķi” − gan atsevišķi vienpatņi, gan grupas un vienības, vadi un komandas. Viņa līķis nekad netika atrasts. Tātad − kādēļ gan ne?... Pie velna, kā viņam tas agrāk neienāca prātā!
Valts sarāvās, sajutis Antras roku pieskārāmies pie pleca. Viņa vaicāja:
− Iesim peldēties?
− Nē... Jā. Pagaidi, tūlīt...
Virs galvas atskanēja tāls, spalgs kliedziens. Antra pavērās debesīs un ar plaukstām piesedza acis. Augstu pāri egļu galotnēm varēja saskatīt melnu siluetu, kas līdzinājās papīra balodim ar strupu asti. Spārnus nekustinādams, lielais putns slīdēja pa zilgmi, liekdams plašus lokus. Antra to labi pazina − tāpat kā visu pārējo viņas mātes kopšanai uzticēto radību. Un ne jau tikai to vien; kopš astoņu gadu vecuma Antrai zooloģiskais dārzs bija kļuvis par otrajām mājām, viņa līksmoja un skuma līdzi turienes iemītnieku priekiem un bēdām, sauca viņus vārdos un no sirds ienīda skaļos, pašapmierinātos apmeklētājus, jo šo ļaužu vidū bija tādi, kas dzīvniekus padarīja slimus ar saldumiem vai pāri aizžogojumiem apmētāja ar akmeņiem. Restu un režģu pietika, lai aizsargātu cilvēkus pret zvēriem, bet ar tērauda stieņiem bija par maz, lai zvērus pasargātu no cilvēkiem... Augstais lidonis nepiederēja pie Antras mīluļiem, tādēļ, ka bija plēsīgs, un plēsoņas viņai nepatika − tie nesa sevī nāvi. Vienīgi mazuļus − tos Antra mīlēja visstiprāk; bet agri vai vēlu viņi izauga lieli... Savādi: viņa tik daudz zināja par meža iemītniekiem, par viņu dzīvi un gandrīz nemaz nepazina pašu mežu, kas šķita noslēpumains, pat nedaudz baismīgs, bet bija tik ļoti tuvs un saprotams Valtam.
− Valt, paskaties − vanags!
− Jā.
− Tas ir lielais, vistu... Bet tu taču nemaz neskaties!
− Uz ko?
− Valt... Kas ar tevi ir? Nu, lūdzu − pasaki! Es taču redzu... Tu kaut ko atcerējies, jā?
Valts lēni pamāja
− Man... Varbūt tas nemaz nav tā. Droši vien nav... Bet − redzi, man iekrita prātā − es jau tev to kādreiz laikam teicu, − ka te, šajos mežos, krita mans tēvs.
Vanags iekliedzās divas reizes, iekams Antra atņēma plaukstu no mutes un nočukstēja:
− Nē...
Valts ieraudzīja viņas pelēkajās, mazlietiņ iezaļganajās acīs tik dīvainu izteiksmi, ka pirmajā mirklī pat satrūkās, nožēloja savus vārdus un jutās vainīgs. Tā kaut ko viņš nebija gaidījis, taisnību sakot − vispār nebija apdomājis, ko saka. Bet tad Valtu pārņēma jau pazīstamā pārākuma un atbildības sajūta, tieksme būt stiprākam un aizsargāt; viņš piecēlās un uzlika rokas meitenei uz pleciem.
− Nu kāpēc tu tā, Antra! Nekas taču nav... Un, pat ja tā būtu, − galu galā...
Antra juta, ka Valts viegli velk viņu tuvāk, viņa pēkšņi paspēra pussoli uz priekšu, piekļāvās Valtam, īsi apslāpēti iešņukstējās un, klausīdamās tikko jaušami sadzirdamos sitienus viņa krūtīs, no visa spēka sakoda zobus, lai nesāktu krampjaini elsot.”
− Nu nevajag, Antra, nu...
− Neviens jau īsti neko nezina, − viņš beidzot sacīja. − Tēvs iegāja mežā četrdesmit trešā gada pavasarī, kad draudēja mobilizācija.
Viņa sajuta Valta lūpas uz saviem matiem, stāvēja nekustēdamās un aizgūtnēm pūlējās norīt asaras. Ak dies, vai tas tur zālē varētu būt viņš? Kas gan viss nevar atgadīties!... Valts centās mierināt, bet viņš taču Antru nevarēja saprast, − viņš neko, neko nesaprata!
Antra atlieca galvu, mazliet atkāpās, manīdama, cik nelabprāt Valta rokas viņu atlaida, un apsēdās zālē; noplukuši smilgu, sāka to košļāt, tad vaicāja:
− Kā tas notika... toreiz?
Valts apsēdās Antrai iepretī un mirkli klusēja.
Viņš piepeši aprāvās. Pavasarī... Ja atmiņa nevīla, māte bija teikusi − aprīlī. („Mēs tikai gadu kopš bijām apprecējušies.”) Kā tad tas iznāca? Viņš piedzima nākamajā janvāri... Nuja, viss saskanēja. Līdz šim viņam tas nekad nebija ienācis prātā... Varbūt tādēļ, ka par šādu jautājumu bija neērti domāt. Pat pilngadīgam...
− Jā, nu − tātad sākumā viņš kopā ar dažiem citiem dezertieriem esot slēpies māju tuvumā, bet vēlāk, rudenī, nonācis partizāņu grupā. Pirmajā ziemā vēl retu reizi iegriezies mājās − arī mani vēl esot dabūjis redzēt... Pēc tam te pa mežu gāja arvien raibāk. Sevišķi pēdējo ziemu. Pati saproti − „katls” un viss pārējais... Fašistu kā biezs. Nu, un tad tas arī noticis.
Pēc brītiņa Valts piebilda:
− Es toreiz biju tikai apmēram gadu vecs.
Antra izklaidīgi pamāja. Cik viņai bija gadu − tanī rudenī, kad piektajā klasē pirmoreiz ienāca jaunā audzinātāja? Vienpadsmit. Antra to dienu neaizmirsīs visu mūžu. Jaunā klases audzinātāja nedomāja neko ļaunu, viņa jau nezināja − bija Čiekurkalnā sveša, viņa neko nevarēja zināt. Skolotāja vienkārši gribēja iepazīties ar savu klasi un sastādīt sarakstu... „Kā tevi sauc?” − „Imants Birziņš” − „Un tēva vārds?” − „Kārlis.” − „Tā. Kā sauc tevi?” − „Freimane Ilga.” − „Un tālāk?” − „Alberta meita.” Jautājums pamazām tuvojās pa solu rindām; līda tuvāk kā neatvairāma nelaime. „Nākamais?” − „Cielēns Vilis Rūdolfa dēls!” − „Labi.” Nelaime bija sasniegusi Antru, skolotāja jautājoši skatījās uz viņu. „Nu?” − Viņa lēni piecēlās. „Krule... Antra.” − „Un tālāk?” īsu mirkli valdīja klusums. Tad viņa teica: „Almas meita.” Vilis ieirgojās. Viņš to varēja − viņš bija Rūdolfa dēls. Tas bija sākums. Tad klusi ieņirdzās vēl daži puikas. Ilga saskatījās ar blakussēdētāju, abas nodūra galvas un pavīpsnāja. Skolotāja teica: „Klusu!” Viņa ierakstīja piezīmju grāmatiņā: „Almas meita.” Pēc tam audzinātāja jautāja tālāk. It kā nekas nebūtu noticis. Neko citu jau viņa nevarēja darīt. Droši vien jutās mazliet neērti, bija apmulsusi; ja būtu zinājusi − būtu visu norakstījusi no vecā klases žurnāla. Viņa nebija ļauna. Bet viņa taču nevarēja zināt... Lielākā daļa puišeļu ņirdza, visu brīvstundu. Vairāki turpināja līdz stundu beigām; daži arī nākamajā dienā. Vilis to nebija aizmirsis vēl sestajā klasē; meitenes gan togad jau vairs nevīpsnāja. Bet dažam puikam pēc Viļa atgādinājuma vēl šad tad varēja izlasīt acīs: „Almas meita...” Cik jocīgi! Vai ne? Un divdomīgi...
− Valt, kā sauc tavu māti?
Viņš izskatījās nedaudz pārsteigts. Nu protams...
− Manu mati? Elza. Kāpēc tu... un kas tad ir?
− Nekas, tāpat vien.
Tātad viņš būtu Elzas dēls. „Niedols Valts Elzas dēls...” Tā būtu? ja nebūtu... Un, ja nebūtu tā, kā bija, viņa pati būtu Gunāra meita. Toreiz Antra tieši no skolas aizskrēja uz zooloģisko dārzu un jautāja mātei. Almas meita gribēja zināt: „Kāpēc?” Māte viņu mierināja šķūnītī pie briežu aploka un šo to pastāstīja. Sarakstā patiesībā būtu bijis jāieraksta nevis „Krule Antra Almas meita”, bet gan „Zaruma Antra Gunāra meita”. Taču tā nu bija iznācis... Visu māte tanī reizē vēl nepastāstīja. Tas bija vēlāk, pēc dažiem gadiem, kad Antra beidzot uzzināja, kā viss noticis.
− Kā tavs tēvs krita?
− Nezinu. Viņš pazuda. Mēs par to uzzinājām tikai pavasarī, pēc kapitulācijas. Tas ir, − māte uzzināja, es toreiz vēl neko nesapratu... Droši vien tas noticis četrdesmit ceturtajā, decembra beigās. Tad te bijusi sarīkota liela ķemmēšana” − ķēde esot gājusi cauri visam mežam, un daudzu krituši. Kad partizāni maijā iznākuši no meža, viņi esot pastāstījuši, ka tēvs pēdējoreiz redzēts īsi pirms tam. Pirms decembra ķēdes...
Uz galvaskausa uzlēca brūngans sienāzis; viņš paberzēja kājas − iečirkstējās, tad atspērās pret pieres kaulu un nozuda zālē. Tēvs varēja būt aizvilcies līdz mežmalai. Pēc tam − sniegs... Janvārī noteikti sniga. Šo nomaļo pļaviņu kara laikā un pirmajos pēckara gados neviens nepļāva. Un lapsas... Toreiz te esot bijis arī diezgan daudz vilku.
Valts pacēla galvu un pabeidza:
− Acīmredzot tanī reizē kāds nelietis viņu nošāva.
Antra palūkojās Valtā ar savādu skatienu, tad pamāja un noteica:
− Acīmredzot.
Viņa novērsās, mirkli klusēja. Kad Antra atkal ierunājās, arī balss skanēja mazliet neparasti − it kā nomākti:
− Tu lepojies ar viņu, vai ne?
Valts paraustīja plecus; Antrai vajadzēja saprast, ka šī kustība nozīmēja: protams, bet kādēļ gan lietot tik skaļus vārdus? Taisnību sakot − lepoties? Viņš nekad par to nebija domājis... Iespējams. Tēvs viņam vienmēr it kā bija atradies blakus, soļojis līdzās, pat palīdzējis: Valts taču vienmēr bija Jura Niedola dēls, kritušā partizāna Niedola dēls, − skolā, kur viņš kļuva par pionieru pulciņa priekšsēdētāju, tāpat vidusskolā, kur viņu ievēlēja par komjauniešu sekretāru un vēlāk par rajona komitejas plēnuma locekli. Protams, ne jau tikai tādēļ; bet daļēji varbūt arī tādēļ... laikam gan zināmā mērā arī tādēļ. Vismaz mājās, rajonā. Rīgā tēvs bija it kā mazliet atkāpies − tur viņu nepazina. Taču to, ka Valts bijis ievēlēts rajona komitejā, zināja arī institūtā. Viss bija savstarpēji saistīts... Un kādēļ gan lai viņš nelepotos ar savu tēvu?
− Viņš esot bijis labs cilvēks.
Tā māte vienmēr mēdza sacīt. „Bija...” Bet cauri tukšiem acu dobumiem... Ja tas būtu viņš, ja to varētu uzzināt pavisam noteikti un viņu apbedītu − uz kapa nevarētu uzlikt pat miršanas datumu... Bet neviens nespēj uzzināt. Tukšie dobumi ir mēmi, mute arī. Plombas... Ja galvaskausam būtu, piemēram, kāds zelta zobs, − tad varētu pajautāt mātei. Tad viņš noteikti tūliņ celtos un steigtos uz mežniecību; ieietu grāmatvedībā un pajautātu: „Vai tēvam bija...?”
− Man nav tēva.
Antra to sacīja tikpat nomākti − klusi un skumji. Valts palocīja galvu.
− Es zinu.
− Tu?...
Antras lūpās pavīdēja rūgts smaids. Neko viņš nezināja! Itin neko. Nekad viņa nebija stāstījusi. Arī Valtam ne. Pat Valtam ne. Bija gan ļaudis, kas zināja. Bet tie neuzzināja no Antras, tieši otrādi − viņa pati uzzināja no tiem... „Āre, mīļā, tas ir Krulenes Almas skuķis... nu, tās, kurai...” Šīs vecenes zināja. Čiekurkalnā visi zināja visu par visiem. Piektajā klasē skolotāja nezināja, viņa bija sveša, nevarēja zināt, bet vecā Blumberga astotajā klasē − tā gan zināja, protams, viņa dzīvoja tikai trīs šķērslīnijas tālāk... Teikt Valtam vai neteikt? Ko viņš domātu − tad? Kāpēc viņai pašai jau tagad ir tik savādi? Kas ar viņiem abiem būtu pēc tam? Un ko tas līdzētu, ja viņa noklusētu? „Man nav tēva...” Bet viņš ir bijis. Tagad viņam būtu... vēl viens gads klāt, tas ir divdesmit, plus astoņpadsmit − tagad viņam būtu trīsdesmit astoņi gadi.
− Valt, cik vecs tagad būtu tavs tēvs?
− Tagad?... Četrdesmit četri.
Cik ātri viņš to izrēķināja! „Vai tad jums, Krule, galīgi nav matemātiskās domāšanas?” Blumberga laikam tā arī nomira, netikusi skaidrībā par šo jautājumu. Bet Valtam matemātiskā domāšana ir, ne jau velti viņš iestājās politehniskajā. Antra tik ātri sarēķināt nevarēja... Teikt vai neteikt?
− Valt!
− Ko?
− Nē, nekas... Pasaki − vai tu mani mīli ?
39
− Bet Antra! Tu taču zini!
− Nezinu... Pasaki!
− Es tevi mīlu. Tā?
− Nesmejies, lūdzu! Es vairs neko nezinu − patiešām neko.
− Antra, kas tev pēkšņi noticis?
− Ak, nē jau!... Es esmu dumja, man nav matemātiskās domāšanas. Neliecies zinis! Un nedusmojies, ja?... Redzi, vanags tagad jau ir tur − vai tu redzi viņu?
− Jā. Paklau, paņem „Niveju” − tev apsvils pleci!
− Tu domā?... Valt!
− Nu?
− Tas varbūt nav tavs tēvs.
− Protams, ka varbūt nav. Droši vien...
− Tas varbūt ir manējais.
− Tiešām?
− Nesmejies! Tev taču tikpat smiekli nemaz nenāk.
− Nu jā, šis joks ir mazliet... tāds.
− Es nejokoju!
− Ko?...
− Nebrīnies, viss ir pareizi − tas var būt mans tēvs.
− Antra, ko tu... kāpēc tu tā domā?
− Tāpēc, ka viņš krita te, Kurzemē. Kara beigās.
− Krita te?... Tavs tēvs? Kā tā? Vai tad... kur tad viņš?...
− Viņš bija mobilizēts vācu armijā. Tā tas bija.
Pēc brītiņa Valts sacīja:
− To es nezināju. Antra pamāja.
− Saprotams. To tu nevarēji zināt.
− Un kad?
− Viņu paņēma četrdesmit ceturtā gada jūlijā.
Viņš aizgāja jūlijā. Viņa piedzima nākamā gada aprīlī. Piedzima tāpēc, ka viņam bija jāiet... Gunārs Zarums bija Almas Krules līgavainis, un viņam piepeši vajadzēja aiziet karā. Tāpēc piedzima Antra. Piedzima pēc tam, kad viņš laikam jau bija miris. Kritis. Beigts. Tāpēc viņai nav tēva, nekad nav bijis; tāpēc viņa ir Almas meita. Arī to visu Valts nezināja. Un vai Valtam to vispār vajadzēja zināt?
− Viņam toreiz bija deviņpadsmit gadu.
Kad viņa piedzima, tēvs bija... būtu bijis tikai par nepilniem diviem gadiem vecāks nekā Antra tagad. Bet jūlijā viņam bija deviņpadsmit − tātad viņš toreiz bija apmēram tāds kā Valts. Un mātei − astoņpadsmit − tāpat kā Antrai šodien... un vakar. „Āre, Krulenes Almas skuķis − nu, tās, kurai Zarumu Gunis... jā, jā, tas pats leģionārs... kurai viņš uztaisīja bērnu.” Antra tad mācījās septītajā klasē, bet atcerēties šo teicienu bez nosarkšanas viņa nevarēja vēl tagad. Tanī vakarā Antra vēlreiz jautāja mātei, un viņa izstāstīja visu: kā vairākus gadus satikusies ar savu bijušo skolas biedru („Mēs ļoti mīlējām viens otru”), kā abi pēdējā vakarā pirms viņa aizbraukšanas staigājuši gar Ķīšezeru, kā viņa vēlāk gaidījusi vēstules, bet pēc trim mēnešiem vāciešus no Rīgas padzina, un kā ārdījusies vecāmamma, kad izrādījies, ka Antra... ka viņa būs, un ka vairākas Čiekurkalna sievas māti saukājušas par zaldāta brūti, un kā viņa gaidījusi vēl ilgus gadus pēc kara, − līdz sastapusi kādu tēva biedru, kas pateicis, ka beidzamo reizi ar Zarumu bijis kopā Kurzemē − tepat kaimiņu rajona pilsētiņā − un ka Gunārs vēlāk kritis („Kur un kā − to viņš skaidri nezināja. Pēc tam es vairs negaidīju...”).
− Tēvam un mātei toreiz bija tikpat, cik mums tagad, Valt.
Ja māte zinātu... Ak dies, ja māte zinātu par vakardienu! Antra taču viņai pat nebija teikusi, uz kurieni brauc un pie kā, − māte domāja, ka Antra ciemojas pie savas draudzenes radiem Vidzemē. Viņa baidījās teikt patiesību. Tāpēc ka māte savukārt arī baidītos... Pat, ja viņa būtu atļāvusi, − tomēr baidītos. Un kā gan citādi! Jo Antra ir viņas meita, Almas meita, lai gan viņai vajadzētu būt Gunāra meitai un Zarumai. Vai viņa kādreiz būs Niedola? Antra Niedola... Un tā, kas kādreiz piedzimtu, būtu Valta meita... Protams, tas varētu būt arī Valta dēls? Bet vai būs? Kas turpmāk būs?
Valts palūkojās uz galvaskausu.
− Jā. Labi... Bet kāpēc tu domā, ka...
Pie velna, tās taču bija muļķības! Iespēja, ka tas varētu būt viņa tēvs, nebija lielāka par vienu pret simtu. Bet Antras? Varbūt kā viens pret desmit tūkstošiem! Un tomēr tas varēja būt. Miroņgalva... Viņa tēvs, Antras tēvs... Antras tēvs − ar miroņgalvu... Pēkšņi Valts saprata − asi, skaidri, līdz sāpīgumam skaidri: viss bija iespējams! Varēja būt, ka viņa tēvs nonāvējis Antras tēvu. Varbūt Antras tēvs nošāvis viņējo. Pavisam skaidrs bija viens: viņi abi bija stāvējuši viens otram pretī. Varbūt ne šajā mežā un varbūt ne tanī dienā, bet vispār... Un šodien šajā mežā negaidīti ielauzās karš, ielavījās nāve − tie nebija apbedīti, izlīda no pazaru ēnām, no kritušām skujām, nesdami līdzi aizmirstas šausmas, senas sāpes un naidu... Vai tiešām arī naidu? Vīri ar miroņgalvām, niknākie ienaidnieki, kādi bija mituši zemes virsū... „Nez, kas viņš tāds ir bijis?” Antra atbildēja: „Cilvēks.” Cilvēks − protams... Divi cilvēki bija stāvējuši viens otram pretī, un divi cilvēki tagad sēdēja zālē, viens otram pretī. Starp tiem diviem toreiz bija stāvējusi nāve un naids, un starp viņiem abiem tagad atradās galvaskauss un... vairāk nekas? Tomēr, tomēr... Naids − ne. Mīlestība? Bet kas vēl? Viņi taču nebija Kapuleti un Monteki... Velns parāvis, atkal Šekspīrs! Vai varbūt Valts šodien tomēr vairāk līdzinājās nevis Hamletam, bet gan modernam Romeo? Džuljeta zilā peldkostīmā − kādas muļķības!
− Tas viss ir nieki, Antra!
− Jā?...
Kāpēc Valts izlikās? Viņa ļoti labi zināja, ka „tas viss” nepavisam nav nieki, un bija pārliecināta, ka arī Valts nemaz tā nedomā. Protams, viņš nebija vecā Blumberga − tādu kā viņa jau vispār nebija daudz, bet... Cik daudz tādu bija? Un cik Blumbergu vajadzēja, lai kaut ko sabojātu uz ilgiem gadiem?... Kad Antru piecdesmit piektajā uzņēma pionieros, māte neaizliedza, kaut gan šķita, arī īpaši nepriecājās. Četrus gadus „zaldāta brūtes” meita nēsāja kaklautu un nēsāja godam. Tad rudenī, astotajā klasē, divas meitenes runāja ar Antru un iedeva viņai komjaunatnes statūtus. Māte pateica, lai dara kā pati grib. Antra gribēja. Bija jau zināma diena, kad jānotiek sapulcei. Diena beidzot pienāca. Bet viņu uz sapulci neviens neaicināja. Diena pagāja. Pēc tam pagāja vēl citas, vesela virkne dienu. Statūti joprojām glabājās pie Antras, jo neviens tos neprasīja atpakaļ...
Tikai pēc vairākām nedēļām viņas draudzene pastāstīja, ko komjaunietēm bija teikusi klases audzinātāja. Ne jau tā, kura ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā „Almas meita”, − astotajā klasē viņiem atkal bija jauna audzinātāja. Ak dies, − jauna! Blumbergai jau pirms četriem gadiem būtu vajadzējis aiziet pensijā, to zināja visa skola. Bet viņa negāja. Negribēja iet. Viņa taču bija sirmā, visā Čiekurkalnā cienījamā skolmeistariene, kas gan viņu nepazina! Un arī Blumberga pazina visus. „Nē, meitenes,” viņa pamācoši bija sacījusi, „Kruli mēs nevaram uzņemt. Jums papriekš vajadzēja aprunāties ar mani. Vai jūs zināt, ka Antras tēvs ir bijis fašists? Ka viņš kalpojis hitleriskajos karapūļos? Nu, redziet nu! Ko?... Pionieros viņa varēja būt, tas nekas. Bet komjaunatne − tā ir cita lieta! Tā nu šī „cita lieta” palika arī citu lieta. Vēlāk par atgadījumu uzzināja skolas vadība, un pavasara pusē Antru gribēja uzņemt. Taču tad viņa vairs negribēja, kopš tā laika vairs ne. Varbūt tas bija bērnišķīgi, bet − kādēļ „fašista meitai” nevarētu būt sava spīts?... Un nākamajā gadā, devītā klasē, uz Blumbergas bērēm viņa negāja. Vienīgā no visas klases. Droši vien arī tas bija nepareizi, varbūt ļauni, bet Antra laikam tāpat rīkotos vēl šodien − tik ļoti viņa veco Liekuli ienīda. Visu mūžu un visos laikos šī skolmeistare taču bija kalusi bērnu galvās ne tikvien matemātiku, bet cītīgi mācījusi arī visu citu, ko vien prasīja ikreizējā... Kaut gan − Blumberga varēja arī nebūt liekule; iespējams, viņa vienkārši bija dumja veca sieva un Antras gadījumā domāja, ka tā vajag. Kā lai uzzina, ko cilvēks īsti domā? Kā, piemēram, var zināt, ko domā Valts? Taču ne to, ka „tas viss ir nieki”!
Galvaskauss pelēcīgs gulēja spilgtajā saules gaismā, no zāļu stiebriem krita ēnas, tas likās apvīts ar zilganmelnu zirnekļa tīklu, blenza tumšiem acu dobumiem, galvaskauss gulēja starp viņu un Valtu un ņirdza, blenza un ņirdza, − tas bija riebīgi... pat tad, ja tas būtu viņš!
− Tev taisnība, Valt: arī mums pašiem ir tādi galvaskausi...Es par to agrāk nebiju iedomājusies.
− Man šķiet − par to arī nevajag domāt. Vismaz tev.
− Un tev?
− Nu, ar mani ir citādi. Vīrietim... Es ceru, tu taču saproti, ko es gribu teikt, vai ne?
− Es arī ceru...
Ak, kāda gan nozīme tam, ko Valts gribēja teikt! Svarīgi bija, ko viņš domāja, ko varbūt negribēja teikt. Nē, pat ne tas; vissvarīgākais − ka viss bija, eksistēja, pastāvēja neatkarīgi no Valta gribas, no viņas gribas − no jebkādas gribas. Bijušo neviens nevarēja padarīt par nebijušu, arī aizmirstot ne, − turklāt mēdza taču sacīt, ka aizmirst nedrīkst. Antra apzinājās − skaudri un pavisam noteikti, − ka abu tēvi, vieni no viņu vistuvākajiem cilvēkiem, bijuši ienaidnieki uz dzīvību un nāvi, un Valts, viņai pašreiz vistuvākais cilvēks, taču pirmīt nepārprotami pateica: „Viņu nošāva kāds nelietis.” Bet kā lai Antra apzīmē to, kura vainas dēļ viņa kļuvusi par Almas meitu? Kā lai godā to, kurš nošāva viņas tēvu? Kāds taču to izdarīja! Kas? Un vai viņa bija fašista meita?
− Valt, kāpēc es esmu tāda − kāpēc man vienmēr... nelaimējas?
− Kā tā?
− Nu − vispār...
Vai tad to varēja tā izstāstīt? Visu uzreiz? „Almas meita”, Blumberga; tēvs, kura it kā nekad nav bijis, un tēvs, kurš pēkšņi ir bijis − tāds; tēvs, kura dēļ jāizcieš viens pazemojums pēc otra; mātes darbs zooloģiskajā dārzā, un Antras sapnis par bioloģijas fakultāti, sapnis, kuru vajadzēja apmainīt pret īsāku mācību laiku zooveterinārajā tehnikumā, − un tas reizē nozīmēja aizbraukšanu no Rīgas, aizbraukšanu no Valta, šķiršanos no Valta uz kādu laiku... ko vēl tas nozīmēja?
− Nekur man nav laimējies, Valt. Nekad.
− Un es? Mēs abi?
− Nu ja... Vai tu to droši zini? Par mums abiem?
− Antra!
− Nē, es tikai jokoju... tas ir, nē − es nejokoju, es... Es tevi mīlu.
Pēdējos vārdus Antra pasacīja pavisam klusi; pēc tam nočukstēja:
− Un man ir bail.
− Es saprotu − tas viss ir no tā... Bet dzen bailes prom! Es taču...
− Es zinu! Nevajag, es jau zinu. Un es dzīšu tās prom... Jau dzenu!
Antra pūlējās pasmaidīt, bet smaids izdevās bēdīgs. Pret paša gribu Valts juta, ka piepeši arī viņam uzmācas nenoteiktas bažas − it kā Antra būtu apdraudēta, it kā kaut kas grasītos viņu Valtam atņemt − viņš pats nezināja, kas, kur un kādēļ. Cik viņa bija trausla! Valts to vienmēr bija zinājis, viņam tas patika, bet tikai tagad pirmoreiz iešāvās prātā, ka Antra taču ir kara laika bērns, pirmā pēckara gada bērns... Arī viņš, protams, viņi abi tādi bija, bet Valts piedzima un auga laukos, turpretī Antra − pilsētā, toreiz tas laikam nozīmēja ļoti daudz, tā bija milzu atšķirība. Patiešām − un ne tikai šai ziņā, ne tikai bērniem! Laukos bija netikvien govis un piens, un kartupeļi, un tā joprojām, − laukos bija arī mežs, kur vajadzības gadījumā varēja ieiet tēvi un paslēpties, un nozust, lai kādreiz atkal iznāktu atpakaļ ar tīru sirdsapziņu... vai arī neiznāktu vairs nekad. Rīgā toreiz nebija piena, un tur nebija arī meža − katrā ziņā tas viss nebija tik vienkārši, − bet Antrai palaimējās piedzimt tieši Rīgā, un tā nu viņa tagad sēdēja te, meža pļaviņā, un raudzījās uz zaļganpelēko galvaskausu, ko pati gluži kā par nelaimi bija atradusi, un centās pasmaidīt, un nevarēja...
− Valt, vai tā ir viņa fotogrāfija − tur, jūsu istabā, virs kumodes?
− Jā.
Fotogrāfiju virs kumodes piekāra, kad Valts vēl bija pavisam mazs; sīks un niecīgs viņš tur toreiz stāvēja, turēdams rokās lielu āmuru, lai pasniegtu mātei, kad būs vajadzīgs; arī kumode likās milzīgi liela un varena, viņš auklēja āmuru un gar kumodes augsto malu platām acīm raudzījās uz tēvoci, par kuru māte bija teikusi, ka tas esot viņa tēvs...
Vēlāk bildi ielika citā − glītākā rāmī.
− Es sākumā domāju, ka tas ir tavs vecākais brālis.
Brālis? Māte bija likusi palielināt pastkartes formāta uzņēmumu, kuru tēvs viņai esot uzdāvinājis vēl pirms kāzām. Tātad viņam šai attēlā varēja būt gadi divdesmit divi − ne vairāk; tātad tēvs tur bija tikai pāris gadu vecāks par Valtu. Brālis... Tagad tēvam Būtu četrdesmit četri. Kāds gan viņš izskatītos šodien? Valts nevarēja iedomāties. Pie vislabākās gribas nevarēja. Cik tas tomēr bija savādi, − ka kritušie nekad nenovecoja! Viņi palika vienmēr jauni. Vēl pēc kāda laika Antrai būtu varējis likties, ka tas ir Valta jaunākais brālis...
− Brāļa man nekad nav bijis. Ne brāļa ne māsas.
Arī Antrai nebija, to Valts zināja. Viņiem abiem nebija. Un arī nekad vairs nevarēja būt. Vienīgi pusbrāļi vai pusmāsas − teorētiski, protams. Bet cauri tukšiem acu dobumiem...
− Es nekad neesmu redzējusi savu tēvu.
Vai teikt Valtam, ka tas ir vēl viens pierādījums, ka viņai nekad nelaimējas? Viņš atkal censtos mierināt, un no tā vieglāk nekļūtu... Valtam tomēr labāk, viņam bija kaut vai tas tēvs. Antrai nebija pat tāda. Vienīgo fotogrāfiju, ko Gunārs Zarums bija atstājis mātei pirms aizbraukšanas, vecāmāte esot saplēsusi − toreiz, kad Antru vēl nesauca par Antru. Un tā tēvs viņai bija tikai vārds, jēdziens, cilvēks bez sejas − tukša vieta... Un tāds arī paliks, uz laiku laikiem. Cilvēks bez sejas − tāds pats kā tas...
Atkal iekliedzās vanags, šoreiz kaut kur tālāk − kliedziens bija klusāks un izklausījās žēlāks.
Valts pacēla galvu, taču putnu vairs nevarēja saskatīt. Vanags... Vanagi ne, bet kraukļi − tie gan... Šajos mežos mita ne tikvien lapsas, bet arī kraukļi. Gan tolaik, gan tagad − vēl vakar viņš vienu bija redzējis. Toreiz kraukļu droši vien bija daudz vairāk. Bet vispār viņi dzīvojot ļoti ilgi, tā ka tas − vakarējais varēja būt vēl no tiem... Un Antrai, un arī viņam zem sejas un matiem slēpās tāds pats bezdegunis kā tas tur zālē... nez vai Antrai kādreiz gadījies iet pie zobārsta? Viņam pašam pagaidām bija viena plomba... Antras tēvs? Paša tēvs? „Mūsu tēvi debesīs...” Muļķības! Kaut kāds stulbums, goda vārds! Bet viņu abu, Antras un viņa bērni − tie, kuri pašreiz nedrīkstēja rasties un diemžēl vēl gadiem ilgi nedrīkstēs, un par kuriem tādēļ laikam vajadzēs ar bažām domāt ne vienu reizi vien, tāpat kā tagad, lai velns to visu parauj, − tātad šie bērni, ja viņi jau būtu...
− Valt, par ko tu domā?
− Es?
− Tu tik savādi savilki seju...
− Neko, tāpat vien ienāca prātā − ka tagad mūsu bērniem no mums laikam nepaliktu pāri pat šāda galvaskausa; tas būtu izkūpējis, iztvaikojis... Izgaisis. Pat meža nebūtu, kur to atrast. Nekā.
Saule bija pavirzījusies mazliet tālāk, nelielās egles pazarēs iegūlusies vēl tumšāka ēna, zaru spraugas nu izskatījās gluži melnas − tagad Antra to droši vien nemaz nebūtu pamanījusi, un acīmredzot tā būtu bijis daudz labāk... pavisam noteikti.
− Bet kā tad var?...
Pēc brītiņa Valts jautāja:
− Ko tu gribēji teikt?
− Es domāju − ko mums vajadzētu... ko tad mēs varam darīt, lai kara nebūtu?
− Mēs abi? Nezinu.
Ko savā laikā varēja darīt Juris Niedols, kuru viņš pazina tikai pēc palielinātas fotogrāfijas? Vai Antras deviņpadsmitgadīgais tēvs? Vai arī māte? Kā viņi − ikviens no viņiem − būtu varējuši iespaidot Berlīnes Ādolfu, viņa reihskanceleju, ģenerālštābu? Darīt Valts varētu tikai pēc tam − ja iesāktos. Tad viņš zinātu, ko darīt, tāpat kā tēvs. Tagad vajadzēja ticēt tā sauktajam veselajam saprātam. Galvaskausi bija tādi paši, mežs bija tas pats un upe, un kraukļi, − bet laiks bija cits, laiks...
− Man šķiet, ka mums laiks posties uz māju pusi. Kā tu domā?
Antra vilcinādamās pamāja.
− Jā, laikam gan. Tikai...
− Ak tā, par to... Tu pirmīt pareizi teici − apbedīsim viņu!
− Jā.
Antra noraudzījās, kā Valts paņēma galvaskausu rokās. Paņēma kaut kā neveikli − rūpīgi, piesardzīgi. Viņi to, protams, varēja apbedīt, varēja aprakt... varbūt varēja izdarīt vēl kaut ko, tikai − vai tas līdzēs? Veci ļaudis ticēja, ka mirušais iemantos mieru, labi, lai tā būtu, bet vai mieru iegūs arī viņi abi? Nezināmo apraks, taču daudz kas no tā, ko viņš pēkšņi bija uzvandījis no aizgājušo gadu dziļumiem, paliks − Antra to skaidri apzinājās − daudz kas saglabāsies atmiņās, paliks starp viņu un Valtu, tāpat kā nupat vēl bija stāvējis šis pelēcīgais, milzu pūpēdim līdzīgais kaula pauris, kas varēja būt bijis... ak dies, kas viss tikai viņš nevarēja būt bijis! Tieši tur jau slēpās visa nelaime!
− Kur!
Antra sarāvās.
− Ko?...
− Kur mēs viņu lai apglabājam?
− Nezinu... Varbūt turpat − zem tās egles, kur viņš bija?
− Hm, tur? Grūtāk būs, bet mēģināsim!
Valts piegāja pie drēbju kaudzītes, sameklēja kabatas nazi un palīda zem egles. Nogriezis sausos zarus, viņš atrausa sānis skuju kārtu un ar asmeni sāka rakt bedri. Parādījās melna, mikla zeme un egles sīkstās saknes, kas pretojās nazim kā stieples. Pie velna, tāds kaprača amats nebija viegls! Vienā ziņā bija tīri vai žēl galvaskausu aprakt − ne jau katru dienu gadījās izdevība tādu atrast. Bet Antra tā gribēja, un tad nu, protams... Bez tam nebija jau arī kur to likt: mājās nevarētu glabāt, māte neļautu, un kopmītnē − arī ne. Turklāt, ja nu tas tomēr būtu... Ja varētu aprēķināt pēc varbūtības teorijas... lai gan arī no tā nekas skaidrāks nekļūtu.
Antra sāka ģērbties. Viņa jutās nogurusi un nomākta, mazliet sāpēja galva un sūrstēja pleci, droši vien nākamajās dienās lobīsies āda, bet parīt jau vajadzēja braukt atpakaļ uz Rīgu; Valts vēl paliks, viņam jāpalīdz mātei saimniecībā − jālabo jumts... un tamlīdzīgi. Gribējās raudāt, bet parasti viņai pietika spīts, lai asaras padzītu, arī šoreiz pietika. Raudāt varēs vēlāk, mājās, spilvenā − kā parasti. Pēdējā laikā gan tas bija noticis ļoti, ļoti reti. Bet kā būs turpmāk?
Zem sakņu kārtas rakšana veicās vieglāk. Pēc brīža likās, ka nu jau vajadzētu pietikt. Valts ielika bedrē apakšžokli, tam virsū novietoja augšējo un no sāniem saspieda dzerokļus, lai zobi pareizi uzgultu cits citam; savādi − pa šo neilgo laiku viņš pie galvaskausa jau bija paspējis pierast − it kā tas būtu gluži ikdienišķs priekšmets. Viņš piesardzīgi bēra zemi, kamēr bedre bija pilna. Par zemi tev jāpaliek. Tur apakšā kauli varbūt kļūs brūni. Bet par zemi tie laikam tik drīz nepaliks vis.
Valts rakumu viegli pieblīvēja ar plaukstām, beidzot izlīdzināja nokaltušās skujās. Miršanas datuma nebija. Arī vārda nebija, nekā. Bērnībā viņš dārza stūrī tāpat bija apglabājis vairākus putnus un vienu kaķi. Šim cilvēkam kaps iznāca tikpat liels kā bezdelīdzēnam vai vecajam runcim Imulim; vienīgi tās kopiņas Valts bija appušķojis ar krešu ziediem − Imulim pat tika noziedots vesels ķeizarkronis, − turpretī šoreiz... Nu, labi. Un skujas kaisīja arī kapos.
− Viņš izlīda no pazarēm un izpurināja gružus no matiem.
− Nu, tā... Tu jau esi apģērbusies? Es tūlīt...
Valts noskrēja nedaudzos soļus līdz upei un labu brīdi mazgāja rokas. Ūdens saduļķojās, bet jau pēc mirkļa atkal kļuva tīrs. No zālēm izpeldēja melna dēle un nolocījās lejup starp meldriem. Tās nu gan bija riebīgi radījumi! Nez no kā viņas īsti pārtika?
Kad Valts atgriezās pie drēbēm, Antra stāvēja un nekustīgi raudzījās uz nelielo egli. Viņš pacēla radiouztvērēju − tagad būtu derējis slavenais Šopēna maršs... vai kaut kas uz ērģelēm, − tad iebāza „Gauju” somā un sāka ģērbties. Ērģeles. Mežs kā baznīca. Egle augs lielāka; nezināmais te gulēs gluži kā Vestminsteras abatijā. Ja tikai šo kvartālu nenocirtīs.
− Antra, nu neesi tik... tāda! Nu pasmaidi taču!
Viņa atrāva skatienu no egles, palūkojās uz Valtu un mazliet savilka lūpas. Antra labprāt smaidītu, kādēļ ne. Smaids viņai ļoti piestāvēja − to viņa zināja, to daudzi cilvēki bija teikuši. Smaidītu labprāt, ja vien varētu.
Antra pagriezās un klusēdama sāka lēni kāpt lejup pa Dzinteres krasta nogāzi uz brasla pusi. Pārskrēja vēja pūsma, saņirbināja ūdeni, un koki iešalcās. Virs egļu galotnēm atkal riņķoja lielais, skaistais plēsoņa. Arī mežs joprojām bija skaists, tiesa, bet tagad tā biezoknis šķita vēl baismīgāks nekā agrāk. Un nekas vairs nebija tā kā agrāk. Pēc vakardienas vairs nebija tā − kaut kas bija mainījies, un pēc šodienas kaut kas vairs nebūs kā līdz šim, Antra pati ne zināja − kas īsti. Bet uz šo pļaviņu viņa vairs nenāks. Nekad.
Paņēmis somu un sandales, Valts izslējās un ieraudzīja, ka Antra jau iebridusi upē. Meitene stāvēja brasla vidū. .Apmēram tanī vietā viņa pirmīt bija paslīdējusi; un tomēr Antra neiekliedzās − ne tobrīd, ne vēlāk. Taču pēdējās pusstundas laikā viņa bija pārvērtusies. Kļuvusi tāda... savāda. Kaut kas vairs nebija tā kā no rīta. Bet kas? Varbūt viss pāries − vakarā, rit. Varbūt vēlāk... Un būs atkal tāpat kā senāk. Tāpat kā pavasarī, kā vakar... Nekas taču it kā nebija noticis!
Antra stāvēja straujajā brasla straumē; no krasta raugoties, ūdens tanī vietā vizuļoja kā sudrabs, un viņa stāvēja tieši sudrabotās plūsmas vidū un lūkojās lejup. Valts pēkšņi satrūkās: Antra bija uzlikusi saules brilles, un viņas seja ar lielajām, melnajām acīm neviļus kaut ko atgādināja... Valtam iešāvās prātā dēle, kas pirms brīža (bija ielocījusies dzelmē, viņš iedomājās Antras kailās kājas, viņš nodrebēja un iesaucās:
− Pagaidi!
Tad viņš skrēja lejup uz braslu, steidzās pie viņas − ne skaidru bažu pārņemts, it kā varētu tur nokļūt par vēlu, kaut ko nokavēt, pazaudēt uz visiem laikiem.
Valts mirkli pastāvēja Antrai līdzās, tad uzmeta somu plecā; ne vārda neteicis, paņēma meiteni uz rokām, šķērsoja Dzinteri un uzkāpa pretējā krastā. Tur viņš nolaida Antru zemē, un abi lēniem soļiem gāja tālāk. Antrai šķita, ka no meža pļavas viņai kāds ar ciešu skatienu raugās mugurā, bet viņa nepalūkojās atpakaļ.
Viņi abi nezināja, kādas domas pašas pēdējās bija šaudījušās tanī pelēkajā, rievotajā masā, kura reiz pildīja apsūbējušā kausa dobumu − pirms tam, kad tā palēnām izgaisa nebūtībā, izzuda Kurzemes meža dziļumos un tās vietu ieņēma saujiņa grabošu skuju:
„Verdammt!... Mal mitgekriegkt! Diesmal hat’s mich erwischt!... In der Brust. Wahrscheinlich ein Lungenschuss... Es war die MP. − Endlich doch einmal! War ja kaum anders zu denken. Es scheint Ernst zu sein. Fast keine Schmerzen, trotzdem... Scheisse, Mensch!... −− Die Schiesserei geht weiter. Kriechen... Ich muss fort. Fals sie zurück kommen... Da, bis zu dem Waldrand... Verflucht noch mal! Nun fängt er an − der Schmerz... −− Vielleicht ist es nicht so schlimm. Oder doch?... Es blutet zu heftig. Das schaffe ich nicht. −−− Der Wald. Zu weit... Schwarzwald... Zu weit. Der Atem!... Die alle − da, zu Hause... Scheisse. Der Wald. Schwarzwald. Der Atem... Zu weit.”*
Šīs domu drumslas viņi nezināja. Un, ja arī zinātu, − viņi tās nesaprastu. Vismaz pilnībā ne. Jo šo valodu viņi nebija mācījušies.
- - - - - - - - - - - - - - -
* Nolādēts!... Uzrāvos! Šoreiz ir ķēris!... Krūtīs. Laikam plaušās... Tā bija mašīnpistole. − Beidzot tomēr vienreiz! Nekas cits jau nebija gaidāms. Liekas, ka nopietni. Gandrīz nemaz nesāp, bet... Mēsli, brālīt!... −− Šaudīšana turpinās. Vajadzētu līst... Jātiek prom. Gadījumā, ja viņi nāks atpakaļ... Tur, līdz mežmalai... Nolādēts vēlreiz! Tagad tās sākas − sāpes... −− Varbūt nav tik traki. Vai varbūt tomēr?... Pārāk stipri asiņo. To es nedabūšu gatavu. −−− Mežs. Par tālu... Svarcvalde... Par tālu... Elpa!... Tie visi − tur, mājās... Mēsli. Mežs. Svarcvalde. Elpa... Par tālu. (Vācu val.)