Jau kādu pusgadu grūti atrast latviešu laikraksta numuru, biedrības biļetenu, organizācijas sanāksmi vai sēdi, kur kaut kādā veidā nebūtu pieminēts jautājums par sakariem ar Latviju. Liekas, ka par šo jautājumu vajadzētu priecāties: lūk, kur trimdiniekiem dzīva interese par dzimteni, par spīti daudzajiem trimdā pavadītiem gadiem! Taču, tuvāk ieskatoties, nekur trimdas sabiedrībā nevar atrast šādas prieka izpausmes. Vienīgā vieta, kur jūtamas priecīgas noskaņas par pēdējā pusgada notikumiem un mazliet tāds kā klusināts lepnums, ir Dzimtenes Balss slejās...

...Vēsturnieki U. Ģērmanis un P. Lazda un rakstnieki O. Stumbrs, V. Toma un M. Zīverts ciemojušies Latvijā. Ko gan citu secināt, ja ne to, ka pārcilvēcīgi gudrie komūnistu propagandisti viņus tur galīgi apmulsinājuši, čekisti pārbaidījuši un, atpakaļ atbraukuši, viņi kļuvuši par komūnistu propagandas bazūnēm? Citiem vārdiem sakot, cilvēki, kuri 25 trimdas gadus likušies normāli, inteliģenti, stabili trimdinieki, pavada nedēļu vai divas Latvijā un – atbrauc atpakaļ ar sagrautu nacionālo stāju, aizdomīgiem nolūkiem un apšaubāmu spriešanas spēju... Kādai jābūt īsta trimdinieka reakcijai uz šādiem cilvēkiem? LNAK apkārtrakstā publicētajā citātā no Apskats 134. numura tas formulēts šādi: „Ar šādiem ceļotājiem pēc atgriešanās mums vairs nekā kopīga nevar būt, un tādi no trimdas sabiedrības jāizolē.”

Latvijā izdotajā periodikā, gan tajā, kas pieejama Latvijā, gan arī „tautiešiem svešumā” domātajos izdevumos, pēdējos gados ievietoti trimdas rakstnieku darbi. Pēc Gunara Irbes aplēses (Latvija Amerikā, 1970. g. 28. janv.), ap pāris duču trimdas autoru darbi parādījušies šajā periodikā. Par to Latvija Amerikā slejās izraisījās sirdīga polemika. Kas bija šīs polemikas galvenais temats? Vai tas, ka iespiestie darbi bijuši vājas kvalitātes? Vai tas, kā šos darbus uztveŗ un vērtē lasītāji Latvijā? Nē – galvenais temats bija: Vai šie darbi iespiesti ar vai bez autoru atļaujas. Šim tematam veltītas M. Lorberga, O. Ieviņa un R. Norisa lasītāju vēstules un V. Irbes raksts „Burvju aplī”...

... Kad Losandželosas dziesmu svētku rīcības komiteja koncerta programmā ietilpināja Latvijā dzīvojošā komponista V. Kaminska dziesmu ar Ojāra Vācieša tekstu, laikraksts Laiks par to ziņoja zem virsraksta „Padomju komponistu darbi rietumu krasta dziesmu svētkos” (1969.g. 1. okt.). Arī vēlāk, rakstot par šo tematu Laiks konsekventi lietoja apzīmējumus „padomju komponisti”, „padomju dzejnieki” un līdzīgi. Kāds Laika lasītājs savā vēstulē redakcijai vēl „vienkāršoja” šo terminoloģiju, nosaucot attiecīgās kompozicijas par „sarkano dziesmām”.

Ir jau tiesa, latviešus, kuŗi šobrīd dzīvo okupētajā Latvijā, varētu arī saukt par „padomju ļaudīm”, taču parasti gan mēs to nemēdzam darīt. Lai nu kā, bet Losandželosas dziesmu svētku apmeklētājiem nebūs nepieciešams pašiem izšķirties, vai Kaminska dziesma ar Vācieša tekstu ir vai nav „sarkana”: protesta kampaņas rezultātā svētku rīkotāji, acīm redzot, atzinuši savu sākotnējo „ideoloģisko maldīšanos” (kā teiktu padomju terminoloģijā), izņēma Kaminska dziesmu no programmas.

Ideoloģiskās samaitāšanas briesmas, kuŗas tagad laimīgi novērstas Losandželosas svētku klausītājiem, joprojām apdraud „Nākotnes 70” literārā sarīkojuma apmeklētājus Kanadas latviešu dziesmu svētkos. Pēc V. Irbes ziņām (LA š.g. 17. janv.), tur savu piedalīšanos „jau pieteikusi Latvijas apciemotāja Velta Toma”. Briesmas, kuŗas rada dzejnieces piedalīšanās, acīm redzot, ir visai nopietnas, jo V. Irbe, kuŗš ir arī trimdas Latviešu preses biedrības priekšnieks, aicinājis apmeklētājus boikotēt literāro sarīkojumu: „Vai nacionāli noskaņotiem latviešiem no šāda sarīkojuma apmeklēšanas nebūtu jāatturas? Jeb vai šādu latviešu Ziemeļamerikā vairs nav?”

Tikko minētie piemēri, diemžēl, nav vienīgie apliecinājumi mūsu pēdējā pusgada debašu kvalitātei. Tie trimdas darbinieki, kuŗi uzskata, ka viņiem pieder nacionālās stājas tulku monopols, savā kampaņā ietvēruši arī „kreiso ietekmi” Divreizdivi nometnē, kādu prof. O. Krātiņam nepareizi piedēvētu teikumu, Jaunās Gaitas vērtējumus par literatūru Latvijā un citas līdzīgi „kaitīgas” parādības.

Īsredzīgā dogmatika, kuŗa izpaudusies šajos uzbrukumos, varbūt arī spēs panākt to, ko visos trimdas gados nav iespējušas Rīgas „sakaru komitejas”, tas ir – saraut tos savstarpējās uzticības un brīvprātības pavedienus, kuŗi vienīgie satur kopā latviešus svešumā, kuŗi vienīgie padara trimdiniekus par organizētu sabiedrību. Trimdas organizāciju vienīgais spēka avots ir trimdinieku brīvprātīgi dotais atbalsts un uzticība. Organizāciju vadībām nav valsts varas, nav spēju piedzīt nodokļus, nav spēju apcietināt, tiesāt, aizliegt vai draudēt. „Kangaru” nosodīšana, ko, acīm redzot, vēlas pašieceltie soģi, ir bērnišķīga pretenzija uz līdzekļiem, kuŗu nav nevienas trimdas organizācijas rīcībā. Paši „nosodāmie” gluži dabīgi un dibināti jau ir parādījuši, ka viņi atsakās piedalīties šajās bērnišķībās. Kādus vēl citus ieguvumus mums gaidīt no šādas tiesāšanas? Jaunus savstarpēju aizdomu un neuzticības saduļķojumus trimdas sabiedrībā? Vēl lielāku to kultūras darbinieku skaitu, kuŗi dažreiz ar sarūgtinājumu, bet biežāk vienkārši ar rezignāciju pagriež muguru organizētai trimdas sabiedrībai. Jaunu pierādījumu padomju propagandistiem, ka organizāciju vadības pašas sevi atestē par nespējīgām vadīt trimdas sabiedrību pēc brīvprātības principa.

 

Jānis Peniķis, „Par sakaru jautājumu – ar vēsu prātu”. Fragmenti. (Latvija Amerikā 15.4.1970.)