JG79 Skaņas un atskaņas

Tikai šogad Kanadu sasniedza M.D. Kalvokoresi (Calvocoressi) trešā grāmata par Modestu Musorgski. Grāmatas 228. lappusē ar cienību pieminēts latviešu komponists Emīlis Melngailis, kas divdesmito gadu sākumā instrumentējis Musorgska Borisu Godunovu, balstoties uz 1874. g. oriģinālpartitūru, atzīmējot arī, ka šī versija uzvesta Nacionālajā Operā Rīgā. Jaunās Gaitas 31.numurā (1961. g.) pieminēju, ka „Melngaiļa darba priekšā mēs un nākošās latviešu audzes raisīsim kurpes.” Kā redzat, es tagad varētu kļūt iedomīgs, jo mans pareģojums piepildījies ar uzviju. Bet prātīgi cilvēki saka, ka pēc iedomības nākot ja ne miršana, tad mazākais krišana. Tā tas notiek arī ar mani un – lasiet tālāk.

Daudz laika, apdomības un takta dziesmu svētku rīkotāju apspriedēs paņem galvenā svētku runātāja izvēle. Runājuši ir patvēruma zemju valdību ministri, provinču premjeri, kādā gadījumā arī apgabala prokurors. Arī Kanadas latviešu dziesmu svētku rīcības komitejā runāja par ministru prezidenta Trudo aicināšanu. Steidzīgi ieminējos, ka šinī sakarībā varētu aicināt slaveno filmu un teātru zvaigzni Barbru Streisandu – ļoti skaistu dāmu un ievērojamu mākslinieci, līdz ar ko mums netrūktu visas Kanadas un Amerikas preses un televīzijas propagandas.

Diemžēl mani apsauca, izsmēja un nobrīdināja. It sevišķi sašutuši bija daži vecākās paaudzes koŗu dziedātāji, jo es neesot pētījis Barbras Streisandas „radu rakstus”.

Var jau būt, ka man kādreiz pietrūkst laika, apdomības un takta, bet joprojām esmu pārliecināts, ka kopkoŗu koncerta ievadījumā varētu runāt (ja vispār jārunā!) kāds ievērojams dzejnieks, mākslinieks vai kultūras darbinieks. Dziesmu svētkos taču galvenā darīšana ir ar kultūru un ne ar miera un kārtības nostiprināšanu vai kriminālitātes apkarošanu. Ir iespējams, ka tā kādos nākotnes dziesmu svētkos arī patiesi notiks, un es atkal varētu kļūt iedomīgs un pēc tam varbūt atkal kristu. Pagaidām tomēr esmu nokļuvis diezgan neērtā situācijā.

Dūšīgi turas „jaunākais no vecākiem” un „vecākais no jaunākiem” komponists Igors Stravinskis (dzimis 1882. g.). Nesen pārcietis triekas lēkmi, strauji atveseļodamies, viņš pievīla visu pasauli, kas jau gatavojās nekrologa rakstīšanai, ieskaitot šo rindu autoru. Ļoti interesanti viņa atmiņu stāsti, resp. jautājumi un atbildes. Pirms dažiem gadiem viņš viesojās arī savā dzimtenē Krievijā, kur viņu karaliski uzņēma. Viesošanās laikā viņš bija ieteicis Chreņņikovam mācīties seriālo mūziku, paklusām nosaucis Furcevu (P.S.R.S. kultūras ministri) par Katrīnu Lielo, brīnījies, ka Šostakovičam vienmēr noslīd brilles un ka viņš grauž nagus, bet arī raudājis, tēva māju ieraugot. Mums latviešiem vēl derētu atcerēties viņa 1934. g. viesošanos Rīgā. Skaņražu kopas sarīkojumā, visiem par pārsteigumu, viņš zemu noliecies un skūpstījis Jāzepa Vītola roku. Neskatoties uz cienījamo vecumu, Stravinskis joprojām uzskatāms kā spilgtākā, krāsainākā personība pasaules mūzikas dzīvē ar izcilu domu svaigumu, laikmetīgumu un asumu. Jāpiemin vēl viņa draudzība ar Dilanu Tomasu (Dylan Thomas), un veltīsim Stravinskim lielā dzejnieka nemirstīgās rindas:

Do not go gentle into that dark night!
Rage, rage against the dying of the light!

Gan tikpat labi viņam būtu piemērotas arī latviešu tautasdziesmas rindas:

Tumsa, tumsa, kas par tumsu,
Es par tumsu nebēdāju.

Dziesmu svētkos Toronto redzējām jauniznākušo komponista Jāņa Cīruļa (1897-1962) dziesmu krājumu. Tas iznācis Kanadas latviešu dziesmu svētku biedrības izdevumā un ļoti ieteicams trimdas koŗiem. Varbūt arī Latvijā, jo krājumā atrodam koŗa dziesmu „Pēdējais lotofags” ar Jāņa Sudrabkalna vārdiem.

Tāpat nesen iznāca Latgaļu tautas dzīsmas Latgaļu folkloras komitejas izdevumā. Krājumā 90 koŗa dziesmas un 57 solo dziesmas. Kā zināms, 1970. g. oktobrī Toronto notiks latgaļu dziesmu diena ar Viktoru Rundānu kā galveno diriģentu.

Atnāca un pagāja trīskārtējie latviešu dziesmu svētki –Toronto, Losandželesā un Rīgā. Vairāk par tiem rakstīsim nākošajā JG numurā. Ievadam te dažas laikmetīga rakstura atskaņas no Kanadas latviešu dziesmu svētkiem Toronto.

Dziesmu svētku atklāšanas sarīkojumā piedalījās Kanadas, ASV un Eiropas latviešu sabiedrības pārstāvji. Lietišķīga un interesanta, kā vienmēr, bija Brīvās pasaules latviešu apvienības valdes locekļa Viktora Upeslāča svētku runa. Pēkšņi klausītājus pāršalca pavisam spārnoti vārdi, kurus šo rindu autors vēl nekad nebija dzirdējis:

Komponisti ir īstie dziesmu svētku varoņi, jo kalpo vispirmākajai un vistīrākajai mākslai: pirmā māksla, kura dzima, bija dziesma, jo tai vajadzīga tikai sirds. Nekas nav tik ļoti aizrāvis cilvēkus un pārveidojis likteņus kā tieši dziesma. Dziesma paceļas dvēseļu gaismā un tautas pjedestālā ieņem vietu blakus valstsvīriem un rakstniekiem. (Citāts ņemts no Latvijas Amerikā, 1970. g. 52. num.)

Saprotams, ka kultūras vēstures sējumos būs dažādi ieskati par jautājumu, kura māksla pati pirmā radusies, bet pārsteidza atklāti un nepārprotami vārdi par latviešu komponistu nozīmi un vērtību. Ir jau laiku pa laikam atsevišķi komponisti cildināti viņu gadskārtās vai bērēs, taču šādā oficiālā gadījumā kā dziesmu svētku atklāšanā – nekad. Ir viņi kādreiz appušķoti ar „krīvu-krīvu” vai „līgusoņu” epitetiem, bet par varoņiem viņus saukt neviens nebija iedrošinājies. Un tā varētu turpināt ilgi.

Lai būtu kā būdams, paldies Upeslācim par vārdiem, kas priecināja šad un tad drusku rezignēto, tāpat nelielo svešuma latviešu komponistu saimi. Ja tie nepaliks tikai vārdi vien, cerēsim, ka komponistiem nepietrūks varonības.

Dace Kārkliņa, „Nākotnes 70” jauno mūziku koncerta soliste, par kuŗu Viktors Baštiks teica: „Viņa jūtas it ērti uz estrādes un dzied ar pārliecību, patīkamā mūzikālā sniegumā. Arī kāds 'cietāks rieksts' dziesmu izvēlē viņai būtu bijis pa spēkam un vēlams.” (Jāņa Ligera uzņēmums)

Necerēti labi izdevās 5. Kanadas latviešu dziesmu svētku organizētais jauno skaņražu un jauno atskaņotāju mākslinieku konkurss. Jau iepriekšējos JG numuros lasītājus iepazīstināju ar divi jauniem latviešu komponistiem. Tagad varam paziņot arī atskaņotāju mākslinieku konkursa rezultātus.