Imants Ziedonis

PAR DZEJAS POPULARITĀTI UN OGU LASĪŠANU

 

Dzejas popularitāte pie mums sasniegusi to līmeni, kad jāsāk izvērtēt tās ceļus un cēloņus. Manuprāt, dzejai pie pašreizējās popularitātes nav sevišķas vajadzības vēl paplašināt masveidīgu pieejamību, nav lielas vajadzības palielināt dzejoļu krājumu tirāžu pāri 30 tūkstošu robežai, ne arī atkārtot viena vai otra autora dzejas vakarus, līdz paša pēdējā interesenta prasības pēc estētiskā baudījuma vai ziņkārība (arī! arī!) apmierināta. Par to, ka mūsu republikas lasītājos nav tikai tīra un patiesa interese par īstu dzeju, bet daudz visādu blakus interešu, liecina fakts, ka veikalos neizpērk mūsu kaimiņu republiku interesantāko dzejnieku dzeju krājumus, kas tik tiešām lasītājiem tiek doti labos tulkojumos. Ilgi rajonos un diezgan ilgi arī Rīgā plauktos stāvēja moldāvu dzejnieka Grigores Vieru, Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāta kazahu dzejnieka Olžasa Suleimenova, burjatu dzejnieka Dondoka Ulzitujeva grāmatiņas. Tas tikai liecina, ka dzejas popularitāte kaut kādās ievirzēs ir aprobežota un dzejas masveida popularizācija dzejas izpratnei dziļumā iet laikam vis daudz nepalīdz. Salīdzinājumā izsakoties, izpirkto grāmatu tirāžas kā plāna eļļas kārtiņa klāj daļu ezera virsmas un plešas lielumā, cenšoties pārklāt visu virsmu. Bet, jo vairāk plešas, jo kļūst plānāka. Interese par dzeju kļūst plašāka, bet plānāka, dzejas dziļumā neejot. Vispār tik apsveicamo dzejas popularitātes gājienu pavada atgriezeniskā reakcija: masveidīgai interesei par dzeju pieaugot, dzejas mīļotāju vidū pieaug arī to cilvēku skaits, kuru literatūras un dzejas orientācija ir visnotaļ viduvēja, tradicionāla, parasta. (Salīdziniet ar līdzīgu stāvokli teātros un kinoteātros un pretrunu starp kases tendencēm un īstas mākslas tendencēm.) Tas vēl nav nekas slikts, nedz nesaprotams. Tā tas ir un būs jebkurā attīstības gājienā. Tāpēc jau ir dzejnieka, mākslinieka un mākslas skaidrotāja misija un uzdevums: ieinteresēto sācēju iedvesmot arvien jaunām un jaunām niansēm un dvēseliskām vibrācijām, izkopt viņa estētisko jūtīgumu, līdz kamēr tas sāk reaģēt jau uz pusvārdu un ceturtdaļvārdu, uz grauda plīsumu zemē un sikspārņa spārnu vēdienu tumsā. Dzejnieks iet no durvīm pie durvīm ar „Tuk-tuk!”

Man ir sērkociņi, vai tev ir malka?

Man ir āboliņu lauks, vai tev nav bites?

Man ir puķe, vai tev ir deguns?

Tuk-tuk!
Man ir čiekurs, vai tev ir knābis?

Un, ja dzejniekam neatver, viņš iet tālāk un neapvainojas. Nākamreiz, kad daudzi šai ciemā jau atvēruši, atvērs arī neatvērējs. Bet tad būs viena nelaime: palaikam tas, kas atver tāpēc, ka arī citi atver, ir ļoti neuzticīgs, viņam liekas, ka viņu grib apkrāpt un vienmēr viņš pats visu grib dabūt par lētu cenu.

Viņš teiks: – Knābis man ir labs, bet tas taču čiekurs! Es ēdu graudus. –

Un padomājis: – Nu, labi. Dod to čiekuru. –  Bet to viņš pateiks tā, it kā parādījis tev lielu augstsirdību, tavu čiekuru pieņemdams, sak, nākamreiz es gan no tevis prasīšu vairāk, neļaušu sev iesmērēt kaut kādu čiekuru. Un prasa arī, pie tam prasa „tautas vārdā”. Man raksta no klausītāju zāles: „Kāds gudrs onkulis ir teicis, ka mēs katrs viens pats varam, drīkstam darīt tikai to, kas neizrādītos bīstams, ja mūsu, pareizāk, manai rīcībai sekotu pārējie. Taču tagad ir jau nonākts dzejas saprotamības jautājumā līdz tam, ka dzeja (jaunākā proza, es domāju, mazāk) nav vairs domāta tautai. Cik tālu tā drīkst iet?” Jautājums vietā. Sen bija laiks noskaidrot, cik tālu drīkst iet dzeja savos psiholoģiskajos un arī formālajos meklējumos (un tālu drīkst!), bet ilgāk vairs arī nevaram gaidīt, nenoskaidrojuši, kāds psiholoģisks, sociāls vai demogrāfisks slāņojums slēpjas aiz mazā, bet tik svarīgā šeit minētā vārdiņa „tauta”. Vai šis cilvēks parakstās tautas vārdā arī tad, kad viņš apjautis dzejā jaunatklāsmi, vai tikai tad, kad viņš kaut ko nesaprot? Vai viņu sajūsmina arī kaut kas vienreizējs un viņš metas ar pilnu krūti tā aizstāvēšanā, vai viņš ir tikai ierastā un daudzreizējā sargs un Cerbers? Ko lai atbild šādam cilvēkam zālē, kurš sevi dēvē par „tautu” vai – kā vēl saka – „vienkāršo tautu” un žēlojas, ka viņš manus dzejoļus nesaprot? Es varu atbildēt ar pretjautājumu: „Bet es? Vai es esmu vai neesmu „tauta”? Un skolotāja N., kas saprot manus dzejoļus, – vai viņa ir vai nav „tauta”? Tad kāpēc jautātājs ir tik uzpūtīgs un iedomājas, ka viņš ir „tauta”, bet mēs abi neesam? Un galu galā mans kolēģis dzejnieks arī ir „tauta”, un arī viņam es rakstu. Bet viņam, ziniet, tiešām ir smalka oža. Viņš to, ko baudījis un zina, neņem pretī. Viņš saka: „Vai tev nav kaut kas jauns?” Bet jauns viņa izpratnē ir kaut kāds eksperiments u.tml. Konstruktoru biroja vīriem neviens nemaksātu algu, ja viņi visu mūžu ar āmuriņu sistu nagliņas galdā.

Un vai mums katram nav kļuvusi smalkāka tauste pirkstgalos, kad mēs veikalos aizejam garām desmit baķiem un apstājamies pie tā viena – smalkākā un stiprākā?

Un vai tam cilvēkam, kas sakās esam no „vienkāršās tautas”, sirds neprasa pēc kāruma dažreiz galdā? Tad viņš skrien uz tirgu un meklē. Lūk, tā skrien un meklē, ko uzlikt uz kārā zoba, arī Ojārs Vācietis un Bruno Saulītis, Ārija Elksne un Arvīds Grigulis. Dziļāku atbildi es jums nevaru dot, jo man nav socioloģisku datu par dzejas popularitātes, saprotamības vai nesaprotamības cēloņiem. Veikt šādus pētījumus, tas ir daudzu gadu darbs, kas jāsāk jau šodien.

Manuprāt, nespēja iejusties cita stilā, stila nemācītība ir viens no cēloņiem, kāpēc rodas dzejas neizpratne un nesaprašanās dzejnieku un lasītāju starpā. Un ne jau tikai dzejas pasaulē. Mēs visi esam klausījušies anekdotes un vienu otru nesapratuši. Un tiešām reizēm sanāk skaudība un dusmas, ka visi ap tevi smejas, tu viens tikai nekā nesaproti. Gandrīz vai par tevi smejas, un dusmas aug augumā. Iedomājieties, ka anekdošu nesapratēji sāk rakstīt vēstules uz redakciju – tā un tā, kāpēc tādas anekdotes stāsta? es nekā nesaprotu. Kā lai viņiem palīdz? Sacerēt speciālas „zirgusmieklu anekdotes”? Atcerieties visprimitīvāko piemēru – pirms daudziem gadiem aizsākto diskusiju par „stilīgajiem” – šauro bikšgalu valkātājiem. Vai varēja todien kāds iedomāties, ka pasaule ies uz kaut ko tik pikanti skaistu kā „mini”? Bet, raugi, jaunu un skaistu proporciju likumi parādīja savu spēku. Bet strīds? Strīds bija tikai starp nesapratējiem, kuri stila likumus nespēja apjaust. Vieni – tā laika vieglās rūpniecības standarta audzinātie „platbikšainie”, otri – tikpat nesaprātīgie un skaistuma līnijas kropļojošie „diegabikses”. Līdzīga „neaudzinātība” sastopama arī dzejā – gan dzejniekos, gan lasītājos, un man šādi procesi liekas ļoti dabiski un laikam gan nenovēršami, kamēr skolās, tautas universitātēs (interesanti, ka par tām vairs nedzird?) un citur nemācīs stila mācību, neattīstīs spēju saprast un atšķirt stilus. Tagad mēs sakām: mēs attīstām savā mākslā un literatūrā lielu stilu dažādību. Bet konkrēti – atsevišķu autoru vai atsevišķu dzejas virzienu stilus mēs tik maz esam pētījuši un tik maz plašai auditorijai tos skaidrojuši, ka, gluži dabiski, caurmēra lasītājs nevar atrast atslēgu viena vai otra dzejnieka izpratnei. Stila mācība – tā ir mācība, kā atslēgt durvis uz skaisto, kaut kāda šifra mācība, kaut kāda
„mūķīzeru” mācība. Lai saprastu Vizmas Belševicas dzeju, jānoskaidro, iekš kam pastāv viņas dzejas atslēgas patents un pat dubultpatents. Viņas dzeja pilna ļoti koncentrētiem vārdu blīvējumiem, viņas pantos bieži pat parādās tieši vārdiņš „blīve”. Cits pērk tēju paciņās, cits presētās tējas plāksnes un ķieģelīšus. Paciņās, protams, ērtāk – paņem pirkstu galos un iebirdini tējas kannā, ar ķieģelīti, zināms, neērtības, jācērt, jāplēš, jāgriež. Toties, kad esi to sadrupinājis, ir savs aromāts tādā „blīvē”!

Skaidrītes Kaldupes dzeja jālasa zem lazdu ziedošām bārkstiņām vai istabā, kur uz galda ir tautiska sedziņa, vai lakstīgalu upes līcī – citādi jūs viņas dzeju nesapratīsiet, tā ir diezgan vecromantiska, bet tai ir daudz draugu.

Neejiet Imanta Lasmaņa dzejas zālē pa parādes durvīm, kaut arī viņš jūs pa tām aicinātu, bet ejiet pa mazajām humora blakusdurtiņām, un jūs jutīsieties patīkami un omulīgi.

Ojāra Vācieša stils ar savu spēku rauj pāri visiem grumbuļiem un arumiem kā moderna Visurgājēja amfībija uz gaisa spilvena. Nebrieniet pa arumiem, meklēdami viņa riteņu pēdas, viņa riepu musturu! Nav viņam riteņu! Viņa amfībija ripo uz gaisa spilvena. Tas nenozīmē, ka arumu grumbas un grūti artās vagas viņam svešas – gaisa spilvena augstspiediens ielien ikvienā porā un grumbulī, bet kaut kādas pasaules jaudas dzen viņu tālāk. Te viņa dzeja slīd kā pa elegantu autostrādi, te tieši pa Gaujas vidu, te pa Haidparku Londonā, pa Kubu, cauri butaforisku ēku papīriem un atkal pa ceļu, kur „gani pāri govis dzīs, trako Līz”. Stāv meitiņas baltos priekšautiņos skolas pagalmā, uzmetušas lūpu: bija tāds jauns dzejnieks, rakstīja vēstules „meitenei no manas klases”, mēs labprāt būtu ar viņu vēl paspēlējušās. Mēs noliktu viņa amfībiju skolas dārzā, un visi pie tās kopā nofotografētos skolas albumam. Un skolotāja arī nesaprot, kāpēc viņš nevarēja pariņķot tepat vēl pa skolas sētu, mēs taču viņu visi tā mīlējām! Un kāds Apbēdināts Lasītājs „jau gados”, kā saka pats, raksta:

„Visa tā dzeja tā pārvērtusies, ka domādams neizdomāsi. Nu, paskatīsimies kaut O.Vācieti – senāk par viņa dzeju tā jūsmoja jaunatne, bet tagad? Liekas, pārāk gudrs kļuvis...” Nu ko lai dara! Nu ko lai dara, ka cilvēks kļūst gudrs!

Un Apbēdinātais Lasītājs vēl saka: „Tā gribas palasīt tīru, skaistu dzeju. Bet nu gan vairs te neko nevar saprast!” Vai tiešām mums šodien nav „tīras, skaistas dzejas”, ja jau Ojāra Vācieša dzeja tik nesaprotama? Bet Arvīda Skalbes, Laimoņa Vāczemnieka, Ārijas Elksnes dzeja? Vai no tās arī „neko nevar saprast?” Bet, ja ir dzeja, ko var saprast (un tā tiešām ir laba, īsta dzeja), tad taču nevajag apbēdināties, ka sirds neņem pretī uzreiz visu. Nevajag būt tik negausīgam. Ja jums garšo zemenes, kāpēc jūs gribat, lai arī dzērvenes būtu zemenes, brūklenes būtu zemenes, ievām un pīlādžiem augtu zemeņu ogas? Vai „tīra un skaista dzeja” nav kā zemenes pienā uz jūsu galda ar cukura trauku un salvetīti, ko muti noslaucīt? Bet, ja dzejnieks jūs ved purvā, vai jūs nāksiet viņam līdzi? Redziet, jūs jau šaubāties. Jūs tā kā neuzticaties, Bet viņš jūs novestu gar akačiem, lai jūs sajūtat ciņa šūpošanos zem kājām, vaivarāju dvingu un iesmeltu rāvu vienā zābakā. Par tādu cenu var dabūt visskaistākās dzērvenes. Bet jūs jau negribat. Tad vismaz neprasiet, lai no turienes jums atnes zemenes. Dzērvenēs ir daudz vitamīnu. Pīlādžu ogās arī ir daudz vitamīnu. Vai jūs negribat kāpt kokā? Kokā arī jūs kāpt negribat. Nu labi, es uzkāpšu un jums salasīšu. Jūs sakāt – nevajag? Jūs neēdīsiet? Tad es tiešām nezinu, ko lai iesāk. Jums vajag zemeņu. Bet zemeņu man nav. Tiesa, man bija tāds zemeņu dārziņš, bet tagad, kad pēc zemenēm tāds pieprasījums (sevišķi kūrortu vietās) un pat spekulē ar zemenēm, es zemeņu lauciņu pametu. Man tagad liekas, ka zemenes nemaz nav īstās ogas.

Un vēl man tagad liekas, ka ogas pašas par sevi nemaz nav tā īstā dzeja, īstā dzeja ir pati ogu meklēšana un lasīšana. Tāpat arī – sēņu. Kad jums ir lielāks prieks un baudījums – kad jūs ar aizturētu elpu gaidāt pirmo baraviku parādāmies vai kad ejat mājā ar pilnu sēņu grozu? Un kas jums sapņos rādās – skaistas sēnes sūnās – pa vienai, prieks aiz prieka – vai pilns sēņu grozs? Vai varbūt jums rādās sapnī marinētu baraviku burciņa? Es jau nezinu, cik jūs esat lietišķs cilvēks. Man sēņu prieks rādās kā mazas cepurītes rīta miglā.

Jā, dzeja ir pati sēņošana un ogošana. Dzejnieks atved lasītāju tādā silmalē un saka: te ir baravikas, īsts, manīgs lasītājs ar savu groziņu pazūd tūliņ aiz uzkalniņa, bet nemanīgais prasa: „Kur ir? Kur ir?” – un nāk tev pa pēdām, činkstēdams kā mazs bērns. Viņam nav lasītāja kaislības, nav, kā tauta saka, „sēņu acs”. Dzejnieks ved pa taciņām savu lasītāju vērī un saka: te ir mellenes. Vai ved tīrelī un saka: te ir dzērvenes. Bet jāatrod tev pašam. Kam nav „ogu acs”, kas negrib locīties vai tupēt gar ciņiem, tie nāk vakarā mājā pustukšiem kurvīšiem un sūdzas, ka neviens viņiem nav palīdzējis kurvi pielasīt. Esot tikai vests pa kaut kādiem zigzagu taciņiem, tad pamests un tīrelī nomaldījies. Bet tie, kas nāk ar dienu apmierināti, ziniet, par ko runā tie? Ne jau par dzērvenēm grozā, bet kā tās atraduši. Jā, paklausieties, kad nāk sievas no meža. Stāsta, pa kuru taciņu gājušas. Un tad atradušas tādu vietiņu, tā –tādu vietiņu! Un aiz tās tur – tikai atrast gan ļoti grūti, nevar tā iestāstīt –, aiz tās tur – tik lielas kā īkšķu gali! Nudien. Un vēl ir tāda lasītāju kategorija, kas arī nāk reizē ar citiem it kā pilnu grozu, bet, raugi, zem ogām – savīkšķīts lakatiņš vai sūnu kumšķis. Ogas – pāri. Lai ātrāk grozs pilns. Tāpat kā citiem. No šitiem lasītājiem es visvairāk baidos. Es viņiem neticu pat tad, kad redzu mājā pilnu plauktu ar dzejoļu krājumiem. Tie ir tie, par kuriem es teicu sākumā, ka, kļūstot dzejai tik ļoti populārai, patiesajai interesei nāk līdz kaut kādas aizmaskētas blakus intereses. Daļa dzejas tirāžas aiziet pa šo noplūdi. Sevišķi rajonu grāmatnīcās, kurām ir savs inteliģences aktīvs, kas aizrunā labākās grāmatas. Dzejoļu krājumi kā grūtāk dabūjamie jau tāpēc vien kļūst par „labākajām grāmatām”. Vēl šovasar novēroju, kā rajona pilsētiņas grāmatnīcā sieviete uz blakus galdiņa šķirsta viņai noliktās dzejoļu grāmatas – Liju Brīdaku, Noru Kalnu un Ojāru Vācieti (un ilgi šķirsta un lasa, domādama – vai tik ir labs, ko?), kamēr meitene turpat gandrīz vai izmisīgi lūdzas pārdevēju, vai nu nekā, nekā, neviens eksemplāriņš neesot aizķēries? Gribējās tai vienai izraut no rokām un atdot tai otrajai. Tas liecina, ka dzejoļus izpērk ne tikai pašu dzejoļu pēc vien, bet arī tāpēc, ka dzejoļu krājums daļā dzīvokļu tiek uzskatīts par dekoratīvu simbolu, inteliģenta, just spējīga cilvēka pazīšanas zīmi, savdabīgu karulīti pie ņiebura, kam visu paziņu priekšā jāapliecina, ka man nav mazāk skaista dvēsele kā daudziem citiem. Bet tā jau ir izrādīšanās (arī mode kaut kādā ziņā), un no patiesas mīlestības uz dzeju tā stāv visai tālu. Es paredzu milzīgus protestus, varbūt arī es maldos, bet to noskaidrot var palīdzēt tikai lasītāju atsauksmes.

Mēs palikām tajā vietā, kur dzejnieks ieved lasītāju vērī vai tīrelī un saka: meklē nu! Daļa tūliņ iet mājās („Es visā pilnībā pievienojos biedriem Krūmiņam un Māliņam!” [Biedri Krūmiņš un Māliņš ir diskusijas iesācēji „Padomju Jaunatnē” par dzejas saprotamību, pareizāk – nesaprotamību.] viņi raksta. „Un vai tikai es? Nē, tādu ir ļoti daudz! Gribētos pat ticēt, ka ir ļoti maz tādu, kuriem tādas aplamas dzejas patīk.”), taču lielākā daļa meklē un atrod (par tiem sirds mierīga), bet daļa meklē un neatrod, un par tiem mums, dzejniekiem, gan laikam rūpe jātur. Es jau agrāk par to kaut kur rakstīju: ja tu esi Ansītis un ved Grietiņu mežā, tad tev jāzina, kā viņu no meža izvest laukā. Un nav ko putnus vainot, ka tie maizes drupatiņas – atpakaļceļa zīmes – izknābājuši! Metot savas asociatīvās dzejas cilpas, jāatstāj baltus akmentiņus kā mazus loģiskus akcentiņus: ja lasītājs negrib tev lēkāt līdz („Pēdējā laikā esmu nonācis tik tālu, ka – neesmu spējīgs lielāko daļu no šīs dzejas izlasīt līdz galam,” viņš raksta), lai vismaz tiek atpakaļ, ne savu, ne tavu loģiku neapvainojot. Akmentiņi būs tie jūsu komunikabilitātes punktiņi.

Jā, Ansītim par Grietiņu jāatbild! Jo Ragana pastāv. Sauciet to par dehumanizāciju vai citādi, bet Ragana ir, un viņai ir savas zilas malduguntiņas, un tās ogotāju tīrelī var ievest arī akacī. Un Vadātājs arī ir – ej kur iedams, atnāc tajā pašā vietā. Tāpēc orientieri, pirms lasītāju sūta tīrelī, ir jādod. Katrā ziņā humānu mērķi – ogas meklēt, nevis vaivariņus saelpoties (sava veida narkomāniju), nervus uz šūpojošamies ciņiem kutināt, svecītēm apspraudīties un iracionālu personības dalīšanos gaidīt. Ogas lasīt, tam jābūt galvenajam, pārējais nāk pa ceļam – vaivariņi un čūskas un ciņu šūpošanās – tas viss ir tikai daļa, tikai daļa, tikai daļa no tās lielās dzejas, ko sauc par „Ogas lasīt”.

Orientieri, pēc kuriem vadīties? Daudzus mēs zinām: tā vecā rija pakalnā aiz birzes, priede mežmalā, pie kuras nošāva Jāni, masu kapi priedainītē, tā vieta, kur lūžņos sagrieza purvmales tanku, dzeloņdrāšu kalniņš, ekskavators meliorācijas grāvja galā. Tie no vēstures. Vēl ir no teorijas, tautiskums, partejiskums, sociālistiskais humānisms. Un vēl no paša principiem: „mans labējais man jāsaprot”, „mans kreisējais man jāsaprot”, „mans priekšējais man jāpārbauda, nācējam aiz manis man jāpalīdz”. Orientieru jau ir ļoti daudz, un gribētos dzirdēt, kādus orientierus grib lasītājs, kādus viņš jūt vai nejūt šodienas dzejā un kādus pats meklē.

Jaunais ārsts, ejot darbā, dod Hipokrāta zvērestu. Nav oficiāli pieņemts, ka līdzīgs zvērests jādod arī jaunajam dzejniekam un māksliniekam, bet bez šāda iekšēja zvēresta ļaužu prātus, jūtas un zemapziņu viļņot nedrīkst arī viņš. Un tāpēc dzejai ir Vajadzīga lasītāju balss, šī atbalss vai rezoniere mūsu saucienam, mūsu klauvējienam „Tuk-tuk”. Tāpēc vajadzīgi aplausi, kuros ieklausīties un padomāt: bet kāpēc aplausi tieši šajā vietā? Tāpēc vajadzīgas dzejoļu lielās tirāžas, kas dod gandarījumu un spēku. Tāpēc vajadzīgas lasītāju saprotošās un arī nesaprotošās vēstules. Bēdīgāk, ka pēdējo parasti redakcijās vairāk, taču tas, manuprāt, tāpēc, ka gudrie un saprotošie lasītāji vēstules gandrīz neraksta, diemžēl.

Neesmu jautis lasītāju signālos, ka mūsu šodienas dzejā būtu parādījušies antisociāli vai antihumāni motīvi. Strīds rodas no stilu neizpratnes. Viens otrs uz mežu ogās vestais atnāk atpakaļ un raksta avīzei: „Mani gribēja ievilināt dekadences akacī.” Bet patiesībā viņš pat akača tuvumā nav bijis. Tepat mežmalā ieraudzījis ezeru, dzejnieks teicis, ka tas ir „dieva spļāviens”, un brēka vaļā. Pieņemsim, ka tas arī nav nekāds izdevies salīdzinājums un smuks arī nav, bet kāpēc tad uzreiz tik aizkaitināti un ar tik lielu vispārinājumu par dzeju un dzejniekiem: „Tautai tādi paipuisīši nav vajadzīgi. It nekā vērtīga viņi nedod, bet pat aizskar cilvēku estētiskās jūtas. Kādēļ tādus „mākslas darbus” drukā? Rodas sliktas domas. Sliktas!” Bet, sašutušais pilsoni, kas riskējat kāpt tautas tribūna tribīnē, – kādas tautasdziesmas jūs zināt vēl bez „Pūt, vējiņi”? Palasiet latvju tautas dainas (to taču nevar apstrīdēt, ka tās ir tautas dainas), un jūs atradīsiet daudz jums nesaprotamu tautasdziesmu, kas ir sarežģītas domāšanas un sarežģītas individualitātes radītas, jā, un jūs atradīsiet arī pikantas un pat ļoti rupjas tautasdziesmas, kas „aizskars jūsu estētiskās jūtas” un veselīgi jūs izjokos. Latviešu tautasdziesma saka:

Vista, olu izdējusi,
Visu dienu kladzināja.

Bet zirgs esot izlicis lielu čupu un ne vārdiņa nesacījis. Tagad ej nu saproti, ko autors ar to gribējis teikt un kāda ir dziesmiņai sabiedriska virzība? Ko tā māca tautai – nesimpātiski kladzināt kā vistai vai mierīgi klusēt kā zirgam? Un tomēr sapratēji ir bijuši un nesuši šo paradoksu (jā, jau tad ir bijis paradokss) cauri gadsimtiem, un šodien – kas gribēs saprast, sapratīs. Tautasdziesmās izmantots arī absurds kā stilistisks paņēmiens:

Es šķitos gudris būt,
Līdakām jumtu jūmu:
Saskrien vārnas, žagatiņas,
Noēd manu nama jumtu.

Vai:

Vecais tēvs sēd pie krāsnes, –
Auna galva katlā vira,
Ledus dega ugunī...

Ir bijuši arī pavisam nesaprotami skaitāmie pantiņi:

Venzga, dinga,
Treiga, veiga,
Sītiņ, sātiņ,
Ķedele, vedele,
Stilum, stipts.

Bijuši cilvēki ar ļoti īpatnēju domāšanu un pasaules redzēšanu:

Atminiet, sveši ļaudis,
Kas locīja gaisa virsu?
Vējš locīja gaisa virsu,
Žagatiņa mežu loka.

Saule meta audekliņu,
Vidū gaisa stāvēdama;
Mēnestiņis tekādams
Sajauc saules audekliņu.

Es atradu skaidienē
mazu, mazu circentiņu;
Es ietinu palagā,
Izaudzēju arājiņu.

Absurds, vai ne? Bet citā variantā kāds, it kā tīšām gribēdams „estētiskās jūtas kaitināt, sāk šo dziesmiņu tā: „Es atradu vabolīti Mēslienā rotājot.”

Es nezinu, vai šīs dziesmiņas autoru kādā saiešanā vai vakarēšanā zākāja un kaunināja par nesaprotamību vai ne, bet es zinu, ka viņš savu redzējumu aizstāvēja stingri – ka paparde zied, ka zied tādas puķes, kuras citi nekad nebija redzējuši ziedam:

Kas saka mēmeli
Neziedam?
Mēmele ziedēja
Ziliem ziediem.
Pin man, māmiņa,
Mēmeles kroni utt.

Varbūt manis šeit minētie piemēri nav paši izteiksmīgākie un var sameklēt pierādošākus, bet fakts, ka sarežģītāka un primitīvāka redzējuma pretrunas ir bijušas, taču nav bijušas nepārvaramas un klausītājs nav teicējam ar roku muti ciet turējis. Jo, raugi, dziesmas laimīgi līdz mums ir atnākušas un Krišjānis Barons laikam gan zinājis, ka tās ir sakārtošanas vērtas.

Tātad – tautas estētiskie principi, tautasdziesmas paturot vai atmetot aizmiršanai, vienmēr bijuši gudri. Un visas tās ir no tautas tautai, citādi jau nu viņas no mutes mutē nebūtu līdz mūsu dienām atnākušas. Un, kad Jūs izlasīsiet tos sējumus, Jūs redzēsiet, ka to sacerētāji daudz ir arī blēņojušies un pratuši humoru, varbūt tāpēc vecais Stenders teica, ka tās esot blēņu dziesmas.

Šodienas padomju dzeja gan nav senlatviešu tautasdziesma un Jūs neesat Vecais Stenders, bet nesaprašanas paralēle, redziet, ka palikusi.

Bet par lasītāju un dzejas polemiku šodien es jau teicu: maldīgs ir uzskats, ka laikrakstiem un žurnāliem sūtītās vēstules pārstāv tautu kopumā. Kaut gan avīzes un žurnālus abonē milzīgs daudzums ļaužu, taču tur publicētos dzejoļus un dzejoļus vispār daudzi izlasa tikai gadījuma pēc un parasti reaģē tikai uz kādu atsevišķu dzejoļa vārdu vai citām izteiksmes neparastībām (Laimas Līvenas „ezers kā dieva spļāviens”. Imanta Ziedoņa „rupjvārdi”, Māra Čaklā leksiski grēcīgā iegriba „taisīt bērnus” u. tml.). Domāju, ka „Dzejas diena” varētu kļūt par ikgada satikšanās vietu dzejniekiem un visu temperamentu dzejas labvēļiem, labgribjiem un labdariem. Ja viņi katrs pateiktu savu „es domāju...”, „man liekas...”, tad varbūt, izēdoties cauri vienai lielai vēstuļu kaudzei un izlasot lasītāju vēstules presē, vēl ieklausoties aplausos un balsīs zālē un savos brāļos dzejniekos, „Dzejas dienu” sastādītāji varētu uzdrošināties kā kibernetiķi sastādīt mazu sociālpsiholoģisku tautas modelīti savam dzejas darbam un mērķiem nākotnē. Taču arī šis modelis būs tikai ļoti aptuvens un aptvers tikai to lasītāju daļu, kam patiks savas domas izteikt vēstulē, bet cik daudz nav patiesu dzejas draugu, kas negrib runāt, negrib savas domas izteikt, bet bauda dzeju viens un klusumā! Liela daļa atbildības šajā „izpratnes – neizpratnes” cīniņā un gaumes attīstības gājienā jāuzņemas dzejas kritikai un literatūras zinātniekiem. Kritika parasti recenzijās gudrāk vai mazāk gudri pārstāsta dzejoļu krājumu saturu. Literatūras zinātnieki līdz šim aprobežojušies ar stila elementu vispārnoskaidrošanu, nedodot atslēgu pieejai un ieejai autora individuālajā stilā. Acīm redzot, tas jādara, ja gribam, lai dzejas popularitāte iet dziļumā. Daudz „dzejas individuālo stilu izpētē un šodienas dzejas kopīgu stila iezīmju atklāšanā varētu darīt universitātes jaunie zinātnieki un studenti, pievēršoties stilistikas aktuālajiem jautājumiem. Varbūt interesantākie, saistošāk uzrakstītie darbi var tikt publicēti „Dzejas dienā”.

Sintakses tīrība un sintakses eksperimenti latviešu dzejā un pasaules dzejā. Vai pamazām neizzūd inversija? Kāpēc? Vai nesamazinās salikto saikļu teikumu un nepalielinās bezsaikļu teikumu īpatsvars dzejā? Ko ar to gūstam, ko zaudējam saprotamībā? Saikļu lietojums šodienas asociatīvajā dzejā un to atbilstība vai neatbilstība normatīvās gramatikas un normatīvās loģikas likumiem (pavērojiet, cik pamatoti dzejā lieto saikļus, sevišķi – „jo” un „bet”). Vēl būtu interesanti atklāt jaunus stila klasifikācijas principus, teiksim, „asti luncinošais”, „pātagas” un „lāga zēna” stils dzejā, un kā tie izpaužas. Oriģinalitāte un banālais stils, un vai tie reizēm nesaplūst vienā? „Banālais stils” pasīvā romantisma kalpībā, un vai bieži aiz formāli aktīvas leksikas un it kā aicinošas un apliecinošas frāzes neslēpjas iekustināt nespējīga inerce, kaut kāds pasīvā romantisma recidīvs? Pasīvā romantisma jēdzienu esam raduši saistīt ar Saulieša vardu, bet vai šodien nav „salmu kūlēja dzeja” un vai vainīgs nav „banālais stils”? Tāpat gribas šodienas aktīvo lasītāju, sevišķi studentību, iesaistīt paradoksa, groteskas, hiperbolizācijas asociativitātes un citu jēdzienu noskaidrošanā un skaidrošanā.

Šīs domas par lasītāju iesaistīšanu „Dzejas dienas” tapšanā man radās daudzo „dzejisko strīdu” laikā skolās, augstskolās un citos kolektīvos, kur dzejnieki lasījuši savus dzejoļus. Tad tu jūti, cik dzīvi dzeja cirkulē, kādas interesantas un gudras pārdomas izraisa, bet uz jautājumu „Kāpēc Jūs to neuzrakstāt „Liesmai” vai „Padomju Jaunatnei”?” nāk biklas atbildes: „Ko nu es. Vai jums gudru rakstītāju trūkst.” – „Nu, es uzrakstīšu! Bet kam tas vajadzīgs?” – „Bail rakstīt. Jūs, dzejnieki, jau esat ļoti nikni.” Taisnība nav ne vieniem, ne otriem, ne trešiem. „Dzejas dienai” jākļūst par lasītāju un dzejnieku referenduma vietu, klausītāju zāli un, ja gribat, pirti, kur viens otram uzmet garu, paperas un muguru noberž. Ja kaimiņš ar kaimiņu peras vienā pirtī, tā ir laba zīme. Tas nozīmē, ka kaimiņi nenaidojas. Ja nevarat atbraukt paši, sūtiet savas slotas, ķipīšus un pa sveķainai pagalei.

Dzejas diena, 1969. g.