VĒSTURES DRĀMATIZĒJUMS
Pāvils Klāns. Karsta dzelzs: Latvija tautu likteņu kaltuvē. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 715 lp.
Lasot Pāvila Klāna 715 lappušu biezo grāmatu, entuziasma barometrs krita un cēlās bez apstājas, tikai reti adata uzturējās skālas vidū. Šajā grāmatā ir labs autora profesionālais rakstnieka stila veiklums un temata izvēle. Grāmatas vājās puses parādās vietās, kur Klāns savu zināšanu plānumu grib aizklāt ar trekniem prozas triepieniem. Tematu autors ir izvēlējies ļoti plašu un tādēļ arī nav jābrīnās par vienu otru tukšāku vietu. Autoram ievadā nebūtu bijis vajadzīgs atvainoties, ka Karsta dzelzs ir žurnālista, ne vēsturnieka darbs. No parastā lasītāja viedokļa šādi darbi varbūt ir vēl nepieciešamāki nekā vēsturnieku pētījumi. Normālos apstākļos vēsturnieku pētījumi parādās pirms žurnālistu populārizējumiem, bet pie latviešiem tas tā nav bijis. Kad būs iznākusi prof. Andersona Latvijas vēstures otra daļa, varēsim teikt, ka vēsturnieki ir apskatījuši to pašu laika posmu kā Klāna darbs. Klāna darbs, protams, neaizstāj vēsturnieku pētījumus, bet tam ir sava veida profesionāls noslīpējums, un vienu otru lietu, piem., drāmatisku spriegumu, vēsturnieki var pat mācīties no Klāna.
"Šīs grāmatas uzdevums ir parādīt to vispārējo ainu Baltijas telpā un tās kaimiņos, kad tur dzima jaunas valstis," raksta autors. Šis ir drāmatisks stāsts un, cik var noprast, Klāns to ir ilgi lolojis. Es nezinu nevienu grāmatu nevienā valodā, kas šo tematu būtu tvērusi līdzīgā gaismā un territoriālā apjomā. Tā apskata tautu sakustēšanos vecās Krievijas imperijas Eiropas daļā sākot ar 1917.gada revolūciju. Lai gan Latvijai ir veltīta vislielākā vērība, grāmata izseko arī Somijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas likteņiem no 1917.gada līdz 1940.gadam, kad šo tautu dzīves patstāvību izdzēsa kaŗa vētras. Klāna pieeja un skatījums par kaimiņu tautām ir latviešiem neparasti simpatisks, pat glaimojošs - bez naida, greizsirdības un arī bez jebkādas pārākuma sajūtas. Ne tikvien likteņu līdzība, ko Klāns saskata šo tautu vēsturē, bet arī šis simpatiskais tonis palīdz Klānam nostādīt savu priekšmetu pareizā fokusā un attaisnot temata izvēli. Klāna grāmatas galvenais nopelns nav tas, ko viņš saka par Latviju, bet gan par šo Eiropas ziemeļaustrumu novadu visumā. Vai latviešu nacionālā apziņā ir noticis kāds pagrieziens, no Klāna grāmatas vien to nevar pateikt, bet nav izslēgts, ka Klāns ir uztvēris kādu jaunu stīgu. Šķiet, ir pienācis laiks, lai latvieši izkustētos no savām egocentrisma šūniņām, kuŗās tie satuntuļojas, lai slēptos no šī gadsimta kaŗu un revolūciju belzieniem. Tādēļ vien Klāna grāmata būtu ieteicama lasāmviela vecākai paaudzei un nacionālo organizāciju biedriem. Klāns, protams, nenoliedz latviešu tautas varonīgo stāstu, bet to viņš parāda kā daļu no plašākas tautu kustības.
Grāmata ir bieza, materiālu pārstrādāts daudz, un arī dažādas burvīgas pagātnes ainas Klāns ir uzbūris. Bet - vai varam teikt, ka Klāns ir sarakstījis vēstures grāmatu? Ja atbildēsim nē, tad ņems ļaunā autors, ja atbildēsim jā, tad aizkārti būs vēsturnieki. Galvenā atšķirība Klāna darbam no vēsturnieku darbiem ir, ka viņa grāmata neļauj pilnīgi uzticēties pieminētiem faktiem un spriedumiem. Avotu norādes lielākā skaitā būtu situāciju pa daļai izglābušas, bet galvenais, kā Klānam trūkst, ir viengabalainības. Klāns avotus nav pārstrādājis, ne arī mēģinājis novirzīt lasītāju pie jauniem spriedumiem par apskatīto tematu. Ja atņemtu Klāna daiļskanīgo stilu, tad nez vai varētu pateikt, ka grāmatu ir rakstījis viens autors. Klāns sajūsminās par visu, izņemot komūnistus un sociāldemokratus. Latvijas polītiskā pagātnē Klānam vairāk simpatiju pret Ulmaņa laikiem nekā pret demokratisko Latviju. Viņam ir dažādi aizspriedumi, trūkst arī filozofiski vai vēsturiski pamatotas mērauklas, ar ko novērtēt notikumus un izsvērt polītiskos motīvus.
Vissaistošākās grāmatas daļas Klānam ir izdevies uzrakstīt par vācu Pirmā pasaules kaŗa polītiskiem mērķiem Krievijā un Baltijā un par autoritāro režīmu rašanos Latvijā un pārējās kaimiņu zemēs. Par vācu nodomiem autoram, šķiet, ir bijuši labi avoti un par autoritāro režīmu rašanos dzīvas personīgas atmiņas.
Daži citāti illustrēs Klāna metodi, stilu un nostāju dažādos apskatīto tematu jautājumos.
Par Musolini garīgiem radiniekiem Klāns raksta:
Savu garīgo bagāžu viņš ņēmis no franču polītiskā rakstnieka Žorža Sorela (Georges Sorel), kas ar savu skarbo parlamentarās demokratijas, bet arī marksisma kritiku, ietekmējis kā Marksa izauklētos sindikālistus - anarchistiskos arodniekus, tā komūnistus. Bet arī Nīcšes (Nietzsche) "pārcilvēks", viņa parādītais stipras gribas ceļš uz varu, stāvējuši kūmās kalēja dēla Musolini sapņiem. (485.lp.)
Autoritārā režīma izcelšanās motīvus Klāns apgaismo šādi:
Taču šīs parādības ir tikai tās lielās katastrofas pazīmes, kas norisinās tālu ārpus Latvijas, sākdamās ASV kā vērtspapīru kursu nepieredzēta krišana. Rīgas laikraksti tai laikā sniedz gaŗus aprakstus par pāniku ārzemju biržās, banku sabrukumiem, pēkšņu un strauju bezdarba pieaugumu. Kinoteātŗu chronikas rāda demonstrantus ielās, kas prasa darbu un maizi, Eiropas literātūrā un mākslā parādās kopš kaŗa beigām vairs neredzētais posta un bezcerības motīvs, sabiedrībā uzmutuļo žultaina ironija par valdību un parlamentu nespēju tikt galā ar šo sociālo nelaimi. Bet tā vēršas arvienu plašumā, sakņodamās pasaules saimniecības pārejā no kaŗa uz miera laiku apstākļiem, kam seko starptautiskās tirdzniecības un kreditpolītikas pārkārtošanās un galu galā arī inflācija. (514. un 515.lp.)
Klāna māka savilkt dažādus notikumus epigrafiskās rindkopās parādās šinī īsā visu Baltijas telpas autoritāro režīmu vadoņu raksturojumā:
Pretēji Piļsudskim, Petss nav sociālists, un, pretēji Smetonam, nav arī nacionālists, bet, gan piederēdams 1917.g. dibinātajai agrāriešu partijai, tikai 1933.g. tiek ievēlēts par tās goda priekšsēdi, ar ko cildināta viņa persona, tomēr rīkošanās iespējas partijā nav dotas. Tā Petss, pretēji K.Ulmanim, nepieder īsti nekur, taču, nebūdams partiju ienaidnieks, bet vienīgi vērsdamies pret partiju polītiķu metodēm tikt pie varas ar solījumiem, kuru pildīšanai tiem nav pat lāga iespēju. (505.lp.)
Pēdējie trīs citāti parāda Klāna nostāju pret Latvijas parlamentāro iekārtu un sociāldemokratu partiju:
Bet parlaments, šis "augstais simts" ir vājš, un cik vājš ir parlaments, tik vēl vājāki ir tā izpildorgani - bieži brūkošās un no jauna sastutētās valdības. (515.lp.)
Demokratijas krize izrādās dziļāka, nekā to izsauktu kāds apdraudējums no ārpuses - tā šai laikā guļ pašā parlamentārismā, kas ir kā slimnieks, kam vajadzīga palīdzība, vai arī jādod vieta stiprākam.
Ulmanis ir pārliecināts, ka viņš ir stiprāks. Viņa valdība 17.martā stājas darbā. (542.lp.)
Tiem, kas emigrācijā joprojām soda latviešu sociāldemokratiju par "nevalstisku domāšanu", norises ap 15.maija apvērsumu atklāj tās dziļās pretišķības partijas iekšējā dzīvē, kas to padarīja rīcības nespējīgu viskritiskākajā brīdī par spīti labā spārna gribai un pārliecībai. Laikus sākta mērķtiecīga sadarbība būtu varējusi dot Latvijai tādu stipru demokratisku bazi, ar kādu lepojas Somija. Kad tā neradās, iestājās krass lūzums, ko Ulmanim nevar pārmest. (553.lp.)
Nobeigumā var pieminēt, ka grāmatas nosaukums Karsta dzelzs neliekas ne precīzs, ne pievilcīgs. Apakštituls Latvija tautu likteņu kaltuvē ir dzejiskāks un piedienīgāks nosaukums.
Andrievs Ezergailis