TRALLALLĀ AR KVALITĀTI

Māris Čaklais, Lapas balss. Dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1969. 150 lp.

Vairumu Māŗa Čaklā dzejoļu var raksturot kā ar vieglu roku, kas rotaļājas, zīmētu nopietnību. Šai rokai netrūkst fantazijas, un tādēļ tā spēj uzburt dzejiskas ainas, kas pirmajā gājienā šķiet esam rēbusi; bet dziļāk ielasoties, pašķiŗas it kā miglas auti un profilēti un skaidri iznirst zīmējuma dziļākā būtība - nopietnībā.

Lapas balss ir Čaklā trešais dzejoļu krājums. Ceļš no Pirmdienas, debijas krājuma 1965.gadā, līdz šī krājuma dzejai - pāri 1967.gada krājumam ar zīmīgo nosaukumu Kājāmgājējs un mūžība - ir staigāts un nostaigāts kā gājiens uz arvien lielāku skaidrību. Dzejā tai tuvojas, atbrīvojoties no uzbāzīgā "runā par mani", ļaujot tā vietā tematam dzimt, augt un veidoties dzejniekā pašā. Nekas jau nelīdzēs - lai kā arī mēs veidotu un pārveidotu pasauli, tā tomēr būs un paliks daudzšķautnainā pasaule, kuŗas viena diez kura - un tikai tā - miljardā daļa ir dzejnieka rīcībā. Vienīgi par to viņš spēj rakstīt kā dzejnieks. Kā amatnieks viņš spēj rakstīt par vairākām. Vai uzrakstītais ir patiesība vai meli, tad nav vairs tik svarīgi, jo amata prasme ir aizsegusi vienreizējo, kas dzejniekā. Čaklā jaunajā krājumā ir daudz šā vienreizējā, tātad daudz dzejnieka.

Čaklā amplitūda rādās esam diezgan plaša. Krājumā var uzdurties tādām jaukām rotaļdziesmiņām kā dzejolim "Lauvmutīte":

Ar vella uzpūstu sirdi
tā sēdēja puķu dobē
un izbrīnā dzirdēja,
kā mutē auga zobi.

Bet naida nebija sirdī.
un dusmas jau ātri plaka, -
kā lietus laikā irdnē
pazūd runča kaka.

------

Pirms zūd dusmu pēdējās paliekas,
tā iekliedzās sīki kā ute:
"Es tomēr esmu un palieku
Lauvas Mute!"

Tā skan, ar vieglu ādamsonisku pieskaņu, Čaklā "trallallā dzeja", bet aiz tās - cita, dzeja, kuŗai dziļš, laikmetīgs skanējums ir dzejoļi, kas veidoti kā dziļdomīgi, balādiski veidoti zīmējumi, kuŗos var lūkoties kā pārlaicīgās senās grafikās un sastapties vaigu vaigā ar dzejā paustiem cilvēka mūžīgajiem jautājumiem, nospēlēties uz Raiņa pavēstītās "jaunās dziesmas" stīgām. Tumšu, tumīgu balsi runā dzejolis "Ko svari pa nakti dara":

Nosveriet, svari, bet labi žigli, -
cik bieza šonakt pār Rīgu migla,
un to miglu, kas meitenei plecos,
un to gaismu, kas atnāk vecumā.
Nosveriet miglu, kas katrā no mums
guļ tā kā neatklāts noslēpums.

Nosveriet, svari, mūsu vājumu
un tos akmeņus, rītdien kas jāveļ,
maizi, ko ēdīsim, bēdu, ko bēdāsim,
nosveriet arī to ilgo ledu,
atkal un atkal kas jākausē mums
(simtgadu? mūžīgais?) - sasalums.

Valodas elastīgums ir raksturīgs Čaklā dzejai. Lielāko tiesu viņš to izmanto, lai relātīvi konvencionālu dzejoli "modernizētu" tādējādi, ka šādiem dzejoļiem visai raksturīgais "nokalums" pārvēršas plūdumā, kuŗā atskaņas un ritmi nedominē ar savu formālo pašvērtību, bet ir līdzeklis dzejoļa būtiskās domas izteikšanai: dzejolis, palikdams ārējos formas ietvaros, ir tomēr brīvs no ietvara žņaugiem, gluži kā šo faktiski visai stingro formu nemanām, lasot latviešu tautasdziesmas.

Taču valodas vijīgumu Čaklam nebūt nav licies lieti derīgs tikai šo konvencionālo formu nojaukšanai, tās šķietami paturot, bet arī dzejoļos, kuŗos ir kaut kas no modernās pasaules nepārtrauktās ņirboņas un straujuma:

Lai cik mēs saskaldīti, mūsu ēnas
ir veselas. Un viņas uzdrīkstas, ko
neuzdrīkstamies. Un viņas apskauj to,
ko neapskaujam, un atļaujas,
ko neatļaujamies sev.
Par vilceni uz sienas
maigas dāmas profils profilējas. Un rupjība
par maigumu. Un nelietība iegūst
pieņemamu veidu. 0, ēnu teātris! Un
zemeslode griežas. Un dziņa dzen pa
dzegu mēnessērdzīgo. Uz sienas dejo
fauni, fenomeni un pederasti žilbinošiem
žabo. 0, cilvēk, tūkstošveidi...

(utt)

Tūkstošveidi? Jā, protams - šī tūkstošveidība ir jāakceptē, jo to neakceptēdami, nekad neakceptēsim arī iespēju "cilvēkam cilvēku iemācīt", un - galu galā - aiz tāda respekta trūkuma rēgojas arī

Bet
mirs ir cilvēce. Un tātad
i visas tautas - lielās, mazās. Zeme,
tad mīļā, nogurusī zeme apstāsies
un kapus nokratīs...

Tāda ir pasaules perspektīva šodien, tādā nopietnības gatvē - pēc visiem trallallā - nonākam, lasīdami Māra Čaklā dzeju. "Zivju mēmums ir neizturams", viņš raksta kādā dzejolī, un arī šajā mēmumā pasaule var pagūt apstāties, bet šajā mēmumā runā "Kaugurieši":

Gadi
gadu desmiti ies...
Pie šis dumpīgās uguns
gadsimti sildīsies.

Dumpīgums ir mēmuma pretstats. Čaklais nevairās nostatīt šķautni pret šķautni, bet viņa dzejā nav recepšu, lētu padomu, kā atrisināt šķautņu problēmu: pasaule, cilvēki - tā ir pretrunu un pretstatu spēle, vienīgi visas lietas nosaucot īstos vārdos, pamazām saskatām kāda ceļa sākumu laukā no "Taureņu kapsētas" (dzejoļa virsraksts), kuŗā

Taure, tavs vientuļais maršs,
lai tas nav pārāk garš -
gara jau nebij šī dzīve,
gara jau nebij šī brīvība
(tik tāda taureņa brīvība,
tik tāda taureņa dzīvība)...

Tas par taureņiem. Māra Čaklā jaunajā dzejoļu krājumā šādas vienkāršas vārsmas mainās ar daudz sarežģītākiem zīmējumiem, bet visam cauri - patiesa, sajūtoša, redzoša dzejas dzīsla.

Jānožēlo, ka krājumā kaut kāda iemesla pēc nav ievietota poēma par latviešu strēlniekiem Ukrainā - kā bija sludināts - un citi dzejoļi par līdzīgu tematu, kas pagaidām palikuši ārpusē, periodikā. Atklāti runājot, viena otra "trallallā" vietā būtu noderīgāk bijis atrast papīru šo vērtīgo dzejoļu ietilpināšanai krājumā.

 

Gunārs Grava