 Gunārs Krollis, Tilti (no cikla "Mana Rīga".)
|
DIVI LATVIJAS GRAFIĶI
Gunārs Krollis, reprodukciju albums, Rīgā: Liesma, 1968.
Zigurds Zuze, reprodukciju albums. Rīgā: Liesma, 1969.
Līdz šim latviešu grafiķi nav līdzi tikuši lietuviešiem, ne arī igauņa Vīralta sniegumiem. Taču grafiķu mums nav trūcis: Plēpis, Padegs, Junkers, O.Ābelīte, I.Zeberiņš ir mūs priecinājuši ar kokgrebumiem, linogriezumiem. Plēpja izdoma, Junkera rafinētā faktūru spēle, Ābelītes balti melnie apjomi ir mums labi zināmi, tāpat kā Anglijā dzīvojošā Nikolaja Soikana darbu mapes, Ilgvara Šteina krāsainie kokgriezumi un linogriezumi Kanadā, J.Šteinberga abstraktie nospiedumi A.S.V.
Gunāra Krolla un Zigurda Zuzes vārdus lasījām jau 1959.gadā, kad Rīgā sastādīja Latvijas mākslinieku ceļojošās estampu izstādes katalogu (estampi -no franču estampe - nospiedumi).
|
Gunārs Krollis, Tilti (no cikla "Mana Rīga".)
|
Gunārs Krollis, dz. 1932.g., Rīgā, iesākdams ar samērā konvencionāliem paņēmieniem savā stājgrafikā ieveido stingrus stilizētus apjomus, nebaidīdamies pazaudēt līnijas vieglumu. Viņš labi atskārst, ka sīku faktūru pasāžas var izjaukt primārās ieceres - tāpēc taisni savā līniju skopumā viņam rodas iespaidīgākie estampi. Viņa illustrācijas E.Miezelaiša dzejoļu ciklam Cilvēks ir techniski nevainojami linogrebumi. Stingri noslodzītas kompozicijas redzam viņa ciklā "Saules zemē Tadžikijā", kur blakus bagātīgam redzējumam nostājas tālu zemju eksotika. Kokgrebumā "Rudzu dziesma", (1967) redzam, ka stilizācija jau kļuvusi noteicējā lomā, ierodas laukumu ritmi, ģeometriska vienkāršība, liekot atcerēties viduslaiku technikas. Bet taisni šīs gaumīgi un vienkārši darinātās formas labi atbilst telpas noformējumam. Nākošais solis būtu jau abstrakcija un vēl lielāka formu hēgemonija.
Tematiski Krolla darbos dominē cilvēku stāvi: tos redzam darbā, atpūtā, kustībā, sarunā - nav brīnums, ka grafiķim labi veicas arī ar bērnu grāmatu illustrācijām.
 Zigurds Zuze, Zveja. Linogriezums 385 x 385.
|
Zigurds Zuze, arī rīdzinieks, dzimis 1929. gadā un, tāpat kā Krollis, arī beidzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu, Zuze ir trauksmaināks par savu kollēgu, varbūt romantiskāks ievirzē. Viņa darbos bieži redzam kustību, un jukstapozicijās atsprāgst batāliju elementi. Tāds apskaužami pilns dinamisma ir kokgrebums "Cīņa", attēlojot kailu vīriešu stāvus kaujas karstumā, gan metot bluķus, gan auļojot uz zirgiem gaisos - anatomiskās zināšanas un techniskā prasme iet roku rokā, liekot atcerēties Gustava Dorē daudzpusību.
Jau gluži citādu pieeju Zuze lietā ciklā "Ave sol" - te siluetu vienkāršībā viņš ļauj notikt simboliskām spēlēm. Savos agrākajos darbos būdams techniski pat pārāk rūpīgs, viņš tagad sāk lietāt lielāku brīvību: liekas, ka dažu labu pēdējo darbu viņš ir darinājis kokā tieši, zīmējumu nepārnesot uz koka no precīza tušas oriģināla, Līdzīgi Krollim, arī Zuzem vietumis līnijas kļūst par laukumiem, jo šādi melnbaltā estampā var iegūt teicamu vienkāršību, kompozicijas stiprumu. Arī Zuzes darbos daudz redzams cilvēks, taču tam aizmugurē ir parasti daba, kamēr Krollim - pilsēta.
Abi grafiķi uzrāda norobežošanos un pārāk izteiktu plānveidību, kas darbiem atņem trauksmi un kustību, un rezultātā padara estampus pārāk statiskus un programmiski veiktus.
Derētu lielāka izdoma, vairāk eksperimentēšanas un sava stila meklēšanas: savas iezīmes jau ir abiem, taču ne vēl starptautiskā mērogā.
Tālivaldis Ķiķauka
