NO ETĪDĒM UZ KVALITĀTI
Karmena Kurzemniece, Dzīpari. Dzejoļi. Melburnā: Ulubele, 1969. 44 lp.
Tas laikam bija Džordžs Bernards Šovs, pēc kuŗa domām rakstnieki vispirms cenšoties apgūt literāro izteiksmi, bet vēlāk lūkojot no tās tikt vaļā... Tas visdrīzāk saprotams tā, ka rakstītājiem "izgludināta", saskaņota valoda sākumā šķiet vissvarīgākais, bet vēlāk rodas ieskatījums, ka jau pazīstams "kopstils" - tas, kā "vispār pieņemts" rakstīt - bieži neļauj izpausties autora individuālitātei un tiešākam skatījumam resp. dažiem elementiem, kas mākslā ļoti svarīgi. Protams, tikai retais pilnīgi atmet literāro stilu; parasti rodas individuālitātes un "kopstila" sinteze.
Karmena Kurzemniece ir "jauna dzejniece" (ar krietni vien mazāku gadu skaitu nekā vairāki citi Melburnas latviešu "jaunie dzejnieki"...); aplūkojamā grāmata, kas iznāca pagājušā gada beigās, ir viņas pirmais krājums (dzejoļus publicēt viņa sākusi ap 1958.g.). Tādēļ neliekas pārsteidzoši, ka izteiksme Dzīparos visumā atrodas vidū starp "kopstilu" un iezīmīgāku individuālitāti. Ir stipri vien konvencionāli dzejoļi - piem., vairāki no šai krājumā uzņemtajiem sonetiem - un ir būtiski daudz modernāki, šķautnaināki vai īpatnējāki panti. Iespaids tāds, ka dzejniece pamazām aizvien vairāk attālinās no konvencionālas dikcijas, bet vēl nav īsti atradusi savu īpatnību; viņa atrodas it kā krustcelēs, kur jāizšķiŗas starp vairākām iespējām, ja grib iet tālāk. Viņas dzejoļi ir, teiksim, kā dažādu krāsu dzīpari, kas vēl nav ieausti saskanīgā veidolā.
Patiesībā te jārunā par etīdēm. Jaunu dzejnieku pirmais krājums mēdz sastāvēt galvenokārt no etīdēm; tikai šad tad gadās pa dzejolim, kas atspoguļo neviltoti individuālu skatījumu. Kurzemnieces gludi konvencionālie soneti - kaut vai "Pie Bodlēra kapa" (23) - nepārprotami ir etīdes, lai gan varbūt saistās ar pārdzīvotām noskaņām un pārdomām; te noteikti nav saskatāma nobriedusi māksla, bet tikai mēģinājums "rakstīt dzejiski" par šādu vai tādu tematu; nobriedis mūsdienu liriķis nerunās par vēju vizinātiem baltiem mākoņkuģiem, burvīgo tēlu u.tml. Četrrindas "Pompejas pievakare" ir gandrīz kā Virzas "Ceļojuma piezīmju" atūdeņota versija; manāms arī kaut kas drusku no daža agrīna Strēlertes dzejoļa. Neapšaubāmi elegantās četrrindas ar virsrakstu "Sicilijas stabule", diemžēl, ir pilnīgi bez savas sejas un tādēļ liek domāt par šur tur redzētām banālām gleznām ar "skaistiem dienvidu skatiem". Dzejoļa "Nojautas" pirmajā kvartā pārāk bieži manāma Virzas "Baigā vasara"; te varētu runāt gandrīz par plagiātu.
Par laimi nav tā, ka Kurzemniece vienmēr paliktu šādā ģimnazistes līmenī; bieži viņai radušās daudz labākas vārsmas, kas liecina, ka darīšana ar īstu dzejnieci, nevis ar predestinēta diletanta dvēselīgo daiļradi. Viņas labākie dzejoļi visumā ir daudz modernāki par viņas "pulierētajiem" sonetiem; spilgts piemērs šai ziņā ir "Sastapšanās" (17), kas ir gandrīz Gunara Saliņa līmenī un garā, nenoslīdot pastišā. Nevar gan pamatoti apgalvot, ka Kurzemniecei nav pa spēkam labi soneti; skološanās tradicionālā formā blakus subtīlākai, modernākai gaumes izkopšanai var sniegt daudz labākus rezultātus nekā pārāk konvencionālā "pulierēšana", kā to liecina modernais sonets "Aizej" (10); arī tajā netrūkst pazīstamu izteiksmes līdzekļu, bet autorei izdevies radīt - varbūt ne gluži bez franču simbolisma un sirreālisma ietekmju palīdzības īstu dzeju ar inkantācijas piekrāsu, dzeju, kas tiešām pārņem savā varā pat diezgan izlutinātu gaumi.
Kurzemniecei raksturīgs nopietnības un rotaļīga humora apvienojums; te ir kāda radniecība ar Mocarta mūziku - saulaini dzirkstoša virspuse, daudz tumšākas dzīles - bet nav Mocarta vēriena un kompleksitātes.
Dzīpari neapšaubāmi liecina par talantu, kam vēl trūkst brieduma. Gaidīsim Kurzemnieces nākošo krājumu un cerēsim uz straujāku attīstību. Varbūt otrs krājums sagādās patīkamu pārsteigumu.
Gundars Pļavkalns