LUX EX ORIENTE
Latviešu etnogrāfija, Red. H. Strods un citi, Rīgā: Zinātne, 1969. 595 lp.
Kazimierz Pietkiewicz, Etnografia Łotwy: Kultura Materialna (Latvijas etnogrāfija: materiālā kultūra), Wrocław: Polskie Towarzystwo Ludoznawcze, 1967. 226 lp. Poļu valodā ar īssavilkumu un satura rādītāju franciski.
Šīs grāmatas par latviešu etnografiju nav domātas speciālistiem. Pirmā grāmata, izdota Rīgā, ir "...domāta skolotājiem, studentiem, lektoriem, novadpētniekiem, kā arī plašām lasītāju aprindām..." (6). Tajā 20 autori un pieci redaktori.
Otrai grāmatai divi uzdevumi: pirmkārt tā ir mācību grāmata, kam jāiepazīstina poļu etnografijas studenti ar latviešu etnografiju. Tā kā liela daļa šo studentu gatavojas darbam mūzejos, tad šī grāmata pieskaņota viņu interesēm un galvenokārt koncentrējas uz kultūras materiālo daļu. Otrkārt, tā ietilpst Polijas kaimiņu tautu etnografiju apskatu serijā.
Kopā šīs grāmatas dod samērā labu pārskatu par etnografijas teorētiskiem novirzieniem, kas pašlaik populāri Austrumeiropā, un zināmu priekšstatu par to, kā teorija ietekmē praksi. Jāuzsveŗ, ka šīs grāmatas neizklāsta teoriju, bet domātas kā apraksts, un tieši tas lasītājam spilgti parāda, cik fundamentāli teorija iespaido šāda temata aprakstu.
Dr. Petkevičs reprezentē vecāko novirzienu Eiropas etnografijā. Šie etnografi meklē īsto tautas kultūru. Tauta definēta kā lauku iedzīvotāji, bet pilsētas, pilsētnieki un to kultūra netiek aprakstīta. Īstā tautas kultūra pielīdzināta vecajam ar pamatpieņēmumu, ka vecākais automatiski ir īstākais. Tā Dr. Petkevičs neapraksta pašreizējos apstākļus, pat karte ir ar 1939.gada administrātīvajiem iedalījumiem. Apraksts visumā beidzas ar Pirmo pasaules kaŗu, resp. lietas, kas ieviesušās pēc tam, vairs latviešu kultūrā nefigūrē!
Turpretim Rīgā izdotā grāmata savā teorētiskā nosliecē ir līdzīga anglosakšu zemēs pazīstamajai sociālai jeb kultūrālai antropoloģijai (socio-cultural anthropology), kas pētī, ko galvas kausi satur, nevis to izmērus, kā to dara Eiropas antropologi. Starp citu, pēdējos gados šis anglosakšiem tuvais novirziens Austrumeiropā kļuvis populārs, un daļa poļu etnografu, rakstot angliski, sevi dēvē par cultural anthropologists. Rīgas grāmata, kas pievēršas arī pilsētu dzīvei, apraksta arī jaunākos laikus līdz pat 1965.g. Apraksts ir vispusīgāks, jo apskatīta ne tikai materiālā kultūras dala, bet iztirzāti arī citi aspekti, kā: garīgā kultūra, ģimenes un sabiedriskā dzīve, nodarbošanās un dzīves veids u.c.
Vienā ziņā grāmatas stipri līdzīgas, proti, abas bazētas lielāko tiesu uz jau publicētiem materiāliem. Jāaizrāda, ka abās grāmatās ir izmantoti gan avoti, sarakstīti Latvijā pirms Otra pasaules kaŗa, gan arī trimdas autoru darbi, kas iespiesti Rietumeiropā. Dr. Petkevičs šādus avotus izmanto līdzīgi citiem. Turpretim rīdzinieki sākumā (39.lp.) dažus trimdiniekus nopeļ, bet tālāk lieto tos bez sevišķām piezīmēm. Bibliografijā tie nodalīti kā "Priekšpadomju un ārzemēs izdotā literātūra ".
Dažus vārdus par katru grāmatu atsevišķi. Būtībā Dr. Petkeviča grāmata ir pārstrādāta doktora disertācija (grads iegūts 1960.g.). Grāmata apraksta Latvijas lauku dzīvi pirms Pirmā pasaules kaŗa, un apraksts koncentrējas uz kultūras materiālo daļu. Atsevišķi priekšmeti tiek aprakstīti katrs par sevi. Ja apskata, teiksim, pirtis, tad tiek izanalizētas pirtis ne tikvien Latvijā, bet arī kaimiņu zemēs. Bieži norādīts, ka kādas lietas nosaukums latviski līdzīgs arī citām tautām, un tā mēģināts noskaidrot, no kurienes šī lieta ieviesusies. Parasti aizgūtais nācis no austrumiem. Bez šaubām, tikai pats fakts, ka kāda lieta pazīstama arī kur citur, nenozīmē, ka latviešiem nebūtu savs īpatnējais variants. Specifiski latviskais nav bazēts uz katras lietas vienreizību mūsu kultūrā, bet sastāv no dažādo elementu kopības un savstarpējās vienreizējās mijiedirbes.
Autors Latviju sadala trīs etnografiskos apgabalos (rietumu, austrumu un vidus daļā) bazējoties uz priekšmetu formām un variantu izplatību. Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Lietuvu un apkārtējām slavu zemēm veido plašāku etnografisku vienību ar savām specifiskām īpatnībām, kas to nošķiŗ no citiem nodalījumiem.
Dr. Petkevičs dzimis Latvijā un 30. gadu sākumā apmeklējis poļu ģimnaziju Rēzeknē (labi runā latviski). Ap 1934.gadu pārcēlies uz Varšavu, kur 1938.g. ieguvis maģistra gradu poļu filoloģijā un etnografijā. Pašlaik ir Valsts Etnografiskā mūzeja direktors Varšavā.
Rīgas grāmatas iedalījums: vispirms nodaļa par etnografiju, tās attīstību Latvijā, etnografiskām metodēm un zinātniskām problēmām, kas pašlaik aktuālas. Tad nodaļa par latviešu ķermeņa izmēriem un uzbūvi (Eiropas antropoloģija). Tai seko četras nodaļas, kas apskata Latviešu kultūru un tās pārmaiņas: "...Pirmatnējās kopienas laikmets..." (9.g.t.p.K. līdz 9.gs. A.D.), seko feodālisma laikmets (10.gs. - 19.gs. vidus), tad "...Kapitālisma laikmets..." (19.gs. vidus līdz 1940.g.) un kā pēdējais "...Sociālisma un komūnisma celtniecības periods..." (1940.g. - 1965.g.). Vai šis iedalījums pareizākais, lai katrs spriež pats. Es mūsu pagātni iedalītu citādi.
Grāmatā daudz apgalvojumu, kuŗu avoti nav norādīti. Mazs piemērs, ko izvēlējos, lai jautātu, kā autors to zina? "Ekonomiskie apsvērumi laulību saišu nodibināšanā kļuvuši nenozīmīgi." (447.lp.) Te nu jāprasa, uz kādiem pētījumiem šis konstatējums bazēts? Avoti nav norādīti. Vai lai saprotam, ka raksta autors pats izdarījis pētījumus un tikai aizmirsis norādīt uz savu metodoloģiju?
Lasītājiem, kas nepārvalda angļu valodu, iesaku pirms šīs grāmatas lasīšanas apgādāties ar labu vārdnīcu, jo grāmatā daudz svešvārdu. Piemēram: sizerēns (179), interjērs un karkas (464), limitācija un limiti (471), indiferenti (523), konsolidējās (59), kotedža (550) u.c. Kā redzams, ar mūsu valodas "kuplināšanu" nedarbojas ne tikai "tīnēdžeri" runājot par "kāriem" un nobrauktām "mailītēm", bet savu svēt' rociņ' (vai varbūt pareizāk, spalvu) šai laukā pieliek arī citi, nopietnāki ļaudis.
Nobeidzot kopvērtējumā jāsaka, ka Rīgā izdotā grāmata savā teoretiskā nosliecē ir tuvāka sabiedriskām zinātnēm, it sevišķi antropoloģijai, kā to praktizē Amerikā, bet Dr. Petkeviča grāmata objektīvāka savā pieejā faktiem un secinājumiem.
Andris Skreija
Andris Skreija ir instruktors socioloģijas fakultātē Nebraskas universitātē Omahā. 1967.-68. g. viņš uzturējās antropoloģiskas pētniecības nolūkos Polijā; rezultāti tiks iestrādāti doktora disertācijā par industriālizācijas ietekmi uz dzīves veidu laukos. Publicējis socioloģisku rakstu Archīvā V.