Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

Jaunas Gaitas līdzstrādnieks fil. mag. Uldis Ģērmanis − kādu viņu skatījuši Solnas vidusskolas audzēkņi vēstures stundā Zviedrijā.

　

Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sanāksme notiek Valkā 1917. gada 16. novembrī. Kā novērotāji tur ierodas arī latviešu sociāldemokrati, bet latviešu lielinieki nepiedalās nemaz.

Sanāksme pasludina LPNP nodibināšanos un 18. novembrī izlaiž Kārļa Skalbes sarakstīto uzsaukumu − „Visiem latviešiem":

„... Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanos tautām! (domātas rietumu deklarācijas, kas gan nebija paredzētas Krievijas tautām. Red.). Ņemat paši to zemi, kuŗu mūsu tēvi pirkuši ar asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kuŗa tagad iet bojā. Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!"

Latvijas turpmākā iekārta jānoteic tautas ievēlētai Satversmes sapulcei. Nolemj sūtīt uz ārzemēm trīsvīru delegāciju − J. Čaksti, J. Kreicbergu un Z. Meierovicu. Tiem jāaizstāv Rietumeiropā latviešu tautas tiesības uz brīvību un neatkarību.

Sauciens pēc vienotas un patstāvīgas Latvijas ir izskanējis, bet cīņas un pārbaudījumi tikai sākas.

Turpmākie notikumi nesola neko labu. Vēl brīvajā Vidzemes daļā liela ietekme ir lieliniekiem, un kuŗu katru brīdi gaidāms jauns vācu trieciens. 1918. gada februārī pēc izjukušām miera sarunām ar lielinieku valdību, vācieši visā austrumu frontē pāriet uzbrukumā. Krievu armija vairs nekaŗo un nekārtībā atkāpjas uz Iekškrieviju. Latvija, Igaunija un Ukraina nāk vācu rokās.

Kas notiek ar latviešu strēlniekiem?

　

 

 

　

92. LIELAIS PĀRGĀJIENS.

„Viņi kāpjas no Daugavas zilgās:
Tautas bēdas un ienaids tos nes.
Viņu briesmās un sūrumā ilgā
Rītos lūdzas pus pasaules."

(A. Čaks)

Latviešu strēlnieku pulki cīņās pret vācu armiju iegūst gluži teiksmainu slavu. Tajā pašā laikā pieaug viņu naids un nicināšana pret cara ģenerāļu nemākulīgo vadību. Tā neprot izmantot strēlnieku panākumus, un latviešu kaŗavīriem vairākkārt jācieš nevajadzīgi zaudējumi.

Vairums strēlnieku ir mazturīgu ļaužu dēli. Viņi labprāt vēlētos taisnīgāku valsts iekārtu un muižnieku lielo zemes īpašumu sadalīšanu. Viņi ir lepni, ka ir latvieši un dedzīgi vēlas atbrīvot savu dzimteni no vācu okupācijas un sagādāt tai labāku nākotni.

Krievijas Pagaidu valdība (no 1917. gada februāra revolūcijas līdz oktobŗa revolūcijai) negrib atļaut pat Latgales apvienošanu ar citiem Latvijas novadiem un atsakās dot latviešiem pašpārvaldes tiesības.

Lielinieku vadoņi, turpretī, neskopojas ne ar kādiem solījumiem. Tie sola mūžīga miera paradīzi, sociālu taisnību un brīvu Latviju. Tāpēc arī, sarūgtināti ar veco kārtību, laba daļa strēlnieku notic skaistajiem solījumiem.

Lieliniekus šajā laikā daudzi uzskata tikai par sociāldemokratu kreisāku novirzienu, kas noteiktāk un skaidrāk cīnās par „tautas tiesībām". Arī Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs netrūkst tādu, kuŗus aizrauj lielinieku saukļi un revolucionārā romantika. Ka lielinieku vara nākotnē izvērtīsies par nelielas grupas necilvēcīgu diktatūru, to revolūcijas gados daudzi nespēja ne iedomāties. To 1957. gadā īsi un kodolīgi izteicis viens no pazīstamākiem zviedru polītiķiem un rakstniekiem, Tūre Nērmans: „Es kļuvu boļševiks pirms 40 gadiem tādēļ, ka es domāju, ka tas nozīmē būt brīvības cīnītājam. Šodien es apkaŗoju boļševismu, jo esmu nācis pie pārliecības, ka visiem, kas cīnās par brīvību, ir jācīnās pret boļševismu." −

Oktobŗa revolūcija paātrina vecās krievu armijas iziršanu, jo lielinieki ir pret kaŗa turpināšanu ar Vāciju. Tūkstošiem krievu kaŗavīru vienkārši pamet savas vienības un iet uz mājām. „Līdz Kazaņai (pilsēta pie Volgas) jau vācieši neatnāks!" dzird viņus sakām.

Latviešu strēlnieku stāvoklis ir citāds. Vienīgi daļa vidzemnieku un latgaliešu var nokļūt mājās. Lielāko Latvijas daļu līdz ar Rīgu ieņēmusi vācu armija. Uz turieni atgriezties nav iespējams. (1918. gada februārī vācieši okupē visu Latviju). Kaŗavīra lepnums strēlniekiem liedz padoties vāciešiem, kuŗus tie spējuši uzveikt daudzās smagās cīņās. Tādēļ arī daļa strēlnieku joprojām paliek savos pulkos un nokļūst lielinieku varas dienestā (tā sauktie sarkanie latviešu strēlnieki).

Daudzi strēlnieku virsnieki nevēlas to darīt un atstāj strēlnieku pulkus. To starpā ir arī abi Ziemassvētku kauju varoņi, Fr. Briedis (lielinieki viņu Maskavā apcietina un nošauj 1918. g.) un K. Goppers. Citi paliek savos pulkos un cenšas strēlniekus saturēt kopā.

1917. g. dec. beigās latviešu strēlniekus apvieno latviešu korpusā (vēlāk pārdēvē par divīziju) un par tā komandieri iecel pulkvedi Vācieti. Šis nelielais, bet varonīgais un disciplinētais latviešu kaŗaspēks iegūst gluži neiedomājamu nozīmi turpmākajos vēstures notikumos.

Lai gan lielinieki ir sagrābuši varu, tomēr viņu stāvoklis nav drošs. Tāpēc latviešu pulkus izsauc uz Pēterpili, Maskavu un citām svarīgākajām vietām. Tā bez mājām palikušie strēlnieki sāk savu lielo pārgājienu uz austrumiem. To notēlojis J. Medenis balādē „Aizbraucēji":

„Balsis: − Mosties, kaŗa draudze!
Gaŗā šaubu nakts ir galā,
Skaties: Mūsu soļu gaida
Pilsēts rīta debess malā! −
Sauca tie un durkļiem šķīra
Jaunu laikameta lapu,
Smagiem soļiem pāri kāpjot
Viņu spēkam rakto kapu."

Līdz ar to iesākas viņu gandrīz neticamās dēkas Krievijas pilsoņu kaŗā, kur latviešu strēlnieku vārds drīz vien iedveš nāves bailes visiem pretiniekiem. J. Medenis raksta:

„Kur gāji, izbailes un sajukumu sēja

Tavs zobens un tavs vārds,

Un apjozt skrējienā pus zemes lodes spēja

Tavs kaŗa ratu dārds."

Bet Latvija ir palikusi bez latviešu kaŗaspēka, kad pienāk liktenīgais 1918. gads − pasaules kaŗa beigu cēliens. −

　

　

 

 

93. GALS UN SĀKUMS.

„Es saku skali, uzklausāt!

Tad taisāt, visu sataisāt!

Tas trešais gads jau atnācis,

Vai gatavus jūs atradis?"

(J. Rainis)

Pēdējais Vācijas šķietamais lielākais panākums pirmajā pasaules kaŗā ir miera līgums ar Krievijas lielinieku valdību, kas spiesta pieņemt visus vāciešu noteikumus. To paraksta Brest-Ļitovskas pilsētā 1918. gada 3. martā. Krievija atsakās no Baltijas (izņemot Latgali), Polijas, Somijas, Ukrainas un Grūzijas. Vācija iegūst Kurzemi un Rīgu, bet Vidzemei un Igaunijai pašām jānoteic savi turgmākie likteņi.

īstenībā ieguvēji tomēr ir lielinieki, jo miera līgums izglābj tos no pilnīgas sakāves. Vāciešu sajūsma par panākumiem izrādās pāragra. Ieņemtajos apgabalos bezdarbībā jātur ievērojami bruņoti spēki, un komūnisma mācības sāk saindēt arī vācu armiju.

Sevišķi grūts ir latviešu stāvoklis. Latviju ieņēmis svešs kaŗaspēks, tā sašķelta vairākās daļās, tauta izklīdināta un liels vairums no latviešu labākā kaŗaspēka aizgājis uz Krieviju.

Pazaudējuši savu dzimteni, sarkanie latviešu strēlnieki bezbailīgi kaujas plašajā Krievijā pret visiem, kas grib atjaunot „lielo, nedalāmo Krieviju". Viņi tic, ka atgūs brīvību savai zemei ar lielinieku palīdzību. Latviešu strēlnieki līdz pat 1918. gada beigām ir vienīgais disciplinētais un cīņas spējīgais lielinieku kaŗaspēks. Ar viņu durkļiem Ļeņins apspiež vairākas bīstamas sacelšanās pret lielinieku varu, kad viss „karājas mata galā". Kad Padomju Krievija sāk organizēt jaunus bruņotus spēkus − sarkano armiju, par tās pirmo virspavēlnieku kļūst strēlnieku komandieris plkv. Vācietis (no 1918. gada septembŗa līdz 1919. gada jūlijam). A. Čaks saka par strēlniekiem:

„Valda milžus tie nedaudzi skaitā,
Tā kā valdījis tos nav neviens."

Šajā laikā Baltijas vācieši saziņā ar vācu ģenerāļiem un valdību centīgi darbojas, lai pakļautu Baltiju Vācijai. Latviju un Igauniju tie grib pārvērst par Baltijas hercogisti Vācijas virskundzībā un nometināt tur lielāku skaitu vāciešu. Lai varētu runāt visu iedzīvotāju vārdā, vācieši mēģina atrast piekritējus arī latviešu un igauņu vidū. Bet, izņemot nedaudzus „puskoka lēcējus", Baltijas hercogistei nav piekritēju tautā.

Pret vācu nodomiem jau kopš 1917. gada Rīgā slepeni cīnās latviešu organizācija Demokratiskais bloks. Tur sadarbojas latviešu polītisko partiju vadoņi, atskaitot lieliniekus un vācu atbalstītājus. 1918. gada jūnijā latviešu sociāldemokrati („mazinieki") galīgi norobežojas no lieliniekiem un nodibina Rīgā jaunu sociāldemokratu partiju, kas stāv par neatkarīgu Latvijas valsti.

1918. gada vasarā arī Latvijas pagaidu nacionālās padomes (LPNP) locekļi pārceļas uz Rīgu un stājas sakaros ar Demokratiskā bloka vīriem.

Notikumi rit arvienu straujāk − pirmais pasaules kaŗš tuvojas noslēgumam. 1918. gada rudenī vācu fronte rietumos sāk ļodzīties zem sabiedroto armiju (franču, angļu, amerikāņu) triecieniem. 9. novembrī Vācijā izceļas revolūcija, ķeizars Vilhelms II spiests atteikties no troņa un aizmūk uz Holandi. 11. novembrī Vācija atzīstas, ka ir sakauta un paraksta pamiera noteikumus, ko nodiktē rietumu sabiedrotie.

Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs ar rakstu paziņo LPNP pārstāvim Londonā Z. Meierovicam, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto (tas ir − par notikušu; kādas valsts pilnīgu jeb likumīgu atzīšanu sauc par atzīšanu de jure („pēc likuma")). Rakstā piezīmēts, ka Latvijas jautājumu galīgi izlems miera konference.

Laiks, ko sludinājuši latviešu tautas vadoņi un dzejnieki, ir pienācis. 17. novembrī Demokratiskais bloks un LPNP vienojas dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvju organizāciju − Tautas padomi, kas proklamēs brīvu Latvijas valsti. Tautas padome sastādās galvenā kārtā no latviešu polītiskajām partijām. Par tās priekšsēdi ievēl Jāni Čaksti, par priekšsēža biedriem − Marģeru Skujenieku un Gustavu Zemgalu. Par Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidentu vienbalsīgi ievēl Kārli Ulmani. Latvijas neatkarību nolemj pasludināt nākošajā dienā pīkst. 16.00 vēlākā Nacionālā teātra telpās.

　

 

 

　

94. „LATVIJAS PILSONI!..."

„Vienā tumšā vakarā
Sarkanbalta debess mirdz −
Sarkanbaltās debesīs
Atviz trijās zelta zvaigznes."

(J. Rainis)

1918. gada 18. novembris ir vēsa un apmākusies rudens diena. Bet latviešu tautas vēsturē tā ieguvusi neizdzēšamu spožumu.

Šajā dienā pie Rīgas pilsētas 2. teātra (Nacionālā teātra) vējā pland sarkanbaltsarkani karogi. Teātra zālē pulcējas latviešu vīri un sievas uz Tautas padomes svinīgo sēdi. Drīz vien zāle pilna līdz pēdējai vietai. Teātŗa skatuve greznota latviešu nacionālajām krāsām un zaļumiem. Uz turieni cauri zālei dodas Tautas padomes locekļi un ieņem savas vietas.

Svinīgo sēdi atklāj priekšsēža biedrs Gustavs Zemgals (J. Čakste nav vēl ieradies Rīgā). Sekretārs E. Bite nolasa rakstu par 17. novembra vienošanos. Tad G. Zemgals paziņo, ka valsts vara Latvijā pārgājusi Tautas padomes rokās. Paziņojumu visi noklausās, kājās stāvot. Pirmo reiz kā Latvijas valsts himna atskan: „Dievs, svētī Latviju!"

Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis uzrunā klātesošos. Viņš ziņo par valdības nodomiem un uzdevumiem un uzaicina tautu atbalstīt jauno valdību tās grūtajā darbā. Pēc tam runā partiju pārstāvji un apsveic Latvijas valsti.

Svinīgo sēdi beidzot, atkal atskan valsts himna. Sajūsminātie klausītāji to dzied trīs reizes pēc kārtas. Daudziem grūti valdīt asaras, un tikai lēni izklīst vēsturiskā brīža aculiecinieki.

Vēl tās pašas dienas vakarā Tautas padome un Pagaidu valdība izdod uzsaukumu: „Latvijas pilsoņi!

Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1.) Latvija, apvienota etnogrāfiskās (tautiskās) robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokratiski−republiska valsts, kuŗas satversmi (pamatlikumu) un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārēju abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2.) Latvijas Tautas Padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā − Latvijas Pagaidu valdību.

Latvijas Tautas Padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidents:

Ulmanis.

Latvijas Tautas Padomes priekšs. biedrs: Zemgals.

Rīgā, 18. novembrī, 1918. gadā."

Turpmākie vēstures notikumi stāsta, kā Latvijas valsts vadītāji smagās un mainīgās cīņās atbrīvo Latviju no svešiem iebrucējiem un izcīna brīvību latviešu tautai. Laiku no 1918. līdz 1920. gadam tāpēc sauc par brīvības cīņu laikmetu.

　

　

 

 

95. TIE, KAS NEŠAUBĀS.

„Ko jūs guļat? Ko jūs guļat?
Nākat sargāt latvju zemi!"

(J. Rainis)

Latvijas Pagaidu valdībai jāsāk darbs tukšām rokām. Tai nav ne armijas, ne līdzekļu. Zeme ir kaŗā izpostīta, rūpniecība sagrauta, tauta izklīdināta un nogurusi.

Tāpēc jo lielāki ir to vīru nopelni, kas ar nesalaužamu ticību un drosmi strādā un cīnās, lai nostiprinātu jauno valsti.

Kā vienmēr, kad jāķeras pie lieliem un grūtiem uzdevumiem, ticīgo un drošsirdīgo nav daudz. Vairums strādnieku un bezzemnieku šajā laikā vēl tic lielinieku solījumiem. Tie gaida padomju varas nodibināšanu Latvijā. Turīgākie latviešu pilsoņi sadarbojas ar vāciešiem, bet Latvijas vāciešu lielākā daļa ir naidīgi noskaņoti pret jauno latviešu valsti.

Parakstot sabiedroto pamiera noteikumus 1918. g. 11. novembrī, Vācija apņemas aizsargāt austrumu fronti pret lieliniekiem, kamēr rietumu sabiedrotie to atzīs par vajadzīgu. Bet arī vācu kaŗaspēks ir jau pa daļai saindēts ar komūnisma mācībām. 8. vācu armijā, kas atrodas Latvijā, dibinās kareivju padomes, un brūk disciplīna.

Latvijas Pagaidu valdība 6. decembrī nodibina Apsardzības (vēlāko Kaŗa) ministriju ar J. Zālīti priekšgalā, lai izveidotu latviešu bruņotos spēkus. 7. decembrī valdība, noslēdz ar Vācijas sūtni Vinnigu līgumu par latviešu vienību formēšanu. Noteikumi nav izdevīgi, bet citas izejas nav, jo ieroči un vara vēl ir vācu armijas rokās. Vācieši apņemas dot apbruņojumu, bet 1/3 no bruņotajiem spēkiem jāsastāda no baltvācu zemes sargiem („landesvēra"). Par virspavēlnieku jāaicina kāds sabiedroto virsnieks, bet pagaidām šis postenis jānodod vācu rokās. Tādā kārtā vācieši cer arī nākotnē paturēt savas lielās priekšrocības un ietekmi Latvijā.

Tomēr viņi nepilda pat šos noteikumus. Ieroči pirmajām latviešu vienībām jāiegūst aplinkus ceļā − uzpērkot un iemainot no kaŗot apnikušiem vācu kaŗavīriem.

Latviešu spēku organizēšanā rosīgi piedalās tie LKNS (skat. 89. nod.) locekļi, kas tai laikā atrodas Rīgā. Par nākošās Latvijas armijas pamatu kļūst 3 brīvprātīgo rotas:

1.) Virsnieku un instruktoru rezerves rota, ko vēlāk pārdēvē par Neatkarības rotu. To vada štāba kapteinis J. Balodis;

2.) Cēsu rota (vairums virsnieki) pulkveža-leitenanta 0. Kalpaka vadībā;

3.) Studentu rota, kas rodas pēc Rīgas latviešu studentu korporāciju „Selonijas" un „Tālavijas" lēmuma, ka to locekļiem nekavējoties jāiestājas Latvijas armijā. To komandē kapteinis N. Grundmanis. Par latviešu vienību virspavēlnieku valdība 1919. gada 1. janvārī ieceļ pasaules kaŗā rūdīto latviešu virsnieku Oskaru Kalpaku.

Šajā brīdī lielinieku kaŗaspēks jau apdraud Rīgu.

　

 

 

 

96. LIELNIECISMA TVAIKOS.

„Krauklis krauklim aci saudz,
Vilks vilkam nekož rīkli −
Kādi zvēri esam mēs?
Kožam paši savu tautu!"

(J. Rainis)

1918. gada decembŗa sākumā sākas lielinieku kaŗaspēka uzbrukums, kuŗā piedalās sarkano latviešu strēlnieku pulki. Viņi tic, ka nāk, lai nobeigtu 1917. gadā pārtraukto cīņu ar vāciešiem un atbrīvotu Latviju no to varas. Par Ulmaņa valdību tiem maz kas zināms. Lielinieku vadoņi sludina, ka tā ir vāciešu iecelta un grib nodot Latviju vāciešiem.

A. Grīns „Dvēseļu putenī" notēlo sarkano strēlnieku ienākšanu Valkā: „... Pilsētas ielās vēl šur tur redz vācu atstātos uzrakstus, un (strēlnieks) Konrāds, apstājies pie nama, virs kuŗa durvīm salasāms, ka te bijusi komandantūra, nicīgi nospļaujas un saka: „Skat nu! Tik fiksi aizšlūkuši projām, ka pat savu vizītkartiņu aizmirsuši paņemt līdz! Vai ziniet mīlīši, man šitas kaŗš liekas pavisam cita padarīšana, nekā tā nebeidzamā kaušanās pa vaņķu zemi ar šādiem tādiem krieviņiem. Kauties ar fričiem, kauties pašu zemes dēļ, tā gluži cita, daudz feināka lieta! Sensenais latvju puiku amats, tā teikt. −"

17. decembrī Valkā nodibinās Padomju pagaidu valdība un pasludina Latviju par neatkarīgu Padomju republiku.

22. decembrī Pad. Krievijas valdība ar Ļeņina parakstītu lēmumu paziņo: „Krievijas Padomju valdība atzīst Latvijas Padomju republikas neatkarību... kuŗas priekšgalā atrodas biedrs Stučka." (skat. 75. nod.) Pēc oktobŗa revolūcijas Stučka piederēja pie lielākajiem varas vīriem Padomju Krievijā − viņš bija tās pirmais tieslietu tautas komisārs (ministrs). Otrs ievērojamākais lielinieku vadonis Padomju Latvijas valdībā ir Daniševskis, kas bija ieņēmis Pad. Krievijas Augstākās kaŗa padomes locekļa amatu.

　

JG14 (6. turpinājums)

　

Pad. Latvijas armijas virspavēlnieks skaitās pulkvedis Vācietis, kas tai pašā laikā ir visu Pad. Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks. Viņš un daļa latviešu kaŗavīru joprojām atrodas Krievijā, kur turpinās pilsoņu kaŗš. Vēlāk par Pad. Latvijas armijas komandieri ieceļ plkv. Slavenu, bet par tā palīgu plkv. Avēnu (martā to nomaina plkv. Mangulis) /Kā Mangulis, tā Avēns turpmāko cīņu gaitā pārnāk nāc. armijas pusē./

Minētajā laikā vēl latviešu lielinieku vadoņi jūtas visvareni, un arī Ļeņinam jāievēro to domas. (Izšķiŗot kādu strīdīgu jautājumu, Stučka aizrāda Maskavai: „Mums vēl ir latviešu strēlnieki!") Bet tāpat kā krievu lielinieki arī viņi sapņo par komūnisma uzvaru visā pasaulē („pasaules revolūciju"), un tautas vēlēšanās un vajadzības tiem ir blakus lieta.

Vācu 8. armija sarkano strēlnieku priekšā atkāpjas bez cīņas, bieži vien pametot ieročus un munīciju, ko tā liedzas nodot latviešu nacionālajam kaŗaspēkam. Igaunijā vācieši pat sagāž kaŗa materiālus jūŗā, lai tos neiegūtu jaunā igauņu valdība. Tikai landesvērs mēģina stāties pretī, bet tiek sakauts. Lielinieki ziņo: „31. decembra un 1. janvāra kaujās zem varonīgo latviešu strēlnieku triecieniem krita Rīgas priekšpostenis − Inčukalns, ko vācieši bija nocietinājuši jau pagājušā gadā..."

Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, angļu kaŗakuģi, kas atrodas Rīgas ostā, paceļ enkurus un aizbrauc. Pulkveža Kalpaka rīcībā ir tikai ap 400 bruņotu vīru. Rīga nav noturama. 1919. gada 2. janvārī Latvijas Pagaidu valdība aizbrauc uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. To pavada studentu rota. Kā pēdējais Rīgu atstāj Kalpaks ar 200 vīriem, sedzot atkāpšanos. Tas notiek 3. janvāra rītā.

Tās pašas dienas vakarā ar kaŗa orķestri priekšgalā Rīgā iesoļo 6. strēlnieku pulks. Janvāŗa pirmajā pusē lielinieku rokās krīt Kurzemes lielākā daļa. Bet tai pašā laikā no ziemeļiem lieliniekiem ar panākumiem uzbrūk igauņu armija bruņoto vilcienu atbalstā. Padomju pulki tiek izkliedēti plašā frontē Vidzemē un Kurzemē. Lielinieku armijas vadība ir svārstīga savos lēmumos (daudzi no tās augstākajiem virsniekiem ar laiku pārnāk nacionālo spēku pusē), un padomju vēsturnieki vēlāk to apvaino apzinātā nodevībā. Fronte Kurzemē apstājas Ventas krastos. Lielinieku vara Latvijā gan ir sasniegusi savu augstāko pakāpi, bet līdz ar to sākas šīs varas iziršana. Tam vairāki iemesli.

Jau minēts, ka lielinieku fronte ir ļoti izstiepta un spēki izsvaidīti. Lielākā strēlnieku daļa nav nekādi komūnisti. Lielinieku mācības tie saprot pēc sava prāta − galvenā kārtā kā cīņu pret vācu baroniem un par taisnīgākas kārtības nodibināšanu.

Sludinātā „pasaules revolūcija" tos maz interese. Pēc Rīgas ieņemšanas daļa strēlnieku izklīst pa mājām, un pulku sastāvs kļūst vājāks. Tie, ko padomju valdība iesauc armijā piespiedu kārtā, papildina gan sarkanos pulkus skaitliski, bet ne cīņas spēju ziņā.

Latviešu bezzemnieki ir gaidījuši, ka lielinieki dos tiem ilgi kāroto zemi, sadalot lielās vācu muižas. Viņi rūgti pieviļas. Radīt jaunu, patstāvīgu sīkzemnieku šķiru − tas nesaskan ar komūnisma mācībām. Tai vietā lielinieku valdība ierīko kopsaimniecības un valsts saimniecības. Bet strādāt kopsaimniecībās („komūnās") ar lielinieku uzraugiem ir tas pats, kas vergot muižai. Ļaudīm zūd darba prieks un uzticība jaunajai varai.

Pilsētās valdība pārņem savās rokās visas rūpnīcas un uzņēmumus, bet nespēj tos vadīt. Tas pavairo izpostītās zemes grūtības. Sākas pārtikas un preču trūkums. Rīgā valda bads. Lielinieki meklē „kaitētājus", kam uzvelt vainu par savu neprātīgo rīcību. Sākas vajāšanas, apcietināšanas un cilvēku apšaušana − t. s. „sarkanais terrors".

Daudzi sāk nožēlot, ka nav klausījuši Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam un paļāvušies uz lielinieku solījumiem. Strēlnieku pulkos rodas šaubas par cīņas jēgu un neapmierinātība. Uz aģitatoru paskaidrojumiem tie sāk atbildēt ar ironiskām piezīmēm, piem. : „Čomiņ, klepo, klepo, tev jau labi veicas." (Pēc lielin. komisāra V. Feldmaņa atmiņām). Lēnām, bet neatturami gaist lielniecisma tvaiks. Manot nemieru tautā, lielinieki pastiprina sarkano terroru − arvienu lielāks kļūst komūnistu upuru skaits.

Drīz vien frontē par jaunu sāk runāt ieroči.

　

　

 

 

97. LĪGUMU UN SAZVĒRESTĪBU LAIKMETS

„Ziemeļu viesuļi pūta,
Dega sarkani kāvi,
Latvija Kalpaku sūta
Kaŗot ar postu un nāvi
- - - - - - -

Visur slazdi un žņaugi,
Debeši negaisus perē..."

(A. Brigadere)

1919. gada pirmā puse Latvijas Pagaidu valdībai ir smagu pārbaudījumu laiks. Brīvs palicis tikai neliels apgabals Latvijas rietumu daļā. Decembŗa beigās no Tautas padomes izstājušies sociāldemokrati. Liepājas strādnieki, kas komūnismu vēl nepazīst, gaida lieliniekus. Galvenā noteikšana Rietumkurzemē joprojām ir vācu kaŗaspēka rokās.

Astotajai vācu armijai atkāpjoties uz Austrumprūslju, vācu bruņotie spēki Latvijā sastādās no divām liekākām vienībām. Pirmā ir landesvērs − baltvācu zemessargi, otra − Dzelzs divīzija; tā saformēta no vācu brīvprātīgiem, kuŗi cer iegūt zemi Latvijā.

14. februārī par visa Rietumkurzemes kaŗaspēka pavēlnieku nāk vācu ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs. Viņš ir naidīgi noskaņots pret Latvijas valdību, un viņam ir pašam savi fantastiski plāni. Pagaidām Golcs tos tur slepenībā. Viņš cer satriekt lieliniekus Krievijā, atjaunot tur ķeizara varu un pēc tam ar krievu palīdzību pārvērst Vāciju atkal par ķeizarvalsti. Tad varētu sākt atriebības kaŗu pret rietumu sabiedrotiem. Tādēļ vācieši ar nolūku kavē latviešu kaŗaspēka palielināšanu un apbruņošanu.

Rietumvalstu pārstāvjiem Latvijā nav viegli iegūt pārskatu sarežģītajā stāvoklī, un tie vienkārši nogaida.

Tomēr tieši šajā draudīgajā un grūtajā laikā Pagaidu valdība liek pamatus nākošajām uzvarām.

11. janvārī ministru prezidents Ulmanis dodas uz ārzemēm, lai iegūtu atbalstu Pagaidu valdībai un iepazīstinātu ārvalstis ar patieso stāvokli Latvijā. Ulmanis apmeklē Kopenhāgenu, Stokholmu, Helsinkus, Tallinu un Kaupu. Angļu sūtnis Kopenhāgenā apsola ieročus latviešiem, Lietuvas valdība piešķir 3 miljonu aizdevumu vācu markās un ar Igauniju noslēdz aizsardzības līgumu, kam ir liela nozīme nākošajās cīnās.

Pasaules kaŗā Igaunija maz cietusi. Tās kaŗavīri un tauta nav izklīdināti. Ar somu palīdzību tiem izdevies atvairīt lieliniekus, kaut arī kaujas nav beigušās.

Pēc līguma igauņi apņemas pret atlīdzību apbruņot un apgādāt latviešu kaŗavīrus Igaunijā un Ziemeļvidzemē kopīgai brīvības cīņai. Ziemeļlatvijas armija līdz turpmākam atradīsies igauņu virspavēlniecībā. Par latviešu vienību komandieri uz Igauniju nosūta pulkvedi J. Zemitānu. − Tā seno laiku pretinieki, latvieši un igauņi (skat. 3., 21. un 22. nod.) izlabo sentēvu kļūdas un liktenīgā brīdī apvienojas ieroču brālībā. Pret to vēlāk sabrūk vācu mēģinājumi uzkundzēties jaunajās latviešu un igauņu valstīs.

Februāŗa beigās angļu flote Liepājā nodod Pagaidu valdībai 5000 šautenes un 50 ložmetējus latviešu kaŗavīru apbruņošanai.

Tautas vienošanai un audzināšanai daudz paveic laikraksts „Latvijas Sargs", kas sāk iznākt 21. janvārī A. Krodera vadībā. Tā līdzstrādnieki ir E. Virza, K. Skalbe, J. Akurāters, kāpt. A. Plensners, J. Bankavs, E. Freivalds u.c. Laikraksts kaunina mazticīgos, uzmudina gļēvos un apkaŗo ienaidnieku melu ziņas.

Pagaidu valdībai par labu nāk arī kādas vācu sazvērestības atklāšana 1919. gada februārī. Tās organizētājs, vācu muižnieks H. f. Strīks, dēvē sevi par ordeņa mestru un plāno pārvērst Latviju un Igauniju par vidus laiku Livonijai līdzīgu valsti. Viņu izsūta uz Vāciju, un arī šaubīgie redz, ka Ulmaņa valdība nav nekādi vācu kalpi.

Martā valdība izdod pirmo Latvijas naudu, aprīļa sākumā Liepājā pienāk kuģis ar Amerikas pārtikas sūtījumu.

Atjaunojusies arī kaŗa darbība frontē. 3. martā kalpakieši (tā sauc Kalpaka bataljona vīrus) un vācu vienības sāk uzbrukumu plašā frontē. Latvieši pāriet Ventu un padzen lieliniekus no Jaunās muižas. 6. martā Kalpaka bataljons dodas uzbrukumā Skrundas−Saldus rajonā. Pārpratuma dēļ notiek sadursme ar Dzelzs divīziju. Kaujā pie Airītēm no vācu lodēm krīt latviešu pirmais virspavēlnieks pulkvedis Kalpaks un Studentu rotas komandieris kapt. Grundmanis.

Kalpaka nāve rada dziļu saviļņojumu tautā. Bērēs Liepājā kritušo pulkvedi pavada milzīgs sērotāju pulks. Šim notikumam veltīts Virzas dzejolis „Pulkveža atgriešanās":

„Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām, gods atdots no kareivjiem tiek.
Viens otrs pie nodurtām acīm sev roku trīcošu liek.
Un komandas atskan, rīb zalves, un spēlēt mūzika sāk,
Jo nobeidzis uzvaras savas, uz mājām nu pulkvedis nāk.
- - - - - - - - - - -

Viņš kļūs. Tik ar Latvijas zemi vēl sajaukties nesas tam prāts:
Šis karogs sarkanbaltsarkans pār kritušo Pulkvedi klāts."

Kalpaka bataljona vadību pārņem J. Balodis, ko par panākumiem kaujās drīz paaugstina par pulkvedi. 20. martā bataljonu papildina ar jauniem spēkiem un pārdēvē par brigādi (tanī 3 bataljoni). Marta beigās jau sasniegta Lielupe. Sāk vairoties pārbēdzēju skaits no sarkanās armijas, kuŗi pievienojas Baloža brigādei.

Vārti uz Rīgu ir vaļā, bet virspavēlnieks, ģen. Golcs, pavēl apturēt uzbrukumu. Vēl pirms Rīgas ieņemšanas vācieši grib nodrošināt savu virskundzību Latvijā. Gatavojas jauna sazvērestība pret Pagaidu valdību.

　

　

 

 

98. APVĒRSUMS LIEPĀJĀ UN „BALTAIS TERRORS" RĪGĀ.

„Lūk! jo mošķi nebeidz cīņu,
Vilki ģērbjas avju drēbēs,
Nopeļ mūsu jauno dzīvi,
Māca cienīt veco jūgu."

(J. Rainis)

1919. gada marta beigās ģen. Golcs atsauc uz Liepāju „atpūtā" vairākas vācu vienības − barona Manteifeļa nodaļu u.c. Baloža brigādi turpretī atstāj frontē un no Liepājas vēl izsūta kapteiņa Zolta rotu.

Kad vācieši ir droši par savu pārspēku Liepājā, tie atklāj savas kārtis. 16. aprīlī viņi uzbrūk latviešu sargposteņiem, ieņem Pagaidu valdības iestādes un izlaupa valsts kasi. Viņu nolūks ir gāzt Ulmaņa valdību un apcietināt latviešu ministrus. Tomēr tikai divi no tiem (M. Valters un J. Blumbergs) krīt vācu rokās. Pārējie paglābjas angļu sūtniecībā un uz angļu kaŗa kuģiem.

Tādā kārtā nodevīgais apvērsums („16. aprīļa pučs") izdodas tikai pa daļai. Pagaidu valdības locekļi vēlāk pāriet uz kuģa „Saratovs", kas atrodas angļu apsardzībā. Latviešu sociāldemokrati, izmantojot savus sakarus ar vācu sociālistu partijām, panāk vairāku asu protestu publicēšanu Vācijas presē. Tie atbalsojas arī Skandināvijā un iepazīstina sabiedrisko domu ar baronu intrigām Latvijā.

Pret vācu rīcību protestē visas latviešu partijas. Pulkvedis Balodis paskaidro, ka latviešu brigāde joprojām par vienīgi likumīgo atzīst Ulmaņa valdību. Tāpat uzticīgs valdībai paliek Ziemeļlatvijas kaŗaspēks. Angļu valdības pārstāvji nosoda apvērsumu un pieprasa, lai Ulmaņa valdībai ļauj atjaunot darbu.

Tad vāciešiem izdodas sameklēt dažus padevīgos, kas gatavi darboties viņu vadībā. 11. maijā mācītājs un rakstnieks A. Niedra paziņo, ka viņš nodibinājis jaunu Latvijas valdību (tā sauktā Niedras-Vankina valdība), kuŗā ir 6 latvieši un 4 vācieši. Vienīgie, kas šo „valdību" atzīst, ir tās iecēlēji − ģen. Golcs un vācu muižnieki.

Ļoti grūts ir Baloža brigādes stāvoklis. Tai jacīnās pret lieliniekiem kopā ar vācu vienībām un vācu vadībā, kas gāzusi likumīgo valdību. Vācu spēki ir pārāki par latviešu brigādes spēkiem, un lielinieki vēl atrodas Rīgā. Tādēļ Balodis no atklātas sadursmes ar vāciešiem izvairās.

Maijā atjaunojas cīņas ar lieliniekiem. Sevišķu varonību parāda kāpt. Zolta rota, kuŗas pozīcijas atrodas jūrmalas kāpās. Kad jāatsit kāds sarkano uzbrukums, izrādās, ka ložmetēji pieputināti smiltīm, bet šautenēm atsūtītas nepareizas patronas. Tad kāpt. Zolts dod komandu: „Ar durkļiem triecienā!" Ejot savu vīru − Liepājas strādnieku − priekšgalā, kapteinis krīt, bet rota satriec uzbrucējus.

22. maijā latviešu un vācu spēki sāk uzbrukumu Rīgai. Padomju pulki šai laikā atrodas jau pa daļai sairuma stāvoklī (skat. 96. nod.). Baloža brigādei pavēl virzīties uz priekšu gar jūrmalu, bet vācu spēki dodas virzienā tieši uz Rīgas tiltiem. Vajājot atejošos lieliniekus, landesvērs vēl tai pašā dienā pāri Daugavas tiltiem ielaužas pilsētā. Triecienā krīt dēkainis barons Manteifels.

Kāds noskaņojums tobrīd valdīja padomju pulkos, par to liecina kāda lielinieku komisāra (V. Feldmaņa) atmiņas: „...Varbūt lieki te būtu piebilst, ka, ja 1. pulks būtu bijis savā agrākā morāliskā stāvoklī, kāds tas bij Latvijā ienākot, tad, pie tagadējā skaitliskā sastāva, pulks varēja Rīgas likteni grozīt. Bet, par nožēlošanu, zināmu polītisku apstākļu dēļ, ne te esošās armijas daļās komandieriem nebij priekš tam vajadzīgās enerģijas, ne strēlniekiem gribas to darīt. Strēlnieku masa bez steigas, bez panikas, pūlīšos, nelielās daļās plūda prom... Daži no strēlniekiem aizgāja „apskatīt" mājiniekus, bet atpakaļ rets kāds vairs atgriezās..." Pēc pašu lielinieku ziņām turpmākajā atkāpšanās gaitā viņu pulki, sakarā ar dezertēšanu un pārbēgšanu pie nacionālās armijas, zaudē apm. 40% no sava sastāva.−

Rīga ir atbrīvota no „sarkanā terrora", bet tai vietā zvērīgu latviešu slepkavošanu sarīko vācieši. Turpmāko dienu notikumus Latvijas galvaspilsētā mēdz saukt par „balto terroru".

Bez jebkādas izmeklēšanas apšauj simtiem cilvēku, to starpā arī tādus, kas brīvprātīgi pārnākuši balto pusē, bet nokļuvuši vācu rokās.

23. maijā Rīgā iesoļo Baloža brigāde. Tikai pēc vairākkārtējas plkv. Baloža un sabiedroto pārstāvju iejaukšanās vācieši ierobežo patvaļīgo latviešu apšaušanu. Pavisam vācieši apcietina ap 4000 cilvēku, pa lielākai daļai uz nepatiesu apsūdzību un aizdomu pamata, īstie vainīgie ir aizbēguši kopā ar sarkano armiju.

Tajā laikā igauņi un Ziemeļlatvijas pulki (Zemitāna brigāde) ar panākumiem dzen ārā lieliniekus no Vidzemes. Tas arī atvieglo Rīgas ieņemšanu, jo lielinieku spēkiem draud ielenkšana. No mežiem un aizmugures sarkaniem uzbrūk „Zaļā armija" jeb „meža brāļi" (partizāni). Tie sastādās no vīriem, kas uz savu roku sākuši cīņu pret komūnistu varu lielinieku ieņemtajos apgabalos.

Rīgu drīz atstāj Baloža brigāde, lai turpinātu kauju ar lieliniekiem. Vācieši turpretī pagriežas uz ziemeļiem, kur lielinieku vairs nav un maršē pret igauņu un ziemeļlatviešu bruņotajiem spēkiem. −

　

　

 

 

99. MUIŽNIEKI ZAUDĒ CĪŅU.

　

„Baskājiešu kaŗa pulki,
Ozolvīru sūra vara,
Tie atņēma latvju zemi
Svešu ļaužu varmākām."

(J. Rainis)

Jānis Rainis zīmīgi teicis par Baltijas vācu muižniekiem: „Kaps viņus izmācīs!" Visādu valdnieku varās tie sīvi un sīksti cīnījušies tikai par vienu − par savas kārtas privilēģijām. Muižnieki ir pieraduši dzīvot no citu pūlēm un sviedriem. Viņi nevar iedomāties, ka kaut kas šajā kārtībā varētu grozīties. Patstāvīgās latviešu un igauņu valstis un valdības tiem šķiet nepieļaujams ļaunums.

Tādēļ arī pēc Rīgas ieņemšanas vācu muižnieki un viņu kaŗa kalpi (Dzelzs divīzija) dodas pret igauņu un latviešu spēkiem Vidzemē. Vāciešiem pakalpīgā Niedras valdība izsludina igauņus par iebrucējiem, bet Zemitāna brigādi par lieliniekiem, kas jāpadzen. Sabiedroto (angļu ģen. Gofa) pavēlēm, lai vācieši iet pret sarkano armiju, viņi vienkārši neklausa.

Jau jūnija sākumā notiek pirmās sadursmes. Galvenie igauņu un latviešu spēki ir saistīti cīņās ar lieliniekiem. Tāpēc latvieši tagad steigā papildina savas vienības. No Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēkņiem saformē skolnieku rotu leitnanta Grīna vadībā. Zēni tūliņ dodas pretī vāciešiem, kuŗiem tomēr izdodas ieņemt Cēsis.

Pamazām abas puses savelk lielākus spēkus un sagatavojas izšķirīgai kaujai. Tā notiek pie Cēsīm no 1919. gada 19. līdz 22. jūnijam. Brīvības cīņu vēsturē to sauc par Cēsu kauju.

Landesvēram un Dzelzs divīzijai pretī stājas Cēsu pulks (plkv. Berķis) un igauņu 3. divīzija. Kaujas vadība ir igauņu štāba priekšnieka plkv. Rēka rokās.

Skaita ziņā pretinieki ir gandrīz vienādi, bet vāciešiem ir daudz labāks apbruņojums, sevišķi artilērija. Tāpēc tie ir pārliecināti par uzvaru.

Trešajā kaujas dienā landesvēram izdodas izlauzties cauri Cēsu pulka pozīcijām, bet ar to vācu panākumi izbeidzas. Saņēmuši papildspēkus, igauņi un latvieši no trim pusēm ielenc ienaidnieku, kas iekļuvis „maisā".

Sasisti frontāli un apdraudēti no sāniem, vācieši metas bēgt, pametot daudz kaŗa materiālu. Liels skaits baronu uz visiem laikiem paliek guļam cīņas laukā. Ar asiņainu muižnieku kaŗaspēka sagrāvi beidzas vēsturiskā Cēsu kauja. Tā izšķir gadsimtu ilgo cīņu starp muižu un zemnieku sētu (skat. 33. nod.). Muižas varai ir gals.

Straujā gaitā igauņi un latvieši („ziemeļnieki") tuvojas Rīgai. No galīgas iznīcināšanas vāciešus šoreiz izglābj sabiedrotie, kas piespiež uzvarētājus noslēgt pamieru. Kaut gan 3. igauņu divīzijas komandieris ģen. Peders par šo iejaukšanos ir līdz nāvei pārskaities, viņam jāpiekāpjas sabiedroto priekšā. (Rietumu lielvalstis šajā laikā vēl vairāk atbalsta vecās Krievijas „atjaunotājus", nekā jaunās valstis).

3. jūlijā Strazdmuižā paraksta pamieru. Vāciešiem ir jāizvācas no Rīgas, un vācu kaŗavīriem, kas nav Latvijas pavalstnieki, jāatstāj Latvija. Jau 26. jūnijā ir atkāpusies bēdīgi slavenā Niedras valdība. Nākošā dienā Ulmaņa valdība ierodas Liepājā.

　

　

JG15 (7. turpinājums)

　

　

Trīs dienas pēc Strazdmuižas pamiera (6. jūlijā) Cēsu pulks ar trīs „ziemeļnieku" pulkvežiem priekšgalā (J. Zemitānu, Ed. Kalniņu un K. Berķi) svinīgi iesoļo Latvijas galvas pilsētā. Rīdzinieki to saņem ar ziediem un gavilēm. Uzvarētājus apsveic Tautas padomes prezidijs un pulkvedis Balodis ar saviem virsniekiem.

8. jūlijā ar „Saratovu" Rīgā atgriežas likumīgā Latvijas valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Pirms pusgada šīs valdības locekļi kā bēgļi bija atstājuši galvaspilsētu nedaudz uzticīgu kaŗavīru pavadībā. Tagad tos sagaida rietumu sabiedroto pārstāvji, ziemeļu un dienvidu brigāžu komandieŗi un Tautas padome. Neaprakstāma ir tautas, sajūsma, un valdības ceļš uz Ārlietu ministriju (valdības mītni) līdzinās triumfa gājienam.

Valdība turpina bruņoto spēku izveidošanu. Vajadzību ir daudz. Vēl joprojām trūkst apģērbu, apavu un ieroču, jo kaŗavīru skaits ir stipri pieaudzis.

Baloža un Zemitāna brigādes tagad apvieno Latvijas armijā. Par virspavēlnieku ieceļ gados jau veco ģenerāli Sīmansonu (10. jūlijā). Armiju iedala 3 divīzijās − Kurzemes, Vidzemes un Latgales div. Katrā divīzijā ir 3 kājnieku un l artilērijas pulks.

Par landesvēra komandieri ieceļ angļu (īru) pulkvedi Aleksandru. Tas ir otrā pasaules kaŗā daudz pieminētais angļu feldmaršals Aleksandrs.

Šķiet, ka tagad atlicis tikai atbrīvot Latgali no lieliniekiem. Bet izrādās, ka sakautais ģen. fon der Golcs gatavo vēl vienu sazvērestību pret Latvijas valsti. −

　

 

 

　

100. DAUGAVAS SARGI UN LĀČPLĒŠA DIENA

„Tēvs, es atminos, kā zēns
Rīgā redzēju vēl cīņas. −
Mēs vēl lodes iznēsājām!
Tā kā spārnos visi gāja."

(J. Rainis)

1919. gada vasarā kāds Raiņa draugs atved līdz no Šveices uz Rīgu dzejnieka darbu „Daugava". To iespiež septembŗa mēnesī. „Daugavu" daudzus gadus spēlēja Nacionālajā teātrī valsts svētkos, kaut gan tā nav luga, bet virkne dziesmu par Latvijas likteņiem un latviešu likteņa upi Daugavu. Šajā darbā Rainis jau vairākus gadus pirms Latvijas tapšanas nosaka laiku, kad tas notiks, un apdzejo nākošās brīvības cīņas un vietu, kur tās norisināsies.

Brīnišķīgā kārtā visi Raiņa pravietojumi piepildās burts burtā. Tādēļ var saprast nepiedzīvoto sajūsmu, ar kādu tauta sagaida dzejnieku, kad tas vēlāk no trimdas atgriežas dzimtenē.

Raiņa „Daugava" nāk īstā laikā − īsi pirms tajā paredzētajām liktenīgajām cīnām pie Daugavas. −

Ģenerālis Golcs nepilda Strazdmuižas pamiera noteikumus un vilcinās izvākt vācu kaŗaspēku no Kurzemes. Viņš nav atmetis savus iekarošanas plānus (skat. 97. nod.), un gadījums nāk tam talkā.

Kāds krievu virsnieks ar šaubīgu pagātni − Bermonts („firsts Avalovs"), mēģina no krievu gūstekņiem Vācijā savākt armiju cīņai pret lieliniekiem. Šajā laikā rietumu lielvalstis atbalsta dažādus cara ģenerāļus (Kolčaku, Judenicu, Deņikinu u.c.), kas Krievijā cīnās par vecās kārtības atjaunošanu. Tādēļ jaunajām valstīm sabiedrotie tikai vilcinādamies sniedz palīdzību. Golcu savukārt ar naudu pabalsta vācu lielrūpnieki.

26. septembrī Golcs noslēdz slepenu līgumu ar Bermontu. Vācu kaŗaspēku Kurzemē pārdēvē par Rietumkrievijas armiju Bermonta vadībā. Tanī ieskaita arī Vācijā savāktos gūstekņus un jaunus vācu brīvprātīgos. Golcs vēlāk izsakās: „Bermonts bija tikai izkārtne, uz ko spieda sabiedrotie un vājā vācu valdība."

1. oktobrī Jelgavā notiek slepena apspriede, kuŗā piedalās Golcs, Bermonts, A. Niedra u.c. Nolemj gāzt Latvijas un Igaunijas valdības un iecelt Niedru par Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernatoru Krievijas virskundzībā.

Golca un Bermonta rīcībā ir ap 50 000 vīru (no tiem 40 000 vāciešu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 3 bruņotie vilcieni, 10 bruņotie auto un 120 lidmašīnas.

8. oktobrī sākas uzbrukums Rīgai. Izdotajā kaujas pavēlē Bermonts paziņo: „... lai nodibinātu kārtību boļševikiem draudzīgās Latvijas valdības vietā." Vācu sūtniecība šajā dienā slepus atstāj Rīgu un ierodas Jelgavā.

Latvijas valdību Golca un Bermonta uzbrukums pārsteidz. Latviešu labākās kaujas vienības un landesvērs, kas ieskaitīts Latvijas armijā, cīnās pret lieliniekiem Latgalē. Frontē pret Bermontu atrodas tikai ap 12 000 vīru.

Pēc divu dienu kaujām ienaidniekam izdodas izlauzties cauri frontei. Rīgā valda satraukums un neskaidrība par stāvokli. Valsts iestādes sāk atstāt galvas pilsētu.

1919. gada 10. oktobrī latviešu kaŗaspēks atkāpjas uz Daugavas labo krastu un izgriež Daugavas tiltus. Steigā saformē jaunas vienības, kas novietojas tiltu galos un rok pozīcijas Daugavmalā. Palīgā atsteidzas arī igauņu bruņotais vilciens. Tas gan atkal drīz aizbrauc, jo igauņi par palīdzību prasa vairāk, nekā tas latviešiem pieņemams.

Daugava ir kļuvusi par frontes līniju. Rainis raksta:

„Rīga joza uguns jostu, Rīga vārtus aizbultēja. Sargājat vārtu bultas, Karsējat uguns jostu!"

Nodevīgais uzbrukums saviļņo un vieno visus latviešus. Sociāldemokratu partija izlaiž dedzīgu uzsaukumu Rīgas strādniekiem: „Pie ieročiem!.."

Apklust visi sīkie strīdi un ķildas, jauni un veci stājas cīnītāju rindās. Lielu atbalstu frontei sniedz arī sieviešu palīgdienests − „Sieviešu palīdzības korpuss".

Cīņas gara stiprināšanai ārkārtīga nozīme ir Raiņa „Daugavai", ko lasa kā frontē, tā aizmugurē. Mēdz teikt, ka „Daugava" atsvēra vismaz veselu kaŗavīru pulku.

Bermonta cīņu laikā par armijas virspavēlnieku nāk plkv. Balodis, bet par štāba priekšnieku plkv. Radziņš, kas tikko atgriezies Latvijā. Radziņš pieskaitāms labākajiem kaŗa mākslas pratējiem Baltijas valstīs. Viņa ierašanās ir milzīgs ieguvums jaunajai armijai.

Daugavas grīvā cīņu vēro 4 angļu un 4 franču kaŗa kuģi. Pēc ilgākām sarunām ar sabiedroto virsniekiem, un pēc tam, kad bermontieši apšaudījuši kādu no minētiem kuģiem, latviešiem izdodas iegūt flotes artilērijas atbalstu.

15. oktobrī sabiedroto flotes komandieris, franču kapteinis Brisons, atklāj viesuluguni uz Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Latviešu vienības pārceļas pār Daugavu un ieņem minētos punktus.

3. novembrī visā frontē sākas latviešu uzbrukums, ko ievada sabiedroto flotes uguns. Pret skaitā un apbruņojumā pārāko pretinieku latvieši iet kaujā ar milzīgu sparu un sajūsmu. Niknās cīņās tiek salauzta bermontiešu pretestība. 1919. gada 11. novembŗa rītā Rīgas baznīcu zvani vēstī, ka Pārdaugava iztīrīta no ienaidniekiem. Abi Daugavas krasti atkal ir latviešu rokās.

Tajā dienā („Latvijas valsts visgrūtākā cīņu dienā") nodibina Lāčplēša kaŗa ordeni ar devīzi: „Par Latviju!" To piešķir par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā. 11. novembri pasludina par Latvijas armijas svētku dienu − Lāčplēša dienu.

Tā piepildās A. Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru cīņā ar Melno bruņnieku Daugavas krastos (skat. 72. nod.).

Latvieši vairs neļauj sakautajam ienaidniekam apstāties un vajā to nepārtrauktos uzbrukumos. Latviešus šoreiz nespēj apturēt arī sabiedroto pārstāvji, kas mēģina panākt pamiera noslēgšanu.

18. novembrī ģen. Eberhards Vācijas valdības uzdevumā paziņo, ka viņš pārņem Bermonta armijas vadību, un prasa pārtraukt kaŗa darbību. Ulmaņa valdība atbild, ka Latvija tādā gadījumā ir kaŗa stāvoklī ar Vāciju. Rainis „Daugavā" raksta:

„Ārā dzenat laupītājus,
Ko ar viņiem kaulēties?
Kaulējaties mēnešiem,
Pēc kalposat simtus gadus."

21. novembrī bermontiešus izsit no Jelgavas, kur tie atriebjoties nodedzina hercoga pili un Pētera akadēmiju (skat. 62. nod.). Atkāpjoties ienaidnieks mēģina vēl uzbrukt Liepājai. Pilsētas aizstāvjiem iet palīgā Liepājas strādnieki, un vāciešus sakauj. Laupīdami un dedzinādami bermontieši turpina atkāpties. 28. novembrī Latvijas armija ietriec viņu atliekas Lietuvā un pāriet robežu.

1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks ziņo: „Visa Kurzeme ir galīgi iztīrīta no ienaidniekiem. „ Latvijas telegrāfa aģentūra paskaidro: „Kad vācu kaŗaspēks būs pilnīgi izvācies no Lietuvas, latviešu bruņotie spēki atstās tos Lietuvas pierobežu apgabalus, kuŗus tie pašlaik ieņēmuši, lai nodrošinātu Latvijas robežu aizsardzību.” −

Vienā laikā ar Bermonta uzbrukumu Rīgai norisinās kāda izšķirīga kauja Krievijas pilsoņu kaŗā uz dienvidiem no Maskavas. Tanī piedalās latviešu strēlnieku pulki.

　

 

 

　

101. STRĒLNIEKI SATRIEC CARA VIRSNIEKU PULKUS

　

„Svētbilžu Kromnā,
Ukraines dzeltenās stepēs,
Jūsu
Trauksmīgo rindu
Varenā izkapts
Sagāza vālos
Carisko virsnieku sudraba pulkus."

(A. Čaks)

1918.-19. g. latviešu sarkano strēlnieku pulkos Krievijā iestājās lielāks skaits latviešu bēgļu un latviešu kaŗavīru no krievu pulkiem. Daudziem tas bija vienīgais patvērums no bada un bojā ejas juku laikos pēc oktobŗa revolūcijas. Latviešu korpusā, ko vēlāk pārdēvē par divīziju, bija 9 pulki. Bez tam daudzās Krievijas pilsētās izveidojās vēl atsevišķas latviešu bruņotas nodaļas, kas piedalījās revolūcijas cīņās. Latviešu skaits revolūcijas kaŗaspēkā aptuveni vērtējams pāris desmit tūkstošos.

Kad sākās padomju bruņoto spēku iebrukums Latvijā, iesāka formēt vēl otru latviešu divīziju. To tomēr nepaguva pilnīgi noorganizēt. 1919. gada vasarā, sarkanajiem pulkiem atkāpjoties no Rīgas un Vidzemes, tie stipri izirst (skat. 98. nod.). Tomēr ne visiem strēlniekiem rodas iespēja, ne arī visi vēlas pārnākt nacionālās armijas pusē. Dažiem to neļauj pašlepnums un šaubas, kā ar viņiem tādā gadījumā apiesies, citiem − ciešās saites ar vecajiem cīņu biedriem no pirmā pasaules kaŗa laikiem. Kāds viņu bijušais komandieris (J. Razums) raksta: „Strēlniekiem bij ieradums, var teikt, streļku psicholoģija, ja kur iet − tad iet visiem..."

Tādā kārtā apmēram 2/3 joprojām paliek savos pulkos, lai gan komūnistu starp tiem ir tikai ap 6% (pēc pašu lielinieku ziņām). Abas latviešu divīzijas tagad atkal apvieno vienā un papildina ar tiem, kas palikuši Krievijā. Tomēr Latvijas frontē strēlniekus neatstāj, jo lielinieki tur viņiem vairs neuzticas. Strēlniekus atkal iesaista kaujās pret krievu baltajām armijām, kas cīnās par agrākās Lielkrievijas atjaunošanu. Pret bijušiem cara ģenerāļiem strēlniekiem ir vecs naids, un pret tiem viņi iet kaujā ar savu seno cīņas sparu. −

„Balto" krievu vadoņi, kuŗus atbalsta rietumu lielvalstis, nekā negrib dzirdēt par Krievijas apspiesto tautu (latviešu, igauņu, leišu, somu, ukraiņu u.c.) neatkarību. Tie vēlas nevien sakaut lieliniekus, bet arī iekļaut visas jaunās valstis „nedalāmajā" Krievijā. Tādēļ arī nav nekādas iespējas panākt saprašanos starp krievu baltajām armijām un jaunajām valstīm.

Tā rodas ļoti dīvains un sarežģīts stāvoklis. Latvija un viņas kaimiņvalstis atrodas kaŗā pret lieliniekiem, bet tai pašā laikā tām jābaidās arī no „balto" armiju uzvaras pār lieliniekiem Krievijā. Ja uzvarētu cara ģenerāļi, tad nav ko cerēt uz rietumu lielvalstu palīdzību, lai nosargātu iegūto brīvību. Sabiedrotie vairāk uzticas krievu ģenerāļu spējām nekā maz pazīstamajām jaunajām valstīm. Tā ir kļūda, kuŗai liktenīgas sekas.

Krievijas pilsoņu kaŗa izšķirīgajos notikumos vairākkārt ārkārtīga nozīme ir latviešu strēlnieku pulkiem. Kā nepārspējamus kaŗotājus („revolūcijas priekšpulku") tos sūta cīņā visur, kur sarkanai armijai draud briesmas un sakāve. Latviešu divīzija (Latdivīzija) tādēļ ir bieži sadalīta pa dažādām frontēm. Tās pulkus pārsviež no vienas vietas uz otru − kā „glābšanas komandas" tur, kur noticis kāds frontes pārrāvums. Bieži vien pietiek ar ziņu, ka „latvieši tuvojas", lai balto krievu pulki pamestu kaujas lauku.

1919. gada oktobrī, kad Latvijas armija pie Rīgas cīnās pret Bermonta un Golca „Rietumkrievias armiju", cara ģenerālis Deņikins no Ukraines ar uzvaru laužas Maskavas virzienā. Deņikina armijas priekšgalā iet trieciena divīzijas, kas sastādās tikai no cara virsniekiem − t.s. „drozdovci" u.c. Sarkanā armija tiek sakauta un bēg galvaspilsētas virzienā. Deņikins izsludina kaujas pavēli: „Uz Maskavu!" Lielinieku vara karājas mata galā. A. Čaks, kas kā sanitārs pavadījis strēlniekus pilsoņu kaŗā, raksta:

„Visi ceļi triekto pulku pilni;
Visa telpa viņu soļos sten.
Drozdoviešu trakais, baltais vilnis
Tos kā skaidas iznīcībā dzen."

Šajā brīdī pret Deņikina izlases spēkiem sviež latviešu strēlnieku divīziju. Maskavas liktenis izšķiras kaujās Orlas un Kromu pilsētu apkārtnē. Plkv. Vācietis par to saka: „Šis svarīgais vēstures mezgls bija jāatraisa latviešu strēlniekiem, un viņi to izdarīja ar vislielāko pašuzupurēšanos un ne ar ko nesalīdzināmu varonību divu nedēļu ilgstošās kaujās sirmās Kromu pilsētas apkārtnē." Kāds aculiecinieks (krievs Primakovs) raksta: „Pa slapjiem lauku ceļiem, pa nopļautiem laukiem lietū, miglā gāja strēlnieku bataljonu kolonnas, dobji dārdēja artilērijas bateriju riteņi... vēlā rudens dubļos, salā, slapjdraņķī latvju strēlnieki spīdēja ar disciplīnu..."

Šai latviešu strēlnieku divkaujai ar Deņikina armijas trieciena divīzijām veltītas A. Čaka rindas:

„Strēlniek, ciešāk turi saujā šauteni,
Lai durklis zib;
Jo tu stāj vissmagā kaujā,
Ko no tevis liktens grib.
Spēks, kas plūst tev mirdzot pretī,
Tas ir viņu beidzamais,
Savā apmātībā pretīgs,
Savā nežēlībā baiss."

Ar krievu virsnieku pulku sakāvi beidzas nežēlīgās kaujas pie Kromiem un Orlas, un sākas Deņikina armijas sabrukums. Līdz ar to sabrūk sapņi par „nedalāmās" Krievijas atjaunošanu. Par šo strēlnieku kauju J. Medenis raksta:

„Kad tu uzvarēji Kromā,
Kas pie Orlas, kaujā baigā,
Kaujā ilgā − pāri spēku,
Asins sviedrus slaukot vaigā,
Un kad kādu rītu jūti,
Stāvu taisni liecot krasi,
Ka no vingrās rokas raidi
Citā gaitā zemes asi.”−

　

　

 

 

102. LATVIJA SLĒDZ MIERU AR DIVĀM LIELVALSTĪM

„Klusi rokas uzliekam
Brīvās Latves karogam."

(J. Rainis)

Bermonta uzbrukums Rīgai nokavē Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem. Tā sākas no jauna pēc bermontiešu satriekšanas.

Lai nodrošinātu ātrus panākumus, Latvijas valdība slēdz līgumu ar Poliju par kopīgu cīnu pret lieliniekiem (1919. gada 29. dec.). Poļi sūta latviešiem palīgā 20 000 vīrus ģenerāļa Smiglija-Ridza vadībā.

1920. gada 3. janvārī apvienotie latviešu un poļu spēki pāriet uzbrukumā. Sarkanās armijas pretestību salauž visā frontē, un jau cīnu sākumā atbrīvo Daugavpili. 14. janvārī Latgales partizānu pulks ieņem Abreni, 21. janvārī atbrīvo „Latgales sirdi" − Rēzekni.

Godinot Latvijas armijas varonīgās cīņas, Tautas padome 23. janvārī ar sevišķu lēmumu paaugstina armijas komandieri pulkvedi Balodi ģenerāļa pakāpē. Pēc nepilna mēneša kaujām (1. februārī) latviešu kaŗaspēks visā plašumā sasniedz Zilupi − valsts robežu.

Jau 1919. gada rudenī Padomju Krievija uzaicina Baltijas valstis sākt miera sarunas. Rietumu lielvalstis turpretī vēlas, lai latvieši un igauņi turpina kaŗu pret lieliniekiem. Tomēr tai pašā laikā lielvalstis vairākkārt noraida Baltijas valstu lūgumus atzīt viņu neatkarību de jure. Sabiedroto pārstāvji paziņo baltiešu diplomātiem: „Bez baltās Krievijas valdības piekrišanas mēs Baltijas valstu neatkarību atzīt nevaram." Tādēļ arī Versaļas miera līgumā (1919. g. 28. jūn.), kas pieliek punktu pirmajam pasaules karam, ne ar vārdu nav pieminētas neatkarīgas Baltijas valstis. Tur runā vienīgi par šo apgabalu pagaidu valdībām.

Sevišķi vēsas pret jaunajām valstīm ir Francija un Amerika. Franči ir aizdevuši cara Krievijai vairākus miljardus franku un baidās, ka naudu zaudēs, ja neatjaunosies vecā „nedalāmā" Krievija. Amerikas prezidents V. Vilsons ir gan kļuvis slavens ar kādu paziņojumu − „katrai tautai ir tiesības pašai noteikt savu nākotni", bet to viņš dīvainā kārtā negrib attiecināt uz Krievijas apspiestajām tautām. Minētais paziņojums bija domāts galvenā kārtā Austro−Ungarijas ātrākai satriekšanai pasaules kaŗā. Par Krieviju Vilsonam ir ļoti neskaidri priekšstati. Nekrievu tautu brīvības centienu lielo nozīmi viņš neprot novērtēt. Lai gan tajā laikā rietumos paceļas arī balsis Baltijas neatkarības labā, taču tās paliek bez ievērības. Tādā kārtā, protestējot pret sabiedroto Krievijas polītiku, 1919. gadā no Baltijas lietu komisijas Parīzē aiziet Harvardas Universitātes vēstures docents S.E. Morisons. Viņš publicē rakstu, kuŗa noslēgumā teikts: „Latviešu, igauņu un leišu nacionālie centieni nav nekādas iedomas, bet gan realitātes, kuŗu neievērošana pasaules kaŗa uzvarētājiem nenāk par labu.” −

Angļiem tik daudz nerūp vecās Krievijas atjaunošana, bet tiem jāievēro pārējo sabiedroto − Francijas un Amerikas nostāja.

Latvijas valsts visu brīvības cīņu laikā saņem kā aizdevumu nepilnu 1/13 no tā atbalsta, ko angļi dod vienam pašam ģenerālim Deņikinam (tas saņem 26 miljonus angļu mārciņu). Nespējīgo un izkurtējušo cara ģenerāļu atbalstam sabiedrotie izdod neskaitāmus miljonus. Liela daļa no šiem līdzekļiem nekad nenonāk frontes vajadzībām, bet tiek izšķērdēti un nodzīvoti aizmugurē vai nozagti un noblēdīti. Tikai vēlāk atklājas, ka šī nauda ir veltīgi „nomesta zemē".

Kad Ulmanis kaŗa turpināšanai lūdz angļu aizdevumu un kaŗa materiālus armijas palielināšanai, angļu ministru prezidents Loids Džordžs to noraida (1919. g. 21. sept.).

　

JG16 (8. turpinājums)

　

Šādos apstākļos Baltijas valstis izšķiŗas sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju. Igaunija pirmā paraksta miera līgumu ar lielinieku valdību. 1920. gada 1. februārī Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju, bet to vēl tur slepenībā.

Nelielas kaujas un izlūku gājieni Krievijas pierobežā turpinās visu vasaru. Ar savu pārgalvību tur izceļas dēkainais kapteinis Helmanis. Izlūku grupas priekšgalā viņš kilometriem tālu izsiro visu sarkanās armijas aizmuguri. No šiem gājieniem tas pārved daudz kaŗa materiālu, pajūgu, gūstekņu un pat vairākus lielgabalus. Helmaņa izdomai un nebēdībai raksturīgs šāds gadījums: kādreiz atceļā no lielinieku aizmugures viņa izlūkiem uzbrūk lielāki krievu spēki. Tā kā latvieši šai gājienā saņēmuši gūstā krietnu skaitu sarkanarmiešu, Helmanis pavēl gūstekņiem bļaut „urrā", cik vien jaudas. Uzbrucēji, domādami, ka tie sastapušies ar stipru latviešu vienību, pamet cīnās lauku. Helmana grupa netraucēta sasniedz robežu, un, lai būtu jautrāka soļošana, kapteinis liek gūstekņiem visu ceļu dziedāt sarkanarmiešu dziesmas.

Pamazām apklust arī pēdējās cīņas.

1920. gada 11. augustā Rīgā paraksta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Tā otrs punkts skan: „Padomju Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuŗas piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi." Lielinieku valdība bez tam izmaksā Latvijai 4 miljonus zelta rubļu. Līgums paredz tiesības latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē.

Tādā kārtā Padomju Savienība kā pirmā valsts atzīst Latvijas neatkarību de jure, jo jūtas spiesta to darīt. Kādā runā 1920. gadā lielinieku vadonis Ļeņins saka: „Ja visas šīs mazās valstis būtu maršējušas pret mums ... mēs bez šaubām būtu sakauti. Tas ir katram skaidrs. „Bet tās nemaršēja pret mums ..."

Var jautāt: kas būtu noticis, ja sabiedrotie 1919. gadā izšķirtos atzīt minēto valstu neatkarību un pietiekami atbalstītu tās ar kaŗa materiāliem turpmākā cīņā (Baltijas valstis un visas pārējās Krievijas „robežvalstīs")? − To mēs nezinām, jo sabiedrotie to nedarīja. Bet iespējams, ka Ļeņina baigā nojauta būtu piepildījusies, un lielinieku varai būtu gals. −

Jau 1920. gada 15. jūlijā Latvija bija noslēgusi pagaidu miera līgumu ar Vāciju. Vēlāk to apstiprina galīgi.

Tā 1920. gadā ar uzvaru beidzas Latvijas brīvības cīņas, un latvieši noslēdz miera līgumus ar divām lielvalstīm − Vāciju un Padomju Krieviju. Brīvības kaŗu Latvijas valdība sāk ar 400 kaŗavīriem. To nobeidzot, Latvijas armijā ieročus nes ap 80 000 vīru.

Atbrīvotajā valstī pamazām atgriežas daļa no svešumā izklīdinātiem. −

　

　

 

 

 

103. PĒC PĒDĒJĀS KAUJAS

„Tie ir − strēlnieki, kuru vairs nava
Un kuŗu nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs."

(A. Čaks)

Lielinieku vadoņi visiem spēkiem cenšas noslēpt latviešu sarkanajiem strēlniekiem ziņas par to, kas īstenībā notiek Latvijā. Viņi izplata dažādus melus par Latvijas valdību, glaimo strēlniekiem un sola tiem visādus labumus. Tā lielinieki cer slaveno „Latdivīziju" (Latviešu divīziju) paturēt savās rokās. Tomēr tas nenākas viegli. Kāds komūnistu varas vīrs (R. Apins) vēlāk atzīstas:

− „Latdivīzija" atšķīrās no citām sarkanarmijas daļām ar to, ka tai bija īpašs „Latvijas jautājums". No šī jautājuma pareizas apgaismošanas bija atkarīgas divīzijas kaujas spējas. −

Lielinieki, cik ilgi varēdami, slēpj, ka ar Latviju noslēgts miers un ka latviešiem ir tiesības atgriezties savā dzimtenē. Tomēr šī ziņa pamazām sasniedz strēlniekus un rada lielu saviļņojumu.

Tajā laikā Ukrainā norisinās pēdējās cīņas ar „baltā" krievu ģenerāļa Vrangela (Deņikina pēcnācēja) armiju. Vairākās latviešu vienībās sasauc sapulces, un strēlnieki pieprasa: „Visiem latviešiem, kas to vēlas, jāļauj atgriezties dzimtenē."

− Daļa strēlnieku atklāti atsakās turpināt cīņu sarkanarmijas rindās.

Ar lielām pūlēm lielinieki beidzot pierunā strēlniekus piedalīties vēl pēdējā lielajā pilsoņu kaŗa kaujā. Tā notiek pret ģen. Vrangela spēkiem Krimas pussalā pie Perekopiem.

Grūti valdāmai un lepnajai „Latdivīzijai" jāveic gandrīz neiespējams uzdevums. Ejot pāri kādam seklam jūras šaurumam, tai jāieņem cietoksnim līdzīgas ienaidnieka pozīcijas. „Latdivīzija" savā pēdējā kaujā cieš ārkārtīgi asiņainus zaudējumus, bet arī šoreiz satriec pretinieku. Uz šo kauju attiecas J. Medeņa drūmais pants:

„... Un no Perekopas lauka
Celies pretī gaisam tīram, −
No tā lauka, kur par brīvi
Kriti tu līdz pēdjam vīram."

Daļa strēlnieku tomēr pārdzīvo arī šo kauju. Tie, kas izšķīrušies par atgriešanos, vairs neklausa nekādām lielinieku pavēlēm un solījumiem. Apbruņojuši veselu vilcienu ar lielgabaliem un ložmetējiem, viņi Padomju Krievijā paceļ Latvijas nacionālo karogu un dodas uz mājām.

Strēlnieku kaujas slava vēl ir tik liela, ka neviens neuzdrošinās tiem stāties ceļā. Kad kādā stacijā (Ruzajevkā) tiem izteic aizrādījumus par viņu „pilsoņu markas" karogu, strēlnieki pavēl lielinieku sarkano karogu noliekt sveicienam Latvijas karoga priekšā. Šo strēlnieku dēkaino ceļojumu caur Padomju Krieviju apdzejojis A. Čaks poēmā „Strēlnieku atgriešanās". Tanī viņš tēlo notikumus Ruzajevkas stacijā:

„Tikai tamdēļ visur svilpes kauc,
Kauc kā suņi nelaimē bez stājas,
Ka no frontēm latvju streļki brauc,
Brauc uz dzimteni, un savām mājām..."

Sākot ar 1920. gadu, gan lielākās, gan mazākās grupās Latvijā atgriežas daļa no leģendārās „Latdivīzijas" kaŗotājiem, kuŗu durkļu priekšā bija drebējusi visa plašā Krievija.

Tā sauktos sarkanos latviešu strēlniekus labi raksturo kāds gadījums, ko atstāstījis vēlākais Latvijas iekšlietu ministrs G. Mīlbergs. Viņš bijis to valdības pārstāvju vidū, kas pie Latvijas robežas sagaidījuši un apsveikuši mājās braucējus sarkanos strēlniekus. Strēlnieku izvēlētie pārstāvji paskaidrojuši, ka jūtoties maz ko palīdzējuši Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Bet viņi gribot savu parādu uz vietas nolīdzināt un lūdza tiem norādīt, no kādiem apgabaliem lai izdzenot krievus un cik tālu uz austrumiem lai paplašinot Latvijas robežas. Paši viņi piedāvāja „iztīrīt" Minskas un Smoļenskas guberņas. Tad viņi varētu dzimtenē atgriezties ar paceltu galvu, kā savu daļu līduma nolīduši strādnieki. Tikai ar lielām pūlēm izdevies strēlniekus no tāda pasākuma atrunāt (Latvija bija noslēgusi mieru ar Pad. Krieviju). Bet strēlnieki jutušies ļoti neapmierināti, ka tiem jāatsakās no sava nodoma − pasniegt dāvanu latviešu tautai. −

Tajā pašā laikā no Tālajiem Austrumiem (Vladivostokas), apbraucot pus zemes lodes, dzimtenē ierodas Imantas un Troickas strēlnieku pulki. Tie bija saformēti Sibīrijā no latviešu strēlniekiem un bēgļiem, kas jau sākumā bija nostājušies pret lielinieku varu. „Imantieši" 1918. gadā (jau pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas) bija Sibīrijā pacēluši Latvijas nacionālo karogu. Viņu gaitas un tālais brauciens uz mājām atbalsojas A. Švābes dzejoļu krājumā „Gong − gong":

„Tālums bij prātā,
Kad izklīdām pasaulē
Likteņa vējos,
Svešumā atskurba sirds:
Tēvzemes kalvē tev degt!.."

Imantas un Troickas pulkus svinīgi apsveic valdības pārstāvji. Rīdzinieki tos saņem ar ziediem un gavilēm.

Tā 1920. gadā noslēdzas latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.-1920. g.). Tas iesākas, pirmajiem latviešu strēlnieku bataljoniem parādoties Rīgas frontē, un nobeidzas ar nacionālās armijas uzvarām brīvības cīņās un strēlnieku liktenīgajām kaujām Krievijas pilsoņu kaŗā.

Šajā laikā latviešu kaŗotāju slava sasniedza vēl neredzētus augstumus. Jaunāko laiku vēsturē grūti atrast piemēru, kur samērā neliels kaŗaspēks būtu tik lielā mērā ietekmējis vēstures gaitu. Tas rāda, cik nenoteikti izšķirīgos brīžos ir tādi jēdzieni kā „liels" un „mazs". Tas rāda, cik bīstami arī lielām vārām ir apspiest mazākas tautas. Salīdzinot Latvijas brīvības cīņu dalībnieku un latviešu sarkano strēlnieku cīņas, J. Medenis raksta („Veterānu saruna"):

„Mēs divi galotnes uz simtgadīgā koka,
Šī stiprā ozola, ko niknas vētras loka,
Pret vienu otru sit, lai spējāk sulas trīs, −
Tās redzam ieaugam vēl augstāk debesīs!"

　

　

 

 

 

104. PIEMINIET SVEŠUMĀ RAKTOS!

„Mans veco brāl, kur kaps tev rakts?
- - - - - - - - - - -
Kur, otro brāl, dun tava lakts?
- - - - - - - - - - -:
Kur, jaunais brāl, kūp tava dakts?"

(J. Medenis)

1914. gadā Latvijā bija 2,5 milj. iedzīvotāju. Pasaules kaŗa laikā no Latvijas aizklīst gandrīz miljons ļaužu. Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju mājās pārrodas ap 240 000 bēgļu, un 1925. gadā Latvijā ir l, 8 milj. iedzīvotāju (1930-to gadu beigās iedzīvotāju skaits pieaug līdz 2 milj.). − Kur paliek iztrūkstošie 700 000?

Zināms skaits starp tiem ir krievu ierēdņi un strādnieki, kas bija sasūtīti mūsu zemē un kam tur vairs nebija ko meklēt. Tomēr arī tad latviešu zaudējumi pārsniedz pusmiljonu, jeb ceturto daļu tautas.

Ļoti daudz bēgļu bija gājuši bojā slimībās un badā, vairāki desmittūkstoši latviešu kaŗavīru bija krituši dažādos cīņu laukos. Bet krietns skaits ir arī tādu, kas dažādu iemeslu dēļ savā tēvzemē neatgriežas.

Latviešu bēgļu atgriešanos visādi kavē lielinieki un cenšas tos pierunāt palikt Padomju Savienībā (tā vēlāk pārdēvē Padomju Krieviju). Daudzi tur arī paguvuši iekārtoties uz dzīvi un nevar saņemties sākt visu atkal no gala. Jāievēro, ka pirmajos gados Padomju Savienībā vēl valda zināma brīvība un vergu nometnes tur vēl nav ierīkotas.

Tur, protams, paliek latviešu komūnisti. Arī daļa sarkano strēlnieku paklausa vilinājumiem un solījumiem. Dažus gadus pēc pilsoņu kaŗa viņi vēl tiek godāti un cildināti. Sarkanarmijas klubus grezno gleznas ar strēlnieku cīņu attēliem, Maskavas Kremlī (senajā caru mītnē) atrodas viņu muzejs, viņu vārdā nosauc bruņu mašīnas, lidmašīnas u.t.t.

No strēlnieku rindām nāk sarkanie ģenerāļi − Alksnis (padomju gaisa flotes virspavēlnieks), Apse, R. Bērziņš, Boķis, Eidemanis, Fabriciuss, Miezis, Ozols un daudzi citi augstāki padomju virsnieki.

Latviešu lielinieki ieņem nesamērīgi lielu skaitu visaugstāko amatu Padomju Savienībā. Tie atrodami gan valdībā kā tautas komisāri, gan partijas augstākajā vadībā (J. Bērziņš, Daniševskis, Eiche, Kaktiņš, Knoriņš, Lācis, Peters, Reķis, Rudzutaka, Smilga, Stučka u.c.). Līdz 1930 − tiem gadiem latviešiem Padomju Savienībā ir savas skolas, veikali, klubi, teātri un grāmatu apgādi −"Prometejs" un „Spartaks".

Kad Ļeņina pēcnācējs Staļins ir paguvis nostiprināt savu varu, viņš pamazām novāc no ceļa visus ievērojamākos oktobŗa revolūcijas vadoņus un cīnītājus. Turpmāk visus nopelnus Staļins piedēvē vienīgi sev.

Šais Staļina „tīrīšanās" krīt arī visu varenāko latviešu lielinieku un sarkano ģenerāļu galvas. Slēdz latviešu skolas, klubus un grāmatu apgādus. Staļins liek pārrakstīt revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsturi un izdzēš no tās gandrīz pilnīgi strēlnieku vārdu. Rūpīgi iznīcina vai noklusē visu, kas varētu liecināt par latviešu varas laikiem Krievijā. Tomēr vēl līdz mūsu dienām Padomju Savienībā ļaužu mutē uzglabājies izteiciens: „Ļeņins izdarīja revolūciju, balstoties uz krievu muļķību, žīdu galvām un latviešu durkļiem." − /Skat. J. Scholmer, Die Toten kehren zurück. Berlin 1954, 128. lpp.

Sarkanarmijas pirmais virspavēlnieks, zemgaliešu pulkvedis J. Vācietis, nekad nekļūst komūnists. Viņu atceļ 1919. gada jūlijā un apcietina. Pēc neilga laika viņu atbrīvo un ieceļ par profesoru Kaŗa Akadēmijā Maskavā. Ir zināms, ka viņš vēlējies atgriezties dzimtenē. Lai latviešu priekšā aizstāvētu un izskaidrotu savu rīcību, Vācietis tūliņ pēc pilsoņu kaŗa beigām saraksta plašu apcerējumu − „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" (I-II, 1922.-24.). Šajā darbā viņš izsaka cerību, ka vēstures tiesa kādreiz attaisnos viņa gaitas un rīcību. Taču pētīšanas darbs par šo laikmetu vēl ir tikai pašā sākumā.

Tēvzemes vārti pulkvedim Vācietim nekad neatveŗas. Viņa dēkainais mūžs nobeidzas Staļina lielo „tīrīšanu" laikā 1936.-38. g. Viņa kapa vieta laikam paliks nezināma. −

Latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi pirmajā pasaules kaŗā un bēgļu laikos − apm. 25% − ir lielāki nekā jebkuŗai citai tautai. Līdzīgi tas ir ar latviešu zemi un mantu. Latvija ir ilgus gadus bijusi kaujas lauks. Vairāk nekā 180 000 ēku ir pilnīgi vai pa daļai nopostītas. Daudzās vietās rēgojas saārdīti nocietinājumi, dzeloņstiepuļu aizsprosti un ierakumu līnijas. Rūpnīcu mašīnas un vērtīgākās mantas ir aizvestas uz Krieviju. To, kas atlicies, izlaupa vācu kaŗaspēks, atkāpjoties no mūsu zemes.

Bet sasniegts ir neiedomājami daudz − izcīnīta brīva Latvijas valsts. Latvieši ir kļuvuši atkal kungi savā zemē.

Vēl gan dzirdamas skauģu un ienaidnieku balsis, ka latvieši nespēs savu valsti uzcelt un nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem. Bet tiem drīz vien jāapklust. Latvieši pierāda, ka nevis manta, bet darbs ir svarīgākais. Ar lielu enerģiju un ticību tauta ķeras pie nākotnes uzdevumiem. −

To trimdinieku vidū, kas 1920. gadā atgriežas tēvzemē, ir arī brīvās Latvijas pareģis un pirmais sludinātājs, Jānis Rainis. Viņa sagaidīšana kļūst par īstiem tautas svētkiem. Lielā dzejnieka un cīnītāja godināšanā apvienojas visi latvieši bez partiju izšķirības.

1920. gada 10. aprīlī Rīgas staciju grezno zaļumu vītnes un valsts karogi. Šai dienā pēc 14 trimdas gadiem savā zemē atkal ierodas Rainis un Aspazija. Tos sagaida Tautas padomes, valdības, armijas, Rīgas pilsētas, Nacionālā teātra, operas, universitātes, konservatorijas un daudzu organizāciju pārstāvji. Ielās drūzmējas ļaudis un kaŗavīri, lai vaigā skatītu to, kas tiem rādījis ceļu uz brīvību.

Divus lepnākos Rīgas bulvārus pilsētas dome vienprātīgi ir likusi nosaukt Raiņa un Aspazijas vārdā. Vaļējā auto abi dzejnieki lēni brauc pa galvaspilsētas ielām, un tos pavada nepārtraukti tautas suminājumi.

Šādu sagaidīšanu sirmajā Rīgā vēl nebija piedzīvojis neviens. Un grūti pateikt, kas bija vairāk aizgrābti − Rainis un Aspazija, vai viņu sagaidītāji. −

　

 

 

 

　

105. LIKUMS, KAS NOSTIPRINA VALSTI

„Tagad nāk brīvības valsts..."

(J. Rainis)

1920. gada aprīlī Latvijā notiek pirmās brīvās, vispārīgās vēlēšanas. Tautai jāizvēlē 152 pārstāvji, kuŗi izstrādās jaunās valsts pamatlikumu − satversmi. Tādēļ arī vēlēto tautas pārstāvju sanāksmi nosauc par Satversmes sapulci.

Tai jāizšķir arī svarīgais jautājums par zemes īpašuma tiesībām. Tauta sagaida, ka tiks izlabota senā netaisnība, un tā atgūs ar varu un viltu atņemto zemi (skat. 33., 34., 44., 59. un 64. nod.).

Vēl joprojām puse no visas lauksaimniecībā derīgās zemes atrodas nedaudzu muižnieku īpašumā. Tas bija viens no galveniem iemesliem, kādēļ daudzi latvieši pirmajos pēcrevolūcijas gados noticēja lielinieku solījumiem par taisnību un vienlīdzību zemes virsū. Jaunajai valstij ir ļoti svarīgi novērst netaisno zemes īpašumu sadali. Jau pirmais latviešu virspavēlnieks plkv. Kalpaks vairākkārt norādīja, ka nepieciešams sadalīt muižu zemi. 1919. gadā Pagaidu valdība arī sāka reģistrēt bezzemniekus, kuŗi vēlējās iegūt paši savas saimniecības.

Vislielākos panākumus Satversmes sapulces vēlēšanās gūst sociāldemokratu partija − 38,7% no visām balsīm. Tad seko Zemnieku savienība (17,8%) un Latgales katoļticīgo zemnieku partija (15,4%).

Satversmes sapulce sāk darbu 1920. gada 1. maijā un par priekšsēdi ievēlē Jāni Čaksti. Visas latviešu partijas ir vienprātīgas, ka steidzami jānokārto jautājums par zemes iekārtu. Domas dalās tikai par veidu, kā agrārā (zemes) reforma izdarāma.

Šī jautājuma apspriešanai izvēl 40 vīru komisiju. Kad tās izstrādāto likumu liek priekšā Satversmes sapulcei, komisijas ziņotājs saka zīmīgus vārdus: „Šodien Augstais nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs jautājumu, būt vai nebūt Latvijas valstij." −

1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce ar visu latviešu partiju balsīm pieņem likumu par agrāro reformu. Tas apstiprina kaujas laukā izcīnīto zemnieku sētas uzvaru pār muižu (skat. 99. nod.). Likums pasludina muižu par valsts īpašumu un ieskaita to valsts zemes fondā. Tiem muižniekiem, kas nav cīnījušies pret Latvijas valsti, atstāj īpašumā 50 − 100 hektārus. Par atsavināto zemi nekādu atlīdzību tie nesaņem.

Muižu zemi valsts sadala jaunsaimniecībās, ne lielākās par 22 hektāriem. Tās pret nelielu atlīdzību piešķir bezzemniekiem, pirmā kārtā Latvijas brīvības cīnītājiem. Invalidi zemi saņem pilnīgi bez atlīdzības. Ja 1920. gadā Latvijā ir ap 140 000 lauku sētu, tad 1935. gadā to skaits ir 275 000. Šis likums nostiprina Latvijas valsts pamatus un novērš komūnisma draudus.

Sevišķi lielas un nozīmīgas pārmaiņas notiek Latgalē. Valdība visiem spēkiem veicina viensētu nodibināšanos agrāko ciemu vietā. Tā izbeidzas neizdevīgā zemes koplietošana (skat. 66. nod.), un var sākties labāka un modernāka saimniekošana. Līdz ar to Latgale lielā mērā atkal tuvinās tai kārtībai un dzīvei, kas valda pārējos latviešu novados. −

Neapmierinātie vācu muižnieki par muižu atsavināšanu iesniedz sūdzību Tautu savienībā, kas dibināta 1919. gadā, lai veicinātu mieru un izšķirtu strīdus valstu starpā. Muižnieku sūdzību Tautu savienība noraida 1925. gadā.

Šai sakarā vēlākais Latvijas vēstures profesors Arveds Švābe arī saraksta savu ievērojamo pētījumu − „Latvijas agrārā vēsture" (1928. g.), kas tulkota vācu, angļu un franču valodās.

Muižnieki un citi nelabvēļi pareģo lauksaimniecības sabrukumu Latvijā, jo jaunsaimniecības nevarēšot pastāvēt, un ražošana samazināšoties. Laiks tomēr pierāda gluži pretējo. Turpmākos gados Latviju apmeklē daudzi ārzemnieki, lai iepazītos un studētu latviešu lielo zemes reformu.

Tajā pašā laikā Satversmes sapulce gatavo un apspriež valsts iekārtas pamatlikumu − Latvijas satversmi.

　

 

 

 

　

106. TĒVZEMES TĒVU DARBS

„Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam še paši sev likumus lemt."

(V. Plūdonis)

1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pabeidz izstrādāt un pieņem Latvijas valsts iekārtas pamatlikumu. To parasti mēdz saukt par „1922. gada satversmi", un tā vēl šodien ir Latvijas vienīgi likumīgā konstitūcija.

Latviešu tautas vēstures gaitas un pieredze nosaka šīs satversmes veidu. Latvieši bija smagi izjutuši vienvaldīgā krievu ķeizara un vācu baronu kundzību. Dabīgi, ka jaunā valsts kļūst republika (ar vēlētu valsts galvu) un nevis karaļvalsts.

Latviešu tautā šķiru starpība visumā nav bijusi liela. Visu šķiru pārstāvji bija kopīgi piedalījušies brīvības izcīnīšanā. Saprotams, ka Latvijai jākļūst par demokratiju − valsti, kuŗā vara pieder tautai.

Šīs divas pamatdomas (principi) izteiktas jau 1918. gada 18. novembra deklarācijā; „Latvija ir neatkarīga demokratiski republikāniska valsts."

Tas arī galīgi noteikts Latvijas satversmē:

1. & : Latvija ir neatkarīga demokratiska republika.

2. & : Latvijas valsts suverēnā (neierobežotā) vara pieder Latvijas tautai.

3. & : Latvijas valsts territoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

4. & : Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Tā ka visa tauta nevar piedalīties likumu un valsts lietu izlemšanā, tad tā šīs tiesības uztic saviem vēlētiem pārstāvjiem. Šo tautas pārstāvju sapulci sauc par Latvijas Saeimu (parlamentu).

5. & : Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.

6. & : Saeimu izvēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās /partijas, kas piedalās vēlēšanās, iegūst Saeimā tādu vietu skaitu, kas atbilst par tām nodoto balsu skaitam./ vēlēšanās.

8. & : Vēlēšanu tiesības ir abu dzimumu pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kas vēlēšanu pirmā dienā ir vecāki par 21 gadu.

10. & : Saeimu izvēlē uz 3 gadiem.

Izpildu vara (likumu izpildīšana un valsts pārvalde) atrodas ministru kabineta, tas ir valdības rokās −

55. & : Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.

59. & : Ministru prezidentam un ministriem viņu amatu izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā...

Tas nozīmē, ka galvenā vara ir Saeimas rokās. Iekārtu, kuŗā valdība ir atkarīga no tautas vēlēto pārstāvju uzticības, sauc par parlamentārismu.

Pēc pirmā pasaules kaŗa demokratiska un parlamentāriska iekārta nodibinās gandrīz visā Eiropā.

Latvijas satversme bez tam paredz zināmos gadījumos tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanā pieņemtie lēmumi ir galīgi.

Valsts augstākā amata persona ir valsts prezidents. Daļa Satversmes sapulces locekļu bija par tautas vēlētu valsts prezidentu ar samērā plašām tiesībām. Vairākums tam tomēr nepievienojās, jo Latvijai nevajagot „nekronētu ķeizaru". Tādēļ 1922. gada satversmē valsts prezidenta vara ir stipri ierobežota.

Viņu izvēlē Saeima uz 3 gadiem. Viņa vietnieks ir Saeimas priekšsēdis. Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ sūtņus un ir augstākais armijas virspavēlnieks. Bet valdības un Saeimas darbā viņa ietekme ir ļoti maza.

Tādā kārtā var teikt, ka Latvijas satversmes tēvi savā darbā ir vadījušies no trīs pamatdomām − republikānisma, demokratisma un parlamentārisma.

Kā galvenie paraugi tiem ir noderējuši Francijas, Vācijas (1919. gada) un Šveices republiku satversmes.

Viņi vēlējās Latvijai dot iespējami labāko, brīvāko un tai laikā modernāko valsts iekārtu. Latviešu sociāldemokratu līders Br. Kalniņš vēlāk (1950. g.) raksta: „Iespējams, ka savā centībā viņi bija gājuši drusku par tālu." −

Paveikusi savus uzdevumus, Satversmes sapulce 1922. gadā izbeidz savu darbu. Vēl tai pašā gadā notiek pirmās Saeimas vēlēšanas.

Kā pārējās valstis skatās uz jauno Latvijas republiku?

　

 

 

　

107. LATVIJA KĻŪST LIKUMĪGI ATZĪTA VALSTS

„Dēls, lai neatskan vairs lāsti:
Lāsti beidzas līdz ar kaŗu.
Tikai nebeigsies ne mūžam
Slava tiem, kas brīvei krita."

(J. Rainis)

Grūtas un sarežģītas bija Latvijas un pārējo Baltijas valstu brīvības cīņas. Tikpat grūti tām nācās izcīnīt savas neatkarības likumīgu atzīšanu no citu valstu puses. Šai jautājumā izšķirīgais vārds piederēja pirmā pasaules kaŗa uzvarētājiem, galvenā kārtā Francijai, Anglijai un ASV (mazākā mērā − Itālijai un Japānai).

Vēl joprojām nākas dzirdēt un lasīt apgalvojumus, ka rietumu lielvalstis bijušas tās, kas „radījušas Baltijas valstis". To vēlāk it īpaši mēdza apgalvot Padomju Savienība, dēvējot Baltijas valstis, Somiju un Poliju par ASV, Anglijas un Francijas „piedēkļiem", „kolonijām" u.t.t. Vēsturiskie fakti rāda pavisam ko citu.

Latvija un pārējās minētās valstis neieguva savu brīvību tādēļ, ka viņām to kāds būtu gribējis dāvināt. Tādas lietas pasaules vēsturē nemēdz notikt. Gluži otrādi − katrai jaunai valstij sākumā ir jāpārvar liela pretestība, neuzticība, neizpratne, bieži vien skaudība un nelabvēlība. Tas arī ir gluži dabīgi un saprotami. Jāievēro, ka rietumos par Baltijas tautām bija ārkārtīgi miglaini un lielā mērā nepareizi priekšstati.

　　

JG17 (9. turpinājums)

　

Kad šo rindu autors 1955. gadā kādā zviedru vēsturnieku sanāksmē starp citu nolasīja to, kas pirms pirmā pasaules kaŗa kādā iecienītā zviedru rokas grāmatā rakstīts par latviešiem, klausītāji izplūda skaļos smieklos. Bet Latvijas tapšanas laikā ārzemnieki vēl visā nopietnībā ticēja dažādām aplamībām par mūsu zemi un tautu.

Daudz kas bija atkarīgs no pilsoņu kaŗa iznākuma Krievijā. Francija bija piešķīrusi vecajai Krievijai lielus aizdevumus. Viņa baidījās šo naudu pazaudēt un tādēļ līdz pēdējam atbalstīja dažādus „nedalāmās Krievijas" atjaunotājus. Francija labprāt vēlējās lielu un stipru Krieviju. Tā varētu arī nākotnē būt franču sabiedrotais pret Vāciju.

Amerikas prezidents V. Vilsons pareģoja drīzu „nekārtību" (t.i. komūnisma) izbeigšanos Krievijā. Tad atkal nodibināšoties „brīva, apvienota Krievija" un to nedrīkstot dalīt (skat. 102. nod.).

Angļu valstsvīri apsvēra visādas iespējas, tomēr joprojām izturējās atturīgi pret jaunajām valstīm.

Tādēļ visas latviešu diplomātu pūles panākt Latvijas atzīšanu de jure, kā 1919. , tā 1920. gadā cieš neveiksmi. Tas savukārt pamudina Latviju slēgt mieru ar Padomju Savienību. Šī valsts arī pirmā atzīst Latviju de jure.

Pamazām rietumu lielvalstīm tomēr jāmaina sava nostāja pret Baltijas valstīm. Viens pēc otra cara ģenerāļi tiek sakauti Krievijas pilsoņu kaŗā. 1920. gada novembrī pēdējā „Krievijas atjaunotāja" − ģen. Vrangela armijas atliekas sakāpj franču kuģos un atstāj Krimas pussalu (skat. 103. nod.).

Pa to laiku Baltijas valstis ir iztriekušas no savas territorijas visus ienaidniekus un ar panākumiem uzsāk dzīves atjaunošanu. Angļu diplomāts un vēsturnieks Kers (E. H. Carr) vēlāk saka: „Baltijas valstu nacionālās valdības izrādījās vairāk dzīvot spējīgas, nekā tas sākumā izlikās..."

1920. gada novembrī Latvijas pārstāvji ārlietu ministra Meierovica vadībā par jaunu dodas uz ārzemēm, lai turpinātu cīņu par savas valsts atzīšanu un uzņemšanu Tautu savienībā. Vislielāko labvēlību Baltijas valstīm parāda Itālija, kuŗai nav nekādu interešu Krievijā. Jau 1920. gada decembrī tā balso par Latvijas (tāpat Igaunijas un Lietuvas) uzņemšanu Tautu savienībā, tomēr vairākums to noraida. Bet tā ir pēdējā neveiksme.

1921. gada sākumā Francijā nodibinās jauna valdība ar A. Brianu priekšgalā. Šis valstsvīrs ir draudzīgi noskaņots pret Baltijas valstīm. 26. janvārī notiek rietumu sabiedroto Augstākās padomes sēde. Ar dedzīgu runu uzstājas itāliešu ārlietu ministrs, grāfs Sforca: „Mums nevajadzētu būt krieviskākiem par krievu valdību, kas jau atzinusi Baltijas valstis de jure..." Ledus beidzot salauzts. Augstākā padome ar visām balsīm (Francijas, Anglijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas) nolemj atzīt Latviju un Igauniju de jure. Tai pašā dienā Latvija saņem līdzīgu paziņojumu no Somijas un Polijas.

Šīs ziņas izplatās vēja ātrumā. Latvijā valda īsts svētku un uzvaras noskaņojums. Tūkstošiem ļaužu pārpludina Rīgas ielas un dodas sumināt valsts vadītājus. Gluži sveši cilvēki spiež roku viens otram, apkampjas un vēlē laimes. Atkal un Rīgas mūŗos atbalsojas valsts himna − „Dievs, svētī Latviju!" −

Tagad nepārtrauktā rindā pienāk paziņojumi par Latvijas atzīšanu no pārējām pasaules valstīm. Kā viena no pēdējām 1922. gada 28. jūlijā Latviju atzīst ASV. Totiesu šī lielvalsts turpmāk kļūst par nešaubīgu un nelokāmu Baltijas valstu brīvības aizstāvi.

1921. gada 22. septembrī Latviju uzņem Tautu savienībā. Tā kļūst pilntiesīgs un no visiem atzīts loceklis brīvo valstu saimē.

Tik lielas bija pūles un darbs dibināt latviešu valsti.

　

 

 

　

108. DOMA PAR LIELO BALTIJAS SAVIENĪBU

„Lūk, vēl cīņa galā nava:
Turēt vajga to, ko guvām."

(J. Rainis)

Tālredzīgākie Baltijas valstu polītiķi saprot, ka iegūtā brīvība ir jānostiprina. Tādēļ jācenšas visas valstis, kas atrodas starp Padomju Savienību un Vāciju, apvienot ciešā aizsardzības savienībā.

1920. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs Meierovics ierosina sasaukt apspriedi Baltijas valstu savienības dibināšanai. Tiek plānota tā sauktā lielā Baltijas savienība, kuŗā piedalītos Latvija, Igaunija, Lietuva, Somija un Polija.

1920. g. 31. augustā Bulduros (Rīgas Jūrmalā) šo piecu valstu pārstāvji tiešām vienojas un paraksta līgumu par aizsardzības savienību. Sākums ir ļoti veiksmīgs, bet turpmākie notikumi šo labo nodomu izjauc.

1920. gada oktobrī poļu bruņotie spēki ieņem Lietuvas seno galvas pilsētu Viļņu, kuŗas apkārtnē bija dzimis poļu brīvības cīņu vadonis maršals Pilsudskis. Visas Lietuvas pūles atgūt Viļņu ir veltīgas. Nelīdz arī sūdzības Tautu savienībā. Viļņas jautājums saindē leišu un poļu attiecības un izjauc visus sadarbības mēģinājumus. − „Mēs bez Viļņas nenorimsim!" − ir leišu galvenais sauklis turpmākajos gados. Nelaimīgā kārtā Lietuva iedomājas, ka varēs gūt kādus panākumus, sadarbojoties gan ar Pad. Savienību, gan Vāciju.

Atliek mēģināt 5 valstu vietā nodibināt 4 valstu savienību (Latvija, Igaunija, Polija un Somija). Arī šis nodoms sabrūk, jo Somijas valstsvīru vairākūms grib labāk sadarboties ar Skandināvijas valstīm (plāns par „lielo Skandināviju").

1922. gada 16. aprīlī pasauli pārsteidz ziņa, ka Padomju Savienība un Vācija noslēgusi sadarbības līgumu (Rapollo līgums). Redzot, ka visi nodomi par lielo Baltijas savienību izjūk, bet vecie ienaidnieki sākuši sadarboties, Latvija un Igaunija nolemj rīkoties.

1923. gada 1. novembrī ārlietu ministri Meierovics un Akels paraksta Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu. Abas valstis apņemas sniegt viena otrai bruņotu palīdzību, ja uzbruktu kāda trešā valsts. − Šī savienība savā ziņā liek atcerēties seno Māras valsti (skat. 31. nod.), tikai vadība tagad ir latviešu un igauņu rokās.

Daudz vēlāk − 1934. g. 12. septembrī Žeņevā noslēdz līgumu par visu trīs Baltijas valstu savienību, t.s. Baltijas antanti. Tās nozīme, diemžēl, nav visai liela, jo tā nav militāra savienība. Panākums tomēr ir tas, ka turpmāk Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri savā starpā pastāvīgi apspriežas un saskaņo savu darbību. Vienīgā militārā savienība Baltijā joprojām ir tā, kas balstās uz Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu.

Jāpiezīmē, ka arī Baltijas valstu starpā sākumā bija domstarpības robežu jautājumā (Valka, Palanga u.c.). Bet tām nebija lielas nozīmes, un tās izdevās nokārtot starptautiskas šķīrējtiesas ceļā.

Nelaimīgā kārtā neatrisināts palika Viļņas jautājums Polijas un Lietuvas starpā − galvenais iemesls lielās Baltijas savienības neveiksmei.

　

　

 

 

109. LATVIJAS LATS

„Kaut man būtu tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā..."

(Tautas dz.)

Latvijas brīvības izcīnīšana un starptautiskā atzīšana bija smags trieciens visiem ienaidniekiem un nelabvēļiem. Notikušo vairs apšaubīt nevarēja. Totiesu atskanēja balsis: „Labi, neatkarību jūs esat izcīnījuši, bet vai jūs varēsit atjaunot nopostīto zemi? Vai jūs spēsit nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem?" −

Latvija tiešām bija briesmīgi izpostīta, sagrauta un izlaupīta (skat. 104. nod.). Tā nesaņēma nekādu kaŗa zaudējumu atlīdzību no Vācijas kā, piemēram, Beļģija un Francija. Padomju Krievija, mieru slēdzot, samaksāja 4 miljonus zelta rubļu. Taču tas bija nieks, salīdzinot ar tām vērtībām, kas kaŗa laikā bija aizvestas uz Krieviju.

Atbrīvošanas kaŗš bija maksājis valstij lielas summas. Bez tam Latvijai bija jāapņemas atlīdzināt par visu, ko tā kaŗa laikā bija saņēmusi no sabiedrotajiem, ieskaitot arī krietnu daļu nekur nederīgu mantu.

Naudas lietās valdīja liela nekārtība. Latvijā cirkulēja dažādas nevērtīgas naudas zīmes: vecie cara rubļi, Krievijas Pagaidu valdības papīra nauda („kerenkas"), vāciešu izlaistās „ostmarkas", vācu markas, Latvijas papīra rubļi un dažu pilsētu izdotās naudas zīmes. Tas ļoti traucēja saimniecisko dzīvi, radīja nedrošību un neuzticību.

Pēc pirmā pasaules kaŗa sajukums un sabrukums naudas lietās iestājās vairākās Eiropas valstīs. It sevišķi smags tas bija Vācijā un Austrijā, kur nauda zaudēja gandrīz jebkādu vērtību.

Tādēļ jo liels pārsteigums ārzemēm bija tas, ka jaunā Latvijas valsts īsā laikā saveda kārtībā finanču lietas un radīja ar zeltu nodrošinātu, stabilu naudu.

Šo grūto uzdevumu veica Latvijas finanču ministrs Ringolds Kalnings. Lai radītu kārtību izpostītās zemes saimniecībā, finanču ministram piešķīra plašas pilnvaras. R. Kalningam bija liela prakse un piedzīvojumi saimnieciskos jautājumos. Viņa galvenās domas bija ļoti vienkāršas: „Nedrīkst vairāk izdot nekā ieņem", „Ja gribam ievest mantas no ārzemēm, tad mums savukārt ir jāizved". Kalninga ārkārtīgā stingrība un taupība vēlāk kļuva par parunu. Bet šādā veidā rīkojoties, viņam izdevās sasniegt lieliskus rezultātus.

Ar 1922. g. 3. augusta likumu dažādo nevērtīgo kaŗa laika naudas zīmju vietā Latvija iegūst jaunu un drošu naudu − Latvijas latu (1 lats = 100 santīmi). Tā vērtību pielīdzina zelta frankam, jeb 0,29 gramiem tīra zelta. Agrākos Latvijas rubļus apmaina pret latiem: 50 rubļi − 1 lats. Līdz ar to valsts saimnieciskajā dzīvē iestājās kārtība un skaidrība.

Zeltu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu Latvijas latu, galvenā kārtā iegūst, izvedot uz ārzemēm Latvijas linus un kokmateriālus. Tieši šīs mantas Rietumeiropai pēc kaŗa ļoti vajadzīgas, un par tām maksā augstas cenas. Mežus tādēļ arī dēvē par Latvijas „zaļo zeltu".

1, 2 un 5 latu monētas kaļ no sudraba (835/1000 daļas sudraba un 165/1000 daļas vara), bet sīknaudu no niķeļa un bronzas. Labi nodrošinātais Latvijas lats iegūst uzticību visās zemēs.

Bet galvenais pamats Latvijas panākumiem un uzplaukumam ir latviešu tautas griba un spējas strādāt. Latvijas brīvvalsts vēsture ir stāsts par darba uzvaru. −

　

　

 

 

110. ZEMES ATJAUNOTĀJI

„Uz drupām saimnieks stāv ar spožu cirvi rokā,
Liek pirmo vainagu un redz pie ēkas ēku,
Kā baltas ceļas tās ap sētu slaidā lokā."

(J. Medenis)

Latviešu tautas vēsture rāda, ka Latvija vairākkārt tikusi nopostīta ilgos un asiņainos kaŗos. Tomēr latviešu zemnieks to vienmēr ir atjaunojis. Tā tas notika pēc Livonijas kaŗa (skat. 43. nod.) un pēc lielā ziemeļu kaŗa (skat. 59. nod.). Tāpat no drupām ir jāsāk pēc pirmā pasaules kaŗa.

Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nav bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zina, ka viņu pūļu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās. Pirms kaŗa zemes īpašnieki un viņu ģimeņu locekļi sastata tikai 39 % no lauku iedzīvotāju skaita. Pēc agrārās reformas 1930. gadā zemes īpašnieku skaits ir 77%.

Par to, kas paveikts Latvijas laukos brīvvalsts laikā nepārprotamu valodu runā skaitļi. −

Līdz 1937. g. laukos no jauna uzceļ ap 450 000 ēku. To panāk ar pašu lauksaimnieku un viņu piederīgo pūlēm un darbu. Bieži vien arī kaimiņš ir palīdzējis kaimiņam. Valsts no savas puses atbalsta lauku celtniecību, piešķirot lētus kokmateriālus. Prof. Bokalders raksta: „Tas ir darbs, kuŗa lielo nozīmi pat grūti aptvert, un to var pilnīgi novērtēt tikai tas, kas redzējis postažu un drupu kaudzes Daugavas vai Lielupes krastos kaut 1920. g. un vēlāk, un pēc apm. 20 gadiem staltās ēkas un ziedošos laukus tais pašos krastos."

Pieaugot lauku saimniecību skaitam, paplašinās arī aŗamzemes platība. Pirms 1914. gada tā bija ap 1,7 milj. ha, bet 1935. g. − 2,1 milj. ha. Strauji vairojas lauksaimniecības mašīnu skaits: 1930.-1937. g. pļaujmašīnu skaits pieaug par 43 941, zirga grābekļu − 21 774. sējammašīnu − 22 712 u.t.t. Nelabvēļu pareģotā sabrukuma vietā ievērojami pieaug laukaugu ražas un mājlopu skaits:

Laukaugu ražas

1000 tonnās	1909./13.g.	1920./24.g.	1939.
rudzi	325	203	379
kvieši 38 29	192
mieži	173	130	221
auzas	279	226	447
kartupeli	639	596	1751
cukurbietes	−	162	231

Mājlopu skaits (tūkstošos)

	1913. g.	1920./24.g.	1939. g.
zirgi	320	305	400
liellopi	912	955	1224
aitas	996	1091	1361
cūkas	557	462	814
mājputni	?	1439	4391

Pirms pasaules kaŗa Latvijā ieveda maizes labību no Krievijas. Pirmajos pēckaŗa gados bija jāpērk lielāki daudzumi kviešu un rudzu ārzemēs, jo ražošana pašu zemē bija sagrauta. Bet saimnieciskās dzīves atjaunošana, uzlabošana un modernizēšana virzās uz priekšu, un aina pilnīgi mainās. 1934./35.g. Latvija jau izved uz ārzemēm 87.000 t. rudzu un ap 30.000 t. kviešu.

Labāk apstrādājot zemi un izmantojot zinātnes sasniegumus, nepārtraukti ceļas arī ražība (ražas lielums no 1 ha). Brīvās Latvijas laikā laukaugu ražība pieaug par 30-40%, salīdzinot ar priekškaŗa laikmetu. Tas ir krietns sasniegums, kaut gan arī tad vēl daudz kas ir uzlabojams nākotnē.

Tikai neatkarības laikā sāk plašāk audzēt cukurbietes, un latvieši paši kļūst cukura ražotāji. Trīs Latvijas cukurfabrikas apgādā nevien visu zemi ar cukuru, bet var vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm (piem., Igauniju).

Sekojot citām augsti attīstītām lauksaimniecības zemēm, Latvija sevišķi pūlas veicināt augstvērtīgu piena un gaļas produktu ražošanu.

Jaunā valsts drīz vien atrodas sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju vidū, atstājot aiz sevis Somiju. No Eiropas valstīm 1938. gadā tikai Dānija un Holande pārspēj Latviju sviesta eksportā.

Tie ir tikai daži piemēri un nedaudzi skaitļi, kas stāsta par to, kas notiek, kad latvieši reiz iegūst iespēju brīvi dzīvot un strādāt savā valstī.

Tas tiek sasniegts divdesmit gados zemē, ko kaŗš bija pārvērtis drupās un postažā. −

　

　

111. JAUNA RŪPNIECĪBA

„... Sagrautas fabriku ēkas,
Kur vēl priekš kaŗa
Pelnījās strādnieki jauni,
Kas tagad guļ nošauti
Kaut kur pie Juglas, pie Cēsīm,
Pie Kazaņas tālās, pie Uralu kalniem
Un Krimā..."

1. Čaks)

Pavisam ļauns ir Latvijas rūpniecības stāvoklis valsts pirmajos gados. Lielākā daļa no fabriku iekārtām (mašīnas, materiāli) bija kaŗa laikā aizvestas uz Krieviju (12.000 dzelzceļa vagonos) un zuda uz visiem laikiem.

Drūmi un atbaidīgi rēgojās pamesto fabriku ēkas. Daudz rūpniecības strādnieku bija krituši dažādos kauju laukos un aizklīduši Krievijā. No lielās priekškara rūpniecības tikpat kā nekas nebija palicis pāri, kā to gleznaini izsaka A. Čaka iepriekšminētās rindas.

Nebija arī nekādas nozīmes mēģināt to atjaunot pēc agrākiem paraugiem. Cara laika Latvijas rūpniecība nebija dabīgi izaugusi, tā nebalstījās uz Latvijas dabas bagātībām un nestrādāja Latvijas vajadzībām. To sacēla par franču, angļu un holandiešu naudu, un šī rūpniecība ražoja galvenā kārtā Krievijai (80% no produkcijas).

Latvijas brīvvalstij tāpēc jāsāk viss no gala. Bet totiesu neatkarības laikā izaug jauna rūpniecība uz daudz veselīgākiem pamatiem nekā agrākā. Tā arī daudz labāk kalpo savas zemes vajadzībām.

Jāievēro, ka Latvijai trūkst vairāku ļoti svarīgu rūpniecības izejvielu − akmeņogļu, naftas, dzelzs rudas (izņemot purva rūdu) un krāsaino metallu. Tomēr tai ir pietiekami daudz citu dabas bagātību, lai varētu izveidot dzīves spējīgu un piemērotu rūpniecību.

Latvijas upēs ir ievērojamas ūdens spēka rezerves un purvos lieli dedzināmās kūdras krājumi. Labs kaļķakmens, māls un ģipss nodrošina zemei celtniecības materiālus. Latvijas augstvērtīgie meži ir pamats spēcīgai mežrūpniecībai. Plaukstošās lauksaimniecības ražojumi ļauj izveidot plašu un daudzpusīgu pārtikas vielu rūpniecību, dod izejvielas vilnas vērptuvēm un austuvēm.

Latviešu strādnieki, meistari un inženieri jau cara Krievijas laikā bija pazīstami ar savām lielajām darba spējām, prasmi un izveicību. Tādēļ iespējams ražot augstvērtīgus produktus no dažādām importētām izejvielām − dzelzs, kokvilnas, ķimikālijām, gumijas.

Tā blakus lauksaimniecībai (nodarbina ap 66% no iedzīvotāju skaita) Latvijā nepārtraukti attīstās arī rūpniecība (nodarbina ap 15%) − notiek pakāpeniska zemes industrializācija.

1913./14.g. Latvijā bija ap 800 rūpniecības uzņēmumu ar 94.000 strādniekiem. Pēc kaŗa, 1920. gadā, rūpniecības strādnieku skaits bija samazinājies līdz 20.000, un nākotnes izredzes daudziem likās ļoti tumšas.

Bet 1939. gadā jaunizveidotajā Latvijas rūpniecībā (tajā pārsvarā vidējie un mazie uzņēmumi) strādā jau vairāk nekā 97.000 strādnieku. Ražojumu vērtība ir 728 milj. latu, kas ievērojami pārsniedz agrākās lielrūpniecības ražojumu vērtību (1913./14.g. − 510 milj. latu).

Par jaunās rūpniecības veselīgajiem pamatiem liecina tas, ka 3/4 no izejvielām tai dod pašu zeme un 2/3 no ražojumiem arī patērē pašu zemē.

Svarīgākās rūpniecības nozares (pēc nodarbināto strādnieku skaita) ir šādas:

1) mežrūpniecība

2) metallrūpniecība

3) tekstilrūpniecība

4) pārtikas un baudvielu rūpniecība

5) celtniecības rūpniecība (cements, ķieģeļi u.c.)

6) gatavu drēbju un apavu rūpniecība

7) ķīmiskā rūpniecība

Pārtikas vielu rūpniecībā pilnīgi jauns pasākums ir cukura ražošana. Šim nolūkam uzceļ trīs cukura fabrikas − Jelgavā, Krustpilī un Liepājā.

Atzīmējams panākums Latvijas laikā ir lielās Ķeguma spēkstacijas izbūve Daugavā pie Ķeguma krācēm. Tās jauda (kapacitāte) ir 70.000 KW − lielākā Baltijas valstīs. Ķeguma celšana notiek sadarbībā ar zviedru inženieriem.

Ievērojami uzņēmumi ir Liepājas kaŗa ostas darbnīcas, Liepājas drāšu fabrika, Rīgas „Vairogs" (ražo vagonus, auto, lidmašīnas) un Valsts elektrotechniskā fabrika (VEF) Rīgā. VEF ražo elektriskus aparātus, radio uztvērējus, optiskus instrumentus. Starp citu tas laiž tirgū pasaules mazāko fotoaparātu − „Minox’u", apmēram kabatas naža lielumā. −

Strādnieku aizsardzībā un nodrošināšanā Latvijas likumi var noderēt par paraugu daudzām vecākām un bagātākām valstīm.

Jau brīvvalsts sākumā strādniekiem nosaka astoņu stundu darba dienu. 1922. g. izdod noteikumus par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Slimības gadījumā strādnieki un viņu piederīgie saņem ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī 2/3 no algas. Tajā laikā pasaules valstu lielākajā daļā strādnieki šādu palīdzību nesaņem. Latvijas slimo kases pārvalda pašu dalībnieku vēlētie pārstāvji.

Strādnieki ir apdrošināti arī pret nelaimes gadījumiem darbā, un izdevumus par to sedz darba devēji.

Jau 1922. gadā Latvijas strādniekiem nodrošina divu nedēļu atalgotu atvaļinājumu gadā − tā tad 16 gadus agrāk nekā kaŗā neizpostītajā Zviedrijā.

Pilsētas, it īpaši Rīga, cenšas gādāt par moderniem un labiem dzīvokļiem strādnieku un ierēdņu vajadzībām. Rīgā paceļas vesela rinda skaistu blokmāju, izveido daudz jaunu apstādījumu un rotaļu laukumu.

Tādā veidā latvieši cenšas pārvērst savu zemi par īstu tautas labklājības valsti.

Bet latvieši arī ļoti labi saprot, ka tiem vēl daudz kas darāms, labojams un papildināms. Sen pazīstamā tautas cenšanās vairāk mācīties un vairāk zināt jo sevišķi parādās brīvības laikmetā. −

　

　

 

 

112. LĪDZĪGI SAULEI

„Līdzīgi saulei tu atnes mums dienu,
Gudrību vērīgiem gariem tu sniedz.
Celdamās augstāku pati arvienu,
Tautai tu augstāku pacelties liec."

(Latvijas Universitātes himna, E. Virzas teksts)

No visiem sasniegumiem Latvijas brīvvalsts laikā visnozīmīgākais ir tas, kas paveikts izglītībā, kultūrā un mākslā. Šajā laikā pilnīgi izkopj latviešu valodu, paceļ visas tautas izglītību, un latvieši ierindojas moderno kultūras tautu saimē.

Izaug tā latviešu paaudze, kas savu izglītību − no zemākās līdz augstākai − iegūst latviskās mācību iestādēs. Šie latvieši tāpēc ir brīvi no jebkādas vācu vai krievu ietekmes. Viņi laimīgā kārtā arī vairs nejūt to naidu pret latviešu senajiem apspiedējiem, ko vēl joprojām nevar aizmirst vecākā paaudze. Jaunie ir latviskāki, bet reizē iecietīgāki.

Tautas izglītībai Latvija izdod vairāk neka lielākā daļā pārējo valstu − apm. 15% no visiem valsts ienākumiem (citās Eiropas valstīs caurmērā ap 12%). Neatkarības laikā uzceļ 373 jaunas skolu ēkas un pārbūvē vai atjauno 587.

Visiem bērniem no 7-14 gadu vecumam ir obligāti jāapmeklē skolas. Mācības tur notiek par brīvu (skolās izsniedz arī otras brokastis bez atlīdzības).

Visas mācību iestādes dalās trīs pakāpēs. Pirmā ir 7-gadīga (līdz 1934. g. 6-gadīga) pamatskola vai tautskola ar 1-2 pirmskolas klasēm. Pamatskolās jāmācās visiem bērniem bez izņēmuma. Otrā pakāpē ietilpst 5-gadīga (līdz 1934. g. 4-gadīga) vidusskola-ģimnāzijas, technikumi, tirdzniecības skolas u.c.

Par augstāko (akadēmisko) izglītību gādā Latvijas Universitāte, Lauksaimniecības Akadēmija, Mākslas Akadēmija un Latvijas Konservatorija.

Bez tam pastāv lielāks skaits dažādu papildskolu, kursu un Tautas Augstskolu. Lielu uzmanību veltī aroda, amatniecības, dārzkopības un lauksaimniecības skolām, kas pamatskolu beigušos tieši sagatavo praktiskam darbam.

1939./40. gadā Latvijā ir pavisam 2.229 dažādu mācības iestāžu, kur strādā 13.357 skolotāji un mācās 288.222 audzēkņi.

Lasītpratēju skaits neatkarības laikā pieaug no 78,5% līdz 92,4% no iedzīvotāju skaita (Vidzemē: 96,5%). Viszemākais izglītības līmenis ir krieviem Latvijas pierobežā, sevišķi viņu vecākai paaudzei.

Neparasti liela ir cenšanās iegūt pēc iespējas augstāku izglītību. Ja, piemēram, Zviedrijā no katriem 1000 iedzīvotājiem vecumā no 10-19 g. vidusskolās mācās 39, tad Latvijā gandrīz divreiz vairāk − 65.

Studentu skaita ziņā Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā − 30 studentu uz katriem 10. 000 iedzīvotājiem.

Latvijas Universitātei (tās devīze: „Zinātnei un tēvzemei") iekšējā dzīvē ir liela patstāvība. Tur valda neierobežota domu, vārda un rakstu brīvība. Vairāki tās mācību spēki ir pazīstami tālu aiz savas zemes robežām.

Ļoti brīva un rosīga ir studentu dzīve, ko vada Studentu Padome. Latviešu studenti sadarbojas ar vispasaules studentu organizācijām, piedalās starptautiskās studentu sanāksmēs un olimpiādēs. (Dažas dienas pirms otra pasaules kaŗa sākuma 8. vispasaules studentu olimpiādē Monako latviešu studenti izcīna pasaules meistara nosaukumu volejbolā, uzvarot Brazīliju, Franciju un Igauniju).

Par valdības atbalstu augstskolu audzēkņiem liecina tas, ka 1939. gadā 34% no visiem studentiem saņem valsts stipendijas, 80-100 latu mēnesī.

Daudzām studentu organizācijām pieder pašām savi nami un vērtīgas bibliotēkas. Dažas no tām dibinātas jau tautas atmodas laikmetā, kad latvieši vēl studēja ārpus savas zemes robežām (skat. 71. nod.).

Jau agrāk pieminēta latviešu tautas lielā interese par grāmatām. Latvijas brīvvalsts laikā iznāk ap 22.000 grāmatu 60 miljonu eksemplāros. Izdoto grāmatu ziņā Latvija ieņem otru vietu Eiropā tūlīt aiz Dānijas.

Ar lielu uzmanību latvieši seko visam, kas ārzemēs notiek zinātnē, mākslā un literatūrā. Daudzi dodas studiju ceļojumos uz Rietumeiropu, daudz ārzemju zinātnieku un mākslinieku ierodas Latvijā. Vairāki no tiem rakstos ir cildinājuši jaunās valsts sasniegumus un tās daudzināto galvas pilsētu Rīgu.

Agrākajos nebrīvības laikos Latvijā bija ieplūduši samērā daudz cittautiešu, un daļa latviešu bija tikusi pārtautota (Latvijā dzīvo ap 24 % cittautiešu). Latvijas valsts tiem piešķir lielu brīvību izglītības lietās, t.s. kulturālo autonomiju. Tie var mācīties savā mātes valodā, un latviešu valodu tiem māca kā atsevišķu priekšmetu. Par šo iecietīgo nostāju pret minoritātēm (mazākuma tautībām) Latvija vairākkārt saņēmusi atzinību ārzemēs.

Latviešu tautas panākumi saimnieciskajā un izglītības laukā veicina uzplaukumu literatūrā un mākslā.

　

 

JG18 (10. turpinājums)

　

 

 

 

113. TIE, KAS DOD SKAISTUMU DZĪVEI

„Mans mūžs ir īsāks par čukstu,
Mirt gribu es spēlējot,
Lai katra lieta man pukstu
Savu kapā līdzi dod."

(A. Čaks)

Pamati latviešu rakstniecībai, glezniecībai, teātrim un mūzikai bija likti jau ilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Uz tiem neatkarības laikā tālāk attīstās latviešu māksla. Tai ir ārkārtīga nozīme visas tautas dzīvē, tā dod šai dzīvei skaistumu, prieku un spožumu.

Savus ievērojamos rakstniekus un māksliniekus, tāpat kā savus brīvības cīnītājus, pazīst ikviens latvietis. Daudzi latviešu rakstnieki un mākslinieki ar saviem darbiem arī bija iedvesmojuši un veicinājuši brīvās valsts izcīnīšanu (skat. 72., 76., 100. nod.).

Kad 1929. gadā mirst latviešu dzejnieku nekronētais karalis Jānis Rainis, līdzi sēro visa tauta bez partiju un grupu izšķirības. Viņa bērēs piedalās nepārskatāms ļaužu pulks, kur blakus valdības pārstāvjiem, ārvalstu sūtņiem un sirmiem profesoriem soļo strādnieki, zemnieki un skolu jaunatne. Pie kapa viņa dzīves biedre Aspazija atkārto Jaunās Derības vārdus: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem. Viņš ir augšāmcēlies!" − Savā atmiņu grāmatā par Raini tā laika biedrs F. Cielēns saka: „Tā noslēdzās latvju lielā dzejnieka − pravieša mirstīgais mūžs, lai sāktos viņa nemirstības mūžība."

Blakus jau sen pazīstamiem rakstniekiem neatkarības laikā plašu ievērību gūst vairāki jaunākās paaudzes pārstāvji. Divi no tiem − J. Medenis un A. Čaks − lielāko slavu iemanto ar darbiem, kuŗos apdzejotas latviešu strēlnieku leģendārās cīņas. Līdz ar minētajiem pirmajās rindās izvirzās dzejnieki Ēriks Adamsons, Anšlavs Eglītis, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis u.c.

Latviešu dzīve nav iedomājama bez skatuves mākslas − visās lielākās Latvijas pilsētās ir pastāvīgi teātŗi, bez tam darbojas vēl atsevišķs Ceļojošais teātris.

Ar labākajiem teātŗiem Eiropā var sacensties Latvijas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vada J. Rainis. Tur sapulcināta lielākā daļa no latviešu skatuves meistariem, kas vēl pirms pirmā pasaules kaŗa izauguši lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā − Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Līlija Erika, Alīse Brechmane, Aleksis Mierlauks, Teodors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Sabērts u.c. Neatkarības laikā to rindas papildina daudzi jauni izcili skatuves mākslinieki.

Ar Nacionālo teātri Rīgā sacenšas Dailes teātris Ed. Smilģa vadībā.

Par ļoti plašu mākslas iestādi neatkarības laikā izveidojas Nacionālā Opera. Tur viesojas vairāki slaveni ārzemju diriģenti, tur izaug dziedātāji, kas pazīstami arī ārpus Latvijas robežām − Herta Lūse, Milda Brechmane-Štengele, J. Niedra, A. Priednieks-Cavarra, A. Kaktiņš, M. Vētra u.c. Pelnītu slavu tālu ārzemēs iemanto pirmklasīgais operas un T. Reitera koris un latviešu slavenais balets − neapšaubāmi viens no labākajiem pasaulē.

Vecmeistara V. Purvīša vadībā Latvijas Mākslas Akadēmija izaudzina daudzus spējīgus gleznotājus, kuŗu darbus var atrast visos lielākos Eiropas muzejos.

Daudz paliekamu darbu neatkarības laikā radījuši latviešu tēlnieki. Varenākie un katram latvietim pazīstamie sasniegumi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapu izveidojums Rīgā. Šo abu ievērojamo darbu autors ir tēlnieks Kārlis Zāle.

Brīvības piemineklis ir 41 metru augsts un tajā iecirstas ainas no latviešu cīņām bagātās vēstures. Piemineklī zeltītiem burtiem iekalti vārdi: „Tēvzemei un brīvībai". Par visas tautas ziedotu naudu to uzceļ četros gados un atklāj 1935. gada 18. novembrī. /Angļu ceļotājs un rakstnieks B. Ņūmens raksta par Brāļu kapiem (1939. g.): „Mums Anglijā nav jākaunas par savu kaŗavīru kapiem, kas iztur salīdzinājumu ar citiem kapiem pasaulē. Tomēr man jāatzīst, ka nekad neesmu redzējis kaut ko cēlāku un svinīgāku, kā šo mazo Latvijas stūrīti (t.i. Brāļu kapus)... Viss ir saskaņots: puķes un skulptūras. Sevišķs svinīgums valda šai skaistajā vietā. Klusums te ir tik dziļš, ka liekas neticami, ka apkārt ir liela pilsēta."/

Latviešu mūzikas dzīvē ārkārtīga nozīme ir prof. J. Vītolam, kas vada Latvijas Konservatoriju.

Valsts no savas puses dažādi veicina mākslas attīstību un atbalsta māksliniekus. Šādam nolūkam pastāv sevišķs Kultūras fonds ar samērā plašiem līdzekļiem.

Blakus profesionāliem māksliniekiem darbojas liels skaits mākslas mīļotāju un dažādu mākslas pulciņu. Tāpat kā agrākos laikos redzamu vietu ieņem koŗa dziedāšana. Latvijas vispārīgie dziesmu svētki ir notikums, kas pulcina dziedātājus un klausītājus no visiem valsts novadiem. Uz tiem ierodas arī daudz viesu no ārzemēm. 1938. gadā 9. vispārīgos dziesmu svētkos piedalās ap 400 koŗu ar 17.000 dziedātājiem. Klausītāju skaits sniedzas vairākos simttūkstošos. −

Tā visās dzīves nozarēs laužas uz āru svešu varu ilgi aizturētās tautas spējas, dzīves prieks un enerģija.

 

 

 

 

114. VALSTS BRUŅOTIE SPĒKI

„Pasniedz man zobenu, jaunava,
Tēvzemes karogā nestu..."

(Andrejs Eglītis)

Latvijas nacionālā armija dzima un rūdījās brīvības kaŗa kauju laukos. Tās kodols bija pirmā pasaules kaŗa veterāni − cīņās daudz piedzīvojuši kareivji, instruktori un virsnieki. Sākot ar 1919. gada vasaru, tās rindās stājās lielāks skaits latviešu strēlnieku, kas pameta sarkano armiju un pārnāca nacionālo spēku pusē. 1919. gada jūnijā Latvijas armijā atradās jau ap 5000 bijušo strēlnieku.

Nacionālajā armijā vēlāk ieplūda arī tie latviešu strēlnieki, kas pēc cīņas pret lieliniekiem Sibīrijā atgriezās mājās no Tālajiem Austrumiem (Imantas un Troickas pulks).

Blakus šiem rūdītajiem kaŗavīriem cīnījās latviešu studenti un skolu jaunatne, kas jau no valsts pastāvēšanas pirmajām dienām stājās Latvijas valdības rīcībā. Tiem vēlāk pievienojās desmitiem tūkstošu vīru un jaunekļu no Latvijas laukiem un pilsētām.

Latvijas armijas cīņas beidzās ar uzvaru un deva latviešiem brīvu valsti. Tādēļ saprotama lielā mīlestība un cieņa, ko tauta sajuta pret armiju un tās kaŗavīriem.

Arī tad, kad brīvības cīņas jau sen bija beigušās, ļaudis saviļņojās katru reizi, kad ielās parādījās kāda kaŗaspēka vienība. Bieži vien tad cilvēki apstājās savās steidzīgajās gaitās un ar aplausiem sumināja kaŗavīrus.

Mieram iestājoties, Latvijas armiju ļoti lielā mērā samazina. Tanī atstāj tikai ap 20. 000 vīru. Pastāvīgi ierindā atrodas zināms skaits virsnieku un instruktoru, kas vada un apmāca jauniesauktos kaŗavīrus. Kaŗa dienests jāpilda visiem Latvijas vīriešu kārtas pilsoņiem, sākot ar 20 gadu vecumu, un tas ilgst 12-18 mēnešus. Kaŗa gadījumā armijā var iesaukt visus ieročus nest spējīgos vīriešus no 17 līdz 50 gadu vecumam.

Miera laikā Latvijas armijā ir 4 divīzijas, kam doti latviešu novadu nosaukumi (skat. 30. nod.) − Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales divīzijas. Katrā ir trīs kājinieku un viens vieglās artilērijas pulks.

Piektā ir Techniskā divīzija, kurā ietilpst Autotanku, Aviācijas, Sapieru (inženieru) pulki un Elektrotechniskais divizions.

Atsevišķi pastāv Smagās artilērijas, Krasta artilērijas, Zenītartilerijas, Bruņoto vilcienu un Jātnieku pulki.

Latvijas robežu apsardzībai miera laikā nodibina Robežsargu brigādi.

Latvijas kaŗa flote ir domāta piekrastes aizsardzībai. Tās sastāvā ir kaŗa kuģis Virsaitis, zemūdenes Ronis un Spīdola, mīnu traleri Viesturs un Imanta, kā arī vairāki palīga kuģi un jūras aviācija.

Latviešu kaŗavīri tiek stingri vadīti, labi apmācīti un apgādāti.

Latvijas armija sākumā lielā mērā ir apbruņota ieročiem, kas atņemti vācu un krievu armijām, daļa ir pirkta no rietumu sabiedrotiem. Tādēļ ieroči ir ļoti dažādi, daudz kas ir nolietots un novecojis. Pamazām visu armiju apbruņo ar modernām angļu Ross−Enfīlda šautenēm un Vikersa ložmetējiem un patšautenēm.

Tikai šauteņu patronas ražo Latvijā, bet smagākais apbruņojums jāpērk no ārzemēm − Anglijas (Vikersa tanketes), Francijas, Čechoslovakijas (Skodas prettanku lielgabali), Zviedrijas (Buforsa zenītlielgabali) un Vācijas.

Lielākā daļa no Latvijas kaŗa flotes − zemūdenes un mīnu traleri − ir būvēta Francijā, bet lidmašīnas pirktas Anglijā, Itālijā, Čechoslovakijā un Vācijā. 1930-tajos gados gan arī Latvijā sāk izgatavot lidmašīnas armijas vajadzībām.

Lai gādātu par drošību un kārtību valstī (tas bija sevišķi vajadzīgs valsts pirmajos gados), 1919. gadā nodibina Aizsargu organizāciju. Tās nodaļas ir katrā lauku pagastā un ir apvienotas pulkos pēc apriņķiem (19 pulki). Aizsargi ir padoti Iekšlietu ministram un Valsts prezidentam. Kaŗa laikā tos var nodot Kaŗa ministra rīcībā.

Aizsargus apbruņo ar kājinieku (angļu) ieročiem. Tiem ir arī savas jātnieku, aviācijas un jūŗas vienības.

Aizsargu organizācija, ko izveido pēc Somijas parauga, ar laiku izvēršas ļoti plaša, un tai ir liela nozīme nevien drošības, bet arī sabiedriskā un sporta laukā. Šai organizācijā ietilpst arī sieviešu palīga dienests − aizsardzes un jaunsargi (16-21 gadu vecumā).

Aizsargu sastāvā ir 48% zemnieku, 27% strādnieku un 25% ierēdņu, daudzi no tiem bijušie kaŗavīri, instruktori un virsnieki. 1940. gadā Aizsargu organizācijai ir 68.000 dalībnieku: 45.000 aizsargu, 12.000 aizsardžu un 11.000 jaunsargu.

Arī vidusskolu audzēkņiem nosaka militāru apmācību, un to vada armijas virsnieki. Tādā kārtā tos jau laikus sagatavo kaŗa dienestam, lai tur apmācītu par instruktoriem un rezerves virsniekiem.

Latvijas aizsardzībai tomēr bija vairāki ievērojami trūkumi. − Netika izveidota patstāvīga kaŗa materiālu rūpniecība. Nevietā bija pārāk lielā taupība, iegādājoties modernu smago apbruņojumu. Pretēji Somijai Latvija (un pārējās Baltijas valstis) neizbūvēja nekādus robežu nocietinājumus.

No valsts drošības viedokļa bīstama bija arī dzimstības samazināšanās Latvijā. Pa daļai tas izskaidrojams ar lielajiem cilvēku zaudējumiem pirmajā pasaules kaŗā. Taču dzimstību lielā mērā ietekmēja arī cenšanās pēc lielākām ērtībām un augstāka dzīves standarta. Līdzīga parādība tajā laikā bija vērojama vairākās augsti attīstītās Eiropas valstīs − Skandināvijā, Francijā u.c.

　

 

 

 

115. DEMOKRATISKAIS LAIKMETS

„Lai angļu parlamentā atskan strīdi sīvi,
Bet varenībā pieaug valsts tur brīvi.
Tik partijas dod tautai brīvu dzīvi."

(zviedru dzejnieks Jēkabs Vallenbergs, 1746.-78.)

Latvijas valsts pirmie gadi (1918.-20.) ir iegājuši vēsturē ar nosaukumu − brīvības cīņu laiks.

No 1920. līdz 1934. gadam valsts vara Latvijā ir tautas vēlētu pārstāvju rokās. Līdz 1922. g. šo tautas pārstāvju sanāksmi sauc par Satversmes sapulci, pēc tam par Saeimu (skat. 105. un 106. nod.). Šo laiku (1920.-34.) tādēļ mēdz dēvēt par demokratisko vai parlamentāro laikmetu. Tautas mutē bieži lietots apzīmējums ir − „Saeimas laiki". Šajos gados valda vislielākā domu, rakstu un biedrošanās brīvība, kā arī tiek paveikts lielais valsts atjaunošanas darbs.

Par Latvijas pirmo valsts prezidentu Saeima 1922. gadā ievēl advokātu Jāni Čaksti. Jaunībā viņš darbojies kopā ar Kr. Valdemāru Maskavā (skat. 69. nod.) un visu turpmāko laiku atradies redzamāko latviešu darbinieku un valstsvīru rindās. Ar savu gudro un taisnīgo rīcību Čakste iegūst visas tautas un polītisko partiju uzticību un nodibina cieņu pret valsts prezidenta amatu. Pēc trīs gadiem Saeima to par jaunu ievēl augstajā postenī, ko viņš pilda līdz savai nāvei 1927. gadā. Jelgavā Čakstem uzceļ pieminekli.

No 1927. līdz 1930. gadam valsts prezidents ir advokāts Gustavs Zemgals, kas 1918. g. 18. novembrī vadīja Latvijas valsts proklamēšanas sēdi (skat. 94. nod.). Viņa laikā Latvijā viesojas Zviedrijas karalis Gustavs V, un prezidents Zemgals savukārt apmeklē Zviedriju 1929. g. Kā Čakste, tā Zemgals pieder demokratiskā centra partijai.

Trešais Latvijas prezidents ir zemnieku savienības loceklis, advokāts (vēlāk tiesnesis) Alberts Kviesis (1930.-36. g.). Viņa laikā notiek lielākas pārmaiņas valsts dzīvē.

Pirmo trīs valsts prezidentu laikā Latvijā nomainās 19 valdības (ministru kabineti). Katras valdības mūžs caurmērā drusku pārsniedz 10 mēnešus, kas nav daudz. Tomēr valdību maiņas Latvijā nav tik biežas kā Vācijā, Francijā un Igaunijā. Tur valdības caurmērā mainās katru astoto mēnesi vai pat ātrāk.

Valdību maiņas Latvijā visumā nenozīmē pārāk lielu svārstību valsts dzīvē. Ministru prezidenta amatā parasti mainās neliels skaits redzamāko valstsvīru. Tā K. Ulmanis 8 reizes ir ministru prezidents, Z. Meierovics, M. Skujenieks, H. Celmiņš − katrs 2 reizes.

Iemesls valdību maiņām ir lielais partiju un grupu skaits, kas apgrūtina valdības sastādīšanu un darbu. Latvijas pārāk brīvais vēlēšanu likums ļauj arī ļoti mazām grupām ar saviem kandidātu sarakstiem piedalīties Saeimas vēlēšanās un iegūt sev kādu pārstāvi. Šo iespēju izmanto nevien dažādas sīkas polītiskas partijas, bet arī dažādu tautību (vācieši, krievi, žīdi, poļi) un baznīcu piederīgie.

Tā kā nevienai partijai Saeimā nav vairākuma, tad, valdību sastādot, jāvienojas ar daudz un dažādām grupām („jāsastāda koalīcija"). Katra partija un grupiņa nāk ar savām prasībām un iebildumiem, kādēļ koalīcijas sastādīšana tautas mutē iegūst zobgalīgo apzōmējumu − „partiju andele".

Nelaimīgā kārtā abas lielākās partijas − sociāldemokrati („kreisais spārns") un zemnieku savienība („labais spārns") nespēj saprasties savā starpā un kopīgi apvienoties valdībā, lai atbrīvotos no sīko grupiņu ietekmes. Sociāldemokrati pa lielākai daļai atrodas opozīcijā.

Vidū starp kreiso un labo spārnu atrodas „centrs". Tanī ietilpst mēreno pilsoņu (liberāļu) pārstāvji, un tas sastādās no vairākām nelielām partijām − demokratiskā centra, progresīvās apvienības u.c.

Pēc agrārās reformas nodibinās atsevišķa jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, kas atņem daļu vēlētāju sociāldemokratiem un zemnieku savienībai. Vairākās partijās sašķēlušies ir arī latgalieši.

No 1928. g. līdz 1933. g. ar „strādnieku un darba zemnieku nosaukumu" Saeimā iekļūst arī daži komūnistu deputāti, lai gan komūnistu partija Latvijā ir aizliegta. Tie nikni uzbrūk galvenā kārtā sociāldemokratiem, gaŗās runās slavina Maskavu un visādi traucē Saeimas darbu. 1933. gadā tos beidzot ar pašas Saeimas lēmumu izdod tiesai par pretvalstisku darbību. −

Šķelšanās daudzās partijās un šo partiju strīdi, protams, nenāk par labu Augstā nama (tā dēvē Saeimu) slavai un cieņai. Tomēr jāatzīst, ka ar visu to tautas vēlētie pārstāvji paveic lielu un nozīmīgu dzīves atjaunošanas un valsts izveidošanas darbu.

Bet 1930-to gadu sākumā jūtami pieaug nemiers par Saeimas darbību un tās vēlēšanu kārtību. Tam ir vairāki iemesli.

　

 

 

　

116. PASAULES GRŪTIE LAIKI

„Vai atceries vēl, draugs, kā sacēlās pret mums
No visiem ielu stūriem nāvīgs sašutums?"

(E. Virza)

Ap 1929. gadu Amerikas Savienotās Valstīs iestājas grūtas dienas. Strauji sāk krist akciju un citu vērtspapīru kursi. Vairākas lielas bankas nonāk maksāšanas grūtībās. Rodas sajukums un neuzticība saimnieciskajā dzīvē. Saražotām precēm sāk trūkt pircēju, krīt preču cenas, fabrikām pietrūkst darba. Daudzi rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi nespēj vairs pastāvēt un bankrotē. Miljoniem strādnieku kļūst bezdarbnieki.

Nākošos gados tas pats notiek Eiropā. Visur vairojas bezdarbs un nedrošība par rītdienu. Ir sākusies pasaules lielā saimnieciskā krize, ko vēl tagad daudzi labi atceras.

Ļaudis kļūst nemierīgi un satraukti. Daudzās valstīs paceļas neapmierinātas balsis pret valdību un valsts iekārtu. Komūnisti mēģina izmantot saimnieciskās grūtības, lai kūdītu pret likumīgajām valdībām, cerot sagrābt varu savās rokās. Citi domā, ka nepieciešama stiprāka valsts vara. Tādēļ jāierobežo vai pilnīgi jāaizliedz polītiskās partijas un valsts vadītājiem jādod lielākas tiesības.

Rodas uzņēmīgi un enerģiski vīri, kas vāc piekritējus, lai cīnītos par augstākās varas iegūšanu valstī. Tie aicina visus apvienoties viņu vadībā, nopeļ visas pārējās partijas un dēvē sevi par tautas vadoņiem.

Jau 1920-tajos gados dažās valstīs bija gāztas demokratiskās valdības. Tur vara lielākā vai mazākā mērā bija nonākusi kāda vadoņa un viņa atzinēju rokās. To sauc par diktatūru jeb autoritāru valsts iekārtu. 1922. gadā Itālijā varu bija sagrābis fašistu vadonis Musolini, 1926. gadā notika valsts apvērsumi Polijā (maršals Pilsudskis) un Lietuvā (Valdemaras un Smetonas). −

Saimnieciskās grūtības 1930-to gadu sākumā veicina fašisma (vadonības piekritēju) ietekmes pieaugšanu visā pasaulē. Arī tādās demokratiskās valstīs kā Anglijā un Zviedrijā nodibinās fašistiem līdzīgas partijas ar saviem vadoņiem (piem., sers Moslejs Anglijā).

1933. gadā Vācijā varu iegūst nacionālsociālistu („nacistu") vadonis Ādolfs Hitlers. Fašisma un nacisma viļņi tagad kāpj arvienu augstāk. 1934. gada februārī valsts apvērsumu piedzīvo Austrija, bet martā − Igaunija (prezidents Petss).

Jāievēro, ka ir liela starpība starp diktatūrām dažādās zemēs. Dažās valstīs vadoņi rīkojas ar lielu bardzību un nežēlību, piem., Vācijā. Tur likvidē visas agrākās partijas, atceļ rakstu un biedrošanās brīvību un nesaudzīgi vajā tos, kas nepakļaujas jaunajam vadonim. Citās valstīs, piem., Igaunijā, varas ieguvēji apmierinās ar nelieliem ierobežojumiem partiju un pilsoņu dzīvē.

Latvija ar savu demokratisko valsts iekārtu ir kļuvusi par salu dažādu autoritāru valstu vidū.

1931. gadā pasaules saimnieciskā krize kļūst stipri jūtama arī Latvijā. Daļa strādnieku (ap 14.000) paliek bez darba, un arī zemnieki nonāk grūtībās. Grūti ir pārdot ražojumus ārzemēs, kādēļ jāsamazina ievedumi, un valstij ar dažādiem rīkojumiem jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē.

Latvijai tomēr krizes laikus izdodas samērā vieglāk pārvarēt nekā daudzām citām valstīm. Bezdarbniekus norīko tā sauktos sabiedriskos darbos (ceļu būvēs u.c.) vai arī tiem maksā pabalstus. Zemniekiem izsniedz valsts piemaksas, lai atmaksātos ražošana, daudzām ārzemju precēm paaugstina ievedmuitas, lai aizsargātu pašu zemes rūpniecību. Ap 1934. gadu galvenās grūtības ir jau aiz muguras, un dzīve atkal sāk iet uz augšu.

Tomēr grūtie gadi ir atstājuši pēdas arī Latvijā. Nemanīts nav palicis arī fašisma uzvaras gājiens Eiropā. Šais gados pieaug pārmetumi un uzbrukumi Saeimai un daudzajām partijām.Tās vaino saimnieciskajās grūtībās, pārmet tām nespēju un negodību. Parādās apgalvojumi, ka 1922. gada satversme „neiet", ka jāizbeidz „partiju andele" un jādod lielāka vara valsts prezidentam.

Visasāk pret Saeimu un polītiskajām partijām (kā labajām, tā kreisajām) vērsās 1930. gadā dibinātā Pērkonkrusta organizācija. Tanī iestājas vairāki tūkstoši jauniešu, it īpaši studenti. Tie sevišķi nemierā ar cittautiešu grupu ietekmi Latvijas valdībā. Ar saukli „Latviju latviešiem! Latviešiem darbu un maizi!" viņi sludina fašismam līdzīgas iekārtas ievešanu.

1934. gada rudenī jānotiek 5. Saeimas vēlēšanām. Arī Pērkonkrusts gatavojas vēlēšanu cīņai un asi uzbrūk pārējām partijām un to vadītājiem, visvairāk Kārlim Ulmanim.

5. Saeimas vēlēšanas tomēr nekad nenotiek. −

　

 

 

　

117. APVĒRSUMA PRIEKŠVAKARĀ

„Ne demokratijai, ne arī laikam šim −
Šo dziesmu dziedāt tīk man tevim − karalim."

(E. Virza)

Valsts apvērsums Latvijā nav pa spēkam ne komūnistiem, ne Pērkonkrustam. Šīs grupas ir daudz par mazām, un tām nav ietekmes svarīgākās valsts dzīves nozarēs.

Bet nemiers ar Saeimu un daudzajām partijām saimnieciskās krizes gados izplatās samērā plašās iedzīvotāju aprindās. Stāvoklis kļūst nopietns, kad pret līdzšinējo kārtību nostājas daži ievērojami valstsvīri.

1933. gada rudenī zemnieku savienība iesniedz Saimai priekšlikumu grozīt 1922. gada satversmi. Priekšlikums paredz lielāku varu valsts prezidentam, kuŗš jāievēl tautai un Saeimas tiesību ierobežošanu. Šiem grozījumiem tomēr Saeimā nav vairākuma. Sociāldemokratu partija norāda, ka pietiek grozīt vēlēšanu likumu tā, lai sīkās partijas un grupas izslēgtu no Saeimas. Tad parlaments kļūtu spējīgs labāk strādāt, un izbeigtos „partiju andeles". Nekādu vienošanos panākt neizdodas.

Iespējams, ka jau 1933. gadā zemnieku savienības līders Kārlis Ulmanis ir klusībā izšķīries pārņemt varu savās rokās. Tajā gadā viņš ilgāku laiku pavada Vācijā un iepazīstas ar tās jauno, uz vadonības pamatiem dibināto iekārtu.

Kārlim Ulmanim bija lieli nopelni Latvijas valsts dibināšanā (skat. 94. nod.) un brīvības izcīnīšanā. Visu brīvības cīnu laiku viņš bija ministru prezidents. Tomēr Saeimas laikmetā arī viņš tika iejaukts partiju strīdos un „andelēs", un tā slavas spožums bija stipri nobālējis. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. g. daudzi zemnieku savienības vēlētāji bija pat svītrojuši viņa vārdu no vēlēšanu listēm. Arī pati partija bija zaudējusi daļu no agrākajiem piekritējiem (1920. g. zemnieku savienība iegūst 17,8%, bet 1931. g. tikai 12,2% no visām balsīm). Piektās Saeimas vēlēšanās varēja sagaidīt vēl lielākus zaudējumus sakarā ar Pērkonkrusta piedalīšanos vēlēšanu cīņā. To novērst un savu autoritāti atgūt K. Ulmanis cer ar apvērsuma palīdzību.

Šo Ulmaņa slepeno nodomu, kaut arī negribot, veicina sociāldemokratu partijas nostāja. Tā ir vecākā un lielākā latviešu polītiskā partija. Tai ir slavena vēsture un ievērojami nopelni latviešu tautas cīņās pret svešiem apspiedējiem (skat. 75., 77., 78. nod.).

LSDSP ir ļoti kreisi noskaņota un arī Latvijas laikā turas pie mācības par šķiru cīņu (t.i. pie Marksa nodibinātiem uzskatiem − „marksisma"). To varēja labi saprast nebrīvības laikos, kad latvieši cīnījās pret cara patvaldību un Baltijas baronu privilēģijām. Bet laiki bija mainījušies.

Kad Latvijas brīvvalstī izdarīja zemes reformu, tad lielākā daļa agrāko bezzemnieku kļuva par zemes īpašniekiem. Vispār nebija vairs tik dziļu plaisu šķiru starpā kā agrāk. Sociāldemokratu aicinājumi uz „šķiru cīņu" atrada arvienu vājāku atbalsi.

Jaunā latviešu paaudze, kas uzauga brīvības laikā bija ļoti nacionāli noskaņota. Tai sociāldemokratu saukļi par vispasaules proletāriešu apvienošanos un šķiru cīņu šķita nevajadzīgi un nelatviski. Kādreiz tik slavenie sarkanie karogi, zem kuŗiem 1905. gadā pulcējās lielākā tautas daļa, tagad vairs nespēja sajūsmināt. Tie nepatīkami atgādināja līdzīgās komūnistu krāsas un tādēļ ieguva nicīgus apzīmējumus.

Ja sociāldemokrati gribēja paturēt savu ietekmi tautā, tiem vajadzēja atrast jaunu, laikam piemērotu partijas programmu.Tā rīkojās rietumvalstu strādnieku partijas (Anglijā, Skandināvijā u.c.) un guva labus panākumus.

Nelaimīgā kārtā latviešu soc. dem. partijas vadība atradās ļoti kreisi noskaņotu vadoņu rokās (Fr. Menders, A. Buševics). Šie vīri ietiepīgi turējās pie agrāko laiku uzskatiem un veda partiju no zaudējuma uz zaudējumu. Ja 1920. g. soc. dem. ieguva gandrīz 39% no visām vēlētāju balsīm, tad 1931. g. vairs tikai ap 19%.

Vēl ļaunāka bija soc. dem. atteikšanās sadarboties valdībā („dibināt lielo koalīciju") ar pilsoņu partijām, ja tiem nedod galveno noteikšanu. Sadarbību aizstāvēja gan soc. dem. labais spārns (F. Cielēns, Dr. P. Kalniņš), bet nespēja grozīt partijas vadības nostāju. Savas nepiekāpības dēļ soc. dem. tad arī gandrīz vienmēr bija valdības pretinieku rindās. Tas apgrūtināja stabilas valdības sastādīšanu, veicināja sīko grupu ietekmi un mazināja sociāldemokratu nozīmi valsts dzīvē. Galu galā tas ļoti vājināja demokratisko valsts iekārtu un tās aizstāvēšanu.

Tuvredzīgie soc. dem. vadītāji līdz pat pēdējam netic, ka varētu notikt valsts apvērsums. 1934. g. 2. martā viņi palīdz zemnieku savienībai gāzt Bļodnieka (jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas līdera) valdību. Pēc tam ar dažādu sīku partiju un cittautiešu atbalstu par ministru prezidentu nāk Ulmanis.

　

JG19 (11. turpinājums)

 

Pērkonkrusts sakarā ar to izlaiž zobgalīgu uzsaukumu, nosaucot Ulmani par „drūmā pārejas laikmeta traģikomisko figūru". − Sociāldemokratu līders Fr. Menders partijas kongresā (5.-6. maijā, 1934.) izsakās: „Nekur nav rakstīts, ka Latvijā jābūt fašistu diktatūrai. Fašisma uzplūdi jau iet mazumā."

Kā Pērkonkrusta, tā sociāldemokratu vadoņi dziļi maldījās. −

　

 

 

　

118. 15. MAIJA APVĒRSUMS

„Sveika pilsēta, tu karogotais mežs,
Trauksmē, līksmē, zaļā maijā savā..."

(J. Medenis)

1934. gada maija naktī Rīgas ielās parādās kaŗaspēka daļas un aizsargu vienības. Tās ātri un bez šāviena ieņem visas svarīgākās valsts ēkas, arī Tautas namu un citas sociāldemokratu mītnes. Tajā pašā laikā apcietina lielu skaitu sociāldemokratu un arī dažu citu partiju (sevišķi pērkonkrustiešu) vadoņus.

Lielākai ļaužu daļai šīs nakts notikumi paiet pilnīgi nemanīti. Otrā rītā pārsteigtie Rīgas iedzīvotāji ielās lasa valdības paziņojumu, ka pārtraukta Saeimas un polītisko partiju darbība un Latvijā atjaunota tautas vienība. Valstī tiek izsludināts izņēmuma (pastiprinātas apsardzības) stāvoklis, turpmāk tiks izstrādāta jauna Latvijas satversme. Paziņojumu parakstījuši ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kaŗa ministrs ģen. Jānis Balodis.

Līdzīgi notikumi norisinās arī citās lielākās Latvijas pilsētās. 16. maijā galvas pilsētā no laukiem turpina ierasties apbruņotas aizsargu nodaļas. Latvijā vienā naktī ir mainījusies valsts iekārta. „Saeimas laiki" ir beigušies.

Apvērsums izdevies tik viegli un ātri tādēļ, ka to izdarījusi pati valdība. Galvenie „15. maija vīri" ir K. Ulmanis, J. Balodis, aizsargu vadītājs Alfrēds Bērziņš un Rīgas garnizona priekšnieks ģen. K. Berķis. No bruņotajiem spēkiem ar lielāko nozīmi ir 5. Cēsu kājnieku pulks, Vidzemes vieglās artilērijas pulks, Rīgas un Jelgavas aizsargu pulki.

Sagatavošanās ir notikusi ļoti slepeni un par to zinājuši tikai nedaudzi Ulmanim tuvi ļaudis. Valsts prezidents A. Kviesis, pārējie valdības locekļi un armijas komandieris ģen. M. Peniķis par apvērsuma plānu iepriekš neko nezina. Ģen. Peniķa amatā drīz vien nāk ģen. Berķis.

Vara tagad ir Ulmaņa rokās, un viņš sastāda jaunu valdību. Tanī pieaicina arī dažus citu (slēgto) partiju pārstāvjus. Tā sabiedrībā plaši pazīstamais M. Skujenieks (progresīvā apvienība) kļūst ministru prezidenta biedrs.

Ap 400 (pavisam apcietina ap 2000) apcietinātos polītiskos pretiniekus ilgāku laiku tur koncentrācijas nometnē Liepājā. Nometni likvidē 1935. gada maijā. Vairākiem Saeimas deputātiem piespriež cietuma sodus, kas rada sašutumu demokratiskajās rietumu valstīs. Arī Pērkonkrusta vadoni Gustavu Celmiņu notiesā un pēc tam izraida no Latvijas.

Kā latviešu tauta skatās uz pārmaiņām valsts dzīvē? − Nav iespējams noteikti atbildēt uz šo jautājumu. Katrā ziņā Ulmanis varas pārņemšanai bija izvēlējies izdevīgu brīdi. Saeimas un polītisko partiju cieņa bija stipri mazinājusies. Daudzus kaitināja biežās valdību maiņas un tas, kā cittautiešu deputāti to izmantoja savā labā. Apvērsumu izdarīja brīvības cīņu vadoņi − valsts pirmais ministru prezidents un tā laika nacionālās armijas virspavēlnieks. Tas piešķīra varas pārņēmējiem zināmu spožumu un atsauca atmiņā slaveno valsts tapšanas laiku. Apvērsums bija noritējis gludi un bez asins izliešanas. Tādēļ vispārīgais noskaņojums bija samērā gaišs un mierīgs. Ulmanis bija parādījis uzņēmību un drosmi, viņa pretinieki − padevušies bez cīņas. Bez tam − uzvarētājam parasti mēdz uzgavilēt. Ja tāds patstāvīgs dzejnieks, kā J. Medenis, jūsmīgi apsveica notikušo (dzejolis „16. maijs"), tad jādomā, ka tas nāca viņam no sirds. Stiprāku valsts varu toreiz vēlējās daudzi latvieši.

Bet Ulmanis nedeva tautai iespēju izteikt domas šajā jautājumā. Tautas nobalsošana nekad nenotika.

Vai 15. maija apvērsums bija vajadzīgs? Par to vēl joprojām latviešu starpā domas dalās.

　

 

 

　

119. PREZIDENTA ULMAŅA LAIKMETS

„Vadoņa ceļš ir tautas ceļš."

(Vadonības laiku sauklis)

No 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam valsts vara Latvijā atrodas Kārļa Ulmaņa rokās. Viņa drošākais balsts ir latviešu zemnieki un stiprā aizsargu organizācija. Visus šos gadus viņš ir ministru prezidents un no 1936. gada arī valsts prezidents. Šim vēstures posmam tauta ir devusi nosaukumu − Ulmaņa laiki.

Saimnieciskā ziņā tas palicis atmiņā kā labklājības un uzplaukuma laiks. Visā pasaulē atkal ir iestājusies liela rosība saimnieciskā dzīvē. Grūtie gadi ir pārvarēti. Latvija 1930-to gadu otrā pusē piedzīvo savas labākās dienas. Jaunā paaudze tad vairs tikai no grāmatām zina, ka kādreiz šī zeme bijusi satriekta drupās un postā. Tā Latvija, kuŗā viņa aug, lepojas ar pārtikušām zemnieku sētām, labi koptiem laukiem un skaistiem ganāmpulkiem.

Pilsētas aug, un dzīve tur kļūst arvienu straujāka. Latviešu lepnums un Latvijas sirds − Rīga, var sacensties ar jebkuru Rietumeiropas pilsētu. Tur nozūd vecas un neizskatīgas celtnes, lai atdotu vietu jaunām un modernām. Pa plašajām, asfaltētajām ielām rit dzīva satiksme. Visur redz labi ģērbtus un priecīgus ļaudis. Rīgas veikalos var pirkt vismodernākos tērpus un modes priekšmetus, Rīgas kinoteātrī izrāda visjaunākās filmas (ātrāk, piem., nekā Stokholmā). Rīga ir jautra pilsēta, kur dzīve neapklust ne dienu, ne nakti. Tās lielie parki, apstādījumi un alejas piešķiŗ tai sevišķu svaigumu un skaistumu. Vasarā pilsēta, šķiet, iegrimusi puķēs un zaļumos. Ārzemnieki, kas to apmeklējuši 1930-tos gados, vēl ilgi pēc tam jūsmīgos vārdos slavē „šo pērli pie Baltijas jūras." Turklāt Rīga šai laikā pieder pasaules tīrākajām pilsētām. Kas to nav redzējis, tam pat grūti iedomāties, kāda spodrība tur valdījusi. −

Vistuvāk Ulmanim pie sirds tomēr ir Latvijas lauki. Lauksaimniecība ir Latvijas saimniecības pamats, un par to prezidents arī rūpējas pirmām kārtām (Ulmanis pats pēc izglītības ir agronoms). Viņa laikā tiek daudz paveikts, lai celtu lauksaimniecības ražību, modernizētu darba paņēmienus un padarītu lauku dzīvi skaistāku un daudzpusīgāku. Šim nolūkam kalpo arī 1929. g. dibinātā Mazpulku jaunatnes organizācija, kas izveidota pēc USA „F.H. Club" parauga.

Zemnieki arī pilnā mērā atzīst Ulmaņa centienus un ar sajūsmu apsveic prezidentu katru reizi, kad tas apceļo lauku novadus, visus uzmudinādams un pamācīdams. Pats viņš labprāt mīl dēvēt sevi par „zemes saimnieku", un kā tāds arī jūtas un rīkojas.

Tajā pašā laikā turpina augt Latvijas rūpniecība. Ar jaundibinātās Latvijas Kredītbankas palīdzību valsts pārņem savā rīcībā vairākus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Latviešu pārsvars arī šinīs nozarēs kļūst arvienu lielāks.

Latviskāka kļūst arī izglītības un kultūras dzīve. Saeimas laikos cittautiešu deputāti par mainīgo valdību atbalstīšanu bija izspieduši dažādas nepamatotas priekšrocības un atbalstus mazākuma tautībām. Tā, piemēram, pastāvēja sveštautiešu ģimnāzijas ar valsts pabalstu, kuŗās bija tikai daži desmiti skolnieku. Tas tagad tiek novērsts.

Latviskas parašas un svētki nāk lielākā godā. Prezidents pats labprāt mīl ierasties šādos svētkos un redzēt tautu līksmojamies.

Lai veicinātu sekmīgākas studijas, studentiem piešķiŗ ļoti plašus valsts pabalstus (stipendijas 80-100 latu mēnesī). Izcilo mākslinieku un zinātnieku apbalvošanai un vispār par nopelniem tautas un valsts labā 1937. g. nodibina „Tēvzemes balvu". To piešķiŗ ik gadus 15. maijā.

1935. gadā Ulmanis nāk ar ierosinājumu, kas iegūst nosaukumu − „draudzīgais aicinājums". Ar to ik viens tiek pamudināts atcerēties savu pirmo skolu, ziedojot tai grāmatas, gleznas vai mācības līdzekļus. Trīs gadu laikā Latvijas tautskolas saņem vairāk nekā 1,2 milj. grāmatu, ap 0,5 milj. latu naudā un citas ievērojamas vērtības.

Lai sekmētu latviešu vēstures pētīšanu, 1936. g. dibina Vēstures institūtu. Tā direktors ir prof. A. Tentelis, vicedirektori − prof. Fr. Balodis un prof. A. Švābe. Institūtam ir ievērojami nopelni vēstures zinātnes laukā. Un tie nav vienīgie Ulmaņa valdības ierosinājumi un sasniegumi. −

Bet viņa valdīšanas laikam netrūkst arī ēnas pušu. 16. maijā apsolīto satversmi nekad neizstrādā. Tādēļ Ulmaņa vara nebalstās uz likumīga pamata. 1922. gada satversmi neatceļ, bet tās noteikumus neievēro. „Vadoņa griba ir likums", mēdz teikt prezidenta piekritēji šinī laikā. Šī iemesla dēļ no valdības 1938. gadā aiziet M. Skujenieks. Arī ģen. Balodim tādēļ rodas nesaskaņas ar Ulmani.

Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi pakļaujas „valsts saimnieka" gribai. Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Prezidenta vietā viņu sāk dēvēt par tautas vadoni.

Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija, kuŗas priekšgalā nāk viens no 15. maija apvērsuma dalībniekiem, Alfrēds Bērziņš. Tā jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus laikrakstus un žurnālus. Slimo kases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus žurnālistus un rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā.

Šī rīcība daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktatūras zemēs − Pad. Savienībā, Vācijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur pastāv demokratiska iekārta.

Rakstos un runās noniecina agrāko demokratisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par „partijas strīdu laikmetu", pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā paveikts.

Ulmaņa valdīšana gan nekad nekļūst sevišķi barga un varmācīga, kā tas ir Staļina Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā. Neviens Ulmaņa pretinieks netika sodīts ar nāvi vai ilggadīgu cietuma sodu. Lielāks skaits agrāko Saeimas deputātu (kas bijuši tautas pārstāvji vismaz 15 gadus) saņēma valsts pensijas. Bet tomēr Latvijas valsts iekārta šajā laikā jāsauc par diktatūru (vienas personas valdīšanu), kaut arī samērā maigu.

Nekādu tautas pārstāvniecību Ulmanis nepieļauj. Tai vietā pēc Itālijas parauga sāk dibināt dažādu arodu (tirgotāju, rūpnieku, amatnieku u.t.t.) padomdevēju iestādes − kameras. To nozīme ir niecīga.

Visbīstamākais tomēr ir, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts lietām. Neviena polītiska partija vairs nedarbojas, arī zemnieku savienību likvidē. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa rīcībai. Dažreiz paceļas bažīgas balsis: „Kas notiks, ja Ulmanis pēkšņi nomirst?" − Neviens uz to nevar atbildēt.

Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv gan valsts aizsardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvija paļaujas uz Tautu savienību un dažādiem neuzbrukšanas līgumiem, kas noslēgti ar lielajām kaimiņvalstīm. −

1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai iesākas otrs pasaules kaŗš (1939.-1945.). Arī Latvijas vadonis tiek nostatīts grūtu jautājumu priekšā. Kā viņš iztur šos pārbaudījumus?

　

 

 

　

120. HITLERS TIRGOJAS AR TAUTU BRĪVĪBU

„Es senais krustnesis, es pazīstams ar viltu −
Sniegs tevi Čingishans pa dzīvu miroņtiltu."

(Andrejs Eglītis)

1930-to gadu otrā pusē Vācijas vadoņa Hitlera rīcība sāk apdraudēt pasaules mieru. Jau 1933. g. Vācija izstājas no Tautu savienības un sāk bruņoties. Izmantojot citu valstu miermīlību, Hitlers 1935. gadā atklāti lauž Versaļas miera līgumu un pasludina Vācijā vispārēju kaŗa klausību. Nākošā gadā vācu kaŗaspēks iesoļo Reinzemē, kur vāciešiem pēc pirmā pasaules kaŗa nebija atļauts turēt bruņotus spēkus.

Drīz pēc tam Hitlers noslēdz draudzības līgumu ar Itālijas vadoni Musolini un Japānu.

1938. gada pavasarī vācu nacistu vadonis jūtas jau tik drošs, ka pavēl savam kaŗaspēkam ieņemt Austriju. Neievērojot citu valstu protestus, Austriju pievieno Vācijai, ko Hitlers sāk dēvēt par „Lielvāciju".

Vēl tā paša gada rudenī Hitlers piespiež čechus atdot tam Čechoslovakijas pierobežu apgabalus − Sudetiju, kur dzīvo lielāks skaits vāciešu. Visu to viņam izdodas panākt ar draudiem un melīgiem solījumiem. Katru reizi, kad Hitlers izdara kādu pārkāpumu, tas svinīgi paziņo, ka „tā ir pēdējā reize" un ka vairāk neko neprasīs.

Bet jau 1939. gada martā Hitlers pakļauj sev visu Cechoslovakiju un atņem Lietuvai Klaipēdas apgabalu.

Ir zināms, ka tagad Lielvācija vērsīsies pret Poliju un pēc tam atprasīs Anglijai agrākās Vācijas kolonijas. Tad angļu valdība paziņo, ka tā garantē (apņemas aizstāvēt) Polijas neatkarību un 1939. gada aprīlī pieņem lēmumu par vispārēju kaŗa klausību Anglijā.

Vācu nacistu draudīgā izturēšanās stipri uztrauc arī Padomju Savienību. Tādēļ tā kādu laiku sāk tuvināties Francijai un Anglijai. Jau 1934.-35. g. Francija un Pad. Savienība mēģina noslēgt plašu aizsardzības savienību ar Austrumeiropas valstīm, par kādu 1927. gadā velti bija cīnījies Latvijas ārlietu ministrs F. Cielēns (tā saukto „Austrumeiropas Lokarno" paktu). Bet Baltijas valstis šoreiz paskaidro, ka tās neviens neapdraudot, un tās gribot palikt neitrālas.

Latvijas ārpolītikas vadību K. Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V. Muntera rokās. Tas ir veikls diplomāts un kā Latvijas ārlietu ministrs ieņem redzamu vietu Tautu savienībā. 1938. gadā to ievēl par Tautu savienības padomes priekšsēdi. Bet Munters neizmanto iespējas nodrošināt Latvijas starptautisko stāvokli. Cerības, ka Latvija varēs palikt ārpus lielvalstu sadursmēm, vēlāk izrādās aplamas.

Arī 1939. gada vasarā Latvija un pārējās Baltijas valstis noraida Anglijas, Francijas un Padomju Savienības piedāvājumu garantēt viņu neatkarību. Tai vietā baltieši slēdz neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju. Ar Padomju Savienību šādi līgumi jau pastāv.

Tajā laikā Vācija uzsāk slepenas sarunas ar Pad. Savienību. 1939. gada 23. augustā pasauli pārsteidz negaidīta vēsts − vācu nacisti un krievu boļševiki ir noslēguši neuzbrukšanas (draudzības) līgumu. Niknie ienaidnieki pēkšņi ir kļuvuši tuvi draugi. Tas nozīmē, ka Vācijai nodrošināta aizmugure austrumos, un tā var turpināt savus varas darbus pārējā Eiropā.

Ir atklāts noslēpums, ka Hitlers par to ir labi samaksājis Staļinam. Dažus mēnešus vēlāk angļu ārlietu ministrs Halifakss izsakās: „Slēdzot šo līgumu, Hitlera kungs pārdeva to, kas nebija viņa īpašums − Baltijas tautu brīvību." − Halifaksam ir taisnība, jo Hitlera un Staļina līgumam ir pievienota kāda slepena noruna. Tā nosaka, ka boļševiki var brīvi rīkoties Somijā un Baltijas valstīs.

Pirms 240 gadiem vācu muižnieka Patkula nodevība pakļāva Maskavas verdzībā tautas Baltijas jūras piekrastē (skat. 55. nod.). Lielvācijas vadoņa Hitlera nodevībai pret Eiropas tautām ir daudz lielākas un smagākas sekas.

Nopircis Staļina draudzību, Hitlers 1939. gada 1. septembrī sāk uzbrukumu Polijai. 3. septembrī Anglija un Francija paziņo, ka tās ir kaŗa stāvoklī ar Vāciju.

Baltijas valstis pasludina, ka šajā sadursmē paliek neitrālas. Patiesībā tās ir pārdotas Maskavai. −

　

 

 

　

121. PIRMAIS SOLIS UZ PADOŠANOS

„Nes pļāvējs sarkanais
Zem tukšā vārpu klēpja bendes cirvi."

(Andrejs Eglītis)

Par to, kas draud Baltijas valstīm, Latvijas valdība tiek brīdināta. Amerikas vēstnieks Maskavā ziņo Latvijas sūtnim Kociņam par Hitlera un Staļina slepeno vienošanos sakarā ar 1939. gada 23. augusta līgumu. Ārlietu ministrs Munters tomēr domā, ka „šimbrīžam tiešām briesmas nedraud ne no vienas puses".

Septembŗa mēnesī izmisuma pilnā cīņā pret Hitlera armijām iet bojā neatkarīgā Polijas valsts. Šīs cīņas beigu posmā Polijai no muguras uzbrūk arī Padomju Savienība un sagrābj savās rokās daļu no Polijas austrumu apgabaliem. Ir notikusi ceturtā Polijas sadalīšana (skat. 62. nod.).

Šī kaŗa laikā Latvijā iesauc armijā dažus gada gājumus rezervistu, Rīgas priekšpilsētās novieto pozīcijās zenītlielgabalus. Dažas poļu vienības atkāpjoties meklē patvērumu Latvijas territorijā (arī lielāks skaits poļu lidmašīnu) un tur noliek ieročus. Kad apklust cīņas Polijā, Latvijas armiju atkal samazina. Bet tikai tagad īstās briesmas sākas.

1939. gada 28. septembrī Igaunijas valdība paziņo, ka tā noslēgusi savstarpējas palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Krievi ieguvuši tiesības turēt 25.000 vīru lielu kaŗaspēku vairākās vietās Igaunijā. Tas ir pārsteigums, jo igauņi par sarunām ar Maskavu nav latviešus iepriekš informējuši.

Pēc dažām dienām Latvijas ārlietu ministru aicina uz Padomju Savienību. 2. oktobrī Munters ierodas Maskavā. Staļins un padomju ārlietu ministrs Molotovs pieprasa, lai krieviem atļauj ierīkot bāzes (atbalsta punktus) Latvijā un tur novietot kaŗaspēku. Padomju Savienībai jārūpējoties par savu drošību kaŗa laikā. Molotovs paskaidro: „Mums vajag neaizsalstošas jūŗas bazes. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru." Staļins piezīmē: „Vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt. Bet mēs negribam pārestību..." Boļševiku vadoņi apgalvo, ka neiejauksies Latvijas iekšējās lietās un neapdraudēs tās neatkarību.

Iesākas īsti austrumnieciska kaulēšanās. Krievi prasa atļauju turēt Latvijā 50.000 vīrus, bet nolaiž līdz 30.000. Staļins piebilst: „Jums nav ko bīties. Turiet paši 100.000. Jūsu strēlnieki bija labi, un jūsu armija labāka par Igaunijas armiju." −

1939. gada 5. oktobrī Latvija paraksta tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Sarkanarmija iegūst bazes Liepājā, Ventspilī un Pitragā (Kurzemes pussalas ziemeļu galā). No ārienes līgums ir nevainojams − boļševiki sola neiejaukties Latvijas valsts dzīvē un pēc kaŗa beigām atvilkt savu kaŗaspēku.

10. oktobrī līdzīgu līgumu paraksta Lietuva, un Staļins tai uzdāvina Polijai atņemto Viļņu. Visās trīs Baltijas valstīs ienāk padomju kaŗaspēks un novietojas norādītajos atbalsta punktos. Pagaidām tas izturas klusu.

Latvijas valdība slavē līgumu kā ieguvumu valsts drošības stiprināšanā. Ārvalstis tomēr domā citādi − tas ir pirmais solis uz Latvijas brīvības iznīcināšanu. Arī Latvijas sūtņi ārzemēs (piem., sūtnis Dr. M. Valters Briselē un sūtnis V. Salnais Stokholmā) sūta brīdinājuma signālus Ulmanim un aicina darīt iespējamo neatkarības sargāšanai. Valdība atbild, ka nav pamata uztraukumam.

1939. gada oktobrī vācu valdība steidzas noslēgt ar Latviju, Igauniju un Lietuvu līgumus par vācu tautības pilsoņu pārvešanu uz Vāciju (t.s. repatriācijas līgumi). Brīvās Latvijas laikā attiecības latviešu un baltvācu starpā bija uzlabojušās. Senās preteškības un nesaskaņas pamazām izbālēja. Daudzi vācieši tikai ar smagu sirdi šķiŗas no zemes, kur tie auguši. Bet tie neslēpj arī, kāpēc to dara − Latvija drīzumā kritīs boļševiku rokās. Ap 50.000 vāciešu atstāj Latviju, kādi 10.000 latvieši izmanto izdevību aizbraukt tiem līdz.

Šai laikā Padomju Savienībā izgatavo jau Baltijas valstu kartes armijas vajadzībām ar uzrakstiem „Padomju Latvija", „Padomju Lietuva"... Galīgā Baltijas valstu pakļaušana tomēr novilcinās. Iemesls ir kādas tautas negaidīti spēcīgā pretestība Maskavas viltīgajiem plāniem. −

1939. gada 5. oktobrī Staļins uzaicina arī Somiju ielaist sarkanarmiju tās territorijā un dot krieviem tur atbalsta punktus. Somija ir saglabājusi savu demokratisko valsts iekārtu, un tur visus jautājumus apspriež parlaments. Somu valdība un tautas pārstāvji noraida krievu prasības.

30. novembrī sarkanarmija bez kaŗa pieteikšanas pāriet uzbrukumā. Somi tagad sastāda valdību, kuŗā ieiet pārstāvji no visām galvenajām partijām, un vienprātīgi stājas pretī ienaidniekam.

Mazās somu tautas varonīgā cīņa saviļņo visu pasauli. Gaidītās vieglās uzvaras vietā boļševiku armijas cieš milzīgus asiņainus zaudējumus. Tautu savienība pasludina Padomju Savienību par uzbrucēju un izslēdz to no sava vidus. Staļins aiz robežas ir jau sastādījis sev paklausīgu „valdību" no somu nodevējiem (Kusinena „valdība"), lai tās vārdā sagrābtu visu Somiju savās rokās. Somu bezbailīgā pretestība šos nodomus izjauc. Kaŗam ieilgstot, tajā gatavojas iejaukties rietumu lielvalstis, un 1940. gada 12. martā Padomju Savienība slēdz mieru. Somijai gan jāatdod vairāki apgabali, bet tās neatkarība ir glābta. Somi ir parādījuši pasaulei, ka tie gatavi cīnīties un mirt par savu brīvību. Otra pasaules kaŗa vēsturē slavenākās lapaspuses neapšaubāmi ir tās, kas stāsta par somu tautas varoņdarbiem.

Kaujām beidzoties (tās dabūjušas nosaukumu − „ziemas kaŗš"), somu virspavēlnieks maršals Mannerheims izdod pēdējo pavēli. Tanī starp citu teikti šādi lepni, bet patiesi vārdi:

„Kaŗavīri Somijas slavenajā armijā!

... Mums ir lepnā apziņa, ka mums no vēstures ir uzlikts uzdevums, ko mēs joprojām pildām − sargāt rietumu pasaules civilizāciju, kas kopš gadu simteņiem ir bijusi mūsu mantojums. Bet mēs arī zinām, ka mēs līdz pēdējam grasim esam samaksājuši savu parādu (par šo civilizāciju) rietumu pasaulei."

　

JG20 (12. turpinājums)

 

Ar aizturētu elpu latviešu tauta un tās kaŗavīri ir sekojuši somu apbrīnojamai cīņai un Somijas valdības nelokāmajai un gudrajai nostājai. Bet latvieši nedrīkst parādīt, ko viņi domā un jūt. Padomju Savienība skaitās „Latvijai draudzīgā lielvalsts”, ar kuŗu noslēgts „savstarpējās palīdzības līgums." −

　

　

 

 

122. STAĻINS PIEVĀC LAUPĪJUMU

„Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts...

(E. Virza)

1940. gada pavasarī Hitlers ir nolēmis dot izšķirīgu triecienu Francijai un Anglijai. Bez kaŗa pieteikšanas vācu bruņotie spēki 9. aprīlī iebrūk Dānijā un Norvēģijā un okupē šīs zemes. Vācu zemūdenes un lidmašīnas iegūst jaunus atbalsta punktus cīņai pret Angliju.

10. maijā sākas Hitlera sludinātais „zibeņkaŗš" rietumos. Pēc īsas cīņas vācu rokās krīt Holande un Beļģija. Franču aizsardzības līnijas tiek apietas un pārrautas, franču armija un tās angļu palīgspēki satriekti dažu nedēļu laikā. Pēdējā brīdī angļiem izdodas vēl sakāpt kuģos un paglābties pāri jūŗai. Šo atkāpšanos angļi nosauc par „Denkerkas brīnumu".

Sabrukums franču kaŗaspēkā ir tik liels, ka par pretestību nav ko runāt. Vietām vācieši vienkārši uzsauc apjukušajiem franču kaŗavīriem: „Mums nav laika ņemt jūs gūstā. Sviediet prom ieročus un ejiet uz dienvidiem! Nekavējiet satiksmi uz ceļiem!" (Ģen. De Golla atmiņas).

13. jūnijā vācu armija iesoļo Parīzē, un 18. jūnijā franču virspavēlnieks maršals Petēns lūdz pamieru. Starplaikā arī Itālija iestājas kaŗā Vācijas pusē. Pāris mēnešos vesela rinda neatkarīgu valstu ir zaudējušas savu brīvību. Eiropā ir iestājies „dūres tiesību" laikmets.

Baltijas valstis ir kļuvušas par salu starp Padomju Savienību un vācu kaŗaspēka pārpludināto Rietumeiropu. Latvijas valdība 18. maijā piešķiŗ Latvijas sūtnim Londonā K. Zariņam un sūtnim Vašingtonā A. Bīlmanim (kā K. Zariņa vietniekam) ārkārtējas pilnvaras. Ja Latvijas valdība kaŗa apstākļu dēļ vairs nevarētu darboties, pilnvarniekam ārzemēs ir jāaizstāv Latvijas intereses, viņš var iecelt sūtņus un rīkoties ar valsts līdzekļiem. Tas ir pēdējais nozīmīgākais valdības lēmums.

Padomju Savienībai Hitlera ātrie un lielie panākumi ir nepatīkams pārsteigums. Maskava tagad steidzas pievākt arī savu laupījuma daļu.

Visas Baltijas valstis gandrīz vienā laikā saņem boļševiku ultimātus (neatliekamas prasības). Melīgi apgalvojot, ka Baltijas valstu rīcība apdraudot Padomju Savienības drošību, Maskava pieprasa:

1.) sastādīt jaunas, Padomju Savienībai draudzīgas valdības,

2.) ielaist padomju armiju neaprobežotā daudzumā Baltijas valstīs.

Latvija šādu ultimātu saņem 1940. gada 16. jūnijā. Dienu iepriekš sarkanarmieši ir slepus uzbrukuši kādai latviešu robežsargu mītnei un to nodedzinājuši. Nogalināto un ievainoto starpā ir vairākas sievietes un kāds 14 gadu vecs zēns.

Valdības stāvoklis ir grūts. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce paskaidro, ka viņa valsts nekādu atbalstu nesniegs. Rietumeiropas valstis pašas ir zaudējušas brīvību. Vienīgi Anglija nav padevusies, bet tā atrodas smagā cīņā pret Hitlera Vāciju.

Latviešu kaŗavīru kaujas spējas un drosme gan ir sen pazīstamas (tas par jaunu pierādās dažus gadus vēlāk), bet valdība nav laikā pietiekami gādājusi par modernu apbruņojumu, un robežas nav nocietinātas.

Vēlētu tautas pārstāvju Latvijai kopš 1934. gada nav, un prezidentam Ulmanim pašam jāizšķiras, ko darīt.

17. jūnija priekšpusdienā Latvijas raidītājos nolasa valdības paziņojumu, ka tā padevusies boļševiku prasībām.

Vē tai pašā dienā padomju armija no divām pusēm − Krievijas un Lietuvas − ienāk Latvijā. Pēcpusdienā krievu tanki jau iebrauc Rīgā. Latviešu policija un aizsargi rūpējas par kārtību ielās un uz ceļiem... Vēlu vakarā radio noraida Ulmaņa runu tautai, kur tas apgalvo, ka valstij nekādas briesmas nedraud. Runu prezidents nobeidz ar vārdiem: „Es palieku savā vietā, palieciet jūs katrs savā."

Latviešu tauta ir apmulsusi un satriekta. Latviešu kaŗavīri sakostiem zobiem noskatās, kā noplukušie sarkanarmieši iemaršē viņu zemē. Vairāki virsnieki neiztur šo pazemojumu un nošaujas. Viņu vidū ir arī Robežsargu brigādes komandieris ģen. Bolšteins.

Latviešiem nekad vēl nebija bijusi tik labi organizēta un apmācīta armija, nemaz nerunājot par plašo aizsargu organizāciju. Bet latviešu kaŗavīri nekad neieguva iespēju cīnīties zem savas valsts karoga.

Nav šaubu, ka prezidents rīkojās pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas. Piekāpjoties viņš cerēja pasargāt tautu no liekiem upuŗiem bezcerīgā kaŗā. Varbūt Ulmanis vairāk vai mazāk ticēja Maskavas solījumiem, ka Latvijas neatkarība netiks skarta. Tai laikā arī vēl krievi nelikās tik bīstami kā vācieši. Līdzīgā kārtā padevās Igaunijas un Lietuvas valdības. Baltijas valstu sūtņi pat nevarēja ārzemēs protestēt pret Maskavas rīcību, jo viss notika ar valdību piekrišanu. −

Taču kaŗa laukā nezaudē ne tuvu tik daudz, kā padodoties ļaunprātīga ienaidnieka patvaļai un varmācībai. Diemžēl, toreiz boļševiku nodomi un paņēmieni pret Eiropas tautām vēl nebija pietiekami pazīstami.

Pirmās ar tiem visā pilnībā iepazinās Baltijas tautas. −

　

 

 

　

123. PADOMJU VERGU VALSTĪ

„Ha! Ha! Būs Kremļa bauslība reiz Dieva aitām gans
Un viena tēvija," elš, galvas cirzdams, Čingishans.

(Andrejs Eglītis)

Tai pašā dienā, kad padomju armija ienāk Latvijā, no Maskavas Rīgā ierodas komūnistu varas vīrs Višinskis. No šī brīža viņš tur ir galvenais noteicējs. Sākumā krievi rīkojas visai uzmanīgi. Tādēļ prezidentu Ulmani veselu mēnesi vēl atstāj amatā Rīgas pilī, krievu tanku apsardzībā. Tādēļ arī vairāki lētticīgi cilvēki stājas Višinska rīcībā un ļauj sevi izmantot komūnistu mērķiem. Tādā kārtā 20. jūnijā rodas jauna Latvijas valdība. Tās priekšgalā Višinskis noliek kādu dīvainu, nevarīgu profesoru (Kirchenšteinu), bet par ministriem, starp citu, vairākus vāja rakstura žurnālistus (P. Blauu, J. Lāci), kādu pensionētu ģenerāli (Dambīti) un divus slepenus komūnistus − Vili Lāci un V. Latkovski.

No cietumiem izlaiž nedaudzos, agrāk sodītos, komūnistus (pat krievi pārsteigti, cik Latvijā maz tādu) un to sumināšanai sarīko „prieka demonstrācijas". Tanīs piedalās daļa Rīgas žīdu un krievu un latvieši, kuŗus piespiež tieši no darba vietām doties ielās un soļot gar padomju sūtniecību un valdības namu. Daudzi nesaprot, kādēļ viņus dzen šajos gājienos, kur jānes plakāti ar komūnistu vadoņu attēliem un dažādiem melīgiem uzrakstiem. Bet Maskava ziņo pasaulei, ka latviešu tauta lielā priekā apsveikusi sarkano armiju un jauno valdību. „Chicago Tribune" korespondentu izraida no Latvijas, jo viņš paziņo ārzemēm patiesību par šo baigo mērkaķošauos Rīgas ielās.

Lai nebūtu iespējama nekāda pretestība, jaunā valdība pavēl visiem nodot ieročus. Kad tas ir izdarīts un cilvēki pilnīgi atbruņoti (jūlijā likvidē aizsargu organizāciju), pamazām iesākas latviešu slepkavošana. Latvijā ierodas komūnistu slepenās drošības policijas (NKVD) vīri − „čekisti", lai uzsāktu savus asins darbus. Uz šo brīdi tie jau gaidījuši kopš 1939. gada, un viņu darbības plāni jau laikus izstrādāti Maskavā.

Savādas, tumšas bailes izplatās visā zemē. Par iebiedēšanu gādā Maskavas komūnisti un viņu rokas puiši. Jauni apzīmējumi parādās uzsaukumos, laikrakstos un runās − „tautas ienaidnieki", „kalitētāji" u. taml. Tādiem draud nāve. Un tautas ienaidnieks ir ik viens, kas neklausa tam, ko pavēl krievu iebrucēji. Tādēļ neviens vairs nejūtas drošs.

14. un 15. jūlijā Kirchenšteina valdība izsludina Saeimas vēlēšanas. Bet balsot drīkst tikai par vienu vienīgu sarakstu − „darba tautas bloku". To sastādījis Višinskis padomju sūtniecībā no komūnistiem un citiem krieviem padevīgiem ļautiņiem. Daži latviešu valstsvīri mēģina uzstādīt vēl otru sarakstu, bet šo mēģinājumu izjauc ar bruņotu varu.

Padomju vergu valsts kārtība latviešiem vēl ir sveša. Neviens tādēļ lāga nesaprot, kādēļ jābalso, ja ir tikai viens saraksts un nekādas izvēles nav. Bet komūnisti liek visiem sajust, ka izvairīties nedrīkst: „Tie, kas nebalso, ir tautas ienaidnieki."

Kas tos sagaida, ir jau agrāk pateikts. Tādus arī nebūs grūti noskaidrot, jo par piedalīšanos vēlēšanās katram iespiež atzīmi pasē. Tai pašā laikā komūnisti paziņo, ka apgalvojumi par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai ir ļaunprātīgas baumas.

Tā 14. un. 15. jūlijā latviešu tautu ar draudiem dzen uz vēlēšanām, kur nekā nav ko vēlēt. Kad šīs spokainās „vēlēšanas" ir beigušās, Maskava vairs neslēpj savus nolūkus. Tagad notikumi risinās ātri. 20. jūlijā atceļ valsts prezidentu Ulmani un 22. jūlijā viņu aizved (deportē) nezināmam liktenim uz Dienvidkrieviju. Veselu mēnesi viņš kā krievu gūsteknis bija spiests izsludināt visus to uzspiestos rīkojumus un noārdīt pats savu darbu.

1940. gada 21. jūlijā Saeimā ievēlētie komūnistu kalpi padevīgi pieņem no Maskavas atsūtītos priekšlikumus − lūgt, lai Latviju uzņem Padomju Savienībā. Valstī nodibina padomju varu, zemi un ražošanas līdzekļus izsludina par valsts īpašumu.

Gluži tas pats un tanī pašā laikā notiek Lietuvā un Igaunijā. Sarīkodama šīs teātra izrādes, Maskava grib pasaulei parādīt, ka Baltijas valstīs, vismaz ārēji, viss noticis likumīgi un brīvprātīgi. Bet steigā Višinskis aizmirst, ka Latvijas satversmi nevar atcelt ar Saeimas lēmumu, bet tas jāapstiprina tautas nobalsošanā (to noteic 1922. g. satversmes 77. #). Tā komūnistu pūles tēlot likumīgu rīcību tomēr izrādās veltīgas.

Pēc šiem notikumiem Latvijas sūtņi ārzemēs iesniedz protestus rietumvalstu valdībām par Maskavas varmācīgo un nelikumīgo rīcību Latvijā. 23. jūlijā Amerikas Savienoto Valstu ārlietu viceministrs Welles paziņo atklātībai: „Kāds stiprāks kaimiņš apzinīgi cenšas iznīcināt 3 mazo Baltijas republiku neatkarību un viņu territoriju neaizkaramību − šo republiku, kuŗu apbrīnojamai attīstībai Savienotās Valstis visu laiku sekojušas ar dziļu un simpātisku interesi... Savienoto Valstu pilsoņi neatzīst šādus laupīšanas paņēmienus." −

Latvijas brīvības iznīcināšanas pēdējais cēliens norit Maskavā. 5. augustā Padomju Savienības Augstākā padome vienbalsīgi „uzņem" Latviju Padomju Savienības sastāvā. Šajā sēdē Kirchenšteins nolasa runu, ko Višinskis tam uzrakstījis priekšā un kas no krievu valodas pārtulkota latviski. Tikpat nožēlojamā veidā arī Lietuva un Igaunija pārvēršas par padomju republikām.

Tagad iesākas steidzīga Latvijas bagātību izlaupīšana, cilvēku apcietināšana, spīdzināšana un slepkavošana.

Uz Latviju ripo tukši padomju preču vilcieni ar uzrakstiem − „Maize bada cietējiem Latvijā", atpakaļ tie dodas ar Latvijas labību un citām mantām.

Arvien biežāk naktīs apcietina cilvēkus, un tie nozūd Čekas moku kambaros. Neviens vairs nezina, ko nesīs rītdiena. Jautrā Latvijas galvaspilsēta kļūst arvien drūmāka un klusāka. Smieties ir bīstami, jo tas var nozīmēt, ka apsmej padomju varu. Padomju vergu valstī nav par ko smieties − to pamazām iemācās arī latvieši.

Sarkanarmieši, viņu piederīgie un dažādi Krievijas vazaņķi piemēslo un apgāna Latvijas tīrās pilsētas, dzīve kļūst pelēka, smaga un baiga.

Tādēļ šim komūnistu valdīšanas laikam (no 1940. g. līdz 1941. g. jūnijam) tauta devusi nosaukumu: „baigais gads".

　

 

 

　

124. 1941. GADA JŪNIJA NOTIKUMI

Pa posta ceļu sūru
Ir gājis rads un draugs,
Uz svešu ļaužu jūŗu,
Kur smilgas maizei aug.

(N. Kalniņš)

Par komūnistu valdīšanas laikiem daudziem vēl bija ļaunas atmiņas no 1919. gada. Tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek 1940./41. gadā.

1919. gadā rīkotāji un noteicēji tomēr bija latviešu komūnisti, kas sākumā balstījās arī uz latviešu kaŗaspēka daļām (skat. 96. nod.). Vairākus gadus latviešu komūnistiem bija ievērojama vara visā Padomju Savienībā. − Kopš tā laika daudz kas bija mainījies. Iznīcinot gandrīz visus vecos lielinieku vadoņus, varu bija sagrābis Jozefs Staļins (skat. 104. nod.). Viņš izveido pasaulē vēl neredzētu varmācības un cilvēku izspiegošanas valsti. Būdams gruzins, Staļins tomēr cenšas būt krieviskāks par pašiem krieviem. Tādēļ Padomju Savienībā visiem nemitīgi jācildina „lielā krievu tauta", kamēr pārējās tautas tiek nežēlīgi apspiestas un vajātas. Tas tomēr nekavē krievu komūnistus sludināt, ka viņi visā pasaulē aizstāv apspiesto tautu brīvību. Pats sevi Staļins liek godāt par „mīļo tēvu, skolotāju, vadoni un sauli". Viņa baigākais sasniegums ir vergu darba ievešana padomju valstī.

Miljoniem cilvēku, kas komūnistiem neliekas uzticami, tiek turēti vergu nometnēs čekistu un asinssuņu apsardzībā. Kamēr tie spēj kustēties, tos izmanto vissmagākiem darbiem, līdz to spēki sabrūk un nāve tos atpestī no tālākām mokām. Ar šo vergu palīdzību Staļins rok kanālus, taisa ceļus un dzelzceļus, rok akmeņogles un rūdas, cērt mežus u.t.t. Galvenais mērķis ir bruņoties, lai komūnisms reiz iekaŗotu virskundzību visā pasaulē. Pārtikas un patēriņa preču ražošanu atstāj novārtā, un „laimīgie padomju ļaudis" staigā noplukuši, izbadējušies un bailēs, ka tikai nenokļūst vergu nometnēs. Paši vadoņi totiesu ir labi apgādāti ar visu vajadzīgo.

Sevišķi nožēlojams ir zemnieku stāvoklis. Viņiem ir atņemta zeme, un tie sadzīti kopsaimniecībās (kolchozos) un valsts saimniecībās (sovchozos). Par savu darbu tie saņem tik niecīgu atlīdzību, ka strādāt tiem nav ne mazākās intereses. Kolchoznieki atgādina agrāko laiku muižu kalpus vai dzimtcilvēkus 16.−18.g.s.

Vadonim tomēr nepietiek ar verdzisku padevību vien. Staļins vēlas, lai viņu bez tam nepārtraukti slavētu un tam pateiktos par „laimīgo dzīvi".

Pie šīs kārtības Maskava tagad sāk pieradināt arī latviešu tautu. Ārēji Latvija skaitās atsevišķa padomju republika ar savu padomju valdību, īstenībā visu noteic krievu komūnisti no Maskavas. Latvijas komūnistu partiju vada kāds Krievijā skolots un Staļinam pilnīgi padevīgs komūnists − J. Kalnbērziņš.

Gada laikā, protams, ir grūti novest Latviju tādā postā un nabadzībā kā pārējo Padomju Savienību, kaut arī krievi to laupa, cik spēdami. Brīvībā augusī latviešu tauta vispār nav piemērota padomju valsts iekārtai. Par latviešu salaušanu, pazemošanu un apspiešanu gādā komūnistu spiegi un visvarenā slepenā policija. Kaut arī tagad ierīko daudzus jaunus cietumus, tie pastāvīgi ir pārpildīti. Bez tiesas izmeklēšanas daudzus tūkstošus soda par „pretpadomju darbību" un izsūta uz vergu nometnēm. Daudzus mežonīgi spīdzina, lai tie atzītos dažādos izdomātos noziegumos. Ap 1000 cilvēku nošauj un aprok cietumu pagalmos vai nomaļās vietās.

Latvijas armiju samazina uz pusi, nosauc par territoriālo korpusu un iekļauj padomju armijā. Pamazām to likvidē pavisam, lielāko daļu virsnieku apcietina un aizved uz Krieviju. Par viņu likteni maz kas zināms.

Bet tas ir tikai iesākums. Maskava jau sen klusībā gatavojas plašam Baltijas tautu iznīcināšanas darbam. Ir paredzēts no katras zemes aizvest vergu darbos vairākus simttūkstošus cilvēku. Pirmās lielās vispārīgās cilvēku medības un izsūtīšanas (deportācijas) notiek 1941. gadā, naktī no 13. uz 14. jūniju. Šajā naktī čekisti un viņu izpalīgi Latvijā apcietina ap 16.000 cilvēku, to starpā sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus. Tos sadzen aizrestotos lopu vagonos un aizved vergu darbos, galvenā kārtā uz apgabaliem pie Ziemeļu ledus jūras un Sibīriju. Ģimeņu locekļus pie tam atšķiŗ vienu no otra un izklīdina pa dažādām vergu nometnēm. Pavisam baigajā gadā komūnisti nomoka, nogalina un aizved verdzībā 34.000 Latvijas iedzīvotāju.

Šī cilvēku bendēšana tiem tomēr jāpārtrauc agrāk nekā domāts, jo 1941. gada 22. jūnijā Vācija (pēc Grieķijas un Dienvidslāvijas ieņemšanas) sāk kaŗu pret Padomju Savienību. Šai kaŗā Vācijas sabiedrotie ir Somija, Ungārija un Rumānija.

Daudzi latvieši, to vidū bijušie aizsargi un kaŗavīri, tajā laikā ir sabēguši mežos, lai paglābtos no komūnistu vajāšanām. Lielai daļai ir arī ieroči, ko tie agrāk paguvuši noslēpt. Tagad viņi apvienojas partizānu grupās un frontes aizmugurē sāk cīņu pret krievu iebrucējiem.

Vācu armija ātri laužas uz priekšu. No Latvijas, cilvēkus apšaudami, atkāpjas sarkanās armijas pulki. Latviešu partizāniem izdodas vēl pēdējā brīdī pasargāt daudzus no krievu slepkavībām un atbrīvot daļu apcietināto. Vairākas pilsētas vēl pirms vācu ienākšanas krīt latviešu brīvprātīgo cīnītāju rokās. Tas palīdz vāciešiem ātri un bez lieliem zaudējumiem ieņemt Latviju.

1941. gada 1. jūlijā pirmās vācu triecienvienības iesoļo Rīgā. Baigajā gadā pārmocītie latvieši sagaida vācu kaŗaspēku kā atbrīvotājus. Aizmirstas ir senās pārestības, aizmirsta ir Hitlera nodevība 1939. gadā. Latvieši patiesi šai brīdī atviegloti uzelpo, redzot kā zilpelēkās vācu kolonnas dodas pakaļ bēgošajam ienaidniekam uz austrumiem.

Rīgas radiofonā šai dienā atkal atskan Latvijas valsts himna, ielās parādās Latvijas nacionālie karogi. Visās vietās latvieši steidzas atjaunot savas pārvaldes iestādes un kaŗaspēka vienības. Uz latviešu komandantūrām plūst brīvprātīgie, lai pieteiktos cīņai pret komūnismu. Sveši cilvēki apsveic viens otru par izglābšanos no Staļina vergu valsts briesmām. Rīgā atkal redz smaidošus ļaudis. Smaida arī vācu kaŗavīri, pārsteigti par draudzīgo sagaidīšanu. − „Jums vairs nav jābaidās", saka vācu kaujas vienību vīri, atbildot uz iedzīvotāju sveicieniem. −

Kā Hitlera valdība izmanto latviešu tautas noskaņojumu 1941. gada vasarā?

　

 

 

　

125. LATVIEŠI „AUSTRUMZEMĒ"

„Vecās briesmas jāredz atkal!
Miroņi nāk mācīt dzīvos!"

(J. Rainis)

Lai gan vācieši ir centīga un strādīga tauta, viņiem ir maz draugu pasaulē. Tam par iemeslu ir Vācijas vadītāju neapvaldītās un rupjās iekarošanas un laupīšanas tieksmes, kas parādījušās abos pasaules kaŗos. Tikko vāciešiem izdodas iegūt kādus panākumus kaŗa laukā, viņu vadoņi zaudē katru mēra sajūtu − aizmirst, ka arī citām tautām ir tiesības dzīvot un pastāvēt.

Jau pirmajā pasaules kaŗā vācu rīcība modināja pret tiem lielu sašutumu. Otrā pasaules kaŗā Vācijas nacistu vadoņa Hitlera neprātība, necilvēcība un smagie noziegumi sagādā neizsakāmas ciešanas daudzām Eiropas tautām un beigās − arī pašiem vāciešiem.

 

*

 

Latviešu un pārējo Baltijas tautu vēsturē nav otra gadījuma, kad noskaņojums tautā ir tik labvēlīgs vāciešiem kā 1941. gada vasarā. Tajā brīdī Vācijai ir pilnīgi iespējams iesaistīt visu Baltijas valstu bruņotos spēkus cīņā pret krievu komūnismu un iegūt sev uzticīgus sabiedrotos Baltijas jūŗas krastos.

Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Hitleram un viņa padomdevējam Austrumeiropas lietās − Alfrēdam Rozenbergam / A. Rozenbergs, viens no Baltijas valstu lielākiem nīdējiem, pieskaitāms latviešu tautas nodevējiem, t. s. kārklu vāciešiem. Tēva līnijā viņš cēlies no Vidzemes latviešiem, studējis Rīgā./ ir noziedzīgi plāni pret nevācu tautām. Tie paredz Baltijas valstu (arī Polijas u.c.) iznīcināšanu un to kolonizēšanu ar vāciešiem. Baltijas tautas nacistu vadoņi grib pa daļai izsūtīt uz Krieviju, pa daļai pārvācot. Rozenbergs, acīmredzot, jūtas kā Vācu ordeņa lielmestrs 20. gadu simtenī. Par šiem nodomiem gan pagaidām vēl atklāti sargās rakstīt, bet vācu rīcība ir nepārprotama. Daži dedzīgākie nenociešas un to arī izpauž sarunās.

　

JG21 (nobeigums)

 

Pakaļ vācu frontes kaŗavīriem uz Latviju tagad steidzas dažādi Rozenberga „Austrumu ministrijas" vīri, visādi rīkotāji un vadītāji („zonderfīreri", „leiteri"), vācu drošības policisti (SD-vīri) un slepenā valsts policija (Gestapo), kam līdzīgi uzdevumi kā krievu čekistiem.

Latviešiem paziņo, ka viņu palīdzība nav vajadzīga, un viņu vienības atbruņo. Visus krievu rīkojumus par zemes un īpašumu atņemšanu atstāj spēkā. Šie īpašumi tiek pasludināti par vācu kaŗa laupījumu, Latvija − par apgabalu, kas atņemts Padomju Savienībai. Latvijas valsts vārdu nedrīkst pat pieminēt. Rīgas ielas nepacietīgākie pārvācotāji steidz pārdēvēt vācu vārdos. Tai pašā laikā vācieši nebeidz liekulīgi skandināt, ka viņi ir latviešu atbrīvotāji un ka latviešiem tādēļ jābūt pateicīgiem.

Latviju, Lietuvu, Igauniju un Baltkrieviju vācieši apvieno dīvainā pārvaldes vienībā, ko nosauc par Austrumzemi (Ostland). Tā latvieši negaidot pārvēršas par „austrumniekiem" jeb „iedzimtajiem", kā jaunā vara tos tagad apzīmē. Pārtiku drīkst pirkt vienīgi pret pārtikas kartītēm, un „iedzimtie" dabū tikai daļu no tā, kas piešķirts „kungu tautai" (vācu nacistu izgudrojums savas tautas apzīmēšanai, kas radīja izsmieklu visā pasaulē). Tāpat rīkojas ar drēbēm, apaviem, algām u.c. Pēc vācu domām „iedzimtajiem" (Eingeborene, Einheimische) nav vajadzīgas ne augstākas skolas, ne citas zinātnes un kultūras iestādes. Par sevišķi bīstamu uzskata vēstures pētīšanas darbu. Tādēļ nekavējoties slēdz Latvijas Vēstures institūtu.

Tā samērā īsā laikā vācu vadoņi panāk, ka draudzīgo jūtu vietā latviešos rodas sašutums un naids. Vācu ierēdņu uzpūtība un bieži vien nemākulīgā un ačgārnā rīcība ir par iemeslu arī neskaitāmām zobgalībām.

Tomēr vācieši paši vien nespēj Latviju pārvaldīt. Tādēļ blakus vācu iestādēm atļauj darboties latviešu pašpārvaldei. Tās nodaļas nosauc par ģenerāldirekcijām un par galveno ģenerāldirektoru nozīmē ģen. O. Dankeru, kas pārzina iekšlietas. Latviešu pašpārvaldei, protams, jāizpilda visi vācu rīkojumi, arī nelikumīgie. Tā nevar aizkavēt apcietināšanas, koncentrācijas nometņu ierīkošanu, cilvēku apšaušanu un izsūtīšanu darbos uz Vāciju.

Tomēr, cik spēdami (viens vairāk, otrs mazāk), ģenerāldirektori cenšas aizstāvēt latviešu intereses un sagādāt tautai ciešamāku dzīvi zem vācu okupācijas varas. Izdodas atjaunot vidusskolas un Latvijas Universitāti (no Vēstures nodaļas gan padzen prof. A. Švābi un doc. M. Stepermani), teātŗus un operu. Vēlāk ar nosaukumu „Vēstures krātuve" atsāk darbību Vēstures institūts. Bet pilnīgi veltas ir pūles panākt kaut daļēju Latvijas patstāvības atjaunošanu.

Tad vairāki latviešu valstsvīri, agrāko polītisko partiju vadītāji un darbinieki, slepeni nodibina Latvijas Centrālo Padomi (1943. g.), lai organizētu pretestību vācu varai. Tā stājas sakaros ar igauņiem un leišiem un cenšas nogādāt uz ārzemēm ziņas par patiesajiem apstākļiem Latvijā. LCP vada pirmā Latvijas valsts prezidenta dēls − prof. K. Čakste. 1944. gadā viņš krīt „Gestapo" rokās un mirst Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā.

Vācu okupācija ilgst no 1941. līdz 1945. gadam, kādēļ upuŗu skaits ir lielāks nekā komūnistu baigajā gadā. Tajā laikā vācu „Gestapo" un „SD" nogalina ap 10.000 latviešu. Ieslodzīto skaitu vērtē ap 50.000. Visnežēlīgāk nacisti apietas ar žīdiem, kuŗus Hitlers apņēmies iznīcināt visā Eiropā. Vairāk miljonu nogalināto Eiropas žīdu skaitā ir arī ap 60.000 Latvijas žīdu.

Līdzīgi un pat vēl ļaunāk Hitlera valdība izrīkojas citos ieņemtajos apgabalos. Tas ar laiku atriebjas vāciešiem pašiem. Kaŗa sākumā daudzas padomju kaŗaspēka daļas (sevišķi ukraiņi, baltkrievi, Kaukāza tautas) labprātīgi padodas vācu gūstā, jo arī viņi ir pret krievu komūnistu varu. Bet vāciešu varmācīgā izturēšanās cerību vietā rada vilšanos un vēlāk stiprina padomju armiju pretestību.

Jāatzīmē, ka nacistu slepkavošanas darbos nav vainojamas vācu armijas vienības. Kā vācu kareivji, tā virsnieki visus šos gadus Latvijā izturas pieklājīgi un cilvēcīgi. Daudzi kļūst arī patiesi latviešu draugi.

Kaŗš turpinās, bet ne tā, kā Vācijas vadonis to paredzējis. −

　

 

 

　

126. LATVIEŠI AUSTRUMU FRONTE

„Mēs mīlu aizmirst mācījāmies
Un mantu pamest kā lieku.
Ko zaudēt mums nav, tādēļ celsimies
Un iesim pret ienaidnieku."

(Kaŗa ziņotājs Paulis Kalva)

1941. gadā Vācija ir pakļāvusi lielāko Eiropas daļu, bet izšķirīga uzvara nav gūta. Noticis ir tas, no kā vācu ģenerāļi visvairāk baidījušies − vāciešiem vienā laikā jākaŗo vairākās frontēs. Rietumos nav izdevies satriekt Angliju, bet Ziemeļafrikā tiem jāiet glābt sabiedrotie itālieši, kuŗus angļi draud sakaut. Visās ieņemtajās valstīs viņiem jātur ievērojami bruņoti spēki savas varas uzturēšanai. Kaŗš pret Padomju Savienību paņem pēdējās vācu rezerves.

1941. gada oktobrī sākas neredzēti bargs sals un sagādā vāciešiem negaidītus zaudējumus austrumos. Vācu tanku armijas burtiski „iesalst" dažus desmit kilometrus no Maskavas.

1941. gada 7. decembrī Vācijas sabiedrotie − japāņi, uzbrūk amerikāņu flotes bāzei Havaju salās, un Amerika iestājas kaŗā. Vācijas liktenis līdz ar to ir apzīmogots, kaut arī sīvas cīņas turpinās vēl vairākus gadus. Kopējās briesmas dabīgā kārtā apvieno rietumu lielvalstis (ASV, Angliju) ar Padomju Savienību cīņā par Hitlera varas gāšanu. Milzīgi kaŗa materiālu un pārtikas krājumi tagad no Amerikas Savienotajām Valstīm sāk plūst uz Angliju un Padomju Savienību. Nemitīgi un nenovēršami pieaug Hitlera Vācijas pretinieku spēki.

Drīz pēc tam, kad vācieši noraida latviešu prasības par Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, tie tomēr mēģina izmantot latviešu kaŗavīrus savā labā. Vācu uzraudzībā sāk sastādīt tā sauktos kārtības dienesta (policijas) bataljonus it kā drošības uzturēšanai Latvijā. Taču drīz „policijas" bataljonus izlieto tiešai kaujas darbībai pret padomju armiju.

Naids un sašutums par krievu komūnistu briesmu darbiem ir tik liels, ka daļa latviešu sākumā brīvprātīgi iestājas šinīs vienībās. To vidū sevišķi daudz tādu, kuŗu piederīgie aizdzīti vergu darbos uz Padomju Savienību. Daudzi latviešu kaŗavīri un virsnieki arī nevar samierināties ar to, ka 1940. gadā tiem bija jānoskatās, kā sarkanā armija iesoļo Latvijā. Viņi joprojām sajūt to kā negodu, kas tiem jānomazgā cīņā pret ienaidnieku austrumos.

Lai gan latviešu kaŗavīrus tikai nepilnīgi apbruņo, tos jau 1941. gada oktobrī sāk nosūtīt uz fronti. 1942. gadā latviešu vienības ir izkaisītas visā austrumu frontē no Somijas līča līdz Melnajai jūrai. Tā kā latviešu bataljoni ir piedalīti lielākām vācu vienībām, tad viņu nopelni un panākumi parasti tiek piedēvēti vāciešiem. Veltas izrādās cerības, ka latviešu varonība kaujas laukā liks vāciešiem mainīt savu izturēšanos Latvijā. Vācu vadība piekāpjas tikai dažos sīkākos jautājumos. Uz galvenām prasībām tie atbild ar miglainiem izteicieniem: „Katra tauta iegūs tādu vietu ‘jaunajā Eiropā’, kādu tā būs nopelnījusi." − „Jaunā Eiropa" drīz kļūst par dažādu zobgalību priekšmetu. Hitlera ļaunprātīgie nolūki ir pārāk skaidri redzami.

Arvien mazāks kļūst latviešu brīvprātīgo skaits, bet labi kaŗotāji vāciešiem ārkārtīgi vajadzīgi. Ar visādiem nelikumīgiem līdzekļiem (piem., it kā norīkojot darbos ar Darba pārvaldes palīdzību) viņi sāk iesaistīt latviešus kaŗa dienestā vācu daļās, nosaucot tos par „armijas izpalīgiem". Par latviešu bezkaunīgo un pretlikumīgo izmantošanu pašpārvalde vairākkārt bez panākumiem iesniedz protestus vācu iestādēm. Tos, kas atsakās paklausīt vācu pavēlēm, iesloga cietumos vai koncentrācijas nometnēs (pēc boļševiku parauga).

1943. gada sākumā vācieši paziņo, ka tiks dibināta lielāka latviešu kaujas vienība − Latviešu leģions („Latviešu SS / Sturmstaffel (trieciena vienības)/ brīvprātīgo leģions"). Attiecīgo pavēli Hitlers paraksta 1943. gada 10. februārī. Vācieši to iztēlo kā sevišķu labvēlību un pagodinājumu. Tie pieprasa, lai latviešu pašpārvalde tagad izdara vispārēju mobilizāciju. Ģenerāldirektori paskaidro, ka vispirms jāatzīst Latvijas neatkarība, jo citādi latviešiem nav mērķu, par ko cīnīties. Vienošanos nepanāk, bet mobilizāciju nelikumīgā kārtā izsludina paši vācieši. Stāvoklis austrumu frontē ir draudīgs, jo vācu armijas sākušas atkāpties. Latviešu pašpārvalde piekāpjas. Daži pat cer, ka no leģiona ar laiku izaugs Latvijas armija. Latviešu leģionāri ir tērpti vācu uniformās, bet ar vairodziņu Latvijas krāsās un uzrakstu „Latvija" uz kreisās piedurknes.

Tomēr leģionā izdodas apvienot tikai nelielu daļu no izkliedētajiem brīvprātīgo bataljoniem un spaidu kārtā iesauktajiem − apm. 30.000 no 150.000. Vācieši baidās ļaut sapulcēties lielākiem latviešu spēkiem. Arī leģiona vadību vācieši patur savās rokās. Abu leģiona divīziju (15. un 19. div.) komandieŗi ir vācu ģenerāļi, pārējie virsnieki − latvieši. Augstākie latviešu virsnieki skaitās divīziju kājnieku priekšnieki: pulkveži Silgailis, Veiss, Lobe.

Latviešiem piešķiŗ gan leģiona ģenerālinspektora amatu, bet tam nav nekādas ietekmes uz kaujas darbību, čenerālinspektoram atstāj tikai palīdzības un aprūpes darbu ar ļoti nenoteiktām tiesībām. Šai postenī nāk vecais latviešu strēlnieku virsnieks, ģenerālis R. Bangerskis. Ar savu ļoti pieklājīgo, bet noteikto rīcību viņš iegūst krietni lielāku stāvokli, nekā vācieši to paredzējuši.

Latviešu leģiona cīņās pie Ļeņingradas un Volchovas atkal pilnā mērā parādās latviešu kaŗavīru ārkārtīgās kaujas spējas. Vācu virspavēlniecība ir spiesta frontes ziņojumos vairākkārt atzīmēt leģionāru nopelnus un piešķirt tiem vācu armijas visaugstākos apbalvojumus (bruņnieku pakāpes dzelzs krustu).

Latvieši dzimtenē cenšas dažādi atbalstīt savus kaŗavīrus austrumos. Tiem nosūta tūkstošiem dāvanu saiņu un grāmatu, nodibina sevišķu organizāciju − Latviešu kaŗavīru palīdzību (LKP). Tāpat kā strēlnieku laikos, rodas daudz jaunu dziesmu, gan pašu leģionāru (piem., „Zilais lakatiņš"), gan dzejnieku sacerētas. Par latviešu kaŗavīru frontes laikrakstu kļūst „Daugavas Vanagi" (1942.-45.). Daudzi latviešu un vācu kaŗa ziņotāju raksti stāsta mājiniekiem par latviešu cīņām Krievijas purvos un mežos.

Bet leģionam nekad nav lemts kļūt par Latvijas armiju. Kaut arī vācu frontes 1943. un 1944. gadā ļogās un brūk visās malās, vācieši ietiepīgi turas pie saviem uzkundzēšanās nodomiem. „Ja Vācijai ir jāiet bojā, tad lai iet bojā visa Eiropa" − tādas ir Vācijas vadoņa Hitlera domas. Atļaut latviešiem radīt savu armiju nozīmē atzīt Latvijas neatkarību. To vācu nacisti negrib pieļaut.

Grūtākās un slavenākās kaujas Latviešu leģionam stāv vēl priekšā. −

　

　

 

127. NEUZVARĒTĀ KURZEME

„Tie laiki bij, tak atceries,
Kur slavu likt pēc kaujām?
Pie Džūkstes bedri aizbēra
Trīs jaunavas ar saujām!"

(Andrejs Eglītis)

1944. gada janvārī sarkanā armija pārrauj vācu fronti pie Ļeņingradas. Vairākām vācu kaŗaspēka daļām draud pilnīga iznīcināšana. Tāpat kā latviešu strēlnieki pirmā pasaules kaŗā izglāba 12. krievu armiju no vācu gūsta kaujās pie Rīgas (skat. 90. nod.), tā latviešu leģionāriem tagad jāglābj vācu vienības no boļševiku ielenkuma. Smagās cīņās leģiona kaujas grupa pulkveža Veisa vadībā atbrīvo divas ielenktas vācu divīzijas. Latviešu komandieri par to apbalvo ar bruņnieku pakāpes dzelzs krustu.

Vācu armiju atkāpšanās turpinās, un līdz ar tām leģions spiests atiet uz Latvijas robežu pusi. 1944. gada jūlijā cīņas jau notiek uz Latvijas zemes. Vidzemei un Latgalei iesākas jauni bēgļu laiki. Daļa iedzīvotāju dodas uz Kurzemi un Zemgali, citi pa jūŗu uz Vāciju vai slepeni uz Zviedriju, tālāk no komūnisma briesmām.

Stipri cietušo 15. latviešu divīziju augustā no Rīgas pārved uz Vāciju pārformēšanai. 19. latviešu divīzija visu vasaru atrodas nepārtrauktās asiņainās kaujās pret pārākiem padomju spēkiem.

Vācu armijas tiek dragātas kā austrumos, tā rietumos. 1944. gada jūnijā rietumu sabiedrotie izceļ kaŗaspēku Francijā. Vācieši vairs nespēj atvairīt pretinieku uzbrukumus gaisā, un Vācijas pilsētas pārvēršas drupu kaudzēs.

Septembrī vācieši steidzīgi izvācas no Igaunijas. Krievu rokās krīt arī Latgale un Vidzeme. 10. oktobrī 19. divīzija atkāpjas pār Daugavu uz Kurzemi. 13. oktobrī sarkanā armijā iesoļo Rīgā. Ap to pašu laiku padomju divīzijas ietriecas Austrumprūsijā un sasniedz tur Baltijas jūŗu. Vācu spēkiem Rietumlatvijā ir nogriezts atkāpšanās ceļš pa sauszemi.

Kurzemes ielenkumā atrodas 32 vācu divīzijas (vairākas gan ļoti niecīgā sastāvā) un slavenā latviešu 19. divīzija. Kurzemē saplūst arī ap 300.000 bēgļu no pārējiem Latvijas novadiem. Tiem Kurzeme kļūst par viņu pēdējo patvērumu no boļševikiem, par − „cerību zemi".

Ārkārtīgi nikno kauju dēļ, ko izcīna Kurzemes aizstāvji, rodas apzīmējums − „Kurzemes cietoksnis". Tur latviešu 19. divīzijas leģionāri pārcilvēcīgās cīņās pārspēj paši sevi. Kurzemes cīņām ir pašām sava vēsture, ko nav iespējams notēlot nedaudz lappusēs. Var tikai īsumā norādīt uz šo notikumu gaitu.

No 1944. gada oktobŗa līdz 1945. gada maijam Staļins dzen sarkano armiju sešos lieluzbrukumos ar noteiktu pavēli − ieņemt Kurzemi. Krievi uzbrūk ar 3-10 kārtīgi pārākiem spēkiem, milzīgā artilērijas, tanku un lidmašīnu atbalstā. Kaujās par Kurzemes cietoksni Maskava zaudē ap 400.000 vīru, 2500 tanku un 1000 lidmašīnu, bet nespēj salauzt aizstāvju pretestību. Lai izpildītu sava mežonīgā valdnieka pavēles, padomju ģenerāļi triec sarkano armiju ugunīs, lai tas maksā, ko maksādams. Tādēļ šīs kaujas ir pazīstamas ar savu ārkārtīgo nežēlību. Tā, piemēram, lai pārvarētu mīnu laukus aizstāvju pozīciju priekšā, krievi vienkārši dzen pa priekšu neuzticamākās kaŗaspēka daļas (t.s. soda bataljonus). Tie, protams, tiek saraustīti gabalos, bet pārējiem ir atbrīvots ceļš.

Sarkanā armijā boļševiki piespiež cīnīties arī latviešus no ieņemtajiem Latvijas apgabaliem (skat. Ulafa Jansona balādi „Džūkstes izlūki").

19. latviešu divīzija aizstāv fronti Džūkstes, Lestenes un Jaunpils rajonā. Vairākkārt krievu uzbrukumu galvenie triecieni vēršas tieši pret 19-tās pozīcijām. Viena no šādām kaujām notiek 1944. gada Ziemsvētkos. Pret 19. divīziju krievi raida cīņā 10 kājnieku divīzijas, daudzas tanku nodaļas un ap 500 lidmašīnu, šo cīņu laikā pozīcijas iet no rokas rokā, pārtrūkst sakari starp kaŗaspēka daļām un brīžam liekas, ka nav glābiņa pārspēka priekšā. Lielākā daļa 19. divīzijas kaŗavīru ir ievainoti. Bet atlikušie atkal un atkal apvienojas nelielās grupās, iet prettriecienos un, nāvi nicinādami, turpina iznīcināšanas kauju. Krievu zaudējumi beidzot ir tik lieli, ka tie spiesti pārtraukt uzbrukumu.

Kad leģiona ģenerālinspektors Bangerskis pēc kaujas apmeklē 19-to, tās komandieris ģen. Strekenbachs atzīstas: „Es īstenībā vairs neticēju, ka fronti iespējams noturēt. Latviešu divīzija ir pārspējusi pati sevi." − Kurzemes cīņu laikā kāds vācu kaŗavīrs paskaidro vienam no latviešu kaŗa ziņotājiem: „Mēs, vācieši, neapšaubāmi esam vieni no vislabākajiem kaŗavīriem (Soldaten) pasaulē, bet jūs, latvieši, esat kas vairāk − jūs esat cīnītāji (Kämpfer). Grūtākajās cīņās − nakts uzbrukumos un mežu kaujās mēs nespējam ar jums mēroties." Vācu ģenerālis Krīgers, VI korpusa komandieris, kādā runā 1945. gada janvārī izsakās: „Es droši varu sacīt, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē."

Pār 19. divīziju nolīst īsts apbalvojumu lietus. Daudziem leģionāriem ir visas goda zīmes, kādas vien vācu armijā vispār iespējams iegūt par varonību kaujas laukā. Nevien vairāki virsnieki, bet arī kāds latviešu kaprālis (Alfrēds Riekstiņš no majora Laumaņa leģendārā triecienu bataljona) saņem bruņnieka pakāpes dzelzs krustu. Latviešu divīzijas izcilo varonību vairākkārt visai pasaulei pauž vācu virspavēlniecības ziņojumi.

Kurzemes cīņām sevišķu spožumu piešķir tas, ka šīs frontes aizstāvji otrā pasaules kaŗā nekad netiek uzvarēti kaujas laukā.

Kurzemes cietoksnis apdzejots daudzu latviešu dzejnieku, pirmā kārtā, Andreja Eglīša darbos. Atsevišķu cīņu tiešie notikumi notēloti dažās Ulafa Jansona balādēs − „Bēres Lestenē" un „Džūkstes izlūki". −

Tajā laikā notiek arī vairāki mēģinājumi vēl pēdējā brīdī atjaunot Latvijas neatkarību.

Tā kā Latviešu pašpārvalde Kurzemē vairs nedarbojas un iedzīvotāji padoti dažādu vācu iestāžu patvaļai, leģiona ģenerālinspektors atkārtoti iesniedz protestus Vācijas valdībai. Beidzot vācieši piekrīt Latvijas Nacionālās Komitejas (LNK) dibināšanai. Tas notiek Potsdamā (Berlīnē) 1945. gada 20. februārī. Par LNK prezidentu kļūst ģenerālis R. Bangerskis. Latviešu cerības, ka Vācija šo komiteju atzīs par Latvijas Pagaidu valdību, tomēr izrādās veltīgas. Tās darbību Kurzemē visādi traucē un ierobežo.

Kļūmīgi beidzas dažu latviešu virsnieku nodoms radīt pilnīgi neatkarīgas bruņotas vienības ģen. Kureļa vadībā. Vāciešiem izdodas tās ielenkt un daļu sagūstīt. Vairākus virsniekus soda ar nāvi.

Maija pirmajās dienās (Hitlers ir jau izdarījis pašnāvību) vairāki latviešu atklātības darbinieki saziņā ar leģiona virsniekiem nolemj Kurzemē sasaukt Tautas padomi un nodibināt Latvijas Pagaidu valdību ar pulkvedi R. Osi priekšgalā. 8. maijā izsludina Tautas padomes (tā sastādās no latviešu kaŗavīru, pašvaldību un organizāciju pārstāvjiem) sēdi Liepājā.

Bet jau 7. maijā, pīkst. 12.00 trīs latviešu kaŗa ziņotāji Liepājā, klausoties angļu raidījumu (BBC), uztver ziņu, ka Vācija bez noteikumiem padevusies saviem pretiniekiem. Nākošā dienā visās frontēs jānoliek ieroči.

 

 

 

128. DIVAS PASAULES

„Jūs žēlojat savas mājas,
Man citas pajumtes nava −
Mans karogs un mana slava
Man pāri plivinājās."

(Veronika Strēlerte)

Otrs pasaules kaŗš Eiropā beidzas ar Vācijas galīgu sakāvi un padošanos bez noteikumiem. Nedaudz vēlāk amerikāņu atombumbas piespiež arī Japānu nolikt ieročus.

Cīņā pret Hitleru Padomju Savienība kopš 1941. gada ir bijusi Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotais. Aizrāvušies ar Vācijas satriekšanu, rietumu valstsvīri neievēro briesmas, kas pasaulei draud no krievu komūnistu uzkundzēšanās tieksmēm. Sevišķi maldīgi ieskati par Staļinu ir ASV prezidentam F. Ruzveltam. Viņš cer, ka Padomju Savienība arī pēc kaŗa draudzīgi sadarbosies ar rietumiem un ka tai nav varmācīgu nolūku pret citām tautām. Tādā kārtā kaŗa nobeigumā sarkanā armija var iesoļot visā austrumu un vidus Eiropā.

Daudzi latvieši Kurzemē līdz pēdējam brīdim cer, ka viņu kaŗavīru aizstāvēšanās cīņa beigsies ar brīvības atgūšanu. Tie tic, ka Amerika un Anglija nepieļaus krievu kaŗaspēkam iesoļot Kurzemē, kad vācieši būs sakauti. Atmiņā nāk 1919. gads, un tā rodas baumas, ka Kurzemes ostās gaidāma rietumvalstu kaŗa flotes ierašanās. Uz tiem, kas ir citādās domās, optimisti negrib klausīties.

Nekas tamlīdzīgs nenotiek. 1945. gada 8. maijā, kad daudzās zemēs līksmo par kaŗa izbeigšanos, sabrūk latviešu cerības Kurzemē.

Pēc padošanās noteikumiem Kurzeme nāk padomju kaŗaspēka rokās. Noteiktā laikā vācu kaŗavīri, paklausot pavēlei, noliek ieročus. Tādu pašu pavēli saņem 19. divīzijas vīri. Daudzi to atsakās pildīt un dodas mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni. Tikai nedaudzi latviešu kaŗavīri un iedzīvotāji laivās un kuģos izglābjas pāri jūrai uz Zviedriju un Vāciju. Tur viņi pievienojas tiem, kas aizbraukuši jau agrāk.

Ap 140 latviešu kaŗavīrus zviedru valdība nožēlojamā un gļēvā kārtā 1946. gada janvārī izdod boļševikiem. Veltīgi ir zviedru sabiedrības protesti, un drūmi izskan Stokholmas bīskapa Bjerkkvista brīdinājums: „Pasargi, Dievs, mūs no asins grēka!" −

Latviešu vienības Vācijā (15. divīzija u.c.) kaŗa pēdējās dienās cenšas ar kauju izlauzties uz rietumiem un tur padodas angļiem un amerikāņiem. Lielākā daļa nokļūst Zedelghēmas kaŗa gūstekņu nometnē Beļģijā. Gūsta laikā dibinās plašā latviešu kaŗavīru organizācija „Daugavas Vanagi". 1946. gadā latviešu kaŗavīrus atbrīvo un viņi pievienojas pārējiem latviešu bēgļiem. To skaits brīvajā pasaulē pārsniedz 100. 000.

Sākot ar 1945. gada 8. maiju, krievu komūnisti sagrābj savā varā visu Latviju. Formāli tā gan skaitās atsevišķa republika − Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika − bet īstenībā tā atrodas pilnīgā Maskavas verdzībā. Komūnisti var tagad turpināt to, ko tie nepaguva paveikt baigajā gadā. Daudz latviešu izsūta uz vergu nometnēm vai tāliem neapdzīvotiem apgabaliem Sibīrijā. Latvijas zemkopību sagrauj, un zemniekus padara par komūnistu dzimtcilvēkiem − kolchozniekiem (1949. g.), kuŗiem nekas nepieder un kuŗus nežēlīgi izmanto. Zemi cenšas industrializēt, bet ražojumi aizplūst „lielās dzimtenes" vajadzībām. Krievu kaŗaspēks un slepenā policija pastāvīgi uzrauga latviešu zemi un tautu. Tomēr nekādi spaidi nespēj izdzēst latviešu tautas brīvības centienus. (1953. gadā mirst komūnistu diktators Staļins. Turpmākos gados daļai izsūtīto izdodas atgriezties dzimtenē).

Līdz ar Latviju Maskavas virskundzībā nonāk Igaunija, Lietuva, Polija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Albānija, Čechoslovakija un Austrumvācija. Krievu komūnisti cenšas savu varu izplest arvien tālāk un plašāk. Viņu gala mērķis ir komūnisma verdzības ieviešana visā pasaulē.

Tā uzvarētā Hitlera vietā brīvajām rietumu valstīm nostājas pretī jauns un vēl bīstamāks ienaidnieks. Jau dažus gadus pēc otra pasaules kaŗa beigām sabrūk cerības par godīgu un miermīlīgu sadarbību ar Padomju Savienību. Tikai Amerikas atomu ieroči attur Maskavu no pārējās Eiropas pakļaušanas (totiesu komūnistiem izdodas paplašināt savu varu Āzijā).

Brīvās valstis Amerikas vadībā spiestas atkal bruņoties un apvienoties, lai aizsargātos pret komūnisma briesmām. 1949. gadā tās nodibina Ziemeļatlantijas savienību − „NATO". Iestājas stāvoklis, ko apzīmē par „auksto kaŗu". Visa pasaule ir sadalījusies divās daļās − komūnistu vergu valstīs un demokratiskajās rietumu valstīs.

Brīvās pasaules stiprākais balsts − Amerikas Savienotās Valstis, nekad nav samierinājušās ar Latvijas pakļaušanu Padomju Savienībai. Par vienīgo likumīgo Latvijas pārstāvi tās joprojām atzīst Latvijas brīvvalsts sūtni Vašingtonā (prof. A. Spekki).

Latvieši savā cīņā par brīvības atgūšanu nav vieni. Viņu liktenis un mērķi ir kopīgi ar visām krievu komūnistu apspiestām tautām, kuŗu skaits pārsniedz simt miljonus. Neviena vara, kas apspiež citas varas, nebalstās uz drošiem pamatiem. Agrāk vai vēlāk tai jāsabrūk pret tautu brīvības centieniem. Tāds liktenis reiz bija arī ārēji tik varenai krievu ķeizarvalstij. −

Šai vietā pašlaik beidzas stāsts par latviešu tautas piedzīvojamiem. Bet latviešu vēsture turpinās. Šīsdienas darbi un cīņas kļūst par rītdienas vēsturi, kas pievienojas agrākajai.

Šai apcerējumā ir izsekots latviešu tautas likteņiem no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Esam redzējuši, kā pirmbalti, bruņojušies ar laivas cirvjiem, ap 2000. gadu pr. Kr. ienāk Latvijas robežās. Mēs esam izsekojuši vēstures liecībām par senajām latviešu ciltīm, viņu novadiem un kaimiņiem. Ir stāstīts par viņu simtgadējām, sekmīgajām cīņām gan pret ziemeļu vikingiem, gan austrumslavu ciltīm.

Ilgie un asiņainie krusta kaŗi pret vāciem nobeidzas ar latviešu un igauņu zemju apvienošanu Svētās Māras valstī, kur valdnieki ir bīskapi un Vācu ordenis. Šai valstij izirstot, sākas ilga sacensība par šo iekāroto zemi dažādu varas kāru kaimiņu starpā (Polijas-Lietuvas, Krievijas, Dānijas un Zviedrijas). Dažādas varas mainās, bet nevienai nav lemts šo zemi paturēt. Visur mēs redzam arī bruņotus latviešu spēkus, kas piedalās šajās mainīgajās cīņās.

Vairāk nekā 200 gadus atsevišķi pastāv un slavena kļūst Kurzemes hercogvalsts Rietumlatvijā. Kopš 1795. gada visu Latviju ar vācu muižnieku palīdzību sagrābj savā varā Krievijas ķeizarvalsts.

Bet tautas brīvības centieni nav iznīcināmi.

Brāļu draudzes kustība, Rīgas latviešu cīņas, zemnieku sacelšanās, tautas atmoda un „jaunā strāva" ved pretim jauniem laikiem. 1905. gada Lielā latviešu revolūcija un latviešu karapulku parādīšanās pirmā pasaules kaŗa kauju laukos liecina par varenu notikumu tuvošanos.

Nāk latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.-1920. g.), kad latviešu kaŗotāju slava pāršalc visai pasaulei, un latvieši piedalās nevien savas, bet arī pasaules vēstures veidošanā. Iznākumā piepildās senie pareģojumi par „Gaismas pils" augšāmcelšanos − nodibinās brīvā latviešu valsts.

Kaut arī brīvības laikmets nav bez savām kļūdām un maldiem, tas ir spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznīcināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm un latviešu sirdīm. Tas nav pa spēkam arī austrumu vergu valsts viltīgajiem un nežēlīgajiem valdniekiem.

Tie latvieši, kas kā bēgļi nonāca brīvajā pasaulē pēc otra pasaules kaŗa, neatstāja savu zemi, lai meklētu labāku dzīvi svešumā. Viņi to darīja, lai paglābtos no komūnistu vajāšanām un turpinātu cīņu par savas valsts atbrīvošanu. To viņi vairāk vai mazāk arī darījuši. Tie ir iepazīstinājuši pārējo pasauli ar komūnistu īstajiem nolūkiem un patiesajiem apstākļiem šajā vergu valstī. Viņi sadarbojas ar pārējo apspiesto tautu pārstāvjiem, lai aizstāvētu un atgādinātu pasaules priekšā savas tiesības uz brīvību.

Latvieši ir centušies apvienoties organizācijās, nodibinājuši grāmatu apgādus un laikrakstus. Trimdā ir izdevies atjaunot lielu daļu no latviešu rakstnieku agrākajiem darbiem, daudz jaunu ir nākuši klāt. Kur vien iespējams, darbojas latviešu skolas, koŗi, teātŗa trupas un sporta biedrības. Kā varēdami, latvieši cenšas palīdzēt saviem tautiešiem dzimtenē un vergu nometnēs, sūtot drēbes, apavus un pārtiku.

Latviešu zinātnieki un mākslinieki ir pūlējušies turpināt savu darbu tā, lai tas nāktu par labu viņu tautai un nākotnes brīvajai valstij. Tas viss ir pamazām radījis cieņu un simpātijas cittautiešos.

Tāpat kā viņu tēvi un tēvu tēvi latvieši nekad nav atteikušies no cīņas un tādēļ joprojām nav uzvarēti. Savā ziņā trimdas latvieši ir pat laimīgāki par pārtikušajām un apmierinātajām tautām − viņiem ir liels un augsts mērķis par ko cīnīties − par atjaunotu Latvijas valsti.

Ne visi, protams, ir cīnītāji un ne visiem lemts sajust skaistumu, ko cilvēkam dod cenšanās pēc augstāka mērķa. Latvijas vēsture māca, ka visos laikos arī mums bijuši savi šaubīgie, mazticīgie un atkritēji. Tie ir nelaimīgi ļaudis, kas bez piemiņas ir nozuduši vēstures tumsā. Bet Latvijas vēsture arī rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirīgā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdz pārējos pretī jaunām uzvarām.

Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņu darbiem. Neviens upuris nav veltīgs, jo tas dod spēku, ticību un lepnumu dzīvajiem.

Tā tauta, kuŗai ir savi varoņi, un kuŗa tos neaizmirst, nav salaužama. Latviešu tautas likteņa gaitas agrākos un tagadējos laikos var raksturot dažās rindās, ko rakstījis lielais latviešu brīvības cīnītājs un pareģis Jānis Rainis:

„Mēness staru tilti
Ved uz jaunu cilti,
Kas to cīņu vedīs galā."

Stokholmā, 1956. gada 20. jūlijā.

Uldis Ģērmanis
Contuli, recontuli, emendavi

　

JAUNAS GAITAS līdzstrādnieks Uldis Ģērmanis (vidū), „Latviešu tautas piedzīvojumu" autors − aktīvs vēstures notikumu līdzdalībnieks, Liepājā 1945. gada 10.martā. Attēlā Latvijas Nacionālās Komitejas (LNK) prezidents ģen. R. Bangerskis ar savu pavadoni, kaŗa ziņotāju Uldi Ģērmani, atgriežoties no Berlīnes Liepājā. Pa kreisi − sagaidītājs, pašvaldību pārstāvis J. Niedra.