Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

 

 

Ievadam. Lai radītu darbu par latviešu tautas vēsturi trimdas jaunatnei /ko varētu lasīt arī visplašākās aprindas no vecākās paaudzes/ ir jāsaskaŗas ar daudz problēmām.

Katram saprotams, ka šādas grāmatas valodai jābūt skaidrai un vienkāršai /bet ne vulgārai/, stāstījumam spraigam un interesantam, dispozīcijai samērīgi un pārskatāmi izveidotai, u.t.t. To visu ir viegli formulēt, bet ārkārtīgi grūti īstenot. Tādēļ tikai pēc ilgākas vilcināšanās un citu pamudināts uzņēmos šo risku.

Ne latviešu, ne ārzemju vēstures literatūrā nav atrodami darbi, ko varētu uzskatīt par paraugu un kas atbilstu mūsu situācijai, laikam un vajadzībām. Tātad atrisinājums jāmeklē pašam. Šai gadījumā tad arī daudz laika ziedots, lai atrastu jaunu, piemērotu formu, kuŗā ietvert vēstures vielu. Tāpat vielas izvēle un sadalījums jūtami atšķiŗas no tā, kas praktizēts agrāk. Pēdējiem simts gadiem ierādīts vairāk telpas nekā visiem pārējiem vēstures posmiem kopā. −

Par to, kas plānots, gribēts un mēģināts, man jāpaskaidro:

l/ darbu veido samērā nelieli, noslēgti apcerējumi, kas savukārt saistās savā starpā un kopā sniedz stāstu par latviešu tautas vēsturi.

2/ Visi apcerējumi /nodaļas/ iedalīti 4 daļās: I − senie laiki /līdz 12. g. s. otrai pusei/, II − vidus laiki /līdz Māras valsts sabrukumam/, III − jaunie laiki /līdz tautas atmodai/ un IV − visjaunākie laiki /pēdējie simts gadi/. Līdz ar to atmesti agrākie, no sveštautiešiem pārņemtie periodizācijas veidi.

3/ Vairāk nekā parasts izmantoti latviešu dzejnieku darbi, kas izteic laikmeta noskaņas un nojautas vai citādā ziņā zīmīgi raksturo kādā nodaļā tēloto norisi.

4/ Darba centrālais motīvs ir latviešu tautas cīņa par savām tiesībām un brīvību. Tam pakārtots viss pārējais. Ar nolūku esmu izvairījies no dažādām uzskaitēm un aprakstiem /sevišķi attiecībā uz materiālo kultūru/, kas mazina stāsta spraigumu un gaŗlaiko lasītāju. Par mērauklu šai ziņā bijuši pēdējo gadu novērojumi, mācot vēsturi un ģeogrāfiju zviedru ģimnazijās.

5/ Nolūks ir nevien sniegt nepieciešamas zināšanas latviešu tautas vēsturē, bet jo sevišķi − ierosināt un ieinteresēt. Mērķis būtu sasniegts, ja lasītājs justu vēlēšanos par vienu vai otru jautājumu meklēt tālākus un plašākus paskaidrojumus. −

„Jaunās Gaitas” lasītāji tiek iepazīstināti ar minētā darba IV daļu − visjaunākajiem laikiem /apm. 1850. − 1950. g./. Autors.

1957. gada janvārī.

 

IV daļa.

67. EIROPAS TAUTAS MOSTAS

„Kur mani tēvi dzīvoj’ši,
Kur grūti pūlēj’šies,
Kur dus tie kapā mierīgi,
Tur esmu atmodies.
Un viņu kapi sludina:
Dēls, šeit ir tava tēvija,
Lai sveika, tēvija!”

/Ansis Līventāls, 1803. − 78. /

19. gadu simtenī visā Eiropā jūtams nemiers. Arvienu stiprāka kļūst daudzu tautu vēlēšanās dzīvot patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. Tautas, kas pakļautas citām varām /grieķi, īri, bulgāri, serbi, ungāri, čechi, beļģi u.c./ vēlas iegūt neatkarību vai vismaz lielāku brīvību. Tie, kuŗu zeme ir sadalīta vairākās valstīs /itālieši, vācieši/, grib apvienoties vienā valstī.

Šo spēcīgo tautisko kustību apzīmē par nacionālismu. Dedzīgākie nacionālisti parasti ir izglītotākie ļaudis, sevišķi augstskolu studenti.

Eiropas tautās pieaug interese par vēsturi, tautas parašām, valodu un dzeju. Tas savukārt stiprina nacionālo apziņu un brīvības tieksmes.

Tautu atmoda sākas jau Napoleona kaŗa laikos un izplatās pēc tam arvienu tālāk un plašāk /mūsu dienās tā ir sasniegusi Āziju un Āfriku/.

Drīz vienā, drīz otrā Eiropas stūrī uzliesmo sacelšanās un brīvības kaŗi. Vecā kārtība pamazām šķobās un brūk.

Ap 19. gadu simteņa vidu spēcīgs nacionālisms saviļņo arī latviešu tautu. Latviešu cīņa par savām tiesībām gan arī pirms tam nekad nebija norimusi, bet tā nenotika visas tautas vārdā. Atsevišķi cīnījās latviešu namnieki Rīgā, atsevišķi sacēlās latviešu zemnieki dažādās vietās uz laukiem.

Tagad latvieši sāk arvienu skaidrāk saprast, ka viņiem visiem ir kopīgi mērķi un kopīgi par tiem jācīnās. Latvijā sākās tautas atmodas laikmets.

To veicina patstāvīgas latviešu gruntnieku /lauku māju īpašnieku/ šķiras izveidošanās un izglītības pieaugšana. Liela nozīme ir mācības iestādēm /semināriem/, kas sagatavo latviešu tautskolotājus.

1839. gadā Vidzemē nodibina skolotāju semināru Valmierā /vēlāk to pārceļ uz Valku/, nākošā gadā arī skolotāju semināru Kurzemē /Irlavā/. No turienes nāk vairāki simti jaunu latviešu tautskolotāju. Daudzi no tiem kļūst pārliecināti latviešu nacionālisti. Savos audzēkņos viņi stiprina mīlestību un cieņu pret savu tautu.

Valkas skolotāju semināru vada ievērojamais audzinātājs Jānis Cimze. Viņš ir tā direktors no dibināšanas dienas līdz savai nāvei /1884.g./. Cimze vēlas uzturēt labas attiecības ar vācu muižniekiem un mācītājiem un nepiedalās nacionālajās cīņās. Viņa lielais nopelns ir tas, ka viņš izaudzina latviešiem daudz labu un krietnu skolotāju. −

Kāds tikpat kā aizmirsts 19. gadu simteņa dzejnieks /Jānis Rugēns, 1817.-76./ jautā 1842. gadā:

„Kad atnāks latviešiem tie laiki, Ko citas tautas tagad redz?”

Bet šai laikā latviešu vidū, kaut arī vēl nezināmi, jau atrodas viņu nākošie vadoņi. Drīz vien viņu vārdi un darbi kļūst plaši pazīstami visā zemē. Tāpat kā citām tautām arī latviešiem viņi nāk no augstskolu studentu un studiju beigušo vidus.

 

 

 

 

68. JAUNIE LATVIEŠU VADOŅI

„Latvijas kalnājos, Latvijas lejās
Krūtīs man atdzīvo brīvības gars.”

/Auseklis, 1850. − 79. /

Tērbatas universitātē 1854. gadā sāk studēt tautsaimniecību kāds Kurzemes lauksaimnieka dēls. Viņa ceļš uz Tērbatu nav bijis viegls. Tikai 25 gadu vecumā viņš varējis iestāties Jelgavas ģimnāzijā. Kā ģimnāzists viņš sarakstījis arī kādu grāmatu − „300 stāsti. Smieklu stāstiņi un mīklas”, lai pamudinātu latviešus vairāk lasīt. Jāceļ latviešu izglītība un turība, tad tie kļūs pašapzinīgāki un neatkarīgāki − tādas ir viņa domas.

Viņš nevar samierināties, ka latvieši savā zemē vēl arvienu atrodas vācu aizbildniecībā. Vācieši tajā laikā cenšas iestāstīt: „Latvietis, kas iegūst augstāku izglītību, līdz ar to kļūst vācietis. Tikai zemnieki ir latvieši.” Nevar teikt, ka viņiem nebūtu panākumu. Tērbatā netrūkst tādu latviešu studentu, kas izliekas par vāciešiem. Tie domā, ka tā ir „smalkāki” un izdevīgāki.

Pilsētās daudzi latvieši, kas iemācījušies „buldurēt vāciski”, tēlo vācu „birģeļus” /namniekus/ un sagroza savus uzvārdus, lai tie izklausītos vāciski. Tie ir tā sauktie „kaunīgie latvieši”, „kārklu vācieši” vai „puskoka lēcēji”.

Jaunais tautsaimniecības students pārsteidz daudzus, pieliekot pie savām durvīm vizītkarti:

Krišjānis Valdemārs − latvietis.

Vācieši ir uztraukti, un „universitātes rektors izsauc Valdemāru pie sevis. Students paskaidro: „Latvietis, kas labi prot vāciski, angliski un franciski, nevar reizē būt vācietis, anglis un francis, bet paliek joprojām latvietis.” Pēc šādas atbildes saruna izbeidzas. −

Krišjānim Valdemāram ir liela enerģija, drosme un darba spējas. Viņš stipri ietekmē cilvēkus, ar ko satiekas. Jau pēc neilga laika Valdemāra dzīvoklī uz apspriedēm sāk pulcēties latviešu studenti. Sājos „latviešu vakaros” tie nolasa referātus par ziniskiem un tautiskiem jautājumiem un pārrunā, kā veicināt tautas izglītību, celt tās turību un lepnumu.

Ļoti ievērojama nozīme ir diviem Valdemāra domu biedriem − Jurim Alunānam /1832.-1864. / un Krišjānim Baronam /1835.-1923./. Pēdējam lemts arī piedzīvot neatkarīgas latviešu valsts izcīnīšanu. Tad viņš jau ikvienam latvietim pazīstams kā „sirmais Barona tēvs”. Līdz pat savai nāvei viņš bauda brīvās Latvijas pilsoņu nedalītu cieņu un mīlestību.

Tērbatas latviešu studentu /”tērbatnieku”/ domas un aicinājumi ar laikrakstu un grāmatu palīdzību drīz vien izplatās tautā.

Jau no 1822. gada pastāv latviešu nedēļas laikraksts „Latviešu Avīzes”. To iespiež Jelgavā, un galvenie noteicēji tanī ir vācu mācītāji. Vēlāk tas pāriet vācu vadītās „Latviešu Draugu Biedrības” īpašumā. „Latviešu Avīzes” aicina latviešus uz pazemīgu un dievbijīgu dzīvošanu, paklausību un bijāšanu pret „kungiem” /tas ir − vācu muižniekiem un mācītājiem/. Skaidrs, ka šādi raksti latviešus vairs nevar apmierināt.

1856. gadā Rīgā sāk iznākt jauns latviešu laikraksts − „Mājas Viesis”, ko vada rakstnieks Ansis Leitāns. Tajā valda cits gars. To labi rāda kāds dzejolis, kas iespiests „Mājas Viesa” otrā nr-ā:

„... Mēs latvieši! Un pie šī vārda
Mēs mūžam, draugi, paliksim.
Kas tautas godu kājām spārda,
To vārguli nožēlosim!”

Šajā laikrakstā tad nu parādās Valdemāra domu biedru raksti. Tie izteic to, ko daudzi klusībā jutuši un gaidījuši. Tāpēc tos saņem ar prieku un interesi.

Vāciešos un viņu līdzskrējējos „tērbatnieku” raksti rada naidu un apjukumu. Jauno domu paudēji dabū apzīmējumu − „jaunlatvieši”, un vācieši sāk tos apkarot visiem līdzekļiem.

Pirmais „jaunlatvieša” vārdu iegūst Juris Alunāns par savu 1856. gadā izdoto dzeju krājumu „Dziesmiņas”. Var teikt, ka ar šo grāmatu sākas latviešu jaunlaiku /modernā/ rakstniecība. Grāmatai ir zināms nolūks − pierādīt, cik aplami ir vācu apgalvojumi, ka latviešu valoda der tikai zemnieku vajadzībām. To Alunāns spīdoši veic, starp citu atdzejodams latviski daudzus slavenu cittautu rakstnieku darbus. Viņš arī papildinājis latviešu valodu ar daudziem jaunvārdiem. Ar pilnām tiesībām Alunāns tāpēc ir varējis rakstīt:

„... Viss jau nevaru mirt, liela no nāves man
Daļa taupīta būs. Pēcāk es pieaugšu
Slavā augdams jo jauns, kuŗa viss nezudīs,
Kamēr Daugava tek latviešu robežās...”

Vācu uzbrukumi tomēr nobaida „Mājas Viesa” redaktoru. Ansis Leitāns ir vēl „veco laiku cilvēks”. Viņš piekāpjas un sāk vadīt laikrakstu vāciem vēlamā padevības garā.

Juris Alunāns tam veltī īsu zobgalīgu pantiņu:

„Čuči, M/ājas/ V/iesi/, čuči,
Īsu, sūru mūžiņu:
Uzgūlušies lieli kluči
Spiež tev ārā dzīvību.”

Bet vācieši viļas domājot, ka jaunlatviešiem tagad aizbāztas mutes.

 

 

 

 

69. JAUNLATVIEŠU CĪŅA

„Tā nevar palikt, tā nepaliks:
Līdz pašam pamatam jauns viss tiks!”

/J. Rainis/

Tas, kas notiek turpmākajos gados, vēlāk vairākkārt atkārtojas latviešu tautas vēsturē. − Lai brīvāk un asāk varētu turpināt cīņu, latviešu vadoņi atstāj savu dzimto zemi. Latviešu tautas atmodu 1860-tajos gados vada vīri, kas dzīvo svešumā.

1858. gadā Kr. Valdemārs nobeidz studijas un dodas uz Pēterpili. Pēc kāda laika viņam seko Juris Alunāns un Kr. Barons.

Valdemārs iestājas Krievijas valsts dienestā un ātri izceļas ar savu darbu un spējām. Viņš daudz raksta − gan par netaisnībām Baltijā, gan par saimnieciskiem jautājumiem, sevišķi jūrniecību. Viņu ievēro ķeizara brālis ģenerāladmirālis Konstantīns un uztic viņam svarīgus uzdevumus jūrniecības lietās.

Valdemārs tagad izmanto savus augstos sakarus ar krievu valdību un 1862. gadā nodibina jaunu latviešu cīņas laikrakstu − „Pēterburgas Avīzes”. Krievijā toreiz visi raksti pirms iespiešanas jādod pārbaudīt valdības ierēdņiem − cenzoriem. Bet par „Pēterburgas Avīžu” cenzoru valdība iecel pašu Valdemāru. Par redaktoru paredzēts lielais latviešu valodas meistars Juris Alunāns, bet viņš saslimst un mirst 1864. g., un šo darbu uzņemas Krišjānis Barons.

Tik brīva un droša valoda nav vēl bijusi nevienam latviešu laikrakstam. „Pēterburgas Avīzes” tāpēc strauji izplatās Latvijā. Tās iet no rokas rokā, ļaudis tās lasa un atkal pārlasa. Sevišķu piekrišanu iegūst laikraksta humora pielikums, ko sākumā sauc par „Dzirkstelēm”, vēlāk par „Zobu galu”. Tur /galvenā kārtā „Brenča un Žvinguļa sarunās”/ asprātīgi izzobo tumsonīgos vācu muižniekus un mācītājus, „kaunīgos latviešus” un atpakaļrāpuļus /„bizmaņus”/. Brenča un Žvinguļa tēlus rada Kr. Barons, un tie līdz mūsu dienām uzglabājušies tautas atmiņā.

„Pēterburgas Avīzes” dod derīgus padomus saimnieciskos jautājumos, ceļ tautas lepnumu, mudina dzīties pēc izglītības un lielākas patstāvības. Mērķis ir skaidrs − latviešiem jāatbrīvojas no vācu uzkundzēšanās un vadības.

Bet vāciešu rokās vēl joprojām ir Vidzemes un Kurzemes pārvalde. Krievijas valdībā un armijā daudzi Baltijas muižnieki ieņem augstus amatus. Ne soli viņi nedomā piekāpties.

Pret „Pēterburgas Avīzēm” tie sāk nesaudzīgu cīņu. Laikraksta izdevējus, izplatītājus un lasītājus sāk apsūdzēt un vajāt. Tas vēl vairāk sakurina naidu pret vācu muižniekiem un mācītājiem.

Ar laiku „Pēterburgas Avīžu” iespiešana un izplatīšana kļūst arvienu grūtāka, un 1865. gadā tās beidz iznākt. Tomēr domas un gars, ko tās modinājušas tautā, nav vairs apslāpējams.

Vācieši domā, ka tiem jāapspiež tikai daži „dumpinieki”, un viss atkal paliks kā agrāk. Tie neredz, Ka viņu priekšā sāk nostāties arvienu apzinīgāka latviešu tauta.

Sarūgtināts par apmelojumiem un uzbrukumiem, Valdemārs 1865. gadā aizbrauc uz Maskavu. Vēlāk tur ierodas arī Barons. Nemitīgā darbā un cīņās paiet Valdemāra mūžs. Kādreiz viņš izsaucies: „Kaut diena būtu 96 stundu gaŗa!” − Viņš strādā Krievijas jūrniecības veicināšanas biedrībā, raksta un no tālienes kā varēdams atbalsta savus tautiešus. Pēc viņa ierosinājuma jau 1864. gadā nodibina pirmo latviešu jūrskolu Ainažos, bet 1882. gadā − latviešu kuģniecības sabiedrību „Austra”. Latviešu kuģi atkal parādās pasaules jūŗās.

Valdemāra rīkotajos latviešu vakaros Maskavā piedalās arī kāds jauns tieslietu students − Jānis Čakste. Četrdesmit gadu vēlāk latviešu tauta uztic viņam savas valsts vadību, /skat. 91., 93. un 115. nod./

Neatlaidīgi Valdemārs turpina cīņu pret vācu muižnieku varu Latvijā. Viņš cer to lauzt ar krievu valdības un krievu nacionālistu /tā saukto slavofilu/ palīdzību. Tie tomēr ir ļoti bīstami sabiedrotie. Krievi labprāt vēlas sagraut Baltijas vācisko pārvaldi, bet tikai lai tās vietā nodibinātu pilnīgi krievisku kārtību. Valdemārs no krieviem tik daudz nebaidās. Viņš saka: „Krievu kulaks nav tik bīstams kā vācu krama nagi!” Turpmākie notikumi rāda, ka Valdemārs šai ziņā bija maldījies. Tomēr vācu muižnieku nepiekāpība un neiecietība tajā laikā daudzus latviešus noskaņo par sadarbību ar krieviem.

Krišjānis Valdemārs mirst Maskavā 1891. gadā. Lielā latviešu cīnītāja šķirstu pārved uz Rīgu un apglabā Gertrūdes kapos /t.i. Lielajos kapos − red. piez./. Trīsdesmit divus gadus vēlāk viņam blakus gulda draugu Krišjāni Baronu.

Barons tad ir veicis kādu milzīgu darbu, kam viņš veltījis 40 gadus no sava mūža. Viņš ir savācis un sakārtojis ap 200.000 latviešu tautas dziesmu. Ar nosaukumu „Latvju dainas” tās iznāk astoņos sējumos no 1894. līdz 1915. gadam. Tādēļ Barons saka:

„Man klintsakmeni neveļat, Man pieminekli neceļat: No latvju dainām tas jau celts, Un nerūsēs šis tautas zelts.”

Latviešu tautas modinātāju piemiņu vēlāk ir godinājusi Latvijas valsts un Rīgas pilsēta. Starp citu viņu vārdos ir nosauktas ielas Rīgā un vairākas mācību iestādes. Kad Latvijas lielākajam ledlauzim bija jādod vārds, to bez šaubīšanās nosauca par Krišjāni Valdemāru. Ar to varbūt, vislabāk raksturota Valdemāra nozīme − ceļa lauzējs latviešu tautai.

 

(Pirmais turpinājums)

 

 

 

70. VADĪBU PĀRŅEM RĪGAS LATVIEŠI

„Rīga, Rīga daudzināta, −
Kāda tāda Rīga bija?
Valnis valnī, tornis tornī,
Pašā galā zelta gailis.
Ko tas zelta gailis dzied?
Mosties, mosties, latvju tauta!”

/J. Rainis/

Dzimtbūšanas laikos Rīga ir latviešu brīvības pils. Drūmajā 18. gadu simtenī Rīgas latvieši pirmie sāk cīņu pret vācu uzkundzēšanos. Līdzīgi kuršu ķoniņiem un citiem brīvzemniekiem Rīgas latvieši vienmēr ir brīvi ļaudis. Vairāki no tiem iegūst arī ievērojamu turību /skat. 61. nod./.

1812. gadā Rīgas latviešus ķer smags sitiens. Domādami, ka Napoleons uzbruks Rīgai, krievi nodedzina Rīgas priekšpilsētas, kur dzīvo vairums latviešu. Nodeg vairāk nekā 700 māju apmēram 17 miljonu rubļu vērtībā. Vairāki tūkstoši latviešu vienā naktī zaudē visu savu mantu.

No šī trieciena Rīgas latvieši ilgāku laiku nespēj atgūties. Daudzi domā, ka vieglāk tiks uz kājām, ja pievienosies vāciešiem. Arī agrākos laikos ne mazums latviešu Rīgā pamazām pārvācojās. Pēc 1812. gada nelaimes pārvācošanās notiek vēl plašākos apmēros. „Kaunīgie latvieši” pie tam parasti cenšas būt vāciskāki par īstajiem vāciešiem. Vācieši priecājas par šiem pārbēdzējiem, kas stiprina viņu rindas /kaut gan no otras puses viņi tos nicina/. Tomēr uz ilgāku laiku arī tas viņiem nespēj nodrošināt skaitlisko pārsvaru Rīgā. 19. gadu simteņa otrā pusē notiek lielas pārmaiņas. Latviešu zemnieki, ieguvuši kustības brīvību, lielā skaitā ieplūst Rīgā. 1866. gadā visiem atļauj brīvi nodarboties ar amatniecību. Strauji attīstās rūpniecība un satiksme. 1860-tajos gados Rīga ir jau ievērojams dzelzceļa mezgls. Darba netrūkst, un latvieši beidzot var parādīt, ko viņi spēj. Visās malās sāk pacelties latviešu nami, sāk darboties jauni latviešu uzņēmumi. Arī vācieši spiesti atzīt, ka latvieši ir neparasti spējīgi, enerģiski un neatlaidīgi ļaudis.

Rīgā izveidojas turīga latviešu iedzīvotāju šķira − latviešu pilsonība. − Par to, kā darbīgie un spēcīgie latviešu zemnieki pamazām „iekaŗo” vēlāko Latvijas galvas pilsētu, stāsta A. Deglava lielais romāns „Rīga”.

Latviešu tautas atmodu sākumā vada no Tērbatas, tad no Pēterpils. Latvijas dabīgais centrs tomēr ir un paliek Rīga. Agrāk vai vēlāk Rīgai tāpēc vajadzēja kļūt par vadītāju arī latviešu nacionālajā cīņā. Tas notiek 1860-to gadu beigās.

Pirms tam Rīgas latvieši sapulcējas un apspriežas pie viena vai otra pazīstamāka tautieša. Tā, piemēram, pastāv „Caunīša pulciņš”, ko vada skolotājs Caunītis. Mēģinājumi nodibināt latviešu biedrību sākumā neveicas, jo vācieši to kavē. Viņi aizrāda valdībai, ka latviešiem tāda jau esot −”Latviešu Draugu Biedrība” Jelgavā /ko vada vācu mācītāji/.

1867. gadā izceļas bads Igaunijā un Somijā. Rīgas latvieši dabū atļauju dibināt komiteju, lai vāktu līdzekļus bada cietējiem. Šī komiteja arī sarīko pirmo latviešu teātra izrādi − „lustes spēli” /komēdiju/ „Žūpu Bērtuli”.

Nākošā gadā latvieši par jaunu lūdz atļauju biedrības dibināšanai. Tagad valdība piekrīt, un 1868. gadā sāk darboties Rīgas latviešu biedrība. Par pirmo priekšnieku ievēl Bernhardu Dīriķi, par tā biedriem architektu Jāni Baumani un fabrikas direktoru Richardu Tomsonu. Biedrības dibināšanā piedalās arī seno Rīgas latviešu amatu pārstāvji /skat. 35. un 61. nod./. Gadu simteņiem ilgi šie amati ir Rīgā saglabājuši latvisku garu un cīņas sparu. Tagad cīņas karogs pāriet jaunās biedrības rokās. Tā darbojas ar lielu enerģiju un iegūst milzīgu nozīmi visas tautas dzīvē.

Daudzās vietās Vidzemē un Kurzemē latvieši apvienojas un dibina biedrības pēc Rīgas parauga. Tāpēc Rīgas latviešu biedrība dabū „māmuļas” nosaukumu. Tās aizrādījumiem un padomiem seko pārējās.

Jau 1870. gadā Rīgas latvieši uzceļ namu savai biedrībai. Nama iesvētīšanas dienā pienāk daudz apsveikumu, starp citu arī kāda telegramma no Tērbatas. To parakstījuši ap divdesmit latviešu. Viens no viņiem saucas Atis Kronvalds.

 

 

 

 

71. LATVIEŠI ATROD SAVU KAROGU

„Paceliet acis uz karogu! Latvijas saule tur laistās.” /V. Strēlerte/

Kad Kr. Valdemārs aizbrauc uz Pēterpili, Tērbatas latviešu studentiem kādu laiku trūkst ierosinātāja un vadītāja. Tāds atkal rodas, kad 1865. gadā Tērbatas skolotāju seminārā sāk strādāt Atis Kronvalds /1837.-1875./. Viņš ir ugunīgākais un straujākais no tautas atmodas vadoņiem. Tāpat kā Valdemārs arī Kronvalds ir kurzemnieks. Ieguvis pilnīgi vācisku audzināšanu un izglītību, viņš vīra gados par jaunu mācās latviešu valodu. To viņš dara tik pamatīgi, ka kļūst par vienu no lielākiem šīs valodas pratējiem. Līdzīgi Jurim Alunānarn viņš papildina latviešu valodu ar daudziem jaunvārdiem.

1869. gadā Rīgas latviešu biedrības priekšnieks B. Dīriķis sāk izdot jaunu latviešu laikrakstu „Baltijas Vēstnesi”. Tajā parādās arī Kronvalda raksti.

Ap 1870. gadu Kronvalda vadībā atjaunojas latviešu studentu sanāksmes. Tagad tās nosauc par Tērbatas latviešu literāriem vakariem. Tērbatas vācu studentu organizācijām /korporācijām/ ir savi ģerboņi, karogi, krāsu lentas un galvassegas „korporācijas krāsās”. Arī latvieši sāk domāt par piemērotām ārējām nozīmēm vakaru dalībniekiem . Viņu vidū šajā laikā atrodas divi Grīnbergu Jāņi − abi vēstures studenti. Interesējoties par latviešu vēsturi, viens no abiem Grīnbergiem ir sācis lasīt vecāko atskaņu chroniku. Kādā vietā, aprakstot notikumus 1279. gadā, chŗonists stāsta:

„Kā zemes sargi no Cēsīm uz Rīgu
Bij devušies − to es patiesi zinu −
Simts vīru, ordenbrāļa vesti,
Kas saņēmuši bija vēsti.
Tie ieradās tur stalti tā
Ar karogu krāsā sarkanā,
Kas bij ar baltu cauri šķelts −
Tāds paradums tiem godā celts.
Par Cēsīm pili sauc tur kādu,
No turienes zinām mēs karogu šādu.
Un latvju zemē šo pili rod,
Kur sievas tiešām jāt arī prot
Ne sliktāk par dažu viru.
Tādēļ − es saku taisnību tīru −
Tas latvju karogs ir patiesi.”

Šo Grīnberga atklājumu uzņem ar sajūsmu. Sarkans-balts-sarkans kļūst par Tērbatas literāro vakaru dalībnieku krāsām.

Nav šaubu, ka citām latviešu ciltīm un novadiem bija savi īpaši karogi, bet to apraksti nav uzglabājušies. Tādēļ strīdu šajā jautājumā nav.

Ziņa par tērbatnieku atrastā latviešu karoga krāsām rada lielu saviļņojumu latviešos. Auseklis dzejolī „Gaismas pils” saka:

„Ja kas vārdu uzminētu,
Augšām celtos vecā pils!

- - - - - - - - - - - - - - -
Zilā gaisā plivinātos
Sarkanbalti karogi...”

Sarkanbaltsarkanās krāsas vispārīgi pieņem par latviešu nacionālajām krāsām. Karoga galīgo veidu un krāsu samērus vēlāk ar likumu noteic brīvā Latvijas valsts. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Latvijas karogs pieskaitāms vissenākajiem Eiropas valstu karogiem.

Tādā kārtā senā latgaļu cilts ir devusi nevien nosaukumu visai latviešu tautai un valstij, bet arī − karogu.

Seno latgaļu pēcnācēji Latgales novadā tieši minētajā laikā piedzīvo ļoti grūtas dienas. 1863. gadā krievi apspiež poļu sacelšanos, kuŗā bija piedalījušies arī Latgales poļu muižnieki. Latgalē sākas nežēlīga apspiešana un pārkrievošana. 1865. gadā aizliedz iespiest latgaļu grāmatas parastajā rakstībā /ar latīņu burtiem/, turpmāk atļauts lietot tikai krievu burtus. No tā cieš visa Latgales garīgā dzīve. Tikai slepeni no ārzemēm iespējams ievest vienu otru latgaliešu grāmatu. Tāpēc tautiskā atmoda Latgalē sākas daudz vēlāk nekā Vidzemē un Kurzemē. Tas notiek, kad 1904. gadā atceļ grāmatu iespiešanas aizliegumu. Tomēr šajā drūmajā laikā Latgalē savākts krietns skaits tautas dziesmu, kas uzņemtas lielajā Kr. Barona krājumā. Tāpat tur nekad nav trūcis vīru /piem., Pēteris Miglinieks/, kas arī visgrūtākos apstākļos turpinājuši cīnīties par tautas tiesībām /skat. A. Rupaiņa romānu triloģiju „Māra mostas”/.

Latvijas karogs vēl ilgāku laiku nedrīkst brīvi plīvot mūsu zemē. Bet latvieši izmanto ikvienu iespēju, lai uzstātos ar šīm krāsām. Kad 1873. gadā Rīgas latviešu biedrība sarīko 1. vispārējos dziesmu svētkus, rīkotāji un kārtībnieki ir greznoti sarkanbaltām lentām. Svētku gājienā nes karogu, kuŗā attēlots senlaiku svētnieks pie ziedokļa. Zīmējums ar nodomu izgatavots uz baltas drānas ar sarkanu apmali.

Drošākos un dedzīgākos cīnītājus mēdz saukt par tautas karoga nesējiem. Turpmākie notikumi rāda, ka izcilākais viņu vidū ir Atis Kronvalds.

 

 

 

 

72. TAUTAS KAROGA NESĒJI

„Viņa vārds lai ir sirdīs un tautas karogos rakstīts!
Viņa spēcīgais gars vienmēr lai piemājo mums.”

/Ausekļa veltījums Kronvaldam/

Jaunlatviešu vadoņu apkaŗošana nedod vāciešiem cerētos panākumus. Tautas apziņa turpina pieaugt spēkā. Iespējams būtu atzīt latviešu centienus un saprasties ar viņiem. Bet to vācu muižnieki un mācītāji nespēj iedomāties. Ne velti par Baltijas vācu baroniem mēdz teikt: „Tie neko nav aizmirsuši un neko nav mācījušies.” −

No otras puses vācieši nojauž, ka viņu stāvoklis Latvijā kļūst bīstams. Vēl gan viņu rokās ir zemes pārvalde un dažādas priekšrocības, bet tās ir novecojušās un grūti aizstāvamas. Viņu skaits ir niecīgs, un tautai tie palikuši sveši.

Tad daļa vāciešu nāk ar prasību: pārvācot latviešus! Vairāki šejienes vācu zinātnieki /A. Bīlenšteins, V.Hēns/ izsakās: „Latviešu dzīves veids, izturēšanās un parašas ir jau pilnīgi vāciskas. Tikai valoda ir cita.”

Neatlaidīgākais pārvācošanas sludinātājs ir bīskaps Ferdinands Valters. Par to viņš arī sprediķo muižniekiem, atklājot 1864. gada landtāgu. Tas rāda, ka vācieši gan baidās no latviešu tautas atmodas, bet vēl arvienu novērtē to par zemu. To atzīst arī jaunlaiku vācu vēsturnieks R. Vitrams: „Šie vīri maldījās.” −

Tāpat vācieši turpina savus nepamatotos uzbrukumus latviešu izglītībai un valodai − „izglītots latvietis ir neiespējama lieta”, „latviešu valoda ir tikai zemnieku valoda” u.t.t. Bet drīz vien vācieši saņem skaidru un nepārprotamu atbildi rakstos un vārdos. To dod Atis Kronvalds.

Pēc sevišķi asa vācu uzbrukuma kādā laikrakstā /„Zeitung für Stadt und Land”/ viņš saraksta atbildi vācu valodā − „Tautiskie centieni” /1872./. Kronvaldam nenākas grūti satriekt pretinieku nepareizos apgalvojumus, un viņš nav vienīgais, kas pret tiem cīnījies. Tomēr vēl neviens to nebija veicis ar tādu skaidrību un spēku.

Kronvalda slava sasniedz kalngalus pirmo latviešu vispārējo dziesmu svētku laikā /1873./. Tad arī Rīgā sanāk pirmā vispārējā latviešu skolotāju konference. Par vadītāju ievēl Ati Kronvaldu.

Divās ievērojamās runās, atbildot „veclatvietim” J. Cimzem /kas ieteic turēties pie vāciešiem/ un vācu mācītājam A.Bīlenšteinam, viņš noskaidro latviešu tautas mērķus un uzdevumus. Svarīgākais − latviešiem kā tautai jānostājas uz savām kājām un jātop garīgā ziņā patstāvīgiem. Nekas tāpēc nav tik vērtīgs kā latviešu valoda un latviska skola. − Sanāksmes dalībnieki vētrainām gavilēm sumina runātāju.

Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos, kuŗos piedalās ap 1000 dziedātāju, pirmo reizi atskan arī komponista Kārļa Baumaņa dziesma „Dievs, svētī Baltiju!” /Latvijas vārdu nav atļauts lietot/. Dziedātāji vēl nezina, ka viņi dzied savas nākošās valts himnu.

1873. gadā Kronvalds pāriet uz Vecpieoalgu par skolotāju draudzes skolas augstākajā klasē. Sākas rosīgs darbs gan skolā, gan ārpus tās. Reti kāds tik lielā mērā stiprinājis latviešos tautas mīlestību un ticību tautas nākotnei kā viņš.

1875. gadā latviešus pārsteidz negaidīta vēsts: Kronvalds miris. Pēkšņa slimība izrauj viņu no cīnītāju rindām, kad tam vēl tikai 38 gadi. Auseklis raksta:

„Tauta, vaimanā tu, tavs kareiv’s ir gājis uz dusu!
Tautības laiviņai nu dedzīgs airētājs rauts.”

Bet nedaudzos gados Kronvalds ir panācis daudz

− pacēlis tautas apziņu, izklīdinājis šaubas un atsitis pārvācotajā uzbrukumus.

Tajā laikā divi dzejnieki − Auseklis un A. Pumpurs to pašu veic dzejā. Viņi abi jau nākotnē saredz latviešu tautas pilnīgu atbrīvošanos no svešām varām. Tomēr pat dzejā nedrīkst vēl atklāti minēt Latvijas vārdu. Tāpēc tie to izsaka apslēptā, bet visiem saprotamā veidā /simbolos/. − Auseklis dzejo par nogrimušo „Gaismas pili”, kas atkal celsies augšā, kad latvieši uzminēs tās vārdu. Katram lasītājam ir skaidrs, ka šis vārds ir − „Latvija”.

Andrejs Pumpurs /1841.-1902./ pareģo varoņa Imanta /skat. 19. nod./ augšāmcelšanos, kas dus zem Zilā kalna:

„Bet reizi Pērkondēli
Tai kalnā lodes spers,
Tad klīdīs visi jodi,
Pēc zobena tas ķers...”

1888. gadā iznāk Pumpura varoņdziesma „Lāčplēsis”, kur pa daļai izmantotas tautas teikas par stiprinieku Lāčausi. Dzejnieks notēlo tautas varoņa Lāčplēša varoņdarbus un cīņu ar Melno bruņinieku /vācu varu/. Cīnoties abi beigās nogāžas no Daugavas krasta dzelmē. Bet reizēm pusnaktīs tie kāpj no Daugavas, lai turpinātu cīņu, un −

„Laivinieki tic, ka reizi
Lāčplēs’s savu naidnieku
Vienu pašu lejā grūdĪs,
Noslīcinās atvarā.”

Lāčplēša tēls ārkārtīgi ietekmē latviešu tautas domas un jūtas. Tas pavada arī latviešu kaŗavīrus vēlākās brīvības cīņās. Pumpura pareģojums piepildās 1919. gada novembra dienās, kad Latvijas nacionālā armija Daugavas krastos pie Rīgas satriec vācu uzbrukumu Latvijas valstij. Tad arī nodibina Latvijas augstāko goda zīmi par varonību kaujas laukā − Lāčplēša kaŗa ordeni, /skat. 100. nod./

Bet Melnais bruņinieks nav vienīgais un bīstamākais pretinieks, kas apdraud latviešus.

 

 

 

 

73. KRIEVI ATKLĀJ SAVUS ĪSTOS NOLŪKUS

„Lai mūs glauda glaudi,
Lai mūs drauda draudi:
Zinām lapsas, zinām vilkus,
Zinām paši sevi.”

(J. Rainis)

Vācu stūrgalvība un nepiekāpība pamudina daudzus latviešus /un igauņus/ meklēt krievu atbalstu. Tā rīkojas arī Kr. Valdemārs /skat. 69. nod./. Krievu nacionālisti /slavofili/ labprāt izmanto latviešu sūdzības, lai uzbruktu Baltijas /Latvijas un Igaunijas/ vāciskajai pārvaldei. Kā Latvijā, tā Igaunijā galvenais lēmējs ir vācu muižnieku landtāgs, bet pilsētās − vāciskās pilsētu padomes /rātes/.

Sevišķi rosīgi krievi kļūst pēc poļu sacelšanās /1863. g./. Viņi tagad vēlas visur ievest krievisku kārtību un krievu valodu, lai vājinātu Krievijai pakļauto tautu pretestību un neatkarības tieksmes. Krievu ķeizara valstī labi ja puse iedzīvotāju ir krievi. Slavofilu mērķis izteikts vārdos: viens ķeizars, viena ticība, viena valoda. Visskaidrāk tas parādās, valdot Aleksandram III /1881.-94./.

Latvieši vēl arvienu uzskata vāciešus par saviem galvenajiem pretiniekiem. Viņi domā, ka krievu izdarītās pārmaiņas dos tiem lielāku noteikšanu pašu zemē. Tādēļ pret pārkrievošanu sākumā cīnās galvenā kārtā Baltijas vācieši.

Vairāki tālredzīgāki vācieši tagad grib saprasties ar latviešiem, lai kopīgi pretotos krievu uzbrukumiem. Viņi ar mieru pieaicināt arī latviešus augstākajā pārvaldē. Tomēr ietiepīgie muižnieki landtāgā noraida visus tamlīdzīgus priekšlikumus. Izlīgums nav panākams, un notikumi iet savu gaitu.

1887. gadā krievu valdība atceļ Baltijas pilsētu rātes. To vietā nāk vēlētas pilsētu domes. Taču vēlēšanu tiesības piešķir tikai turīgākajiem namniekiem.

Daudzo sūdzību pamudināta, valdība nosūta uz Baltiju senatoru /augstākās tiesas locekli/ Manaseinu. Latvieši un igauņi sagaida viņu kā atpestītāju un iesniedz viņam daudz rakstu par dažādām nebūšanām.

Manaseina izmeklēšana /revīzija/ atklāj Baltijā ne mazums nepilnību un netaisnību. Galvenais Manaseinam tomēr nav šie atklājumi, bet tas, ka latviešu un igauņu zemes nav krieviskas. −

1880−tajos gados krievu valdība sāk rupju un atklātu Latvijas /arī Igaunijas un Somijas/ pārkrievošanu. Ieved krievu tiesas un policiju. Visās iestādēs jālieto tikai krievu valoda. Latviju pārpludina krievu ierēdņi /„činovnieki”/. Izglītotiem latviešiem tāpat kā agrāk grūti dabūt darbu savā zemē, un tie spiesti doties uz Krieviju. Krieviskā iekārta nedod arī tautai nekādas lielākas tiesības. Joprojām pastāv vācu muižnieku landtāgs.

Visbīstamākais un nežēlīgākais ir krievu uzbrukums latviešu skolām. Tas sākas 1887. gadā. Tautskolās aizliedz lietot latviešu valodu un visām mācībām /izņemot ticības mācību/ jānotiek krieviski. Dažus gadus vēlāk krieviskas kļūst arī visas vidusskolas. Pat stundu starpbrīžos skolēni nedrīkst sarunāties savā mātes valodā. Par to viņus stingri soda.

Var iedomāties, kādu sajukumu tas rada latviešu skolās, kur ne bērni, ne skolotāji krieviski neprot. Tādēļ stingri cieš visa tautas izglītība.

Savus nolūkus − pārkrievot latviešus, krievi tomēr nespēj sasniegt. Tautas apziņa šajā laikā ir jau pārāk spēcīga. Apspiestie jūtas pārāki par saviem apspiedējiem. Pieaug tautas sašutums un riebums par krievu rupjību un varmācību.

Kāds Austroungārijas diplomāts /fon Ērentāls/ vēro notikumus Latvijā un Igaunijā. Viņš ziņo savai valdībai 1888. gadā: „... Baltijas pazinēji šaubās, ka igauņi un latvieši ļaus sevi pārkrievot. Daudz ticamāk, ka, ieguvuši panākumus cīņā pret vāciešiem, tie nostāsies pret visu krievisko tikpat naidīgi kā tagad vācu baroni.”

Šis ārzemnieks nebija kļūdījies. −

Jau toreiz /1880-tajos gados/ vairāki latvieši domā par pilnīgu atbrīvošanos no krievu varas. Viņi /piem., rakstnieks Reinis Kaudzīte, tautskolu inspektors E. Grāvītis u.c./ pārrunā iespēju nodibināt patstāvīgu latviešu un leišu karaļvalsti. Par šādiem latviešu nodomiem krievu gubernators ziņo valdībai, un vairākus latviešus apcietina. −

Drīz vien kāda jauna spēcīga kustība saviļņo ļaužu prātus Latvijā.

 

 

 

 

74. JAUNI LAIKI, JAUNAS DOMAS

„Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!”

/E. Veidenbaums/

Līdz 1860-tajiem gadiem lielākajai latviešu tautas daļai liktenis ir vienāds. Tikai nelielam skaitam pieder mājas un zeme, piemēram, kuršu ķoniņiem un latviešu namniekiem pilsētās, galvenā kārtā Rīgā.

19. gadu simteņa otrā pusē notiek lielas pārvērtības. Jaunie zemnieku likumi /skat. 66. nod./ dod iespēju zemniekiem iepirkt zemi. Tā rodas patstāvīga latviešu zemes īpašnieku šķira − saimnieki. Turīgākos no tiem /sevišķi Zemgalē/ mēdz dēvēt par „pelēkajiem baroniem”.

Tomēr vairāk nekā puse no lauku iedzīvotājiem paliek bezzemnieki. Tie strādā par kalpiem /laukstrādniekiem, gājējiem/ muižās un pie saimniekiem. Atšķirība saimnieku un kalpu starpā ar laiku pieaug. Daudzās lauku mājās ierīko īpašu „saimnieku galu”, bet gājēji dzīvo visi kopā vienā saimes istabā /”kalpu galā”/.

Rūdolfs Blaumanis /1863.-1908./ notēlo kādu bagātu un iedomīgu saimnieku:

„Visā draudzē slavens Dūču Deicis,
Viņam divas izmaksātas mājas,
Viņam četras meitas, četri dēli,
Raiba zīļu josta, resns vēders ...”

Daudz bezzemnieku dodas uz pilsētām /Rīgu, Liepāju/, kur šajā laikā ceļ jaunas rūpnīcas un darbnīcas. Ne visiem tur laimējas vienādi. Vienai daļai izdodas kļūt par namu un rūpnīcu īpašniekiem, tirgotājiem un amatu meistariem, bet vairums kļūst fabriku strādnieki − tā sauktais „rūpniecības proletariāts”. Sākumā strādnieku stāvoklis ir grūts − algas mazas, darba laiks gaŗš un dzīvokļi slikti.

Tā latviešu tauta sadalās šķirās: uz laukiem − saimnieki un kalpi, pilsētās − pilsoņi un strādnieki.

Latviešu galvenajā centrā − Rīgas latviešu biedrībā noteicēji ir turīgākie latvieši /”māmuļnieki”/. Tie darbojas agrākajā tautas atmodas laikmeta garā un nevēro, ka latviešu vairumam ir vēl citas neatliekamākas vajadzības. „Māmuļnieki” turpina jūsmot par latviešu skaisto senatni, teic cēlas, „tautiskas” runas, bet atstāj novārtā dzīves īstenību. Tāpēc tautas vadība izslīd no Rīgas latviešu biedrības rokām. Tā gan joprojām veic krietnu darbu latviešu valodas kopšanā /šim nolūkam pastāv „Zinību komisija”/.

Lielāku ietekmi tautā tagad iegūst vīri, kas nostājas zemāko, mazturīgāko šķiru pusē. Viņi nāk no latviešu jaunākās izglītotās paaudzes. Paraugs tiem ir Rietumeiropa, kur jau agrāk sākusies cīņa par strādnieku tiesībām. Viņi interesējas galvenā kārtā par saimnieciskiem, sabiedriskiem /sociāliem/ un valsts dzīves /politiskiem/ jautājumiem. Uzskati, ko viņi sludina, dabū nosaukumu „jaunā strāva”. Tā parādās 1880-tajos gados, šo jauno domu paudējus tādēļ sauc par „jaunstrāvniekiem”.

Dzejā „jauno strāvu” spēcīgi izsaka Tērbatas universitātes tieslietu students Eduards Veidenbaums /1867.-92./:

„Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst,
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst...”

Viņa dzejoļi rokrakstā slepeni iet no rokas rokā. Sevišķi tie aizrauj jaunatni, kas tos lasa satraukumā degošiem vaigiem.

Par jaunstrāvnieku laikrakstu kļūst „Dienas Lapa”, ko sāk izdot Rīgā 1886. gadā.

1891. gadā par „Dienas Lapas” redaktoru nāk kāds jauns latviešu advokāts − Jānis Pliekšāns /1865.-1929./.

 

 

 

 

75. CEĻA SOMA AR BĪSTAMU SATURU

„Laika šalkas trīs
Manā tēvijā,
Visi lauki drīz
Dunēs dūkoņā.”

/J. Rainis/

Jaunais advokāts Jānis Pliekšāns ir bagāta vairāku muižu nomnieka dēls. Viņš ieguvis ļoti labu audzināšanu un izglītību. Tomēr mierīga un pārtikusi dzīve Pliekšānu nevilina. Viņš stājas jaunstrāvnieku rindās un kļūst par to ievērojamāko vadoni.

Ilgāku laiku viņš slepenībā dzejo un tulko cittautu rakstnieku darbus /starp citu − Gētes „Faustu”/, bet arvienu vēl šaubās par savām dzejnieka spējām. Kad viņa darbus sāk iespiest, viņš tos paraksta ar vārdu „Rainis”. Ar šo vārdu viņš arī uz visiem laikiem ieiet latviešu vēsturē.

No apspiesto šķiru aizstāvja Jānis Rainis notikumu gaitā izaug par visas tautas brīvības cīnītāju un pravieti. Ar apbrīnojamu gaišredzību viņš vēlāk arī tieši noteic laiku, kad nodibināsies Latvijas valsts. Raiņa dzejā beidzot savienojas tautas atmodas nacionālie centieni ar jaunstrāvnieku prasībām pēc lielākas taisnības cilvēku starpā.

No 1891. līdz 1895. gadam viņš vada jaunstrāvnieku laikrakstu „Dienas Lapu”. Redzamākie līdzstrādnieki tajā ir advokāts Pēteris Stučka un nesaudzīgais literatūras kritiķis Jānis Jansons-Brauns. Turpmākie lielie notikumi un cīņas šos vīrus tomēr noved šķirtos ceļos /skat. 96. nod./.

1893. gadā Rainis dodas ceļojumā uz Rietumeiropu. Tur rūpniecība attīstījusies sevišķi strauji, un līdz ar to izveidojusies plaša strādnieku šķira. Vācijā rodas jauna mācība − modernais sociālisms. Vairākās Rietumeiropas valstīs nodibinās sociāldemokrātu partijas. Sākumā tās bieži vien spiestas darboties slepeni.

Viens no sociālisma galvenajiem pamata licējiem ir Kārlis Markss /„marksisms”/. Sociālisti aicina strādnieku šķiru apvienoties kopīgai cīņai pret pārējām turīgākajām šķirām. Mērķis ir − pārņemt varu strādnieku šķiras /proletariāta/ rokās. Tad tiks ievesta jauna kārtība: šķiru vairs nebūs, nebūs arī atsevišķa /privāta/ īpašuma tiesības un izbeigsies nemantīgo ļaužu izmantošana par labu mantīgajiem.

Par to, kā tas panākams, pašu sociālistu starpā ir dažādi uzskati. Viena daļa domā, ka nepieciešams lietot varu. Pārējās šķiras bez žēlastības jāapspiež un jānodibina proletariāta vienvaldība /diktatūra/. Tāpēc jāgatavojas uz bruņotu sacelšanos − revolūciju. Šie „marksisti” vēlāk pazīstami ar nosaukumu − komūnisti. Citi sociālisti turpretī ir ar mieru sadarboties ar pārējām šķirām, lai pakāpeniski uzlabotu strādnieku stāvokli. Tie arī patur apzīmējumu − sociāldemokrāti.

Vācijā un Šveicē Rainis plaši iepazīstas ar sociālistu mācībām. Braucot uz mājām, viņš savā ceļa somā noslēpj lielāku skaitu sociālistu grāmatu un rakstu. Krievu ierēdņi to neatklāj, un Rainis ar visu aizliegto kravu iebrauc Rīgā. „No manas ceļa somas izauga Latvijas sociāldemokrātu partija”, viņš vēlāk izsakās.

„Dienas Lapā” tagad sāk parādīties raksti par sociālisma mācībām. Kādu laiku valdība par to daudz neinteresējas. Sociālistu domas izplatās strādnieku vidū. Drīz vien /1896.-97. g./ vairākās Rīgas fabrikās strādnieki pārtrauc darbus /pieteic streiku/, lai panāktu sava stāvokļa uzlabošanu.

Nu iejaucas valdība − daudzus jaunstrāvniekus apcietina un „Dienas Lapu” uz laiku slēdz.

Jāni Raini izsūta uz Iekškrieviju. Viņam līdz dodas sieva, ievērojamā dzejniece Aspazija. Iesākas viņu pirmā trimda.

Vairāki jaunstrāvnieki paši atstāj Latviju un dodas uz rietumiem. Daži nonāk Amerikā, kur /1898. g./ izdod sociālistu laikrakstu latviešu valodā.

Latvijā palikušie turpina darboties slepeni /„pagrīdē”/, un viņu skaits aug. 1904. gadā tie apvienojas un Rīgā nodibina „Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju” /LSDSP/. Tā ir vecākā latviešu polītiskā partija. Sociāldemokrātu uzsaukumā teikts:

„Mēs prasām, lai katra tauta, kas atrodas Krievijas valsts sastāvā var pati izšķirt savu turpmāko likteni. Vienīgi pašas tautas valoda lietojama skolās un valsts iestādēs...”

Latviešu sociāldemokrāti šājā laika atrodas Rietumeiropas ietekmē. Viņu partija ir pilnīgi neatkarīga no krievu sociālistiem.

Blakus LSDSP nodibinās /1903. g./ vēl „Latvijas sociāldemokrātu savienība”, vēlākie „sociāl-revolucioriāri”, kas sevišķi interesējas par bezzemnieku stāvokli. To vadītāji /M. Valters, Rolavs, J. Akurāters/ prasa latviešiem tiesības zināmos apstākļos atdalīties no krievu valsts. Pēc Latvijas valsts nodibināšanās šī partija drīz izbeidz darboties. −

Gadu simteņu maiņā Latvijā ir pieaudzis saspīlējums un cīņas noskaņojums.

 

 

 

 

76. CĪNĀS NOJAUTAS GADSIMTU MIJĀ

„Mani spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju − un pasaule plaisā.
Un brīvu elpu es atelšos vien
Tik aukā un pērkoņu gaisā.”

/Aspazija/

Apbrīnojams ir tas ceļš, ko latviešu tauta nostaigā pussimta gadu laikā /apm. 1850.-1900. g./. Kā pavasaŗa ūdeņi pārrauj aizsprostus un noskalo visu, kas tiem ceļā, tā latvieši neapturami un strauji laužas uz priekšu.

Nepārtraukti mācoties un strādājot, tie pārvērš savu zemi par attīstītāko un izglītotāko visā Krievijā. Latviešu saimnieki savus laukus jau apstrādā ar modernām mašīnām, pilsētās rindām paceļas jauni latviešu nami, uz visām augstākām Krievijas mācības iestādēm plūst latviešu studenti. Rīga ir modernākā un eiropiskākā pilsēta Krievijā. Simts gadu laikā tās iedzīvotāju skaits pieaug vairāk nekā desmitkārtīgi /1905. g.: 380 OOO/.

Īsā laikā izaug plaša latviešu literatūra, strauji attīstās latviešu teātris, parādās ievērojami latviešu gleznotāji un mūziķi.

Visā frontē latviešu apspiedēji ir atspiesti aizstāvēšanās pozīcijās. Visi viņu agrākie apgalvojumi un pareģojumi par latviešiem izrādījušies aplami un nepareizi. − „Apbrīnojama ir šīs tautas dzīšanās pēc izglītības,” atzīst vācu vēsturnieks R. Vitrams. Līdzīgi izsakās V. Lenčs: „Viņu /latviešu/ ārkārtējās spējas un derīgums nav noliedzams.”

Agrākās pārvācošanās vietā notiek gluži pretējais. Daļa vāciešu tagad sāk ieplūst latviešu tautā /sevišķi izglītoto latviešu vācu sievas/.

Visās malās darbojas latviešu biedrības, notiek priekšlasījumi, pārrunas, koncerti un teātra izrādes. Nav gandrīz tāda latvieša, kas nelasītu laikrakstus un neinteresētos par notikumiem savā dzimtenē un pārējā pasaulē.

Daudz kas tomēr jādara un jāapspriež pagaidām vēl tikai slepenībā, piemēram, par strādnieku šķiras vajadzībām un nākotnes plāniem. Tādā kārtā „pagrīdē” izaug Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija. −

Kaut gan neviens vairs nemēģina tā kā agrāk noliegt latviešu spējas un krievi tos labprāt aicina ienesīgos amatos uz Krieviju, savā zemē tie joprojām tiek turēti aizbildniecībā. Ķeizara vara Krievijā ir neierobežota, un pavalstniekiem nav noteikšanas valsts dzīvē. Latvijā vēl arvienu visu izlemj cara ieceltie ierēdņi un vācu muižnieku landtāgs.

Vairāk nekā puse no Latvijas zemes atrodas nedaudzu muižnieku rokās. Vēl arvienu pastāv dažādas veclaicīgas kārtu privilēģijas. Muižnieki ieceļ mācītājus, tikai muižniekiem ir medību un zvejas tiesības, viņiem nav jāpiedalās ceļu labošanā u.t.t. Latviešu valoda joprojām ir aizliegta kā skolās, tā pārvaldes iestādēs.

Lai arī latvieši sadalījušies šķirās, kurām ir dažādas intereses un vajadzības, tomēr galvenā jautājumā tauta ir vienota − tiem pašiem jāiegūst tiesības pārvaldīt savu zemi, latviešu valoda jālieto skolās, tiesās un valsts iestādēs. Tādēļ krievu cara patvaldība un vācu muižnieku netaisnās privilēģijas ir jāsalauž. Ka to nevarēs panākt miera ceļā, par to liecina pretinieku nepiekāpība un stūrgalvība.

19. un 20. gadu simteņa maiņā cīņas nojauta skan Aspazijas, Raiņa, Skalbes, Akurātera, Plūdoņa un citu latviešu dzejnieku darbos. Tie tur tautu spraigumā un lielu notikumu gaidās.

1903. gadā Rainis saraksta dzejoli „Pastarā dienā”, kurā viņš uzsauc tautas apspiedējiem:

„Bet mēmā zeme
Tad muti vērs
Un aprīs jūs,
Un kūpēs sērs.”

 

JG9 (2. turpinājums)

 

 

 

77. LATVIEŠU LIELĀ REVOLŪCIJA

„Kas dzīvs, tas iet uz asins kauju,
Un pilis kritīs, troņi grūs.
Jums mirušiem lai mūžam slava,
Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs.”

/J. Akurāters/

Saspīlējums Latvijā ir tik liels, ka pietiek ar dzirksteli, lai visa zeme atrastos liesmās. Uz to nav ilgi jāgaida.

1904. gadā izceļas krievu un japāņu karš. Lai gan cara virsnieki lielīgi solās, ka tie „japāņus ar cepurēm nomētās”, krievu armija un flote piedzīvo smagu neveiksmi. Tas vēl skaidrāk parāda trūkumus un nekārtības visvarenā cara valstī. Nemiers pieaug visā Krievijā.

1905. gada 22. janvārī /Šī diena dabū nosaukumu „melnā svētdiena”/ Pēterpils strādnieki ar sievām un bērniem priestera Gapona vadībā iet uz ķeizara pili, lai iesniegtu valdniekam savus lūgumus. Kaŗaspēks uz tiem atklāj uguni. Kritušo un ievainoto skaits pārsniedz 400. Visās lielākās pilsētās strādnieki izsludina streikus, kam seko nemieri. Tā sākas 1905. gada revolūcija /sacelšanās pret valsts varu/ Krievijā. Visasāk un visplašāk tā norisinās Latvijā.

24. janvārī Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija /LSDSP/ pasludina Rīgā vispārēju streiku /ģenerālstreiku/ − visas rūpnīcas pārtrauc darbus. 26. janvārī /pēc vecā stila 13. janvārī/ 50 000 latviešu strādnieku iziet protesta demonstrācijā Rīgas ielās. Dzird saucienus: „Nost ar carismu!”, „Lai dzīvo demokrātiska republika!” /t. i. valsts, kuŗā vara pieder tautai/.

Pie Daugavas tiltiem sadursmē ar kaŗaspēku krīt 80 vīru un ap 200 tiek ievainoti. Latvijas valsts laikā šo notikumu vietu nosauc par „13. janvāra ielu”.

Jānis Akurāters raksta:

„Un asinis, kas nevainīgas
Uz balta sniega kvēloja,
Tās neizkvēlos gadu gadus −
Tās kvēlos mūsu karogā!”

Ievērojama nozīme turpmākajos notikumos ir Latviešu sociāldemokrātiem. Viņu partijā jau apvienoti 10 000 biedru, un tā ir lielāka nekā krievu sociāldemokrātu partija. Tās redzamākie vadoņi ir J. Ozols, J. Asaris, J. Jansons-Brauns un J. Rainis, kas 1903. gadā atgriezies no trimdas. Sociāldemokrāti izdod laikrakstu „Cīņa” 10 000 eksemplāros un 1905. gadā izplata apm. 1 miljonu skrejlapu /uzsaukumu/.

Tomēr 1905. gada revolūcija ir vairāk nekā strādnieku šķiras cīņa. Latvijā tā kļūst par visas tautas sacelšanos.

Drīz vien galvenie notikumi norisinās nevis pilsētās, bet uz laukiem. Cīnītāju rindās soļo kā kalpi, tā saimnieki un viņu dēli. Visus vieno senais naids pret muižniekiem un to varas aizstāvjiem /muižnieku ieceltajiem vācu mācītājiem/. Ļoti maz ir tādu latviešu, kuŗus neaizrauj 1905. gada revolūcija.

Muižās sākas kalpu streiki, baznīcās notiek revolucionāru sapulces. Sarīko gājienus, liekot mācītājiem iet priekšgalā ar sarkaniem karogiem rokās.

Pilsētās un muižās valdība novieto kaŗaspēka daļas. Muižnieki bruņojas un dibina pašaizsardzības vienības. Vairākās vietās apcietina un spīdzina nemieru dalībniekus.

Bet bruņojas arī latvieši − visās malās kaļ un gatavo ieročus. Lauku iedzīvotāji pāriet uzbrukumā pret krievu kaŗaspēka nodaļām un vācu muižniekiem.

Augustā valdība izsludina kaŗa stāvokli Kurzemē un dažus mēnešus vēlāk arī Vidzemē.

Tomēr cara kaŗaspēka un muižnieku spēki Latvijā izrādās par vājiem, lai sacelšanos apspiestu. Arī pašā Krievijā stāvoklis ir bīstams.

Tad ķeizars piekāpjas. 1905. gada 30. oktobrī Nikolajs II izdod manifestu /vēstījumu/ tautai: turpmāk atļauta vārda un sapulču brīvība, pavalstnieki varēs izvēlēt pārstāvjus Valsts domei, kas piedalīsies likumu un valsts lietu apspriešanā...

Turpmākajos divos mēnešos latviešu lielā revolūcija sasniedz savu augstāko pakāpi. −

 

 

 

 

78. TAUTA PĀRŅEM VARU

„Gaidīt un cerēt ir labi,
Un rātni ir prasīt un lūgties:
Labāk ir negaidīt daudz,
Neprasīt, nelūgties − ņemt.”

/J. Rainis/

Pēc 30. oktobŗa vēstījuma latviešu strādnieku partija iznāk no „pagrīdes”. Atklāti izplata viņu laikrakstu, Rīgā notiek milzīgas tautas sapulces, kuŗās piedalās 50 000 − 100 000 cilvēku.

Vadoņi aicina turpināt cīņu un neticēt cara solījumiem. Galvenie mērķi tagad ir − gāzt cara patvaldību, ievēlēt satversmes sapulci un ķeizarvalsts vietā nodibināt republiku /valsti, kurā valsts galva ir tautas vēlēts/.

Valdības iestādes ir pārsteigtas un apjukušas. Rīgā lielu nozīmi iegūst „Federatīvā /apvienotā/ komiteja”, ko noorganizējuši revolucionāri. Kārtības uzturēšanai nodibina tautas miliciju.

Divos turpmākajos mēnešos latviešu revolucionāri pārņem varu savās rokās. Krievu ierēdni, muižnieki, policija un kaŗaspēks uz laiku pazaudē noteikšanu Latvijā.

Sakarā ar to uz laukiem norisinās daudzas asiņainas cīņas /1905. gadā Latvijā notiek ap 1000 bruņotu sadursmju/. Kaŗaspēka nodaļas atstāj muižas un atkāpjas uz pilsētām. Daudzi muižnieki aizbēg uz Rīgu, citi dodas projām uz Vāciju. Šo cīņu laikā nodedzina 128 muižnieku pilis, daudzos gadījumos gan − nevajadzīgi.

Vairākās Kurzemes un Vidzemes pilsētās notiek kaujas starp krievu kaŗaspēku un tautas miliciju. Tukumā revolucionāriem padodas kaŗaspēka nodaļa ar vairākiem lielgabaliem. Pie Lielvārdes tautas milicija sagūsta lielāku skaitu muižnieku ar viņu ģimenēm, kas kavalerijas apsardzībā mēģina izlauzties uz Rīgu. Latvieši pret gūstekņiem izturas cilvēcīgi un pēc sarunām ar muižnieku pārstāvi no Rīgas tos atlaiž brīvībā.

23. novembrī 400 latviešu skolotāji sapulcējas uz kongresu Rīgā. Nolemj, ka skolās jāmāca latviešu valodā un visā zemē jānodibina tautas vēlēta pārvalde.

Neilgi pēc tam /2. decembrī/ Rīgā sanāk ap 1000 ievēlētu pārstāvju /delegātu/ no Vidzemes un Kurzemes pagastiem. Plašās tautas pārstāvju sanāksmes ierosinātājs ir Kokneses pagasta darbvedis Jānis Kroders. Tā pasludina varas pārņemšanu tautas rokās. Nolemj: atcelt līdzšinējās pagastu valdes un to vietā ievēlēt pagastu rīcības komitejas, neatzīt cara valdības iestādes un nemaksāt tām nodokļus. Bez tam paziņo, ka vācu muižnieku privilēģijas ir atceltas, Latvijai prasāma pašvaldība un Krievijā jāsasauc vēlēta satversmes sapulce.

Soli tālāk iet Latvijas sociāldemokrātu savienība /M.Valters, E. Rolavs/. Tā pieprasa Latvijas pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.

Krievijas sociāldemokrātu /vēlāk komūnistu/ vadonis V. Ļeņins atzīst, ka nekur cara Krievijā 1905. gada revolūcija nav bijusi tik asa un guvusi tādus panākumus kā Latvijā. To viņš izskaidro ar latviešu augstāko attīstību un izglītību un viņu nacionālo apspiestību. Ļeņins raksta: „Latviešu strādnieku šķira /īstenībā − tauta. Red./ noveda revolūciju līdz tās visaugstākajam punktam − bruņotas sacelšanās pakāpei.”

Vairāki vācu vēsturnieki, aprakstot 1905. gada vētrainos notikumus Vidzemē un Kurzemē, devuši tiem nosaukumu − „Latviešu revolūcija” /skat. A. von Transehe-Roseneck, Die lettische Revolution. Berlin 1907/.

Pretēji krievu zemniekiem, kas šajā laikā paliek vienaldzīgi, latviešu kalpi un saimnieki ir dedzīgākie revolūcijas cīnītāji.

Arī daudzas latviešu sievietes iet līdz un upurējas 1905. gada cīņās. Revolūcijas laikā viņas piedalās visās vēlēšanās līdzīgi vīriešiem. Tādā kārtā Latvija ir pirmā zeme Eiropā, kur sievietes iegūst vēlēšanu tiesības un arī pašas tiek ievēlētas par tautas pārstāvjiem. −

Latviešu lielā revolūcija parāda, cik nedrošas patiesībā ir vācu muižnieku un krievu cara pozīcijas Latvijā.

 

 

 

 

79. „BĒGOT NOŠAUTS...”

„Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja −

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Tu lauzi mūs naidīgā pretvara, −
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!”

/J. Rainis/

Pašā Krievijā 1905. gadā nesaceļas visa tauta, bet galvenā kārtā tikai rūpniecības strādnieki. Tur cara valdība revolūciju apspiež vispirms. Kad tas noticis, tā sūta kaŗaspēku pret latviešiem.

1905. gada beigās no divām pusēm /Pēterpils un Viļņas kaŗa apgabala/ uz Latviju virzās krievu bruņotie spēki − tā sauktās „soda ekspedīcijas”. Revolucionāriem nav īstas armijas, ko sūtīt pretī, bet tautas milicija ir par vāju apbruņota.

Slepkavojot un dedzinot „soda ekspedīcijas” dodas cauri Vidzemei un Kurzemei. Ar sevišķu nežēlību izceļas krievu ģenerālis Orlovs un vairāki Baltijas muižnieku pārstāvji. Vairāk nekā 2000 cilvēku nošauj bez tiesas un izmeklēšanas. Ziņojumos par to vienkārši paskaidro: „Bēgot nošauts”. Tādēļ Rainis raksta:

„Pie klusiem kapiem ejam,
Nav tālu jāstaigā,
Mēs savus mīļos rodam
Ikkatrā atmatā.”

Soda ekspedīciju pēdās plūst asinis un paliek kūpošu drupu kaudzes. Nodedzina ap 300 latviešu zemnieku māju /3 miljonu rubļu vērtībā/, vairākas skolas un biedrību namus.

Tad sāk darboties lauku kaŗa tiesas un vēlāk arī parastās kaŗa tiesas, kas apsūdzības vairāk vai mazāk izmeklē. Piespriež simtiem nāves sodu, spaidu darbus un cietumu. Uz Sibīriju izsūta tuvu pie 3000 cilvēku.

1906. gada sākumā revolūcija Latvijā ir satriekta. Daudzi tomēr negrib padoties un, sabēguši mežos, turpina pretoties. Tos mēdz saukt par „meža brāļiem”, bet viņi nespēj grozīt cīņas iznākumu. Šim drūmajam laikmetam veltīta V. Plūdoņa balāde „Tīreļa noslēpums”:

„...Dēls, pajemi pelēku akmeni
Un par zīmi uz kapa man uzstādi,
Lai zina, lai uziet ļautiņi,
Kur trūd mani salauztie kauliņi.”

Lai izbēgtu vajāšanām ne mazāk kā 4000 latviešu atstāj savu zemi. Lielākā daļa dodas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, citi uz Šveici, Somiju, Angliju, Franciju, Beļģiju u.c. Ārzemēs viņi turpina neatlaidīgu cīņu par savas tautas atbrīvošanu. Rakstos un vārdos viņi iepazīstina cittautiešus ar latviešu likteņiem un taisnīgajām prasībām. Daudziem no viņiem vēlāk ir lieli nopelni Latvijas atbrīvošanā un valsts celšanā.

Trimdinieku vidū ir arī Rainis un Aspazija. 14 gadus /1906.-1920./ viņi pavada Kastaņolā, Šveicē. Tur rodas Raiņa ievērojamākie darbi, no turienes viņš kā pirmais pareģo nākošos brīvības laikus.

Kaut arī Latviešu lielā revolūcija ir noslāpēta asinīs un liesmās, Rainis raksta:

„Reizi, šo reizi mēs tomēr
Par cilvēkiem jutušies esam. −
Tagad mēs zinām, kas vīrs!
Tagad mēs jūtam, kas gars!”

Tikai 1908. gada septembrī krievu valdība paziņo, ka beidzies kaŗa stāvoklis Latvijā.

 

 

 

 

80. ZAUDĒJUMI UN IEGUVUMI

„Uguns mums aprija mājas,
Un lauks mūsu asinis dzēra −
Vai tā par dārgi gan pirkts
Nākotnes brīvības vārds?”

/J. Rainis/

Lielajā latviešu revolūcijā tauta zaudē vairākus tūkstošus kritušu, daudziem jāmeklē patvērums svešumā. Bet cīņa stiprina tautas pašapziņu, lepnumu un ticību nākotnei.

Gluži citādi jūtas vācu muižnieki un cara valdība. Revolūciju tiem gan šoreiz izdevies asiņaini apspiest, bet viņu pašpaļāvība ir smagi iedragāta. Tas, kas noticis 1905. gadā, var atkal atkārtoties. Un kas tad var galvot par iznākumu?

Nedrošības sajūta ir tik liela, ka daļa muižnieku pārdod savus īpašumus un atstāj Latviju. Citi mēģina nodrošināt savu stāvokli, nometinot vācu zemniekus Kurzemē. Ar krievu valdības piekrišanu tur saved ap 20 000 vācu kolonistu, kas līdz tam dzīvojuši Iekškrievijā. R. Blaumanis par šiem muižnieku varas glābējiem raksta:

„Saratovā /Pilsēta un apgabals pie Volgas/ zīle dzied
Vārtu staba galiņā.
‘Geh, frauchena, klausītiesi
Kādu zinu zīle nes!’

Zīle nesa tādu ziņu:
Uz Kurzemi mums būs iet.
Uz to Dieva Kurzemīti
Kungiem − brāļiem palīdzēt!”

Krievu valdība savukārt cenšas Latgalē iepludināt krievu zemniekus, bet latviešus saistīt darbā Krievijā. Tomēr arī šādā veidā neizdodas latgaliešus pārkrievot. Tieši šajā laikā Latgalē sākas novēlotā tautas atmoda. 1904. gadā ir atcelts aizliegums iespiest latgaliešu rakstus. Tūlīt parādās latgaliešu laikraksti /”Gaisma”, „Druva”/ un grāmatas. Katoļticīgajā Latgalē izglītotākie vīri ir garīdznieku aprindās. Tādēļ pirmie tautas modinātāji un vadoni ir baznīckungi − K. Skrinda un Francis Trasuns. Viņi cīnās pret pārpoļošanu un pārkrievošanu, nemitīgi atgādinot, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki pieder vienai latviešu tautai. Tā tiek sagatavots ceļš visu Latvijas novadu apvienošanai.

1905. gada revolūcija pamudina krievu valdību tomēr izdarīt arī dažus uzlabojumus un pārmaiņas. Skolās latviešu valoda iegūst lielākas tiesības /1906.-13. g./, var nodibināties arī vairākas privātas latviešu mācību iestādes.

Notiek Krievijas valsts domes vēlēšanas /kaut arī ierobežotas/ un tur ievēl vairākus /6/ latviešu pārstāvjus. Starp tiem ir latviešu bruņoto spēku dibinātājs J. Goldmanis un vēlākais Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste.

Latvijas pilsētu pārvaldes sāk viena pēc otras pāriet latviešu rokās.

Liela rosība valda saimnieciskajā dzīvē. Strauji turpina augt tautas turība. To savukārt veicina latviešu dibinātās lauksaimniecības biedrības un krājaizdevu sabiedrības.

Arvien modernāk strādā latviešu lauksaimnieki, arvien vairāk latvieši laužas iekšā rūpniecībā un tirdzniecībā. Līdz ar saimniecisko dzīvi plaukst un attīstās latviešu māksla un zinātne. Rīgā darbojas divi latviešu teātŗi, Liepājā, Jelgavā un Ventspilī − pa vienam. Notiek daudzi latviešu mākslinieku koncerti, gleznu izstādes, zinātniskas sapulces. Parādās pirmā ievērojamā latviešu vēsturnieka J. Krodzenieka pētījumi − „Iz Baltijas vēstures”.

Bet šajā darba steigā un trauksmē nebūt nav aizmirsti Lielās revolūcijas mērķi. Vareni un briesmīgi notikumi jau pēc nedaudz gadiem satricina visu pasauli. Sākas latviešu jaunāko laiku vēstures varoņu laikmets.

 

 

 

 

81. LATVIJA KĻŪST KAUJAS LAUKS

„Piecus gadus uguns degs,
Sesto gadu pelni segs.”

/J. Rainis/

20. gadu simteņa sākumā bīstami pieaug pretešķības Eiropas valstu starpā. Lielvalstis sacenšas par tirgiem saviem rūpniecības ražojumiem, cenšas iegūt īpašumus /kolonijas/ citās pasaules daļās un − nepārtraukti bruņojas.

Vācija ir noslēgusi savienību ar Austroungāriju un Itāliju /tā vēlāk gan pāriet Vācijas pretinieku pusē/, bet Francija sabiedrojas ar Krieviju un Angliju.

1914. gada 28. jūnijā kāds serbu students nošauj Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu. Šie septiņi revolvera šāvieni ir tā dzirkstele, kas liek uzliesmot ilgam un asiņainam kaŗam /1914.-18./. Pamazām tajā iesaistās 29 valstis, kāpēc tas iegūst /pirmā/ pasaules kaŗa nosaukumu. Pret Vāciju, Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju cīnās Francija, Krievija, Anglija, Serbija, Beļģija /vēlāk arī Japāna, Itālija, ASV u.c./.

1914. gada 1. augustā Vācija piesaka kaŗu Krievijai. Vēl nesen latvieši ir cīnījušies pret ienīsto krievu ķeizara patvaldību savas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr vēl dziļāks ir tautas senais naids pret vācu baroniem. Tāpēc, kaŗam izceļoties, latvieši nostājas krievu pusē. Uz to viņus pamudina arī simpātijas pret brīvajām Rietumeiropas valstīm Franciju un Angliju, kas ir Krievijas sabiedrotie.

Kaŗa sākumā krievu armijā iesauc lielu skaitu latviešu. Dažas kaŗaspēka daļas sastāv gandrīz vienīgi no viņiem. Tā, piemēram, XX armijas korpusu mēdz dēvēt par „latviešu korpusu”.

Lai palīdzētu vācu apdraudētajai Francijai, krievu armijas lielā steigā un nekārtībā iebrūk Austrumprūsijā. Krievu spēki ir slikti apbruņoti un vāji vadīti. Tomēr ar savu lielo skaitu tie sākumā gūst panākumus.

Gada beigās vācu kaŗavadoņi Hindenburgs un Ludendorfs ar veiklu manevru ielenc un iznīcina šīs krievu armijas. Kauja norisinās pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos, un vācieši tai devuši nosaukumu /otra/ „Tannenbergas kauja” /skat. 36. nod./.

XX krievu armijas korpuss, kur pārsvarā latvieši, cīnās nāvi nicinot. Latvieši krīt, bet nepadodas. Kāds kaŗa vēsturnieks /M. P. Kamenskis grāmatā „XX korpusa iznīcināšana”/ šīs vienības varonību salīdzina ar slavenās Napoleona gvardijas cīņu un galu Vaterlō kaujā 1815. gadā.

Nemākulīgās krievu vadības dēļ minētais korpuss zaudē vairāk nekā 30 000 kritušu. Tie ir lielākie latviešu kaŗavīru zaudējumi pasaules kaŗa laikā. Slavu par viņu drošsirdību kaujā piedēvē krieviem, jo latvieši cīnās krievu vienībās un zem krievu karogiem.

Cara armija turpina nekārtībā atkāpties, un 1915. gada pavasarī vācieši jau ielaužas Kurzemē. Svešnieku daudzkārt iekārotā latviešu zeme atkal kļūst par kaujas lauku. Kārlis Skalbe raksta:

„Pa zaļo Kurzemes lauku
Skrien melnas jātnieku ēnas.
Skrien ēnas, skrien dūmi, dun pakavi, −
Dievs, sargi dzimteni!”

Krievu armijas kaujas spējas ir tā sabrukušas, ka, šķiet, visa Latvija drīz būs vāciešu varā. No Rīgas fabrikām sāk aizvest mašīnas, lai tās nekristu ienaidnieka rokās. Bēgošā krievu armija spiež iedzīvotājus frontes tuvumā doties bēgļu gaitās uz austrumiem. Bagātā Zemgale un Kurzeme piedzīvo ilgi neredzēta posta dienas. Gan spaidu kārtā, gan labprātīgi kurzemnieki pamet savas mājas un iekoptos laukus, lai dotos nezināmā ceļā. No 800 000 Kurzemes iedzīvotājiem ap 600 000 atstāj savu novadu. Ir sākušies „bēgļu laiki”. Līdzīgs liktenis draud arī Vidzemei un Latgalei.

Šajā krievu radītajā sajukumā un nekārtībā paspīd kāda cerība. Maija pirmajās dienās pie Jelgavas vāciešiem stājas pretī divi Daugavgrīvas latviešu zemes sargu bataljoni un atsit vācu uzbrukumu. Tas notiek laikā, kad krievu armijas bēg pa visiem ceļiem.

Latviešu tautā rodas doma − latviešu zemi varēs noturēt, ja pašiem būs savas kaŗaspēka vienības. Sevišķi enerģiski par to iestājas latviešu studenti Rīgā un vairāki latviešu darbinieki /Sp. Paegle, G. Kempelis, V. Zāmuēlis/. 1915. gada jūnijā latviešu pārstāvis Krievijas valsts domē J. Goldmanis iesniedz krievu armijas virspavēlniekam Nikolajam Nikolajevičam lūgumu, lai atļauj dibināt atsevišķas latviešu kaujas vienības latviešu virsnieku vadībā.

Pret šo latviešu nodomu cīnās Baltijas vācieši. Cara valdībai bez tam vēl ir atmiņā 1905. gada notikumi. No otras puses stāvoklis frontē ir bīstams, un krievu armijas vadībai ir labi zināms, cik drošsirdīgi latvieši cīnījušies līdzšinējās kaujās.

1915. gada 1. augustā /pēc vecā stila 19. jūlijā/ virspavēlnieks izdod pavēli Nr. 322 par latviešu kaŗaspēka vienību formēšanu. Tās dabū nosaukumu − „latviešu strēlnieku bataljoni” /vēlāk − pulki/.

Šai pavēlei ir milzīga nozīme visos turpmākajos vēsturiskajos notikumos. −

 

 

 

82. „PULCĒJIETIES ZEM LATVIEŠU KAROGIEM!”

„Strēlnieki,
Latviešu strēlnieki!
Apžilbst man prāts
No šiem vārdiem
Vairāk
Kā rudens naktī
Uz ielas
No uguns šalts.”
/A. Čaks/

1915. gada 1. augustā latviešu pārstāvji Krievijas valsts domē J. Goldmanis un J. Zālītis izlaiž uzsaukumu latviešu tautai:

„Pulcējieties zem latviešu karogiem! ... Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!...”

Kāda būs Latvijas nākotne, tas toreiz vēl nav skaidri nosakāms. Bet visi jūt, ka jānotiek kaut kam lielam.

13. augustā sāk darboties latviešu brīvprātīgo pieņemšanas komisija. Divu nedēļu laikā pirmie divi bataljoni ir jau saformēti. To sastāvā daudz Kurzemes bēgļu un Rīgas jauniešu. Nepārtraukti uz strēlnieku bataljoniem plūst latviešu vīri un pat gluži jauni zēni. Daudzi jānoraida tāpēc, ka tie kaŗa dienestam par veciem vai jauniem.

Tie latviešu kaŗavīri, kam tas iespējams, izstājas no krievu vienībām un piesakās latviešu daļās. Novembrī ir sastādīti 8 latviešu strēlnieku bataljoni un viens rezerves bataljons.

Tautu ir pārņēmusi ārkārtīga sajūsma, lepnums un cerības. Strēlnieku izvadīšana no Rīgas kļūst par īstiem tautas svētkiem. Kārlis Skalbe par to stāsta „Mazajās piezīmēs”: „... un tad piepeši top gluži klusu, orķestris spēlē, un jaunie strēlnieki dzied: Dievs svētī Latviju! Ļaudis uz ielas noņem cepures un klausās. Kā šī dziesma aizņem elpu! Es domāju, ka uz ielas dziedās līdz. Bet neviens nevar dziedāt, daudzi raud. Arī es nedziedu, lai nesāktu raudāt. Ak, tas nav šai dziesmā, tas ir vārdā Latvija... Ļaužu straume sakustas, un caur viņu izspiežas trīs lieli misiņa ragi. Saule atspīd uz misiņa, taures izstieptas gaida. Tad pa vārtiem grūst ārā jaunekļi pušķotām krūtīm un cepurēm, un droši un skaņi atskan latviešu tautas maršs. Jā, man liekas, ka es nekad neesmu dzirdējis tik dārdošu kaŗa mūziku... Tautas straume plūst un sajūk ar jauniem kareivjiem. Jā, tā jau ir, kaŗā iet visa tauta... Pūlis te aizklāj, te atsedz jauno kareivju straumi. Es redzu te krūtis rozēs, te gavilējošas acis jaunekļa pierē. No kurienes šīs gaviles? Vai jaunība paredz mūsu dzimtenei gaišāku nākotni?... Beidzot mēs stāvam Daugavas malā. Kuģītis „Valdemārs” jau lēnām griež barku /liellaivu/, kuŗa stāv pilna ar jauniem strēlniekiem, nost no krasta. Un baltas un sārtas puķu šaltis birst pār dārgo laivu, kuŗa nu izskatās kā viens puķu šķirsts. Barka aiziet, zēni kliedz urrā un vicina cepures, un viss krasts ir balts no lakatiņiem.

Latviešu jauno kaŗaspēku vada latviešu virsnieki un tajā atļauts komandēt latviešu valodā. Katrs strēlnieks nes pie krūtīm sevišķu nozīmi − zobens pār sauli ozollapu vainagā. Katram bataljonam ir savs latviskā garā darināts karogs ar uzrakstu /devīzi/ latviešu valodā. −

1. Daugavgrīvas bataljona karogā ir lecoša saule ar krustotiem šķēpiem un uzraksts: „Nebēdāj’ties kaŗavīri, sidrabota saule lec.”

2. Rīgas bat. − Pērkons met zibeņus uz tēvijas ienaidniekiem un uzraksts: „Tēvuzemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā.”

3. Kurzemes bat. − Ozols ar varavīksni un uzraksts: „Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi.”

4. Vidzemes bat. − lecoša saule ar zobenu un ozola zaru pār to, bez uzraksta.

5. Zemgales bat. − zobens pār sauli ozola vainagā un uzraksts: „Tēvuzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm.”

Apstiprinot zemgaliešu karoga metu /projektu/, ķeizars Nikolajs II atzīmējis dokumenta malā: „Devīzi /uzrakstu/ var dažādi saprast.” −

6. Tukuma bat. − lecoša saule ozola vainagā ar zobenu pār to un uzraksts: „Dievs, svētī Latviju.”

7. Bauskas bat. − aiz ozola zariem apvīta zobena lecoša saule un uzraksts: „Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars.”

8. Valmieras bat. − zobens ozola vainagā, aiz tā lecoša saule un uzraksts: „Imanta nevaid miris.”

Kad dibinās latviešu strēlnieku bataljoni, vācu armija ir ieņēmusi Kurzemi un Zemgali. Fronte austrumos no Doles salas jau sasniedz Daugavu. Purvainajā apgabalā uz rietumiem no Rīgas /skat. karti/ vācieši vēl līdz Daugavai nav tikuši. Tomēr 1915. gada oktobrī arī tur viņi sāk virzīties uz priekšu. Viņiem pretī lielā steigā sūta pirmos latviešu strēlnieku bataljonus.

It īpaši 1. Daugavgrīvas bataljonā ir daudz Rīgas strādnieku jaunās paaudzes: zēni, kas pazīstami ar savu veiklību, pārgalvību un vīrišķību. Uzauguši Rīgas nomalēs un rūdīti daudzos kautiņos /”Rīgas pašpuikas”/, tie nav paraduši griezt pretiniekam ceļu. No viņiem lielā mērā sastādās kapteiņa /vēlāk pulkveža/ Fr. Brieža vadītā un daudz apbrīnotā 1. bataljona 1. rota. Tagad tā parādās kaujas laukā.

A. Čaks saka:

„... Jūs pirmie,
Gaismas svīdumā vājā,
Gājāt

- - - - - - - -

Kad krievi jau savas muguras lieca,
Gājāt
Pretim smaidošai Misai un Iecavai
Ar vienu domu un tvīkumu:
Aizsargāt ceļu uz Rīgu.

Gājāt
Asi un cieti
Ar savu vadoni Briedi,
Jo pašpuika nespēj liekties:
Tas no kaķu trakajām astēm
Prot tikai debesīs triekties.”

 

 

 

 

83. CIK VĒRTS IR LATVIEŠU STRĒLNIEKS?

„Un asins sārtumā dzimst rīta stunda sveikā:
Tur, zibot zobeniem, pulks dzīvais iejāj teikā.”

/J. Medenis/

Dibinot strēlnieku bataljonus, krievu armijas vadība paredz latviešus izlietot kā izlūkus, sakarniekus, ceļu pazinējus un tulkus. Tomēr jau sākumā strēlniekiem jāuzņemas parastie kaujas uzdevumi, jo krievu kaŗaspēka cīņas spējas ir smagi iedragātas.

Tikai dažus mēnešus apmācīti, strēlnieki iet kaujā, lai apturētu vācu uzbrukumu rietumos no Rīgas.

Mangaļu rajonā 1915. gada 25. oktobrī notiek 1. bataljona ugunskristības. Kad bataljona komandieris plkv. ltn. /vēlāk ģenerālis/ R.Bangerskis ierodas frontes štābā, krievu divīzijas komandieris to saņem vārdiem: „Apsveicu jūs ar jūsu strēlnieku kaujas kristībām un panākumiem. Esmu ļoti sajūsmināts un no visas sirds apsveicu.” − Sajūsma viegli saprotama − līdz šim neuzvarētie vācieši bijuši spiesti atkāpties jauno latviešu kaŗotāju priekšā.

Pirmajā kauja kritušos trīs strēlniekus svinīgi apglabā Rīgas Meža kapos. Tur vēlāk izveidojas latviešu cīnītāju atdusas vieta, Brāļu kapi.

Tagad pārsteigumi seko cits citam. 29. oktobrī Fr. Brieža rota pārdrošā un negaidītā triecienā uzbrūk četrreiz lielākiem vācu spēkiem /bataljonam/ pie Plakaniem. To apdzejojis A. Čaks /„Kauja pie Plakaniem”/:

„Naktī trakā un aukstā
Jūs toreiz uz Plakaniem gājāt.
Dubļi koda līdz ceļgaliem kājā,
Un granātas glūnēja plaukstā...”

Krievi, kas par to brīnās un brīdina latviešus no drošas nāves, saņem atbildi:

„Ei, cāļi, ne vīri jūs, bārdainie Penzas Jefimi,
Vai domājat,
Ka Rīgas pašpuikas slimi?”

Pāri purvam un cauri dzeloņstiepuļu aizsprostiem strēlnieki iebrūk vācu nocietinājumos un tos sagrauj. Vācieši zaudē 27 kritušus, 45 ievainotus un 34 gūstekņus. Strēlnieku pusē ir tikai trīs ievainotie, jo Briedis savus vīrus rūpīgi trenējis šāda veida uzbrukumiem un viss ir iepriekš pamatīgi pārdomāts un izlūkots.

Šis notikums rada veselu sensāciju. To atzīmē armijas virspavēlnieka ziņojumā, un latviešu strēlnieku vārds aplido pasaules kaŗa frontes.

Drīz kaujā metas 2. Rīgas un 3. Kurzemes bataljons. Vāciešus sakauj pie Slokas un izsit no Ķemeriem /11. novembrī/.

Novembrī Fr. Brieža rota atkārto līdzīgu neticamu uzbrukumu kā pie Plakaniem oktobrī. Tā ir kauja pie Veisiem.

Vācieši redz, ka tiem pretī stājies jauns, negaidīti bīstams pretinieks. Latviešu panākumi iedrošina arī krievus, un Rīgas fronte sāk nostiprināties. Vācieši zaudē cerības drīzumā ieņemt Rīgu un sāk izveidot aizstāvēšanās pozīcijas. A. Čaks raksta:

„Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem,
Pirmā mirdzošā, veiksmā,
Tā pārvērta strēlnieku asinis teiksmā.
Dzirdiet,
Kā kauju gājējai, pirmai rotai,
Un viņas vadonim Briedim
Soļi no purvājiem kāpdamies
Mūžībā iedim.”

 

JG11 ( 3. turpinājums)

 

Strēlnieku pārdrošie uzbrukumi un izlūku gājieni nedod vairs vāciešiem miera. Par latviešu kaŗa darbiem izplatās gluži neticami nostāsti. Par latviešu strēlniekiem runā un raksta arī Rietumeiropā. Ievērojamais beļģu dzejnieks Emils Verharns /miris 1916. g./ tiem veltījis šādas rindas:

„Un mēs pie Verdenas,
Izeras klausāmies,
Elpa pat klust −
Kā Latvijas ozoli sasaucas,
Tie locīties neprot, bet lūzt."

Kādā itāliešu laikrakstā lasāms jautājums: „Cik vērts viens latviešu strēlnieks?" un turpat seko atbilde: „Tik, cik viņš pats sver zeltā." − Bet kāds Eiropas valstsvīrs, izlasījis ziņojumus par strēlnieku kaujām, īsi piezīmē: „Jauna valsts ir dzimusi."

Klausīdamies kaujas atbalsi, Rainis 1916. gadā Šveicē raksta:

„Zeme, zeme − kas tā zeme,
Ko tā mūsu dziesma prasa?
Zeme tā ir valsts."

Tajā pašā gadā viņš saraksta arī savu slaveno pareģojumu:

„Es saku skaļi, uzklausat!
Drīz laiks, drīz laiks, ka izdarat:
Par diviem gadiem trešajā,
Tad saies valstis lielajā.
Tad saplēsīsies nezvēri,
Tad kritīs abi pretnieki [Vācija un Krievija.]...")

Bet strēlnieku cīņas ir vēl tikai pašā sākumā. −

 

 

 

 

84. STRĒLNIEKU BATALJONI KĻŪST PAR PULKIEM

„Viens pēc otra, astoņi skaitā,
Pāri rindām tiem karogi kūp,
Viņu kaislai un brāzmainai gaitai
Priekšā gaisma krīt ceļos un drūp."

/A. Čaks/

1916. gada pavasarī jau visi astoņi latviešu bataljoni atrodas Rīgas frontē. 12. armijas komandieris ģenerālis Radko−Dmitrijevs sūta strēlniekus kopā ar krievu /sibīriešu/ pulkiem vairākos asiņainos uzbrukumos pret stipri nocietinātām vācu pozīcijām.

Niknākās cīņas notiek marta un jūlija mēnešos; tās tāpēc dabūjušas nosaukumu − marta un jūlija kaujas.

Latviešu bataljoni atkal vairākkārt ielaužas vācu līnijās, bet krievu pulki tiem nespēj sekot, un strēlnieku varonība ir veltīga. Pieaug nicināšana pret krieviem /„vaņkām"/ un sašutums par nevajadzīgiem upuriem. Marta kaujās smagi ievaino arī Fr. Briedi. Kā drūma atbalss no marta un jūlija kaujām skan A. Čaka rindas:

„Katrīnmuiža, Katrīnmuiža rūgtā,
Jūlijs baigais ceturtais un piektais..."

Krievu ģenerāļi /piem., sibīriešu gen. Trikovskis/ nav paraduši kaŗavīrus taupīt. Latviešu virsniekiem bieži vien tikai ar grūtībām izdodas aizkavēt pavisam nejēdzīgu pavēļu izpildīšanu.

Latviešu bataljonos kareivju un virsnieku starpā valda draudzīgas un sirsnīgas attiecības. Latviešu komandieŗi arī nesalīdzināmi vairāk nekā krievu virsnieki rūpējas un gādā par saviem strēlniekiem. Viņu vienības izceļas nevien ar savu varonību un apķērību kaujās, bet ar savu dzīvo un možo garu vispār. Savus uzdevumus strēlnieki veic it kā rotaļājoties: kur tie ierodas, tur sprēgā asprātības un skan dziesmas. Rīgas mūŗus šais kaŗa gados daudzkārt tricina latviešu tautas dziesmas, strēlniekiem maršējot uz fronti. Tāpat jo bieži atskan gan brašā „Kaut klinšu akmens šķeltos...", gan pārgalvīgā dziesma − „Ķemeru Anniņa".

Strēlnieku vidū ir daudz latviešu mākslinieku: rakstnieki /Virza, Skalbe, Akuraters, A. Grīns u.c./, gleznotāji /J. Grosvalds, K. Baltgailis, N. Strunke, V. Tone u.c. /, aktieŗi, dziedātāji un žurnālisti. Blakus kaujas darbībai tur notiek rosīga mākslas dzīve. Daudz kas no strēlnieku varoņgaitām ir saglabāts šo mākslinieku darbos. Ļoti raksturīgi šī laikmeta noskaņojumu izteic Skalbe:

„Jauns es biju, jauns es gāju
Kaŗa gaitās slavenās.
Daugava ir manas bruņas −
Krūšu sudrabs spožs un tīrs.
Rīgas tornis slaiki turas, −
Tad lai neturētos vīrs!"

Kā strēlnieku vadoņi prot stiprināt savu kaŗavīru garu un ticību uzvarai, liecina šāds zīmīgs gadījums: 1916. gada 17. jūlijā 5. Zemgales bataljons atrodas ceļā uz Smārdes fronti. Ejot cauri Piņķu muižai, bataljona komandieris pulkvedis J. Vācietis pavēl visiem sapulcēties vecajā Piņķu dievnamā. Tur viņš teic bataljonam savu slaveno sprediķi, ko apdzejojis A. Čaks /„Sprediķis Piņķu baznīcā"/:

„... Brīnās ļaudis − kur tam vecam zvanam
Vēl tāds spars pie pašām beigām − ko nu!
Latvju strēlnieks torņa galā kāpis ...

- - - - - - - - - -

īsi nočīkst ģērbkambaŗa durvis,
Ienāk Lerche, adjutants, vīrs stāvā
Tāds kā krāsns, ar smagu dūri kaujā:
− Pulkvedi, jūs zemgalieši gaida,
Dziesma sākta, kādu pavēlējāt. −
Un kad dziesma rupjām balsīm pusē,
Kuŗā teikta Kunga žēlastība,
Pulkvedis no ģērbkambara iznāk,
Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem.

- - - - - - - - - -

− Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā −
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūŗos.

− Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs, un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu."

Vairāki vēl dzīvie latviešu strēlnieki šo sprediķi atceras līdz šai dienai.

1916. gadā latviešu bataljoni sevišķi izceļas, aizstāvot „Nāves salu". Tas ir nocietinājums Daugavas rietumu krastā iepretim Ikšķilei. No trim pusēm to apņem vācu pozīcijas, bet no ceturtās −Daugava. Vācieši tur nikni uzbrūk, un Nāves salā nav tādas vietas, ko nebūtu uzarušas viņu granātas un mīnas. Tomēr viņi nespēj to ieņemt. Vislielākie nopelni tās aizstāvēšanā ir 3. Kurzemes bataljonam pulkveža Kalniņa /saukta „Vecais"/ vadībā.

Minētā gada beigās strēlnieku bataljonus sāk papildināt. Četru rotu vietā katrā bataljonā tagad ir astoņas, un tos pārdēvē par pulkiem. Cīnu starplaikos strēlniekus nepārtraukti apmāca sevišķi grūtiem uzdevumiem − nakts kaujām un stipri nocietinātu līniju pārraušanai. Armijas komandieris Radko-Dmitrijevs plāno lielāku uzbrukumu, lai pārrautu vācu fronti.

Ir pierādījies, ka krievi šādam uzdevumam neder. Tādēļ arī palielina latviešu spēkus un savelk tos vienkopus.

Kad pienāk 1916. gada novembris, Rīgas frontē astoņu bataljonu vietā stāv astoņi latviešu strēlnieku pulki. Tie ir dabūjuši lepno apzīmējumu −"Zvaigžņu pulki". Taču šis nosaukums nav radies aiz latviešu lielības. To latviešu kaujas vienībām dod viņu pretinieku − vāciešu kaŗa vadoņi, salīdzinādami strēlnieku pulkus ar astoņām mirdzošām zvaigznēm pie Rīgas debesīm.

Sargot Rīgu un Austrumlatviju, strēlnieku acis nepārtraukti veŗas uz vācu ieņemtās Kurzemes pusi.

Kā klājas šajā laikā Kurzemē un latviešu bēgļiem Krievijā?

 

 

 

 

85. IZKLĪDINĀTIE UN APSPIESTIE

„Trimdinieks:

Domādams aizmirsos,
Ieskanēja senā dziesma:
Pūt vējiņi, dzen laiviņu,
Aizdzen mani Kurzemē!"

/J. Rainis/

Pirmajā pasaules kaŗā bēgļu gaitās uz Krieviju aiziet ap 800 000 latviešu, galvenā kārtā kurzemnieki un zemgalieši. Baidoties, ka vācieši ieņems Rīgu, krievu valdība no turienes izved daudz mašīnu un citu vērtīgu mantu. Tāpēc arī vairāku rūpnīcu strādnieki spiesti doties uz Krieviju. Latviešu tauta bēgļu gaitās zaudē nesalīdzināmi vairāk cilvēku nekā strēlnieku asiņainajās cīņās frontē. Daudz bēgļu, sevišķi bērni un vecāki ļaudis, mirst slimībās un aiz pārtikas trūkuma. Krievi visumā izturas naidīgi pret bēgļiem, jo bieži vien uzskata tos par vāciešiem. No nolaidīgās krievu valdības velti gaidīt palīdzību, tāpēc latvieši sāk rīkoties paši, lai glābtu svešumā izklīdinātos.

Kādās 260 vietās nodibinās „Bēgļu apgādāšanas komitejas", bet Pēterpilī − „Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja" /1915. gada augustā/. Šo plašo organizāciju ar lielu prasmi un pašaizliedzību vada Vilis Olavs /1867. −1917./. Tā vāc ziedojumus trimdinieku vajadzībām un sāk saņemt līdzekļus arī no valdības. Drīz vien Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja kļūst par lielāko latviešu organizāciju. Tā izglābj daudz latviešu no galīga posta, ierīko Krievijā latviešu skolas, slimnīcas, atveŗ darbnīcas. Tas palīdz saturēt kopā izkliedētos latviešus un stiprina viņu paļāvību nākotnei.

A. Švābe bēgļu likteni un cerības izteicis rindās:

„Zobena vara

Mūs aizdzina pasaulē

Lapkritņa stundā.

Zobens kad sakapāts būs,

Gaidāt tad pārnākam mūs!..."

Tajā pašā laikā Kurzemē un Zemgalē saimnieko vācieši. Tur palikušie latvieši smagi izjūt vācu „nagloto papēdi". Visus vīriešus no 18 līdz 45 gadu vecumam spiež celt nocietinājumus vācu armijai; iedzīvotājiem uzliek smagas nodevas.

Vācu muižnieki ar vācu ģenerāļu atbalstu kaļ plānus par šo latviešu novadu pilnīgu pārvācošanu. Muižnieki apņemas par nelielu atlīdzību dot 1/3 no muižu zemēm vācu zemnieku /kolonistu/ nometināšanai Kurzemē. Bez tam paredz pusi no latviešu saimnieku īpašumiem nodot vācu jaunsaimniekiem. Aizbēgušo latviešu zemnieku mājas atdodamas vācu ieceļotājiem, un latviešu bēgļiem jāaizliedz atgriezties savā zemē. Tādā veidā Kurzemē cer iepludināt ap 1,5 miljonu vāciešu. Jau tūlīt pēc Kurzemes ieņemšanas visās skolās par mācību valodu kļūst vācu valoda.

Kurzemes barons S. Brederichs raksta: „... Ar vācu kolonistu nometināšanu Baltijā mēs pēc vienas paaudzes panāksim tīri vācisku zemi..." Par latviešu atbildi var uzskatīt Raiņa pantu:

„Zīdāt asins, čūskas,
Neizbēgsat tūskas.
Pušu sprāgsat raustoties −
Zeme paliks mūsu."

Kā vācu apspiestie latvieši Kurzemē, tā Krievijā izklīdinātie vērīgi klausās savu strēlnieku cīņu atbalsī. Tuvojas 1916. gada Ziemsvētki. Rīgas frontē tie atnāk ar salu un sniegputeni. −

 

 

 

 

86. GATAVOŠANĀS UZBRUKUMAM

„Radko-Dmitrijevs:

Jūs, strēlnieki,
Jūs visas armijas un tautas zieds,
- - - - - - - - -
Jums jālauž vācu tēraudžogs,
Un Kurzeme mums jāpaveŗ, kā logs.
Jūs ... „

/A. Čaks/

Jau minēts, ka 1916. gada beigās 12. armijas komandieris ģen. Radko-Dmitrijevs gatavojas uzbrukumam Rīgas frontē. To dara lielā slepenībā, lai trieciens vāciešus pārsteigtu. Kaujai izrauga purvainu apvidu starp Babītes ezeru un Olaini. Tur izplešas strēlnieku vēsturē daudz pieminētais Tīreļa purvs.

Visas cerības šoreiz liek tikai uz astoņiem latviešu pulkiem. Uzdevums ir nedzirdēti grūts − bez artilērijas atbalsta latviešiem plašā frontē jāpārrauj trīs smagi nocietinātas vācu ierakumu līnijas un bez kavēšanās jādodas uz priekšu ienaidnieka aizmugurē. Viņiem pakaļ tad gāzīsies krievu kaŗaspēks.

Vācu pozīcijas aizsarga vairāki dzeloņstiepuļu žogi un labi celti nocietinājumi /bunkuri/ ar ložmetējiem un lielgabaliem. Tur atrodas arī tā sauktais Ložmetēju kalns, kas izveidots par īstu cietoksni un tiešā /frontālā/ uzbrukumā nemaz nav ieņemams.

Artilērijas viesuļuguns varētu uzbrukumu lielā mērā atvieglot, sagraujot aizsprostus un apklusinot vācu automātiskos ieročus. Tomēr armijas komandieris to šoreiz negrib lietot. Tad vācieši uzreiz saprastu, kas gaidāms, un varētu pievilkt papildspēkus. Bez tam latvieši ir pierādījuši, ka spēj pārvarēt gluži neticamus šķēršļus.

Latviešu strēlniekus sajūsmina doma, ka, pārraujot vācu fronti, pavērsies ceļš Kurzemes atbrīvošanai. Viņi arī jūtas pārāki par vācu kaŗavīriem /„fričiem”/, kuŗus tie līdz šim uzveikuši daudzās tuvcīņas, cīnoties vīram pret vīru. Nekad vēl latviešu pulki nav visi reizē gājuši uzbrukumā. Tagad tas notiks.

Latviešu spēkus iedala divās brigādēs, kas kopā izveido latviešu divīziju. I brigādi /1.-4. pulki/ komandē ģen. Misiņš, kas reizē ir arī divīzijas komandieris. II brigādi vada pulkvedis Auzāns.

Pret uzbrukuma plānu ir noskaņoti daži augstākie latviešu virsnieki, sevišķi zemgaliešu pulkvedis J. Vācietis. Tie šaubās, vai zaudējumi atsvērs ieguvumus. Šos iebildumus tomēr neievēro.

I brigādes trieciengrupas priekšgalā ies daudz apbrīnotais kapteinis Fr. Briedis, kas atveseļojies no ievainojumiem marta kaujās. II brigādes trieciena vadību Auzāns piedāvā Zemgales pulka komandierim Vācietim, kam liela kaujas pieredze, bet tas atsakās. To uzņemas pulkvedis K. Goppers, kas tikai nesen ieradies Rīgas frontē.

Uzrunājot strēlnieku pulku komandierus, ģen. Radko-Dmitrijevs saka: „... Latvieši kaļ savu nākotni kā varoņi ar ieročiem rokās. Es vēlu jums vislabākos panākumus. Uzbrukums iesāksies tieši plkst, piecos 23. decembrī visā frontē un bez šāviena. Tā ir mana pavēle, un tikai neiedomājami dabas spēki varēs mani piespiest šo pavēli ņemt atpakaļ. Ja debess ar zemi ies kopā, tas vēl būs par maz, lai es atteiktos no uzbrukuma!"

Apvienotie latviešu strēlnieku pulki sāk uzbrukumu noteiktajā laikā un cīņas ilgst 25 dienas. Kaŗa vēsturē tās dabūjušas nosaukumu − „Ziemsvētku kaujas". −

 

 

 

 

87. STRĒLNIEKI PĀRRAUJ VĀCU FRONTI

„Kurp doties šai vilkaču naktī,
Kad bailēs ir paslēpies viss,
Ar granātām, ložmetiem, flintēm
Grib kaŗaspēks drausmīgais šis?"

/Ed. Virza/

Naktī no 22. uz 23. decembri /pēc vecā stila/ Rīgas frontē plosās sniegputenis. Tikko samanāmas ēnas klusi slīd uz vācu nocietinājumu pusi. Tās ir latviešu strēlnieku izlūku, dzeloņstiepuļu griezēju un spridzinātāju komandas baltos aizsargtērpos. Ienaidnieka acu priekšā − dažu desmit soļu atstatumā no vācu sargposteņiem, strēlniekiem jāizgriež ejas vācu žogos. Tie ir kapteiņa Fr. Brieža slavenā pirmā bataljona vīri, kam jāveic šis ārkārtīgi grūtais uzdevums. A. Čaks raksta: „Balti un mēmi kā spoki Gājāt, Gājāt Jūs − Nāvē Pret kaskotiem vāciem."

Aiz viņiem kaujas gatavībā guļ sniegā astoņi latviešu strēlnieku pulki un gaida pavēli mesties virsū ienaidniekam.

Dažās vietās vāciešu sargi kļūst uzmanīgi. Gaisā skrien viņu raketes, atskan uz labu laimi šauti šāvieni. Tomēr baltajā sniega laukā neredz nekā aizdomīga. Vairākus strēlniekus smagi ievaino vācu pozīciju priekšā, bet tie neizdveš ne skaņas. Nekas nedrīkst ienaidniekam nodot, ka latvieši lauž ejas viņa aizsprostos.

Pirmās brigādes uzbrukuma sākumu notēlo Aleksandrs Grīns: „...Drāšu griezēji atviegloti uzelpo. Atkal trakā steigā kustas tiem rokas: laiks ir tālu gājis pretim rītam, tūliņ klāt uzbrukuma brīdis.

Tad beidzot daugavgrīviešiem ir vaļā ceļš! Meinerts aizlien to ziņot Malceniekam, un šoreiz līksmi iegailas drūmās leitenanta acis, dzirdot ka kaut vai tūliņ var gāzties uz priekšu pirmais strēlniekpulks. Viņa rotas jau virzās cauri piesnigušam kārklu laukam, un daugavgrīviešiem aiz muguras un sānis sāk celties kājās un gatavojas skrējienam uz vācu vaļņa pusi Klinsona vadītā pirmā kurzemnieku puse, abi Rīgas strēlnieku bataljoni... Leitenants! Malcenieks, kam šonakt klausa drāšu griezēji un grenadieri, iet pretim savējiem un klusēdams ar roku māj uz vācu žogu pusi, kur nupat beigta izgriezt eja. To apzīmēdama, zaļi un reizē nikni gail sniegā nomestās un pretim uzbrucēju valnim grieztās kabatlaterniņas acs...

„Augšā, puikas, skriešus uz zaļo uguni!"

Sakustas apsnīgusī gulētāju masa. No pleciem un mugurām nopurinādams sniegu, ceļas kājās pēc viļņa vilns, un zem tūkstots skrejošām kājām iedimdas sasalušais purva lauks.

„Augšā, un skriešus uz zaļo uguni!" dveš virsnieki un instruktori, kaut sniegā gulētāju vairs neviena nava, jau bataljonus nes atakas /uzbrukuma/ vilns.

„Skriešus uz priekšu! Skriešus uz priekšu, puikas!" skrējēji mudina cits citu, un strēlnieku lavīnes avangards jau eju sasniedzis un plūst pāri drātīm..." /"Dvēseļu putenis", II/

Ar durkļiem un rokas granātām satriekuši pārsteigtos vāciešus, pirmās brigādes pulki izlaužas cauri vācu nocietinājumiem. Drīz vien viņu rokās krīt arī vācu artilērija. −

Tajā pašā laikā uzbrukumu tālāk pa labi sāk otra latviešu strēlnieku brigāde. Triecienā pirmais iet 7. Bauskas strēlnieku pulks ar pulkvedi K. Gopperu priekšgalā. Uzbrucēji nes līdzi no klūdziņām /zariem/ pītus „tiltiņus", lai pārvarētu dzeloņstiepuļu žogus.

Vācieši nepagūst ne atjēgties, kad baušķenieki jau pārrāvuši viņu līnijas un gāžas iekšā dziļāk aizmugurē. Tiem pakaļ traucas 8. Valmieras pulks, bet pārrāvumu sargāt paliek 6. Tukuma pulka strēlnieki.

 

JG12 (4. turpinājums)

 

Neticamais ir paveikts. Bieziem dzeloņstiepuļu žogiem apjoztā un pēc visiem kaŗa mākslas likumiem nocietinātā vācu fronte pie Rīgas ir pārrauta. Tas noticis bez neviena lielgabala šāviena. Pirmā pasaules kaŗa vēsturē tas ir kaut kas gluži nedzirdēts. −

Ceļš uz Kurzemi atrauts vaļā. Kas notiek tālāk?

 

 

 

 

88. DVĒSEĻU PUTENIS

„Tas dvēseļu putenis gaisā,
Kad Ziemsvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas
Un nenobeigs gaudot nekad."

/Ed. Virza/

Pārrāvuši vācu fronti, latviešu strēlnieki, kā pavēlēts, laužas uz priekšu. Visu dienu tie pavada niknās cīņās, atsitot vācu pretuzbrukumus. Bet viņi paliek vieni − tāpat kā agrākajās kaujās. Izrādās, ka apsolīto palīgspēku krieviem nav. Divi sibīriešu pulki šajā laikā sadumpojas un atsakās izpildīt kaujas pavēli.

Vakarā pirmā latviešu brigāde spiesta atiet uz frontes pārrāvuma rajonu. Smagi ievainotu no kaujas lauka iznes varonīgo kapteini Fr. Briedi.

Stipri noasiņojis 5. Zemgales strēlnieku pulks, kam jāuztur sakari abu brigāžu starpā. Ieņēmuši pirmo vācu nocietinājumu līniju, zemgalieši cieš lielus zaudējumus otrās līnijas priekšā.

Otra latviešu brigāde turpina kauju dziļi vācu aizmugurē un paplašina pārrāvumu frontē. Kad daži 7. strēlnieku pulka virsnieki jautā pulkvedim Gopperam, kas būs, ja vācieši atgūs pārrāvumu un ielenks 7. un 8. latviešu pulkus no visām pusēm, viņš atbild: „Ja jau mēs izlauzāmies caur vācu nocietinājumiem frontāli, tad izlauzties no aizmugures būs daudz vieglāk." −

Divas diennaktis /23. un 24. dec./ stiprā salā un bez atpūtas cīnās latviešu strēlnieku pulki. Pienāk Ziemsvētku nakts. Otrās brigādes komandieris A. Auzāns stāsta:

„Mežā pie ugunskura /vācu aizmugurē/ tieši Ziemsvētku naktī pieņēmām uzbrukuma plānu Ložmetēju kalnam... Turpat pie ugunskura, kuŗš bija mums Ziemsvētku eglītes vietā, pēc uzbrukuma plāna pieņemšanas notika svinīgs brīdis. Klusā balsī kaŗavīri nodziedāja „Klusā nakts, svētā nakts" un citas Ziemsvētku dziesmas. 25.decembrī , nakts aizsegā, dažas stundas pirms gaismas, visas trīs kolonnas (3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibīrijas pulks) vienlaicīgi pārgāja pēkšņā straujā triecienā... Vēl pirms pusdiviem pirmos Ziemsvētkos viss Ložmetēju kalns krita mūsu rokās. Saņemta bija visa Ložmetēju kalna vācu artilērija un citas bagātīgas trofejas (kaŗa laupījums). Daļa vācu kaŗaspēka krita, daļa pārbēga pār Lielupi, vairāk nekā 1000 bija saņemts gūstā... Septiņu kilometru plati vārti rezervēm bija atvērti.. . Gaidīja 3. Sibīrijas divīzijas un 6. Sibīrijas korpusa virzīšanos pāri Ložmetēju kalnam uz Jelgavu..."

25. decembrī krievu armijas vadībai vēl reiz ir izdevība izmantot strēlnieku varenos panākumus, vēl reiz tas netiek darīts. Kāpēc? − Tas, šķiet, paliks vēstures noslēpums, jo 12. armijas dokumenti vēlāk gājuši bojā. Kaŗa vēsturnieki domā, ka vainīga krievu vadības nemākulība, tūļība un stāvokļa neizpratne. Iespējams, ka krievi tik lielus latviešu sasniegumus nemaz nebija gaidījuši. −

Uzbrukums uz Jelgavu netiek turpināts, un Kurzeme paliek vācu rokās. No rietumu kauju laukiem vācieši pārsviež divas divīzijas, lai saglābtu latviešu pārrauto fronti pie Rīgas. Tā Ziemsvētku kaujas atslogo arī fronti Francijā.

Pēc ilgām, nepārtrauktām cīņām latviešu pulkus 31. decembrī beidzot atvelk rezervē. Viņu iekaŗotajos vācu nocietinājumos ieiet krievu kaŗaspēks.

Šīs vienības nespēj izturēt vācu pretuzbrukumus. Drīz vien vācieši izsit krievus no iegūtajām pozīcijām, un draud izcelties vispārējs sajukums.

Gandrīz skriešus latviešu strēlniekiem jādodas no Rīgas glābt fronti. Bez apdoma un sajēgas krievu ģenerāļi triec latviešus kaujā. Sevišķi baigs ir 3. un 4. strēlnieku pulka liktenis. Tiem pavēl uzbrukt pāri klajam tīrelim, kur tos no trim pusēm sagaida vācu uguns. Viens pēc otra tur saļimst nāvē šo varonīgo pulku vadi un rotas ar saviem virsniekiem priekšgalā.

Latvieši arī šoreiz veic uzdevumu − atsit vāciešus un saglābj fronti, bet neprātīgās vadības dēļ cieš gluži nevajadzīgus zaudējumus.

Pēc vācu uzbrukuma atsišanas pie Rīgas uz laiku iestājas klusums.

Ziemsvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī un beidzās 1917. gada 18. janvārī (pēc jaunā stila: no 1917. gada 5. janvāra līdz 31. janvārim). Šajās kaujās latviešu strēlnieki sasniedz savas slavas lielākos augstumus pirmajā pasaules kaŗā. Par viņu neticamajiem varoņdarbiem raksta nevien Krievijā, bet visā Rietumeiropā. Ar lepnumu un pašapziņu latvieši raugās uz saviem kaŗapulkiem. Mēdz teikt, ka latviešu strēlnieki ir „latviešu tautas pirmā mīlestība". Lielas tāpēc ir sēras par kritušajiem varoņiem.

Ar Virzas dzejoli „Nakts parāde" Ziemsvētku kaujas iegūst apzīmējumu − dvēseļu putenis. Tā savu kaŗa romānu nosauc arī Aleksandrs Grīns. Dzīvi palikušie strēlnieku pulku kaŗotāji vēlāk tiek saukti par latviešu vecajiem strēlniekiem. Katru gadu 6. janvārī pulcējās vecie strēlnieki, lai pieminētu Ziemsvētku kaujas. Šai dienā no Kaŗa muzeja iznesa viņu slaveno pulku karogus, un notika gājiens uz Brāļu kapiem. 6. janvāra naktī tur aizdedzināja piemiņas uguni. Pie tā baltos mēteļos un apbruņojumā stāvēja veco strēlnieku goda sardze.

Pirms Ziemsvētku kaujām astoņos latviešu pulkos ir 16 000 vīru, bet kopā ar rezerves pulku − 30 000. Dvēseļu putenis izrauj no latviešu kaŗavīru rindām vairāk nekā 10% cīnītāju. Pa lielākai daļai tie krīt krievu neprātīgās vadības dēļ. Sašutums un naids pret šo vadību strēlniekos tagad ir milzīgs. Tikpat liela ir viņu nicināšana pret krieviem. To nespēj mazināt arī daudzie ordeņi un paaugstinājumi, ko latviešu strēlnieki saņem pēc Ziemsvētku kaujām.

Drīz vien izplatās baumas, ka Krievi tīšā prātā nodevuši latviešus un centušies viņu pulkus iznīcināt nejēdzīgos uzbrukumos. Šī doma izteikta arī J. Medeņa pantos:

„... Un pirmās uzvarās viņš kaŗa slavā auga
Tik valdonīgs un spējš,

Ka skauģi radīja no sava viltus drauga,

Kas kļuva nodevējs.

Tas ceļus atvēra un vērsa ložu šalku

Pret tevi, strēliniek,

Un no tās nedienas tev atriebības alku

Ne mūžam nepietiek!..."

Kaut arī apzināta nodevība nav pierādīta, latviešu strēlnieku sašutumam arī tāpat ir pietiekami daudz iemeslu.

TaM ir ārkārtīgi liktenīgas sekas turpmākajos notikumos.

 

 

 

 

89. FEBRUĀRA REVOLŪCIJA UN PAVĒLE NR. 1.

„Ko tie lieli vēji vēda? Dzirdu gaisos draudu vārdus,
Dzirdu vecai jodu mītnei brakšķam simtu gadu ārdus.”

                (J. Medenis)

 

1917. gada 22. februārī (pēc jaunā stila − 7. martā) Pēterpils ielās pulcējās satrauktu ļaužu bari, galvenā kārtā strādnieku sievas. Sliktā transporta dēļ pilsētā uz brīdi aptrūkusi maize. Tas ir signāls ilgi slēptam nemieram. Pūlī atskan saucieni: „Nost ar kaŗu!", „Mēs prasām maizi!", „Nost ar patvaldību!"

Nākošajās dienās strādnieki pārtrauc darbu, sākas demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Pēterpilī atrodas samērā daudz kaŗaspēka, un valdība cer ar tā palīdzību apspiest nemierus. Tās ir veltas cerības. Krievu armija jau sen apnikusi kaŗot. 1917. gadā ienaidnieka gūstā atrodas ap trīs miljonu krievu kaŗavīru. Arvienu biežāk krievu pulki atsakās izpildīt pavēles (piem., Ziemsvētku kaujās). Sociāldemokratu un lielinieku (boļševiku, komūnistu) sludinātāji slepeni kūda kareivjus neklausīt virsniekiem un valdības rīkojumiem.

Pēterpilī viens pulks pēc otra pāriet nemiernieku pusē, un dažās dienās ķeizara valdība gāzta. Nikolajs II spiests atteikties no troņa (viņu nošauj 1918. gadā), Krievijas ķeizarvalsts beidz pastāvēt. Šos notikumus sauc par februāra (marta) revolūciju Krievijā. Tā ievada astoņus mēnešus ilgu demokratisku (tautas valdības) periodu − vienīgo visā Krievijas vēsturē. Pirmo reizi Krievijas pavalstniekiem ir pilnīga vārda, rakstu un biedrošanās brīvība. Visas polītiskās partijas var brīvi darboties − sākas īsts runu un sapulču laikmets.

Februāra revolūcija bija nākusi pēkšņi. Tā bija tautas sacelšanās, un neviena polītiska partija to nebija vadījusi. Cerības uz labāku nākotni ir lielas, bet stāvoklis valstī ļoti neskaidrs. Nodibinās Pagaidu valdība, kuŗā pārsvars mērenām pilsoņu partijām, bet tās vara ir niecīga. Blakus tai darbojas „Zaldātu un strādnieku padome", kas izdod pavēles un rīkojumus pati uz savu roku. Tanī visa noteikšana atrodas sociāldemokratu un sociālrevolūcionāru rokās. Lieliniekiem sākumā nav gandrīz nekādas ietekmes. Viņu skaits ir neliels, un to galvenie vadoņi atrodas trimdā ārzemēs vai Sibirijā.

1917. gada 1. martā (pēc jaunā stila: 14. martā) minētā padome izsludina savu „Pavēli nr. 1.", kas galīgi sagrauj vecās krievu armijas disciplīnu. Pēc šīs pavēles visās kaŗaspēka vienībās noteikšanu iegūst kareivju vēlētas padomes („sovjeti"). Kareivjiem ir arī tiesības ievēlēt un atcelt virsniekus. Daudzās vietās virsnieki tiek piekauti, daži pat nogalināti.

Kārtība joprojām valda latviešu strēlnieku pulkos, kur attiecības starp virsniekiem un kareivjiem ir tuvākas un biedriskākas. Daudz latviešu sagaida no revolūcijas lielāku brīvību savai tautai. To izteic vārdos − „brīvu Latviju brīvā Krievijā". Marta beigās latviešu pulki izvēl „Latviešu strēlnieku izpildu komiteju", ko saīsināti dēvē par „Izkolastrelu". Sākumā tur pārsvars demokratiski un nacionāli noskaņotiem strēlnieku pārstāvjiem.

1917. gada aprīlī Pēterpilī no Šveices atgriežas lielinieku vadonis Ļeņins. Lai radītu sajukumu Krievijā, vācieši viņu aizzīmogotā vagonā izlaiduši cauri savai zemei. Maijā no Amerikas Krievijā ierodas nenogurstošais revolucionārs Trockis. Lielinieki kļūst loti darbīgi un neatlaidīgi. Tie gatavojas gāzt Pagaidu valdību un sagrābt varu savās rokās.

Krievijā ir daudz nenokārtotu jautājumu − armija ilgojas pēc miera, zemnieki pēc zemes, apspiestās nekrievu tautas grib iegūt pašnoteikšanās tiesības. Pagaidu valdība nevienu no šiem jautājumiem nespēj kaut daļēji atrisināt. Pret nekrievu tautu brīvības centieniem tā izturas noteikti naidīgi. Visus šos apstākļus lielinieki veikli izmanto savā labā. Viņi pārspēj visas pārējās partijas, solot nodibināt vēl neredzētu taisnības un miera valsti. Tie prasa nekavējoties izbeigt kaŗu, uzlabot strādnieku un zemnieku stāvokli un dot Krievijas apspiestajām tautām tiesības pašām noteikt savu nākotni. Lielinieku aģitatori ir izveicīgi un rūdīti, viņu saukļi vienkārši un ietekmīgi − „par mieru, par tautu brīvību!" „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!"

Jo sevišķu vērību viņi veltī latviešu strēlnieku pulkiem, kuŗiem armijā vislielākā kaujas slava. Lielinieki glaimo un kūda. Tie plaši izmanto strēlnieku sašutumu par Ziemsvētku kaujām, lai sakurinātu naidu pret armijas vadību un pret latviešu virsniekiem, kas tos veduši kaujās. Kas domā citādi, tos lielinieki apzīmē par „muižnieku un kapitālistu kalpiem". −

Nav jāaizmirst, ka latvieši šai laikā ir apspiesta koloniāla tauta. Latvijā vēl puse no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir vācu muižnieku rokās. Strēlnieku pulkos ir daudz strādnieku, kalpu un mazturīgu ļaužu dēlu, kāpēc lielinieku vilinājumiem ir panākumi. Latviešu pilsoniskās partijas sāk organizēties tikai 1917. gadā (piem., Zemnieku Savienība). Latviešu virsniekiem trūkst piedzīvojumu un atbalsta cīņā pret lielinieku aģitatoriem. Trūkst droši un skaidri izteiktu nacionālu mērķu un prasību par labu nemantīgajām šķirām.

Kaut gan lielinieku skaits strēlnieku pulkos ir nepilnas 5%, tiem izdodas iegūt vadību „Izkolastrelā". Ar 1917. gada 17. maija (v. stils) rezolūciju tas izsaka neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai un prasa „visu varu strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu padomēm".

Daļa latviešu virsnieku un kareivju augusta sākumā nodibina „Latvju kareivju nacionālo savienību" (LKNS), lai cīnītos pret lielinieku ietekmi. Tas tomēr nenākas viegli, jo lielinieki vēl nav parādījuši savu īsto dabu.

Viens no viņu galvenajiem saukļiem ir: „Nost ar kaŗu!" Tie aicina brāļoties ar vācu kaŗavīriem un tā panākt kaŗa darbības izbeigšanu. Vācieši to izmanto, lai vājinātu pretinieka cīņas garu un iepazītos ar tā pozīcijām. Sākas neparasti skati − ienaidnieki sāk apciemot viens otru, sadzert, apmainīties cigaretēm u. taml. Vācu virspavēlniecība tikmēr plāno jaunu lielu uzbrukumu Rīgas frontē.

Nekārtība un sajukums kā pašā Krievijā, tā armijā pieaug ar katru dienu. Augusta beigās vācieši nolemj, ka laiks pāriet triecienā. Tos, kas brāļojušies ar krieviem un latviešiem, drošības pēc aizsūta uz rietumiem, bet Rīgas frontē atsūta jaunas vācu divīzijas.

 

 

 

 

90. STRĒLNIEKIEM JĀGLĀBJ BĒGOŠĀ KRIEVU ARMIJA.

„No Juglas,

- - - - - - -

Kur zemgalieši

Vācu gvardiem un jēģeriem blakus guļ cieši...”

(A. Čaks)

1917. gada 1. septembrī piecos no rīta vairāk simtu vācu lielgabalu atklāj viesuļuguni Rīgas frontē pie Ikšķiles. Krievu kaŗaspēks atstāj savas pozīcijas Daugavas labajā krastā un bēg, ko kājas nes. Krievu artileristi izšauj dažus šāviņus, tad pamet lielgabalus un steidz pakaļ bēgošajiem kājiniekiem. Vācu pulki dodas pāri Daugavai un draud ielenkt visu 12. armiju. Rīgā sākas nekārtības un sajukums.

Atkal lielā steigā cīņā sūta vienīgo kaujas spējīgo kaŗaspēku − latviešu strēlniekus. Pie Mazās Juglas upes vācu izlases vienībām pretī stājas II latviešu brigāde. Tai jāglābj bēgošā krievu armija no ielenkuma un iznīcināšanas. Galvenais ienaidnieka trieciens jāiztur 5. Zemgales strēlnieku pulkam. Vāciešu uzbrukumu atbalsta spēcīga artilērija un lidmašīnas, zemgaliešu rīcībā ir viens smagais un daži vieglie lielgabali.

Nežēlīgā un asiņainā cīņā 26 stundas no vietas (no 1. līdz 3. septembrim) Zemgales strēlnieku pulks atsit nepārtrauktos vācu uzbrukumus. Tādā kārtā 12. krievu armija paspēj atkāpties no Rīgas un izglābties no krišanas vācu gūstā.

Zemgaliešu komandieris plkv. Vācietis ir atstājis sīku aprakstu par šo kauju. Kādu no daudzajiem vācu uzbrukumiem 2. septembrī viņš notēlo šādi: „... Ap plkst. 13 artilērija apklusa visā frontē, un piepeši visā frontē vācieši nāca uz priekšu, sākot ar ķēdēm un beidzot ar rezervēm, kuŗām sekoja tranšeju lielgabali. Šī uzbrukuma kārtība bija tāda, kādu mēs vairāk reizes redzējām lauku kaŗa pēdējā momentā. Tas bija− „furor teutonicus" („vācu šausmas"). Zemgaliešu frontei tuvojās vairāk tūkstošu vāciešu spīdošās kaskās (bruņu cepurēs), labi apģērbti un dūšīgos augumos ... Uz reizi varēja redzēt, ka badu cietuši viņi nav. Tā bija prūšu gvardijas divīzija, kuŗai bija pavēlēts šovakar būt 12. armijas aizmugurē... Droši nāca uz priekšu vācieši, simtiem viņu krita un simtiem viņu soļoja pāri saviem kritušiem biedriem. Dažās vietās viņiem izdevās pārraut mūsu aizžogojumus un ielauzties tranšejās, bet tur viņi atrada savu kapu."

A. Čaks par šo kauju raksta:

„Dienu un nakti

Pie Juglas,

Traki un melni

Kā čuguna lieti,

Jūs,

Vācu lepnumam − gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un ko vairs neņēma lodes

Nobeidza mieti."

Vācu virspavēlniecība 4. septembrī ziņo: „...Abpus Juglas upei stipras krievu kaŗaspēka nodaļas (lasi: latviešu strēlnieki. Red.) izmisīgos, asiņainos uzbrukumos triecās pret mūsu spēkiem, lai segtu atkāpšanos sakautajai 12. krievu armijai. Niknās cīņās tās gāja bojā zem mūsu triecieniem..."

Plkv. Vācietis raksta: „Bet latviešu strēlnieku asinis plūda pie Juglas krastiem, viņas rādīja vāciešiem, ka mūsu krūtīs pukst karsta sirds, pildīta ar mīlestību uz Latviju, ka mēs neizklīdīsim... ka mēs centīsimies nākt atpakaļ kā uzvarētāji." −

Tā ir pēdējā lielākā strēlnieku kauja uz Latvijas zemes. Izpildījuši kaujas uzdevumu, tie saņem pavēli atiet uz tālākām pozīcijām Vidzemē. Lielākā daļa zemgaliešiem ir ievainota, daudzi krituši.

Pa to laiku 12. armija neticamā nekārtībā atkāpjas uz austrumiem. Pārbaidītie krievu pulki vairākkārt notur viens otru par vāciešiem un apšauj paši savējos.

3. septembrī Rīgā ienāk vācu kaŗaspēks. Bet vācu stāvoklis rietumos ir bīstams, un pēc Rīgas ieņemšanas tiem jāsūta vairākas divīzijas uz Francijas fronti. Viņiem jāpārtrauc tālākie uzbrukumi Vidzemē.

1917. gada septembrī pulkvedis Vācietis iesniedz lūgumu armijas vadībai un Krievijas Pagaidu valdībai (Kerenskim) atļaut dibināt latviešu strēlnieku korpusu ar latviešu artilēriju, aviāciju un citām techniskām daļām. Viņš, acīmredzot, cerē, ka tas varētu būt pamats latviešu armijai nākotnē. Kerenskis šādu atļauju tomēr nedod. −

Kaut arī Latvija ir sašķelta divās daļās (Rietumlatviju un Rīgu ieņēmuši vācieši), un liela tautas daļa ir trimdā, enerģiskākie latvieši šajā laikā turpina kalt savus nākotnes plānus.

 

 

 

 

91. PAR VIENOTU LATVIJU.

„Laime, par mums lēmi!
Dod mums mūsu zemi!
Viena mēle, viena dvēsle,
Viena zeme mūsu."

(J. Rainis)

Jau tautas atmodas laikmeta dzejnieki pareģo „Gaismas pils" (Latvijas) augšāmcelšanos un Lāčplēša uzvaru pār Melno bruņinieku (skat. 72. nod.). Daži toreiz pat lolo cerības nodibināt apvienotu latviešu un leišu karaļvalsti.

1905. gada Lielās latviešu revolūcijas vadoņi prasa visu latviešu novadu apvienošanu un pārvaldes nodošanu latviešu tautas rokās. Citi iet soli tālāk un prasa Latvijas pilnīgu atdalīšanos no Krievijas (skat. 78. nod.).

1916. gadā J. Rainis no Šveices pasludina: „Zeme − tā ir valsts!" Viņš prasa:

„Paša zemi, paša valsti,
Dzīvi paša darinātu,
Paša valstī kungs."

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas latvieši sāk organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radītu tiem latvisku pārvaldi.

Valmierā sapulcējas Vidzemes pagastu pārstāvji un ievēl Vidzemes pagaidu zemes pārvaldi ar Dr. A. Priedkalnu un agronomu Kārli Ulmani priekšgalā.

Tā kā Kurzeme ir vācu varā, tad Kurzemes bēgļu pārstāvji sanāk Tērbatā un tur izvēl Kurzemes pagaidu zemes padomi. Tās priekšsēdis ir advokāts Jānis Čakste.

1917. gada maija sākumā Latgales latvieši pulcējas uz kongresu Rēzeknē. Sanāksmes apsardzībai ierodas 40 latviešu strēlnieku virsnieka Rubuļa vadībā. Kongress pieņem vēsturisko lēmumu − „Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu, un visiem jāapvienojas vienā valstī." Ievēl Latgales pagaidu zemes padomi ar Fr. Trasunu un V. Rubuli priekšgalā.

Krievijas Pagaidu valdība nav labvēlīga latviešu centieniem. Tā negrib atzīt pat Latvijas pašpārvaldes (autonomijas) tiesības, nemaz nerunājot par latviešu tiesībām uz neatkarīgu valsti, šī stūrgalvīgā un tuvredzīgā rīcība nāk par labu lieliniekiem, kas sola brīvību visām Krievijas tautām.

1917. gada oktobrī Pēterpilī pulcējas pārstāvji no visām trim latviešu pagaidu zemes padomēm, bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas un vairākām citām organizācijām un partijām. Nolemj dibināt vienu kopēju organizāciju, kas varētu runāt tautas vārdā − Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP):

To tomēr nepagūst sasaukt Pēterpilī. 1917. gada 24.−25. oktobrī (pēc j. stila: 6.−7. novembrī) lielinieki izdara bruņotu apvērsumu un gāž Krievijas Pagaidu valdību, kas daudz runājusi, bet maz paveikusi. Ar oktobŗa (novembŗa) revolūciju sākas vairāku gadu ilgs sajukuma un pilsoņu kaŗa laikmets Krievijā.

 

 

JG13 (5. turpinājums)

 

Jaunas Gaitas līdzstrādnieks fil. mag. Uldis Ģērmanis − kādu viņu skatījuši Solnas vidusskolas audzēkņi vēstures stundā Zviedrijā.

 

Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sanāksme notiek Valkā 1917. gada 16. novembrī. Kā novērotāji tur ierodas arī latviešu sociāldemokrati, bet latviešu lielinieki nepiedalās nemaz.

Sanāksme pasludina LPNP nodibināšanos un 18. novembrī izlaiž Kārļa Skalbes sarakstīto uzsaukumu − „Visiem latviešiem":

„... Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanos tautām! (domātas rietumu deklarācijas, kas gan nebija paredzētas Krievijas tautām. Red.). Ņemat paši to zemi, kuŗu mūsu tēvi pirkuši ar asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kuŗa tagad iet bojā. Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!"

Latvijas turpmākā iekārta jānoteic tautas ievēlētai Satversmes sapulcei. Nolemj sūtīt uz ārzemēm trīsvīru delegāciju − J. Čaksti, J. Kreicbergu un Z. Meierovicu. Tiem jāaizstāv Rietumeiropā latviešu tautas tiesības uz brīvību un neatkarību.

Sauciens pēc vienotas un patstāvīgas Latvijas ir izskanējis, bet cīņas un pārbaudījumi tikai sākas.

Turpmākie notikumi nesola neko labu. Vēl brīvajā Vidzemes daļā liela ietekme ir lieliniekiem, un kuŗu katru brīdi gaidāms jauns vācu trieciens. 1918. gada februārī pēc izjukušām miera sarunām ar lielinieku valdību, vācieši visā austrumu frontē pāriet uzbrukumā. Krievu armija vairs nekaŗo un nekārtībā atkāpjas uz Iekškrieviju. Latvija, Igaunija un Ukraina nāk vācu rokās.

Kas notiek ar latviešu strēlniekiem?

 

 

 

 

92. LIELAIS PĀRGĀJIENS.

„Viņi kāpjas no Daugavas zilgās:
Tautas bēdas un ienaids tos nes.
Viņu briesmās un sūrumā ilgā
Rītos lūdzas pus pasaules."

(A. Čaks)

Latviešu strēlnieku pulki cīņās pret vācu armiju iegūst gluži teiksmainu slavu. Tajā pašā laikā pieaug viņu naids un nicināšana pret cara ģenerāļu nemākulīgo vadību. Tā neprot izmantot strēlnieku panākumus, un latviešu kaŗavīriem vairākkārt jācieš nevajadzīgi zaudējumi.

Vairums strēlnieku ir mazturīgu ļaužu dēli. Viņi labprāt vēlētos taisnīgāku valsts iekārtu un muižnieku lielo zemes īpašumu sadalīšanu. Viņi ir lepni, ka ir latvieši un dedzīgi vēlas atbrīvot savu dzimteni no vācu okupācijas un sagādāt tai labāku nākotni.

Krievijas Pagaidu valdība (no 1917. gada februāra revolūcijas līdz oktobŗa revolūcijai) negrib atļaut pat Latgales apvienošanu ar citiem Latvijas novadiem un atsakās dot latviešiem pašpārvaldes tiesības.

Lielinieku vadoņi, turpretī, neskopojas ne ar kādiem solījumiem. Tie sola mūžīga miera paradīzi, sociālu taisnību un brīvu Latviju. Tāpēc arī, sarūgtināti ar veco kārtību, laba daļa strēlnieku notic skaistajiem solījumiem.

Lieliniekus šajā laikā daudzi uzskata tikai par sociāldemokratu kreisāku novirzienu, kas noteiktāk un skaidrāk cīnās par „tautas tiesībām". Arī Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs netrūkst tādu, kuŗus aizrauj lielinieku saukļi un revolucionārā romantika. Ka lielinieku vara nākotnē izvērtīsies par nelielas grupas necilvēcīgu diktatūru, to revolūcijas gados daudzi nespēja ne iedomāties. To 1957. gadā īsi un kodolīgi izteicis viens no pazīstamākiem zviedru polītiķiem un rakstniekiem, Tūre Nērmans: „Es kļuvu boļševiks pirms 40 gadiem tādēļ, ka es domāju, ka tas nozīmē būt brīvības cīnītājam. Šodien es apkaŗoju boļševismu, jo esmu nācis pie pārliecības, ka visiem, kas cīnās par brīvību, ir jācīnās pret boļševismu." −

Oktobŗa revolūcija paātrina vecās krievu armijas iziršanu, jo lielinieki ir pret kaŗa turpināšanu ar Vāciju. Tūkstošiem krievu kaŗavīru vienkārši pamet savas vienības un iet uz mājām. „Līdz Kazaņai (pilsēta pie Volgas) jau vācieši neatnāks!" dzird viņus sakām.

Latviešu strēlnieku stāvoklis ir citāds. Vienīgi daļa vidzemnieku un latgaliešu var nokļūt mājās. Lielāko Latvijas daļu līdz ar Rīgu ieņēmusi vācu armija. Uz turieni atgriezties nav iespējams. (1918. gada februārī vācieši okupē visu Latviju). Kaŗavīra lepnums strēlniekiem liedz padoties vāciešiem, kuŗus tie spējuši uzveikt daudzās smagās cīņās. Tādēļ arī daļa strēlnieku joprojām paliek savos pulkos un nokļūst lielinieku varas dienestā (tā sauktie sarkanie latviešu strēlnieki).

Daudzi strēlnieku virsnieki nevēlas to darīt un atstāj strēlnieku pulkus. To starpā ir arī abi Ziemassvētku kauju varoņi, Fr. Briedis (lielinieki viņu Maskavā apcietina un nošauj 1918. g.) un K. Goppers. Citi paliek savos pulkos un cenšas strēlniekus saturēt kopā.

1917. g. dec. beigās latviešu strēlniekus apvieno latviešu korpusā (vēlāk pārdēvē par divīziju) un par tā komandieri iecel pulkvedi Vācieti. Šis nelielais, bet varonīgais un disciplinētais latviešu kaŗaspēks iegūst gluži neiedomājamu nozīmi turpmākajos vēstures notikumos.

Lai gan lielinieki ir sagrābuši varu, tomēr viņu stāvoklis nav drošs. Tāpēc latviešu pulkus izsauc uz Pēterpili, Maskavu un citām svarīgākajām vietām. Tā bez mājām palikušie strēlnieki sāk savu lielo pārgājienu uz austrumiem. To notēlojis J. Medenis balādē „Aizbraucēji":

„Balsis: − Mosties, kaŗa draudze!
Gaŗā šaubu nakts ir galā,
Skaties: Mūsu soļu gaida
Pilsēts rīta debess malā! −
Sauca tie un durkļiem šķīra
Jaunu laikameta lapu,
Smagiem soļiem pāri kāpjot
Viņu spēkam rakto kapu."

Līdz ar to iesākas viņu gandrīz neticamās dēkas Krievijas pilsoņu kaŗā, kur latviešu strēlnieku vārds drīz vien iedveš nāves bailes visiem pretiniekiem. J. Medenis raksta:

„Kur gāji, izbailes un sajukumu sēja

Tavs zobens un tavs vārds,

Un apjozt skrējienā pus zemes lodes spēja

Tavs kaŗa ratu dārds."

Bet Latvija ir palikusi bez latviešu kaŗaspēka, kad pienāk liktenīgais 1918. gads − pasaules kaŗa beigu cēliens. −

 

 

 

 

93. GALS UN SĀKUMS.

„Es saku skali, uzklausāt!

Tad taisāt, visu sataisāt!

Tas trešais gads jau atnācis,

Vai gatavus jūs atradis?"

(J. Rainis)

Pēdējais Vācijas šķietamais lielākais panākums pirmajā pasaules kaŗā ir miera līgums ar Krievijas lielinieku valdību, kas spiesta pieņemt visus vāciešu noteikumus. To paraksta Brest-Ļitovskas pilsētā 1918. gada 3. martā. Krievija atsakās no Baltijas (izņemot Latgali), Polijas, Somijas, Ukrainas un Grūzijas. Vācija iegūst Kurzemi un Rīgu, bet Vidzemei un Igaunijai pašām jānoteic savi turgmākie likteņi.

īstenībā ieguvēji tomēr ir lielinieki, jo miera līgums izglābj tos no pilnīgas sakāves. Vāciešu sajūsma par panākumiem izrādās pāragra. Ieņemtajos apgabalos bezdarbībā jātur ievērojami bruņoti spēki, un komūnisma mācības sāk saindēt arī vācu armiju.

Sevišķi grūts ir latviešu stāvoklis. Latviju ieņēmis svešs kaŗaspēks, tā sašķelta vairākās daļās, tauta izklīdināta un liels vairums no latviešu labākā kaŗaspēka aizgājis uz Krieviju.

Pazaudējuši savu dzimteni, sarkanie latviešu strēlnieki bezbailīgi kaujas plašajā Krievijā pret visiem, kas grib atjaunot „lielo, nedalāmo Krieviju". Viņi tic, ka atgūs brīvību savai zemei ar lielinieku palīdzību. Latviešu strēlnieki līdz pat 1918. gada beigām ir vienīgais disciplinētais un cīņas spējīgais lielinieku kaŗaspēks. Ar viņu durkļiem Ļeņins apspiež vairākas bīstamas sacelšanās pret lielinieku varu, kad viss „karājas mata galā". Kad Padomju Krievija sāk organizēt jaunus bruņotus spēkus − sarkano armiju, par tās pirmo virspavēlnieku kļūst strēlnieku komandieris plkv. Vācietis (no 1918. gada septembŗa līdz 1919. gada jūlijam). A. Čaks saka par strēlniekiem:

„Valda milžus tie nedaudzi skaitā,
Tā kā valdījis tos nav neviens."

Šajā laikā Baltijas vācieši saziņā ar vācu ģenerāļiem un valdību centīgi darbojas, lai pakļautu Baltiju Vācijai. Latviju un Igauniju tie grib pārvērst par Baltijas hercogisti Vācijas virskundzībā un nometināt tur lielāku skaitu vāciešu. Lai varētu runāt visu iedzīvotāju vārdā, vācieši mēģina atrast piekritējus arī latviešu un igauņu vidū. Bet, izņemot nedaudzus „puskoka lēcējus", Baltijas hercogistei nav piekritēju tautā.

Pret vācu nodomiem jau kopš 1917. gada Rīgā slepeni cīnās latviešu organizācija Demokratiskais bloks. Tur sadarbojas latviešu polītisko partiju vadoņi, atskaitot lieliniekus un vācu atbalstītājus. 1918. gada jūnijā latviešu sociāldemokrati („mazinieki") galīgi norobežojas no lieliniekiem un nodibina Rīgā jaunu sociāldemokratu partiju, kas stāv par neatkarīgu Latvijas valsti.

1918. gada vasarā arī Latvijas pagaidu nacionālās padomes (LPNP) locekļi pārceļas uz Rīgu un stājas sakaros ar Demokratiskā bloka vīriem.

Notikumi rit arvienu straujāk − pirmais pasaules kaŗš tuvojas noslēgumam. 1918. gada rudenī vācu fronte rietumos sāk ļodzīties zem sabiedroto armiju (franču, angļu, amerikāņu) triecieniem. 9. novembrī Vācijā izceļas revolūcija, ķeizars Vilhelms II spiests atteikties no troņa un aizmūk uz Holandi. 11. novembrī Vācija atzīstas, ka ir sakauta un paraksta pamiera noteikumus, ko nodiktē rietumu sabiedrotie.

Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs ar rakstu paziņo LPNP pārstāvim Londonā Z. Meierovicam, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto (tas ir − par notikušu; kādas valsts pilnīgu jeb likumīgu atzīšanu sauc par atzīšanu de jure („pēc likuma")). Rakstā piezīmēts, ka Latvijas jautājumu galīgi izlems miera konference.

Laiks, ko sludinājuši latviešu tautas vadoņi un dzejnieki, ir pienācis. 17. novembrī Demokratiskais bloks un LPNP vienojas dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvju organizāciju − Tautas padomi, kas proklamēs brīvu Latvijas valsti. Tautas padome sastādās galvenā kārtā no latviešu polītiskajām partijām. Par tās priekšsēdi ievēl Jāni Čaksti, par priekšsēža biedriem − Marģeru Skujenieku un Gustavu Zemgalu. Par Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidentu vienbalsīgi ievēl Kārli Ulmani. Latvijas neatkarību nolemj pasludināt nākošajā dienā pīkst. 16.00 vēlākā Nacionālā teātra telpās.

 

 

 

 

94. „LATVIJAS PILSONI!..."

„Vienā tumšā vakarā
Sarkanbalta debess mirdz −
Sarkanbaltās debesīs
Atviz trijās zelta zvaigznes."

(J. Rainis)

1918. gada 18. novembris ir vēsa un apmākusies rudens diena. Bet latviešu tautas vēsturē tā ieguvusi neizdzēšamu spožumu.

Šajā dienā pie Rīgas pilsētas 2. teātra (Nacionālā teātra) vējā pland sarkanbaltsarkani karogi. Teātra zālē pulcējas latviešu vīri un sievas uz Tautas padomes svinīgo sēdi. Drīz vien zāle pilna līdz pēdējai vietai. Teātŗa skatuve greznota latviešu nacionālajām krāsām un zaļumiem. Uz turieni cauri zālei dodas Tautas padomes locekļi un ieņem savas vietas.

Svinīgo sēdi atklāj priekšsēža biedrs Gustavs Zemgals (J. Čakste nav vēl ieradies Rīgā). Sekretārs E. Bite nolasa rakstu par 17. novembra vienošanos. Tad G. Zemgals paziņo, ka valsts vara Latvijā pārgājusi Tautas padomes rokās. Paziņojumu visi noklausās, kājās stāvot. Pirmo reiz kā Latvijas valsts himna atskan: „Dievs, svētī Latviju!"

Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis uzrunā klātesošos. Viņš ziņo par valdības nodomiem un uzdevumiem un uzaicina tautu atbalstīt jauno valdību tās grūtajā darbā. Pēc tam runā partiju pārstāvji un apsveic Latvijas valsti.

Svinīgo sēdi beidzot, atkal atskan valsts himna. Sajūsminātie klausītāji to dzied trīs reizes pēc kārtas. Daudziem grūti valdīt asaras, un tikai lēni izklīst vēsturiskā brīža aculiecinieki.

Vēl tās pašas dienas vakarā Tautas padome un Pagaidu valdība izdod uzsaukumu: „Latvijas pilsoņi!

Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1.) Latvija, apvienota etnogrāfiskās (tautiskās) robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokratiski−republiska valsts, kuŗas satversmi (pamatlikumu) un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārēju abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata;

2.) Latvijas Tautas Padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā − Latvijas Pagaidu valdību.

Latvijas Tautas Padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidents:

Ulmanis.

Latvijas Tautas Padomes priekšs. biedrs: Zemgals.

Rīgā, 18. novembrī, 1918. gadā."

Turpmākie vēstures notikumi stāsta, kā Latvijas valsts vadītāji smagās un mainīgās cīņās atbrīvo Latviju no svešiem iebrucējiem un izcīna brīvību latviešu tautai. Laiku no 1918. līdz 1920. gadam tāpēc sauc par brīvības cīņu laikmetu.

 

 

 

 

95. TIE, KAS NEŠAUBĀS.

„Ko jūs guļat? Ko jūs guļat?
Nākat sargāt latvju zemi!"

(J. Rainis)

Latvijas Pagaidu valdībai jāsāk darbs tukšām rokām. Tai nav ne armijas, ne līdzekļu. Zeme ir kaŗā izpostīta, rūpniecība sagrauta, tauta izklīdināta un nogurusi.

Tāpēc jo lielāki ir to vīru nopelni, kas ar nesalaužamu ticību un drosmi strādā un cīnās, lai nostiprinātu jauno valsti.

Kā vienmēr, kad jāķeras pie lieliem un grūtiem uzdevumiem, ticīgo un drošsirdīgo nav daudz. Vairums strādnieku un bezzemnieku šajā laikā vēl tic lielinieku solījumiem. Tie gaida padomju varas nodibināšanu Latvijā. Turīgākie latviešu pilsoņi sadarbojas ar vāciešiem, bet Latvijas vāciešu lielākā daļa ir naidīgi noskaņoti pret jauno latviešu valsti.

Parakstot sabiedroto pamiera noteikumus 1918. g. 11. novembrī, Vācija apņemas aizsargāt austrumu fronti pret lieliniekiem, kamēr rietumu sabiedrotie to atzīs par vajadzīgu. Bet arī vācu kaŗaspēks ir jau pa daļai saindēts ar komūnisma mācībām. 8. vācu armijā, kas atrodas Latvijā, dibinās kareivju padomes, un brūk disciplīna.

Latvijas Pagaidu valdība 6. decembrī nodibina Apsardzības (vēlāko Kaŗa) ministriju ar J. Zālīti priekšgalā, lai izveidotu latviešu bruņotos spēkus. 7. decembrī valdība, noslēdz ar Vācijas sūtni Vinnigu līgumu par latviešu vienību formēšanu. Noteikumi nav izdevīgi, bet citas izejas nav, jo ieroči un vara vēl ir vācu armijas rokās. Vācieši apņemas dot apbruņojumu, bet 1/3 no bruņotajiem spēkiem jāsastāda no baltvācu zemes sargiem („landesvēra"). Par virspavēlnieku jāaicina kāds sabiedroto virsnieks, bet pagaidām šis postenis jānodod vācu rokās. Tādā kārtā vācieši cer arī nākotnē paturēt savas lielās priekšrocības un ietekmi Latvijā.

Tomēr viņi nepilda pat šos noteikumus. Ieroči pirmajām latviešu vienībām jāiegūst aplinkus ceļā − uzpērkot un iemainot no kaŗot apnikušiem vācu kaŗavīriem.

Latviešu spēku organizēšanā rosīgi piedalās tie LKNS (skat. 89. nod.) locekļi, kas tai laikā atrodas Rīgā. Par nākošās Latvijas armijas pamatu kļūst 3 brīvprātīgo rotas:

1.) Virsnieku un instruktoru rezerves rota, ko vēlāk pārdēvē par Neatkarības rotu. To vada štāba kapteinis J. Balodis;

2.) Cēsu rota (vairums virsnieki) pulkveža-leitenanta 0. Kalpaka vadībā;

3.) Studentu rota, kas rodas pēc Rīgas latviešu studentu korporāciju „Selonijas" un „Tālavijas" lēmuma, ka to locekļiem nekavējoties jāiestājas Latvijas armijā. To komandē kapteinis N. Grundmanis. Par latviešu vienību virspavēlnieku valdība 1919. gada 1. janvārī ieceļ pasaules kaŗā rūdīto latviešu virsnieku Oskaru Kalpaku.

Šajā brīdī lielinieku kaŗaspēks jau apdraud Rīgu.

 

 

 

 

96. LIELNIECISMA TVAIKOS.

„Krauklis krauklim aci saudz,
Vilks vilkam nekož rīkli −
Kādi zvēri esam mēs?
Kožam paši savu tautu!"

(J. Rainis)

1918. gada decembŗa sākumā sākas lielinieku kaŗaspēka uzbrukums, kuŗā piedalās sarkano latviešu strēlnieku pulki. Viņi tic, ka nāk, lai nobeigtu 1917. gadā pārtraukto cīņu ar vāciešiem un atbrīvotu Latviju no to varas. Par Ulmaņa valdību tiem maz kas zināms. Lielinieku vadoņi sludina, ka tā ir vāciešu iecelta un grib nodot Latviju vāciešiem.

A. Grīns „Dvēseļu putenī" notēlo sarkano strēlnieku ienākšanu Valkā: „... Pilsētas ielās vēl šur tur redz vācu atstātos uzrakstus, un (strēlnieks) Konrāds, apstājies pie nama, virs kuŗa durvīm salasāms, ka te bijusi komandantūra, nicīgi nospļaujas un saka: „Skat nu! Tik fiksi aizšlūkuši projām, ka pat savu vizītkartiņu aizmirsuši paņemt līdz! Vai ziniet mīlīši, man šitas kaŗš liekas pavisam cita padarīšana, nekā tā nebeidzamā kaušanās pa vaņķu zemi ar šādiem tādiem krieviņiem. Kauties ar fričiem, kauties pašu zemes dēļ, tā gluži cita, daudz feināka lieta! Sensenais latvju puiku amats, tā teikt. −"

17. decembrī Valkā nodibinās Padomju pagaidu valdība un pasludina Latviju par neatkarīgu Padomju republiku.

22. decembrī Pad. Krievijas valdība ar Ļeņina parakstītu lēmumu paziņo: „Krievijas Padomju valdība atzīst Latvijas Padomju republikas neatkarību... kuŗas priekšgalā atrodas biedrs Stučka." (skat. 75. nod.) Pēc oktobŗa revolūcijas Stučka piederēja pie lielākajiem varas vīriem Padomju Krievijā − viņš bija tās pirmais tieslietu tautas komisārs (ministrs). Otrs ievērojamākais lielinieku vadonis Padomju Latvijas valdībā ir Daniševskis, kas bija ieņēmis Pad. Krievijas Augstākās kaŗa padomes locekļa amatu.

 

JG14 (6. turpinājums)

 

Pad. Latvijas armijas virspavēlnieks skaitās pulkvedis Vācietis, kas tai pašā laikā ir visu Pad. Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks. Viņš un daļa latviešu kaŗavīru joprojām atrodas Krievijā, kur turpinās pilsoņu kaŗš. Vēlāk par Pad. Latvijas armijas komandieri ieceļ plkv. Slavenu, bet par tā palīgu plkv. Avēnu (martā to nomaina plkv. Mangulis) /Kā Mangulis, tā Avēns turpmāko cīņu gaitā pārnāk nāc. armijas pusē./

Minētajā laikā vēl latviešu lielinieku vadoņi jūtas visvareni, un arī Ļeņinam jāievēro to domas. (Izšķiŗot kādu strīdīgu jautājumu, Stučka aizrāda Maskavai: „Mums vēl ir latviešu strēlnieki!") Bet tāpat kā krievu lielinieki arī viņi sapņo par komūnisma uzvaru visā pasaulē („pasaules revolūciju"), un tautas vēlēšanās un vajadzības tiem ir blakus lieta.

Vācu 8. armija sarkano strēlnieku priekšā atkāpjas bez cīņas, bieži vien pametot ieročus un munīciju, ko tā liedzas nodot latviešu nacionālajam kaŗaspēkam. Igaunijā vācieši pat sagāž kaŗa materiālus jūŗā, lai tos neiegūtu jaunā igauņu valdība. Tikai landesvērs mēģina stāties pretī, bet tiek sakauts. Lielinieki ziņo: „31. decembra un 1. janvāra kaujās zem varonīgo latviešu strēlnieku triecieniem krita Rīgas priekšpostenis − Inčukalns, ko vācieši bija nocietinājuši jau pagājušā gadā..."

Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, angļu kaŗakuģi, kas atrodas Rīgas ostā, paceļ enkurus un aizbrauc. Pulkveža Kalpaka rīcībā ir tikai ap 400 bruņotu vīru. Rīga nav noturama. 1919. gada 2. janvārī Latvijas Pagaidu valdība aizbrauc uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. To pavada studentu rota. Kā pēdējais Rīgu atstāj Kalpaks ar 200 vīriem, sedzot atkāpšanos. Tas notiek 3. janvāra rītā.

Tās pašas dienas vakarā ar kaŗa orķestri priekšgalā Rīgā iesoļo 6. strēlnieku pulks. Janvāŗa pirmajā pusē lielinieku rokās krīt Kurzemes lielākā daļa. Bet tai pašā laikā no ziemeļiem lieliniekiem ar panākumiem uzbrūk igauņu armija bruņoto vilcienu atbalstā. Padomju pulki tiek izkliedēti plašā frontē Vidzemē un Kurzemē. Lielinieku armijas vadība ir svārstīga savos lēmumos (daudzi no tās augstākajiem virsniekiem ar laiku pārnāk nacionālo spēku pusē), un padomju vēsturnieki vēlāk to apvaino apzinātā nodevībā. Fronte Kurzemē apstājas Ventas krastos. Lielinieku vara Latvijā gan ir sasniegusi savu augstāko pakāpi, bet līdz ar to sākas šīs varas iziršana. Tam vairāki iemesli.

Jau minēts, ka lielinieku fronte ir ļoti izstiepta un spēki izsvaidīti. Lielākā strēlnieku daļa nav nekādi komūnisti. Lielinieku mācības tie saprot pēc sava prāta − galvenā kārtā kā cīņu pret vācu baroniem un par taisnīgākas kārtības nodibināšanu.

Sludinātā „pasaules revolūcija" tos maz interese. Pēc Rīgas ieņemšanas daļa strēlnieku izklīst pa mājām, un pulku sastāvs kļūst vājāks. Tie, ko padomju valdība iesauc armijā piespiedu kārtā, papildina gan sarkanos pulkus skaitliski, bet ne cīņas spēju ziņā.

Latviešu bezzemnieki ir gaidījuši, ka lielinieki dos tiem ilgi kāroto zemi, sadalot lielās vācu muižas. Viņi rūgti pieviļas. Radīt jaunu, patstāvīgu sīkzemnieku šķiru − tas nesaskan ar komūnisma mācībām. Tai vietā lielinieku valdība ierīko kopsaimniecības un valsts saimniecības. Bet strādāt kopsaimniecībās („komūnās") ar lielinieku uzraugiem ir tas pats, kas vergot muižai. Ļaudīm zūd darba prieks un uzticība jaunajai varai.

Pilsētās valdība pārņem savās rokās visas rūpnīcas un uzņēmumus, bet nespēj tos vadīt. Tas pavairo izpostītās zemes grūtības. Sākas pārtikas un preču trūkums. Rīgā valda bads. Lielinieki meklē „kaitētājus", kam uzvelt vainu par savu neprātīgo rīcību. Sākas vajāšanas, apcietināšanas un cilvēku apšaušana − t. s. „sarkanais terrors".

Daudzi sāk nožēlot, ka nav klausījuši Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam un paļāvušies uz lielinieku solījumiem. Strēlnieku pulkos rodas šaubas par cīņas jēgu un neapmierinātība. Uz aģitatoru paskaidrojumiem tie sāk atbildēt ar ironiskām piezīmēm, piem. : „Čomiņ, klepo, klepo, tev jau labi veicas." (Pēc lielin. komisāra V. Feldmaņa atmiņām). Lēnām, bet neatturami gaist lielniecisma tvaiks. Manot nemieru tautā, lielinieki pastiprina sarkano terroru − arvienu lielāks kļūst komūnistu upuru skaits.

Drīz vien frontē par jaunu sāk runāt ieroči.

 

 

 

 

97. LĪGUMU UN SAZVĒRESTĪBU LAIKMETS

„Ziemeļu viesuļi pūta,
Dega sarkani kāvi,
Latvija Kalpaku sūta
Kaŗot ar postu un nāvi
- - - - - - -

Visur slazdi un žņaugi,
Debeši negaisus perē..."

(A. Brigadere)

1919. gada pirmā puse Latvijas Pagaidu valdībai ir smagu pārbaudījumu laiks. Brīvs palicis tikai neliels apgabals Latvijas rietumu daļā. Decembŗa beigās no Tautas padomes izstājušies sociāldemokrati. Liepājas strādnieki, kas komūnismu vēl nepazīst, gaida lieliniekus. Galvenā noteikšana Rietumkurzemē joprojām ir vācu kaŗaspēka rokās.

Astotajai vācu armijai atkāpjoties uz Austrumprūslju, vācu bruņotie spēki Latvijā sastādās no divām liekākām vienībām. Pirmā ir landesvērs − baltvācu zemessargi, otra − Dzelzs divīzija; tā saformēta no vācu brīvprātīgiem, kuŗi cer iegūt zemi Latvijā.

14. februārī par visa Rietumkurzemes kaŗaspēka pavēlnieku nāk vācu ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs. Viņš ir naidīgi noskaņots pret Latvijas valdību, un viņam ir pašam savi fantastiski plāni. Pagaidām Golcs tos tur slepenībā. Viņš cer satriekt lieliniekus Krievijā, atjaunot tur ķeizara varu un pēc tam ar krievu palīdzību pārvērst Vāciju atkal par ķeizarvalsti. Tad varētu sākt atriebības kaŗu pret rietumu sabiedrotiem. Tādēļ vācieši ar nolūku kavē latviešu kaŗaspēka palielināšanu un apbruņošanu.

Rietumvalstu pārstāvjiem Latvijā nav viegli iegūt pārskatu sarežģītajā stāvoklī, un tie vienkārši nogaida.

Tomēr tieši šajā draudīgajā un grūtajā laikā Pagaidu valdība liek pamatus nākošajām uzvarām.

11. janvārī ministru prezidents Ulmanis dodas uz ārzemēm, lai iegūtu atbalstu Pagaidu valdībai un iepazīstinātu ārvalstis ar patieso stāvokli Latvijā. Ulmanis apmeklē Kopenhāgenu, Stokholmu, Helsinkus, Tallinu un Kaupu. Angļu sūtnis Kopenhāgenā apsola ieročus latviešiem, Lietuvas valdība piešķir 3 miljonu aizdevumu vācu markās un ar Igauniju noslēdz aizsardzības līgumu, kam ir liela nozīme nākošajās cīnās.

Pasaules kaŗā Igaunija maz cietusi. Tās kaŗavīri un tauta nav izklīdināti. Ar somu palīdzību tiem izdevies atvairīt lieliniekus, kaut arī kaujas nav beigušās.

Pēc līguma igauņi apņemas pret atlīdzību apbruņot un apgādāt latviešu kaŗavīrus Igaunijā un Ziemeļvidzemē kopīgai brīvības cīņai. Ziemeļlatvijas armija līdz turpmākam atradīsies igauņu virspavēlniecībā. Par latviešu vienību komandieri uz Igauniju nosūta pulkvedi J. Zemitānu. − Tā seno laiku pretinieki, latvieši un igauņi (skat. 3., 21. un 22. nod.) izlabo sentēvu kļūdas un liktenīgā brīdī apvienojas ieroču brālībā. Pret to vēlāk sabrūk vācu mēģinājumi uzkundzēties jaunajās latviešu un igauņu valstīs.

Februāŗa beigās angļu flote Liepājā nodod Pagaidu valdībai 5000 šautenes un 50 ložmetējus latviešu kaŗavīru apbruņošanai.

Tautas vienošanai un audzināšanai daudz paveic laikraksts „Latvijas Sargs", kas sāk iznākt 21. janvārī A. Krodera vadībā. Tā līdzstrādnieki ir E. Virza, K. Skalbe, J. Akurāters, kāpt. A. Plensners, J. Bankavs, E. Freivalds u.c. Laikraksts kaunina mazticīgos, uzmudina gļēvos un apkaŗo ienaidnieku melu ziņas.

Pagaidu valdībai par labu nāk arī kādas vācu sazvērestības atklāšana 1919. gada februārī. Tās organizētājs, vācu muižnieks H. f. Strīks, dēvē sevi par ordeņa mestru un plāno pārvērst Latviju un Igauniju par vidus laiku Livonijai līdzīgu valsti. Viņu izsūta uz Vāciju, un arī šaubīgie redz, ka Ulmaņa valdība nav nekādi vācu kalpi.

Martā valdība izdod pirmo Latvijas naudu, aprīļa sākumā Liepājā pienāk kuģis ar Amerikas pārtikas sūtījumu.

Atjaunojusies arī kaŗa darbība frontē. 3. martā kalpakieši (tā sauc Kalpaka bataljona vīrus) un vācu vienības sāk uzbrukumu plašā frontē. Latvieši pāriet Ventu un padzen lieliniekus no Jaunās muižas. 6. martā Kalpaka bataljons dodas uzbrukumā Skrundas−Saldus rajonā. Pārpratuma dēļ notiek sadursme ar Dzelzs divīziju. Kaujā pie Airītēm no vācu lodēm krīt latviešu pirmais virspavēlnieks pulkvedis Kalpaks un Studentu rotas komandieris kapt. Grundmanis.

Kalpaka nāve rada dziļu saviļņojumu tautā. Bērēs Liepājā kritušo pulkvedi pavada milzīgs sērotāju pulks. Šim notikumam veltīts Virzas dzejolis „Pulkveža atgriešanās":

„Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām, gods atdots no kareivjiem tiek.
Viens otrs pie nodurtām acīm sev roku trīcošu liek.
Un komandas atskan, rīb zalves, un spēlēt mūzika sāk,
Jo nobeidzis uzvaras savas, uz mājām nu pulkvedis nāk.
- - - - - - - - - - -

Viņš kļūs. Tik ar Latvijas zemi vēl sajaukties nesas tam prāts:
Šis karogs sarkanbaltsarkans pār kritušo Pulkvedi klāts."

Kalpaka bataljona vadību pārņem J. Balodis, ko par panākumiem kaujās drīz paaugstina par pulkvedi. 20. martā bataljonu papildina ar jauniem spēkiem un pārdēvē par brigādi (tanī 3 bataljoni). Marta beigās jau sasniegta Lielupe. Sāk vairoties pārbēdzēju skaits no sarkanās armijas, kuŗi pievienojas Baloža brigādei.

Vārti uz Rīgu ir vaļā, bet virspavēlnieks, ģen. Golcs, pavēl apturēt uzbrukumu. Vēl pirms Rīgas ieņemšanas vācieši grib nodrošināt savu virskundzību Latvijā. Gatavojas jauna sazvērestība pret Pagaidu valdību.

 

 

 

 

98. APVĒRSUMS LIEPĀJĀ UN „BALTAIS TERRORS" RĪGĀ.

„Lūk! jo mošķi nebeidz cīņu,
Vilki ģērbjas avju drēbēs,
Nopeļ mūsu jauno dzīvi,
Māca cienīt veco jūgu."

(J. Rainis)

1919. gada marta beigās ģen. Golcs atsauc uz Liepāju „atpūtā" vairākas vācu vienības − barona Manteifeļa nodaļu u.c. Baloža brigādi turpretī atstāj frontē un no Liepājas vēl izsūta kapteiņa Zolta rotu.

Kad vācieši ir droši par savu pārspēku Liepājā, tie atklāj savas kārtis. 16. aprīlī viņi uzbrūk latviešu sargposteņiem, ieņem Pagaidu valdības iestādes un izlaupa valsts kasi. Viņu nolūks ir gāzt Ulmaņa valdību un apcietināt latviešu ministrus. Tomēr tikai divi no tiem (M. Valters un J. Blumbergs) krīt vācu rokās. Pārējie paglābjas angļu sūtniecībā un uz angļu kaŗa kuģiem.

Tādā kārtā nodevīgais apvērsums („16. aprīļa pučs") izdodas tikai pa daļai. Pagaidu valdības locekļi vēlāk pāriet uz kuģa „Saratovs", kas atrodas angļu apsardzībā. Latviešu sociāldemokrati, izmantojot savus sakarus ar vācu sociālistu partijām, panāk vairāku asu protestu publicēšanu Vācijas presē. Tie atbalsojas arī Skandināvijā un iepazīstina sabiedrisko domu ar baronu intrigām Latvijā.

Pret vācu rīcību protestē visas latviešu partijas. Pulkvedis Balodis paskaidro, ka latviešu brigāde joprojām par vienīgi likumīgo atzīst Ulmaņa valdību. Tāpat uzticīgs valdībai paliek Ziemeļlatvijas kaŗaspēks. Angļu valdības pārstāvji nosoda apvērsumu un pieprasa, lai Ulmaņa valdībai ļauj atjaunot darbu.

Tad vāciešiem izdodas sameklēt dažus padevīgos, kas gatavi darboties viņu vadībā. 11. maijā mācītājs un rakstnieks A. Niedra paziņo, ka viņš nodibinājis jaunu Latvijas valdību (tā sauktā Niedras-Vankina valdība), kuŗā ir 6 latvieši un 4 vācieši. Vienīgie, kas šo „valdību" atzīst, ir tās iecēlēji − ģen. Golcs un vācu muižnieki.

Ļoti grūts ir Baloža brigādes stāvoklis. Tai jacīnās pret lieliniekiem kopā ar vācu vienībām un vācu vadībā, kas gāzusi likumīgo valdību. Vācu spēki ir pārāki par latviešu brigādes spēkiem, un lielinieki vēl atrodas Rīgā. Tādēļ Balodis no atklātas sadursmes ar vāciešiem izvairās.

Maijā atjaunojas cīņas ar lieliniekiem. Sevišķu varonību parāda kāpt. Zolta rota, kuŗas pozīcijas atrodas jūrmalas kāpās. Kad jāatsit kāds sarkano uzbrukums, izrādās, ka ložmetēji pieputināti smiltīm, bet šautenēm atsūtītas nepareizas patronas. Tad kāpt. Zolts dod komandu: „Ar durkļiem triecienā!" Ejot savu vīru − Liepājas strādnieku − priekšgalā, kapteinis krīt, bet rota satriec uzbrucējus.

22. maijā latviešu un vācu spēki sāk uzbrukumu Rīgai. Padomju pulki šai laikā atrodas jau pa daļai sairuma stāvoklī (skat. 96. nod.). Baloža brigādei pavēl virzīties uz priekšu gar jūrmalu, bet vācu spēki dodas virzienā tieši uz Rīgas tiltiem. Vajājot atejošos lieliniekus, landesvērs vēl tai pašā dienā pāri Daugavas tiltiem ielaužas pilsētā. Triecienā krīt dēkainis barons Manteifels.

Kāds noskaņojums tobrīd valdīja padomju pulkos, par to liecina kāda lielinieku komisāra (V. Feldmaņa) atmiņas: „...Varbūt lieki te būtu piebilst, ka, ja 1. pulks būtu bijis savā agrākā morāliskā stāvoklī, kāds tas bij Latvijā ienākot, tad, pie tagadējā skaitliskā sastāva, pulks varēja Rīgas likteni grozīt. Bet, par nožēlošanu, zināmu polītisku apstākļu dēļ, ne te esošās armijas daļās komandieriem nebij priekš tam vajadzīgās enerģijas, ne strēlniekiem gribas to darīt. Strēlnieku masa bez steigas, bez panikas, pūlīšos, nelielās daļās plūda prom... Daži no strēlniekiem aizgāja „apskatīt" mājiniekus, bet atpakaļ rets kāds vairs atgriezās..." Pēc pašu lielinieku ziņām turpmākajā atkāpšanās gaitā viņu pulki, sakarā ar dezertēšanu un pārbēgšanu pie nacionālās armijas, zaudē apm. 40% no sava sastāva.−

Rīga ir atbrīvota no „sarkanā terrora", bet tai vietā zvērīgu latviešu slepkavošanu sarīko vācieši. Turpmāko dienu notikumus Latvijas galvaspilsētā mēdz saukt par „balto terroru".

Bez jebkādas izmeklēšanas apšauj simtiem cilvēku, to starpā arī tādus, kas brīvprātīgi pārnākuši balto pusē, bet nokļuvuši vācu rokās.

23. maijā Rīgā iesoļo Baloža brigāde. Tikai pēc vairākkārtējas plkv. Baloža un sabiedroto pārstāvju iejaukšanās vācieši ierobežo patvaļīgo latviešu apšaušanu. Pavisam vācieši apcietina ap 4000 cilvēku, pa lielākai daļai uz nepatiesu apsūdzību un aizdomu pamata, īstie vainīgie ir aizbēguši kopā ar sarkano armiju.

Tajā laikā igauņi un Ziemeļlatvijas pulki (Zemitāna brigāde) ar panākumiem dzen ārā lieliniekus no Vidzemes. Tas arī atvieglo Rīgas ieņemšanu, jo lielinieku spēkiem draud ielenkšana. No mežiem un aizmugures sarkaniem uzbrūk „Zaļā armija" jeb „meža brāļi" (partizāni). Tie sastādās no vīriem, kas uz savu roku sākuši cīņu pret komūnistu varu lielinieku ieņemtajos apgabalos.

Rīgu drīz atstāj Baloža brigāde, lai turpinātu kauju ar lieliniekiem. Vācieši turpretī pagriežas uz ziemeļiem, kur lielinieku vairs nav un maršē pret igauņu un ziemeļlatviešu bruņotajiem spēkiem. −

 

 

 

 

99. MUIŽNIEKI ZAUDĒ CĪŅU.

 

„Baskājiešu kaŗa pulki,
Ozolvīru sūra vara,
Tie atņēma latvju zemi
Svešu ļaužu varmākām."

(J. Rainis)

Jānis Rainis zīmīgi teicis par Baltijas vācu muižniekiem: „Kaps viņus izmācīs!" Visādu valdnieku varās tie sīvi un sīksti cīnījušies tikai par vienu − par savas kārtas privilēģijām. Muižnieki ir pieraduši dzīvot no citu pūlēm un sviedriem. Viņi nevar iedomāties, ka kaut kas šajā kārtībā varētu grozīties. Patstāvīgās latviešu un igauņu valstis un valdības tiem šķiet nepieļaujams ļaunums.

Tādēļ arī pēc Rīgas ieņemšanas vācu muižnieki un viņu kaŗa kalpi (Dzelzs divīzija) dodas pret igauņu un latviešu spēkiem Vidzemē. Vāciešiem pakalpīgā Niedras valdība izsludina igauņus par iebrucējiem, bet Zemitāna brigādi par lieliniekiem, kas jāpadzen. Sabiedroto (angļu ģen. Gofa) pavēlēm, lai vācieši iet pret sarkano armiju, viņi vienkārši neklausa.

Jau jūnija sākumā notiek pirmās sadursmes. Galvenie igauņu un latviešu spēki ir saistīti cīņās ar lieliniekiem. Tāpēc latvieši tagad steigā papildina savas vienības. No Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēkņiem saformē skolnieku rotu leitnanta Grīna vadībā. Zēni tūliņ dodas pretī vāciešiem, kuŗiem tomēr izdodas ieņemt Cēsis.

Pamazām abas puses savelk lielākus spēkus un sagatavojas izšķirīgai kaujai. Tā notiek pie Cēsīm no 1919. gada 19. līdz 22. jūnijam. Brīvības cīņu vēsturē to sauc par Cēsu kauju.

Landesvēram un Dzelzs divīzijai pretī stājas Cēsu pulks (plkv. Berķis) un igauņu 3. divīzija. Kaujas vadība ir igauņu štāba priekšnieka plkv. Rēka rokās.

Skaita ziņā pretinieki ir gandrīz vienādi, bet vāciešiem ir daudz labāks apbruņojums, sevišķi artilērija. Tāpēc tie ir pārliecināti par uzvaru.

Trešajā kaujas dienā landesvēram izdodas izlauzties cauri Cēsu pulka pozīcijām, bet ar to vācu panākumi izbeidzas. Saņēmuši papildspēkus, igauņi un latvieši no trim pusēm ielenc ienaidnieku, kas iekļuvis „maisā".

Sasisti frontāli un apdraudēti no sāniem, vācieši metas bēgt, pametot daudz kaŗa materiālu. Liels skaits baronu uz visiem laikiem paliek guļam cīņas laukā. Ar asiņainu muižnieku kaŗaspēka sagrāvi beidzas vēsturiskā Cēsu kauja. Tā izšķir gadsimtu ilgo cīņu starp muižu un zemnieku sētu (skat. 33. nod.). Muižas varai ir gals.

Straujā gaitā igauņi un latvieši („ziemeļnieki") tuvojas Rīgai. No galīgas iznīcināšanas vāciešus šoreiz izglābj sabiedrotie, kas piespiež uzvarētājus noslēgt pamieru. Kaut gan 3. igauņu divīzijas komandieris ģen. Peders par šo iejaukšanos ir līdz nāvei pārskaities, viņam jāpiekāpjas sabiedroto priekšā. (Rietumu lielvalstis šajā laikā vēl vairāk atbalsta vecās Krievijas „atjaunotājus", nekā jaunās valstis).

3. jūlijā Strazdmuižā paraksta pamieru. Vāciešiem ir jāizvācas no Rīgas, un vācu kaŗavīriem, kas nav Latvijas pavalstnieki, jāatstāj Latvija. Jau 26. jūnijā ir atkāpusies bēdīgi slavenā Niedras valdība. Nākošā dienā Ulmaņa valdība ierodas Liepājā.

 

 

JG15 (7. turpinājums)

 

 

Trīs dienas pēc Strazdmuižas pamiera (6. jūlijā) Cēsu pulks ar trīs „ziemeļnieku" pulkvežiem priekšgalā (J. Zemitānu, Ed. Kalniņu un K. Berķi) svinīgi iesoļo Latvijas galvas pilsētā. Rīdzinieki to saņem ar ziediem un gavilēm. Uzvarētājus apsveic Tautas padomes prezidijs un pulkvedis Balodis ar saviem virsniekiem.

8. jūlijā ar „Saratovu" Rīgā atgriežas likumīgā Latvijas valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Pirms pusgada šīs valdības locekļi kā bēgļi bija atstājuši galvaspilsētu nedaudz uzticīgu kaŗavīru pavadībā. Tagad tos sagaida rietumu sabiedroto pārstāvji, ziemeļu un dienvidu brigāžu komandieŗi un Tautas padome. Neaprakstāma ir tautas, sajūsma, un valdības ceļš uz Ārlietu ministriju (valdības mītni) līdzinās triumfa gājienam.

Valdība turpina bruņoto spēku izveidošanu. Vajadzību ir daudz. Vēl joprojām trūkst apģērbu, apavu un ieroču, jo kaŗavīru skaits ir stipri pieaudzis.

Baloža un Zemitāna brigādes tagad apvieno Latvijas armijā. Par virspavēlnieku ieceļ gados jau veco ģenerāli Sīmansonu (10. jūlijā). Armiju iedala 3 divīzijās − Kurzemes, Vidzemes un Latgales div. Katrā divīzijā ir 3 kājnieku un l artilērijas pulks.

Par landesvēra komandieri ieceļ angļu (īru) pulkvedi Aleksandru. Tas ir otrā pasaules kaŗā daudz pieminētais angļu feldmaršals Aleksandrs.

Šķiet, ka tagad atlicis tikai atbrīvot Latgali no lieliniekiem. Bet izrādās, ka sakautais ģen. fon der Golcs gatavo vēl vienu sazvērestību pret Latvijas valsti. −

 

 

 

 

100. DAUGAVAS SARGI UN LĀČPLĒŠA DIENA

„Tēvs, es atminos, kā zēns
Rīgā redzēju vēl cīņas. −
Mēs vēl lodes iznēsājām!
Tā kā spārnos visi gāja."

(J. Rainis)

1919. gada vasarā kāds Raiņa draugs atved līdz no Šveices uz Rīgu dzejnieka darbu „Daugava". To iespiež septembŗa mēnesī. „Daugavu" daudzus gadus spēlēja Nacionālajā teātrī valsts svētkos, kaut gan tā nav luga, bet virkne dziesmu par Latvijas likteņiem un latviešu likteņa upi Daugavu. Šajā darbā Rainis jau vairākus gadus pirms Latvijas tapšanas nosaka laiku, kad tas notiks, un apdzejo nākošās brīvības cīņas un vietu, kur tās norisināsies.

Brīnišķīgā kārtā visi Raiņa pravietojumi piepildās burts burtā. Tādēļ var saprast nepiedzīvoto sajūsmu, ar kādu tauta sagaida dzejnieku, kad tas vēlāk no trimdas atgriežas dzimtenē.

Raiņa „Daugava" nāk īstā laikā − īsi pirms tajā paredzētajām liktenīgajām cīnām pie Daugavas. −

Ģenerālis Golcs nepilda Strazdmuižas pamiera noteikumus un vilcinās izvākt vācu kaŗaspēku no Kurzemes. Viņš nav atmetis savus iekarošanas plānus (skat. 97. nod.), un gadījums nāk tam talkā.

Kāds krievu virsnieks ar šaubīgu pagātni − Bermonts („firsts Avalovs"), mēģina no krievu gūstekņiem Vācijā savākt armiju cīņai pret lieliniekiem. Šajā laikā rietumu lielvalstis atbalsta dažādus cara ģenerāļus (Kolčaku, Judenicu, Deņikinu u.c.), kas Krievijā cīnās par vecās kārtības atjaunošanu. Tādēļ jaunajām valstīm sabiedrotie tikai vilcinādamies sniedz palīdzību. Golcu savukārt ar naudu pabalsta vācu lielrūpnieki.

26. septembrī Golcs noslēdz slepenu līgumu ar Bermontu. Vācu kaŗaspēku Kurzemē pārdēvē par Rietumkrievijas armiju Bermonta vadībā. Tanī ieskaita arī Vācijā savāktos gūstekņus un jaunus vācu brīvprātīgos. Golcs vēlāk izsakās: „Bermonts bija tikai izkārtne, uz ko spieda sabiedrotie un vājā vācu valdība."

1. oktobrī Jelgavā notiek slepena apspriede, kuŗā piedalās Golcs, Bermonts, A. Niedra u.c. Nolemj gāzt Latvijas un Igaunijas valdības un iecelt Niedru par Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernatoru Krievijas virskundzībā.

Golca un Bermonta rīcībā ir ap 50 000 vīru (no tiem 40 000 vāciešu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 3 bruņotie vilcieni, 10 bruņotie auto un 120 lidmašīnas.

8. oktobrī sākas uzbrukums Rīgai. Izdotajā kaujas pavēlē Bermonts paziņo: „... lai nodibinātu kārtību boļševikiem draudzīgās Latvijas valdības vietā." Vācu sūtniecība šajā dienā slepus atstāj Rīgu un ierodas Jelgavā.

Latvijas valdību Golca un Bermonta uzbrukums pārsteidz. Latviešu labākās kaujas vienības un landesvērs, kas ieskaitīts Latvijas armijā, cīnās pret lieliniekiem Latgalē. Frontē pret Bermontu atrodas tikai ap 12 000 vīru.

Pēc divu dienu kaujām ienaidniekam izdodas izlauzties cauri frontei. Rīgā valda satraukums un neskaidrība par stāvokli. Valsts iestādes sāk atstāt galvas pilsētu.

1919. gada 10. oktobrī latviešu kaŗaspēks atkāpjas uz Daugavas labo krastu un izgriež Daugavas tiltus. Steigā saformē jaunas vienības, kas novietojas tiltu galos un rok pozīcijas Daugavmalā. Palīgā atsteidzas arī igauņu bruņotais vilciens. Tas gan atkal drīz aizbrauc, jo igauņi par palīdzību prasa vairāk, nekā tas latviešiem pieņemams.

Daugava ir kļuvusi par frontes līniju. Rainis raksta:

„Rīga joza uguns jostu, Rīga vārtus aizbultēja. Sargājat vārtu bultas, Karsējat uguns jostu!"

Nodevīgais uzbrukums saviļņo un vieno visus latviešus. Sociāldemokratu partija izlaiž dedzīgu uzsaukumu Rīgas strādniekiem: „Pie ieročiem!.."

Apklust visi sīkie strīdi un ķildas, jauni un veci stājas cīnītāju rindās. Lielu atbalstu frontei sniedz arī sieviešu palīgdienests − „Sieviešu palīdzības korpuss".

Cīņas gara stiprināšanai ārkārtīga nozīme ir Raiņa „Daugavai", ko lasa kā frontē, tā aizmugurē. Mēdz teikt, ka „Daugava" atsvēra vismaz veselu kaŗavīru pulku.

Bermonta cīņu laikā par armijas virspavēlnieku nāk plkv. Balodis, bet par štāba priekšnieku plkv. Radziņš, kas tikko atgriezies Latvijā. Radziņš pieskaitāms labākajiem kaŗa mākslas pratējiem Baltijas valstīs. Viņa ierašanās ir milzīgs ieguvums jaunajai armijai.

Daugavas grīvā cīņu vēro 4 angļu un 4 franču kaŗa kuģi. Pēc ilgākām sarunām ar sabiedroto virsniekiem, un pēc tam, kad bermontieši apšaudījuši kādu no minētiem kuģiem, latviešiem izdodas iegūt flotes artilērijas atbalstu.

15. oktobrī sabiedroto flotes komandieris, franču kapteinis Brisons, atklāj viesuluguni uz Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Latviešu vienības pārceļas pār Daugavu un ieņem minētos punktus.

3. novembrī visā frontē sākas latviešu uzbrukums, ko ievada sabiedroto flotes uguns. Pret skaitā un apbruņojumā pārāko pretinieku latvieši iet kaujā ar milzīgu sparu un sajūsmu. Niknās cīņās tiek salauzta bermontiešu pretestība. 1919. gada 11. novembŗa rītā Rīgas baznīcu zvani vēstī, ka Pārdaugava iztīrīta no ienaidniekiem. Abi Daugavas krasti atkal ir latviešu rokās.

Tajā dienā („Latvijas valsts visgrūtākā cīņu dienā") nodibina Lāčplēša kaŗa ordeni ar devīzi: „Par Latviju!" To piešķir par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā. 11. novembri pasludina par Latvijas armijas svētku dienu − Lāčplēša dienu.

Tā piepildās A. Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru cīņā ar Melno bruņnieku Daugavas krastos (skat. 72. nod.).

Latvieši vairs neļauj sakautajam ienaidniekam apstāties un vajā to nepārtrauktos uzbrukumos. Latviešus šoreiz nespēj apturēt arī sabiedroto pārstāvji, kas mēģina panākt pamiera noslēgšanu.

18. novembrī ģen. Eberhards Vācijas valdības uzdevumā paziņo, ka viņš pārņem Bermonta armijas vadību, un prasa pārtraukt kaŗa darbību. Ulmaņa valdība atbild, ka Latvija tādā gadījumā ir kaŗa stāvoklī ar Vāciju. Rainis „Daugavā" raksta:

„Ārā dzenat laupītājus,
Ko ar viņiem kaulēties?
Kaulējaties mēnešiem,
Pēc kalposat simtus gadus."

21. novembrī bermontiešus izsit no Jelgavas, kur tie atriebjoties nodedzina hercoga pili un Pētera akadēmiju (skat. 62. nod.). Atkāpjoties ienaidnieks mēģina vēl uzbrukt Liepājai. Pilsētas aizstāvjiem iet palīgā Liepājas strādnieki, un vāciešus sakauj. Laupīdami un dedzinādami bermontieši turpina atkāpties. 28. novembrī Latvijas armija ietriec viņu atliekas Lietuvā un pāriet robežu.

1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks ziņo: „Visa Kurzeme ir galīgi iztīrīta no ienaidniekiem. „ Latvijas telegrāfa aģentūra paskaidro: „Kad vācu kaŗaspēks būs pilnīgi izvācies no Lietuvas, latviešu bruņotie spēki atstās tos Lietuvas pierobežu apgabalus, kuŗus tie pašlaik ieņēmuši, lai nodrošinātu Latvijas robežu aizsardzību.” −

Vienā laikā ar Bermonta uzbrukumu Rīgai norisinās kāda izšķirīga kauja Krievijas pilsoņu kaŗā uz dienvidiem no Maskavas. Tanī piedalās latviešu strēlnieku pulki.

 

 

 

 

101. STRĒLNIEKI SATRIEC CARA VIRSNIEKU PULKUS

 

„Svētbilžu Kromnā,
Ukraines dzeltenās stepēs,
Jūsu
Trauksmīgo rindu
Varenā izkapts
Sagāza vālos
Carisko virsnieku sudraba pulkus."

(A. Čaks)

1918.-19. g. latviešu sarkano strēlnieku pulkos Krievijā iestājās lielāks skaits latviešu bēgļu un latviešu kaŗavīru no krievu pulkiem. Daudziem tas bija vienīgais patvērums no bada un bojā ejas juku laikos pēc oktobŗa revolūcijas. Latviešu korpusā, ko vēlāk pārdēvē par divīziju, bija 9 pulki. Bez tam daudzās Krievijas pilsētās izveidojās vēl atsevišķas latviešu bruņotas nodaļas, kas piedalījās revolūcijas cīņās. Latviešu skaits revolūcijas kaŗaspēkā aptuveni vērtējams pāris desmit tūkstošos.

Kad sākās padomju bruņoto spēku iebrukums Latvijā, iesāka formēt vēl otru latviešu divīziju. To tomēr nepaguva pilnīgi noorganizēt. 1919. gada vasarā, sarkanajiem pulkiem atkāpjoties no Rīgas un Vidzemes, tie stipri izirst (skat. 98. nod.). Tomēr ne visiem strēlniekiem rodas iespēja, ne arī visi vēlas pārnākt nacionālās armijas pusē. Dažiem to neļauj pašlepnums un šaubas, kā ar viņiem tādā gadījumā apiesies, citiem − ciešās saites ar vecajiem cīņu biedriem no pirmā pasaules kaŗa laikiem. Kāds viņu bijušais komandieris (J. Razums) raksta: „Strēlniekiem bij ieradums, var teikt, streļku psicholoģija, ja kur iet − tad iet visiem..."

Tādā kārtā apmēram 2/3 joprojām paliek savos pulkos, lai gan komūnistu starp tiem ir tikai ap 6% (pēc pašu lielinieku ziņām). Abas latviešu divīzijas tagad atkal apvieno vienā un papildina ar tiem, kas palikuši Krievijā. Tomēr Latvijas frontē strēlniekus neatstāj, jo lielinieki tur viņiem vairs neuzticas. Strēlniekus atkal iesaista kaujās pret krievu baltajām armijām, kas cīnās par agrākās Lielkrievijas atjaunošanu. Pret bijušiem cara ģenerāļiem strēlniekiem ir vecs naids, un pret tiem viņi iet kaujā ar savu seno cīņas sparu. −

„Balto" krievu vadoņi, kuŗus atbalsta rietumu lielvalstis, nekā negrib dzirdēt par Krievijas apspiesto tautu (latviešu, igauņu, leišu, somu, ukraiņu u.c.) neatkarību. Tie vēlas nevien sakaut lieliniekus, bet arī iekļaut visas jaunās valstis „nedalāmajā" Krievijā. Tādēļ arī nav nekādas iespējas panākt saprašanos starp krievu baltajām armijām un jaunajām valstīm.

Tā rodas ļoti dīvains un sarežģīts stāvoklis. Latvija un viņas kaimiņvalstis atrodas kaŗā pret lieliniekiem, bet tai pašā laikā tām jābaidās arī no „balto" armiju uzvaras pār lieliniekiem Krievijā. Ja uzvarētu cara ģenerāļi, tad nav ko cerēt uz rietumu lielvalstu palīdzību, lai nosargātu iegūto brīvību. Sabiedrotie vairāk uzticas krievu ģenerāļu spējām nekā maz pazīstamajām jaunajām valstīm. Tā ir kļūda, kuŗai liktenīgas sekas.

Krievijas pilsoņu kaŗa izšķirīgajos notikumos vairākkārt ārkārtīga nozīme ir latviešu strēlnieku pulkiem. Kā nepārspējamus kaŗotājus („revolūcijas priekšpulku") tos sūta cīņā visur, kur sarkanai armijai draud briesmas un sakāve. Latviešu divīzija (Latdivīzija) tādēļ ir bieži sadalīta pa dažādām frontēm. Tās pulkus pārsviež no vienas vietas uz otru − kā „glābšanas komandas" tur, kur noticis kāds frontes pārrāvums. Bieži vien pietiek ar ziņu, ka „latvieši tuvojas", lai balto krievu pulki pamestu kaujas lauku.

1919. gada oktobrī, kad Latvijas armija pie Rīgas cīnās pret Bermonta un Golca „Rietumkrievias armiju", cara ģenerālis Deņikins no Ukraines ar uzvaru laužas Maskavas virzienā. Deņikina armijas priekšgalā iet trieciena divīzijas, kas sastādās tikai no cara virsniekiem − t.s. „drozdovci" u.c. Sarkanā armija tiek sakauta un bēg galvaspilsētas virzienā. Deņikins izsludina kaujas pavēli: „Uz Maskavu!" Lielinieku vara karājas mata galā. A. Čaks, kas kā sanitārs pavadījis strēlniekus pilsoņu kaŗā, raksta:

„Visi ceļi triekto pulku pilni;
Visa telpa viņu soļos sten.
Drozdoviešu trakais, baltais vilnis
Tos kā skaidas iznīcībā dzen."

Šajā brīdī pret Deņikina izlases spēkiem sviež latviešu strēlnieku divīziju. Maskavas liktenis izšķiras kaujās Orlas un Kromu pilsētu apkārtnē. Plkv. Vācietis par to saka: „Šis svarīgais vēstures mezgls bija jāatraisa latviešu strēlniekiem, un viņi to izdarīja ar vislielāko pašuzupurēšanos un ne ar ko nesalīdzināmu varonību divu nedēļu ilgstošās kaujās sirmās Kromu pilsētas apkārtnē." Kāds aculiecinieks (krievs Primakovs) raksta: „Pa slapjiem lauku ceļiem, pa nopļautiem laukiem lietū, miglā gāja strēlnieku bataljonu kolonnas, dobji dārdēja artilērijas bateriju riteņi... vēlā rudens dubļos, salā, slapjdraņķī latvju strēlnieki spīdēja ar disciplīnu..."

Šai latviešu strēlnieku divkaujai ar Deņikina armijas trieciena divīzijām veltītas A. Čaka rindas:

„Strēlniek, ciešāk turi saujā šauteni,
Lai durklis zib;
Jo tu stāj vissmagā kaujā,
Ko no tevis liktens grib.
Spēks, kas plūst tev mirdzot pretī,
Tas ir viņu beidzamais,
Savā apmātībā pretīgs,
Savā nežēlībā baiss."

Ar krievu virsnieku pulku sakāvi beidzas nežēlīgās kaujas pie Kromiem un Orlas, un sākas Deņikina armijas sabrukums. Līdz ar to sabrūk sapņi par „nedalāmās" Krievijas atjaunošanu. Par šo strēlnieku kauju J. Medenis raksta:

„Kad tu uzvarēji Kromā,
Kas pie Orlas, kaujā baigā,
Kaujā ilgā − pāri spēku,
Asins sviedrus slaukot vaigā,
Un kad kādu rītu jūti,
Stāvu taisni liecot krasi,
Ka no vingrās rokas raidi
Citā gaitā zemes asi.”−

 

 

 

 

102. LATVIJA SLĒDZ MIERU AR DIVĀM LIELVALSTĪM

„Klusi rokas uzliekam
Brīvās Latves karogam."

(J. Rainis)

Bermonta uzbrukums Rīgai nokavē Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem. Tā sākas no jauna pēc bermontiešu satriekšanas.

Lai nodrošinātu ātrus panākumus, Latvijas valdība slēdz līgumu ar Poliju par kopīgu cīnu pret lieliniekiem (1919. gada 29. dec.). Poļi sūta latviešiem palīgā 20 000 vīrus ģenerāļa Smiglija-Ridza vadībā.

1920. gada 3. janvārī apvienotie latviešu un poļu spēki pāriet uzbrukumā. Sarkanās armijas pretestību salauž visā frontē, un jau cīnu sākumā atbrīvo Daugavpili. 14. janvārī Latgales partizānu pulks ieņem Abreni, 21. janvārī atbrīvo „Latgales sirdi" − Rēzekni.

Godinot Latvijas armijas varonīgās cīņas, Tautas padome 23. janvārī ar sevišķu lēmumu paaugstina armijas komandieri pulkvedi Balodi ģenerāļa pakāpē. Pēc nepilna mēneša kaujām (1. februārī) latviešu kaŗaspēks visā plašumā sasniedz Zilupi − valsts robežu.

Jau 1919. gada rudenī Padomju Krievija uzaicina Baltijas valstis sākt miera sarunas. Rietumu lielvalstis turpretī vēlas, lai latvieši un igauņi turpina kaŗu pret lieliniekiem. Tomēr tai pašā laikā lielvalstis vairākkārt noraida Baltijas valstu lūgumus atzīt viņu neatkarību de jure. Sabiedroto pārstāvji paziņo baltiešu diplomātiem: „Bez baltās Krievijas valdības piekrišanas mēs Baltijas valstu neatkarību atzīt nevaram." Tādēļ arī Versaļas miera līgumā (1919. g. 28. jūn.), kas pieliek punktu pirmajam pasaules karam, ne ar vārdu nav pieminētas neatkarīgas Baltijas valstis. Tur runā vienīgi par šo apgabalu pagaidu valdībām.

Sevišķi vēsas pret jaunajām valstīm ir Francija un Amerika. Franči ir aizdevuši cara Krievijai vairākus miljardus franku un baidās, ka naudu zaudēs, ja neatjaunosies vecā „nedalāmā" Krievija. Amerikas prezidents V. Vilsons ir gan kļuvis slavens ar kādu paziņojumu − „katrai tautai ir tiesības pašai noteikt savu nākotni", bet to viņš dīvainā kārtā negrib attiecināt uz Krievijas apspiestajām tautām. Minētais paziņojums bija domāts galvenā kārtā Austro−Ungarijas ātrākai satriekšanai pasaules kaŗā. Par Krieviju Vilsonam ir ļoti neskaidri priekšstati. Nekrievu tautu brīvības centienu lielo nozīmi viņš neprot novērtēt. Lai gan tajā laikā rietumos paceļas arī balsis Baltijas neatkarības labā, taču tās paliek bez ievērības. Tādā kārtā, protestējot pret sabiedroto Krievijas polītiku, 1919. gadā no Baltijas lietu komisijas Parīzē aiziet Harvardas Universitātes vēstures docents S.E. Morisons. Viņš publicē rakstu, kuŗa noslēgumā teikts: „Latviešu, igauņu un leišu nacionālie centieni nav nekādas iedomas, bet gan realitātes, kuŗu neievērošana pasaules kaŗa uzvarētājiem nenāk par labu.” −

Angļiem tik daudz nerūp vecās Krievijas atjaunošana, bet tiem jāievēro pārējo sabiedroto − Francijas un Amerikas nostāja.

Latvijas valsts visu brīvības cīņu laikā saņem kā aizdevumu nepilnu 1/13 no tā atbalsta, ko angļi dod vienam pašam ģenerālim Deņikinam (tas saņem 26 miljonus angļu mārciņu). Nespējīgo un izkurtējušo cara ģenerāļu atbalstam sabiedrotie izdod neskaitāmus miljonus. Liela daļa no šiem līdzekļiem nekad nenonāk frontes vajadzībām, bet tiek izšķērdēti un nodzīvoti aizmugurē vai nozagti un noblēdīti. Tikai vēlāk atklājas, ka šī nauda ir veltīgi „nomesta zemē".

Kad Ulmanis kaŗa turpināšanai lūdz angļu aizdevumu un kaŗa materiālus armijas palielināšanai, angļu ministru prezidents Loids Džordžs to noraida (1919. g. 21. sept.).

 

JG16 (8. turpinājums)

 

Šādos apstākļos Baltijas valstis izšķiŗas sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju. Igaunija pirmā paraksta miera līgumu ar lielinieku valdību. 1920. gada 1. februārī Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju, bet to vēl tur slepenībā.

Nelielas kaujas un izlūku gājieni Krievijas pierobežā turpinās visu vasaru. Ar savu pārgalvību tur izceļas dēkainais kapteinis Helmanis. Izlūku grupas priekšgalā viņš kilometriem tālu izsiro visu sarkanās armijas aizmuguri. No šiem gājieniem tas pārved daudz kaŗa materiālu, pajūgu, gūstekņu un pat vairākus lielgabalus. Helmaņa izdomai un nebēdībai raksturīgs šāds gadījums: kādreiz atceļā no lielinieku aizmugures viņa izlūkiem uzbrūk lielāki krievu spēki. Tā kā latvieši šai gājienā saņēmuši gūstā krietnu skaitu sarkanarmiešu, Helmanis pavēl gūstekņiem bļaut „urrā", cik vien jaudas. Uzbrucēji, domādami, ka tie sastapušies ar stipru latviešu vienību, pamet cīnās lauku. Helmana grupa netraucēta sasniedz robežu, un, lai būtu jautrāka soļošana, kapteinis liek gūstekņiem visu ceļu dziedāt sarkanarmiešu dziesmas.

Pamazām apklust arī pēdējās cīņas.

1920. gada 11. augustā Rīgā paraksta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Tā otrs punkts skan: „Padomju Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuŗas piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi." Lielinieku valdība bez tam izmaksā Latvijai 4 miljonus zelta rubļu. Līgums paredz tiesības latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē.

Tādā kārtā Padomju Savienība kā pirmā valsts atzīst Latvijas neatkarību de jure, jo jūtas spiesta to darīt. Kādā runā 1920. gadā lielinieku vadonis Ļeņins saka: „Ja visas šīs mazās valstis būtu maršējušas pret mums ... mēs bez šaubām būtu sakauti. Tas ir katram skaidrs. „Bet tās nemaršēja pret mums ..."

Var jautāt: kas būtu noticis, ja sabiedrotie 1919. gadā izšķirtos atzīt minēto valstu neatkarību un pietiekami atbalstītu tās ar kaŗa materiāliem turpmākā cīņā (Baltijas valstis un visas pārējās Krievijas „robežvalstīs")? − To mēs nezinām, jo sabiedrotie to nedarīja. Bet iespējams, ka Ļeņina baigā nojauta būtu piepildījusies, un lielinieku varai būtu gals. −

Jau 1920. gada 15. jūlijā Latvija bija noslēgusi pagaidu miera līgumu ar Vāciju. Vēlāk to apstiprina galīgi.

Tā 1920. gadā ar uzvaru beidzas Latvijas brīvības cīņas, un latvieši noslēdz miera līgumus ar divām lielvalstīm − Vāciju un Padomju Krieviju. Brīvības kaŗu Latvijas valdība sāk ar 400 kaŗavīriem. To nobeidzot, Latvijas armijā ieročus nes ap 80 000 vīru.

Atbrīvotajā valstī pamazām atgriežas daļa no svešumā izklīdinātiem. −

 

 

 

 

 

103. PĒC PĒDĒJĀS KAUJAS

„Tie ir − strēlnieki, kuru vairs nava
Un kuŗu nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs."

(A. Čaks)

Lielinieku vadoņi visiem spēkiem cenšas noslēpt latviešu sarkanajiem strēlniekiem ziņas par to, kas īstenībā notiek Latvijā. Viņi izplata dažādus melus par Latvijas valdību, glaimo strēlniekiem un sola tiem visādus labumus. Tā lielinieki cer slaveno „Latdivīziju" (Latviešu divīziju) paturēt savās rokās. Tomēr tas nenākas viegli. Kāds komūnistu varas vīrs (R. Apins) vēlāk atzīstas:

− „Latdivīzija" atšķīrās no citām sarkanarmijas daļām ar to, ka tai bija īpašs „Latvijas jautājums". No šī jautājuma pareizas apgaismošanas bija atkarīgas divīzijas kaujas spējas. −

Lielinieki, cik ilgi varēdami, slēpj, ka ar Latviju noslēgts miers un ka latviešiem ir tiesības atgriezties savā dzimtenē. Tomēr šī ziņa pamazām sasniedz strēlniekus un rada lielu saviļņojumu.

Tajā laikā Ukrainā norisinās pēdējās cīņas ar „baltā" krievu ģenerāļa Vrangela (Deņikina pēcnācēja) armiju. Vairākās latviešu vienībās sasauc sapulces, un strēlnieki pieprasa: „Visiem latviešiem, kas to vēlas, jāļauj atgriezties dzimtenē."

− Daļa strēlnieku atklāti atsakās turpināt cīņu sarkanarmijas rindās.

Ar lielām pūlēm lielinieki beidzot pierunā strēlniekus piedalīties vēl pēdējā lielajā pilsoņu kaŗa kaujā. Tā notiek pret ģen. Vrangela spēkiem Krimas pussalā pie Perekopiem.

Grūti valdāmai un lepnajai „Latdivīzijai" jāveic gandrīz neiespējams uzdevums. Ejot pāri kādam seklam jūras šaurumam, tai jāieņem cietoksnim līdzīgas ienaidnieka pozīcijas. „Latdivīzija" savā pēdējā kaujā cieš ārkārtīgi asiņainus zaudējumus, bet arī šoreiz satriec pretinieku. Uz šo kauju attiecas J. Medeņa drūmais pants:

„... Un no Perekopas lauka
Celies pretī gaisam tīram, −
No tā lauka, kur par brīvi
Kriti tu līdz pēdjam vīram."

Daļa strēlnieku tomēr pārdzīvo arī šo kauju. Tie, kas izšķīrušies par atgriešanos, vairs neklausa nekādām lielinieku pavēlēm un solījumiem. Apbruņojuši veselu vilcienu ar lielgabaliem un ložmetējiem, viņi Padomju Krievijā paceļ Latvijas nacionālo karogu un dodas uz mājām.

Strēlnieku kaujas slava vēl ir tik liela, ka neviens neuzdrošinās tiem stāties ceļā. Kad kādā stacijā (Ruzajevkā) tiem izteic aizrādījumus par viņu „pilsoņu markas" karogu, strēlnieki pavēl lielinieku sarkano karogu noliekt sveicienam Latvijas karoga priekšā. Šo strēlnieku dēkaino ceļojumu caur Padomju Krieviju apdzejojis A. Čaks poēmā „Strēlnieku atgriešanās". Tanī viņš tēlo notikumus Ruzajevkas stacijā:

„Tikai tamdēļ visur svilpes kauc,
Kauc kā suņi nelaimē bez stājas,
Ka no frontēm latvju streļki brauc,
Brauc uz dzimteni, un savām mājām..."

Sākot ar 1920. gadu, gan lielākās, gan mazākās grupās Latvijā atgriežas daļa no leģendārās „Latdivīzijas" kaŗotājiem, kuŗu durkļu priekšā bija drebējusi visa plašā Krievija.

Tā sauktos sarkanos latviešu strēlniekus labi raksturo kāds gadījums, ko atstāstījis vēlākais Latvijas iekšlietu ministrs G. Mīlbergs. Viņš bijis to valdības pārstāvju vidū, kas pie Latvijas robežas sagaidījuši un apsveikuši mājās braucējus sarkanos strēlniekus. Strēlnieku izvēlētie pārstāvji paskaidrojuši, ka jūtoties maz ko palīdzējuši Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Bet viņi gribot savu parādu uz vietas nolīdzināt un lūdza tiem norādīt, no kādiem apgabaliem lai izdzenot krievus un cik tālu uz austrumiem lai paplašinot Latvijas robežas. Paši viņi piedāvāja „iztīrīt" Minskas un Smoļenskas guberņas. Tad viņi varētu dzimtenē atgriezties ar paceltu galvu, kā savu daļu līduma nolīduši strādnieki. Tikai ar lielām pūlēm izdevies strēlniekus no tāda pasākuma atrunāt (Latvija bija noslēgusi mieru ar Pad. Krieviju). Bet strēlnieki jutušies ļoti neapmierināti, ka tiem jāatsakās no sava nodoma − pasniegt dāvanu latviešu tautai. −

Tajā pašā laikā no Tālajiem Austrumiem (Vladivostokas), apbraucot pus zemes lodes, dzimtenē ierodas Imantas un Troickas strēlnieku pulki. Tie bija saformēti Sibīrijā no latviešu strēlniekiem un bēgļiem, kas jau sākumā bija nostājušies pret lielinieku varu. „Imantieši" 1918. gadā (jau pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas) bija Sibīrijā pacēluši Latvijas nacionālo karogu. Viņu gaitas un tālais brauciens uz mājām atbalsojas A. Švābes dzejoļu krājumā „Gong − gong":

„Tālums bij prātā,
Kad izklīdām pasaulē
Likteņa vējos,
Svešumā atskurba sirds:
Tēvzemes kalvē tev degt!.."

Imantas un Troickas pulkus svinīgi apsveic valdības pārstāvji. Rīdzinieki tos saņem ar ziediem un gavilēm.

Tā 1920. gadā noslēdzas latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.-1920. g.). Tas iesākas, pirmajiem latviešu strēlnieku bataljoniem parādoties Rīgas frontē, un nobeidzas ar nacionālās armijas uzvarām brīvības cīņās un strēlnieku liktenīgajām kaujām Krievijas pilsoņu kaŗā.

Šajā laikā latviešu kaŗotāju slava sasniedza vēl neredzētus augstumus. Jaunāko laiku vēsturē grūti atrast piemēru, kur samērā neliels kaŗaspēks būtu tik lielā mērā ietekmējis vēstures gaitu. Tas rāda, cik nenoteikti izšķirīgos brīžos ir tādi jēdzieni kā „liels" un „mazs". Tas rāda, cik bīstami arī lielām vārām ir apspiest mazākas tautas. Salīdzinot Latvijas brīvības cīņu dalībnieku un latviešu sarkano strēlnieku cīņas, J. Medenis raksta („Veterānu saruna"):

„Mēs divi galotnes uz simtgadīgā koka,
Šī stiprā ozola, ko niknas vētras loka,
Pret vienu otru sit, lai spējāk sulas trīs, −
Tās redzam ieaugam vēl augstāk debesīs!"

 

 

 

 

 

104. PIEMINIET SVEŠUMĀ RAKTOS!

„Mans veco brāl, kur kaps tev rakts?
- - - - - - - - - - -
Kur, otro brāl, dun tava lakts?
- - - - - - - - - - -:
Kur, jaunais brāl, kūp tava dakts?"

(J. Medenis)

1914. gadā Latvijā bija 2,5 milj. iedzīvotāju. Pasaules kaŗa laikā no Latvijas aizklīst gandrīz miljons ļaužu. Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju mājās pārrodas ap 240 000 bēgļu, un 1925. gadā Latvijā ir l, 8 milj. iedzīvotāju (1930-to gadu beigās iedzīvotāju skaits pieaug līdz 2 milj.). − Kur paliek iztrūkstošie 700 000?

Zināms skaits starp tiem ir krievu ierēdņi un strādnieki, kas bija sasūtīti mūsu zemē un kam tur vairs nebija ko meklēt. Tomēr arī tad latviešu zaudējumi pārsniedz pusmiljonu, jeb ceturto daļu tautas.

Ļoti daudz bēgļu bija gājuši bojā slimībās un badā, vairāki desmittūkstoši latviešu kaŗavīru bija krituši dažādos cīņu laukos. Bet krietns skaits ir arī tādu, kas dažādu iemeslu dēļ savā tēvzemē neatgriežas.

Latviešu bēgļu atgriešanos visādi kavē lielinieki un cenšas tos pierunāt palikt Padomju Savienībā (tā vēlāk pārdēvē Padomju Krieviju). Daudzi tur arī paguvuši iekārtoties uz dzīvi un nevar saņemties sākt visu atkal no gala. Jāievēro, ka pirmajos gados Padomju Savienībā vēl valda zināma brīvība un vergu nometnes tur vēl nav ierīkotas.

Tur, protams, paliek latviešu komūnisti. Arī daļa sarkano strēlnieku paklausa vilinājumiem un solījumiem. Dažus gadus pēc pilsoņu kaŗa viņi vēl tiek godāti un cildināti. Sarkanarmijas klubus grezno gleznas ar strēlnieku cīņu attēliem, Maskavas Kremlī (senajā caru mītnē) atrodas viņu muzejs, viņu vārdā nosauc bruņu mašīnas, lidmašīnas u.t.t.

No strēlnieku rindām nāk sarkanie ģenerāļi − Alksnis (padomju gaisa flotes virspavēlnieks), Apse, R. Bērziņš, Boķis, Eidemanis, Fabriciuss, Miezis, Ozols un daudzi citi augstāki padomju virsnieki.

Latviešu lielinieki ieņem nesamērīgi lielu skaitu visaugstāko amatu Padomju Savienībā. Tie atrodami gan valdībā kā tautas komisāri, gan partijas augstākajā vadībā (J. Bērziņš, Daniševskis, Eiche, Kaktiņš, Knoriņš, Lācis, Peters, Reķis, Rudzutaka, Smilga, Stučka u.c.). Līdz 1930 − tiem gadiem latviešiem Padomju Savienībā ir savas skolas, veikali, klubi, teātri un grāmatu apgādi −"Prometejs" un „Spartaks".

Kad Ļeņina pēcnācējs Staļins ir paguvis nostiprināt savu varu, viņš pamazām novāc no ceļa visus ievērojamākos oktobŗa revolūcijas vadoņus un cīnītājus. Turpmāk visus nopelnus Staļins piedēvē vienīgi sev.

Šais Staļina „tīrīšanās" krīt arī visu varenāko latviešu lielinieku un sarkano ģenerāļu galvas. Slēdz latviešu skolas, klubus un grāmatu apgādus. Staļins liek pārrakstīt revolūcijas un pilsoņu kaŗa vēsturi un izdzēš no tās gandrīz pilnīgi strēlnieku vārdu. Rūpīgi iznīcina vai noklusē visu, kas varētu liecināt par latviešu varas laikiem Krievijā. Tomēr vēl līdz mūsu dienām Padomju Savienībā ļaužu mutē uzglabājies izteiciens: „Ļeņins izdarīja revolūciju, balstoties uz krievu muļķību, žīdu galvām un latviešu durkļiem." − /Skat. J. Scholmer, Die Toten kehren zurück. Berlin 1954, 128. lpp.

Sarkanarmijas pirmais virspavēlnieks, zemgaliešu pulkvedis J. Vācietis, nekad nekļūst komūnists. Viņu atceļ 1919. gada jūlijā un apcietina. Pēc neilga laika viņu atbrīvo un ieceļ par profesoru Kaŗa Akadēmijā Maskavā. Ir zināms, ka viņš vēlējies atgriezties dzimtenē. Lai latviešu priekšā aizstāvētu un izskaidrotu savu rīcību, Vācietis tūliņ pēc pilsoņu kaŗa beigām saraksta plašu apcerējumu − „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" (I-II, 1922.-24.). Šajā darbā viņš izsaka cerību, ka vēstures tiesa kādreiz attaisnos viņa gaitas un rīcību. Taču pētīšanas darbs par šo laikmetu vēl ir tikai pašā sākumā.

Tēvzemes vārti pulkvedim Vācietim nekad neatveŗas. Viņa dēkainais mūžs nobeidzas Staļina lielo „tīrīšanu" laikā 1936.-38. g. Viņa kapa vieta laikam paliks nezināma. −

Latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi pirmajā pasaules kaŗā un bēgļu laikos − apm. 25% − ir lielāki nekā jebkuŗai citai tautai. Līdzīgi tas ir ar latviešu zemi un mantu. Latvija ir ilgus gadus bijusi kaujas lauks. Vairāk nekā 180 000 ēku ir pilnīgi vai pa daļai nopostītas. Daudzās vietās rēgojas saārdīti nocietinājumi, dzeloņstiepuļu aizsprosti un ierakumu līnijas. Rūpnīcu mašīnas un vērtīgākās mantas ir aizvestas uz Krieviju. To, kas atlicies, izlaupa vācu kaŗaspēks, atkāpjoties no mūsu zemes.

Bet sasniegts ir neiedomājami daudz − izcīnīta brīva Latvijas valsts. Latvieši ir kļuvuši atkal kungi savā zemē.

Vēl gan dzirdamas skauģu un ienaidnieku balsis, ka latvieši nespēs savu valsti uzcelt un nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem. Bet tiem drīz vien jāapklust. Latvieši pierāda, ka nevis manta, bet darbs ir svarīgākais. Ar lielu enerģiju un ticību tauta ķeras pie nākotnes uzdevumiem. −

To trimdinieku vidū, kas 1920. gadā atgriežas tēvzemē, ir arī brīvās Latvijas pareģis un pirmais sludinātājs, Jānis Rainis. Viņa sagaidīšana kļūst par īstiem tautas svētkiem. Lielā dzejnieka un cīnītāja godināšanā apvienojas visi latvieši bez partiju izšķirības.

1920. gada 10. aprīlī Rīgas staciju grezno zaļumu vītnes un valsts karogi. Šai dienā pēc 14 trimdas gadiem savā zemē atkal ierodas Rainis un Aspazija. Tos sagaida Tautas padomes, valdības, armijas, Rīgas pilsētas, Nacionālā teātra, operas, universitātes, konservatorijas un daudzu organizāciju pārstāvji. Ielās drūzmējas ļaudis un kaŗavīri, lai vaigā skatītu to, kas tiem rādījis ceļu uz brīvību.

Divus lepnākos Rīgas bulvārus pilsētas dome vienprātīgi ir likusi nosaukt Raiņa un Aspazijas vārdā. Vaļējā auto abi dzejnieki lēni brauc pa galvaspilsētas ielām, un tos pavada nepārtraukti tautas suminājumi.

Šādu sagaidīšanu sirmajā Rīgā vēl nebija piedzīvojis neviens. Un grūti pateikt, kas bija vairāk aizgrābti − Rainis un Aspazija, vai viņu sagaidītāji. −

 

 

 

 

 

105. LIKUMS, KAS NOSTIPRINA VALSTI

„Tagad nāk brīvības valsts..."

(J. Rainis)

1920. gada aprīlī Latvijā notiek pirmās brīvās, vispārīgās vēlēšanas. Tautai jāizvēlē 152 pārstāvji, kuŗi izstrādās jaunās valsts pamatlikumu − satversmi. Tādēļ arī vēlēto tautas pārstāvju sanāksmi nosauc par Satversmes sapulci.

Tai jāizšķir arī svarīgais jautājums par zemes īpašuma tiesībām. Tauta sagaida, ka tiks izlabota senā netaisnība, un tā atgūs ar varu un viltu atņemto zemi (skat. 33., 34., 44., 59. un 64. nod.).

Vēl joprojām puse no visas lauksaimniecībā derīgās zemes atrodas nedaudzu muižnieku īpašumā. Tas bija viens no galveniem iemesliem, kādēļ daudzi latvieši pirmajos pēcrevolūcijas gados noticēja lielinieku solījumiem par taisnību un vienlīdzību zemes virsū. Jaunajai valstij ir ļoti svarīgi novērst netaisno zemes īpašumu sadali. Jau pirmais latviešu virspavēlnieks plkv. Kalpaks vairākkārt norādīja, ka nepieciešams sadalīt muižu zemi. 1919. gadā Pagaidu valdība arī sāka reģistrēt bezzemniekus, kuŗi vēlējās iegūt paši savas saimniecības.

Vislielākos panākumus Satversmes sapulces vēlēšanās gūst sociāldemokratu partija − 38,7% no visām balsīm. Tad seko Zemnieku savienība (17,8%) un Latgales katoļticīgo zemnieku partija (15,4%).

Satversmes sapulce sāk darbu 1920. gada 1. maijā un par priekšsēdi ievēlē Jāni Čaksti. Visas latviešu partijas ir vienprātīgas, ka steidzami jānokārto jautājums par zemes iekārtu. Domas dalās tikai par veidu, kā agrārā (zemes) reforma izdarāma.

Šī jautājuma apspriešanai izvēl 40 vīru komisiju. Kad tās izstrādāto likumu liek priekšā Satversmes sapulcei, komisijas ziņotājs saka zīmīgus vārdus: „Šodien Augstais nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs jautājumu, būt vai nebūt Latvijas valstij." −

1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce ar visu latviešu partiju balsīm pieņem likumu par agrāro reformu. Tas apstiprina kaujas laukā izcīnīto zemnieku sētas uzvaru pār muižu (skat. 99. nod.). Likums pasludina muižu par valsts īpašumu un ieskaita to valsts zemes fondā. Tiem muižniekiem, kas nav cīnījušies pret Latvijas valsti, atstāj īpašumā 50 − 100 hektārus. Par atsavināto zemi nekādu atlīdzību tie nesaņem.

Muižu zemi valsts sadala jaunsaimniecībās, ne lielākās par 22 hektāriem. Tās pret nelielu atlīdzību piešķir bezzemniekiem, pirmā kārtā Latvijas brīvības cīnītājiem. Invalidi zemi saņem pilnīgi bez atlīdzības. Ja 1920. gadā Latvijā ir ap 140 000 lauku sētu, tad 1935. gadā to skaits ir 275 000. Šis likums nostiprina Latvijas valsts pamatus un novērš komūnisma draudus.

Sevišķi lielas un nozīmīgas pārmaiņas notiek Latgalē. Valdība visiem spēkiem veicina viensētu nodibināšanos agrāko ciemu vietā. Tā izbeidzas neizdevīgā zemes koplietošana (skat. 66. nod.), un var sākties labāka un modernāka saimniekošana. Līdz ar to Latgale lielā mērā atkal tuvinās tai kārtībai un dzīvei, kas valda pārējos latviešu novados. −

Neapmierinātie vācu muižnieki par muižu atsavināšanu iesniedz sūdzību Tautu savienībā, kas dibināta 1919. gadā, lai veicinātu mieru un izšķirtu strīdus valstu starpā. Muižnieku sūdzību Tautu savienība noraida 1925. gadā.

Šai sakarā vēlākais Latvijas vēstures profesors Arveds Švābe arī saraksta savu ievērojamo pētījumu − „Latvijas agrārā vēsture" (1928. g.), kas tulkota vācu, angļu un franču valodās.

Muižnieki un citi nelabvēļi pareģo lauksaimniecības sabrukumu Latvijā, jo jaunsaimniecības nevarēšot pastāvēt, un ražošana samazināšoties. Laiks tomēr pierāda gluži pretējo. Turpmākos gados Latviju apmeklē daudzi ārzemnieki, lai iepazītos un studētu latviešu lielo zemes reformu.

Tajā pašā laikā Satversmes sapulce gatavo un apspriež valsts iekārtas pamatlikumu − Latvijas satversmi.

 

 

 

 

 

106. TĒVZEMES TĒVU DARBS

„Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam še paši sev likumus lemt."

(V. Plūdonis)

1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pabeidz izstrādāt un pieņem Latvijas valsts iekārtas pamatlikumu. To parasti mēdz saukt par „1922. gada satversmi", un tā vēl šodien ir Latvijas vienīgi likumīgā konstitūcija.

Latviešu tautas vēstures gaitas un pieredze nosaka šīs satversmes veidu. Latvieši bija smagi izjutuši vienvaldīgā krievu ķeizara un vācu baronu kundzību. Dabīgi, ka jaunā valsts kļūst republika (ar vēlētu valsts galvu) un nevis karaļvalsts.

Latviešu tautā šķiru starpība visumā nav bijusi liela. Visu šķiru pārstāvji bija kopīgi piedalījušies brīvības izcīnīšanā. Saprotams, ka Latvijai jākļūst par demokratiju − valsti, kuŗā vara pieder tautai.

Šīs divas pamatdomas (principi) izteiktas jau 1918. gada 18. novembra deklarācijā; „Latvija ir neatkarīga demokratiski republikāniska valsts."

Tas arī galīgi noteikts Latvijas satversmē:

1. & : Latvija ir neatkarīga demokratiska republika.

2. & : Latvijas valsts suverēnā (neierobežotā) vara pieder Latvijas tautai.

3. & : Latvijas valsts territoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

4. & : Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Tā ka visa tauta nevar piedalīties likumu un valsts lietu izlemšanā, tad tā šīs tiesības uztic saviem vēlētiem pārstāvjiem. Šo tautas pārstāvju sapulci sauc par Latvijas Saeimu (parlamentu).

5. & : Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.

6. & : Saeimu izvēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās /partijas, kas piedalās vēlēšanās, iegūst Saeimā tādu vietu skaitu, kas atbilst par tām nodoto balsu skaitam./ vēlēšanās.

8. & : Vēlēšanu tiesības ir abu dzimumu pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kas vēlēšanu pirmā dienā ir vecāki par 21 gadu.

10. & : Saeimu izvēlē uz 3 gadiem.

Izpildu vara (likumu izpildīšana un valsts pārvalde) atrodas ministru kabineta, tas ir valdības rokās −

55. & : Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.

59. & : Ministru prezidentam un ministriem viņu amatu izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā...

Tas nozīmē, ka galvenā vara ir Saeimas rokās. Iekārtu, kuŗā valdība ir atkarīga no tautas vēlēto pārstāvju uzticības, sauc par parlamentārismu.

Pēc pirmā pasaules kaŗa demokratiska un parlamentāriska iekārta nodibinās gandrīz visā Eiropā.

Latvijas satversme bez tam paredz zināmos gadījumos tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanā pieņemtie lēmumi ir galīgi.

Valsts augstākā amata persona ir valsts prezidents. Daļa Satversmes sapulces locekļu bija par tautas vēlētu valsts prezidentu ar samērā plašām tiesībām. Vairākums tam tomēr nepievienojās, jo Latvijai nevajagot „nekronētu ķeizaru". Tādēļ 1922. gada satversmē valsts prezidenta vara ir stipri ierobežota.

Viņu izvēlē Saeima uz 3 gadiem. Viņa vietnieks ir Saeimas priekšsēdis. Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ sūtņus un ir augstākais armijas virspavēlnieks. Bet valdības un Saeimas darbā viņa ietekme ir ļoti maza.

Tādā kārtā var teikt, ka Latvijas satversmes tēvi savā darbā ir vadījušies no trīs pamatdomām − republikānisma, demokratisma un parlamentārisma.

Kā galvenie paraugi tiem ir noderējuši Francijas, Vācijas (1919. gada) un Šveices republiku satversmes.

Viņi vēlējās Latvijai dot iespējami labāko, brīvāko un tai laikā modernāko valsts iekārtu. Latviešu sociāldemokratu līders Br. Kalniņš vēlāk (1950. g.) raksta: „Iespējams, ka savā centībā viņi bija gājuši drusku par tālu." −

Paveikusi savus uzdevumus, Satversmes sapulce 1922. gadā izbeidz savu darbu. Vēl tai pašā gadā notiek pirmās Saeimas vēlēšanas.

Kā pārējās valstis skatās uz jauno Latvijas republiku?

 

 

 

 

107. LATVIJA KĻŪST LIKUMĪGI ATZĪTA VALSTS

„Dēls, lai neatskan vairs lāsti:
Lāsti beidzas līdz ar kaŗu.
Tikai nebeigsies ne mūžam
Slava tiem, kas brīvei krita."

(J. Rainis)

Grūtas un sarežģītas bija Latvijas un pārējo Baltijas valstu brīvības cīņas. Tikpat grūti tām nācās izcīnīt savas neatkarības likumīgu atzīšanu no citu valstu puses. Šai jautājumā izšķirīgais vārds piederēja pirmā pasaules kaŗa uzvarētājiem, galvenā kārtā Francijai, Anglijai un ASV (mazākā mērā − Itālijai un Japānai).

Vēl joprojām nākas dzirdēt un lasīt apgalvojumus, ka rietumu lielvalstis bijušas tās, kas „radījušas Baltijas valstis". To vēlāk it īpaši mēdza apgalvot Padomju Savienība, dēvējot Baltijas valstis, Somiju un Poliju par ASV, Anglijas un Francijas „piedēkļiem", „kolonijām" u.t.t. Vēsturiskie fakti rāda pavisam ko citu.

Latvija un pārējās minētās valstis neieguva savu brīvību tādēļ, ka viņām to kāds būtu gribējis dāvināt. Tādas lietas pasaules vēsturē nemēdz notikt. Gluži otrādi − katrai jaunai valstij sākumā ir jāpārvar liela pretestība, neuzticība, neizpratne, bieži vien skaudība un nelabvēlība. Tas arī ir gluži dabīgi un saprotami. Jāievēro, ka rietumos par Baltijas tautām bija ārkārtīgi miglaini un lielā mērā nepareizi priekšstati.

  

JG17 (9. turpinājums)

 

Kad šo rindu autors 1955. gadā kādā zviedru vēsturnieku sanāksmē starp citu nolasīja to, kas pirms pirmā pasaules kaŗa kādā iecienītā zviedru rokas grāmatā rakstīts par latviešiem, klausītāji izplūda skaļos smieklos. Bet Latvijas tapšanas laikā ārzemnieki vēl visā nopietnībā ticēja dažādām aplamībām par mūsu zemi un tautu.

Daudz kas bija atkarīgs no pilsoņu kaŗa iznākuma Krievijā. Francija bija piešķīrusi vecajai Krievijai lielus aizdevumus. Viņa baidījās šo naudu pazaudēt un tādēļ līdz pēdējam atbalstīja dažādus „nedalāmās Krievijas" atjaunotājus. Francija labprāt vēlējās lielu un stipru Krieviju. Tā varētu arī nākotnē būt franču sabiedrotais pret Vāciju.

Amerikas prezidents V. Vilsons pareģoja drīzu „nekārtību" (t.i. komūnisma) izbeigšanos Krievijā. Tad atkal nodibināšoties „brīva, apvienota Krievija" un to nedrīkstot dalīt (skat. 102. nod.).

Angļu valstsvīri apsvēra visādas iespējas, tomēr joprojām izturējās atturīgi pret jaunajām valstīm.

Tādēļ visas latviešu diplomātu pūles panākt Latvijas atzīšanu de jure, kā 1919. , tā 1920. gadā cieš neveiksmi. Tas savukārt pamudina Latviju slēgt mieru ar Padomju Savienību. Šī valsts arī pirmā atzīst Latviju de jure.

Pamazām rietumu lielvalstīm tomēr jāmaina sava nostāja pret Baltijas valstīm. Viens pēc otra cara ģenerāļi tiek sakauti Krievijas pilsoņu kaŗā. 1920. gada novembrī pēdējā „Krievijas atjaunotāja" − ģen. Vrangela armijas atliekas sakāpj franču kuģos un atstāj Krimas pussalu (skat. 103. nod.).

Pa to laiku Baltijas valstis ir iztriekušas no savas territorijas visus ienaidniekus un ar panākumiem uzsāk dzīves atjaunošanu. Angļu diplomāts un vēsturnieks Kers (E. H. Carr) vēlāk saka: „Baltijas valstu nacionālās valdības izrādījās vairāk dzīvot spējīgas, nekā tas sākumā izlikās..."

1920. gada novembrī Latvijas pārstāvji ārlietu ministra Meierovica vadībā par jaunu dodas uz ārzemēm, lai turpinātu cīņu par savas valsts atzīšanu un uzņemšanu Tautu savienībā. Vislielāko labvēlību Baltijas valstīm parāda Itālija, kuŗai nav nekādu interešu Krievijā. Jau 1920. gada decembrī tā balso par Latvijas (tāpat Igaunijas un Lietuvas) uzņemšanu Tautu savienībā, tomēr vairākums to noraida. Bet tā ir pēdējā neveiksme.

1921. gada sākumā Francijā nodibinās jauna valdība ar A. Brianu priekšgalā. Šis valstsvīrs ir draudzīgi noskaņots pret Baltijas valstīm. 26. janvārī notiek rietumu sabiedroto Augstākās padomes sēde. Ar dedzīgu runu uzstājas itāliešu ārlietu ministrs, grāfs Sforca: „Mums nevajadzētu būt krieviskākiem par krievu valdību, kas jau atzinusi Baltijas valstis de jure..." Ledus beidzot salauzts. Augstākā padome ar visām balsīm (Francijas, Anglijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas) nolemj atzīt Latviju un Igauniju de jure. Tai pašā dienā Latvija saņem līdzīgu paziņojumu no Somijas un Polijas.

Šīs ziņas izplatās vēja ātrumā. Latvijā valda īsts svētku un uzvaras noskaņojums. Tūkstošiem ļaužu pārpludina Rīgas ielas un dodas sumināt valsts vadītājus. Gluži sveši cilvēki spiež roku viens otram, apkampjas un vēlē laimes. Atkal un Rīgas mūŗos atbalsojas valsts himna − „Dievs, svētī Latviju!" −

Tagad nepārtrauktā rindā pienāk paziņojumi par Latvijas atzīšanu no pārējām pasaules valstīm. Kā viena no pēdējām 1922. gada 28. jūlijā Latviju atzīst ASV. Totiesu šī lielvalsts turpmāk kļūst par nešaubīgu un nelokāmu Baltijas valstu brīvības aizstāvi.

1921. gada 22. septembrī Latviju uzņem Tautu savienībā. Tā kļūst pilntiesīgs un no visiem atzīts loceklis brīvo valstu saimē.

Tik lielas bija pūles un darbs dibināt latviešu valsti.

 

 

 

 

108. DOMA PAR LIELO BALTIJAS SAVIENĪBU

„Lūk, vēl cīņa galā nava:
Turēt vajga to, ko guvām."

(J. Rainis)

Tālredzīgākie Baltijas valstu polītiķi saprot, ka iegūtā brīvība ir jānostiprina. Tādēļ jācenšas visas valstis, kas atrodas starp Padomju Savienību un Vāciju, apvienot ciešā aizsardzības savienībā.

1920. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs Meierovics ierosina sasaukt apspriedi Baltijas valstu savienības dibināšanai. Tiek plānota tā sauktā lielā Baltijas savienība, kuŗā piedalītos Latvija, Igaunija, Lietuva, Somija un Polija.

1920. g. 31. augustā Bulduros (Rīgas Jūrmalā) šo piecu valstu pārstāvji tiešām vienojas un paraksta līgumu par aizsardzības savienību. Sākums ir ļoti veiksmīgs, bet turpmākie notikumi šo labo nodomu izjauc.

1920. gada oktobrī poļu bruņotie spēki ieņem Lietuvas seno galvas pilsētu Viļņu, kuŗas apkārtnē bija dzimis poļu brīvības cīņu vadonis maršals Pilsudskis. Visas Lietuvas pūles atgūt Viļņu ir veltīgas. Nelīdz arī sūdzības Tautu savienībā. Viļņas jautājums saindē leišu un poļu attiecības un izjauc visus sadarbības mēģinājumus. − „Mēs bez Viļņas nenorimsim!" − ir leišu galvenais sauklis turpmākajos gados. Nelaimīgā kārtā Lietuva iedomājas, ka varēs gūt kādus panākumus, sadarbojoties gan ar Pad. Savienību, gan Vāciju.

Atliek mēģināt 5 valstu vietā nodibināt 4 valstu savienību (Latvija, Igaunija, Polija un Somija). Arī šis nodoms sabrūk, jo Somijas valstsvīru vairākūms grib labāk sadarboties ar Skandināvijas valstīm (plāns par „lielo Skandināviju").

1922. gada 16. aprīlī pasauli pārsteidz ziņa, ka Padomju Savienība un Vācija noslēgusi sadarbības līgumu (Rapollo līgums). Redzot, ka visi nodomi par lielo Baltijas savienību izjūk, bet vecie ienaidnieki sākuši sadarboties, Latvija un Igaunija nolemj rīkoties.

1923. gada 1. novembrī ārlietu ministri Meierovics un Akels paraksta Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu. Abas valstis apņemas sniegt viena otrai bruņotu palīdzību, ja uzbruktu kāda trešā valsts. − Šī savienība savā ziņā liek atcerēties seno Māras valsti (skat. 31. nod.), tikai vadība tagad ir latviešu un igauņu rokās.

Daudz vēlāk − 1934. g. 12. septembrī Žeņevā noslēdz līgumu par visu trīs Baltijas valstu savienību, t.s. Baltijas antanti. Tās nozīme, diemžēl, nav visai liela, jo tā nav militāra savienība. Panākums tomēr ir tas, ka turpmāk Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri savā starpā pastāvīgi apspriežas un saskaņo savu darbību. Vienīgā militārā savienība Baltijā joprojām ir tā, kas balstās uz Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu.

Jāpiezīmē, ka arī Baltijas valstu starpā sākumā bija domstarpības robežu jautājumā (Valka, Palanga u.c.). Bet tām nebija lielas nozīmes, un tās izdevās nokārtot starptautiskas šķīrējtiesas ceļā.

Nelaimīgā kārtā neatrisināts palika Viļņas jautājums Polijas un Lietuvas starpā − galvenais iemesls lielās Baltijas savienības neveiksmei.

 

 

 

 

109. LATVIJAS LATS

„Kaut man būtu tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā..."

(Tautas dz.)

Latvijas brīvības izcīnīšana un starptautiskā atzīšana bija smags trieciens visiem ienaidniekiem un nelabvēļiem. Notikušo vairs apšaubīt nevarēja. Totiesu atskanēja balsis: „Labi, neatkarību jūs esat izcīnījuši, bet vai jūs varēsit atjaunot nopostīto zemi? Vai jūs spēsit nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem?" −

Latvija tiešām bija briesmīgi izpostīta, sagrauta un izlaupīta (skat. 104. nod.). Tā nesaņēma nekādu kaŗa zaudējumu atlīdzību no Vācijas kā, piemēram, Beļģija un Francija. Padomju Krievija, mieru slēdzot, samaksāja 4 miljonus zelta rubļu. Taču tas bija nieks, salīdzinot ar tām vērtībām, kas kaŗa laikā bija aizvestas uz Krieviju.

Atbrīvošanas kaŗš bija maksājis valstij lielas summas. Bez tam Latvijai bija jāapņemas atlīdzināt par visu, ko tā kaŗa laikā bija saņēmusi no sabiedrotajiem, ieskaitot arī krietnu daļu nekur nederīgu mantu.

Naudas lietās valdīja liela nekārtība. Latvijā cirkulēja dažādas nevērtīgas naudas zīmes: vecie cara rubļi, Krievijas Pagaidu valdības papīra nauda („kerenkas"), vāciešu izlaistās „ostmarkas", vācu markas, Latvijas papīra rubļi un dažu pilsētu izdotās naudas zīmes. Tas ļoti traucēja saimniecisko dzīvi, radīja nedrošību un neuzticību.

Pēc pirmā pasaules kaŗa sajukums un sabrukums naudas lietās iestājās vairākās Eiropas valstīs. It sevišķi smags tas bija Vācijā un Austrijā, kur nauda zaudēja gandrīz jebkādu vērtību.

Tādēļ jo liels pārsteigums ārzemēm bija tas, ka jaunā Latvijas valsts īsā laikā saveda kārtībā finanču lietas un radīja ar zeltu nodrošinātu, stabilu naudu.

Šo grūto uzdevumu veica Latvijas finanču ministrs Ringolds Kalnings. Lai radītu kārtību izpostītās zemes saimniecībā, finanču ministram piešķīra plašas pilnvaras. R. Kalningam bija liela prakse un piedzīvojumi saimnieciskos jautājumos. Viņa galvenās domas bija ļoti vienkāršas: „Nedrīkst vairāk izdot nekā ieņem", „Ja gribam ievest mantas no ārzemēm, tad mums savukārt ir jāizved". Kalninga ārkārtīgā stingrība un taupība vēlāk kļuva par parunu. Bet šādā veidā rīkojoties, viņam izdevās sasniegt lieliskus rezultātus.

Ar 1922. g. 3. augusta likumu dažādo nevērtīgo kaŗa laika naudas zīmju vietā Latvija iegūst jaunu un drošu naudu − Latvijas latu (1 lats = 100 santīmi). Tā vērtību pielīdzina zelta frankam, jeb 0,29 gramiem tīra zelta. Agrākos Latvijas rubļus apmaina pret latiem: 50 rubļi − 1 lats. Līdz ar to valsts saimnieciskajā dzīvē iestājās kārtība un skaidrība.

Zeltu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu Latvijas latu, galvenā kārtā iegūst, izvedot uz ārzemēm Latvijas linus un kokmateriālus. Tieši šīs mantas Rietumeiropai pēc kaŗa ļoti vajadzīgas, un par tām maksā augstas cenas. Mežus tādēļ arī dēvē par Latvijas „zaļo zeltu".

1, 2 un 5 latu monētas kaļ no sudraba (835/1000 daļas sudraba un 165/1000 daļas vara), bet sīknaudu no niķeļa un bronzas. Labi nodrošinātais Latvijas lats iegūst uzticību visās zemēs.

Bet galvenais pamats Latvijas panākumiem un uzplaukumam ir latviešu tautas griba un spējas strādāt. Latvijas brīvvalsts vēsture ir stāsts par darba uzvaru. −

 

 

 

 

110. ZEMES ATJAUNOTĀJI

„Uz drupām saimnieks stāv ar spožu cirvi rokā,
Liek pirmo vainagu un redz pie ēkas ēku,
Kā baltas ceļas tās ap sētu slaidā lokā."

(J. Medenis)

Latviešu tautas vēsture rāda, ka Latvija vairākkārt tikusi nopostīta ilgos un asiņainos kaŗos. Tomēr latviešu zemnieks to vienmēr ir atjaunojis. Tā tas notika pēc Livonijas kaŗa (skat. 43. nod.) un pēc lielā ziemeļu kaŗa (skat. 59. nod.). Tāpat no drupām ir jāsāk pēc pirmā pasaules kaŗa.

Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nav bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zina, ka viņu pūļu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās. Pirms kaŗa zemes īpašnieki un viņu ģimeņu locekļi sastata tikai 39 % no lauku iedzīvotāju skaita. Pēc agrārās reformas 1930. gadā zemes īpašnieku skaits ir 77%.

Par to, kas paveikts Latvijas laukos brīvvalsts laikā nepārprotamu valodu runā skaitļi. −

Līdz 1937. g. laukos no jauna uzceļ ap 450 000 ēku. To panāk ar pašu lauksaimnieku un viņu piederīgo pūlēm un darbu. Bieži vien arī kaimiņš ir palīdzējis kaimiņam. Valsts no savas puses atbalsta lauku celtniecību, piešķirot lētus kokmateriālus. Prof. Bokalders raksta: „Tas ir darbs, kuŗa lielo nozīmi pat grūti aptvert, un to var pilnīgi novērtēt tikai tas, kas redzējis postažu un drupu kaudzes Daugavas vai Lielupes krastos kaut 1920. g. un vēlāk, un pēc apm. 20 gadiem staltās ēkas un ziedošos laukus tais pašos krastos."

Pieaugot lauku saimniecību skaitam, paplašinās arī aŗamzemes platība. Pirms 1914. gada tā bija ap 1,7 milj. ha, bet 1935. g. − 2,1 milj. ha. Strauji vairojas lauksaimniecības mašīnu skaits: 1930.-1937. g. pļaujmašīnu skaits pieaug par 43 941, zirga grābekļu − 21 774. sējammašīnu − 22 712 u.t.t. Nelabvēļu pareģotā sabrukuma vietā ievērojami pieaug laukaugu ražas un mājlopu skaits:

Laukaugu ražas

1000 tonnās

1909./13.g.

1920./24.g.

1939.

       

rudzi

325

203

379

kvieši 38 29

192

   

mieži

173

130

221

auzas

279

226

447

kartupeli

639

596

1751

cukurbietes

162

231

Mājlopu skaits (tūkstošos)

 

1913. g.

1920./24.g.

1939. g.

       

zirgi

320

305

400

liellopi

912

955

1224

aitas

996

1091

1361

cūkas

557

462

814

mājputni

?

1439

4391

Pirms pasaules kaŗa Latvijā ieveda maizes labību no Krievijas. Pirmajos pēckaŗa gados bija jāpērk lielāki daudzumi kviešu un rudzu ārzemēs, jo ražošana pašu zemē bija sagrauta. Bet saimnieciskās dzīves atjaunošana, uzlabošana un modernizēšana virzās uz priekšu, un aina pilnīgi mainās. 1934./35.g. Latvija jau izved uz ārzemēm 87.000 t. rudzu un ap 30.000 t. kviešu.

Labāk apstrādājot zemi un izmantojot zinātnes sasniegumus, nepārtraukti ceļas arī ražība (ražas lielums no 1 ha). Brīvās Latvijas laikā laukaugu ražība pieaug par 30-40%, salīdzinot ar priekškaŗa laikmetu. Tas ir krietns sasniegums, kaut gan arī tad vēl daudz kas ir uzlabojams nākotnē.

Tikai neatkarības laikā sāk plašāk audzēt cukurbietes, un latvieši paši kļūst cukura ražotāji. Trīs Latvijas cukurfabrikas apgādā nevien visu zemi ar cukuru, bet var vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm (piem., Igauniju).

Sekojot citām augsti attīstītām lauksaimniecības zemēm, Latvija sevišķi pūlas veicināt augstvērtīgu piena un gaļas produktu ražošanu.

Jaunā valsts drīz vien atrodas sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju vidū, atstājot aiz sevis Somiju. No Eiropas valstīm 1938. gadā tikai Dānija un Holande pārspēj Latviju sviesta eksportā.

Tie ir tikai daži piemēri un nedaudzi skaitļi, kas stāsta par to, kas notiek, kad latvieši reiz iegūst iespēju brīvi dzīvot un strādāt savā valstī.

Tas tiek sasniegts divdesmit gados zemē, ko kaŗš bija pārvērtis drupās un postažā. −

 

 

111. JAUNA RŪPNIECĪBA

„... Sagrautas fabriku ēkas,
Kur vēl priekš kaŗa
Pelnījās strādnieki jauni,
Kas tagad guļ nošauti
Kaut kur pie Juglas, pie Cēsīm,
Pie Kazaņas tālās, pie Uralu kalniem
Un Krimā..."

    1. Čaks)

Pavisam ļauns ir Latvijas rūpniecības stāvoklis valsts pirmajos gados. Lielākā daļa no fabriku iekārtām (mašīnas, materiāli) bija kaŗa laikā aizvestas uz Krieviju (12.000 dzelzceļa vagonos) un zuda uz visiem laikiem.

Drūmi un atbaidīgi rēgojās pamesto fabriku ēkas. Daudz rūpniecības strādnieku bija krituši dažādos kauju laukos un aizklīduši Krievijā. No lielās priekškara rūpniecības tikpat kā nekas nebija palicis pāri, kā to gleznaini izsaka A. Čaka iepriekšminētās rindas.

Nebija arī nekādas nozīmes mēģināt to atjaunot pēc agrākiem paraugiem. Cara laika Latvijas rūpniecība nebija dabīgi izaugusi, tā nebalstījās uz Latvijas dabas bagātībām un nestrādāja Latvijas vajadzībām. To sacēla par franču, angļu un holandiešu naudu, un šī rūpniecība ražoja galvenā kārtā Krievijai (80% no produkcijas).

Latvijas brīvvalstij tāpēc jāsāk viss no gala. Bet totiesu neatkarības laikā izaug jauna rūpniecība uz daudz veselīgākiem pamatiem nekā agrākā. Tā arī daudz labāk kalpo savas zemes vajadzībām.

Jāievēro, ka Latvijai trūkst vairāku ļoti svarīgu rūpniecības izejvielu − akmeņogļu, naftas, dzelzs rudas (izņemot purva rūdu) un krāsaino metallu. Tomēr tai ir pietiekami daudz citu dabas bagātību, lai varētu izveidot dzīves spējīgu un piemērotu rūpniecību.

Latvijas upēs ir ievērojamas ūdens spēka rezerves un purvos lieli dedzināmās kūdras krājumi. Labs kaļķakmens, māls un ģipss nodrošina zemei celtniecības materiālus. Latvijas augstvērtīgie meži ir pamats spēcīgai mežrūpniecībai. Plaukstošās lauksaimniecības ražojumi ļauj izveidot plašu un daudzpusīgu pārtikas vielu rūpniecību, dod izejvielas vilnas vērptuvēm un austuvēm.

Latviešu strādnieki, meistari un inženieri jau cara Krievijas laikā bija pazīstami ar savām lielajām darba spējām, prasmi un izveicību. Tādēļ iespējams ražot augstvērtīgus produktus no dažādām importētām izejvielām − dzelzs, kokvilnas, ķimikālijām, gumijas.

Tā blakus lauksaimniecībai (nodarbina ap 66% no iedzīvotāju skaita) Latvijā nepārtraukti attīstās arī rūpniecība (nodarbina ap 15%) − notiek pakāpeniska zemes industrializācija.

1913./14.g. Latvijā bija ap 800 rūpniecības uzņēmumu ar 94.000 strādniekiem. Pēc kaŗa, 1920. gadā, rūpniecības strādnieku skaits bija samazinājies līdz 20.000, un nākotnes izredzes daudziem likās ļoti tumšas.

Bet 1939. gadā jaunizveidotajā Latvijas rūpniecībā (tajā pārsvarā vidējie un mazie uzņēmumi) strādā jau vairāk nekā 97.000 strādnieku. Ražojumu vērtība ir 728 milj. latu, kas ievērojami pārsniedz agrākās lielrūpniecības ražojumu vērtību (1913./14.g. − 510 milj. latu).

Par jaunās rūpniecības veselīgajiem pamatiem liecina tas, ka 3/4 no izejvielām tai dod pašu zeme un 2/3 no ražojumiem arī patērē pašu zemē.

Svarīgākās rūpniecības nozares (pēc nodarbināto strādnieku skaita) ir šādas:

1) mežrūpniecība

2) metallrūpniecība

3) tekstilrūpniecība

4) pārtikas un baudvielu rūpniecība

5) celtniecības rūpniecība (cements, ķieģeļi u.c.)

6) gatavu drēbju un apavu rūpniecība

7) ķīmiskā rūpniecība

Pārtikas vielu rūpniecībā pilnīgi jauns pasākums ir cukura ražošana. Šim nolūkam uzceļ trīs cukura fabrikas − Jelgavā, Krustpilī un Liepājā.

Atzīmējams panākums Latvijas laikā ir lielās Ķeguma spēkstacijas izbūve Daugavā pie Ķeguma krācēm. Tās jauda (kapacitāte) ir 70.000 KW − lielākā Baltijas valstīs. Ķeguma celšana notiek sadarbībā ar zviedru inženieriem.

Ievērojami uzņēmumi ir Liepājas kaŗa ostas darbnīcas, Liepājas drāšu fabrika, Rīgas „Vairogs" (ražo vagonus, auto, lidmašīnas) un Valsts elektrotechniskā fabrika (VEF) Rīgā. VEF ražo elektriskus aparātus, radio uztvērējus, optiskus instrumentus. Starp citu tas laiž tirgū pasaules mazāko fotoaparātu − „Minox’u", apmēram kabatas naža lielumā. −

Strādnieku aizsardzībā un nodrošināšanā Latvijas likumi var noderēt par paraugu daudzām vecākām un bagātākām valstīm.

Jau brīvvalsts sākumā strādniekiem nosaka astoņu stundu darba dienu. 1922. g. izdod noteikumus par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Slimības gadījumā strādnieki un viņu piederīgie saņem ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī 2/3 no algas. Tajā laikā pasaules valstu lielākajā daļā strādnieki šādu palīdzību nesaņem. Latvijas slimo kases pārvalda pašu dalībnieku vēlētie pārstāvji.

Strādnieki ir apdrošināti arī pret nelaimes gadījumiem darbā, un izdevumus par to sedz darba devēji.

Jau 1922. gadā Latvijas strādniekiem nodrošina divu nedēļu atalgotu atvaļinājumu gadā − tā tad 16 gadus agrāk nekā kaŗā neizpostītajā Zviedrijā.

Pilsētas, it īpaši Rīga, cenšas gādāt par moderniem un labiem dzīvokļiem strādnieku un ierēdņu vajadzībām. Rīgā paceļas vesela rinda skaistu blokmāju, izveido daudz jaunu apstādījumu un rotaļu laukumu.

Tādā veidā latvieši cenšas pārvērst savu zemi par īstu tautas labklājības valsti.

Bet latvieši arī ļoti labi saprot, ka tiem vēl daudz kas darāms, labojams un papildināms. Sen pazīstamā tautas cenšanās vairāk mācīties un vairāk zināt jo sevišķi parādās brīvības laikmetā. −

 

 

 

 

112. LĪDZĪGI SAULEI

„Līdzīgi saulei tu atnes mums dienu,
Gudrību vērīgiem gariem tu sniedz.
Celdamās augstāku pati arvienu,
Tautai tu augstāku pacelties liec."

(Latvijas Universitātes himna, E. Virzas teksts)

No visiem sasniegumiem Latvijas brīvvalsts laikā visnozīmīgākais ir tas, kas paveikts izglītībā, kultūrā un mākslā. Šajā laikā pilnīgi izkopj latviešu valodu, paceļ visas tautas izglītību, un latvieši ierindojas moderno kultūras tautu saimē.

Izaug tā latviešu paaudze, kas savu izglītību − no zemākās līdz augstākai − iegūst latviskās mācību iestādēs. Šie latvieši tāpēc ir brīvi no jebkādas vācu vai krievu ietekmes. Viņi laimīgā kārtā arī vairs nejūt to naidu pret latviešu senajiem apspiedējiem, ko vēl joprojām nevar aizmirst vecākā paaudze. Jaunie ir latviskāki, bet reizē iecietīgāki.

Tautas izglītībai Latvija izdod vairāk neka lielākā daļā pārējo valstu − apm. 15% no visiem valsts ienākumiem (citās Eiropas valstīs caurmērā ap 12%). Neatkarības laikā uzceļ 373 jaunas skolu ēkas un pārbūvē vai atjauno 587.

Visiem bērniem no 7-14 gadu vecumam ir obligāti jāapmeklē skolas. Mācības tur notiek par brīvu (skolās izsniedz arī otras brokastis bez atlīdzības).

Visas mācību iestādes dalās trīs pakāpēs. Pirmā ir 7-gadīga (līdz 1934. g. 6-gadīga) pamatskola vai tautskola ar 1-2 pirmskolas klasēm. Pamatskolās jāmācās visiem bērniem bez izņēmuma. Otrā pakāpē ietilpst 5-gadīga (līdz 1934. g. 4-gadīga) vidusskola-ģimnāzijas, technikumi, tirdzniecības skolas u.c.

Par augstāko (akadēmisko) izglītību gādā Latvijas Universitāte, Lauksaimniecības Akadēmija, Mākslas Akadēmija un Latvijas Konservatorija.

Bez tam pastāv lielāks skaits dažādu papildskolu, kursu un Tautas Augstskolu. Lielu uzmanību veltī aroda, amatniecības, dārzkopības un lauksaimniecības skolām, kas pamatskolu beigušos tieši sagatavo praktiskam darbam.

1939./40. gadā Latvijā ir pavisam 2.229 dažādu mācības iestāžu, kur strādā 13.357 skolotāji un mācās 288.222 audzēkņi.

Lasītpratēju skaits neatkarības laikā pieaug no 78,5% līdz 92,4% no iedzīvotāju skaita (Vidzemē: 96,5%). Viszemākais izglītības līmenis ir krieviem Latvijas pierobežā, sevišķi viņu vecākai paaudzei.

Neparasti liela ir cenšanās iegūt pēc iespējas augstāku izglītību. Ja, piemēram, Zviedrijā no katriem 1000 iedzīvotājiem vecumā no 10-19 g. vidusskolās mācās 39, tad Latvijā gandrīz divreiz vairāk − 65.

Studentu skaita ziņā Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā − 30 studentu uz katriem 10. 000 iedzīvotājiem.

Latvijas Universitātei (tās devīze: „Zinātnei un tēvzemei") iekšējā dzīvē ir liela patstāvība. Tur valda neierobežota domu, vārda un rakstu brīvība. Vairāki tās mācību spēki ir pazīstami tālu aiz savas zemes robežām.

Ļoti brīva un rosīga ir studentu dzīve, ko vada Studentu Padome. Latviešu studenti sadarbojas ar vispasaules studentu organizācijām, piedalās starptautiskās studentu sanāksmēs un olimpiādēs. (Dažas dienas pirms otra pasaules kaŗa sākuma 8. vispasaules studentu olimpiādē Monako latviešu studenti izcīna pasaules meistara nosaukumu volejbolā, uzvarot Brazīliju, Franciju un Igauniju).

Par valdības atbalstu augstskolu audzēkņiem liecina tas, ka 1939. gadā 34% no visiem studentiem saņem valsts stipendijas, 80-100 latu mēnesī.

Daudzām studentu organizācijām pieder pašām savi nami un vērtīgas bibliotēkas. Dažas no tām dibinātas jau tautas atmodas laikmetā, kad latvieši vēl studēja ārpus savas zemes robežām (skat. 71. nod.).

Jau agrāk pieminēta latviešu tautas lielā interese par grāmatām. Latvijas brīvvalsts laikā iznāk ap 22.000 grāmatu 60 miljonu eksemplāros. Izdoto grāmatu ziņā Latvija ieņem otru vietu Eiropā tūlīt aiz Dānijas.

Ar lielu uzmanību latvieši seko visam, kas ārzemēs notiek zinātnē, mākslā un literatūrā. Daudzi dodas studiju ceļojumos uz Rietumeiropu, daudz ārzemju zinātnieku un mākslinieku ierodas Latvijā. Vairāki no tiem rakstos ir cildinājuši jaunās valsts sasniegumus un tās daudzināto galvas pilsētu Rīgu.

Agrākajos nebrīvības laikos Latvijā bija ieplūduši samērā daudz cittautiešu, un daļa latviešu bija tikusi pārtautota (Latvijā dzīvo ap 24 % cittautiešu). Latvijas valsts tiem piešķir lielu brīvību izglītības lietās, t.s. kulturālo autonomiju. Tie var mācīties savā mātes valodā, un latviešu valodu tiem māca kā atsevišķu priekšmetu. Par šo iecietīgo nostāju pret minoritātēm (mazākuma tautībām) Latvija vairākkārt saņēmusi atzinību ārzemēs.

Latviešu tautas panākumi saimnieciskajā un izglītības laukā veicina uzplaukumu literatūrā un mākslā.

 

 

JG18 (10. turpinājums)

 

 

 

 

113. TIE, KAS DOD SKAISTUMU DZĪVEI

„Mans mūžs ir īsāks par čukstu,
Mirt gribu es spēlējot,
Lai katra lieta man pukstu
Savu kapā līdzi dod."

(A. Čaks)

Pamati latviešu rakstniecībai, glezniecībai, teātrim un mūzikai bija likti jau ilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Uz tiem neatkarības laikā tālāk attīstās latviešu māksla. Tai ir ārkārtīga nozīme visas tautas dzīvē, tā dod šai dzīvei skaistumu, prieku un spožumu.

Savus ievērojamos rakstniekus un māksliniekus, tāpat kā savus brīvības cīnītājus, pazīst ikviens latvietis. Daudzi latviešu rakstnieki un mākslinieki ar saviem darbiem arī bija iedvesmojuši un veicinājuši brīvās valsts izcīnīšanu (skat. 72., 76., 100. nod.).

Kad 1929. gadā mirst latviešu dzejnieku nekronētais karalis Jānis Rainis, līdzi sēro visa tauta bez partiju un grupu izšķirības. Viņa bērēs piedalās nepārskatāms ļaužu pulks, kur blakus valdības pārstāvjiem, ārvalstu sūtņiem un sirmiem profesoriem soļo strādnieki, zemnieki un skolu jaunatne. Pie kapa viņa dzīves biedre Aspazija atkārto Jaunās Derības vārdus: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem. Viņš ir augšāmcēlies!" − Savā atmiņu grāmatā par Raini tā laika biedrs F. Cielēns saka: „Tā noslēdzās latvju lielā dzejnieka − pravieša mirstīgais mūžs, lai sāktos viņa nemirstības mūžība."

Blakus jau sen pazīstamiem rakstniekiem neatkarības laikā plašu ievērību gūst vairāki jaunākās paaudzes pārstāvji. Divi no tiem − J. Medenis un A. Čaks − lielāko slavu iemanto ar darbiem, kuŗos apdzejotas latviešu strēlnieku leģendārās cīņas. Līdz ar minētajiem pirmajās rindās izvirzās dzejnieki Ēriks Adamsons, Anšlavs Eglītis, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis u.c.

Latviešu dzīve nav iedomājama bez skatuves mākslas − visās lielākās Latvijas pilsētās ir pastāvīgi teātŗi, bez tam darbojas vēl atsevišķs Ceļojošais teātris.

Ar labākajiem teātŗiem Eiropā var sacensties Latvijas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vada J. Rainis. Tur sapulcināta lielākā daļa no latviešu skatuves meistariem, kas vēl pirms pirmā pasaules kaŗa izauguši lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā − Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Līlija Erika, Alīse Brechmane, Aleksis Mierlauks, Teodors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Sabērts u.c. Neatkarības laikā to rindas papildina daudzi jauni izcili skatuves mākslinieki.

Ar Nacionālo teātri Rīgā sacenšas Dailes teātris Ed. Smilģa vadībā.

Par ļoti plašu mākslas iestādi neatkarības laikā izveidojas Nacionālā Opera. Tur viesojas vairāki slaveni ārzemju diriģenti, tur izaug dziedātāji, kas pazīstami arī ārpus Latvijas robežām − Herta Lūse, Milda Brechmane-Štengele, J. Niedra, A. Priednieks-Cavarra, A. Kaktiņš, M. Vētra u.c. Pelnītu slavu tālu ārzemēs iemanto pirmklasīgais operas un T. Reitera koris un latviešu slavenais balets − neapšaubāmi viens no labākajiem pasaulē.

Vecmeistara V. Purvīša vadībā Latvijas Mākslas Akadēmija izaudzina daudzus spējīgus gleznotājus, kuŗu darbus var atrast visos lielākos Eiropas muzejos.

Daudz paliekamu darbu neatkarības laikā radījuši latviešu tēlnieki. Varenākie un katram latvietim pazīstamie sasniegumi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapu izveidojums Rīgā. Šo abu ievērojamo darbu autors ir tēlnieks Kārlis Zāle.

Brīvības piemineklis ir 41 metru augsts un tajā iecirstas ainas no latviešu cīņām bagātās vēstures. Piemineklī zeltītiem burtiem iekalti vārdi: „Tēvzemei un brīvībai". Par visas tautas ziedotu naudu to uzceļ četros gados un atklāj 1935. gada 18. novembrī. /Angļu ceļotājs un rakstnieks B. Ņūmens raksta par Brāļu kapiem (1939. g.): „Mums Anglijā nav jākaunas par savu kaŗavīru kapiem, kas iztur salīdzinājumu ar citiem kapiem pasaulē. Tomēr man jāatzīst, ka nekad neesmu redzējis kaut ko cēlāku un svinīgāku, kā šo mazo Latvijas stūrīti (t.i. Brāļu kapus)... Viss ir saskaņots: puķes un skulptūras. Sevišķs svinīgums valda šai skaistajā vietā. Klusums te ir tik dziļš, ka liekas neticami, ka apkārt ir liela pilsēta."/

Latviešu mūzikas dzīvē ārkārtīga nozīme ir prof. J. Vītolam, kas vada Latvijas Konservatoriju.

Valsts no savas puses dažādi veicina mākslas attīstību un atbalsta māksliniekus. Šādam nolūkam pastāv sevišķs Kultūras fonds ar samērā plašiem līdzekļiem.

Blakus profesionāliem māksliniekiem darbojas liels skaits mākslas mīļotāju un dažādu mākslas pulciņu. Tāpat kā agrākos laikos redzamu vietu ieņem koŗa dziedāšana. Latvijas vispārīgie dziesmu svētki ir notikums, kas pulcina dziedātājus un klausītājus no visiem valsts novadiem. Uz tiem ierodas arī daudz viesu no ārzemēm. 1938. gadā 9. vispārīgos dziesmu svētkos piedalās ap 400 koŗu ar 17.000 dziedātājiem. Klausītāju skaits sniedzas vairākos simttūkstošos. −

Tā visās dzīves nozarēs laužas uz āru svešu varu ilgi aizturētās tautas spējas, dzīves prieks un enerģija.

 

 

 

 

114. VALSTS BRUŅOTIE SPĒKI

„Pasniedz man zobenu, jaunava,
Tēvzemes karogā nestu..."

(Andrejs Eglītis)

Latvijas nacionālā armija dzima un rūdījās brīvības kaŗa kauju laukos. Tās kodols bija pirmā pasaules kaŗa veterāni − cīņās daudz piedzīvojuši kareivji, instruktori un virsnieki. Sākot ar 1919. gada vasaru, tās rindās stājās lielāks skaits latviešu strēlnieku, kas pameta sarkano armiju un pārnāca nacionālo spēku pusē. 1919. gada jūnijā Latvijas armijā atradās jau ap 5000 bijušo strēlnieku.

Nacionālajā armijā vēlāk ieplūda arī tie latviešu strēlnieki, kas pēc cīņas pret lieliniekiem Sibīrijā atgriezās mājās no Tālajiem Austrumiem (Imantas un Troickas pulks).

Blakus šiem rūdītajiem kaŗavīriem cīnījās latviešu studenti un skolu jaunatne, kas jau no valsts pastāvēšanas pirmajām dienām stājās Latvijas valdības rīcībā. Tiem vēlāk pievienojās desmitiem tūkstošu vīru un jaunekļu no Latvijas laukiem un pilsētām.

Latvijas armijas cīņas beidzās ar uzvaru un deva latviešiem brīvu valsti. Tādēļ saprotama lielā mīlestība un cieņa, ko tauta sajuta pret armiju un tās kaŗavīriem.

Arī tad, kad brīvības cīņas jau sen bija beigušās, ļaudis saviļņojās katru reizi, kad ielās parādījās kāda kaŗaspēka vienība. Bieži vien tad cilvēki apstājās savās steidzīgajās gaitās un ar aplausiem sumināja kaŗavīrus.

Mieram iestājoties, Latvijas armiju ļoti lielā mērā samazina. Tanī atstāj tikai ap 20. 000 vīru. Pastāvīgi ierindā atrodas zināms skaits virsnieku un instruktoru, kas vada un apmāca jauniesauktos kaŗavīrus. Kaŗa dienests jāpilda visiem Latvijas vīriešu kārtas pilsoņiem, sākot ar 20 gadu vecumu, un tas ilgst 12-18 mēnešus. Kaŗa gadījumā armijā var iesaukt visus ieročus nest spējīgos vīriešus no 17 līdz 50 gadu vecumam.

Miera laikā Latvijas armijā ir 4 divīzijas, kam doti latviešu novadu nosaukumi (skat. 30. nod.) − Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales divīzijas. Katrā ir trīs kājinieku un viens vieglās artilērijas pulks.

Piektā ir Techniskā divīzija, kurā ietilpst Autotanku, Aviācijas, Sapieru (inženieru) pulki un Elektrotechniskais divizions.

Atsevišķi pastāv Smagās artilērijas, Krasta artilērijas, Zenītartilerijas, Bruņoto vilcienu un Jātnieku pulki.

Latvijas robežu apsardzībai miera laikā nodibina Robežsargu brigādi.

Latvijas kaŗa flote ir domāta piekrastes aizsardzībai. Tās sastāvā ir kaŗa kuģis Virsaitis, zemūdenes Ronis un Spīdola, mīnu traleri Viesturs un Imanta, kā arī vairāki palīga kuģi un jūras aviācija.

Latviešu kaŗavīri tiek stingri vadīti, labi apmācīti un apgādāti.

Latvijas armija sākumā lielā mērā ir apbruņota ieročiem, kas atņemti vācu un krievu armijām, daļa ir pirkta no rietumu sabiedrotiem. Tādēļ ieroči ir ļoti dažādi, daudz kas ir nolietots un novecojis. Pamazām visu armiju apbruņo ar modernām angļu Ross−Enfīlda šautenēm un Vikersa ložmetējiem un patšautenēm.

Tikai šauteņu patronas ražo Latvijā, bet smagākais apbruņojums jāpērk no ārzemēm − Anglijas (Vikersa tanketes), Francijas, Čechoslovakijas (Skodas prettanku lielgabali), Zviedrijas (Buforsa zenītlielgabali) un Vācijas.

Lielākā daļa no Latvijas kaŗa flotes − zemūdenes un mīnu traleri − ir būvēta Francijā, bet lidmašīnas pirktas Anglijā, Itālijā, Čechoslovakijā un Vācijā. 1930-tajos gados gan arī Latvijā sāk izgatavot lidmašīnas armijas vajadzībām.

Lai gādātu par drošību un kārtību valstī (tas bija sevišķi vajadzīgs valsts pirmajos gados), 1919. gadā nodibina Aizsargu organizāciju. Tās nodaļas ir katrā lauku pagastā un ir apvienotas pulkos pēc apriņķiem (19 pulki). Aizsargi ir padoti Iekšlietu ministram un Valsts prezidentam. Kaŗa laikā tos var nodot Kaŗa ministra rīcībā.

Aizsargus apbruņo ar kājinieku (angļu) ieročiem. Tiem ir arī savas jātnieku, aviācijas un jūŗas vienības.

Aizsargu organizācija, ko izveido pēc Somijas parauga, ar laiku izvēršas ļoti plaša, un tai ir liela nozīme nevien drošības, bet arī sabiedriskā un sporta laukā. Šai organizācijā ietilpst arī sieviešu palīga dienests − aizsardzes un jaunsargi (16-21 gadu vecumā).

Aizsargu sastāvā ir 48% zemnieku, 27% strādnieku un 25% ierēdņu, daudzi no tiem bijušie kaŗavīri, instruktori un virsnieki. 1940. gadā Aizsargu organizācijai ir 68.000 dalībnieku: 45.000 aizsargu, 12.000 aizsardžu un 11.000 jaunsargu.

Arī vidusskolu audzēkņiem nosaka militāru apmācību, un to vada armijas virsnieki. Tādā kārtā tos jau laikus sagatavo kaŗa dienestam, lai tur apmācītu par instruktoriem un rezerves virsniekiem.

Latvijas aizsardzībai tomēr bija vairāki ievērojami trūkumi. − Netika izveidota patstāvīga kaŗa materiālu rūpniecība. Nevietā bija pārāk lielā taupība, iegādājoties modernu smago apbruņojumu. Pretēji Somijai Latvija (un pārējās Baltijas valstis) neizbūvēja nekādus robežu nocietinājumus.

No valsts drošības viedokļa bīstama bija arī dzimstības samazināšanās Latvijā. Pa daļai tas izskaidrojams ar lielajiem cilvēku zaudējumiem pirmajā pasaules kaŗā. Taču dzimstību lielā mērā ietekmēja arī cenšanās pēc lielākām ērtībām un augstāka dzīves standarta. Līdzīga parādība tajā laikā bija vērojama vairākās augsti attīstītās Eiropas valstīs − Skandināvijā, Francijā u.c.

 

 

 

 

115. DEMOKRATISKAIS LAIKMETS

„Lai angļu parlamentā atskan strīdi sīvi,
Bet varenībā pieaug valsts tur brīvi.
Tik partijas dod tautai brīvu dzīvi."

(zviedru dzejnieks Jēkabs Vallenbergs, 1746.-78.)

Latvijas valsts pirmie gadi (1918.-20.) ir iegājuši vēsturē ar nosaukumu − brīvības cīņu laiks.

No 1920. līdz 1934. gadam valsts vara Latvijā ir tautas vēlētu pārstāvju rokās. Līdz 1922. g. šo tautas pārstāvju sanāksmi sauc par Satversmes sapulci, pēc tam par Saeimu (skat. 105. un 106. nod.). Šo laiku (1920.-34.) tādēļ mēdz dēvēt par demokratisko vai parlamentāro laikmetu. Tautas mutē bieži lietots apzīmējums ir − „Saeimas laiki". Šajos gados valda vislielākā domu, rakstu un biedrošanās brīvība, kā arī tiek paveikts lielais valsts atjaunošanas darbs.

Par Latvijas pirmo valsts prezidentu Saeima 1922. gadā ievēl advokātu Jāni Čaksti. Jaunībā viņš darbojies kopā ar Kr. Valdemāru Maskavā (skat. 69. nod.) un visu turpmāko laiku atradies redzamāko latviešu darbinieku un valstsvīru rindās. Ar savu gudro un taisnīgo rīcību Čakste iegūst visas tautas un polītisko partiju uzticību un nodibina cieņu pret valsts prezidenta amatu. Pēc trīs gadiem Saeima to par jaunu ievēl augstajā postenī, ko viņš pilda līdz savai nāvei 1927. gadā. Jelgavā Čakstem uzceļ pieminekli.

No 1927. līdz 1930. gadam valsts prezidents ir advokāts Gustavs Zemgals, kas 1918. g. 18. novembrī vadīja Latvijas valsts proklamēšanas sēdi (skat. 94. nod.). Viņa laikā Latvijā viesojas Zviedrijas karalis Gustavs V, un prezidents Zemgals savukārt apmeklē Zviedriju 1929. g. Kā Čakste, tā Zemgals pieder demokratiskā centra partijai.

Trešais Latvijas prezidents ir zemnieku savienības loceklis, advokāts (vēlāk tiesnesis) Alberts Kviesis (1930.-36. g.). Viņa laikā notiek lielākas pārmaiņas valsts dzīvē.

Pirmo trīs valsts prezidentu laikā Latvijā nomainās 19 valdības (ministru kabineti). Katras valdības mūžs caurmērā drusku pārsniedz 10 mēnešus, kas nav daudz. Tomēr valdību maiņas Latvijā nav tik biežas kā Vācijā, Francijā un Igaunijā. Tur valdības caurmērā mainās katru astoto mēnesi vai pat ātrāk.

Valdību maiņas Latvijā visumā nenozīmē pārāk lielu svārstību valsts dzīvē. Ministru prezidenta amatā parasti mainās neliels skaits redzamāko valstsvīru. Tā K. Ulmanis 8 reizes ir ministru prezidents, Z. Meierovics, M. Skujenieks, H. Celmiņš − katrs 2 reizes.

Iemesls valdību maiņām ir lielais partiju un grupu skaits, kas apgrūtina valdības sastādīšanu un darbu. Latvijas pārāk brīvais vēlēšanu likums ļauj arī ļoti mazām grupām ar saviem kandidātu sarakstiem piedalīties Saeimas vēlēšanās un iegūt sev kādu pārstāvi. Šo iespēju izmanto nevien dažādas sīkas polītiskas partijas, bet arī dažādu tautību (vācieši, krievi, žīdi, poļi) un baznīcu piederīgie.

Tā kā nevienai partijai Saeimā nav vairākuma, tad, valdību sastādot, jāvienojas ar daudz un dažādām grupām („jāsastāda koalīcija"). Katra partija un grupiņa nāk ar savām prasībām un iebildumiem, kādēļ koalīcijas sastādīšana tautas mutē iegūst zobgalīgo apzōmējumu − „partiju andele".

Nelaimīgā kārtā abas lielākās partijas − sociāldemokrati („kreisais spārns") un zemnieku savienība („labais spārns") nespēj saprasties savā starpā un kopīgi apvienoties valdībā, lai atbrīvotos no sīko grupiņu ietekmes. Sociāldemokrati pa lielākai daļai atrodas opozīcijā.

Vidū starp kreiso un labo spārnu atrodas „centrs". Tanī ietilpst mēreno pilsoņu (liberāļu) pārstāvji, un tas sastādās no vairākām nelielām partijām − demokratiskā centra, progresīvās apvienības u.c.

Pēc agrārās reformas nodibinās atsevišķa jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, kas atņem daļu vēlētāju sociāldemokratiem un zemnieku savienībai. Vairākās partijās sašķēlušies ir arī latgalieši.

No 1928. g. līdz 1933. g. ar „strādnieku un darba zemnieku nosaukumu" Saeimā iekļūst arī daži komūnistu deputāti, lai gan komūnistu partija Latvijā ir aizliegta. Tie nikni uzbrūk galvenā kārtā sociāldemokratiem, gaŗās runās slavina Maskavu un visādi traucē Saeimas darbu. 1933. gadā tos beidzot ar pašas Saeimas lēmumu izdod tiesai par pretvalstisku darbību. −

Šķelšanās daudzās partijās un šo partiju strīdi, protams, nenāk par labu Augstā nama (tā dēvē Saeimu) slavai un cieņai. Tomēr jāatzīst, ka ar visu to tautas vēlētie pārstāvji paveic lielu un nozīmīgu dzīves atjaunošanas un valsts izveidošanas darbu.

Bet 1930-to gadu sākumā jūtami pieaug nemiers par Saeimas darbību un tās vēlēšanu kārtību. Tam ir vairāki iemesli.

 

 

 

 

116. PASAULES GRŪTIE LAIKI

„Vai atceries vēl, draugs, kā sacēlās pret mums
No visiem ielu stūriem nāvīgs sašutums?"

(E. Virza)

Ap 1929. gadu Amerikas Savienotās Valstīs iestājas grūtas dienas. Strauji sāk krist akciju un citu vērtspapīru kursi. Vairākas lielas bankas nonāk maksāšanas grūtībās. Rodas sajukums un neuzticība saimnieciskajā dzīvē. Saražotām precēm sāk trūkt pircēju, krīt preču cenas, fabrikām pietrūkst darba. Daudzi rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi nespēj vairs pastāvēt un bankrotē. Miljoniem strādnieku kļūst bezdarbnieki.

Nākošos gados tas pats notiek Eiropā. Visur vairojas bezdarbs un nedrošība par rītdienu. Ir sākusies pasaules lielā saimnieciskā krize, ko vēl tagad daudzi labi atceras.

Ļaudis kļūst nemierīgi un satraukti. Daudzās valstīs paceļas neapmierinātas balsis pret valdību un valsts iekārtu. Komūnisti mēģina izmantot saimnieciskās grūtības, lai kūdītu pret likumīgajām valdībām, cerot sagrābt varu savās rokās. Citi domā, ka nepieciešama stiprāka valsts vara. Tādēļ jāierobežo vai pilnīgi jāaizliedz polītiskās partijas un valsts vadītājiem jādod lielākas tiesības.

Rodas uzņēmīgi un enerģiski vīri, kas vāc piekritējus, lai cīnītos par augstākās varas iegūšanu valstī. Tie aicina visus apvienoties viņu vadībā, nopeļ visas pārējās partijas un dēvē sevi par tautas vadoņiem.

Jau 1920-tajos gados dažās valstīs bija gāztas demokratiskās valdības. Tur vara lielākā vai mazākā mērā bija nonākusi kāda vadoņa un viņa atzinēju rokās. To sauc par diktatūru jeb autoritāru valsts iekārtu. 1922. gadā Itālijā varu bija sagrābis fašistu vadonis Musolini, 1926. gadā notika valsts apvērsumi Polijā (maršals Pilsudskis) un Lietuvā (Valdemaras un Smetonas). −

Saimnieciskās grūtības 1930-to gadu sākumā veicina fašisma (vadonības piekritēju) ietekmes pieaugšanu visā pasaulē. Arī tādās demokratiskās valstīs kā Anglijā un Zviedrijā nodibinās fašistiem līdzīgas partijas ar saviem vadoņiem (piem., sers Moslejs Anglijā).

1933. gadā Vācijā varu iegūst nacionālsociālistu („nacistu") vadonis Ādolfs Hitlers. Fašisma un nacisma viļņi tagad kāpj arvienu augstāk. 1934. gada februārī valsts apvērsumu piedzīvo Austrija, bet martā − Igaunija (prezidents Petss).

Jāievēro, ka ir liela starpība starp diktatūrām dažādās zemēs. Dažās valstīs vadoņi rīkojas ar lielu bardzību un nežēlību, piem., Vācijā. Tur likvidē visas agrākās partijas, atceļ rakstu un biedrošanās brīvību un nesaudzīgi vajā tos, kas nepakļaujas jaunajam vadonim. Citās valstīs, piem., Igaunijā, varas ieguvēji apmierinās ar nelieliem ierobežojumiem partiju un pilsoņu dzīvē.

Latvija ar savu demokratisko valsts iekārtu ir kļuvusi par salu dažādu autoritāru valstu vidū.

1931. gadā pasaules saimnieciskā krize kļūst stipri jūtama arī Latvijā. Daļa strādnieku (ap 14.000) paliek bez darba, un arī zemnieki nonāk grūtībās. Grūti ir pārdot ražojumus ārzemēs, kādēļ jāsamazina ievedumi, un valstij ar dažādiem rīkojumiem jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē.

Latvijai tomēr krizes laikus izdodas samērā vieglāk pārvarēt nekā daudzām citām valstīm. Bezdarbniekus norīko tā sauktos sabiedriskos darbos (ceļu būvēs u.c.) vai arī tiem maksā pabalstus. Zemniekiem izsniedz valsts piemaksas, lai atmaksātos ražošana, daudzām ārzemju precēm paaugstina ievedmuitas, lai aizsargātu pašu zemes rūpniecību. Ap 1934. gadu galvenās grūtības ir jau aiz muguras, un dzīve atkal sāk iet uz augšu.

Tomēr grūtie gadi ir atstājuši pēdas arī Latvijā. Nemanīts nav palicis arī fašisma uzvaras gājiens Eiropā. Šais gados pieaug pārmetumi un uzbrukumi Saeimai un daudzajām partijām.Tās vaino saimnieciskajās grūtībās, pārmet tām nespēju un negodību. Parādās apgalvojumi, ka 1922. gada satversme „neiet", ka jāizbeidz „partiju andele" un jādod lielāka vara valsts prezidentam.

Visasāk pret Saeimu un polītiskajām partijām (kā labajām, tā kreisajām) vērsās 1930. gadā dibinātā Pērkonkrusta organizācija. Tanī iestājas vairāki tūkstoši jauniešu, it īpaši studenti. Tie sevišķi nemierā ar cittautiešu grupu ietekmi Latvijas valdībā. Ar saukli „Latviju latviešiem! Latviešiem darbu un maizi!" viņi sludina fašismam līdzīgas iekārtas ievešanu.

1934. gada rudenī jānotiek 5. Saeimas vēlēšanām. Arī Pērkonkrusts gatavojas vēlēšanu cīņai un asi uzbrūk pārējām partijām un to vadītājiem, visvairāk Kārlim Ulmanim.

5. Saeimas vēlēšanas tomēr nekad nenotiek. −

 

 

 

 

117. APVĒRSUMA PRIEKŠVAKARĀ

„Ne demokratijai, ne arī laikam šim −
Šo dziesmu dziedāt tīk man tevim − karalim."

(E. Virza)

Valsts apvērsums Latvijā nav pa spēkam ne komūnistiem, ne Pērkonkrustam. Šīs grupas ir daudz par mazām, un tām nav ietekmes svarīgākās valsts dzīves nozarēs.

Bet nemiers ar Saeimu un daudzajām partijām saimnieciskās krizes gados izplatās samērā plašās iedzīvotāju aprindās. Stāvoklis kļūst nopietns, kad pret līdzšinējo kārtību nostājas daži ievērojami valstsvīri.

1933. gada rudenī zemnieku savienība iesniedz Saimai priekšlikumu grozīt 1922. gada satversmi. Priekšlikums paredz lielāku varu valsts prezidentam, kuŗš jāievēl tautai un Saeimas tiesību ierobežošanu. Šiem grozījumiem tomēr Saeimā nav vairākuma. Sociāldemokratu partija norāda, ka pietiek grozīt vēlēšanu likumu tā, lai sīkās partijas un grupas izslēgtu no Saeimas. Tad parlaments kļūtu spējīgs labāk strādāt, un izbeigtos „partiju andeles". Nekādu vienošanos panākt neizdodas.

Iespējams, ka jau 1933. gadā zemnieku savienības līders Kārlis Ulmanis ir klusībā izšķīries pārņemt varu savās rokās. Tajā gadā viņš ilgāku laiku pavada Vācijā un iepazīstas ar tās jauno, uz vadonības pamatiem dibināto iekārtu.

Kārlim Ulmanim bija lieli nopelni Latvijas valsts dibināšanā (skat. 94. nod.) un brīvības izcīnīšanā. Visu brīvības cīnu laiku viņš bija ministru prezidents. Tomēr Saeimas laikmetā arī viņš tika iejaukts partiju strīdos un „andelēs", un tā slavas spožums bija stipri nobālējis. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. g. daudzi zemnieku savienības vēlētāji bija pat svītrojuši viņa vārdu no vēlēšanu listēm. Arī pati partija bija zaudējusi daļu no agrākajiem piekritējiem (1920. g. zemnieku savienība iegūst 17,8%, bet 1931. g. tikai 12,2% no visām balsīm). Piektās Saeimas vēlēšanās varēja sagaidīt vēl lielākus zaudējumus sakarā ar Pērkonkrusta piedalīšanos vēlēšanu cīņā. To novērst un savu autoritāti atgūt K. Ulmanis cer ar apvērsuma palīdzību.

Šo Ulmaņa slepeno nodomu, kaut arī negribot, veicina sociāldemokratu partijas nostāja. Tā ir vecākā un lielākā latviešu polītiskā partija. Tai ir slavena vēsture un ievērojami nopelni latviešu tautas cīņās pret svešiem apspiedējiem (skat. 75., 77., 78. nod.).

LSDSP ir ļoti kreisi noskaņota un arī Latvijas laikā turas pie mācības par šķiru cīņu (t.i. pie Marksa nodibinātiem uzskatiem − „marksisma"). To varēja labi saprast nebrīvības laikos, kad latvieši cīnījās pret cara patvaldību un Baltijas baronu privilēģijām. Bet laiki bija mainījušies.

Kad Latvijas brīvvalstī izdarīja zemes reformu, tad lielākā daļa agrāko bezzemnieku kļuva par zemes īpašniekiem. Vispār nebija vairs tik dziļu plaisu šķiru starpā kā agrāk. Sociāldemokratu aicinājumi uz „šķiru cīņu" atrada arvienu vājāku atbalsi.

Jaunā latviešu paaudze, kas uzauga brīvības laikā bija ļoti nacionāli noskaņota. Tai sociāldemokratu saukļi par vispasaules proletāriešu apvienošanos un šķiru cīņu šķita nevajadzīgi un nelatviski. Kādreiz tik slavenie sarkanie karogi, zem kuŗiem 1905. gadā pulcējās lielākā tautas daļa, tagad vairs nespēja sajūsmināt. Tie nepatīkami atgādināja līdzīgās komūnistu krāsas un tādēļ ieguva nicīgus apzīmējumus.

Ja sociāldemokrati gribēja paturēt savu ietekmi tautā, tiem vajadzēja atrast jaunu, laikam piemērotu partijas programmu.Tā rīkojās rietumvalstu strādnieku partijas (Anglijā, Skandināvijā u.c.) un guva labus panākumus.

Nelaimīgā kārtā latviešu soc. dem. partijas vadība atradās ļoti kreisi noskaņotu vadoņu rokās (Fr. Menders, A. Buševics). Šie vīri ietiepīgi turējās pie agrāko laiku uzskatiem un veda partiju no zaudējuma uz zaudējumu. Ja 1920. g. soc. dem. ieguva gandrīz 39% no visām vēlētāju balsīm, tad 1931. g. vairs tikai ap 19%.

Vēl ļaunāka bija soc. dem. atteikšanās sadarboties valdībā („dibināt lielo koalīciju") ar pilsoņu partijām, ja tiem nedod galveno noteikšanu. Sadarbību aizstāvēja gan soc. dem. labais spārns (F. Cielēns, Dr. P. Kalniņš), bet nespēja grozīt partijas vadības nostāju. Savas nepiekāpības dēļ soc. dem. tad arī gandrīz vienmēr bija valdības pretinieku rindās. Tas apgrūtināja stabilas valdības sastādīšanu, veicināja sīko grupu ietekmi un mazināja sociāldemokratu nozīmi valsts dzīvē. Galu galā tas ļoti vājināja demokratisko valsts iekārtu un tās aizstāvēšanu.

Tuvredzīgie soc. dem. vadītāji līdz pat pēdējam netic, ka varētu notikt valsts apvērsums. 1934. g. 2. martā viņi palīdz zemnieku savienībai gāzt Bļodnieka (jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas līdera) valdību. Pēc tam ar dažādu sīku partiju un cittautiešu atbalstu par ministru prezidentu nāk Ulmanis.

 

JG19 (11. turpinājums)

 

Pērkonkrusts sakarā ar to izlaiž zobgalīgu uzsaukumu, nosaucot Ulmani par „drūmā pārejas laikmeta traģikomisko figūru". − Sociāldemokratu līders Fr. Menders partijas kongresā (5.-6. maijā, 1934.) izsakās: „Nekur nav rakstīts, ka Latvijā jābūt fašistu diktatūrai. Fašisma uzplūdi jau iet mazumā."

Kā Pērkonkrusta, tā sociāldemokratu vadoņi dziļi maldījās. −

 

 

 

 

118. 15. MAIJA APVĒRSUMS

„Sveika pilsēta, tu karogotais mežs,
Trauksmē, līksmē, zaļā maijā savā..."

(J. Medenis)

1934. gada maija naktī Rīgas ielās parādās kaŗaspēka daļas un aizsargu vienības. Tās ātri un bez šāviena ieņem visas svarīgākās valsts ēkas, arī Tautas namu un citas sociāldemokratu mītnes. Tajā pašā laikā apcietina lielu skaitu sociāldemokratu un arī dažu citu partiju (sevišķi pērkonkrustiešu) vadoņus.

Lielākai ļaužu daļai šīs nakts notikumi paiet pilnīgi nemanīti. Otrā rītā pārsteigtie Rīgas iedzīvotāji ielās lasa valdības paziņojumu, ka pārtraukta Saeimas un polītisko partiju darbība un Latvijā atjaunota tautas vienība. Valstī tiek izsludināts izņēmuma (pastiprinātas apsardzības) stāvoklis, turpmāk tiks izstrādāta jauna Latvijas satversme. Paziņojumu parakstījuši ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kaŗa ministrs ģen. Jānis Balodis.

Līdzīgi notikumi norisinās arī citās lielākās Latvijas pilsētās. 16. maijā galvas pilsētā no laukiem turpina ierasties apbruņotas aizsargu nodaļas. Latvijā vienā naktī ir mainījusies valsts iekārta. „Saeimas laiki" ir beigušies.

Apvērsums izdevies tik viegli un ātri tādēļ, ka to izdarījusi pati valdība. Galvenie „15. maija vīri" ir K. Ulmanis, J. Balodis, aizsargu vadītājs Alfrēds Bērziņš un Rīgas garnizona priekšnieks ģen. K. Berķis. No bruņotajiem spēkiem ar lielāko nozīmi ir 5. Cēsu kājnieku pulks, Vidzemes vieglās artilērijas pulks, Rīgas un Jelgavas aizsargu pulki.

Sagatavošanās ir notikusi ļoti slepeni un par to zinājuši tikai nedaudzi Ulmanim tuvi ļaudis. Valsts prezidents A. Kviesis, pārējie valdības locekļi un armijas komandieris ģen. M. Peniķis par apvērsuma plānu iepriekš neko nezina. Ģen. Peniķa amatā drīz vien nāk ģen. Berķis.

Vara tagad ir Ulmaņa rokās, un viņš sastāda jaunu valdību. Tanī pieaicina arī dažus citu (slēgto) partiju pārstāvjus. Tā sabiedrībā plaši pazīstamais M. Skujenieks (progresīvā apvienība) kļūst ministru prezidenta biedrs.

Ap 400 (pavisam apcietina ap 2000) apcietinātos polītiskos pretiniekus ilgāku laiku tur koncentrācijas nometnē Liepājā. Nometni likvidē 1935. gada maijā. Vairākiem Saeimas deputātiem piespriež cietuma sodus, kas rada sašutumu demokratiskajās rietumu valstīs. Arī Pērkonkrusta vadoni Gustavu Celmiņu notiesā un pēc tam izraida no Latvijas.

Kā latviešu tauta skatās uz pārmaiņām valsts dzīvē? − Nav iespējams noteikti atbildēt uz šo jautājumu. Katrā ziņā Ulmanis varas pārņemšanai bija izvēlējies izdevīgu brīdi. Saeimas un polītisko partiju cieņa bija stipri mazinājusies. Daudzus kaitināja biežās valdību maiņas un tas, kā cittautiešu deputāti to izmantoja savā labā. Apvērsumu izdarīja brīvības cīņu vadoņi − valsts pirmais ministru prezidents un tā laika nacionālās armijas virspavēlnieks. Tas piešķīra varas pārņēmējiem zināmu spožumu un atsauca atmiņā slaveno valsts tapšanas laiku. Apvērsums bija noritējis gludi un bez asins izliešanas. Tādēļ vispārīgais noskaņojums bija samērā gaišs un mierīgs. Ulmanis bija parādījis uzņēmību un drosmi, viņa pretinieki − padevušies bez cīņas. Bez tam − uzvarētājam parasti mēdz uzgavilēt. Ja tāds patstāvīgs dzejnieks, kā J. Medenis, jūsmīgi apsveica notikušo (dzejolis „16. maijs"), tad jādomā, ka tas nāca viņam no sirds. Stiprāku valsts varu toreiz vēlējās daudzi latvieši.

Bet Ulmanis nedeva tautai iespēju izteikt domas šajā jautājumā. Tautas nobalsošana nekad nenotika.

Vai 15. maija apvērsums bija vajadzīgs? Par to vēl joprojām latviešu starpā domas dalās.

 

 

 

 

119. PREZIDENTA ULMAŅA LAIKMETS

„Vadoņa ceļš ir tautas ceļš."

(Vadonības laiku sauklis)

No 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam valsts vara Latvijā atrodas Kārļa Ulmaņa rokās. Viņa drošākais balsts ir latviešu zemnieki un stiprā aizsargu organizācija. Visus šos gadus viņš ir ministru prezidents un no 1936. gada arī valsts prezidents. Šim vēstures posmam tauta ir devusi nosaukumu − Ulmaņa laiki.

Saimnieciskā ziņā tas palicis atmiņā kā labklājības un uzplaukuma laiks. Visā pasaulē atkal ir iestājusies liela rosība saimnieciskā dzīvē. Grūtie gadi ir pārvarēti. Latvija 1930-to gadu otrā pusē piedzīvo savas labākās dienas. Jaunā paaudze tad vairs tikai no grāmatām zina, ka kādreiz šī zeme bijusi satriekta drupās un postā. Tā Latvija, kuŗā viņa aug, lepojas ar pārtikušām zemnieku sētām, labi koptiem laukiem un skaistiem ganāmpulkiem.

Pilsētas aug, un dzīve tur kļūst arvienu straujāka. Latviešu lepnums un Latvijas sirds − Rīga, var sacensties ar jebkuru Rietumeiropas pilsētu. Tur nozūd vecas un neizskatīgas celtnes, lai atdotu vietu jaunām un modernām. Pa plašajām, asfaltētajām ielām rit dzīva satiksme. Visur redz labi ģērbtus un priecīgus ļaudis. Rīgas veikalos var pirkt vismodernākos tērpus un modes priekšmetus, Rīgas kinoteātrī izrāda visjaunākās filmas (ātrāk, piem., nekā Stokholmā). Rīga ir jautra pilsēta, kur dzīve neapklust ne dienu, ne nakti. Tās lielie parki, apstādījumi un alejas piešķiŗ tai sevišķu svaigumu un skaistumu. Vasarā pilsēta, šķiet, iegrimusi puķēs un zaļumos. Ārzemnieki, kas to apmeklējuši 1930-tos gados, vēl ilgi pēc tam jūsmīgos vārdos slavē „šo pērli pie Baltijas jūras." Turklāt Rīga šai laikā pieder pasaules tīrākajām pilsētām. Kas to nav redzējis, tam pat grūti iedomāties, kāda spodrība tur valdījusi. −

Vistuvāk Ulmanim pie sirds tomēr ir Latvijas lauki. Lauksaimniecība ir Latvijas saimniecības pamats, un par to prezidents arī rūpējas pirmām kārtām (Ulmanis pats pēc izglītības ir agronoms). Viņa laikā tiek daudz paveikts, lai celtu lauksaimniecības ražību, modernizētu darba paņēmienus un padarītu lauku dzīvi skaistāku un daudzpusīgāku. Šim nolūkam kalpo arī 1929. g. dibinātā Mazpulku jaunatnes organizācija, kas izveidota pēc USA „F.H. Club" parauga.

Zemnieki arī pilnā mērā atzīst Ulmaņa centienus un ar sajūsmu apsveic prezidentu katru reizi, kad tas apceļo lauku novadus, visus uzmudinādams un pamācīdams. Pats viņš labprāt mīl dēvēt sevi par „zemes saimnieku", un kā tāds arī jūtas un rīkojas.

Tajā pašā laikā turpina augt Latvijas rūpniecība. Ar jaundibinātās Latvijas Kredītbankas palīdzību valsts pārņem savā rīcībā vairākus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Latviešu pārsvars arī šinīs nozarēs kļūst arvienu lielāks.

Latviskāka kļūst arī izglītības un kultūras dzīve. Saeimas laikos cittautiešu deputāti par mainīgo valdību atbalstīšanu bija izspieduši dažādas nepamatotas priekšrocības un atbalstus mazākuma tautībām. Tā, piemēram, pastāvēja sveštautiešu ģimnāzijas ar valsts pabalstu, kuŗās bija tikai daži desmiti skolnieku. Tas tagad tiek novērsts.

Latviskas parašas un svētki nāk lielākā godā. Prezidents pats labprāt mīl ierasties šādos svētkos un redzēt tautu līksmojamies.

Lai veicinātu sekmīgākas studijas, studentiem piešķiŗ ļoti plašus valsts pabalstus (stipendijas 80-100 latu mēnesī). Izcilo mākslinieku un zinātnieku apbalvošanai un vispār par nopelniem tautas un valsts labā 1937. g. nodibina „Tēvzemes balvu". To piešķiŗ ik gadus 15. maijā.

1935. gadā Ulmanis nāk ar ierosinājumu, kas iegūst nosaukumu − „draudzīgais aicinājums". Ar to ik viens tiek pamudināts atcerēties savu pirmo skolu, ziedojot tai grāmatas, gleznas vai mācības līdzekļus. Trīs gadu laikā Latvijas tautskolas saņem vairāk nekā 1,2 milj. grāmatu, ap 0,5 milj. latu naudā un citas ievērojamas vērtības.

Lai sekmētu latviešu vēstures pētīšanu, 1936. g. dibina Vēstures institūtu. Tā direktors ir prof. A. Tentelis, vicedirektori − prof. Fr. Balodis un prof. A. Švābe. Institūtam ir ievērojami nopelni vēstures zinātnes laukā. Un tie nav vienīgie Ulmaņa valdības ierosinājumi un sasniegumi. −

Bet viņa valdīšanas laikam netrūkst arī ēnas pušu. 16. maijā apsolīto satversmi nekad neizstrādā. Tādēļ Ulmaņa vara nebalstās uz likumīga pamata. 1922. gada satversmi neatceļ, bet tās noteikumus neievēro. „Vadoņa griba ir likums", mēdz teikt prezidenta piekritēji šinī laikā. Šī iemesla dēļ no valdības 1938. gadā aiziet M. Skujenieks. Arī ģen. Balodim tādēļ rodas nesaskaņas ar Ulmani.

Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi pakļaujas „valsts saimnieka" gribai. Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Prezidenta vietā viņu sāk dēvēt par tautas vadoni.

Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija, kuŗas priekšgalā nāk viens no 15. maija apvērsuma dalībniekiem, Alfrēds Bērziņš. Tā jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus laikrakstus un žurnālus. Slimo kases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus žurnālistus un rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā.

Šī rīcība daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktatūras zemēs − Pad. Savienībā, Vācijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur pastāv demokratiska iekārta.

Rakstos un runās noniecina agrāko demokratisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par „partijas strīdu laikmetu", pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā paveikts.

Ulmaņa valdīšana gan nekad nekļūst sevišķi barga un varmācīga, kā tas ir Staļina Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā. Neviens Ulmaņa pretinieks netika sodīts ar nāvi vai ilggadīgu cietuma sodu. Lielāks skaits agrāko Saeimas deputātu (kas bijuši tautas pārstāvji vismaz 15 gadus) saņēma valsts pensijas. Bet tomēr Latvijas valsts iekārta šajā laikā jāsauc par diktatūru (vienas personas valdīšanu), kaut arī samērā maigu.

Nekādu tautas pārstāvniecību Ulmanis nepieļauj. Tai vietā pēc Itālijas parauga sāk dibināt dažādu arodu (tirgotāju, rūpnieku, amatnieku u.t.t.) padomdevēju iestādes − kameras. To nozīme ir niecīga.

Visbīstamākais tomēr ir, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts lietām. Neviena polītiska partija vairs nedarbojas, arī zemnieku savienību likvidē. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa rīcībai. Dažreiz paceļas bažīgas balsis: „Kas notiks, ja Ulmanis pēkšņi nomirst?" − Neviens uz to nevar atbildēt.

Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv gan valsts aizsardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvija paļaujas uz Tautu savienību un dažādiem neuzbrukšanas līgumiem, kas noslēgti ar lielajām kaimiņvalstīm. −

1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai iesākas otrs pasaules kaŗš (1939.-1945.). Arī Latvijas vadonis tiek nostatīts grūtu jautājumu priekšā. Kā viņš iztur šos pārbaudījumus?

 

 

 

 

120. HITLERS TIRGOJAS AR TAUTU BRĪVĪBU

„Es senais krustnesis, es pazīstams ar viltu −
Sniegs tevi Čingishans pa dzīvu miroņtiltu."

(Andrejs Eglītis)

1930-to gadu otrā pusē Vācijas vadoņa Hitlera rīcība sāk apdraudēt pasaules mieru. Jau 1933. g. Vācija izstājas no Tautu savienības un sāk bruņoties. Izmantojot citu valstu miermīlību, Hitlers 1935. gadā atklāti lauž Versaļas miera līgumu un pasludina Vācijā vispārēju kaŗa klausību. Nākošā gadā vācu kaŗaspēks iesoļo Reinzemē, kur vāciešiem pēc pirmā pasaules kaŗa nebija atļauts turēt bruņotus spēkus.

Drīz pēc tam Hitlers noslēdz draudzības līgumu ar Itālijas vadoni Musolini un Japānu.

1938. gada pavasarī vācu nacistu vadonis jūtas jau tik drošs, ka pavēl savam kaŗaspēkam ieņemt Austriju. Neievērojot citu valstu protestus, Austriju pievieno Vācijai, ko Hitlers sāk dēvēt par „Lielvāciju".

Vēl tā paša gada rudenī Hitlers piespiež čechus atdot tam Čechoslovakijas pierobežu apgabalus − Sudetiju, kur dzīvo lielāks skaits vāciešu. Visu to viņam izdodas panākt ar draudiem un melīgiem solījumiem. Katru reizi, kad Hitlers izdara kādu pārkāpumu, tas svinīgi paziņo, ka „tā ir pēdējā reize" un ka vairāk neko neprasīs.

Bet jau 1939. gada martā Hitlers pakļauj sev visu Cechoslovakiju un atņem Lietuvai Klaipēdas apgabalu.

Ir zināms, ka tagad Lielvācija vērsīsies pret Poliju un pēc tam atprasīs Anglijai agrākās Vācijas kolonijas. Tad angļu valdība paziņo, ka tā garantē (apņemas aizstāvēt) Polijas neatkarību un 1939. gada aprīlī pieņem lēmumu par vispārēju kaŗa klausību Anglijā.

Vācu nacistu draudīgā izturēšanās stipri uztrauc arī Padomju Savienību. Tādēļ tā kādu laiku sāk tuvināties Francijai un Anglijai. Jau 1934.-35. g. Francija un Pad. Savienība mēģina noslēgt plašu aizsardzības savienību ar Austrumeiropas valstīm, par kādu 1927. gadā velti bija cīnījies Latvijas ārlietu ministrs F. Cielēns (tā saukto „Austrumeiropas Lokarno" paktu). Bet Baltijas valstis šoreiz paskaidro, ka tās neviens neapdraudot, un tās gribot palikt neitrālas.

Latvijas ārpolītikas vadību K. Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V. Muntera rokās. Tas ir veikls diplomāts un kā Latvijas ārlietu ministrs ieņem redzamu vietu Tautu savienībā. 1938. gadā to ievēl par Tautu savienības padomes priekšsēdi. Bet Munters neizmanto iespējas nodrošināt Latvijas starptautisko stāvokli. Cerības, ka Latvija varēs palikt ārpus lielvalstu sadursmēm, vēlāk izrādās aplamas.

Arī 1939. gada vasarā Latvija un pārējās Baltijas valstis noraida Anglijas, Francijas un Padomju Savienības piedāvājumu garantēt viņu neatkarību. Tai vietā baltieši slēdz neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju. Ar Padomju Savienību šādi līgumi jau pastāv.

Tajā laikā Vācija uzsāk slepenas sarunas ar Pad. Savienību. 1939. gada 23. augustā pasauli pārsteidz negaidīta vēsts − vācu nacisti un krievu boļševiki ir noslēguši neuzbrukšanas (draudzības) līgumu. Niknie ienaidnieki pēkšņi ir kļuvuši tuvi draugi. Tas nozīmē, ka Vācijai nodrošināta aizmugure austrumos, un tā var turpināt savus varas darbus pārējā Eiropā.

Ir atklāts noslēpums, ka Hitlers par to ir labi samaksājis Staļinam. Dažus mēnešus vēlāk angļu ārlietu ministrs Halifakss izsakās: „Slēdzot šo līgumu, Hitlera kungs pārdeva to, kas nebija viņa īpašums − Baltijas tautu brīvību." − Halifaksam ir taisnība, jo Hitlera un Staļina līgumam ir pievienota kāda slepena noruna. Tā nosaka, ka boļševiki var brīvi rīkoties Somijā un Baltijas valstīs.

Pirms 240 gadiem vācu muižnieka Patkula nodevība pakļāva Maskavas verdzībā tautas Baltijas jūras piekrastē (skat. 55. nod.). Lielvācijas vadoņa Hitlera nodevībai pret Eiropas tautām ir daudz lielākas un smagākas sekas.

Nopircis Staļina draudzību, Hitlers 1939. gada 1. septembrī sāk uzbrukumu Polijai. 3. septembrī Anglija un Francija paziņo, ka tās ir kaŗa stāvoklī ar Vāciju.

Baltijas valstis pasludina, ka šajā sadursmē paliek neitrālas. Patiesībā tās ir pārdotas Maskavai. −

 

 

 

 

121. PIRMAIS SOLIS UZ PADOŠANOS

„Nes pļāvējs sarkanais
Zem tukšā vārpu klēpja bendes cirvi."

(Andrejs Eglītis)

Par to, kas draud Baltijas valstīm, Latvijas valdība tiek brīdināta. Amerikas vēstnieks Maskavā ziņo Latvijas sūtnim Kociņam par Hitlera un Staļina slepeno vienošanos sakarā ar 1939. gada 23. augusta līgumu. Ārlietu ministrs Munters tomēr domā, ka „šimbrīžam tiešām briesmas nedraud ne no vienas puses".

Septembŗa mēnesī izmisuma pilnā cīņā pret Hitlera armijām iet bojā neatkarīgā Polijas valsts. Šīs cīņas beigu posmā Polijai no muguras uzbrūk arī Padomju Savienība un sagrābj savās rokās daļu no Polijas austrumu apgabaliem. Ir notikusi ceturtā Polijas sadalīšana (skat. 62. nod.).

Šī kaŗa laikā Latvijā iesauc armijā dažus gada gājumus rezervistu, Rīgas priekšpilsētās novieto pozīcijās zenītlielgabalus. Dažas poļu vienības atkāpjoties meklē patvērumu Latvijas territorijā (arī lielāks skaits poļu lidmašīnu) un tur noliek ieročus. Kad apklust cīņas Polijā, Latvijas armiju atkal samazina. Bet tikai tagad īstās briesmas sākas.

1939. gada 28. septembrī Igaunijas valdība paziņo, ka tā noslēgusi savstarpējas palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Krievi ieguvuši tiesības turēt 25.000 vīru lielu kaŗaspēku vairākās vietās Igaunijā. Tas ir pārsteigums, jo igauņi par sarunām ar Maskavu nav latviešus iepriekš informējuši.

Pēc dažām dienām Latvijas ārlietu ministru aicina uz Padomju Savienību. 2. oktobrī Munters ierodas Maskavā. Staļins un padomju ārlietu ministrs Molotovs pieprasa, lai krieviem atļauj ierīkot bāzes (atbalsta punktus) Latvijā un tur novietot kaŗaspēku. Padomju Savienībai jārūpējoties par savu drošību kaŗa laikā. Molotovs paskaidro: „Mums vajag neaizsalstošas jūŗas bazes. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru." Staļins piezīmē: „Vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt. Bet mēs negribam pārestību..." Boļševiku vadoņi apgalvo, ka neiejauksies Latvijas iekšējās lietās un neapdraudēs tās neatkarību.

Iesākas īsti austrumnieciska kaulēšanās. Krievi prasa atļauju turēt Latvijā 50.000 vīrus, bet nolaiž līdz 30.000. Staļins piebilst: „Jums nav ko bīties. Turiet paši 100.000. Jūsu strēlnieki bija labi, un jūsu armija labāka par Igaunijas armiju." −

1939. gada 5. oktobrī Latvija paraksta tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Sarkanarmija iegūst bazes Liepājā, Ventspilī un Pitragā (Kurzemes pussalas ziemeļu galā). No ārienes līgums ir nevainojams − boļševiki sola neiejaukties Latvijas valsts dzīvē un pēc kaŗa beigām atvilkt savu kaŗaspēku.

10. oktobrī līdzīgu līgumu paraksta Lietuva, un Staļins tai uzdāvina Polijai atņemto Viļņu. Visās trīs Baltijas valstīs ienāk padomju kaŗaspēks un novietojas norādītajos atbalsta punktos. Pagaidām tas izturas klusu.

Latvijas valdība slavē līgumu kā ieguvumu valsts drošības stiprināšanā. Ārvalstis tomēr domā citādi − tas ir pirmais solis uz Latvijas brīvības iznīcināšanu. Arī Latvijas sūtņi ārzemēs (piem., sūtnis Dr. M. Valters Briselē un sūtnis V. Salnais Stokholmā) sūta brīdinājuma signālus Ulmanim un aicina darīt iespējamo neatkarības sargāšanai. Valdība atbild, ka nav pamata uztraukumam.

1939. gada oktobrī vācu valdība steidzas noslēgt ar Latviju, Igauniju un Lietuvu līgumus par vācu tautības pilsoņu pārvešanu uz Vāciju (t.s. repatriācijas līgumi). Brīvās Latvijas laikā attiecības latviešu un baltvācu starpā bija uzlabojušās. Senās preteškības un nesaskaņas pamazām izbālēja. Daudzi vācieši tikai ar smagu sirdi šķiŗas no zemes, kur tie auguši. Bet tie neslēpj arī, kāpēc to dara − Latvija drīzumā kritīs boļševiku rokās. Ap 50.000 vāciešu atstāj Latviju, kādi 10.000 latvieši izmanto izdevību aizbraukt tiem līdz.

Šai laikā Padomju Savienībā izgatavo jau Baltijas valstu kartes armijas vajadzībām ar uzrakstiem „Padomju Latvija", „Padomju Lietuva"... Galīgā Baltijas valstu pakļaušana tomēr novilcinās. Iemesls ir kādas tautas negaidīti spēcīgā pretestība Maskavas viltīgajiem plāniem. −

1939. gada 5. oktobrī Staļins uzaicina arī Somiju ielaist sarkanarmiju tās territorijā un dot krieviem tur atbalsta punktus. Somija ir saglabājusi savu demokratisko valsts iekārtu, un tur visus jautājumus apspriež parlaments. Somu valdība un tautas pārstāvji noraida krievu prasības.

30. novembrī sarkanarmija bez kaŗa pieteikšanas pāriet uzbrukumā. Somi tagad sastāda valdību, kuŗā ieiet pārstāvji no visām galvenajām partijām, un vienprātīgi stājas pretī ienaidniekam.

Mazās somu tautas varonīgā cīņa saviļņo visu pasauli. Gaidītās vieglās uzvaras vietā boļševiku armijas cieš milzīgus asiņainus zaudējumus. Tautu savienība pasludina Padomju Savienību par uzbrucēju un izslēdz to no sava vidus. Staļins aiz robežas ir jau sastādījis sev paklausīgu „valdību" no somu nodevējiem (Kusinena „valdība"), lai tās vārdā sagrābtu visu Somiju savās rokās. Somu bezbailīgā pretestība šos nodomus izjauc. Kaŗam ieilgstot, tajā gatavojas iejaukties rietumu lielvalstis, un 1940. gada 12. martā Padomju Savienība slēdz mieru. Somijai gan jāatdod vairāki apgabali, bet tās neatkarība ir glābta. Somi ir parādījuši pasaulei, ka tie gatavi cīnīties un mirt par savu brīvību. Otra pasaules kaŗa vēsturē slavenākās lapaspuses neapšaubāmi ir tās, kas stāsta par somu tautas varoņdarbiem.

Kaujām beidzoties (tās dabūjušas nosaukumu − „ziemas kaŗš"), somu virspavēlnieks maršals Mannerheims izdod pēdējo pavēli. Tanī starp citu teikti šādi lepni, bet patiesi vārdi:

„Kaŗavīri Somijas slavenajā armijā!

... Mums ir lepnā apziņa, ka mums no vēstures ir uzlikts uzdevums, ko mēs joprojām pildām − sargāt rietumu pasaules civilizāciju, kas kopš gadu simteņiem ir bijusi mūsu mantojums. Bet mēs arī zinām, ka mēs līdz pēdējam grasim esam samaksājuši savu parādu (par šo civilizāciju) rietumu pasaulei."

 

JG20 (12. turpinājums)

 

Ar aizturētu elpu latviešu tauta un tās kaŗavīri ir sekojuši somu apbrīnojamai cīņai un Somijas valdības nelokāmajai un gudrajai nostājai. Bet latvieši nedrīkst parādīt, ko viņi domā un jūt. Padomju Savienība skaitās „Latvijai draudzīgā lielvalsts”, ar kuŗu noslēgts „savstarpējās palīdzības līgums." −

 

 

 

 

122. STAĻINS PIEVĀC LAUPĪJUMU

„Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts...

(E. Virza)

1940. gada pavasarī Hitlers ir nolēmis dot izšķirīgu triecienu Francijai un Anglijai. Bez kaŗa pieteikšanas vācu bruņotie spēki 9. aprīlī iebrūk Dānijā un Norvēģijā un okupē šīs zemes. Vācu zemūdenes un lidmašīnas iegūst jaunus atbalsta punktus cīņai pret Angliju.

10. maijā sākas Hitlera sludinātais „zibeņkaŗš" rietumos. Pēc īsas cīņas vācu rokās krīt Holande un Beļģija. Franču aizsardzības līnijas tiek apietas un pārrautas, franču armija un tās angļu palīgspēki satriekti dažu nedēļu laikā. Pēdējā brīdī angļiem izdodas vēl sakāpt kuģos un paglābties pāri jūŗai. Šo atkāpšanos angļi nosauc par „Denkerkas brīnumu".

Sabrukums franču kaŗaspēkā ir tik liels, ka par pretestību nav ko runāt. Vietām vācieši vienkārši uzsauc apjukušajiem franču kaŗavīriem: „Mums nav laika ņemt jūs gūstā. Sviediet prom ieročus un ejiet uz dienvidiem! Nekavējiet satiksmi uz ceļiem!" (Ģen. De Golla atmiņas).

13. jūnijā vācu armija iesoļo Parīzē, un 18. jūnijā franču virspavēlnieks maršals Petēns lūdz pamieru. Starplaikā arī Itālija iestājas kaŗā Vācijas pusē. Pāris mēnešos vesela rinda neatkarīgu valstu ir zaudējušas savu brīvību. Eiropā ir iestājies „dūres tiesību" laikmets.

Baltijas valstis ir kļuvušas par salu starp Padomju Savienību un vācu kaŗaspēka pārpludināto Rietumeiropu. Latvijas valdība 18. maijā piešķiŗ Latvijas sūtnim Londonā K. Zariņam un sūtnim Vašingtonā A. Bīlmanim (kā K. Zariņa vietniekam) ārkārtējas pilnvaras. Ja Latvijas valdība kaŗa apstākļu dēļ vairs nevarētu darboties, pilnvarniekam ārzemēs ir jāaizstāv Latvijas intereses, viņš var iecelt sūtņus un rīkoties ar valsts līdzekļiem. Tas ir pēdējais nozīmīgākais valdības lēmums.

Padomju Savienībai Hitlera ātrie un lielie panākumi ir nepatīkams pārsteigums. Maskava tagad steidzas pievākt arī savu laupījuma daļu.

Visas Baltijas valstis gandrīz vienā laikā saņem boļševiku ultimātus (neatliekamas prasības). Melīgi apgalvojot, ka Baltijas valstu rīcība apdraudot Padomju Savienības drošību, Maskava pieprasa:

1.) sastādīt jaunas, Padomju Savienībai draudzīgas valdības,

2.) ielaist padomju armiju neaprobežotā daudzumā Baltijas valstīs.

Latvija šādu ultimātu saņem 1940. gada 16. jūnijā. Dienu iepriekš sarkanarmieši ir slepus uzbrukuši kādai latviešu robežsargu mītnei un to nodedzinājuši. Nogalināto un ievainoto starpā ir vairākas sievietes un kāds 14 gadu vecs zēns.

Valdības stāvoklis ir grūts. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce paskaidro, ka viņa valsts nekādu atbalstu nesniegs. Rietumeiropas valstis pašas ir zaudējušas brīvību. Vienīgi Anglija nav padevusies, bet tā atrodas smagā cīņā pret Hitlera Vāciju.

Latviešu kaŗavīru kaujas spējas un drosme gan ir sen pazīstamas (tas par jaunu pierādās dažus gadus vēlāk), bet valdība nav laikā pietiekami gādājusi par modernu apbruņojumu, un robežas nav nocietinātas.

Vēlētu tautas pārstāvju Latvijai kopš 1934. gada nav, un prezidentam Ulmanim pašam jāizšķiras, ko darīt.

17. jūnija priekšpusdienā Latvijas raidītājos nolasa valdības paziņojumu, ka tā padevusies boļševiku prasībām.

Vē tai pašā dienā padomju armija no divām pusēm − Krievijas un Lietuvas − ienāk Latvijā. Pēcpusdienā krievu tanki jau iebrauc Rīgā. Latviešu policija un aizsargi rūpējas par kārtību ielās un uz ceļiem... Vēlu vakarā radio noraida Ulmaņa runu tautai, kur tas apgalvo, ka valstij nekādas briesmas nedraud. Runu prezidents nobeidz ar vārdiem: „Es palieku savā vietā, palieciet jūs katrs savā."

Latviešu tauta ir apmulsusi un satriekta. Latviešu kaŗavīri sakostiem zobiem noskatās, kā noplukušie sarkanarmieši iemaršē viņu zemē. Vairāki virsnieki neiztur šo pazemojumu un nošaujas. Viņu vidū ir arī Robežsargu brigādes komandieris ģen. Bolšteins.

Latviešiem nekad vēl nebija bijusi tik labi organizēta un apmācīta armija, nemaz nerunājot par plašo aizsargu organizāciju. Bet latviešu kaŗavīri nekad neieguva iespēju cīnīties zem savas valsts karoga.

Nav šaubu, ka prezidents rīkojās pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas. Piekāpjoties viņš cerēja pasargāt tautu no liekiem upuŗiem bezcerīgā kaŗā. Varbūt Ulmanis vairāk vai mazāk ticēja Maskavas solījumiem, ka Latvijas neatkarība netiks skarta. Tai laikā arī vēl krievi nelikās tik bīstami kā vācieši. Līdzīgā kārtā padevās Igaunijas un Lietuvas valdības. Baltijas valstu sūtņi pat nevarēja ārzemēs protestēt pret Maskavas rīcību, jo viss notika ar valdību piekrišanu. −

Taču kaŗa laukā nezaudē ne tuvu tik daudz, kā padodoties ļaunprātīga ienaidnieka patvaļai un varmācībai. Diemžēl, toreiz boļševiku nodomi un paņēmieni pret Eiropas tautām vēl nebija pietiekami pazīstami.

Pirmās ar tiem visā pilnībā iepazinās Baltijas tautas. −

 

 

 

 

123. PADOMJU VERGU VALSTĪ

„Ha! Ha! Būs Kremļa bauslība reiz Dieva aitām gans
Un viena tēvija," elš, galvas cirzdams, Čingishans.

(Andrejs Eglītis)

Tai pašā dienā, kad padomju armija ienāk Latvijā, no Maskavas Rīgā ierodas komūnistu varas vīrs Višinskis. No šī brīža viņš tur ir galvenais noteicējs. Sākumā krievi rīkojas visai uzmanīgi. Tādēļ prezidentu Ulmani veselu mēnesi vēl atstāj amatā Rīgas pilī, krievu tanku apsardzībā. Tādēļ arī vairāki lētticīgi cilvēki stājas Višinska rīcībā un ļauj sevi izmantot komūnistu mērķiem. Tādā kārtā 20. jūnijā rodas jauna Latvijas valdība. Tās priekšgalā Višinskis noliek kādu dīvainu, nevarīgu profesoru (Kirchenšteinu), bet par ministriem, starp citu, vairākus vāja rakstura žurnālistus (P. Blauu, J. Lāci), kādu pensionētu ģenerāli (Dambīti) un divus slepenus komūnistus − Vili Lāci un V. Latkovski.

No cietumiem izlaiž nedaudzos, agrāk sodītos, komūnistus (pat krievi pārsteigti, cik Latvijā maz tādu) un to sumināšanai sarīko „prieka demonstrācijas". Tanīs piedalās daļa Rīgas žīdu un krievu un latvieši, kuŗus piespiež tieši no darba vietām doties ielās un soļot gar padomju sūtniecību un valdības namu. Daudzi nesaprot, kādēļ viņus dzen šajos gājienos, kur jānes plakāti ar komūnistu vadoņu attēliem un dažādiem melīgiem uzrakstiem. Bet Maskava ziņo pasaulei, ka latviešu tauta lielā priekā apsveikusi sarkano armiju un jauno valdību. „Chicago Tribune" korespondentu izraida no Latvijas, jo viņš paziņo ārzemēm patiesību par šo baigo mērkaķošauos Rīgas ielās.

Lai nebūtu iespējama nekāda pretestība, jaunā valdība pavēl visiem nodot ieročus. Kad tas ir izdarīts un cilvēki pilnīgi atbruņoti (jūlijā likvidē aizsargu organizāciju), pamazām iesākas latviešu slepkavošana. Latvijā ierodas komūnistu slepenās drošības policijas (NKVD) vīri − „čekisti", lai uzsāktu savus asins darbus. Uz šo brīdi tie jau gaidījuši kopš 1939. gada, un viņu darbības plāni jau laikus izstrādāti Maskavā.

Savādas, tumšas bailes izplatās visā zemē. Par iebiedēšanu gādā Maskavas komūnisti un viņu rokas puiši. Jauni apzīmējumi parādās uzsaukumos, laikrakstos un runās − „tautas ienaidnieki", „kalitētāji" u. taml. Tādiem draud nāve. Un tautas ienaidnieks ir ik viens, kas neklausa tam, ko pavēl krievu iebrucēji. Tādēļ neviens vairs nejūtas drošs.

14. un 15. jūlijā Kirchenšteina valdība izsludina Saeimas vēlēšanas. Bet balsot drīkst tikai par vienu vienīgu sarakstu − „darba tautas bloku". To sastādījis Višinskis padomju sūtniecībā no komūnistiem un citiem krieviem padevīgiem ļautiņiem. Daži latviešu valstsvīri mēģina uzstādīt vēl otru sarakstu, bet šo mēģinājumu izjauc ar bruņotu varu.

Padomju vergu valsts kārtība latviešiem vēl ir sveša. Neviens tādēļ lāga nesaprot, kādēļ jābalso, ja ir tikai viens saraksts un nekādas izvēles nav. Bet komūnisti liek visiem sajust, ka izvairīties nedrīkst: „Tie, kas nebalso, ir tautas ienaidnieki."

Kas tos sagaida, ir jau agrāk pateikts. Tādus arī nebūs grūti noskaidrot, jo par piedalīšanos vēlēšanās katram iespiež atzīmi pasē. Tai pašā laikā komūnisti paziņo, ka apgalvojumi par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai ir ļaunprātīgas baumas.

Tā 14. un. 15. jūlijā latviešu tautu ar draudiem dzen uz vēlēšanām, kur nekā nav ko vēlēt. Kad šīs spokainās „vēlēšanas" ir beigušās, Maskava vairs neslēpj savus nolūkus. Tagad notikumi risinās ātri. 20. jūlijā atceļ valsts prezidentu Ulmani un 22. jūlijā viņu aizved (deportē) nezināmam liktenim uz Dienvidkrieviju. Veselu mēnesi viņš kā krievu gūsteknis bija spiests izsludināt visus to uzspiestos rīkojumus un noārdīt pats savu darbu.

1940. gada 21. jūlijā Saeimā ievēlētie komūnistu kalpi padevīgi pieņem no Maskavas atsūtītos priekšlikumus − lūgt, lai Latviju uzņem Padomju Savienībā. Valstī nodibina padomju varu, zemi un ražošanas līdzekļus izsludina par valsts īpašumu.

Gluži tas pats un tanī pašā laikā notiek Lietuvā un Igaunijā. Sarīkodama šīs teātra izrādes, Maskava grib pasaulei parādīt, ka Baltijas valstīs, vismaz ārēji, viss noticis likumīgi un brīvprātīgi. Bet steigā Višinskis aizmirst, ka Latvijas satversmi nevar atcelt ar Saeimas lēmumu, bet tas jāapstiprina tautas nobalsošanā (to noteic 1922. g. satversmes 77. #). Tā komūnistu pūles tēlot likumīgu rīcību tomēr izrādās veltīgas.

Pēc šiem notikumiem Latvijas sūtņi ārzemēs iesniedz protestus rietumvalstu valdībām par Maskavas varmācīgo un nelikumīgo rīcību Latvijā. 23. jūlijā Amerikas Savienoto Valstu ārlietu viceministrs Welles paziņo atklātībai: „Kāds stiprāks kaimiņš apzinīgi cenšas iznīcināt 3 mazo Baltijas republiku neatkarību un viņu territoriju neaizkaramību − šo republiku, kuŗu apbrīnojamai attīstībai Savienotās Valstis visu laiku sekojušas ar dziļu un simpātisku interesi... Savienoto Valstu pilsoņi neatzīst šādus laupīšanas paņēmienus." −

Latvijas brīvības iznīcināšanas pēdējais cēliens norit Maskavā. 5. augustā Padomju Savienības Augstākā padome vienbalsīgi „uzņem" Latviju Padomju Savienības sastāvā. Šajā sēdē Kirchenšteins nolasa runu, ko Višinskis tam uzrakstījis priekšā un kas no krievu valodas pārtulkota latviski. Tikpat nožēlojamā veidā arī Lietuva un Igaunija pārvēršas par padomju republikām.

Tagad iesākas steidzīga Latvijas bagātību izlaupīšana, cilvēku apcietināšana, spīdzināšana un slepkavošana.

Uz Latviju ripo tukši padomju preču vilcieni ar uzrakstiem − „Maize bada cietējiem Latvijā", atpakaļ tie dodas ar Latvijas labību un citām mantām.

Arvien biežāk naktīs apcietina cilvēkus, un tie nozūd Čekas moku kambaros. Neviens vairs nezina, ko nesīs rītdiena. Jautrā Latvijas galvaspilsēta kļūst arvien drūmāka un klusāka. Smieties ir bīstami, jo tas var nozīmēt, ka apsmej padomju varu. Padomju vergu valstī nav par ko smieties − to pamazām iemācās arī latvieši.

Sarkanarmieši, viņu piederīgie un dažādi Krievijas vazaņķi piemēslo un apgāna Latvijas tīrās pilsētas, dzīve kļūst pelēka, smaga un baiga.

Tādēļ šim komūnistu valdīšanas laikam (no 1940. g. līdz 1941. g. jūnijam) tauta devusi nosaukumu: „baigais gads".

 

 

 

 

124. 1941. GADA JŪNIJA NOTIKUMI

Pa posta ceļu sūru
Ir gājis rads un draugs,
Uz svešu ļaužu jūŗu,
Kur smilgas maizei aug.

(N. Kalniņš)

Par komūnistu valdīšanas laikiem daudziem vēl bija ļaunas atmiņas no 1919. gada. Tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek 1940./41. gadā.

1919. gadā rīkotāji un noteicēji tomēr bija latviešu komūnisti, kas sākumā balstījās arī uz latviešu kaŗaspēka daļām (skat. 96. nod.). Vairākus gadus latviešu komūnistiem bija ievērojama vara visā Padomju Savienībā. − Kopš tā laika daudz kas bija mainījies. Iznīcinot gandrīz visus vecos lielinieku vadoņus, varu bija sagrābis Jozefs Staļins (skat. 104. nod.). Viņš izveido pasaulē vēl neredzētu varmācības un cilvēku izspiegošanas valsti. Būdams gruzins, Staļins tomēr cenšas būt krieviskāks par pašiem krieviem. Tādēļ Padomju Savienībā visiem nemitīgi jācildina „lielā krievu tauta", kamēr pārējās tautas tiek nežēlīgi apspiestas un vajātas. Tas tomēr nekavē krievu komūnistus sludināt, ka viņi visā pasaulē aizstāv apspiesto tautu brīvību. Pats sevi Staļins liek godāt par „mīļo tēvu, skolotāju, vadoni un sauli". Viņa baigākais sasniegums ir vergu darba ievešana padomju valstī.

Miljoniem cilvēku, kas komūnistiem neliekas uzticami, tiek turēti vergu nometnēs čekistu un asinssuņu apsardzībā. Kamēr tie spēj kustēties, tos izmanto vissmagākiem darbiem, līdz to spēki sabrūk un nāve tos atpestī no tālākām mokām. Ar šo vergu palīdzību Staļins rok kanālus, taisa ceļus un dzelzceļus, rok akmeņogles un rūdas, cērt mežus u.t.t. Galvenais mērķis ir bruņoties, lai komūnisms reiz iekaŗotu virskundzību visā pasaulē. Pārtikas un patēriņa preču ražošanu atstāj novārtā, un „laimīgie padomju ļaudis" staigā noplukuši, izbadējušies un bailēs, ka tikai nenokļūst vergu nometnēs. Paši vadoņi totiesu ir labi apgādāti ar visu vajadzīgo.

Sevišķi nožēlojams ir zemnieku stāvoklis. Viņiem ir atņemta zeme, un tie sadzīti kopsaimniecībās (kolchozos) un valsts saimniecībās (sovchozos). Par savu darbu tie saņem tik niecīgu atlīdzību, ka strādāt tiem nav ne mazākās intereses. Kolchoznieki atgādina agrāko laiku muižu kalpus vai dzimtcilvēkus 16.−18.g.s.

Vadonim tomēr nepietiek ar verdzisku padevību vien. Staļins vēlas, lai viņu bez tam nepārtraukti slavētu un tam pateiktos par „laimīgo dzīvi".

Pie šīs kārtības Maskava tagad sāk pieradināt arī latviešu tautu. Ārēji Latvija skaitās atsevišķa padomju republika ar savu padomju valdību, īstenībā visu noteic krievu komūnisti no Maskavas. Latvijas komūnistu partiju vada kāds Krievijā skolots un Staļinam pilnīgi padevīgs komūnists − J. Kalnbērziņš.

Gada laikā, protams, ir grūti novest Latviju tādā postā un nabadzībā kā pārējo Padomju Savienību, kaut arī krievi to laupa, cik spēdami. Brīvībā augusī latviešu tauta vispār nav piemērota padomju valsts iekārtai. Par latviešu salaušanu, pazemošanu un apspiešanu gādā komūnistu spiegi un visvarenā slepenā policija. Kaut arī tagad ierīko daudzus jaunus cietumus, tie pastāvīgi ir pārpildīti. Bez tiesas izmeklēšanas daudzus tūkstošus soda par „pretpadomju darbību" un izsūta uz vergu nometnēm. Daudzus mežonīgi spīdzina, lai tie atzītos dažādos izdomātos noziegumos. Ap 1000 cilvēku nošauj un aprok cietumu pagalmos vai nomaļās vietās.

Latvijas armiju samazina uz pusi, nosauc par territoriālo korpusu un iekļauj padomju armijā. Pamazām to likvidē pavisam, lielāko daļu virsnieku apcietina un aizved uz Krieviju. Par viņu likteni maz kas zināms.

Bet tas ir tikai iesākums. Maskava jau sen klusībā gatavojas plašam Baltijas tautu iznīcināšanas darbam. Ir paredzēts no katras zemes aizvest vergu darbos vairākus simttūkstošus cilvēku. Pirmās lielās vispārīgās cilvēku medības un izsūtīšanas (deportācijas) notiek 1941. gadā, naktī no 13. uz 14. jūniju. Šajā naktī čekisti un viņu izpalīgi Latvijā apcietina ap 16.000 cilvēku, to starpā sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus. Tos sadzen aizrestotos lopu vagonos un aizved vergu darbos, galvenā kārtā uz apgabaliem pie Ziemeļu ledus jūras un Sibīriju. Ģimeņu locekļus pie tam atšķiŗ vienu no otra un izklīdina pa dažādām vergu nometnēm. Pavisam baigajā gadā komūnisti nomoka, nogalina un aizved verdzībā 34.000 Latvijas iedzīvotāju.

Šī cilvēku bendēšana tiem tomēr jāpārtrauc agrāk nekā domāts, jo 1941. gada 22. jūnijā Vācija (pēc Grieķijas un Dienvidslāvijas ieņemšanas) sāk kaŗu pret Padomju Savienību. Šai kaŗā Vācijas sabiedrotie ir Somija, Ungārija un Rumānija.

Daudzi latvieši, to vidū bijušie aizsargi un kaŗavīri, tajā laikā ir sabēguši mežos, lai paglābtos no komūnistu vajāšanām. Lielai daļai ir arī ieroči, ko tie agrāk paguvuši noslēpt. Tagad viņi apvienojas partizānu grupās un frontes aizmugurē sāk cīņu pret krievu iebrucējiem.

Vācu armija ātri laužas uz priekšu. No Latvijas, cilvēkus apšaudami, atkāpjas sarkanās armijas pulki. Latviešu partizāniem izdodas vēl pēdējā brīdī pasargāt daudzus no krievu slepkavībām un atbrīvot daļu apcietināto. Vairākas pilsētas vēl pirms vācu ienākšanas krīt latviešu brīvprātīgo cīnītāju rokās. Tas palīdz vāciešiem ātri un bez lieliem zaudējumiem ieņemt Latviju.

1941. gada 1. jūlijā pirmās vācu triecienvienības iesoļo Rīgā. Baigajā gadā pārmocītie latvieši sagaida vācu kaŗaspēku kā atbrīvotājus. Aizmirstas ir senās pārestības, aizmirsta ir Hitlera nodevība 1939. gadā. Latvieši patiesi šai brīdī atviegloti uzelpo, redzot kā zilpelēkās vācu kolonnas dodas pakaļ bēgošajam ienaidniekam uz austrumiem.

Rīgas radiofonā šai dienā atkal atskan Latvijas valsts himna, ielās parādās Latvijas nacionālie karogi. Visās vietās latvieši steidzas atjaunot savas pārvaldes iestādes un kaŗaspēka vienības. Uz latviešu komandantūrām plūst brīvprātīgie, lai pieteiktos cīņai pret komūnismu. Sveši cilvēki apsveic viens otru par izglābšanos no Staļina vergu valsts briesmām. Rīgā atkal redz smaidošus ļaudis. Smaida arī vācu kaŗavīri, pārsteigti par draudzīgo sagaidīšanu. − „Jums vairs nav jābaidās", saka vācu kaujas vienību vīri, atbildot uz iedzīvotāju sveicieniem. −

Kā Hitlera valdība izmanto latviešu tautas noskaņojumu 1941. gada vasarā?

 

 

 

 

125. LATVIEŠI „AUSTRUMZEMĒ"

„Vecās briesmas jāredz atkal!
Miroņi nāk mācīt dzīvos!"

(J. Rainis)

Lai gan vācieši ir centīga un strādīga tauta, viņiem ir maz draugu pasaulē. Tam par iemeslu ir Vācijas vadītāju neapvaldītās un rupjās iekarošanas un laupīšanas tieksmes, kas parādījušās abos pasaules kaŗos. Tikko vāciešiem izdodas iegūt kādus panākumus kaŗa laukā, viņu vadoņi zaudē katru mēra sajūtu − aizmirst, ka arī citām tautām ir tiesības dzīvot un pastāvēt.

Jau pirmajā pasaules kaŗā vācu rīcība modināja pret tiem lielu sašutumu. Otrā pasaules kaŗā Vācijas nacistu vadoņa Hitlera neprātība, necilvēcība un smagie noziegumi sagādā neizsakāmas ciešanas daudzām Eiropas tautām un beigās − arī pašiem vāciešiem.

 

*

 

Latviešu un pārējo Baltijas tautu vēsturē nav otra gadījuma, kad noskaņojums tautā ir tik labvēlīgs vāciešiem kā 1941. gada vasarā. Tajā brīdī Vācijai ir pilnīgi iespējams iesaistīt visu Baltijas valstu bruņotos spēkus cīņā pret krievu komūnismu un iegūt sev uzticīgus sabiedrotos Baltijas jūŗas krastos.

Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Hitleram un viņa padomdevējam Austrumeiropas lietās − Alfrēdam Rozenbergam / A. Rozenbergs, viens no Baltijas valstu lielākiem nīdējiem, pieskaitāms latviešu tautas nodevējiem, t. s. kārklu vāciešiem. Tēva līnijā viņš cēlies no Vidzemes latviešiem, studējis Rīgā./ ir noziedzīgi plāni pret nevācu tautām. Tie paredz Baltijas valstu (arī Polijas u.c.) iznīcināšanu un to kolonizēšanu ar vāciešiem. Baltijas tautas nacistu vadoņi grib pa daļai izsūtīt uz Krieviju, pa daļai pārvācot. Rozenbergs, acīmredzot, jūtas kā Vācu ordeņa lielmestrs 20. gadu simtenī. Par šiem nodomiem gan pagaidām vēl atklāti sargās rakstīt, bet vācu rīcība ir nepārprotama. Daži dedzīgākie nenociešas un to arī izpauž sarunās.

 

JG21 (nobeigums)

 

Pakaļ vācu frontes kaŗavīriem uz Latviju tagad steidzas dažādi Rozenberga „Austrumu ministrijas" vīri, visādi rīkotāji un vadītāji („zonderfīreri", „leiteri"), vācu drošības policisti (SD-vīri) un slepenā valsts policija (Gestapo), kam līdzīgi uzdevumi kā krievu čekistiem.

Latviešiem paziņo, ka viņu palīdzība nav vajadzīga, un viņu vienības atbruņo. Visus krievu rīkojumus par zemes un īpašumu atņemšanu atstāj spēkā. Šie īpašumi tiek pasludināti par vācu kaŗa laupījumu, Latvija − par apgabalu, kas atņemts Padomju Savienībai. Latvijas valsts vārdu nedrīkst pat pieminēt. Rīgas ielas nepacietīgākie pārvācotāji steidz pārdēvēt vācu vārdos. Tai pašā laikā vācieši nebeidz liekulīgi skandināt, ka viņi ir latviešu atbrīvotāji un ka latviešiem tādēļ jābūt pateicīgiem.

Latviju, Lietuvu, Igauniju un Baltkrieviju vācieši apvieno dīvainā pārvaldes vienībā, ko nosauc par Austrumzemi (Ostland). Tā latvieši negaidot pārvēršas par „austrumniekiem" jeb „iedzimtajiem", kā jaunā vara tos tagad apzīmē. Pārtiku drīkst pirkt vienīgi pret pārtikas kartītēm, un „iedzimtie" dabū tikai daļu no tā, kas piešķirts „kungu tautai" (vācu nacistu izgudrojums savas tautas apzīmēšanai, kas radīja izsmieklu visā pasaulē). Tāpat rīkojas ar drēbēm, apaviem, algām u.c. Pēc vācu domām „iedzimtajiem" (Eingeborene, Einheimische) nav vajadzīgas ne augstākas skolas, ne citas zinātnes un kultūras iestādes. Par sevišķi bīstamu uzskata vēstures pētīšanas darbu. Tādēļ nekavējoties slēdz Latvijas Vēstures institūtu.

Tā samērā īsā laikā vācu vadoņi panāk, ka draudzīgo jūtu vietā latviešos rodas sašutums un naids. Vācu ierēdņu uzpūtība un bieži vien nemākulīgā un ačgārnā rīcība ir par iemeslu arī neskaitāmām zobgalībām.

Tomēr vācieši paši vien nespēj Latviju pārvaldīt. Tādēļ blakus vācu iestādēm atļauj darboties latviešu pašpārvaldei. Tās nodaļas nosauc par ģenerāldirekcijām un par galveno ģenerāldirektoru nozīmē ģen. O. Dankeru, kas pārzina iekšlietas. Latviešu pašpārvaldei, protams, jāizpilda visi vācu rīkojumi, arī nelikumīgie. Tā nevar aizkavēt apcietināšanas, koncentrācijas nometņu ierīkošanu, cilvēku apšaušanu un izsūtīšanu darbos uz Vāciju.

Tomēr, cik spēdami (viens vairāk, otrs mazāk), ģenerāldirektori cenšas aizstāvēt latviešu intereses un sagādāt tautai ciešamāku dzīvi zem vācu okupācijas varas. Izdodas atjaunot vidusskolas un Latvijas Universitāti (no Vēstures nodaļas gan padzen prof. A. Švābi un doc. M. Stepermani), teātŗus un operu. Vēlāk ar nosaukumu „Vēstures krātuve" atsāk darbību Vēstures institūts. Bet pilnīgi veltas ir pūles panākt kaut daļēju Latvijas patstāvības atjaunošanu.

Tad vairāki latviešu valstsvīri, agrāko polītisko partiju vadītāji un darbinieki, slepeni nodibina Latvijas Centrālo Padomi (1943. g.), lai organizētu pretestību vācu varai. Tā stājas sakaros ar igauņiem un leišiem un cenšas nogādāt uz ārzemēm ziņas par patiesajiem apstākļiem Latvijā. LCP vada pirmā Latvijas valsts prezidenta dēls − prof. K. Čakste. 1944. gadā viņš krīt „Gestapo" rokās un mirst Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā.

Vācu okupācija ilgst no 1941. līdz 1945. gadam, kādēļ upuŗu skaits ir lielāks nekā komūnistu baigajā gadā. Tajā laikā vācu „Gestapo" un „SD" nogalina ap 10.000 latviešu. Ieslodzīto skaitu vērtē ap 50.000. Visnežēlīgāk nacisti apietas ar žīdiem, kuŗus Hitlers apņēmies iznīcināt visā Eiropā. Vairāk miljonu nogalināto Eiropas žīdu skaitā ir arī ap 60.000 Latvijas žīdu.

Līdzīgi un pat vēl ļaunāk Hitlera valdība izrīkojas citos ieņemtajos apgabalos. Tas ar laiku atriebjas vāciešiem pašiem. Kaŗa sākumā daudzas padomju kaŗaspēka daļas (sevišķi ukraiņi, baltkrievi, Kaukāza tautas) labprātīgi padodas vācu gūstā, jo arī viņi ir pret krievu komūnistu varu. Bet vāciešu varmācīgā izturēšanās cerību vietā rada vilšanos un vēlāk stiprina padomju armiju pretestību.

Jāatzīmē, ka nacistu slepkavošanas darbos nav vainojamas vācu armijas vienības. Kā vācu kareivji, tā virsnieki visus šos gadus Latvijā izturas pieklājīgi un cilvēcīgi. Daudzi kļūst arī patiesi latviešu draugi.

Kaŗš turpinās, bet ne tā, kā Vācijas vadonis to paredzējis. −

 

 

 

 

126. LATVIEŠI AUSTRUMU FRONTE

„Mēs mīlu aizmirst mācījāmies
Un mantu pamest kā lieku.
Ko zaudēt mums nav, tādēļ celsimies
Un iesim pret ienaidnieku."

(Kaŗa ziņotājs Paulis Kalva)

1941. gadā Vācija ir pakļāvusi lielāko Eiropas daļu, bet izšķirīga uzvara nav gūta. Noticis ir tas, no kā vācu ģenerāļi visvairāk baidījušies − vāciešiem vienā laikā jākaŗo vairākās frontēs. Rietumos nav izdevies satriekt Angliju, bet Ziemeļafrikā tiem jāiet glābt sabiedrotie itālieši, kuŗus angļi draud sakaut. Visās ieņemtajās valstīs viņiem jātur ievērojami bruņoti spēki savas varas uzturēšanai. Kaŗš pret Padomju Savienību paņem pēdējās vācu rezerves.

1941. gada oktobrī sākas neredzēti bargs sals un sagādā vāciešiem negaidītus zaudējumus austrumos. Vācu tanku armijas burtiski „iesalst" dažus desmit kilometrus no Maskavas.

1941. gada 7. decembrī Vācijas sabiedrotie − japāņi, uzbrūk amerikāņu flotes bāzei Havaju salās, un Amerika iestājas kaŗā. Vācijas liktenis līdz ar to ir apzīmogots, kaut arī sīvas cīņas turpinās vēl vairākus gadus. Kopējās briesmas dabīgā kārtā apvieno rietumu lielvalstis (ASV, Angliju) ar Padomju Savienību cīņā par Hitlera varas gāšanu. Milzīgi kaŗa materiālu un pārtikas krājumi tagad no Amerikas Savienotajām Valstīm sāk plūst uz Angliju un Padomju Savienību. Nemitīgi un nenovēršami pieaug Hitlera Vācijas pretinieku spēki.

Drīz pēc tam, kad vācieši noraida latviešu prasības par Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, tie tomēr mēģina izmantot latviešu kaŗavīrus savā labā. Vācu uzraudzībā sāk sastādīt tā sauktos kārtības dienesta (policijas) bataljonus it kā drošības uzturēšanai Latvijā. Taču drīz „policijas" bataljonus izlieto tiešai kaujas darbībai pret padomju armiju.

Naids un sašutums par krievu komūnistu briesmu darbiem ir tik liels, ka daļa latviešu sākumā brīvprātīgi iestājas šinīs vienībās. To vidū sevišķi daudz tādu, kuŗu piederīgie aizdzīti vergu darbos uz Padomju Savienību. Daudzi latviešu kaŗavīri un virsnieki arī nevar samierināties ar to, ka 1940. gadā tiem bija jānoskatās, kā sarkanā armija iesoļo Latvijā. Viņi joprojām sajūt to kā negodu, kas tiem jānomazgā cīņā pret ienaidnieku austrumos.

Lai gan latviešu kaŗavīrus tikai nepilnīgi apbruņo, tos jau 1941. gada oktobrī sāk nosūtīt uz fronti. 1942. gadā latviešu vienības ir izkaisītas visā austrumu frontē no Somijas līča līdz Melnajai jūrai. Tā kā latviešu bataljoni ir piedalīti lielākām vācu vienībām, tad viņu nopelni un panākumi parasti tiek piedēvēti vāciešiem. Veltas izrādās cerības, ka latviešu varonība kaujas laukā liks vāciešiem mainīt savu izturēšanos Latvijā. Vācu vadība piekāpjas tikai dažos sīkākos jautājumos. Uz galvenām prasībām tie atbild ar miglainiem izteicieniem: „Katra tauta iegūs tādu vietu ‘jaunajā Eiropā’, kādu tā būs nopelnījusi." − „Jaunā Eiropa" drīz kļūst par dažādu zobgalību priekšmetu. Hitlera ļaunprātīgie nolūki ir pārāk skaidri redzami.

Arvien mazāks kļūst latviešu brīvprātīgo skaits, bet labi kaŗotāji vāciešiem ārkārtīgi vajadzīgi. Ar visādiem nelikumīgiem līdzekļiem (piem., it kā norīkojot darbos ar Darba pārvaldes palīdzību) viņi sāk iesaistīt latviešus kaŗa dienestā vācu daļās, nosaucot tos par „armijas izpalīgiem". Par latviešu bezkaunīgo un pretlikumīgo izmantošanu pašpārvalde vairākkārt bez panākumiem iesniedz protestus vācu iestādēm. Tos, kas atsakās paklausīt vācu pavēlēm, iesloga cietumos vai koncentrācijas nometnēs (pēc boļševiku parauga).

1943. gada sākumā vācieši paziņo, ka tiks dibināta lielāka latviešu kaujas vienība − Latviešu leģions („Latviešu SS / Sturmstaffel (trieciena vienības)/ brīvprātīgo leģions"). Attiecīgo pavēli Hitlers paraksta 1943. gada 10. februārī. Vācieši to iztēlo kā sevišķu labvēlību un pagodinājumu. Tie pieprasa, lai latviešu pašpārvalde tagad izdara vispārēju mobilizāciju. Ģenerāldirektori paskaidro, ka vispirms jāatzīst Latvijas neatkarība, jo citādi latviešiem nav mērķu, par ko cīnīties. Vienošanos nepanāk, bet mobilizāciju nelikumīgā kārtā izsludina paši vācieši. Stāvoklis austrumu frontē ir draudīgs, jo vācu armijas sākušas atkāpties. Latviešu pašpārvalde piekāpjas. Daži pat cer, ka no leģiona ar laiku izaugs Latvijas armija. Latviešu leģionāri ir tērpti vācu uniformās, bet ar vairodziņu Latvijas krāsās un uzrakstu „Latvija" uz kreisās piedurknes.

Tomēr leģionā izdodas apvienot tikai nelielu daļu no izkliedētajiem brīvprātīgo bataljoniem un spaidu kārtā iesauktajiem − apm. 30.000 no 150.000. Vācieši baidās ļaut sapulcēties lielākiem latviešu spēkiem. Arī leģiona vadību vācieši patur savās rokās. Abu leģiona divīziju (15. un 19. div.) komandieŗi ir vācu ģenerāļi, pārējie virsnieki − latvieši. Augstākie latviešu virsnieki skaitās divīziju kājnieku priekšnieki: pulkveži Silgailis, Veiss, Lobe.

Latviešiem piešķiŗ gan leģiona ģenerālinspektora amatu, bet tam nav nekādas ietekmes uz kaujas darbību, čenerālinspektoram atstāj tikai palīdzības un aprūpes darbu ar ļoti nenoteiktām tiesībām. Šai postenī nāk vecais latviešu strēlnieku virsnieks, ģenerālis R. Bangerskis. Ar savu ļoti pieklājīgo, bet noteikto rīcību viņš iegūst krietni lielāku stāvokli, nekā vācieši to paredzējuši.

Latviešu leģiona cīņās pie Ļeņingradas un Volchovas atkal pilnā mērā parādās latviešu kaŗavīru ārkārtīgās kaujas spējas. Vācu virspavēlniecība ir spiesta frontes ziņojumos vairākkārt atzīmēt leģionāru nopelnus un piešķirt tiem vācu armijas visaugstākos apbalvojumus (bruņnieku pakāpes dzelzs krustu).

Latvieši dzimtenē cenšas dažādi atbalstīt savus kaŗavīrus austrumos. Tiem nosūta tūkstošiem dāvanu saiņu un grāmatu, nodibina sevišķu organizāciju − Latviešu kaŗavīru palīdzību (LKP). Tāpat kā strēlnieku laikos, rodas daudz jaunu dziesmu, gan pašu leģionāru (piem., „Zilais lakatiņš"), gan dzejnieku sacerētas. Par latviešu kaŗavīru frontes laikrakstu kļūst „Daugavas Vanagi" (1942.-45.). Daudzi latviešu un vācu kaŗa ziņotāju raksti stāsta mājiniekiem par latviešu cīņām Krievijas purvos un mežos.

Bet leģionam nekad nav lemts kļūt par Latvijas armiju. Kaut arī vācu frontes 1943. un 1944. gadā ļogās un brūk visās malās, vācieši ietiepīgi turas pie saviem uzkundzēšanās nodomiem. „Ja Vācijai ir jāiet bojā, tad lai iet bojā visa Eiropa" − tādas ir Vācijas vadoņa Hitlera domas. Atļaut latviešiem radīt savu armiju nozīmē atzīt Latvijas neatkarību. To vācu nacisti negrib pieļaut.

Grūtākās un slavenākās kaujas Latviešu leģionam stāv vēl priekšā. −

 

 

 

127. NEUZVARĒTĀ KURZEME

„Tie laiki bij, tak atceries,
Kur slavu likt pēc kaujām?
Pie Džūkstes bedri aizbēra
Trīs jaunavas ar saujām!"

(Andrejs Eglītis)

1944. gada janvārī sarkanā armija pārrauj vācu fronti pie Ļeņingradas. Vairākām vācu kaŗaspēka daļām draud pilnīga iznīcināšana. Tāpat kā latviešu strēlnieki pirmā pasaules kaŗā izglāba 12. krievu armiju no vācu gūsta kaujās pie Rīgas (skat. 90. nod.), tā latviešu leģionāriem tagad jāglābj vācu vienības no boļševiku ielenkuma. Smagās cīņās leģiona kaujas grupa pulkveža Veisa vadībā atbrīvo divas ielenktas vācu divīzijas. Latviešu komandieri par to apbalvo ar bruņnieku pakāpes dzelzs krustu.

Vācu armiju atkāpšanās turpinās, un līdz ar tām leģions spiests atiet uz Latvijas robežu pusi. 1944. gada jūlijā cīņas jau notiek uz Latvijas zemes. Vidzemei un Latgalei iesākas jauni bēgļu laiki. Daļa iedzīvotāju dodas uz Kurzemi un Zemgali, citi pa jūŗu uz Vāciju vai slepeni uz Zviedriju, tālāk no komūnisma briesmām.

Stipri cietušo 15. latviešu divīziju augustā no Rīgas pārved uz Vāciju pārformēšanai. 19. latviešu divīzija visu vasaru atrodas nepārtrauktās asiņainās kaujās pret pārākiem padomju spēkiem.

Vācu armijas tiek dragātas kā austrumos, tā rietumos. 1944. gada jūnijā rietumu sabiedrotie izceļ kaŗaspēku Francijā. Vācieši vairs nespēj atvairīt pretinieku uzbrukumus gaisā, un Vācijas pilsētas pārvēršas drupu kaudzēs.

Septembrī vācieši steidzīgi izvācas no Igaunijas. Krievu rokās krīt arī Latgale un Vidzeme. 10. oktobrī 19. divīzija atkāpjas pār Daugavu uz Kurzemi. 13. oktobrī sarkanā armijā iesoļo Rīgā. Ap to pašu laiku padomju divīzijas ietriecas Austrumprūsijā un sasniedz tur Baltijas jūŗu. Vācu spēkiem Rietumlatvijā ir nogriezts atkāpšanās ceļš pa sauszemi.

Kurzemes ielenkumā atrodas 32 vācu divīzijas (vairākas gan ļoti niecīgā sastāvā) un slavenā latviešu 19. divīzija. Kurzemē saplūst arī ap 300.000 bēgļu no pārējiem Latvijas novadiem. Tiem Kurzeme kļūst par viņu pēdējo patvērumu no boļševikiem, par − „cerību zemi".

Ārkārtīgi nikno kauju dēļ, ko izcīna Kurzemes aizstāvji, rodas apzīmējums − „Kurzemes cietoksnis". Tur latviešu 19. divīzijas leģionāri pārcilvēcīgās cīņās pārspēj paši sevi. Kurzemes cīņām ir pašām sava vēsture, ko nav iespējams notēlot nedaudz lappusēs. Var tikai īsumā norādīt uz šo notikumu gaitu.

No 1944. gada oktobŗa līdz 1945. gada maijam Staļins dzen sarkano armiju sešos lieluzbrukumos ar noteiktu pavēli − ieņemt Kurzemi. Krievi uzbrūk ar 3-10 kārtīgi pārākiem spēkiem, milzīgā artilērijas, tanku un lidmašīnu atbalstā. Kaujās par Kurzemes cietoksni Maskava zaudē ap 400.000 vīru, 2500 tanku un 1000 lidmašīnu, bet nespēj salauzt aizstāvju pretestību. Lai izpildītu sava mežonīgā valdnieka pavēles, padomju ģenerāļi triec sarkano armiju ugunīs, lai tas maksā, ko maksādams. Tādēļ šīs kaujas ir pazīstamas ar savu ārkārtīgo nežēlību. Tā, piemēram, lai pārvarētu mīnu laukus aizstāvju pozīciju priekšā, krievi vienkārši dzen pa priekšu neuzticamākās kaŗaspēka daļas (t.s. soda bataljonus). Tie, protams, tiek saraustīti gabalos, bet pārējiem ir atbrīvots ceļš.

Sarkanā armijā boļševiki piespiež cīnīties arī latviešus no ieņemtajiem Latvijas apgabaliem (skat. Ulafa Jansona balādi „Džūkstes izlūki").

19. latviešu divīzija aizstāv fronti Džūkstes, Lestenes un Jaunpils rajonā. Vairākkārt krievu uzbrukumu galvenie triecieni vēršas tieši pret 19-tās pozīcijām. Viena no šādām kaujām notiek 1944. gada Ziemsvētkos. Pret 19. divīziju krievi raida cīņā 10 kājnieku divīzijas, daudzas tanku nodaļas un ap 500 lidmašīnu, šo cīņu laikā pozīcijas iet no rokas rokā, pārtrūkst sakari starp kaŗaspēka daļām un brīžam liekas, ka nav glābiņa pārspēka priekšā. Lielākā daļa 19. divīzijas kaŗavīru ir ievainoti. Bet atlikušie atkal un atkal apvienojas nelielās grupās, iet prettriecienos un, nāvi nicinādami, turpina iznīcināšanas kauju. Krievu zaudējumi beidzot ir tik lieli, ka tie spiesti pārtraukt uzbrukumu.

Kad leģiona ģenerālinspektors Bangerskis pēc kaujas apmeklē 19-to, tās komandieris ģen. Strekenbachs atzīstas: „Es īstenībā vairs neticēju, ka fronti iespējams noturēt. Latviešu divīzija ir pārspējusi pati sevi." − Kurzemes cīņu laikā kāds vācu kaŗavīrs paskaidro vienam no latviešu kaŗa ziņotājiem: „Mēs, vācieši, neapšaubāmi esam vieni no vislabākajiem kaŗavīriem (Soldaten) pasaulē, bet jūs, latvieši, esat kas vairāk − jūs esat cīnītāji (Kämpfer). Grūtākajās cīņās − nakts uzbrukumos un mežu kaujās mēs nespējam ar jums mēroties." Vācu ģenerālis Krīgers, VI korpusa komandieris, kādā runā 1945. gada janvārī izsakās: „Es droši varu sacīt, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē."

Pār 19. divīziju nolīst īsts apbalvojumu lietus. Daudziem leģionāriem ir visas goda zīmes, kādas vien vācu armijā vispār iespējams iegūt par varonību kaujas laukā. Nevien vairāki virsnieki, bet arī kāds latviešu kaprālis (Alfrēds Riekstiņš no majora Laumaņa leģendārā triecienu bataljona) saņem bruņnieka pakāpes dzelzs krustu. Latviešu divīzijas izcilo varonību vairākkārt visai pasaulei pauž vācu virspavēlniecības ziņojumi.

Kurzemes cīņām sevišķu spožumu piešķir tas, ka šīs frontes aizstāvji otrā pasaules kaŗā nekad netiek uzvarēti kaujas laukā.

Kurzemes cietoksnis apdzejots daudzu latviešu dzejnieku, pirmā kārtā, Andreja Eglīša darbos. Atsevišķu cīņu tiešie notikumi notēloti dažās Ulafa Jansona balādēs − „Bēres Lestenē" un „Džūkstes izlūki". −

Tajā laikā notiek arī vairāki mēģinājumi vēl pēdējā brīdī atjaunot Latvijas neatkarību.

Tā kā Latviešu pašpārvalde Kurzemē vairs nedarbojas un iedzīvotāji padoti dažādu vācu iestāžu patvaļai, leģiona ģenerālinspektors atkārtoti iesniedz protestus Vācijas valdībai. Beidzot vācieši piekrīt Latvijas Nacionālās Komitejas (LNK) dibināšanai. Tas notiek Potsdamā (Berlīnē) 1945. gada 20. februārī. Par LNK prezidentu kļūst ģenerālis R. Bangerskis. Latviešu cerības, ka Vācija šo komiteju atzīs par Latvijas Pagaidu valdību, tomēr izrādās veltīgas. Tās darbību Kurzemē visādi traucē un ierobežo.

Kļūmīgi beidzas dažu latviešu virsnieku nodoms radīt pilnīgi neatkarīgas bruņotas vienības ģen. Kureļa vadībā. Vāciešiem izdodas tās ielenkt un daļu sagūstīt. Vairākus virsniekus soda ar nāvi.

Maija pirmajās dienās (Hitlers ir jau izdarījis pašnāvību) vairāki latviešu atklātības darbinieki saziņā ar leģiona virsniekiem nolemj Kurzemē sasaukt Tautas padomi un nodibināt Latvijas Pagaidu valdību ar pulkvedi R. Osi priekšgalā. 8. maijā izsludina Tautas padomes (tā sastādās no latviešu kaŗavīru, pašvaldību un organizāciju pārstāvjiem) sēdi Liepājā.

Bet jau 7. maijā, pīkst. 12.00 trīs latviešu kaŗa ziņotāji Liepājā, klausoties angļu raidījumu (BBC), uztver ziņu, ka Vācija bez noteikumiem padevusies saviem pretiniekiem. Nākošā dienā visās frontēs jānoliek ieroči.

 

 

 

128. DIVAS PASAULES

„Jūs žēlojat savas mājas,
Man citas pajumtes nava −
Mans karogs un mana slava
Man pāri plivinājās."

(Veronika Strēlerte)

Otrs pasaules kaŗš Eiropā beidzas ar Vācijas galīgu sakāvi un padošanos bez noteikumiem. Nedaudz vēlāk amerikāņu atombumbas piespiež arī Japānu nolikt ieročus.

Cīņā pret Hitleru Padomju Savienība kopš 1941. gada ir bijusi Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotais. Aizrāvušies ar Vācijas satriekšanu, rietumu valstsvīri neievēro briesmas, kas pasaulei draud no krievu komūnistu uzkundzēšanās tieksmēm. Sevišķi maldīgi ieskati par Staļinu ir ASV prezidentam F. Ruzveltam. Viņš cer, ka Padomju Savienība arī pēc kaŗa draudzīgi sadarbosies ar rietumiem un ka tai nav varmācīgu nolūku pret citām tautām. Tādā kārtā kaŗa nobeigumā sarkanā armija var iesoļot visā austrumu un vidus Eiropā.

Daudzi latvieši Kurzemē līdz pēdējam brīdim cer, ka viņu kaŗavīru aizstāvēšanās cīņa beigsies ar brīvības atgūšanu. Tie tic, ka Amerika un Anglija nepieļaus krievu kaŗaspēkam iesoļot Kurzemē, kad vācieši būs sakauti. Atmiņā nāk 1919. gads, un tā rodas baumas, ka Kurzemes ostās gaidāma rietumvalstu kaŗa flotes ierašanās. Uz tiem, kas ir citādās domās, optimisti negrib klausīties.

Nekas tamlīdzīgs nenotiek. 1945. gada 8. maijā, kad daudzās zemēs līksmo par kaŗa izbeigšanos, sabrūk latviešu cerības Kurzemē.

Pēc padošanās noteikumiem Kurzeme nāk padomju kaŗaspēka rokās. Noteiktā laikā vācu kaŗavīri, paklausot pavēlei, noliek ieročus. Tādu pašu pavēli saņem 19. divīzijas vīri. Daudzi to atsakās pildīt un dodas mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni. Tikai nedaudzi latviešu kaŗavīri un iedzīvotāji laivās un kuģos izglābjas pāri jūrai uz Zviedriju un Vāciju. Tur viņi pievienojas tiem, kas aizbraukuši jau agrāk.

Ap 140 latviešu kaŗavīrus zviedru valdība nožēlojamā un gļēvā kārtā 1946. gada janvārī izdod boļševikiem. Veltīgi ir zviedru sabiedrības protesti, un drūmi izskan Stokholmas bīskapa Bjerkkvista brīdinājums: „Pasargi, Dievs, mūs no asins grēka!" −

Latviešu vienības Vācijā (15. divīzija u.c.) kaŗa pēdējās dienās cenšas ar kauju izlauzties uz rietumiem un tur padodas angļiem un amerikāņiem. Lielākā daļa nokļūst Zedelghēmas kaŗa gūstekņu nometnē Beļģijā. Gūsta laikā dibinās plašā latviešu kaŗavīru organizācija „Daugavas Vanagi". 1946. gadā latviešu kaŗavīrus atbrīvo un viņi pievienojas pārējiem latviešu bēgļiem. To skaits brīvajā pasaulē pārsniedz 100. 000.

Sākot ar 1945. gada 8. maiju, krievu komūnisti sagrābj savā varā visu Latviju. Formāli tā gan skaitās atsevišķa republika − Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika − bet īstenībā tā atrodas pilnīgā Maskavas verdzībā. Komūnisti var tagad turpināt to, ko tie nepaguva paveikt baigajā gadā. Daudz latviešu izsūta uz vergu nometnēm vai tāliem neapdzīvotiem apgabaliem Sibīrijā. Latvijas zemkopību sagrauj, un zemniekus padara par komūnistu dzimtcilvēkiem − kolchozniekiem (1949. g.), kuŗiem nekas nepieder un kuŗus nežēlīgi izmanto. Zemi cenšas industrializēt, bet ražojumi aizplūst „lielās dzimtenes" vajadzībām. Krievu kaŗaspēks un slepenā policija pastāvīgi uzrauga latviešu zemi un tautu. Tomēr nekādi spaidi nespēj izdzēst latviešu tautas brīvības centienus. (1953. gadā mirst komūnistu diktators Staļins. Turpmākos gados daļai izsūtīto izdodas atgriezties dzimtenē).

Līdz ar Latviju Maskavas virskundzībā nonāk Igaunija, Lietuva, Polija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Albānija, Čechoslovakija un Austrumvācija. Krievu komūnisti cenšas savu varu izplest arvien tālāk un plašāk. Viņu gala mērķis ir komūnisma verdzības ieviešana visā pasaulē.

Tā uzvarētā Hitlera vietā brīvajām rietumu valstīm nostājas pretī jauns un vēl bīstamāks ienaidnieks. Jau dažus gadus pēc otra pasaules kaŗa beigām sabrūk cerības par godīgu un miermīlīgu sadarbību ar Padomju Savienību. Tikai Amerikas atomu ieroči attur Maskavu no pārējās Eiropas pakļaušanas (totiesu komūnistiem izdodas paplašināt savu varu Āzijā).

Brīvās valstis Amerikas vadībā spiestas atkal bruņoties un apvienoties, lai aizsargātos pret komūnisma briesmām. 1949. gadā tās nodibina Ziemeļatlantijas savienību − „NATO". Iestājas stāvoklis, ko apzīmē par „auksto kaŗu". Visa pasaule ir sadalījusies divās daļās − komūnistu vergu valstīs un demokratiskajās rietumu valstīs.

Brīvās pasaules stiprākais balsts − Amerikas Savienotās Valstis, nekad nav samierinājušās ar Latvijas pakļaušanu Padomju Savienībai. Par vienīgo likumīgo Latvijas pārstāvi tās joprojām atzīst Latvijas brīvvalsts sūtni Vašingtonā (prof. A. Spekki).

Latvieši savā cīņā par brīvības atgūšanu nav vieni. Viņu liktenis un mērķi ir kopīgi ar visām krievu komūnistu apspiestām tautām, kuŗu skaits pārsniedz simt miljonus. Neviena vara, kas apspiež citas varas, nebalstās uz drošiem pamatiem. Agrāk vai vēlāk tai jāsabrūk pret tautu brīvības centieniem. Tāds liktenis reiz bija arī ārēji tik varenai krievu ķeizarvalstij. −

Šai vietā pašlaik beidzas stāsts par latviešu tautas piedzīvojamiem. Bet latviešu vēsture turpinās. Šīsdienas darbi un cīņas kļūst par rītdienas vēsturi, kas pievienojas agrākajai.

Šai apcerējumā ir izsekots latviešu tautas likteņiem no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Esam redzējuši, kā pirmbalti, bruņojušies ar laivas cirvjiem, ap 2000. gadu pr. Kr. ienāk Latvijas robežās. Mēs esam izsekojuši vēstures liecībām par senajām latviešu ciltīm, viņu novadiem un kaimiņiem. Ir stāstīts par viņu simtgadējām, sekmīgajām cīņām gan pret ziemeļu vikingiem, gan austrumslavu ciltīm.

Ilgie un asiņainie krusta kaŗi pret vāciem nobeidzas ar latviešu un igauņu zemju apvienošanu Svētās Māras valstī, kur valdnieki ir bīskapi un Vācu ordenis. Šai valstij izirstot, sākas ilga sacensība par šo iekāroto zemi dažādu varas kāru kaimiņu starpā (Polijas-Lietuvas, Krievijas, Dānijas un Zviedrijas). Dažādas varas mainās, bet nevienai nav lemts šo zemi paturēt. Visur mēs redzam arī bruņotus latviešu spēkus, kas piedalās šajās mainīgajās cīņās.

Vairāk nekā 200 gadus atsevišķi pastāv un slavena kļūst Kurzemes hercogvalsts Rietumlatvijā. Kopš 1795. gada visu Latviju ar vācu muižnieku palīdzību sagrābj savā varā Krievijas ķeizarvalsts.

Bet tautas brīvības centieni nav iznīcināmi.

Brāļu draudzes kustība, Rīgas latviešu cīņas, zemnieku sacelšanās, tautas atmoda un „jaunā strāva" ved pretim jauniem laikiem. 1905. gada Lielā latviešu revolūcija un latviešu karapulku parādīšanās pirmā pasaules kaŗa kauju laukos liecina par varenu notikumu tuvošanos.

Nāk latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.-1920. g.), kad latviešu kaŗotāju slava pāršalc visai pasaulei, un latvieši piedalās nevien savas, bet arī pasaules vēstures veidošanā. Iznākumā piepildās senie pareģojumi par „Gaismas pils" augšāmcelšanos − nodibinās brīvā latviešu valsts.

Kaut arī brīvības laikmets nav bez savām kļūdām un maldiem, tas ir spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznīcināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm un latviešu sirdīm. Tas nav pa spēkam arī austrumu vergu valsts viltīgajiem un nežēlīgajiem valdniekiem.

Tie latvieši, kas kā bēgļi nonāca brīvajā pasaulē pēc otra pasaules kaŗa, neatstāja savu zemi, lai meklētu labāku dzīvi svešumā. Viņi to darīja, lai paglābtos no komūnistu vajāšanām un turpinātu cīņu par savas valsts atbrīvošanu. To viņi vairāk vai mazāk arī darījuši. Tie ir iepazīstinājuši pārējo pasauli ar komūnistu īstajiem nolūkiem un patiesajiem apstākļiem šajā vergu valstī. Viņi sadarbojas ar pārējo apspiesto tautu pārstāvjiem, lai aizstāvētu un atgādinātu pasaules priekšā savas tiesības uz brīvību.

Latvieši ir centušies apvienoties organizācijās, nodibinājuši grāmatu apgādus un laikrakstus. Trimdā ir izdevies atjaunot lielu daļu no latviešu rakstnieku agrākajiem darbiem, daudz jaunu ir nākuši klāt. Kur vien iespējams, darbojas latviešu skolas, koŗi, teātŗa trupas un sporta biedrības. Kā varēdami, latvieši cenšas palīdzēt saviem tautiešiem dzimtenē un vergu nometnēs, sūtot drēbes, apavus un pārtiku.

Latviešu zinātnieki un mākslinieki ir pūlējušies turpināt savu darbu tā, lai tas nāktu par labu viņu tautai un nākotnes brīvajai valstij. Tas viss ir pamazām radījis cieņu un simpātijas cittautiešos.

Tāpat kā viņu tēvi un tēvu tēvi latvieši nekad nav atteikušies no cīņas un tādēļ joprojām nav uzvarēti. Savā ziņā trimdas latvieši ir pat laimīgāki par pārtikušajām un apmierinātajām tautām − viņiem ir liels un augsts mērķis par ko cīnīties − par atjaunotu Latvijas valsti.

Ne visi, protams, ir cīnītāji un ne visiem lemts sajust skaistumu, ko cilvēkam dod cenšanās pēc augstāka mērķa. Latvijas vēsture māca, ka visos laikos arī mums bijuši savi šaubīgie, mazticīgie un atkritēji. Tie ir nelaimīgi ļaudis, kas bez piemiņas ir nozuduši vēstures tumsā. Bet Latvijas vēsture arī rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirīgā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdz pārējos pretī jaunām uzvarām.

Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņu darbiem. Neviens upuris nav veltīgs, jo tas dod spēku, ticību un lepnumu dzīvajiem.

Tā tauta, kuŗai ir savi varoņi, un kuŗa tos neaizmirst, nav salaužama. Latviešu tautas likteņa gaitas agrākos un tagadējos laikos var raksturot dažās rindās, ko rakstījis lielais latviešu brīvības cīnītājs un pareģis Jānis Rainis:

„Mēness staru tilti
Ved uz jaunu cilti,
Kas to cīņu vedīs galā."

Stokholmā, 1956. gada 20. jūlijā.

Uldis Ģērmanis
Contuli, recontuli, emendavi

 

 

JAUNAS GAITAS līdzstrādnieks Uldis Ģērmanis (vidū), „Latviešu tautas piedzīvojumu" autors − aktīvs vēstures notikumu līdzdalībnieks, Liepājā 1945. gada 10.martā. Attēlā Latvijas Nacionālās Komitejas (LNK) prezidents ģen. R. Bangerskis ar savu pavadoni, kaŗa ziņotāju Uldi Ģērmani, atgriežoties no Berlīnes Liepājā. Pa kreisi − sagaidītājs, pašvaldību pārstāvis J. Niedra.

 

 

 

Jaunā Gaita