Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

 

Šeit, Amerikā, tāds paradums, kas it viegli iekļaujas latviešu bramanīgajā dabā; proti, vieta, kur katrs apmeties uz dzīvošanu, ir tik vienreizēja ar saviem labumiem, ka liekas taisni nesaprotami, kā tik daudz muļķu spītīgi nepārtrauc vilkt savu nožēlojamo dzīvīti citās malās. Kā var ignorēt vietu ar vistīrāko gaisu, visgaršīgāko ūdeni, visdraudzīgākajiem cilvēkiem un vislabākajām skolām? Kaut gan šie argumenti visai spēcīgi, aplam bieža lietošana sākusi deldēt viņu ietekmi; tādēļ, lai aprakstītu Bostonu, jāpakavējas pie citām vērtīgām īpašībām. Jā, kādēļ gan mēs, latvieši − bostonieši, dzīvojam tieši Bostonā un ne citur? − Pirmkārt, mēs, lūk, mīlam kultūru, un Bostona taču skaitās Amerikas kultūras centrs. Katrs vēstures skolnieks zinās, ka vēl pavisam nesen kultūras strāvas plūstin plūda no Bostonas pa visu kontinentu, apgaismodamas tumsoņu apdzīvotus stūŗus. Tikai Bostona un tās apkārtne varēja lepoties ar mācītiem cilvēkiem, kamēr citur rāvās bandīti un indiāņi. Bet mēs nebūt neraugāmies tikai pagātne. Ar asu skatu vērtējot nākotni, redzam un saprotam, ka mūsu tautiešiem rietumu krastā vēl var iznākt sastapšanās ar lielajiem cilvēces labvēļiem, tiem pašiem, kuŗu neizsīkstošā laipnība mūs kādreiz aizbaidīja uz prūšu zemi un vēlāk pat lika triekties uz citu kontinentu. Turpretim mūs, austrumkrastniekus, lielie attālumi pasarga no tādiem negadījumiem. Bet, kad pienāks laiks doties mājup, mēs, kā jau tuvākie, būsim pirmie kuģos iekšā un prom. Un kamēr pārējie vēl nopūlēsies izkļūt no džungļiem, mēs būsim jau sadalījuši un ieņēmuši visus atbildīgos posteņus. Var pat vēl gadīties, ka mūs kā pirmos šīs zemes valdība aizgādā par brīvu, turpretim vēlāk, aptverot latviešu lielo vērtību un nozīmi šīs zemes celšanā, tā var pieprasīt bargu samaksu par atļauju mainīt kontinentus. Tik daudz par nākotni. Vēl Bostonas labā var pieminēt faktu, ka tā puritāņu pilsēta. Nevienam nav lieki jāpiepūlas, sargot savu morāli; par to rūpējas pilsētas tēvi vai pat pats gubernators. Tāpat te nekad nav gaŗlaicīgi; ja arī pietrūkst cilvēka radīto dīvainību, tā sauktie atmosfairiskie apstākļi vienmēr parūpējas par jauniem pārsteigumiem. Ja no rīta silta saulīte, pēcpusdienā noteikti kļūs auksts un līs. Bet ja kāds gudrinieks izdomājis spēkoties ar laiku atjautībā un jau no rīta uzvilcis biezu mēteli, siltā saulīte kļūs karsta un sutinās nelaimīgo līdz pat vakaram. Un beidzot, ja visi līdzšinējie argumenti tomēr nav varējuši pilnīgi pārliecināt kādu pārcelties uz Bostonu, lai atļauts izsaukties: „Kur gan vēl tādi jaunieši un tāds jaunatnes pulciņš kā Bostonā!”

Grupa pulciņa meiteņu „Piesaulē” uz akmens.

Te runa, protams, ir par Bostonas Trimdas draudzes jaunatnes pulciņu, kas uz mācītāja A. Galiņa ierosmi nodibinājās 1954. g. septembrī. Tā galvenais nolūks bija pulcināt un sapazīstināt draudzes jauniešus. Bet, kad nu tā vairākas reizes bijām sapulcējušies, nolēmām, ka kaut kas būtu jādara, lai parādītu citiem, ka esam taču inteliģentas personas. Ka tādas patiešām esam, nevar būt šaubu, jo visi cītīgi raujamies pa zemākām vai augstākām skolām, kaut gan kaut kur senos rakstos esot teikts, ka „pārlieku zināšana apgrūtina prātu.” Likdami lietā savu inteliģenci, izstrādājām sarīkojumu plānu, kas apmierina jauniešu i garīgās, i pasaulīgās dziņas, tādējādi radīdami iekšēju harmoniju un pasargādami jauniešus no kompleksiem un citiem psīchiskiem sarežģījumiem, kuŗi apdraud mūsdienu cilvēku uz katra stūra. Proti, sarīkojumu pirmajā daļā klausāmies referātus vai atceramies kādu rakstnieku. Ar priekšnesumiem piedalās vai nu mākslinieki, vai paši jaunieši. Ir bijušas arī muzikālas programmas. Otru daļu aizpilda latviska ēšana. Tiek notiesāti lieli kvantumi pīrāgu, ābolkūku un desu maizīšu. Tā kā svētku galdu klāj paši dalībnieki, domājams, ka pirms katras jauniešu sanāksmes mātes izlūdzas darba vietās divu dienu atvaļinājumu, kuŗu tad pavada cepot un vārot, maisot un taisot. Kad viss tas beidzot no galda nozudis un sāk uzmākties drūmas domas par matemātiku un kalorijām, pienācis laiks dziesmai „Jo Jancis rijā guļ”. Pilnīgi nesaprotami, kā tādu „neriktīgu” dziesmu var tik daudz dziedāt. Tās popularitāte šad tad sagādājusi klusu sarūgtinājumu pulciņa valdei, jo ir pat bijuši ierosinājumi to apstiprināt par oficiālo pulciņa dziesmu. To nu gan pulciņa valde noteikti nedarīs, jo ir tajās domās, ka pulciņa dziesmai jābūt simboliskai. Un kas gan valdei un tās vadītam pulciņam varētu būt kopējs ar Janci, kas visu dziesmas laiku noguļ! − Šais sanāksmēs jauniešu pēdējā darbošanās izpausme ir dancošana, ko daži tuvāk apzīmē par mīņāšanos, gulēšanu un, it sevišķi pēdējā laikā, par kratīšanos. Ko mēs dejojam? Visu: no sudmaliņām līdz vengerkai, no Vīnes valša līdz „rock'n roll-iem”. Ja kādam tomēr prāts nenesas uz dejošanu, viņš var pievienoties grupām, kas vienā un tai pašā laikā katra savā stūrī iztirzā jaunāko ārzemju polītiku, pārspriež modes, kaislīgi apjūsmo Elvis Presliju − vai pavisam vēsi izskaidro eksistenciālismu. Starp citu, mēs esam 89 skaitā, un mūsu vecums − no 14 līdz 25 gadi. Mūsu sarīkojumi parasti ir slēgti un notiek ne biežāk kā reizi mēnesī, jo galu galā negribam taču izkonkurēt citas organizācijas. Plašāka mēroga sarīkojumi līdz šim bijuši tikai trīs: Jauno autoru vakars, filadelfiešu filmas izrāde un jauniešu dienas „Piesaulē.” Jā, jauniešu salidojumā mēs laikam stingri pārsteidzām savus ciemiņus, ielikdami piecus referātus divās dienās. Bet, nudien, tas tika darīts tikai lielās rūpēs par viņu pašu labklājību. „Piesaule”, kas atrodas gandrīz meža vidū tālu prom no civilizācijas, var diezgan spēji apdullināt katru, kas iedomājies, ka visa Amerika sastāv tikai no mašīnām, un aizmirsis, kāda izskatās aka vai kā šķūnī smaržo siens. Tādā reizē vienīgais glābiņš ir − mudīgi atpakaļ pie tā sauktajām gara mantām. Tā arī mēs bijām plānojuši savu programmu, — jo nevarējām taču pēc sanāksmes, kas vēl pie tam nodarbojās ar „Tautas Atmodas” godināšanu, nodot atpakaļ pārbiedētajiem vecākiem pirmcilvēkus. Citādi „Piesaule” ir gaužām jauka vieta. Tur tikpat mīksta zālīte un tādi paši pelēki akmeņi kā mājās. Arī cilvēki tur daudz tīkamāki, jo tie visi taču esam mēs paši. Tur brīžam liekas, ka neesam vis Ņuhampšīrā, apm. 3 stundu braucienā no Bostonas, bet gan daudz, daudz tālāk.

Juris Bērziņš iepriecina klausītājus ar akordeona priekšnesumu.

Pie kases galdiņa − Jānis Galiņš.

Kā jau minēju, mūsu sanāksmes notiek tikai reizi mēnesī. Pa to starpu nebūt nenodarbojamies ar laika nosišanu, bet gan, apzinādamies savu lielo nozīmi tautas nākotnes būvēšanā, cītīgi cenšamies izkopt i miesu, i garu: dejojam tautas dejas, dziedam draudzes korī, spēlējam teātri, sportojam, piedalāmies draudzes vai citu organizāciju sarīkojumos ar priekšnesumiem un palīdzam uznaglot jumtus jaunajām ēkām draudzes īpašumā „Piesaulē”. Ne teātris, ne tautas deju un sporta grupas neskaitās pie pulciņa nozarojumiem, kā tas redzēts citās vietās, bet ir atsevišķas vienības, kas darbojās jau pirms pulciņa nodibināšanās. Toties pulciņš lepojas ar visu interešu draudzīgu apvienošanu, jo pulciņa sanāksmēs neviens nepiemin līdzību par tukšu bumbu un tukšu galvu un neviens neizteic līdzjūtību kādam, kas pats saviem spēkiem iemantojis trīs centimetru biezas brilles.

Visaktīvākā dabīgi ir pulciņa valde, kas nāk kopā aplam bieži, ar un bez vajadzības. Nē, gluži tā tomēr nevarētu teikt, jo kāds vēl iedomāsies, ka tiek apvainota šīs zemes valdība. Lieta tāda, ka šad un tad kāds no deviņiem valdes locekļiem, gribēdams palielīties ar saviem nesenajiem piedzīvojumiem un labi apzinādamies savas „filibustera” tiesības, visu vakaru nelaidīs nevienu citu pie teikšanas, tā ka gribot negribot valdei jāpulcējas atkal un pavisam drīz. Citreiz kāds ne ar kādu iepriekšēju aplēsi, bet tīras inspirācijas sagrābts, izslēgs elektrību un sveces gaismā sāks lasīt balādes. Tādam sākumam var sekot neizsmeļamas runas par pantmēriem, atskaņām, salīdzinājumiem, vielu un vēl daudziem citiem sīkumiem, ar kuŗu kopsavienojumu dzejnieki mūs cenšas apžilbināt; vai arī pavisam šaušalīgi spoku stāsti, tikai nekādu pārrunu par pulciņa darbību. Un tomēr visbiežāk valde būs redzama svarīgām sejām, nervozām kustībām, pie melnas kafijas un pankūkām, lemjot par pulciņa „būt vai nebūt.”

Šīs, protams, ir ļoti nabadzīgas ziņas par mūsu lielisko pulciņu, jo visu jau nemaz tā nevar aprakstīt. Ar nodomu nav minēti daudzi datumi, notikumi un personu vārdi, jo tos katrs var atrast enciklopēdijā. Un, ja gadījumā mēs tur vēl neesam aprakstīti, tad katrā ziņā drīz būsim.

Aizrāvies Elvis Preslija cienītājs.

Iedvesmota valdes locekle lasa balādes. (Autores zīmējumi)

Meklējiet mūs enciklopēdijā

Rasma Birzgale