Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

 

− Rīgas skautu un Zilā kalna gaidu vienības Latvijas valsts svētkiem veltītā dievkalpojumā Betlēmes baznīcā Bruklinā piedalījās organizētā veidā ar karogu un goda sardzi. Bija aizkustinošs skats, kad vienību dalībnieki, vismazākos ieskaitot, iesoļoja aiz karogiem baznīcas svinīgumā.

− Vasaras sezonu noslēdzot, Aiviekstes skautu pulciņš ieradās Niagarā gūstīt „krievu izpletņu lēcējus.” Krievu „ādā” bija ielīduši Jelgavas skautu pulciņa dalībnieki. Ar smagiem „zaudējumiem” abās pusēs pēc divu stundu cīņas apvidū, kas pēc iepriekšējās nakts lietus atgādināja īstu Volchovas purvāju, uzvarētāji palika partizāni.

− Rīgas skautu vienības roveri un Gaujas gaidu vienības lielgaidas 27. oktobrī piedalījās Toronto lielgaidu un roveru izbraukumā uz Camp Samac. Šī izbraukuma laikā latvieši citu tautību jauniešiem iemācīja Litenieti. Vakaru noslēdzot, ar īsu klusuma brīdi pieminēja skautus un gaidas nebrīvībā.

− Gaujas gaidu vienība pierībināja Sv. Andreja (Toronto) baznīcas augšējo stāvu ar ķekatu un Mārtiņvakara dziesmām un izdarībām. Netrūka pašu gaidu darinātu dekorāciju, un zāles griestus greznoja rudens lapas, vārpas un smilgas. Uz cienasta galda dižojās liels melns Mārtiņa gailis, un, šņukuru gaisā cēlusi, turpat gozējās cūkas galva. Divas lielgaidas bij gatavojušas uzvedumu „Ciemos pie Mārtiņa”. Ķekatu birums bija prāvs, un masku godalgošanas komisijai nemaz nenācās viegli izšķirties par labāko un latviskāko ķekatu.

− Arī šogad Milvoku dižskauti dedzināja eglīti ārā, tā trimdā turpinot Latvijas skautu tradīciju − šādā veidā atcerēties latviešu strēlnieku Ziemsvētku kaujas. Milvoku skautiem pie eglītes par latviešu leģiona kaujām stāstīja kāpt. Žanis Butkus.

− Latviešu skauti Grandrapidos ar amerikāņu skautiem kopējās nometnes sacensībās no 100 iespējamiem punktiem ieguva 99, tā izcīnot 1. vietu.

 

 

Šīs augšējās ziņas ņemtas no trimdas latviešu laikrakstu sīkajām chronikām, un līdzīga informācija par latviešu skautu un gaidu darbību dažādās emigrācijas zemēs ir lasāma allaž.

Latviešu skautu un gaidu organizācijām šopavasar lielas jubilejas: paiet 40 gadi, kopš Latvijas territorijā sāka darboties pirmie latviešu skautu pulciņi, un 35 gadi, kopš darbībai gaidās pulcējas latviešu meitenes.

Visus šos ilgos gadus abas organizācijas ir bijušas ievērojams faktors latviešu jauniešu dzīvē un izcils rosinātājs skaistai un veselīgai sabiedriskai darbībai. Skautisma un gaidisma kustību dibinātājs jaunatni nevien aicināja sekot gaišiem un skaidriem ideāliem un augt par krietna rakstura pilsoņiem savai valstij, bet arī rādīja praktisko ceļu, kas ejams, lai to sasniegtu.

Līdzšinējo trimdas gadu pieredze arī neapstrīdami apliecina, ka skautu un gaidu organizācijas bijušas vitāli stiprākās un izturīgākās visu pārējo diezgan daudzo un dažādo Latvijas jaunatnes organizāciju saimē. Kopsolim zem skautu un gaidu karogiem arī trimdā ir pulcējies un joprojām pulcējas itin respektējams latviešu jauniešu skaits, kādu nevar uzrādīt neviena cita jaunatnes organizācija.

Tā liekas, ka veltīgi būtu stāstīt, kas ir skautisms un gaidisms. Nav trimdā daudz ģimeņu, kas nebūtu ar šīm organizācijām iepazinušās. Tūkstošiem trimdas zēnu un meiteņu ir bijuši skauti un gaidas; daudziem kādreizējiem skautiem un gaidām Latvijā tagad atkal ir dēli un meitas skautos un gaidās. Un laikam nemaldīšos, apgalvodams, ka arī daudzi ALJA’s aktīvākie darbinieki un biedri ir vai ir bijuši piederīgi skautu un gaidu saimei.

Kā norit latviešu skautu un gaidu darbs trimdā, to īsumā raksturīgi rādīja laikrakstu chroniku ziņas šī rakstiņa sākumā. Galvenā mude skautiem un gaidām tagad ir: „Pasaules tālēs augsim vienoti Latvijai!” Šai mudei sekojot, skautu un gaidu vienības blakus latviešu skolām veic svarīgu tautības saglabāšanas darbu, kas svešajos apstākļos un vidē nav viegls. − Latviešu skautu un gaidu vienības tagad dažādās trimdas mājvietu valstīs reģistrētas šo valstu skautu organizācijās, nēsā šo organizāciju formas tērpus un atšķiras, veic dažādos skautu pārbaudījumus pēc šo cittautu skautu organizāciju pārbaudījumu programmām. Par to nav ko skumt, bet ir apzināti un mērķtiecīgi jāizmanto tās daudzās praktiskās iespējas /piem. nometņu vietas u. tml./, ko dod piederība šīm organizācijām. Pašu atsevišķo vienību iekšējā dzīvē šo organizāciju vadība parasti neiejaucas, un tās veidošanai ir ļauta pilnīga vaļa pašu vadītāju ierosmei latviskā virzienā. Tīri praktiskās skautu mākas − mezglu siešana, pirmā palīdzība, nometņošana, topogrāfija un t.t. savukārt ir internacionālas. Latviska mezgla vai latviska sadurtas kājas pārsēja nav! Tādēļ tīri praktisku apsvērumu dēļ latviešu skautu vienības vairs nepieturas pie agrākajiem Latvijas laiku skautu pārbaudījumu praktiskajiem posmiem, bet šais pārbaudījumos tagad ir ievērojami paplašinātas un pastiprinātas prasības dažādās zināšanās par Latviju un latviešu tautu. Šīs latviskās skautu pārbaudījumu programmas veicēji iegūst tiesību kā ārēju atšķiru sava formas tērpa kaklautu sastiprināt ar īpašu tautisku saktiņu. Pārbaudījumu programmā ir dažādas pakāpes, piemērotas zēnu vecuma grupām. Tādēļ dažādas ir arī saktiņas, un paši skauti šīs programmas reižu reizēm sauc par „Saktu programmām.”

Kāda ir latviešu skautu stāja un darba veiksme salīdzinājumā ar vietējo zemju skautiem? Arī latviešu skauti, tāpat kā pārējā latviešu jaunatne −skolnieki, studenti, sportisti godam pārstāv un reprezentē savu tautu citu tautu jauniešu vidū. Pirmos slavinājumus par izcilu darbību latviešu skauti sāka saņemt vēl „DP laikos”. 1947. gadā pasaules džamborejā Francijā augstāko skautu vadītāju kursus beigušo sanāksmē šo kursu priekšnieks teica: „Ja gribat redzēt labi iekārtotu skautu nometni, tad apciemojiet viņu.” Un tas „viņš” bija toreizējais Latviešu skautu priekšnieks prof. E. Dunsdorfs. − Kāda amerikāņu skautu novada priekšnieks pērnruden lūdza 3. latviešu novada gadskārtējo nometni arī šovasar rīkot Kalamazū tuvumā. Tad viņš uz šo nometni vedīšot amerikāņu skautu vadītāju kursu kursantus, lai rādītu labas skautu nometnes paraugu! − Tie divi izcilākie vērtējumi. Bet tie nav vienīgie. Latviešu puikas arī skautu frontē nav „ar pliku roku ņemami!” un vietējo skautu novadu un apgabalu sacensībās bieži vien izcīna pirmās un otras vietas.

Tā nu arī liekas, ka būšu kaut cik apmierinājis „Jaunās Gaitas” redaktora lūgumu − uzrakstīt kaut ko par tematu − „Skautisms izklaidus trimdā”. Respektējot pašu pirmo skautu likumu, ka skauts ir patiess, esmu spiests tomēr atgādināt, ka pat
saulei ir ēnas! Un tamdēļ ne jau nu vienmēr un visur arī skautu un gaidu darbs vainagojas tikai panākumiem. Ir jau zināmi arī nedaudzi dižskautu pulciņi, kuŗu zēni rotāti kā Ziemsvētku eglītes dažādām vietējo zemju skautu atšķiram un medaļām, bet − ir gaužām vāji latviešu dziesmu dziedātāji. Daži skautu vadītāji atkal žēlojas, ka paši vecāki nesekmējot, piem., tās pašas „Saktu programmas” iedzīvināšanu. Daudzi un dažādi jau vietvietām ir tie „pret” un „bet”, kas kavē skautu vadības nodomu un ieceres īstenošanu, bet − tādi jau nav tikai skautu darbā vien! Visā visumā smaidošo zēnu un meiteņu saime − skauti un gaidas
attaisno latviešu sabiedrības cerības un, lieli izauguši, cer reiz godam pārņemt latviešu karoga tālāku nešanu.

 

Raimunds Čaks

 

.

 

 

Gaidu „Gaujas” vienība ar savu karogu. Pa kreisi vad. Ķeņģe.

1954. gada 17. oktobrī ar mācītāja A. Piebalga iniciatīvu Kalamazū nodibinājās latviešu skautu un gaidu pulciņi, kas tagad nes Jelgavas 75. skautu un Gaujas gaidu vienību nosaukumus.

Iesākumā bija nedaudz dalībnieku; gaidu vienību kādu bridi pārstāvēja vienīgi guntiņas. Bet pamazām jaunā nodarbība Kalamazū jauniešiem iepatikās, un šodien lielu daļu Kalamazū 7−17 gadu veco meiteņu un zēnu var sastapt pirmdienu un otrdienu vakaros Ev. lut. latviešu draudzes namā, kur iekārtotas glītas, rūpīgi izplānotas skautu un gaidu istabas.

Vienā šādā otrdienas vakarā ieeju draudzes namā. Aiz durvīm, kas ved uz pirmā stāva zāli, dzirdamas paklusas balsis, kuŗām pāri paceļas enerģiska, skaidra: „Maijpuķītes visas te, šinī galā...” Tā vadītāja Ginta Ķeņģe, vienmēr izdarīga, vienmēr pilna idejām un plāniem. Paveru durvis. Gaidas, sasēdušās divos pulciņos, par kaut ko apspriežas. Pie manis pienāk otra vadītāja − maza auguma, kustīga − Rūta Lapsa. „Es tev tūlīt izsūtīšu dažas gaidas, lai viņas pastāsta,” padzirdējusi manu nolūku iepazīties ar gaidu pulciņu, noteic Rūta un pazūd aiz durvīm. Pēc neilga brītiņa parādās gaidas − virskopniece Baiba Kaugara, Maijpuķīšu apakškopniece Māra Pavasara un Rudzu puķu kopniece Zaiga Pole. Viena aiz otras viņas sāk stāstīt par sava pulciņa darbību:

„Mācāmies tautas dziesmas, skautu un gaidu dziesmas, rotaļas −”

„Liekam latviešu gaidu punktus. Tur dikti daudz jāzina par Latviju −”

„Un tad mums notiek kopu nodarbības. Tajās dziedam, rakstām kopa dienas grāmatu, kopīgi gatavojam pārbaudījumu punktus, strādājam sacensībām. Ejam arī rotaļās. Nodarbības beidzot, dziedam vakardziesmu un sakām lūgšanu.”

„Kādās rotaļās parasti ejat?” man gribas zināt.

„Nu − visādās!” Meitenes saskatās. „Še tev dālderis... un... vai, ka tā uzreiz nevar iedomāt... „

„Un kad tiekam nometnē!!!”

„Pareizi!”

„Cik ilgi paliekat nometnē?”

„No piektdienas līdz svētdienai. Šovasar būs lielā gaidu nometne.”

„Skautu tur nemaz nebūs?” vaicāju.

„Nē, tikai gaidas. No visa apgabala − Mičiganas, Illinojas, Indiānas, Ohaijo. Būtu gan ‘fanis’, ka būtu skauti arī,” vienai pavisam negribot izveļas. Citas sagrūžas elkoņiem. Tad bailīgi paskatās uz manu spalvu.

„Vai tu visu pieraksti,” viņas nobažījušās vaicā. Ir jāatzīstas, ka visu gluži nepaspēju, bet lielāko daļu gan.

„Visu gan labāk neraksti, „ viņas pamāca. „Mēs jau tik tāpat...”

Tālāk mans ceļojums ved uz otru stāvu, gaidu istabu, kur patreiz guntiņu nodarbības.

„Mums šodien tādas kā vēsmiņu nodarbības,” saka brūnacainā Māra Kaugara, iepazīstinādama mani ar trim meitēniem brūnajās guntiņu formās. „Citas apslimušas − un vēl šādas tādas nelaimes. Citādi būtu astoņas. Būtu arī otra guntiņu vadītāja Maija Zadiņa.” Apvaicājos, kas patreiz notiek.

„Zīmējam karogu un pulksteni un mācāmies laiku,” paskaidro Dace Rolle, runātnīgākā no visām.

„Vai jums patīk nākt uz guntiņām?”

„Jā!!” trīskārtīgs apstiprinājums.

„Un kas jums te visvairāk patīk?”

Mazais pulciņš brīdi apjūk. Tad Dace sadūšojas un sāk stāstīt:

„Nu − mēs spēlējam spēles − un dabū atpūsties − un vadītāja ir laipna −”

„Es labāk uz kādu brīdi iziešu ārā,” saka vadītāja Māra. Tiklīdz viņa aiz durvīm, Dacīte turpina nu jau mazliet dzīvāk:

„Nu, katrreiz jau viņa nav arī tik laipna...”

„Par ko tad nē?” Brīdi klusums.

„Mēs palaidņojamies,” Dacīte nopietni paskaidro. „Viņa mūs pamāca, tad mēs paspēlējamies, tad atkal pamācāmies... Mācāmies mezglus arī siet − plakano, baļķu un audēju. Audēju ir visgrūtākais, plakanais visvieglākais −”

Atgriežas vadītāja. Pasaku paldies par interesanto sarunu ar čaklajām karoga zīmētājām un klauvēju pie blakus durvīm. Tā skautu istaba, kuŗu šovakar aizņēmuši mazskauti. Iekšā dzirdama diezgan liela jezga. Paverot durvis, redzu savus 10−12 zili tērptus zēnus ložņājam pa grīdas paklāju −

„Ko tad jūs darāt −−?” gluži izbrīnījusies vaicāju.

„Mēs lasām diegus!” −− krietns koris balsu atbild. „Mums bija pirmā palīdzība!”

„Kura saime vairāk salasīs, dabūs godalgu!”

„Kādu godalgu?”

„Vienu peniju!”

„Nekā, punktus!”

Vadītājas Ķestera kundze un Zanta kundze paskaidro, ka tik tiešām pirmās palīdzības demonstrēšana notikusi, bet, tai beidzoties, arī skautu istaba atgādinājusi ambulanci. „Kaut kā bija tīra jādabū...” Un tiešām, pēc neilga brīža uz paklāja nevar pat vairs neviena gruzīša atrast.

„Stāties −−−” nokomandē vadītājs Zigfrīds Jirgens. Sprikstošām acīm, mazliet grūstīdamies, visi ieņem vietas. Apvaicājos, vai nevarētu aprunāties ar dažiem dūšīgākiem runātājiem.

Mazskautu paaugstināšana vienības 2 gadu svētkos. Vidū (ar acenēm) vad. Jānis Ķesteris.

 

„Runātāji jau viņi mums visi, tikai tad, kad tiešām jārunā, tā ir, kā ir...” Beidzot, vadītāju uzmundrināti, no ierindas iznāk Jānis Grāmatiņš un Aleksandrs Cāzers. Abi vairāk skatās griestos un sienās nekā uz mani.

„Varbūt varat pastāstīt, ko sevišķu esat mazskautos iemācījušies?”

„Siet mezglus − plakano, cūkas, īkšķa, slīdošo −”

Zēniem palīgā grib nākt vad. vietnieks Jānis Ķeņģis.

„Ko mēs šodien pašā sākumā mācījāmies?” viņš vaicā. Mazskauti skatās viens uz otru, nav īsti droši, kas tas bijis.

„Nu, no paša sākuma... Daudz mutes plātīšanas!”

„Runājām!” no mazskautu pulciņa, kas uzmanīgi klausās uz notiekošo, iesaucas kāds sārtvaidzis − Jānis Vasers.

„Dziedājām, dziedājām!” pēkšņi visi attopas.

„Kādas dziesmas dziedājāt −?”

„Bum, bum, mazais skauts!”

„Maz ir mūs uz pasaulītes!”

„Pēc tam mēs sējām pirkstu!”

„Un tad mēģinājām sadzirdēt pulksteni!”

„Es biju otrais!”

„Es biju trešais!”

„Un tu, Jāni?” vaicā vadītāja.

„Pēdējais!” skan tik pašapzinīga atbilde, ka visi sāk smieties, bet man ienāk prātā kādreiz dziedātās skautu dziesmas vārdi: „Ja ar nevar pirmais kļūt, pēdējais aizvien var būt −−”

„Tautas dziesmas arī dziedājām!”

„Kur tu teci...”

„Lokaties mežu gali!”

„Līgodama upe nesa!”

„Un kāda bija tā dziesma, ko pagājušo reizi Zuikas kungs mācīja?”

„Es uzkāpu kalniņā!”

„Mēs vēl mācījāmies pateikt grūbas!” Te vadītāja paskaidro, ka mazskautiem bijis latviski jānosauc auzu pārslas, rīsi, kartupeļu milti, rupji kviešu milti, grūbas.

„Es pazinu grūbas!” viens iesaucas.

„Es arī, es arī!”

„Jānis nepazina!”

„Pazinu gan!”

Mazskauti nu jau nemaz vairs nekautrējas „intervētāja” klātienes, jūtas pavisam brīvi. Tādus es viņus atstāju un dodos divus stāvus uz leju, kur nama pagraba telpās pulcējušies skauti. Jānis Meija un Ģirts Ķesteris ar vadītāja Jāņa Ķestera atļauju nāk ar mani runāties.

„Kas jums skautos vislabāk patīk?” vaicāju.

„Rotaļas!” tūlīt iesaucas Jānis.

„Ej nu!” Ģirts viņu apsauc. „Morza! Nometnes! Kādreiz ejam uz nometnēm kopā ar amerikāņu skautiem. Pagājušo reizi tur bija ap 200 kopu, un starp pieciem labākajiem bija abi mūsu kopi. Dabūja ‘honor patrol’ −−”

„Tā −− kā to latviski varētu nosaukt?” Visi trīs saskatāmies, bet nevaram izdomāt.

„Un kas vēl jums patīk latviešu skautos? Jeb − vai vecāki jums liek nākt −−”

„Nē, vecāki gan nē. Mēs paši. Mācāmies viskautko. Te arī vairāk puikas kopā, daudz draugu −−”

Jānis ar Ģirtu dodas atpakaļ pie saviem kopiem, kur patreiz pārspriež nākamās kopu nodarbības.

„Ko kuŗais savā kopā darīsit?” vaicā vadītājs Ķesteris.

„Iesim rotaļās!” iesaucas Meija Jānis. Seko smieklu šalts, un es secinu, ka Jāņa rotaļas ir starp skautiem pazīstama lieta.

„Nākamās nodarbības būs par mērīšanu,” saka vadītājs. „Ņemiet līdz visādus mērus un svarus. −− Un tagad dziedāsim dziesmu, ko iemācījāmies pagājušajās nodarbībās!”

„Es uzkāpu kalniņā −−”

Bet dziesma kā negrib, tā negrib lāga skanēt. Tad neiet vārdi kopā, tad meldiņa katram uz savu pusi. Beidzot pēc kādiem trim, četriem neveiksmīgākiem mēģinājumiem, skan jau tīri braši:

„Es uzkāpu kalniņā-i, rai-rīdi-rā,
Līgaviņas lūkoties, rai-rīdi-rā,
Aijā, trallā, raidi-rīdi-rallalā!
Nolūkoju tautu meitu, rai-rīdi-rā,
Kas bij liela dziedātāja, rai-rīdi-rā,
Aijā, trallā, raidi-rīdi-rallalā!”

 

 

Pēc nodarbībām noķeru vadītāju Ķesteri. Viņš pastāsta, ka pa pagājušiem diviem gadiem gandrīz visi pulciņi ir tikuši pie saviem karogiem, abas vienības bijušas kopā vairāk nekā desmit nometnēs, notikuši 4 ugunskura vakari, 7 mītnes vakari, 2 gada svētki, 2 svētā Juŗa dienas sarīkojumi. 16 reizes notikuši skautu jeb jaunatnes dievkalpojumi abās Kalamazū latviešu baznīcās. 1956. gada decembŗa beigās notikuši plaši skautu vadītāju kursi Kalamazū −− piedalījušies 30 dalībnieki, 7 lektori, arī vad. T. Dukāts no Nebraskas. Skautu vienības priekšnieks esot Jānis Ķesteris, gaidu − Maiga Kāpas kundze. Par skautu vadītājiem, atskaitot jau sastaptos, darbojas Richards Rollis, Mārtiņš Lode, bet par vadītāju vietniekiem vairāki dižskauti, roveri un lielgaidas. Nesen nodibinājies roveru pulciņš zēniem, kas dižskautu gadus izauguši. Dižskautiem, roveriem un lielgaidām nodarbības notiek pirmdienu vakaros, tādēļ tos šovakar nevaru sastapt.

Dižskauti ceļ „Asaru” nometnes vārtus 1956. gada augustā Mičigenā.

Gatavie nometnes vārti.

Aprunājoties ar gaidu vadītāju R. Lapsu, uzzinu, ka lielgaidas, skaitā 19, nesen pārgājušas pilnīgi uz latvisko lielgaidu programmu. Četras saimes pašreiz cītīgi gatavo latvisko pārbaudījumu programmu, uzsveŗot latviešu folkloru, mūziku, mākslu, literatūru, veltījot laiku arī lasīšanai un rakstīšanai latviski. Lielākajai daļai lielgaidu − tāpat gaidu − pēdējās divas lietas veicas pavisam labi, tikai dažām iet grūtāk. Bet arī tās ir stingri apņēmušās, cik drīz iespējams, iemācīties. Bez tam lielgaidām pastāv „pētīšanas puduri.” Pašreiz tie meklē materiālus par savu saimju nosaukumiem, kā arī gatavojas uz lielgaidu likumu izskaidrošanu un lasa Brigaderes grāmatu „Kvēlošā lokā.”

„Visas nāk ar prieku uz nodarbībām, labprāt piedalās visos pasākumos, pašas izmēģina visu ko. Dažas lielgaidas pat izgāja vadītāju kursus.”

„Daļa gaidu un lielgaidu programmas ir dažādas sacensības. Lielākās bija latvisko albumu sagatavošana. Dažs labs kops (toreiz vēl saimes nebija) bija paveicis lielisku darbu. Tāpat kopu dienas grāmatas. Reizi mums notika rokdarbu sacensības. Daudzas meitenes izvēlējās latviskus darbiņus − prievītes, spilvenus, latviskas lellītes, galdautus, servjetītes. Sacensībās ietilpa arī gaidu mītnes izdaiļošana − tur var atrast pašu meiteņu darinātas lampas, bilžu ielogus, aizkarus, latviešu karogu. Jā, arī latviešu karogs ir pašu gaidu šūts. Savu laiciņu aizņēma tautas dziesmu sacensības − albumā bija jāieraksta dziedamas tautas dziesmas un tās jāmāk arī dziedāt.”

„Lielākā no nometnēm, kuŗā mūsu gaidas un lielgaidas piedalījās, bija novada nometne. Lielākā daļa meiteņu bija mazliet nobijušās, tomēr visām ļoti patika. Bet es tev pastāstīšu par mūsu pašu pulciņa pagājušā gada nometni.

Nometne bija Sinta kundzes ābeļdārzā, ap 7 jūdzes ārā no pilsētas. Pašas saviem spēkiem sacēlām teltis − bija kādas 7. Jau iepriekš pašām meitenēm bija jāizplāno pārtikas daudzums un citi darbiņi. − Beigu beigās visas uzbarojāmies. Vēl tagad kādreiz sarunās nonāk nometnes ķīselis un kotletes. − Jāsaka, ka nometnes saimniecisko daļu iemācījāmies pamatīgi. Cēlām vārtus, izdaiļojām telšu priekšas. Kad bija jābrauc projām, gaidas staigāja ap teltīm, skatījās gluži bēdīgas un prasīja, vai tiešām nu jāatstāj tik skaisti iekārtotā vieta.

Pārējā laikā gājām šķēršļu gājienu, spēlējām āra rotaļas. Edām no koka lasītus ķiršus. Demonstrējām arī kartupeļu rakšanu.

Nakti pēc ugunskura dižskauti nāca uzbrukumā. Par mērķi tie bija izraudzījuši mūsu saimniecības telti. Gaidiņas, kas tobrīd stāvēja sardzē, dzirdēja gan pāris trokšņu, bet nosprieda, ka tie kaķi. Tikai, kad „kaķi” sāka savā starpā sarunāties skaidrā latviešu valodā: „Ei, tā ir gan garšīga „zapte”, padod vēl!”−sardzinieces nojauta, ka īsti labi nebūs, un skrēja pie mums ar Gintu. Kad sargāšanas kārta nāca lielgaidām, „zaptes ēdēji” pavisam pieklājīgi nāca no krūmiem ārā un sēdās blakus − aprunāties.

No nometnes mājup braucot, mazliet dziedājām, bet lielākā daļa ‘kritām uz deguna’. Dienas bija pagājušas skaistas, bet intensīvas arī.”

Atvados no Rūtas un pilnu galvu un piezīmju grāmatiņu ķēros pie spalvas, lai uzrakstītu par Kalamazū skautu un gaidu pulciņiem.

L.L.

 

Šeit, Amerikā, tāds paradums, kas it viegli iekļaujas latviešu bramanīgajā dabā; proti, vieta, kur katrs apmeties uz dzīvošanu, ir tik vienreizēja ar saviem labumiem, ka liekas taisni nesaprotami, kā tik daudz muļķu spītīgi nepārtrauc vilkt savu nožēlojamo dzīvīti citās malās. Kā var ignorēt vietu ar vistīrāko gaisu, visgaršīgāko ūdeni, visdraudzīgākajiem cilvēkiem un vislabākajām skolām? Kaut gan šie argumenti visai spēcīgi, aplam bieža lietošana sākusi deldēt viņu ietekmi; tādēļ, lai aprakstītu Bostonu, jāpakavējas pie citām vērtīgām īpašībām. Jā, kādēļ gan mēs, latvieši − bostonieši, dzīvojam tieši Bostonā un ne citur? − Pirmkārt, mēs, lūk, mīlam kultūru, un Bostona taču skaitās Amerikas kultūras centrs. Katrs vēstures skolnieks zinās, ka vēl pavisam nesen kultūras strāvas plūstin plūda no Bostonas pa visu kontinentu, apgaismodamas tumsoņu apdzīvotus stūŗus. Tikai Bostona un tās apkārtne varēja lepoties ar mācītiem cilvēkiem, kamēr citur rāvās bandīti un indiāņi. Bet mēs nebūt neraugāmies tikai pagātne. Ar asu skatu vērtējot nākotni, redzam un saprotam, ka mūsu tautiešiem rietumu krastā vēl var iznākt sastapšanās ar lielajiem cilvēces labvēļiem, tiem pašiem, kuŗu neizsīkstošā laipnība mūs kādreiz aizbaidīja uz prūšu zemi un vēlāk pat lika triekties uz citu kontinentu. Turpretim mūs, austrumkrastniekus, lielie attālumi pasarga no tādiem negadījumiem. Bet, kad pienāks laiks doties mājup, mēs, kā jau tuvākie, būsim pirmie kuģos iekšā un prom. Un kamēr pārējie vēl nopūlēsies izkļūt no džungļiem, mēs būsim jau sadalījuši un ieņēmuši visus atbildīgos posteņus. Var pat vēl gadīties, ka mūs kā pirmos šīs zemes valdība aizgādā par brīvu, turpretim vēlāk, aptverot latviešu lielo vērtību un nozīmi šīs zemes celšanā, tā var pieprasīt bargu samaksu par atļauju mainīt kontinentus. Tik daudz par nākotni. Vēl Bostonas labā var pieminēt faktu, ka tā puritāņu pilsēta. Nevienam nav lieki jāpiepūlas, sargot savu morāli; par to rūpējas pilsētas tēvi vai pat pats gubernators. Tāpat te nekad nav gaŗlaicīgi; ja arī pietrūkst cilvēka radīto dīvainību, tā sauktie atmosfairiskie apstākļi vienmēr parūpējas par jauniem pārsteigumiem. Ja no rīta silta saulīte, pēcpusdienā noteikti kļūs auksts un līs. Bet ja kāds gudrinieks izdomājis spēkoties ar laiku atjautībā un jau no rīta uzvilcis biezu mēteli, siltā saulīte kļūs karsta un sutinās nelaimīgo līdz pat vakaram. Un beidzot, ja visi līdzšinējie argumenti tomēr nav varējuši pilnīgi pārliecināt kādu pārcelties uz Bostonu, lai atļauts izsaukties: „Kur gan vēl tādi jaunieši un tāds jaunatnes pulciņš kā Bostonā!”

Grupa pulciņa meiteņu „Piesaulē” uz akmens.

Te runa, protams, ir par Bostonas Trimdas draudzes jaunatnes pulciņu, kas uz mācītāja A. Galiņa ierosmi nodibinājās 1954. g. septembrī. Tā galvenais nolūks bija pulcināt un sapazīstināt draudzes jauniešus. Bet, kad nu tā vairākas reizes bijām sapulcējušies, nolēmām, ka kaut kas būtu jādara, lai parādītu citiem, ka esam taču inteliģentas personas. Ka tādas patiešām esam, nevar būt šaubu, jo visi cītīgi raujamies pa zemākām vai augstākām skolām, kaut gan kaut kur senos rakstos esot teikts, ka „pārlieku zināšana apgrūtina prātu.” Likdami lietā savu inteliģenci, izstrādājām sarīkojumu plānu, kas apmierina jauniešu i garīgās, i pasaulīgās dziņas, tādējādi radīdami iekšēju harmoniju un pasargādami jauniešus no kompleksiem un citiem psīchiskiem sarežģījumiem, kuŗi apdraud mūsdienu cilvēku uz katra stūra. Proti, sarīkojumu pirmajā daļā klausāmies referātus vai atceramies kādu rakstnieku. Ar priekšnesumiem piedalās vai nu mākslinieki, vai paši jaunieši. Ir bijušas arī muzikālas programmas. Otru daļu aizpilda latviska ēšana. Tiek notiesāti lieli kvantumi pīrāgu, ābolkūku un desu maizīšu. Tā kā svētku galdu klāj paši dalībnieki, domājams, ka pirms katras jauniešu sanāksmes mātes izlūdzas darba vietās divu dienu atvaļinājumu, kuŗu tad pavada cepot un vārot, maisot un taisot. Kad viss tas beidzot no galda nozudis un sāk uzmākties drūmas domas par matemātiku un kalorijām, pienācis laiks dziesmai „Jo Jancis rijā guļ”. Pilnīgi nesaprotami, kā tādu „neriktīgu” dziesmu var tik daudz dziedāt. Tās popularitāte šad tad sagādājusi klusu sarūgtinājumu pulciņa valdei, jo ir pat bijuši ierosinājumi to apstiprināt par oficiālo pulciņa dziesmu. To nu gan pulciņa valde noteikti nedarīs, jo ir tajās domās, ka pulciņa dziesmai jābūt simboliskai. Un kas gan valdei un tās vadītam pulciņam varētu būt kopējs ar Janci, kas visu dziesmas laiku noguļ! − Šais sanāksmēs jauniešu pēdējā darbošanās izpausme ir dancošana, ko daži tuvāk apzīmē par mīņāšanos, gulēšanu un, it sevišķi pēdējā laikā, par kratīšanos. Ko mēs dejojam? Visu: no sudmaliņām līdz vengerkai, no Vīnes valša līdz „rock'n roll-iem”. Ja kādam tomēr prāts nenesas uz dejošanu, viņš var pievienoties grupām, kas vienā un tai pašā laikā katra savā stūrī iztirzā jaunāko ārzemju polītiku, pārspriež modes, kaislīgi apjūsmo Elvis Presliju − vai pavisam vēsi izskaidro eksistenciālismu. Starp citu, mēs esam 89 skaitā, un mūsu vecums − no 14 līdz 25 gadi. Mūsu sarīkojumi parasti ir slēgti un notiek ne biežāk kā reizi mēnesī, jo galu galā negribam taču izkonkurēt citas organizācijas. Plašāka mēroga sarīkojumi līdz šim bijuši tikai trīs: Jauno autoru vakars, filadelfiešu filmas izrāde un jauniešu dienas „Piesaulē.” Jā, jauniešu salidojumā mēs laikam stingri pārsteidzām savus ciemiņus, ielikdami piecus referātus divās dienās. Bet, nudien, tas tika darīts tikai lielās rūpēs par viņu pašu labklājību. „Piesaule”, kas atrodas gandrīz meža vidū tālu prom no civilizācijas, var diezgan spēji apdullināt katru, kas iedomājies, ka visa Amerika sastāv tikai no mašīnām, un aizmirsis, kāda izskatās aka vai kā šķūnī smaržo siens. Tādā reizē vienīgais glābiņš ir − mudīgi atpakaļ pie tā sauktajām gara mantām. Tā arī mēs bijām plānojuši savu programmu, — jo nevarējām taču pēc sanāksmes, kas vēl pie tam nodarbojās ar „Tautas Atmodas” godināšanu, nodot atpakaļ pārbiedētajiem vecākiem pirmcilvēkus. Citādi „Piesaule” ir gaužām jauka vieta. Tur tikpat mīksta zālīte un tādi paši pelēki akmeņi kā mājās. Arī cilvēki tur daudz tīkamāki, jo tie visi taču esam mēs paši. Tur brīžam liekas, ka neesam vis Ņuhampšīrā, apm. 3 stundu braucienā no Bostonas, bet gan daudz, daudz tālāk.

Juris Bērziņš iepriecina klausītājus ar akordeona priekšnesumu.

Pie kases galdiņa − Jānis Galiņš.

Kā jau minēju, mūsu sanāksmes notiek tikai reizi mēnesī. Pa to starpu nebūt nenodarbojamies ar laika nosišanu, bet gan, apzinādamies savu lielo nozīmi tautas nākotnes būvēšanā, cītīgi cenšamies izkopt i miesu, i garu: dejojam tautas dejas, dziedam draudzes korī, spēlējam teātri, sportojam, piedalāmies draudzes vai citu organizāciju sarīkojumos ar priekšnesumiem un palīdzam uznaglot jumtus jaunajām ēkām draudzes īpašumā „Piesaulē”. Ne teātris, ne tautas deju un sporta grupas neskaitās pie pulciņa nozarojumiem, kā tas redzēts citās vietās, bet ir atsevišķas vienības, kas darbojās jau pirms pulciņa nodibināšanās. Toties pulciņš lepojas ar visu interešu draudzīgu apvienošanu, jo pulciņa sanāksmēs neviens nepiemin līdzību par tukšu bumbu un tukšu galvu un neviens neizteic līdzjūtību kādam, kas pats saviem spēkiem iemantojis trīs centimetru biezas brilles.

Visaktīvākā dabīgi ir pulciņa valde, kas nāk kopā aplam bieži, ar un bez vajadzības. Nē, gluži tā tomēr nevarētu teikt, jo kāds vēl iedomāsies, ka tiek apvainota šīs zemes valdība. Lieta tāda, ka šad un tad kāds no deviņiem valdes locekļiem, gribēdams palielīties ar saviem nesenajiem piedzīvojumiem un labi apzinādamies savas „filibustera” tiesības, visu vakaru nelaidīs nevienu citu pie teikšanas, tā ka gribot negribot valdei jāpulcējas atkal un pavisam drīz. Citreiz kāds ne ar kādu iepriekšēju aplēsi, bet tīras inspirācijas sagrābts, izslēgs elektrību un sveces gaismā sāks lasīt balādes. Tādam sākumam var sekot neizsmeļamas runas par pantmēriem, atskaņām, salīdzinājumiem, vielu un vēl daudziem citiem sīkumiem, ar kuŗu kopsavienojumu dzejnieki mūs cenšas apžilbināt; vai arī pavisam šaušalīgi spoku stāsti, tikai nekādu pārrunu par pulciņa darbību. Un tomēr visbiežāk valde būs redzama svarīgām sejām, nervozām kustībām, pie melnas kafijas un pankūkām, lemjot par pulciņa „būt vai nebūt.”

Šīs, protams, ir ļoti nabadzīgas ziņas par mūsu lielisko pulciņu, jo visu jau nemaz tā nevar aprakstīt. Ar nodomu nav minēti daudzi datumi, notikumi un personu vārdi, jo tos katrs var atrast enciklopēdijā. Un, ja gadījumā mēs tur vēl neesam aprakstīti, tad katrā ziņā drīz būsim.

Aizrāvies Elvis Preslija cienītājs.

Iedvesmota valdes locekle lasa balādes. (Autores zīmējumi)

Meklējiet mūs enciklopēdijā

 

Rasma Birzgale

 

 

..

 

 

 

ĪSS IESKATS ORGANIZĀCIJAS VĒSTURĒ UN MĒRĶOS

Latviešu Studentu Centrālās Savienības /LSCS/ dibināšanas datums ir 1946. gada 28. septembris, kad Vācijā kopējā latviešu studentu organizācijā saslēdzas amerikāņu un franču okupācijas zonu latviešu studentu apvienība /dibināta 1946. gada 5. jūnijā Minchenē/ ar angļu okupācijas zonas latviešu studentu apvienību /dibinātu 1946. gada 15. septembrī Hamburgā/. Par savas darbības mērķi LSCS noteic apvienot latviešu studentus visās zemēs, kur iespējama brīva demokratiska darbība, un pārstāvēt to Latvijas studentu patiesās intereses, kam demokratiska aktivitāte un akadēmiskā brīvība liegta. Lai šos mērķus sasniegtu, Savienība: sasauc latviešu studentu kongresus; izdod apkārtrakstus un cita veida periodiskus vai neperiodiskus rakstu krājumus; sagādā līdzekļus, lai materiāli atbalstītu latviešu studentus; veicina informācijas apmaiņu par studiju iespējām un apstākļiem dažādās universitātēs un augstskolās; veicina latviešu jaunatnes centienus pēc augstākas izglītības; uztur sakarus ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem dažādās zemēs; sadarbojas ar cittautu, it sevišķi baltiešu un internacionālām organizācijām. LSCS augstākais pārvaldes orgāns ir Savienības kongress un prezidijs, ko ievēl Savienības kongresā.

 

PREZIDIJA SĒDE KALAMAZŪ, MIČIGENĀ

LSCS kongresā 1956. gada septembrī Mineapolē /ASV/ ievēlētais Savienības prezidijs ieradās Kalamazū, lai darba sēdē kopā ar aicinātiem ASV studentu Kopu pārstāvjiem pārrunātu organizācijas kārtējos darbus. /Savienības prezidija locekļus kongress izrauga no vienā valstī dzīvojošajiem latviešu studentiem; prezidija darbības pilnvaras aptveŗ laiku no ievēlēšanas dienas līdz jauna prezidija ievēlēšanai nākamā Savienības kongresā./ Patreizējais LSCS prezidija sēdeklis ir ASV, Čikāgā, tāpēc uz sēdi netālajā Kalamazū bija spējuši ierasties visi prezidija locekļi: I. Kinsis /priekšsēdis/, I. Bērziņa, V. Leitāne, V. Vārsbergs, A. Bite, J. Veitmanis, G. Bilsēns. No aicinātiem studentu Kopu pārstāvjiem piedalījās: Kalamazū Latviešu Studentu Kopas − L. Neimanis /priekšnieks/, E. Klungste, M. Venners, L. Lāce; topošās Latviešu Studentu Kopas /Mičigenas universitātē/ Ann Arborā − V. Nollendorfs.

Prezidija priekšsēdis I. Kincis ziņoja: par ierosinājumiem LSCS statūtu papildināšanā; par jaunu biedru piesaistīšanu un Savienības materiālo līdzekļu uzlabošanu, izgatavojot šim nolūkam īpašas biedru kartes kopā ar aptaujas − reģistrācijas veidlapām; par Savienības informatīva laikraksta izdošanas priekšdarbiem; par brošūras: Kas ir LSCS? nepieciešamību latviešu un angļu valodā, lai informētu par Savienības darbu latviešu sabiedrību un internacionālās studentu organizācijas. Sēdē prezidija priekšsēdis paziņoja, ka gadskārtējo studentu dienu vadmotīvs izteicas domā vērst jaunatnes uzmanību uz izglītības nozīmi. − Stipendiju fonda valdes priekšsēdis rakstveida ziņojumā stāstīja par paveiktajiem priekšdarbiem organizētas fonda līdzekļu vākšanas akcijai. − Prezidija loceklis V. Vārsbergs, kas ir 23., 24. marta Studentu dienu Čikāgā rīcības komitejas priekšsēdis, ziņoja par sarīkojuma priekšdarbiem. − Kalamazū Latviešu Studentu Kopas priekšnieks L. Neimanis ziņoja, ka Kopas pilnsapulce noraidījusi LSCS aicinājumu rīkot Savienības kongresu š.g. septembrī Kalamazū. − Topošās Ann Arboras Latviešu Studentu Kopas pārstāvis V. Nollendorfs ierosināja grozījumu organizācijas statūtos, proti, tās mērķos veltīt lielāku vērību un paredzēt materiālu atbalstu tieši latviešu nacionālās kultūras dažādo nozaru apgūšanai, kas nav iespējama svešzemju universitātēs.

 

VĒROJUMI UN JAUTĀJUMI PAR LSCS DARBĪBU

Pa daļai vadoties no informācijas, ko sniedz organizācijas mērķu definējumi statūtos, bet galvenokārt no ziņojumiem pēdējā prezidija sēdē Kalamazū, redzams, ka Savienības darbība koncentrējas divos galvenos punktos: līdzekļu sagādē /Stipendiju fonds/, lai materiāli atbalstītu un „citādi veicinātu latviešu studentu labklājību” /sal. statūtu I. nod. 5. punktu/ /”Stipendiju jautājums ir ļoti svarīgs!” − priekšsēdis I. Kinsis/, un uzmanības pievēršanā izglītības nozīmei /”LSCS vispār rūpējas, lai cilvēks vispār iegūtu interesi par izglītību,” − priekšsēdis I. Kinsis; sal. arī Studentu dienu vadmotīvu/. Ja prezidija priekšsēdis Kalamazū sēdes sākumā minēja, ka šodienas ziņojumu un pārrunu rezultātiem arī jāizteic, jāapstiprina organizācijas eksistences attaisnojums, tad, ievērojot taisni abus jau iepriekš minētos darbības smagumpunktus, netiek visā pilnībā īstenoti statūtos definētie mērķi, proti, ka LSCS pārstāv to Latvijas studentu patiesās intereses, kam demokratiska aktivitāte un akadēmiska brīvība liegta.

Šo Latvijas studentu patieso interešu pārstāvēšana izteiktos ne tikai stipendiju sagādē /latviešu studenti, salīdzinot šīs stipendijas ar tām, ko saņem no savām universitātēm vai vietējās sabiedrības, pirmās uzskata par „simbolisku” palīdzību/, un uzmanības pievēršanā izglītības nozīmei /latviešu centros studējošās jaunatnes skaits attiecībā pret nestudējušo izteicas procentos, kādus varbūt vēl tikai piemin „satelītvalstu” vēlēšanās, kad apzīmē komūnistu partijas uzvaru/. Latvijas studentu patieso interešu pārstāvēšana vispār un galvenokārt izteiktos jaunās, brīvībā esošās latviešu akadēmiskās saimes vienošanā, audzināšanā. Latvijas vēsture māca, ka tautas atmodas laikmets „izauga” svešās universitātēs. Ir vispār pazīstama un arvien no jauna apliecināta patiesība, ka kādas tautas studējošā jaunatne ir šīs tautas brīvības, taisnības un citu ideālu sargi un cīnītāji. Vai LSCS ar savu patreizējo darbību pilnam attaisno savu nosaukumu un mērķus? Šķiet, ka nē.

Ja jautājam, piemēram, kāda ir Latviešu Studentu Centrālās Savienības cenšanās kopējam darbam ar latviešu „veco” akadēmisko saimi /tautas atmodas laikmetā toreizējiem studentiem pat šī „ceļa staba un pieturas punkta” nebija!/, kas trimdā, vispirms, jau sastopama savās organizācijās, dibinātās Latvijas Universitātes laikā un daudz agrāk? Prezidija priekšsēdis gan atzina šo organizāciju pasivitāti un piedzīvoja pārsteigumu, ka, piemēram, konkrēti minot Latvijas Universitātes Studentu Vienību neaktivitāti, „protestam” pacēlās pāris klātesošo vienībnieku rokas, bet viņš neminēja nekādus ierosinājumus „vecās” un „jaunās” akadēmiskās saimes vienošanai. Taču šis ceļš „atpakaļ un uz priekšu” no abām pusēm ir ļoti nepieciešams mūsu tēvzemes interesēs.

Vēl tālāk, taisni Latviešu Studentu Centrālās Savienības vadībā /acumirklī, kā zināms, LSCS pārstāv ASV dzīvojošais prezidijs/skaudrā asumā parādās emigrantu simptomi, ko neapšaubāmi jau manīja agrāk atsevišķos latviešu studentos: izglītība ir priekšnoteikums, lai labāk, ērtāk un vieglāk eksistētu. − Kad Studentu dienu Čikāgā rīcības komitejas priekšsēdis un LSCS prezidija loceklis V. Vārsbergs ziņoja par sarīkojuma kārtību, viņš, minot „paneļa diskusiju” tēmu, visspilgtāk apliecināja šo emigrācijas „progresu”: „Šī tēma ir − Latviešu jaunatnes socioloģiskās un psicholoģiskās problēmas emigrācijā. Ievērojiet, es teicu − emigrācijā, ne trimdā!” /Teoloģijas students V. Vārsbergs 1956. gada 11., 12. augustā ASV latviešu jaunatnes salidojumā Grand Rapidos, Mičigenā dievkalpojumā aicināja jaunatni novērsties no visiem −ismiem, arī nacionālisma, lai tā kalpotu reliģijai un cilvēcei/. Lai kāda būtu motivācija, ka jēdziens „trimda” ir nodrāzts, to taču nevar aizstāt ar jēdzienu − emigrācija. Bet ja to izdara, tad latviešu students ir emigrants, kas labprātīgi ieradies nabadzības vai tamlīdzīgu iemeslu dēļ svešā zemē, lai iegūtu turību un eksistētu. Polītisks bēglis turpretī vienmēr ir trimdinieks un atrodas tikai − trimdā. − Šķiet, šis ir tas punkts, kur LSCS visvairāk stāv krustceļos, kur patiešām izšķirsies organizācijas eksistences attaisnojums.

LSCS, kas apvieno ap 1500 biedru /pēc prezidija priekšsēža I. Kinša ziņojuma/ visās brīvās pasaules zemēs, veic jau lielu un svarīgu darbu, lai latviešu izcelsmes jaunatnei palīdzētu izglītības iegūšanā. Bet šai organizācijai, kā jau tās mērķos minēts, ir daudz citu svarīgu pienākumu: tā ir un tai jābūt jaunās latviešu akadēmiskās paaudzes audzinātājai, uz kuŗu ar lepnumu un cerībām raugās visi, kas ir veci vai nav studenti, bet kam rūp latviešu ļaužu liktenis pie Baltijas jūras.

 

s.s.

 

 

Bradfordas kongress pagājušā gada septembrī izraisīja aktīvu jaunatnes pulciņu un kopu darbību. Tā iesākās jau tūlīt pēc šī kongresa ar jaunas un spēcīgas kopas rašanos Korbijā, veselu sarīkojumu virkni (Bradfordā, Nottinghamā, Korbijā, Leedsā un Londonā), kāpinājumu sasniedzot nupat pagājušajās 3. Anglijas latviešu jaunatnes dienās un kongresā Londonā 9. un 10. februārī. Kongresa praktisko izkārtojumu veica ELJA’s kopa Londonā, kuŗa šo lielo darbu darīja ar patiesu uzupurēšanos un ļoti sekmīgi. Materiālo un morālo pabalstu saņēmām no latviešu sūtniecības Anglijā, LNPL, Daugavas Vanagu un Vanadžu organizācijām un Londonas latviešu sabiedrības, kuŗa bija ļoti atsaucīga mūsu vajadzībām un ar lielu interesi sekoja kongresa un jaunatnes dienu gaitai.

Kongresa „nervu centrs” bija mums laipni atvēlētais Daugavas Vanagu nams. Tur jaunatnes čalas nenorima divas salidojuma dienas. Jau piektdienas vakarā sāka ierasties pirmie kongresa dalībnieki, kā arī ELJA’s Anglijas valde pilnā sastāvā. Nakts pagāja sagatavojot jaunatnes darbu skati un izpildot informācijas lapas pieteiktajiem kongresa dalībniekiem. Agrā rītā sāka rasties klāt arvien jauni jauniešu bari, kas visu nakti bija pavadījuši ceļā, lai varētu iespējami ilgāku laiku pavadīt kopā.

Deviņos no rīta sākās jaunatnes dienu gaita ar izstādes atklāšanu. To pa nakti Maigoņa Pelča vadībā bija sagatavojusi čaklā mākslinieku saime, nelaižot aizmigt arī dažam agrīnam iebraucējam, ņemot viņu talkā. Skatē ļoti kuplā skaitā bija rokdarbi, bet arī gleznu un zīmējumu nebija mazums. Izstādīti bija pat keramikas izstrādājumi. Izstādē ar darbiem piedalījās 13 jaunieši.

Reģistrācijas birojā iebraukušie jaunieši saņēma pat ziņas, kad viņu vilcieni atstāj Londonu (pēc sarīkojuma!)

„Nakts pagāja sagatavojot jaunatnes darbu skati... ļoti kuplā skaitā bija rokdarbi...”

Tajā pašā laikā sāka darboties arī reģistrācijas birojs, kur iebraukušie jaunieši saņēma ziņas par jaunatnes dienu un kongresa norisi, informāciju par naktsmājām, veselu žūksni aptaujas lapu un pat informāciju, kad attiecīgā dalībnieka vilciens atstāj Londonu. Rīkotāju pārdrošākās cerības piepildījās ar uzviju − dalībnieku skaits ap pusdienlaiku bija tuvu simtam un vakarā jau to pārsniedza.

Pēc pusdienām pulcējāmies Daugavas Vanagu nama zālē jaunatnes dienu atklāšanai. Tās atklāja Latvijas ārkārtējais pilnvaru nesējs sūtnis K. Zariņš, uzsvērdams, ka šī ir nevien Anglijā dzīvojošo latviešu jauniešu svētku diena, bet svētku diena visai latviešu sabiedrībai, redzot jauno maiņu tik aktīvu un rosīgu.

Paredzētais ELJA’s valdes priekšnieka apciemojums nenotika, jo viņam neizdevās laikā dabūt vīzu iebraukšanai no Vācijas. Viņa vietā sanāksmes dalībniekus uzrunāja ELJA’s valdes 2. vicepriekšsēdis Pauls Tamsons. LNPL priekšsēdis A. Abakuks izteica vēlējumu: arī jaunatnei ir jācer, ka tā varēs savus spēkus un degsmi izlietot darbam dzimtenē. No DVF un LAKEC sveicienus nesa DVF priekšsēdis A. Alksnītis.

ELJA’s 2. vicepriekšsēdis P. Tamsons nes sveicienus kongresa dalībniekiem.

3. ELJA’s Anglijas kongresa prezidijs. No kreisās: A. Reinhards, I. Strautmale, G. Rožkalns, M. Pelcis (priekšsēdis), G. Tamsons, M. Šmelte, V. Liepiņš.

Dienas nākošajām nodarbībām kongresa dalībnieki sadalījās divās grupās; vieni devās Londonas apskatē Ingeborgas Grosvaldes vadībā, otri, K. Bergmaņa vadīti, devās skatīties vai ņemt dalību basketbola sacensībās starp Koventrijas, Londonas, Bradfordas un Nottinghamas jauniešu komandām. Uzvarētāju godā sīvā sacensībā ar Koventrijas komandu tika londonieši, otri Koventrijas jaunieši, trešie nottinghamieši.

Laiks spēlējot pagāja nemanot un steidzīgi vien bija jāpošas uz koncertu un kongresa balli. Sarīkojums notika ļoti piemērotās telpās. Zālē bija laba akustika koncertam un labāku dejas grīdu nevarēja nemaz vēlēties. Iepriecināja jauno mākslinieku M. Zariņas, B. Arbeiteres, V. Apsītes, T. Lāces, I. Strautmales un J. Krūmiņa pārdomātie vokālie un instrumentālie priekšnesumi. Prieks par kuplajām ziedu veltēm bija kā pašiem programmas izpildītājiem, tā arī skatītājiem. Koncerts un deja bez kongresa dalībniekiem pulcināja vēl ap divi simti Londonas un apkārtnes tautiešu, tā nodrošinot arī jaunatnes dienu materiālo izdošanos. Daudzie laimesti darīja rīkoto lotereju vērtīgu un pievilcīgu. Londonas jauniešu kopa bija gādājusi arī par atspirdzinājumu un maizīšu galdiem, un laba deju kapella apmierināja visādo „kustību” mīļotājus.

Svētdienas rītā Londonas attālumi mūs drusku pievīla, un kongresa sēdes laiks novēlojās par laika sprīdi − lielāku kā piedodamo akadēmisko ceturksni. Dienu ievadīja prāvesta Berga noturētais svētbrīdis, tam sekoja Maigoņa Pelča labi sagatavotais referāts par latviešu trimdas jaunatnes problēmām.

Kongresa darba sēdi ievadīja Gunārs Tamsons ar īsu pārskatu par ELJA’s Anglijas darbību. Kongresu sveica: A. Dzītars (DVF jaunatnes daļa), prāvests Bergs (Ev. lut. baznīca), M. Slokenbergs (Londonas Ev. lut. draudze), Siliņa-Blūmenfelde (mazpulks) un rakstiski apsveicēji − ALJA, ELJA’s priekšnieks u. c.

Lielākais darbs un pūles tika veltītas statūtu pieņemšanai, ELJA’s kongresam Vācijā un turpmākai darbībai. Uzsvēra ELJA’s rīkoto latviešu valodas korespondences kursu nozīmi. Kongresa sēdi vadīja M. Pelcis, prezidijā − I. Strautmale, G. Rožkalns, A. Reinhards un G. Tamsons.

Sakarā ar īso starplaiku starp Bradfordas un Londonas kongresiem pieņēma rezolūciju atstāt amatā līdz nākošajam kongresam 1958. gadā pašreizējo valdi. Revīzijas komisijā ievēlēja J. Akmetu, I. Blūmenavu un I. Fafroti. Nākošais sarīkojums visas Anglijas mērogā būs jaunatnes dienas Almēlijā 17./18. augustā. Anglijā dzīvojošie jaunieši, kuŗi vēlas piedalīties ELJA kongresā Vācijā 1.-5. augustam, lūgti pieteikties pie valdes locekles E. Bulles, 43 Achillen Rd. , London NW6, jo, kopā braucot, ceļa izdevumi būs krietni mazāki.

Sēdes dalībnieki vienprātīgi nolēma uzaicināt sūtni K. Zariņu par ELJA Anglijā goda priekšsēdi. Kongresa sēdi noslēdza dalībnieku kopīgi nodziedātais „Pūt vējiņi.”

Sēdei sekoja filmu izrāde ar Latvijas skatiem bagātu kultūrfilmu un Ungārijas pēdējo laiku notikumu filmējumiem.

Sava raksta nobeigumā gribu pateikties tiem jauniešiem, kuŗi šeit nav vārdā minēti, bet kuŗu nemitīgās pūles darīja iespējamu kongresa raitu norisi, tāpat mīļš paldies DVF un LNPL par materiālo atbalstu un telpām, mājas tēviem un mātēm par lielo pretimnākšanu un pūlēm. Valdes locekļiem Līžukam un Ojāram man trūkst vārdu ar ko pateikties − viņi bija salidojuma dvēsele.

 

Gunārs Tamsons

 

 

---

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

No sirds priecājos par JAUNĀS GAITAS saturu un mūsu jaunatnes drosmi un enerģiju.

Novēlu Jums labākās sekmes darbu turpinot.

Jānis Labsvīrs Indianapolē, Ind.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Vēlēdamies palīdzēt Jūsu žurnālam zelt un plaukt un mūsu jaunatnei līdzi augt, esmu šo žurnālu pasūtinājis vairākām neapzinīgākām ģimenēm, kā arī ievietojis uzaicinājumu avīzē „Laiks” to abonēt, bet tagad vēlētos nākt ar sekojošiem ierosinājumiem:

Vai nebūtu Jums iespējams panākt, lai ārsti un zobārsti Jūsu un citus jaunatnes žurnālus abonētu savam uzgaidnīcām? Tās ir vietas, kur iegriežas jo daudzi tautieši, un viņiem bez šaubām būs prieks šos žurnālus pašķirstīt un palasīt. Dažs labs tiks tādā ceļā ierosināts abonēt tos pats. Sludinājumi par mūsu žurnāliem saprotamu iemeslu dēļ parādās reti, un tādēļ vairums ļaužu par viņu eksistenci daudz nezina. Bet, ja viņi reizi no reizes varētu tos paturēt savos pirkstos, tad viņos mostos interese un vēlēšanās tos abonēt. Bez tam būtu arī svarīgi, lai mūsu avīzes pāris rindās ievietotu kaut vai tikai žurnāla nosaukumu un adresi reizi nedēļā vai divās nedēļās. Vai Jūs nevarētu šādu žēlastību no avīžu izdevniecībām izlūgties?

Imulietis.

P. S. Tos krieviskos izteicienus no Dieva puses nekaisiet iekšā godīgā literatūrā! Vai nezināt, ka daudzi ir alerģiski pret šīs sarmatu valodas skaņām?

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Nelatvisks jau nu man tas uzvārds ir pagadījies un par vari grūti izrunājams, bet es tomēr uzdrīkstos Jums lūgt mani nākošajā JAUNĀS GAITAS numurā pārkrustīt. Mani nesauc vis Daila Jefrots, bet gan Daila Fafrots.

Solos laboties un mēģināt noprecēt vai nu Jāni Jāņa dēlu Kalniņu vai Pēteri Pētera dēlu Siliņu, vai kaut ko tamlīdzīgu, lai atvieglinātu godājamās redakcijas jau tā grūto darbu.

Jūsu Daila
35 Burns Drive,
Corby, Northants
England

REDAKCIJAS piezīme: Mēs Jums pateicamies par aizrādījumu un nožēlojam notikušo.