Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī
Pažobelē, tai siena pūni, kas aiz gravas piekalnē, kur egles dīgst no sēklām un sudraba alkšņi saauguši gar rāvainu avota slīkšņu, ap pusnakti, kad pirmais gailis iedziedājās kādās mājās un saimniece ar lukturi aizgāja uz kūti, lai pārskaitītu savu jēru pulku, pamodās velna bērns un ilgi knosījās, izšķaudīdams dzestrumā pērnās zāles smaržu, kas te gulēja starp saplakušiem grīšļiem, puplašķu šķipsnām un āboliņa galvām. Mēness bija vienmuļi ripojis pa augstām un tumšām debesīm, kuŗās lidinājās pa vieglai pūsmai, līdzi griezdams ēnas un ūdeņus dažādās pasaules malās. Dziļi apakšā, kur zemes lode vēl bija šķidra, kāds grēcīgs eņģelis vientulīgi sēdēja pie uguns un mala savas domas − kas nebija ne labas, ne ļaunas − un planēta pati vienmērīgi griezās ap sevi, atdzisdama izplatījuma saltumā.
Tad avota murdēšanā atblāzmoja cita gaisma, izsvīzdama austrumu pamalē, un nosalušas putnu balsis tai prasīja ēst. Velna bērns kā adatains ezis izritinājis no papārnes un sasukstījās ar salņo blāvumu gaisā; un kaut kur tālāk nogāzē, kur bija vairāk smilšu un viens aprepējis bērzs, pa lupstāja stobulu un gaŗu ledus lāsteku no vecuma pelēkajā ķipī mierīgi pilēja bērza sulas − plik, plik!
Kā tas nu bija?
Sabozis savas adatas, velna bērns atcerējās, ka viņš bija izsviests laukā: šodien virs zemes bija svētku rīts; un viņš bija ņerkstējis un dīcis, pie krāsns tupot un kurinot uguni zem tēva katliem, kas mūždien virda, un bija teicis, ka citur pasaulē ir labāk nekā šajā peklē, kas ir tēva mājas. Un vecais bija pagrābis viņu un izmetis laukā pa dūmeni, traks, dusmās nosvīdušiem ragiem; un viņš bija lidojis gaŗām padebešiem, kas nesa pēdējos cīruļputeņus, bija augstu koku zari saskrāpējuši ādu, un astes pūkas bija ieķērušās avenāju asajās rīkstēs. Smilkstēdams viņš bija ievilcies šajā pūnī, saritinājies par krēslu un saldams iemidzis, pieplacis spārēm, kur tukšs un izsalis karājās vecs sirseņu pulcens.
Bet tur lejā, kur katli mutuļodami meta garaiņus, šķīdinot pasaules ļaunumu no dvēselēm, kas tajā aprepējušas kā ar darvu un taukainu mālu, sēdēja tēvs, rūpju savilktu pieri, jo viņš atcerējās savu dumpību pret Dievu, un viņam bija žēl, ka izmetis savu bērnu uz pasaules, kur ir tik daudz kā nelaba. Jo − bērni taču nekad nav mierā tur, kur viņi ir, kaut arī šeit krāšņu zvērošanā bija silti, un liesmas dūkdamas stāstīja vecomāšu jaunības grēkus.
Pelēks kā kūla, kas mirkusi zem sniega un ko izpurinājis salts rītenis, velna bērns ļēpoja tālāk. Nu dziedāja gaiļi visās malās; un pie strauta, kas, no avota cēlies, tecēja pret rītiem, niedraini izbridis, kāds bērns mazgāja acis. Puspelēkas pūpolu virtenes šūpojās, kad tajās ielaidās putns vai austošas dienas vēsma; un sausie zari, ko krūms nomet, lai nebūtu jātur visu mūžu, bija putnu malka, ko vajag pārnest mājās, lai viss būtu labi.
Uz zemes ir jocīgi tikumi − velna bērns zināja.
Izkāris mazu smailu mēlīti, viņš pieslējās ķipim, izstiepies gaŗš, un laka bērzsulas, kas no lielas tecēšanas taisījās iet pāri malām, ap kuŗām bija savilkusies plāna ledus vižņa, un vajadzēja piedauzīt, lai tā salūztu. Bet − ledum sairstot − rītos pārsprāga kāds pumpurs, zeltainas un sārtas drīksnas locīdamās un trīcēdamas iestiepās debesīs līdz pašam jumam, un mēness nobālēja un noliecās saules priekšā.
Velna bērns to redzēja, pacēlis purnu no trauka.
Kaut kur tālu kāds bija pavilcis zvana valgu, un gaisā, kur nupat bija zvilnējis klusums, niekodamies ar gaiļu dziesmām un sulas plikšķieniem, dunēdamas šūpojās skaņas, no kuŗām bijās tēvs.
Viņš ripoja tālāk − kā ezis, kas pukškēdams ložņā pa kūlu, čabina lapas un ik pa brīžam saraujas čokurā.
Tur kalnā! Pēdīgi velna bērns tur bija uzrāpies. Te bija tas savādais daikts, ar kuŗu varot iešūpot debesīs savu laimi un nelaimi. Kāre būt tajā bija liela, un viņš teica tos pāris vārdu, kas bija ieķērušies viņa smadzenēs un kas bija viņa varā no lielās burvestību grāmatas, ko māte glabāja savā pūra lādē blakus slotai un raganas brunčiem, un raug, viņš jau tupēja uz šķērša, kas lēnām sašūpojās, čīkstinādams vicu vijumus augšā, kur bija baļķis starp divu koku zaru žākļiem. Tad vēzieni kļuva slaidāki, un gaŗām viņa acīm griezās ciņi, pērni zāles stiebri un daži ielāpi saburbējuša sniega, un no augšpuses, no lielajām debesu pļavām bira vizbuļu zilums, ar ko spēlējās viņa rada bērni.
Ezis šūpojas! − kāda balss pieškinda pauguru, tā bija tīra, jo nule bija dzērusi bērza sulas;un tur bija vizuļaini vainagi un madaru virtenes jostas, kas ir trīs reiz ap vidu, lai būtu jautrāk atraisot.
Velna bērns aizvēra acis. Viņš savilkās čemurā un krita, šūpotnes aizsvilpa gaisā, krūklājs un ceri šķīrās un apņēma viņu, un zem kāda celma, kur trupēja porainas piepes, smiedamās par viņa svētku rītu, bija ala, pa kuru var ripot uz leju, ripot, tik ripot un atjēgties pavarda priekšā, kur sadrūmis tēvs urķēja ogles, domādams par laiku, kad viņš sanīdās ar Dievu.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Bet no novada pārnovados aizklīda ziņa par jocīgo Lieldienu rītu, kad meitas redzējušas tai uzkalnā, ap ko upe met līkumu, un kur ir saldākās bērzu sulas, ka ezis šūpojies. Vecās mātes sagāja pulciņā, bažīgi vērās sev apkārt un runājās − ko gan tas varētu nozīmēt!
Vai tik nav uz ļaunu?
Meitām tovasar vējš plucināja zīžu jostas trakāk nekā agrāk. Un piekalnē ilgi ziedēja kaķpēdiņas.
