Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

V. Klētnieks

IDEĀLUS SECOT

Visās trimdas zemēs latviešu skauti šā gada aprīli atskatās uz latviešu skautisma četrdesmit gadiem. Kaut ko no šīs darba atceres manīs arī pārējā jaunatne un visa latviešu sabiedrība − to aicinās svinību sanāksmēs, sarīkojumos un nometnēs.

Tā nu skauti pierādījušies par vecāko latviešu jaunatnes organizāciju, kas sīkstā ziemcieša izturībā izdzina savus spēcīgos asnus latviešu zemē pirmā pasaules kaŗa juku laikos, kupli saceroja Latvijas brīvvalsts pirmajā gadu desmitā un neļāva noēnoties arī vēlākā laikā. Skautu ugunskuri gluži neapdzisa arī otra pasaules kaŗa okupāciju varām trakojot un atkal gaiši atmirdzēja Vācijas nometnēs un citās trimdas zemēs, pat aiz dzeloņstiepļu žoga Beļģijā. Vēl joprojām tie liesmo visās lielākās latviešu „kolonijās” un cenšas iedegt latviešu zēnu un jaunekļu sirdīs apņemšanos: pasaules tālēs augsim vienoti Latvijai!

Kas zēniem skauti, tas meitenēm − gaidas. Arī latviešu gaidām šogad jubileja − pagājuši trīsdesmit pieci gadi kopš latviešu gaidu organizācijas dibināšanās.

Protams, latviešu jaunatnei bija dzimtenē un ir arī tagad trimdā vairākas citas labas organizācijas. To locekļi tāpat kā skauti nāk savās sagaitās, nereti arī nometņo un nēsā savu formas tērpu. Tā īstenībā atliek tikai viena būtiska pazīme, kas atšķir skautus no pārējiem zēniem un jauniešiem − skauts ir apņēmies pildīt savus skautu likumus. Šie skautu „likumi” ir morālu pienākumu kōdeks, kas formulēts attiecīgā vecuma zēnam un jaunietim saprotamā valodā.

Tā vecuma pakāpei starp 12 un 17 gadiem šie likumi nosaka: skauts ir patiess, uzticīgs tēvijai, pašaizliedzīgs un palīdzīgs, draudzīgs un iecietīgs, pieklājīgs, dzīvnieku draugs, paklausīgs, možs grūtībās, darbīgs un taupīgs, tīrs domās, vārdos un darbos.

Lasītājs, kas nebūs iepazinies ar šo kōdeku jau agrāk, jutīsies tā kā vīlies − tie paši tikumi kopš sendienām jau daudzināti latviešu dainās, tie paši izlobāmi arī no kristiešu baušļiem. Pareizi, bet latvieti, kas ignorē šos dainu tikumus, mēs joprojām atzīstam par latvieti; kristieti, kaut arī viņš nepilda savus baušļus, mēs turpinām uzskatīt par kristieti. Turpretī skauts, kas nopietni necenšas ieturēt šos skautu likumus savās dzīves gaitās, vis nevar ilgi palikt skautu pulciņā.

Par to dzirdēta arī zīmīga kritika: kā gan tādi tikumības fanātiķi izauguši iederēšoties 20. gadsimta sadzīvē? Te nu nonākam pie pašas mūsu gadsimta kultūras saknes.

Iespējami objektīvi vērodami tagadējos dzīves apstākļus, mēs ar daudz ko varam būt apmierināti. Cilvēki rūpējas par savu fizisko spēku vingrināšanu un saglabāšanu. Kaut gan mūslaiku civilizācija ļoti samazinājusi fizisko piepūli darbā un ikdienas gaitās, cilvēki atraduši iespējas to aizstāt ar vingrošanu, sportu un āra dzīvi. Higiēna un medicīna tā izkoptas, ka tagadējā civilizētā pasaulē strādnieks var dzīvot veselīgākos un labākos dzīves apstākļos nekā valdnieks viduslaikos. Sevišķs progress vērojams technikā un zinātnē − gandrīz ik dienas cilvēka prāts atklāj jaunas patiesības un likumības. Cilvēces zinātņu pūrs sen vairs nav vienam cilvēkam pārzināms; ikkatrā nozarē vajadzīgi šauri speciālisti, kas vienīgie spēj progresu virzīt tālāk.

Bet apcerot tikumības un morāles progresu, mūsu rokas nolaižas un galvas nokaras. Ja vēl šā gadsimta sākumā un pat laikmetā starp pasaules kaŗiem mēdza runāt par kādu progresu modernās cilvēces tikumos, tagad gadsimta vidū ir gluži skaidrs, ka esam apmēram turpat, kur cilvēce bija tad, kad radās mūsu dainas un visu tagadnes lielo reliģiju svētās grāmatas. Ideāli palikuši tikpat tālu kā toreiz, kad tos iecerēja.

Jo ļaunāki ir tādēļ, ka tagadējā speciālistu laikmetā vairums cilvēku uzskata arī morāles progresu par speciālistu lietu. Tikumu daudzināšana atstāta gandrīz vienīgi baznīcai (pat skolā intellektuālā un fiziskā audzināšana noēno praktisku morālo audzināšanu); rupjāku morāles pārkāpumu gandarīšana ir policijas un tiesu rokās. Daudz iespēju cilvēces morālā audzināšanā ir rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem, bet viņu vairums atzīst morālas mērauklas pielikšanu saviem darbiem par mākslai kaitīgu ierobežojumu. Tautas vēlēti polītiķi nereti uzskata savu rīcību par morāliski attaisnojamu, ja vien nav nonākts tieši sadursmē ar kādu likumu. Pat kārtojot attieksmes valstu starpā, morāle nav nekāda augstā − cilvēku, kas nonāvējis citu cilvēku, parasti soda, bet ar cilvēku, kas nonāvējis tūkstošus, pat miljonus, sēž pie viena galda un līgst līgumus, kuŗus atkal bieži vien nepilda. Pēdējais vārds joprojām sakāms kaŗapulkiem − kam nags, tam tiesa. Atrodas pat nopietni un cienījami zinātnieki, kas domājas pierādījuši, ka nekāds morāls progress cilvēcei nav iespējams, jo ļaunās tieksmes esot cilvēka iedabā. Bet arī labās taču sakņojas turpat!

Vairums cilvēku gan apzinās mūsu laikmeta zemo morāles līmeni, bet tomēr visu piecieš − lai paliek Dieva ziņā! Mūsu senčiem bija labāka dzīves ziņa: palīdzies pats, tad arī Dievs palīdzēs.

Tagadējā atomu skaldīšanas laikmetā vispārēja morāla progresa izraisīšana ir visas cilvēces „būt vai nebūt”. Ja pašlaik vēl atombumbas ir dārgas un nepieejamas, tad jau nākamā paaudzē atomenerģiju, domājams, pielietos jo daudzās dzīves nozarēs, tāpat kā tagad elektrību. Kāda tad nu būs garantija, ka neatrodas kāds Nerons, kam nepietiek ar Romas nodedzināšanu, bet iepatīkas nodedzināt visu zemes lodi? Ar aizsarglīdzekļiem vien te nelīdzēs − ja nolaupa zeltu, gan nolaupīs arī atomenerģiju! Nepieciešams vispārējs morāls progress. Ja pētnieki šai problēmai liktos klāt ar tādu pašu skubu un neatlaidību kā zinātnes un technikas problēmām un arī garīdznieki neturētos tikai pa iebraukto dogmu sliedi, gan atrisinājums rastos. Ir jārodas, ja cilvēce negrib iet bojā.

Tādēļ arī skauti nemitīgi, cits citu balstīdami un mudinādami, dodas pa sava dibinātāja nosprausto morālo panākumu teku. Neatlaidīgā sekošana šai tekai ir pats skautisma kodols, viss pārējais − jaukas nodarbības, rotaļas, sirojumi, nometnes, latviski iekārtotas mītnes, formas tērps − ir tikai palīglīdzekļi, kas palīdz noturēties uz tekas. Skauti nedomā, ka viņu teka varētu derēt visiem jauniešiem; tā līdzēs vienīgi tiem, kam patiks pa to iet − visas skautisma metodes balstās uz brīvprātīgu, nevis piespiedu audzināšanu. Skauti arī nekad nav domājuši, ka tikai tie ir krietni un labi, kas atrodas viņu pulkā. Varbūt paši krietnākie ir palikuši ārpusē un lepnā vientulībā sec pēdas saviem ideāliem. Bet skauti izmanto kopējā gājiena labumus − ko viens pats nejaudāja, to pulkā padarīja.

Tāpat skauti neieskata, ka viņu ietā teka ir vienīgā. Vēl citas tekas ved uz tiem pašiem ideāliem. Tās tikai jāatrod un jāiezīmē, lai pa tām varētu turēties. Katrai jaunatnes organizācijai, kas patiesi grib palīdzēt jauniešiem ieaugt dzīvē, ir nepieciešami noteikti morāli ideāli un mērauklas, jāizkopj arī metodes to sasniegšanai. Jaunatnes organizācijas, kam tādu nav, ir bīstamas − mazgadīgo bandas taču arī sevi uzskata par „organizācijām”.

Gandrīz ikvienam jaunietim pienāk laiks, kad viņš, veidojot savu dzīves uzskatu, gribētu arī visu pasauli pārveidot pēc sava prāta. Šīs ieceres īstenošanai viņš gatavs veltīt daudz spara, daudz ziedoties, no daudz kā atteikties. Šai laikā katra laba jaunatnes organizācija var jaunietim palīdzēt noskaidrot iecerēto ideālu vērtīgumu un ievirzīt viņa sparu lietderīgā gultnē. Tas darāms nevien paša jaunieša, bet arī latviešu tautas un visas cilvēces labā.

Latviešu skauti, soļodami cauri trimdas miglainajiem un akačainajiem brikšņiem, patiesi priecāsies dzirdēdami, ka arī citi lauž savu teku uz ideāliem. Un ja kādā klajākā vietā, kur spirgts sadarbības vējš pakliedēs miglu, tie spēs saskatīt gājējus ceļā uz kopējo mērķi, skauti katrā ziņā novēlēs:

„Lai labi sokas, ideālus secot!”