Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

PERSPEKTĪVAS

 

Kādreiz cilvēki, kad vēlējās ielūkoties nākotnē, apjautājās Delfu Orākulam. Orākuls deva dziļdomīgas un divdomīgas atbildes − un ļaudis viņa pareģojumiem ticēja. Kristus atnesa pasaulē ticību jaunai debesu valstībai. Un cilvēki, apskaidroti ticībā, ar smaidu mira Kristus vēsts dēļ. Bet kam ticam mēs, nākotnē raugoties?

Kad Ungārijā atskanēja šāvieni un sākās viena no asiņainākajām modernā cirkus izrādēm, pasaule šausmās nodrebēja. Un izteica līdzjūtību ... Un Apvienotās Nācijas, ārpus krātiņa stāvot, norāja Padomju lāci, kas krātiņā apkampa Ungāriju savām ķetnām. Un prezidents Eizenhauers deklarēja, ka Savienoto Valstu valdība nekad neesot atbalstījusi sacelšanos pret bruņotu pārspēku... It kā krātiņa apdzīvotāji būtu vainīgi, ka nokļuvuši izsalkuša lāča kalpībā, un tāpēc viņiem būtu šī kalpība mierīgi jāpanes. Daudziem ienāca gan prātā, ka vajadzētu iet palīgā, bet visi vienojās, ka lācis krātiņā mazāk bīstams nekā ārpusē, aizmirsdami, ka krātiņu cēlis pats lācis un pēc patikas to var arī nojaukt. Bet tā arī palika.

Tagad šāvieni apklusuši. Pasaule uzelpo. Ir atkal miers. Krīze pārvarēta, un no tagadnes problēmām mēs varam pievērsties nākotnei. Kāda ir šī nākotne? Gaisa vai tumša? Priecīga? Drūma? Vai mēs varam ticēt pareģojumiem, kas diendienā nāk no valstsvīru mutēm? Vai mums būtu jātic kam citam? Kam? Vai mēs vispār vairs kam ticības vērtam varam ticēt? Vai būtu jātic?

Brīvās cilvēces nostāja pret komūnisma ļaunumu ir bijusi tik ļoti nenoteikta, ka jāšaubās par līdz šim tik svēti turēto un vēl tagad tik bieži pieminēto cilvēcības ideālu dzīvotspēju. Ungārijas notikumi pārsteidza daudzus, un daudzus pārsteidza šausmīgā brutalitāte, kas apklusināja saucienus pēc brīvības. Daudzi pārsteigti nebija, bet atkārtoti sastinga komūnisma vardarbības priekšā. Daudzi sastinga tāpēc, ka bailes viņos ņēma pārsvaru, daži tāpēc, ka bojā gāja cilvēki un neviens viņiem nepalīdzēja, bet lielais vairums tāpēc, ka pārsteigumā vēl vienmēr nespēja visu ņemt par pilnu. Kliedza vai iekliedzās visi, bet palīgā neviens negāja. Un vēlāk palīdzība izpaudās pret šausmu varas nelaimīgajiem upuriem, apberot viņus slavinājumiem, laipnību un cenšoties viņus iespējami ātri nogādāt no pasaules sirdsapziņas durvju priekšas. Cilvēces ideāli tika gan piesaukti, bet visa atbildība par to piepildīšanu atstāta − necilvēkam. Mazais brālis pa to laiku jau bija miris.

Kamēr cilvēce šaubījās par saviem ideāliem, cilvēces vadoņi iedomājās zinām ceļu. Miers jāsaglabā par katru cenu. Jāsaglabā tas stāvoklis, kas ārpus krātiņa stāvošajiem dod cerības vēl kādu laiku palikt ārpusē bez cīņas, bet apspiestajiem − pašnoteikšanās tiesību vārdā − dod tiesības brīvi izvēlēties Sibīriju vai nāvi. Un kaut arī šī izšķiršanās ir skaidra, tie paši valstsvīri nejūtas īsti droši, vēl vienmēr runādami par ideāliem, runādami par patiesību, šķietami ticēdami atrisinājumam kaut kur no ārienes, lai gan visi labi apzinās, ka kaut kad sāksies neapturama lavīna. Tomēr paļauties ārpus cilvēka esošajām varām neviens neuzdrošinās.

Šim laikmetam raksturīga no vienas puses šķietama ticība labajiem ideāliem, no otras − apziņa, ka šo ideālu piepildīšana prasa pārāk daudz upuru. No upuriem cilvēki baidās, un meklē jaunu atrisinājumu, kas apvienotu ideālus ar pašu vēlmēm. Un tā rodas neīsti, sekundāri ideāli, kas stājas veco vietā. Bet šis cilvēcīgais atrisinājums neapmierina, un rodas neziņa, svārstīšanās. Parastie argumenti skan: ir tik ļauni, ka komūnisms apspiež cilvēkus, bet par to vainojams komūnisms; mēs nevaram kaŗot, jo kaŗš ir nemorāls, un ir taču skaidrs, ka komūnisms nevar pastāvēt. Tas ir it kā kad Kristus būtu teicis: slimība ir ļauna, bet par to pati slimība atbildīga; šodien ir svētdiena, svētdienā dziedināt ir grēks, gan slimība aizies pati no sevis. Bet īsta ticība nenodarbojas ar aplinku prātošanu un izskaidrošanos: tā prot atšķirt īstos ideālus no neīstajiem. Mūsu laikmets runā ar apjukuma, neziņas un baiļu balsi.

Abi pasaules kaŗi tika izcīnīti un uzvarēti augstāko cilvēces ideālu vārdā. Un tomēr jāatzīst, Ka abi šie kaŗi beigušies ar galīgu šo ideālu neveiksmi. Hitlers nenāca pie varas nejaušības dēļ − viņš nāca no vācu tautas pazemojuma kā jauns pravietis un ilgu piepildītājs. Un kas par to, ka viņa ideāli bija tālu no demokratijas ideāliem? Demokratija Vācijā bija cietusi galīgu neveiksmi, un tautai bija vienalga, kas ieved kārtību un ved to nākotnē. Tā neglābjami radās spēks, griba, kas noveda pie otra pasaules kaŗa. Šai kaŗā − ironija un paradokss − demokratijas ideālu vārdā cīnījās komūnistiskā diktatūra. Un uzvarēja. Tā vara, kas starp abiem kaŗiem bija samērā nesekmīgi pūlējusies piepildīt pasaules revolūcijas sapni, pēkšņi kļuva par puspasaules noteicēju. Konflikts bija nobriedis vēl pirms pēdējais otra pasaules kaŗa šāviens bija atskanējis. Bet tai brīdī elpu aizrāva divi eksplozijas Japānā, kas nonāvēja tūkstošus un iznīcināja divi pilsētas. Atombumba kopš 1945. gada kļuvusi par jaunu dievu modernās cilvēces debesīs, par dievu, ko cilvēks pats radījis, bet nu vairs nespēj novaldīt. Šis jaunais dievs noliedzis brīvajai cilvēcei darboties, lai iznīcinātu ļaunumu − tā vismaz liekas − un nu brīvā cilvēce ar bažām raugās uz lāča krātiņu, jo arī lācim ir atombumba. Un, kā zināms, lācis netic nekam, pat atombumbas dievam nē. Kaut nu viņam tik neienāktu prātā ...

Ungārijas sacelšanās laikā brīvā pasaule aukstasinīgi pārvaldīja situāciju un glāba lāci no izlaušanās, glāba viņu arī no nāves, laikam cerēdama, ka viņš aizrīsies ar kādu kumosu vai nosprāgs, pārēdies no tām tautām, kas tup krātiņa kaktā ierāvušās. Palīdzēt nevarēja, jo atombumbas dievs pakratīja savu kaŗa pirkstu, un visi tūlīt apzinājās, cik ļoti pārgalvīgi bija rīkojušies ungāru cīnītāji, izaicinādami lāci uz cīņu un cerēdami, ka pasaule riskēs kaŗu, lai viņiem palīdzētu. Kā pēdējo palīdzību ungāru mirušie lūdza brīvajai pasaulei − 100 000 zārkus.

Pārrēķinot skaitļos un salīdzinot ar cilvēces diviem biljoniem, 100 000 nav daudz. Un varbūt tiešām brīvā cilvēce darīja pareizi, neriskēdama šo 100 000 karstgalvju dēļ daudz vairāk. Tāpat Savienotās Valstis, matemātiski aprēķinot, atzina, ka atombumbas upuri Hirošimā un Nagasaki būs skaitliski mazāki nekā kaŗošana līdz galam ar parastajiem ieročiem. Šāda aprēķināšana ir jauns faktors cilvēces vēsturē. Pats cilvēks šais aprēķinos vairs nav indivīds ar savām raksturīgajām īpatnībām, ar savu vienreizīgo esmi, cilvēks ir masas radījums, kuŗa vērtību aprēķina pēc viņa piederības lielākai vai mazākai masas daļai. Šis ir demokratijas princips novests līdz absurdam, un šī principa pielietošanas dēļ jau tagad radies iedīglis jaunam konfliktam.

Šis kvantitatīvi relatīvais domāšanas juceklis nav sens. Tā pamatā ir daļēji pozitīviskā domāšana, kas prasa katru ideju pierādīt taustāmiem faktiem, daļēji zinātniskais relātīvisms, kas nu jau tiek pielietots vietā un nevietā līdz absurdam. Tie paši /?/ amerikāņi, kas tagad tik ļoti baidās no cīņas, lai aizstāvētu absolūtos ideālus, brīvību, taisnību, vienlīdzību, kādreiz paši uzvedās tikpat karstgalvīgi kā ungāru brīvības cīnītāji. Tie ideāli, kas valda tagad, ir veco ideālu nožēlojamas čaulas.

Šāvieni Ungārijā neatklāja tikai komūnisma nežēlību; tie atklāja arī brīvās cilvēces nespēku un apjukumu, svaidīšanos starp veco ideālismu un jauno vēlēšanos uzticēties prāta atziņām. Apvienojamas šīs lietas nav. Ir atskanējušas drošas balsis, kas prasa uzticēšanos tiem pašiem ideāliem, kuŗi vadīja Amerikas revolucionārus. Ir atskanējuši brīdinājumi, ka vilcināšanās šajos apstākļos ir bīstamāka nekā droša rīcība. Ir atskanējuši saucieni pēc vērtību pārvērtēšanas. Bet vēl vairāk ir skanējušas domas, ka ar vēsu prātu viss beigsies labi. Tiešām liekas, ka visi brīdinājumi palikuši neievēroti, jo pašos pamatos rietumu pasaule ir pierādījusi nespēju rīkoties, rīcības vietā prātojot un drudžaini meklējot pestīšanu racionālos domu un uzskatu labirintos vai papīros uz konferenču galdiem. Pat baznīca, kam būtu jābūt ideālisma cīnītāju priekšgalā, pārāk bieži izrāda garīga nespēka un formāla sastinguma pazīmes. Šī ir slimīga dvēseles ievirze, kas nespēj neko novest līdz galam, ceļ visādas mākslīgas aizsardzības sistēmas, vilcinājās, kamēr iekšā norisinās sabrukuma process.

Varbūt tieši tagad − kā tas notika agrāk, vēl pirms iepriekšējā konflikta izšķiršanās − izmesta sēkla jaunam pasaules konfliktam. Apspiestās tautas līdz šim brīdim ticēja tiem, kas sevi sauca par viņu draugiem. Tagad šie draugi draudzības vietā murmina līdzcietības un pašattaisnošanās frāzes. Un apjukumā pat paskaidro, ka sacelšanās pret bruņotu varu nav vēlama. It kā labāk būtu mirt klusi Sibīrijā − nekā ar šauteni vai benzīna pudeli rokās. Protams, tā par daudz tiek kutināta vecā labā sirdsapziņa.

Un ja nu kādreiz sāksies kaŗš − katrā ziņā piespiests kaŗš − un šajā kaŗā − kā tas sagaidāms − brīvā cilvēce izies atkal ar cilvēcības ideālu saukļiem, tad jāprasa, vai kāds šiem saukļiem vairs ticēs tur krātiņā? Vai kāds bez rūgtuma varēs pieminēt savus atbrīvotājus? Tas būs ļoti savāds ideālisms, Kas cīnīsies pret komūnismu − ideālisms ubaga drānās, ietriekts kaktā un spiests cīnīties par savu nožēlojamo eksistenci. Nepieminēsim nemaz gadījumu, ja apspiestās tautas pašas sagraus komūnismu.

Ir liela atšķirība starp brīvajām un apspiestajām tautām tagad. Kamēr brīvās tautas nedroši mīņājas, apspiestajām ir tikai viena cerība − tā pati cīņa, no kuŗas brīvo tautu vadītājiem tik paniskas bailes. Tiem, ko apmīļojušas lāča ķetnas, sen skaidrs, ka nav iespējams mūžīgs kompromiss ar ļaunu varu. Šāda filozofija tomēr dominē rietumu diplomātijā, atombumbas dievam vienmēr draudoši ierūcoties, ja domas novirzās sānis. Bet mūsu brāļiem verdzībā nav laika prātot un klausīties uz moderno dievu: viņos ir dzīvs tas irracionālais spēks, kas liek cīnīties un mirt par tām vērtībām, kuŗas tikai saslimušas dvēseles var iedomāties likt konferenču galdos, dalīt, griezt un lāpīt. Viņi ir radikāļi, tāpat kā tie, kas runā viņu vārdā, tiek saukti par radikāļiem. Mūsu vērtību skala noslīdējusi jau tik zemu, ka Kristu, ja viņš šodien nāktu pasaulē, nevien sauktu par „kaŗa kūdītāju”, bet varbūt pat ieliktu drošā vietā par subversivitāti.

Kad būs beidzies lielais brīvības kaŗš, jauns konflikts būs tikpat kā neizbēgams. Šis konflikts ir jau sācies: konflikts starp absolūto ideālismu un relatīvo materiālismu. Ir maz ticams, ka tās tautas, kuŗas tika pasargātas no abu pasaules kaŗu šausmām, ir gatavas reliģiskai un ētiskai atdzimšanai, jo no grāmatām šādai atdzimšanai nenākt. Bet tā ir nepieciešama, nevis lai glābtu mūs no komūnisma, bet gan, lai pasargātu mūs no mums pašiem. Mūsu pašu cilvēcīgās perspektīvas ir par šaurām, lai mēs varētu droši noteikt savus, kur nu vēl tautu un visas cilvēces ceļus. Mēs gan mēģinām kļūt neatkarīgi no augstākām varām, bet šis mēģinājums beidzies ar galīgu neveiksmi. Tikai atgriešanās pie absolūtiem ideāliem, pie nešaubīgas uzticēšanās un ticības Tam, kas neredzams dara visu un redz visu, var vest mūs pie mūsu sūtības īstās izpratnes. Cilvēkam jābūt mazliet trakam, lai viņš veiktu lielas lietas. Bezrobežu relātīvismā, paši saviem spēkiem maldoties un „paturot vēsu prātu”, mēs aizklīdīsim paši no sevis.

No šī viedokļa raugoties, komūnismam varbūt ir lielāka nozīme, nekā mēs iedomājamies. Varbūt pat lielāka pozitīva nozīme nekā mēs atļaujamies piedēvēt, jo šis absolūtā ļaunuma princips rāda ceļu atpakaļ uz bezkompromisa labumu. Rietumu civilizācijā gan ir daudz vērtīga, no kā var mācīties, bet rietumu civilizācija ir pazaudējusi viengabalainību pašā kodolā. Šis kodols būs jāatgūst, lai arī pozitīvās vērtības neizkliedētos un neizsīktu. Daudzreiz liekas, ka rietumiem derētu pārdzīvot komūnismu, lai apspiesto tautu ciešanas kļūtu šīs puses cilvēkiem reālas. Un varbūt tiešām šis būtu labākais atrisinājums, labākā drošība jaunas dzīvot spējīgas cilvēces nākotnei.

Kādreiz ļaudis vēl ticēja spēkiem ārpus sevis. Un paļāvās šiem spēkiem. Modernais cilvēks, speŗot pirmos patstāvīgos soļus, ir aizgājis daudz greizāk nekā senais grieķis, Orākula dziļdomībām un divdomībām klausot.

Aivars Ruņģis