Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

 

Paulīne saka, ko man jālienot aiz aizkariem, noraušot, noplēsīšot, noķēpāšot. Bet es izliekos, ka nedzirdu. Stāvu aiz aizkara un skatos laukā pa logu. Daudz saskatīt nevaru, mana galva tikko sniedzas pāri palodzei. Bet es varu redzēt pretējās mājas skursteni un jumta galu, un divus baložus tur tupam saulītē.

Pak! ... kaut kas nozib gar logu, no augšas uz leju. Un pēc brītiņa atkal − pak, pak... Tur kaut kas krīt zemē! Kas tas ir? Un, klau, atkal, pak, pak... Ceļos uz pirkstu galiem un stiepjos, bet zemi saskatīt nevaru. Pieliecos pavisam tuvu rūtij, nejauši pametu acis uz augšu. Āā! Re, kas tur ir! Tur ir jumta mala ar sniegu! Un mazas, saulē mirdzošas lāstekas, un visa jumta mala slapja, pārklāta ūdens pilītēm, un tās krīt zemē − pak, pak − te vienā vietā, te otrā, bet visvairāk tur no divām lāstekām. Nozib saulē gar logu kā lieli, balti zirņi − pak! − un zemē ir!

Tā!

... ko es te pie loga varot lūrēt, Paulīne brīnās, te nekā neesot. Es laikam tukšā gaisā skatoties, hā, hā. .. Bet kā tad te nebija! Lūk, tur pāri pretī bija skurstenis. Un jumts. Un abi baloži. Un nu bija atradies vēl kas jauns − lāstekas un pilītes −pak, pak, un zemē! Kā tad nebija... Un varbūt, ja es uzmanīgi skatīšos, atkal kaut kas atradīsies! Jā! Man tikai jāskatās!

Es skatos un skatos, pieri rūtij piespiedusi.

Bet tad man uzreizi ir tā, it kā sirds krūtīs nupat, nupat apstātos pukstēt. Man kaut kas pēkšņi ienāk prātā − vāij! − un tas ir kaut kas tāds, ka visas lāstekas un baloži acumirklī aizmirsušies. Pasitu aizkaru sānis un, cik tik ātri varu, laižos uz tētes istabu.

„Lēnām, lēnām! Ak tu manu dieniņ! Tu patiešām vienreiz norausi visas tās gardīnes zemē!” Paulīne nosauc, bet es jau esmu projām.

Ieskrienu rakstamistabā. „Tēti!” saucu aizelsusies, „Tēti... sniegpulkstenīši!...”

Viņš iztraucēts paceļ galvu no papīriem un grāmatām noklātā rakstāmgalda. Stingrs skatiens. Divas lielas, stāvas krunkas pierē.

„Tu taču zini, es tagad strādāju...”

„Tēti − bet sniegpulkstenīši! Varbūt, ka sniegpulkstenīši uzlīduši! Tu biji aizmirsis!” − Ai, mēs taču katru gadu gājām skatīties, kā sniegpulkstenīši nāca augšā!

„Sniegpulkstenīši?...” tētis pārprasa kā tikko atmodies. Viņš atlaižas atpakaļ krēslā. Pamet skatu uz logu, uz zilajām debesīm. Domīgi paskatās atkal uz mani. „Mm... var jau būt gan... martam beigas −”

„Nu jā, nu jā!” saucu, manīdama, ka viņš beidzot sāk aptvert, kas par lietu. „Nu?!”

Tētim pierē kaut kas nolīdzinās. Viņš nomet zīmuli uz galda, viņš saka pavisam citā balsī:

„Un tu domā, ka mums būtu jāaiziet uz dārzu apskatīties?...”

„Nu jā! Es skriešu saģērbties!”

„Pagaidi, pagaidi! Pastāvi te vēl vienu minūti! Pasaki man vispirms, kā tev tas ienāca prātā?”

„Man? Es nezinu. .. Man uz reizi ienāca prātā!”

„Nu, bet kā? No kurienes? Padomā labi!”

Es visiem spēkiem mēģinu atcerēties un pateikt, lai tikai mēs ātrāk varam iet uz dārzu. „Es... es stāvēju pie loga.. . un tur pilēja... Un tad uzreizi... Nu − iesim!”

Tētis izstiepj roku un pievelk mani pie sava krēsla. „Ak tu Bencīt!” Viņš smaidīdams skatās manī, noglauda man matus. „Zini, kā tas būs bijis? Tu būsi saodusi, ka pavasaris nāk!”

„Saodusi?... Nē! Tēti, es nekā nesaodu! Nu nāc, iesim!”

Mēs saģērbjamies, uzvelkam mēteļus. Tētis uzauj augstos aizsargu zābakus, es savas gumijas botes − laukā vēl daudz sniega. Māmiņa, pamanījusi, ka mēs taisāmies uz dārzu, tūliņ iebilst: „Vai tad jums tiešām bij’ jāiet? Sabridīs tam bērnam kājas... sasaldēsies... dabūs iesnas... kļūs slims...” Bet tā jau viņa vienmēr. Mēs ar tēti tikai kaut ko atņurdam. „.. − mūžīgi jāizgudro kaut kas! Un tad nāks atpakaļ nolāčojušies, pienesīs visas kāpnes ar sniegu...”

Nu mēs esam gatavi. Tētis galvā neliek neko. O, tas izskatās tik pavasarīgi! Es savicinu rokas un saku:

„Es arī iešu tāpat − pliku galvu!” un man ir tāda sajūta, ka tūliņ varētu kaut kur aizlidot.

„Pliku galvu! Ko nu vēl nē!” iesaucas māmiņa un stingri uzbāž man galvā biezo, brūno ziemas cepuri.

Ai, kā man uzreizi iesāpas sirds!... Mirkli palieku sastingusi stāvam. Krūtīs man kaut kas spiež, liels akmens tur veļas... Manam priekam uzmesta brūnā ziemas cepure... Lūpa velkas pati no sevis, ai, kāpēc, kāpēc tādu cepuri!...

Tētis ņem mani pie rokas: „Ko nu vēl tu te nesāksi! Nāku! Mēs ejam!”

Kāpnēs viņš noliecas un pačukst man pie auss: „Kad mēs aiziesim uz dārzu, tu varēsi to cepuri noņemt! − Kad nāksim atpakaļ, tad atkal uzliksim... Nu, ko tu saki?”

Es paskatos uz augšu tētī. Samirkšķinu acis. Mans prieks nāk atkal atpakaļ!

Vispirms mums jāiet pāri sētai. Tā izskatās raiba: tur ir vecas sniega kaudzes, vietām nokusuši melni plankumi, dubļi, slapji akmeņi. Un visur ūdens. Tas skanēdams līst no caurulēm pie māju sienām, pil no jumtiem, skrien pa renēm, pilda sētas apaļo akmeņu spraugas.

Aiz zemās koka mājas, kur dārza malā dzīvo vecmāmīte un vecaistēvs, ir vārtiņi. Pa ziemu tie aizslēgti, un kamēr tētis tos atver, es stāvu pie sētas un caur dēļu spraugu skatos dārzā. Tas guļ saulē kluss un gaišs. Zem kokiem un krūmiem sniega kupenas, mazliet saplakušas, bet baltas un neaizkārtas. Ilgi te neviens nav nācis. Mēs izejam uz celiņa starp ērkšķu krūmiem un brienam pa sniegu.

„Vai tikai būs ...” bailīgi ieminos, „te jau pavisam kā ziemā...”

„Nav vis!” saka tētis, „paskaties!” Mēs apstājamies, un tētis rāda atpakaļ uz mūsu pēdām sniegā. Tanīs ir ūdens. „Tā vairs nav nekāda ziema, Bencīt!”

Varbūt, ka būs!...

Brienam tālāk. Sniegpulkstenīšu vieta ir dārza pašā viņā malā pie lapenes. Nu jau esam tuvu. Mēs saskatāmies. Es saspiežu tētim roku. Sirds man sit: būs vai nebūs?. .. Būs uzlīduši vai nebūs?... Kaut būtu!

Pie lapenes dienvidu sienas sniegs vietām nokusis, atsegdams melnu, robainu zemes malu. Ātri pārlaižu tai acis, kur ir, kur ir?... Nav! Vaīī.. . Bēdīgi paskatos tētī. Bet viņš stāv man līdzās, skatās lejā uz mani un smaida. Viņš ir ieraudzījis!

„Tēti, kur? Kur ir?...”

„Nu paskaties taču! Tev pašā degungalā!”

„Nav! Es neredzu!”

„Nu apskaties taču! Tu jau no uztraukumiem nemaz neskaties!”

Es noriju siekalas un acīm ieurbjos dobē. Sniegs. Slapjš, graudams sniegs. Ūdens lāsīte, iemirdzas saulē, norit no sniega un pazūd zemē. Nav. Tumša, mitra zeme. Balts, noskalots koka gruzītis. Zaļš stikliņš. Nav. Atkal sniegs. Plāna, saledojusi sniega kārtiņa pār zemi... tur... Tur!

„Re! Tēti, tur ir! Ir, ir! Es redzu!”

„Nu tad beidzot!”

Notupjamies dobes malā un skatāmies. Divās vietās no zemes izlīduši sniegpulkstenīšu asniņi, īsi, stingri, zaļi asniņi. Citam galotnīte tikko laukā no zemes, tikai zaļš punktiņš. Bet kādā vietā asniņi uznākuši zem plānas ledus kārtiņas, un daži izspraukušies tai cauri. Tavu brīnumu! Es rādu tētim uz tiem ar pirkstu:

„Tēti, bet kā viņi to varēja? Viņi taču ir mīksti, un ledus ir ciets!”

„Viņi ir dzīvi, Bencīt, tāpēc.”

Dzīvi...

„Viņiem nemaz nesalst?”

„Nē, viņi pieraduši! Par to jau viņi ir sniega pulkstenīši!”

Sniega pulkstenīši...

„Bet, tēti, es nevaru un nevaru saprast, kā viņi nesalocījās! Kā viņi varēja iznākt cauri cietam ledum ? Tik mazi! Vai tas nav brīnums?...”

„Tas ir brīnums,” tētis saka lēni. „Tas ir liels brīnums, to es tev arī nemaz nemāku izskaidrot...”

Saule spīd. Es jūtu tās siltumu cauri mētelim sev uz muguras. Man priekšā, turpat aiz sniegpulkstenīšiem liecas saules apspīdēti pelēki zari, krūmi, kas aug pie lapenes sienas. Es novelku cimdu un pielieku tiem roku. Mazi, cieti, vēsi pumpuri...

Tētis stāv piecēlies. „Nu − mums būs jāiet atpakaļ. Rīt atnāksim atkal.”

Es uzcēlos. Kāds saules stars iespīd man acīs. Vai! Cepure!...

„Tēti! Es nemaz nenoņēmu to cepuri! Pagaidi!”

„Nu rītā!”

„Nē, pagaidi! Tu pats teici!” Tētis noplāta rokas un paliek stāvam. Tad viņš saka: „Nu tad noņem žigli! Es pa to laiku vēl aizbridīšu apskatīt jaunās ābelītes.”

Es noņemu cepuri, izpurinu matus. Aā! Pavisam cita lieta tā bez cepures! Izgrozu galvu uz visam pusēm. Man liekas, Ka skaidri manu, kā maigi, vēsi pirksti izlodā man pa matiem, noglaužas gar deniņiem, ausīm, pieri − − Ū, kur labi!

Rokas man ceļas uz augšu, es sakustos, man gribas palēkties... Bet no tā nekas lāga neiznāk, manas lielās botes iegrimušas sniegā, mētelis traucē − Es samiedzu acis un pastiepju seju pretī saulei, un stāvu tā. −

Tad tētis atnāk no ābelītēm, un mēs brienam atpakaļ. Čap, čap, čap, izkurtējušais sniegs čaukst zem mūsu soļiem.

„Nu, tu redzēji, ka bija!” tētis sapurina manu roku.

„Jā! Un rit atnāksim atkal! un tad redzēs, vai viņi pa nakti būs paaugušies... Tēti, un kad viņi sāks ziedēt − drīzi ?...”

Pie vecmāmītes mājas tētis apstājas un saka, lai es žigli ieskrienu un pasaku labdienu. „Istabā labāk nemaz neej, tev kājas...” viņš nosauc man pakaļ.

Iesteidzos mazajā priekšnamā. Paveŗu vecmāmītes durvis. Ēdamistaba tukša, neviena nav. Silts un kluss. Uz galda guļ avīze. Smaržo pēc ābolu ievārījuma, vecmāmīte laikam virtuvē. Es ieliecos durvīs, kājas atstādama priekšnamā, un saucu:

„Labdi-ien! Vecmāmīt, mēs ar tēti bijām dārzā... Sniegpulksteņi izlīduši! Nu es atkal eju... atā, atā!”

 

Jaunā Gaita