Jaunā Gaita nr. 80, 1970

 

TRĪS DZIESMU SVĒTKI 1970. GADA VASARĀ

Nākotnei pievērsts skats Rīgā, Toronto un Losandželesā

 

 

 

Dziesmu svētki, kā to varēja sagaidīt, ir radījuši pārrunu vielu, kas pietiks vismaz gadam: savā ziņā tas jauki, jo te ir iejaukta visas latviešu kultūras tālākā ritēšana gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi.

Vai skatītāju, koristu un dejotāju skaitļi runā par labu vecajai, vidējai vai jaunākajai paaudzei? Ko no visiem šiem skaitļojumiem var secināt? Vai te būtu jārunā par kādas kollektīvas vainas apziņas manifestāciju? Vai emigrācijas latviskums ir iegājis jaunā fāzē? Vai agrāko laiku, resp. Latvijas brīvvalsts nacionālisma izpausmju intrinsiskā vērtība atbilst šā laika realitātēm?

 

*

 

Dziesma, mūsu saite, protams bija lielākā pulcinātāja – 46.000 klausītāju koncertā Rīgā, 14.000 – Toronto, 2.500 – Losandželesā. Visspontānākos aplausus un piekrišanu visos trijos svētkos izpelnījās tieši jaunie latvieši, vienalga, vai tā būtu aktrise Lolita Lejiņa Losandželesā, dzejnieks Pāvils Johansons Toronto vai Latvijā Valsts universitātes koris Rīgā.

Vai dziesmu svētku arējā forma atbilst mūsu kulturālajām tieksmēm? Dažos apcirkņos bija rūkšana par dziesmu svētku parādes izmešanu Toronto. Protams, toreiz nezināja, ka koŗi ieradīsies kopkoncertu zālē pa vienam, katrs ar personālu pieteikšanu: lūk, te mēs esam! Aplausi rādīja, ka plašajai publikai šāds parādes veids patika gluži labi.

 

*

 

Rīgā svētku dalībnieku svinīgais gājiens trīs kilometru gaŗā kolonnā no Komjaunatnes krastmalas līdz „Daugavas” stadionam virzījās divarpus stundas. Ceļa gaŗums – 3,5 kilometri.

 

*

 

Kanadiešu kritiķiem nebija nekā laba sakāma par simfonisko koncertu Toronto. Vai mūsu mūziķi ir pārāk konvencionāli? Jeb vai programmas izvēli vajadzētu dot Dr. Ponem un viņa amerikāņu mūziķiem? Šis gadījums liek atcerēties, cik slikti Latviešu preses biedrības priekšnieks pirms kāda laika apkārtrakstā izteicās par kādu Nobela prēmijas saņēmēju literatūrā, beigās secinot, cik labi, ka mums, latviešiem, tādu nav!

Iznāk, ka mūsu latviskie kultūras mēri jeb aršīnas ir mums pašiem labi diezgan. Pareizi: līdz šim neesam panākuši, ka mūsu speķa pīrādziņus ēstu lielās tautas. Itāliešiem izdevās ar picu, poļiem ar desām, vāciešiem ar skābiem kāpostiem, bet mums vēl nekā.

 

*

 

Pēc turpat simtgadu vecas tradicijas Rīgā notika priekšsvētku koŗu sacensības. Katrs koris dziedāja četras dziesmas – obligāto, izvēles un izlozēto dziesmu no dziesmu svētku repertuāra un vienu brīvas izvēles dziesmu ārpus tā (obligātās dziesmas: jauktajiem koŗiem – E. Melngaiļa „Rožu lauks”, sieviešu koŗiem – A. Skultes „Dzimtenes vasara” un vīru koŗiem Alfr. Kalniņa „Šurp, brāļi”).

Par šo sacensību Silvija Stumbre raksta L un M 1970. g. 25. jūlija numurā:

Ļoti daudz labas koŗa mūzikas izskanēja brīvās izvēles priekšnesumos. Daudzi kori dziedāja skaistas – un arī samērā grūtas dziesmas, nebaidoties, ka tās varētu neizdevīgākā gaismā parādīt viņu spējas nekā dziedot sen pārbaudītas, populāras dziesmas. Šāda attieksme liecināja par koru nopietnu, mērķtiecīgu repertuāra ievirzi, tādēļ skate, kurā atskanēja vērtīgie, interesantie kora darbi jo bieži neatgādināja vis sacensības, bet īsti labu koncertu. Lielākā daļa no brīvās izvēles dziesmām bija mūsu republikas komponistu kora mūzika. Blakus tādām pazīstamām dziesmām kā M. Zariņa „Madrigāls”, dziesmām no svītas „Taizela brīnišķīgie piedzīvojumi”, S. Broka apdarināto „Aiz ezera augsti kalni”, klausījāmies arī J. Ivanova „Kluso dziesmu” („Absolventi” – diriģents P. Kvelde) sevišķi noskaņām bagātā un nevainojami izstrādātā priekšnesumā. Šķiet, bijām liecinieki minētās J. Ivanova dziesmas visizteiksmīgākajam sniegumam, kāds jebkad skanējis. Vairāki kori dziedāja kompozīcijas no pašu pēdējo gadu ražas – dramatiskajā izteiksmē sevišķi piesātināto, ietekmīgo V. Kaminska „Dzimteni” („Dziedonis”) un gluži pretējā raksturā veidoto, jau pieminēto „Mani smiekli”, vēl R. Kalšana „Ja tu dzimteni mīli” (RPI vīru koris), P. Dambja „Dziedāt gribu” („Juventus”), Im. Kalniņa „Mana jauno dienu zeme” („Zemgale”). Kā pārsteigums skates klausītājiem nāca A. Skultes plašās kora balādes „Tā guļ bērni” pirmatskaņojums, kuru sniedza mūsu kora mūzikas aktīvākais popularizētājs un stimulētājs – sieviešu koris „Dzintars”.

 

*

 

Vai Losandželesas dziesmu svētki dzima zem nelaimīgas zvaigznes? Grūti pateikt. Ziemeļkalifornietis, kas parakstījies ar „un” ZK Apskata 1970. g. jūlija/augusta numurā kritizē:

„Koncertzāle vēl pildās. Esmu laikus. Pēc brīža klusums. „Man tas gods iepazīstināt auditoriju ar prominentiem viesiem.” Teikums iecērt kā ar veseri. Varbūt tā jau Latvijā runāja. Nezinu.

Jāzeps Vītols, Jāzeps Vītols, Jāzeps Vītols, Jāzeps Vītols, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Jānis Mediņš, Jānis Mediņš un Jāzeps Vītols. Pirmā daļa. Mēģinu atrast ko latviski īpatnu šajos darbos. Dzirdu tikai impresionisma disharmoniju – tātad pasaules mūzikas ietekme.” Par ļoti sekmīgu sarīkojumu izvērtās tautas deju kopuzvedums Toronto. Ar. A. Štrombergu mūziķu priekšā un ar Daci Kārkliņu pie mikrofona kājas atraisījās simtiem dejotāju. Ģeometriskie sapludinājumi un etnogrāfiskās virsbūves ienesa lielākas dimensijas un demonstrēja, ka šajā virzienā pastāv lielas jaunrades iespējas. Te choreografiem, mūziķiem, kokļu ansambļiem un tautisko tērpu darinātājiem atveŗas liels darba lauks. Taisni te varētu radīt cittautiešiem piemērotus „kultūras manifestācijas” paraugus.

 

*

 

Mūsu daiļamatnieki, sadzirdēdami Laimoņa Mieriņa reiz formulētā „latviskā baroka” ietekmes podos, svečturos un tautiskās lādītēs, šoreiz bija pacentušies izravēt nezāles – dažs labs artifakts priecināja ar tīrību, vienkāršību, apdares raupjumu un formas tīkamību kā Toronto, tā Losandželesā. Ir jauki redzēt, ka baismīgie dīvainie intarsiju šķīvji sāk lēnām pazust no apgrozības. Pavisam spirgti gar sienām drūzmējās Veltas Vilsones audumi.

*

 

„Oficiālais” Toronto svētku rakstnieku rīts savu gravitācijas centru atrada viesa J. Andrupa referātā: lai tik dzejnieks darbojas savā nodabā un nežvadzina saukļus, tad radīsies dzeja. Pretstatā lielākā daļa autoru pienesa „uzmudinājuma un cīņas” dzeju ar parastajiem lirikas – kodoldomas putekšņiem. Bija dažiem arī sava veida humors, kas itin draiski aizpūta dzeju mazliet tālāk. Patiesībā šo rītu objektīvi vērtējot, būtu vēlreiz jāatreferē Klīvlendas līdzīgais notikums, jo abu rītu autori kopā it kā veidojot emigrācijas literāro seju, galvenokārt bez vai ar sirmiem matiem. Referenta J. Andrupa pārliekā objektivitāte interesantā veidā sakrīt ar Ceļa Zīmju parādīšanos no jauna.

 

*

 

Dr. V. Gulēna vadītās jauno latviešu kultūras nedēļas „Balsis 70” bija sarīkojums, kas vai nu ļoti labi vai ļoti slikti patika. Taisni šis atzinums ļoti svarīgs, jo norāda plašāku iesaistīšanos, subjektivitāti skatītājā – klausītājā; kā parasti – jauna formāta samēriem ir jānostiprinās ļaužu prātos tā, lai viens Mao attēls – pie O. Vācieša dzejoļa „Mani tulko ķīniski „ – nesagrautu kontinuitāti. Vizuāli šoki dažkārt neļauj momentā izlobīt programmas nolūku. Protams, kā jau lielākai daļai mūsu sarīkojumiem, arī „Balsīm 70” bija savi techniski defekti, taču dzeja palika neiedragāta. Klausījāmies gan emigrācijas, gan Latvijas dzeju gan dzīvā, gan skaņu lentes izpildījumā. Kopā ar „Nākotni 70” šie bija gaŗākie latviešu dziesmu svētki.

 

*

 

Uldis Ģērmanis atnāca, ieraudzīja, uzvarēja un aizbrauca. Viņa aktuāli izsvērtais, krietni pamatotais un elastīgi noformētais referāts „Kam par labu nāk kultūras sakari ar Latviju” iebāza kabatā otru līdzīgu referātu.

Referents Ģērmanis lika dažam labam piepampt, dažam atslābt, līdz pašās beigās kāds emocionāli satriekts vidējās paaudzes tautietis iesāka viesi tincināt.

Runājot par sakariem, Uldis Ģērmanis tos ieteica visiem garīgi neiedragātiem, domāt un darīt spējīgiem, kam rūp mūsu tautas nākotne un kam nepietiek ar trimdošanu vien.

 

*

 

Kollēgas Raiņa Cedriņa referāts (158 pārdotas biļetes) vajadzīgi polarizēts iepretim Ģērmanim (260 pārdotas biļetes), labi derēja tiem tautiešiem, kas vēl aizvien glabā Latvijas īpašumu atslēgas, ar kuŗām tie pierādīs kādreiz, ka vēl aizvien ir īstie īpašnieki pēc tam, kad īstenosies LNAK valdes priekšsēža Tālivalža Kronberga Latvijas nākotnes atbrīvošanas plāni.

Jā, vai tiešām mūsu vidū dziesmu svētkos mēs jau redzējām mūsu nākamo ministru prezidentu? Jo mēs, Rietumiem uzticami, sastādīsim mūsu jaunās valsts kabinetu...

 

*

 

Viens no ievērojamākiem literārajiem sarīkojumiem Kanadas dziesmu svētku laikā, kas izpelnījās negatīvu preses uzmanību, bija jauno talantu parāde „Mūsu dzejnieki”, kas notika „Nākotnes 70” programmas ietvaros. Mūsu presē pret šo iepriekš neieplānoto notikumu sacēlās kaut kas līdzīgs mazai vētrai pīļu dīķī – gan LPB Kanadas kopas oficiālais protests, baidoties no publikas uzmanības novēršanas galvenajam rakstnieku rītam, gan dažas ļoti zemas kvalitātes reportāžas Latvijā Amerikā. Tomēr kā publikas atsaucība darbdienas pēcpusdienā, tā dzejnieku priekšnesumu kvalitāte liecināja lieku reizi, ka nav uzsveŗama kaut kāda plaisa starp vecās un jaunās paaudzes dzeju, bet tikai starp labu un sliktu dzeju, starp skanīgām, retoriskām frāzēm un dzīvu, izjustu aktuālu pārdzīvojumu. Ir jāpieņem, ka tas dažreiz izpaužas satura un stila meklējumos, kas ne vienmēr pa prātam tradicionālajam klausītājam. Būsim atklāti – zem nacionālo vai ētisko vērtību seguma nereti slēpjas garīgs un māksliniecisks sastingums.

Dzejnieku virknē bija gan visjaunākie, kā Baiba Kaugare, kuŗas pirmo dzeju grāmatu gluži svaigu no spiestuves varēja iegādāties pie durvīm, tā vidējās paaudzes pārstāves Velta Toma un Ingrīda Vīksna. Tematu dažādībā iezīmējās samērā spilgti vadmotīvi – galvenais par dzimteni, mūsu sakariem un attiecībām pret to. Ir zīmīgi, ka tiekšanās pēc dzimtenes nav tikai vecākās trimdas paaudzes privilēģija. Par šo viņiem gandrīz nezināmo līdz šim miglā tīto zemi tikpat intensīvi sapņo un runā arī mūsu jaunie dzejnieki – bet ne no pagātnes perspektīvas.

Jāpiebilst gan, ka daļa dzejoļu lasīta Toronto jau agrāk. Vispār, diezgan daudz šajā ziņā grēkoja arī citi autori, lasot iepriekš iespiestus un pazīstamus darbus. Tālākais viesis, Richards Rīdzinieks, rūpīgi slēpdams savu vārdu no publikas, lasīja dažus „konfrontācijas dzejoļus”, uzsveŗot gan kritušo kaŗavīru neaizmirstamo upuri, gan arī no otras puses pārmērīgo kapakmeņu kopšanu. Neatbildēts paliek jautājums–

Salauzt var visstiprāko
Putekļos pārvērst visskaistāko
Kādēļ? Par ko?

Jauno dzejnieku īsti pārdzīvotais sniegums palaikam atbalso to tautas balsi, kas jāsadzird ikvienam, kas prot klausīties. Jāklausās, jāmēģina saprast arī tad, ja tā skan disonancēs un citādi, kā to noteic pieņemtā oficiālā līnija.

Šobrīd, kā jau bieži vēsturē dzejnieka balsij ir nozīme, kas tālu pārsniedz mākslu mākslas dēļ. Tādēļ tuvāk nepieminētas šoreiz lai paliek vairākas valodas kuriozitātes, priekšstatu aplamības un gramatiskas nejēdzības, kas iesprukušas dažu jauno dzejnieku darbos vienkārši valodas izjūtas trūkuma dēļ, augot citā vidē, citā valodā. Visu to atsveŗ iepriecinošais fakts, ka arī trimdas divdesmitsestajā gadā var atskanēt dzīva un spēcīga jaunā dzejnieka balss, dažās vārsmās izsakot to, ko mums neatrast svinīgās runās vai laikrakstu slejās.

Nobeigumā jāsaka: 1970. g. vasarā latviešus pulcēja un vienoja trīs dziesmu lielie svētki, kuŗus mazliet traucēja sīkas domas un darbi, piemēram, iepriekš pieminētā Kanadas preses kopas oficiāla deklarācija pret „nelegālo” jauno dzejnieku parādi Toronto. Vietā varbūt būtu JG redaktores Dr. Valdas Dreimanes-Melngailes vārdi, atklājot Gaŗezera 2. dziesmu dienu 1969. g. 16. augustā:

Mūsos nedrīkst būt atminēšanās vien. Jautāsim sev, vai tas, kas mēs katrs esam un cik un ko mēs darām Latvijai tagad, mūs apmierina. Jautāsim katrs sev, vai mums nav vairāk laika, vairāk līdzekļu, jaunu domu nākotnes Latvijai, jautāsim sev, vai mūsu darbs ir vienmēr mērķtiecīgs un radošs, vai tas ir nākotnes darbs.

 

T.Ķ., P.V., L.Z.