JG80 Maksis Čulītis. No Pēterpils līdz Hongkongai

Maksis Čulītis

NO PĒTERPILS LĪDZ HONGKONGAI

84 gadus vecais komponists, mūzikas skolotājs un pianists Harijs Ore, kas nekad nav „īsti” dzīvojis Latvijā, stāsta par savu dzīvi.

Tieši 20 rindiņu par Ādamu Ori un 20 ar pus rindiņas par Hariju Ori var atrast Latvju Enciklopēdijā, 1804. lappusē. Abi ir komponisti un mūziķi, Ādams – ērģelnieks, Harijs – pianists.

Vairums latviešu, liekas, vairāk ko zinās par Mazsalacā dzimušo un 1927. g. turpat 72 gadu vecumā mirušo Ādamu Ori, kas studējis mūziku Štutgartē un Neapolē, ilgus gadus pavadījis lielākos Eiropas centros, darbojoties par mūzikas paidagogu un koncertējot, un tikai mūža beigu daļu nodzīvoja Latvijā. No Ādama Ores dziesmām populāras kļuvušas „Daugaviņa, māmuliņa” un „Caur sidraba birzi gāju”.

Tik daudz derēja pateikt, lai novērstu Ādama un Harija Ores samainīšanu. Tālāk šis raksts veltīts Harijam Orem. Viņam ar savu radinieku kopīga ne tikai profesija, bet arī apstāklis, ka abi sava mūža lielāko daļu pavadījuši ārpus Latvijas; Harija Ores gadījumā pat jāsaka – visu mūžu.

Harijs Ore dzimis 1885. g. 22. septembrī Pēterpilī, jau kopš 1915,.vai 1917. g. (pats viņš minējis gan vienu, gan otru gadu) dzīvojis vienīgi Tālajos Austrumos un nu jau turpat pusgadusimteni darbojies Hongkongā. Kopš atzīmēm 1953. g. iznākušajā Latvju Enciklopēdijas 19. grāmatā par Hariju Ori tikpat kā nekas nebija dzirdēts, līdz nesen latviešu sabiedrība atkal uzzināja kaut ko par komponistu – šoreiz no viņa paša 1967. g. 21. marta vēstules Toronto universitātes mūzikas fakultātes profesoram Tālivaldim Ķeniņam.

Tālākā vēstuļu apmaiņā prof. T. Ķeniņš saņēmis vēl trīs citas Harija Ores vēstules–pēdējo īsi pirms 1969. g. Ziemsvētkiem, Šīs skaidrā rokrakstā rakstītās astoņdesmitgadnieka vēstules pastāsta par autoru vairāk nekā līdz šim zinām, tādēļ pieskaitāmas kultūrvēstures dokumentācijai un, kā domā arī prof. T. Ķeniņš, pelnī, lai to saturu nodotu atklātībai. Tādēļ sniedzam šo četru angļu valodā, bet ar latviešu un citu valodu iestarpinājumiem rakstīto vēstuļu atstāstījumus ar citātiem.

Gadījums, kas pēc tik ilgiem gadiem komponistu atkal noveda kontaktā ar latviešu sabiedrību, bija kādas viņa audzēknes (Miss Beverly Yan Cheung) vēlēšanās turpināt mūzikas studijas Toronto karaliskajā konservatorijā. Acīm redzami būdams informēts par prof. T. Ķeniņa darbošanos šai iestādē, H. Ore viņam uz konservatorijas adresi rakstīja:

Vai drīkstu griezties pie Jums sekojošā lietā: ļoti ticams, ka Jūs mani pēc vārda pazīstat, jo esam abi (eks-) latviešu mūziķi, pazīstami ar Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu u.c. (H.O. raksta: Joseph Wihtol, Alfred Kalnin. – Ref.). Hongkongā mācu jau 45 gadus; daudzi mani audzēkņi devušies uz Kanadu. Viena – May Lam –bija Jūsu akadēmijā pirms gadiem 10-15. Tā kā pašreiz viena mana audzēkne vēlas doties uz Kanadu, izmantoju izdevību viņu rekomendēt, ja varēšu Jūs pārliecināt, ka viņa ir pietiekami spējīga, lai tiktu uzņemta.

Tālāk skolotājs sniedz dažas ziņas par savu audzēkni un viņas līdzšinējām sekmēm mūzikas studijās, pēc tam pastāsta drusku par sevi pašu:

Esmu dzimis 1885. g. Ļeņingradā, beidzu kompozīcijas studijas 1909. g., klavieŗu - 1911. g., studēju pie Ļadova (Liadoff), ar Prokofjevu, Mjaskovski (Prokofieff, Miaskovsky) klases biedros un šeit Hongkongā ieguvu L.T.C.L. un nesen Hon. F.T.C.L. „par 40 gadu izcilu kalpošanu mūzikai Hongkongā”. Dažas kompozīcijas guvušas sekmes ASV, Anglijā (Festivāla dueti), Portugalē, Dienvidafrikā u.c. Domāju, ka arī Jūsu akadēmijas bibliotēkā ir daži mani darbi.

Vēstuli komponists nobeidz: „Kindly oblige, yours cordially Harry Ore (82 y. now)” un tad pievieno latviski: „Sirsnīgus sweicinajums!!” Piezīmējams, ka pieminētie burti nozīmē šādus titulus: „Licentiate of Trinity College London” resp. „Honorary Fellow of Trinity College London.” Trīsvienības kolledža Londonā ir visā britu valstu kopībā lielākā un labi pazīstama mūzikas institūcija, kuŗā H. Ore ieguvis licenciāta grādu un pēc tam par nopelniem goda locekļa titulu. Tā arī ir lielākā šāda veida kolledža britu valstu kopībā.

Vēl citas ziņas par savām gaitām komponists pastāstīja 1967. g. 13. aprīļa vēstulē no Hongkongas, atbildot uz prof. T. Ķeniņa vēstuli, kuŗā pēdējais bija lūdzis sīkākas ziņas par H. Ores skaņdarbiem un pastāstījis par nākošajiem dziesmu svētkiem Kanadā, kuŗu programmā varbūt varētu ietilpināt kādu no Ores dziesmām.

Bija interesanti salīdzināt mūsu agrākās dzīves, pēc īsa ievada raksta H. Ore. Jūs atstājāt Latviju kaut kad ap 1947. g. Es esmu dzimis 1885. g. Sv. Petersburgā, kur mans tēvs strādāja par vācu valodas skolotāju; Latviju pazīstu vienīgi no vasaras brīvdienām mana tēva dzimtajā pilsētā Mazsalacā, Valmieras tuvumā. (H.O. lietotā rakstība ir: Mazsalaca un Walmiera, jaucot veco un jauno ortogrāfiju, un pie Valmieras starp rindām pievienota piezīmīte iekavās: „Wihtol’s home”. – Ref.)

1914. g. studēju klavierspēli ar Gotfrīdu Galstonu Minchenē, kur mani iztraucēja Pasaules kaŗš 1914. g. augustā, un es steidzos atpakaļ uz Sv. Petersburgu caur Berlīni-Kopenhagenu-Stokholmu-Haparandu-Helsinkiem. 1915. g. novembrī kopā ar kādu vijolnieci devos turnejā – Sibirija-Japāna, neatgriezos Eiropā: uzturējos Vladivostokā-Harbinā (1917. g.) – Šanghajā (1917.-1921. g.). Kopš 1921. g. jūlija līdz šai dienai Hongkongā, 46 gadus!!! Vēl neesmu vecs diezgan, lai mirtu, bet vienu dienu būs jāmirst! Ir jau 82½.

Tālāk komponists raksta: About the Dzeesmu svētki in North America!!!, norādot, ka vispirms viņam nemaz nav koŗa mūzikas, bet piemin orķestra darbu op. 23, From North to South Through East Asia. H. Ore domā, ka darba klavierizvilkums būšot Toronto konservatorijas bibliotēkā, bet pilna partitūra neesot iespiesta; darbs pilnos apmēros atskaņots 1953. g. Portlandē, Oregonā, ASV.

Kopumā – neesmu nekāds lielais latviešu komponists, viņš raksta, tikai Vītola un Ļadova skolas komponists, pa lielākai tiesai īsi darbi, sonatīnas utt. Pēdējo desmit (vai apmēram) gadu laikā neesmu uzrakstījis neko, jo nevaru sekot modernajiem ceļiem, tāpēc pārtraucu. Mans visvairāk atskaņotais darbs ir op. 10, Variācija un fūga par Bēthovena tēmu 2 klavierēm. Jaunāks darbs ir 1) Sonatīna, op. 28, klavierēm un 2 vijolēm un 2) op. 31, Četri temperamenti vijolei un bračai, bez pavadījuma. Katra darba ilgums ap desmit minūšu. Visi izdoti „Paxton” apgādā Londonā un pie tā aģenta „Mills Music Inc.”, N.Y.

Par šiem darbiem komponists pats saka: Not bad music, not avantguard, nor dodecacophonic! Nor „Schwefelmusik” (in German). Aiz paraksta Harijs Ore pievienojis atvainošanos par „skribelēšanu” (... bet tā ir diezgan skaidra, es domāju) un vēl divas piezīmes – divās valodās: Un ta tie laiki pārgrozas!!! un tālāk: It is fun to contact a compatriot after never having met!! Am very happy about it. Are you Widzemnieks or Kurzemnieks?

Līdzīgi Harijs Ore iesāk arī savu 1969. g. 15. janvāra vēstuli: Dear Tautiets, Tālivaldis Ķeniņš (Tautiešami roku devu, Labo devu, ne kreiso). Pateikdamies par vēstuli, viņš Ķeniņu apzīmē par my only tautiets of now un tālāk pastāsta vēl šo to par sevi.

Par spīti ilgajam mūžam, nekad tā īsti neesmu bijis Latvijā, izņemot vasaras brīvdienas Mazsalacā, pie Burtnieku ezera, Mazsalacas „pravitelstvennaja učilišče”, kur mans tēvocis bija direktors, bet inspektors – Atis Zariņš, slavenā latviešu komponista Zariņa tēvs. Atis Z. bija man biedros uz peldēšanos, riteņbraukšanu un karšu spēli, arī kopā ar viņa līgavu. Pēc tam, kad komūnisti bija pievākuši Latviju (1946. g.), dabūju 1 vai 2 vēstules no Alfrēda Kalniņa, drusku vēlāk no Hermana Brauna un Aša Zariņa – dažus gadus, un tad viņi pēkšņi pārtrauca, un kad es apvaicājos Jāzepa Vītola konservatorijas direktoram – jau 3 vai 4 reizes – nekad atbildi nedabūju, un tā jūs esat mans vienīgais „tautiets” (šis vārds atkal iesprausts latviski. – Ref.), no kura līdz šim esmu saņēmis 2 vēstules, es ceru, ne pēdējās! Sic transit Gloria mundi (veterani – manā gadījumā).

Biju Sv. Petersburgā (no dzimšanas 1885. g. līdz 1915. g.), kad vijolniece Margo Bersone aicināja ceļot uz Sibīriju un Japānu. Viņa atgriezās, es 1916. g. paliku Vladivostokā, 1917. g,. Harbinā, tur apprecējos, 1918. g . oktobrī uz Šanghaju un 12/Vl/l921 Hongkongu, tas ir 46½ gadus šeit (ieskaitot dažus gadus (1931.-1933.) Manilā un īsākus ceļojumus uz Austrāliju – koncertējot Melburnā un Sidnejā, – Singapuru, Saigonu, Formozu).

Mans darbs– ap 50 skolnieku visās pakāpēs un vairāki A.T.C.L., L.T.C.L., F.T.C.L. (līdz šim 3), daudzi L.R.S.M. (viens saņēma stipendiju Londonā uz trim gadiem). Liels skaits devušies uz Angliju, ASV. Manas valodas: perfekti – vācu, krievu, angļu, pietiekami lasīšanai – l atviešu, franču, portugāļu (Makao), spāņu (Manilā), bet vēl arvien nē – kīniešu!!! Skandalozi! Pēc 46 gadiem šeit!!! Pārāk grūti manām smadzenēm!

Es nekad neesmu redzējis, ne dzirdējis nevienu jūsu darbu! tālāk raksta Ore vēstulē Ķeniņam. Nevaru nojaust, cik latvisks jūs esat (es neesmu gandrīz nemaz, izņemot dažas tautas dziesmas), vai supermoderns, avangardisks, eklektisks (šis un tas!), „pop” (?), elektronisks, idiokakofonisks? Mums šeit bija nepatikšanas ar sa......ajiem komūnistiem, bet tagad ir mierīgi. Mans vienīgais dēls ir Anglijā, Londonas tuvumā, biroja darbinieks, man piezvana. Par spīti labai veselībai (82½) man ļoti nespēcīgas kājas, grūti ceļot; netīkas arī pamest skolniekus – viņi mani ļoti cienī. Nu tad visu labu, jaunais cilvēks! Nu tikai 48! Vēstule parakstīta: Yours very fondly Harry Ore (Harrijs Ore – haywaggon?).

Kā redzams, vecajam vīram vēl nav pietrūcis arī humora pajokot par savu uzvārdu. Mundru toni viņš nebija zaudējis arī vēl pērnā gada decembrī, atbildi uz prof. T. Ķeniņa 10. oktobra vēstuli rakstīdams jau no slimnīcas Hongkongā, kur atradies jau labu laiku, bet vēl cerēdams atgūt spēju staigāt. H. Ore nožēlo, ka nevar sniegt visas lūgtās ziņas, jo vecā korespondence visa palikusi dzīvokļa saimnieces glabāšanā Kaulūnā (Kowloon). Esot arī grūti apzināt daudzos atsevišķos viņa opusus, kas pirms daudziem gadiem publicēti dažādos Sv. Pētersburgas, Rīgas, Berlīnes, Londonas, Čikāgas, Senluisas u.c. apgādos.

Labākais veids, domā pats autors, būtu griezties pie Ores svarīgāko darbu apgāda „W. Paxton & Co., Music Publishers, London”, lūdzot informāciju par visiem tā rīcībā esošiem darbiem, op, 1-36, no kuŗiem daudzi vēl esot krājumā, daži vairs ne, daži vienīgi manuskriptā, daži pazuduši.

Man bijuši arī savi panākumi, tālāk atceras sirmais skaņradis, pieminot: Dziesmu swētki, 2nd price „Laustas priedes”, between Wihtols 1st and Kalnins third – many years ago, kā arī panākumus daudzās citās vietās – Berlīnē, Čikāgā, Lisabonā, Dienvidafrikā, Tokio, Manilā, Lionā, Helsinkos, Sidnejā, Melburnā u.c., galvenokārt ar op. 10 (variācijas divām klavierēm), abām Latviešu rapsodijām, op. 6 un 7 Koncertu Fantāziju (latviešu), op. 30, kā arī dažiem kamermūzikas darbiem (čellam) u.c.

Harijs Ore šai pēdējā mūsu rīcībā esošajā vēstulē piemin arī savus radiniekus – veco komponistu Ādamu Ori – ērģelnieku un tagadējo jaunekli Ringoldu Ori, kā arī vairākus citus latviešu komponistus, kuŗus atceras: divus Mediņus, Zālīti, Brusubārdu (Medinš, Zahlits, Bruzbards) – gan tikai pēc vārda, nevienu pēc viņa mūzikas. Tālāk viņš piemin dažus vārdus, aiz katra liekot jautājuma zīmi: Zaķkays (?), Melngailis? Talivalds Sanders (mācītajā dēls)? No visiem Ore tomēr pirmo vietu dod Vītolam: I think Vitols Jazeps is the Nr. 1 of all, in quality. In quantity? Kalnin? 1000 songs, operas? Šajā jau slimības gultā rakstītajā vēstulē, kuŗas rokraksts neko neatšķiŗas no iepriekšējo vēstuļu rokraksta, komponists vēl sniedz dažas atkārtotas vai jaunas biogrāfiskas ziņas par sevi, pie kam dažos faktos ir arī nelielas pretrunas ar agrākās vēstulēs minētiem.

Autora paša vārdos viņa biogrāfija: Dzimis 1885. g. 22. septembrī un izglītību ieguvis Sv. Petersburgā (Ļeņingradā), devies uz Āziju 1917. g., uzturējies Harbinā, Vladivostokā, Šanghajā, lielāko tiesu par skolotāju, apmeties Hongkongā no 1920. g. (gads labots, kā liekas, no 1918. – Ref.) līdz šai dienai, ieskaitot divus gadus Manilā un vienu mēnesi (1923. g. augustu) Austrālijā, arvien laimīgi izbēdzis no kaŗa dienesta un Komūnistu okupācijas, britu pavalstnieks kopš 1936. g., F.T.C.L. kopš 196.. (pēdējais cipars nesalasāms. – Ref.). Biju precējies, bija dēls. Abi miruši. Viens audžu dēls Anglijā. Parasti esmu bijis pie labas veselības. Spēcīgs peldētājs, bet pakāpeniski zaudējis kāju kustības, ceru atkal staigāt, bet redzēsim. Drīz būs 85. Ārsti rādās cerīgi. Visumā esmu pie vislabākās veselības.

Harija Ores pēdējās vēstules nobeigums atkal ir divās valodās: Un tā tie laiki pargrozas! My famous song „Staburags un Saulesmeitiņa” (Četras dziesmas, Neldners, Riga) for soprano (lost?), „Salaca, Swētmeitiņa (Krogsema) – korim, M.S. not printed, lost. My family is from Massalaca (Salisburg) near Burtnieka ezera. Priecīgus Ziemsvētkus! jūsu Harrijs Ore.

Vēstuļu dati par Harija Ores mūža gaitām daļēji saskan, daļēji atšķiŗas no Latvju Enciklopēdijā dotajām īsajām ziņām. Piemēram, L.E. min, ka Ore dzīvo Hongkongā kopš 1936. g. bet viņš pats vēstulēs min gan 1921., gan 1920. gadu. L.E. vēl uzskaitīti daži citi Harija Ores skaņdarbi: stīgu kvartets, vijoles sonatīna, svīta čellam, koŗa un solo dziesmas (autors pats saka, ka koŗa dziesmas viņam nav nevienas), no klavieŗdarbiem sonāta, miniatūras, divas latviešu rapsodijas u.c. darbi par orientālām un latviskām tēmām (A Message from Latvia, Two Latvian Bagatelles).

Kādam mūzikas vēsturniekam vai chronistam, sazinoties gan ar Harija Ores pieminēto Pakstona apgādu, Latvju Enciklopēdijas rakstiņa autoru un pēc iespējas arī vēl ar pašu komponistu, varbūt būtu iespējams savākt kaut cik pilnīgāku Harija Ores skaņdarbu sarakstu, ja arī ne visus darbus.

Ar šo vēstuļu satura nopublicēšanu vismaz tajās atrodamie fakti nodoti atklātībai, un tie arī ļauj iezīmēt dažus vaibstus šī latviešu komponista biogrāfiskā un muzikālā portretā. Kaut arī viņš, kā pats saka, nekad nav „īsti” Latvijā dzīvojis un ilgajos gados par viņu diezgan maz kļuvis zināms, tomēr viņam latviešu mūzikas vēsturē sava vieta paliks.