No šejienes sākas ceļš uz Ulubeli.

Jūs - arī ceļā uz to -

ziniet:

     ir tikai viena Ulubele –

     mūsu pašu

                   katra

                          paša Ulubele.

Nelīdzēs jau nekāda pa tukšo malšana:

uz to vienu,

                 to kopīgo,

kopā mēs neaiziesim,

jo -

     katrs mēs pats

     pār savu slieksni

                             klupsim.

Bet šeit nu tas ceļš sākas,

Ceļš uz Ulubeli:

kad ir pietiekami tālu aiziets -

ir jāapiet apkārt zemei,

kad ir pietiekami zemu krists -

zemāk vairs nevar krist.

Tajā dienā, kad noņemam cepuri

un atceramies gaismas plīvošanu logos,

un tās krāsas, kuŗās ir dievaiņu miglas

un ziemas saulrieti,

tajā dienā,

              šajā vietā zem palmas,

tajā dienā bez cepures - plīvoja sveces

no himnas vārdiem:

                          Džons Brauns krita kaujas lauuukā

                          savā uzvaras gājienā.

                          Slaaava, slaaava, aleluuuja!...

Nu zināju: šeit ir tā vieta.

                                  No šejienes sākas

gājiens uz Ulubeli. Šeit.ir tas slieksnis,

pār kuru krists,

viszemāk krists...

Balts maijā starp akmeņiem sērmūkslis zied,

bet tie akmeņi diezin vai svelmēs.

Tiem ziediem ir bites. Un kā sniegpārslas tie.

Bet akmeņi drūp un grimst dzelmēs.

Nu, tālais, ko darīt? Varbūt to plecu,

pie tavējā piespiesto, jūti? Kaut sapnī.

Bet pienenes rūgtas; un sērmūkšļi birst.

Un tad vēl tās apiņu rokas mūs apvij.

Ja būtu kā kāzās, kāds sauktu to „Rūgts!”

Un domātu - rūgts. Jo akmeņi smagi.

To tavējo plecu, to trīskārši aizliegs –

pirms beidzamā salnā cirtīsies nagi.

Tad nu tici, ka ir tādi - sērmūkšļu noburtie.

Ne akmenī, ziedlapu trīsa tie glabā

un sajūt i plecu, i balsi, to tavējo,

tai kapara pulkstenī labā.

Akmens, kas mests stāvus gaisā,

visaugstāk ticis, uz mirkli apstājas...

Tu, paklausies:

1x1=1

1x2=2

1x3=3

1x4=4

1x5=5

1x6=6

1x7=7

1x8=8

1x9=9

1x0=0 = es

          = tu

          = viņš

          = viņa.

Un ja visi es

     un ja visi tu

          un ja visi viņi

              un ja visas viņas

                                    = 0,

tad

     mēs = 0

     jūs = 0

     viņi = 0

     viņas - 0

Kas paliek pāri?

Zaļi ledi mūžīgo sniegu virsotnēs - kalnos,

dziedoši vēji virs zaļajiem lediem - kalnos,

ūdens,

          ūdens, kas tek - vienmēr uz jūŗām,

                                            uz jūrām,

saule, kas lec,

                   un saule, kas noriet,..

Paliek,

          ja...

...un viņi aizgāja pār jūru...

       uz mirkli viņi zuda, izgaisa:

       saulīte rotājās,

       un no plūmēm ziedlapas bira,

       no vīgriezēm pielija nakts,

       tā baltā,

       un tad atkal bija saulriets

       un blāzma uz svecēm, un pēdās

       iezagās ēnas

...un viņi atnāca ar jāņzāļu zilumu un to dzelteno,

to sauli, kas katrā jāņzālē deg,

ar kalmju smaržām un to nepateikto,

kas līdz galam neizrunātā vārdā, ar kūdras

siltumu, kas zem dzērvenēm i ziemu pārcieš,

ar to līdz celim iebristo kāju un acīm,

kas tad raud, ar trumpeti uz nokauta ceļa

un acīm, kuŗās pamesti krusti pēc piemiņas

lūdzas...

       un nu katrs rieksts, katra ola -

       i tā jēlā, i tā, kam pat dzeltenums ciets -

       šķeļas, uz pusi - un vēl sīkāk - šķeļas,

       katrs akmens drūp,

       no vienas lietus lāses, no viena saules stara

       nēzdogā glabāts olis, ik akmens uz pusi šķeļas

       un drūp, drūp...

Kāpēc?

       Katrs akmens pats savas drupšanas

       iemeslus glabā.

       Nevainojiet jāņzāles!

Tu esi liktenis, maizes krāsns,

       akmens kā burvība deg,

bet tavas asinis, celiņiek,

       Krievijas pīlādžos tek.

Un vai nav dīvaini, ceļiniek,

       šonakt spīd Gruzijas akmenī,

tatāru, krievu, tās tavējās

       asinis Gruzijā spīd.

Daži teiks: Kas tur tik neparasts,

       laikmets ar spārniem, tāds straujš,

bet ja tā nopietni padomā -

       tāds teicējs sev dvēselē spļauj.

Paveries krāsnī, tai liktenī,

       maize tik mierīgi kūp.

Pietiks i pašiem, i ciemiņiem,

       visiem, kam pašcieņa rūp.

Nelido akmens, bet maize cep,

       akmens ir liecinieks,

kādreiz uz tiesu viņš izsaukts taps

       ziņas par šīmdienām sniegs.

Es esmu tas akmens, tas liecinieks:

       un zināt, ko domāja viņa

par sarkanu pīlādzi pasaulē,

       nu, tātad - par sirdsapziņu.

Jo viņa bij māsa mums akmeņiem,

       sava laikmeta noburtā bija,

kas pirmajā naktī jau saslima

       ar drausmīgu nostalģiju.

Ai - dzimtene liela, bet pīlādžkoks rūgts,

       vecās teiksmās deg senslavu kauli,

un kur man no Krievijas paslēpties -

       jau krūtīs stāv Krievijas saule.

Nu, ko gan vēl vairāk man liecināt?

       Devu maizi tad viņai es savu,

devu vārdu: Ej, dzimtenes noburtā,

       kliedz caur akmeņiem pīlādži tavi.

J. P. no raidījuma 1.2.1970.

*

Mana krustmeita raudāja latviešu sanāksmē,

Ne jau tādēļ, ka tur lasīja dzeju,

Mana krustmeita slikti runā latviski,

bet viņa mīl dzeju. Viņa mīl arī

smiltis, pīpenes, tauriņus,

dzīvniekus; un atsakās ēst gaļu.

Viņai ir 18 gadu un gaŗi gaiši mati.

Ja Rīgas līcī dzīvotu nāras,

viņas izskatītos pēc manas krustmeitas.

Bet viņa raudāja latviešu sanāksmē.

Visas šīs dāmas un kungi, viņa teica,

ir tik skumji un nemīl viens otru.

Dzeļ,

dzirkstī iesmi asi.

Mirkļa tvērums

un pievilts smaids no celolentes

nedzīvs pretī smaida.

Guļ taurenītis uz krūtīm

dzintargraudā sagūstīts.

Pirms gadu tūkstošiem

kāds mirkļa tvērums

pārmūžots.

Ķelnē, 1969.g. maijā.

Starp divām pilsdrupām aug dārzs.

Rūsas sārtenas,

lašu sarkanas dakstiņu kliņģerītes,

baltas un dzeltenas fasāžu narcises

zied tur nepārtraukti.

Drupās klusums.

Piekūnam aplauzti spārni,

bet skudras

velk savas darbīgās gaitas

krustu-šķērsu cauri un apkārt dārzam.

Auglības josta briest.

Saules un mēness griežos

nāk draudīgas zīmes.

Būs dzemdības smagas...

Ķelnē, 1969.g. augustā

Kājas pinas virs nedrošas zemes.

Akmeni veļas,

dzen kāju pēdas

uz priekšu un atpakaļ.

Rokas vājas.

Varbūt ka šī stiprā šķautne,

kas pieder kalnam,

būs atbalsts rokām.

Nē.

Nolūza, iekrita saujā

izkrita saujai cauri,

novēlās lejā pa kalnu.

„Nē

Palikšu lejā.

Neiešu,

nekāpšu.

Jauni ceļi

ir vecuma biedi.

Eji, meit, eji.

Tavas rokas ir stipras

un tavi skati gaiši

tu man teiksi,

ko redzi,

kad sasniegsi galu.

Gaidu uz tavu dienu.”

* * *

„Vecmāmiņ,

stāvi aiz kalna

lejā

un klausies.

Stāvi ēnā.

Es redzu –

aug akmens kalni,

lieli un augsti,

cieti un salti,

un skudras

grauž viņos ejas.

Tām cilvēku sejas.

Mašīnas, veiklas un gudras

darās,

un dzen cilvēkus alās.

Es redzu kaŗus -

niknus un ļaunus.

Tie kropļo cilvēku sejas,

un dvēseles

tīras un labas,

piekaltas mašīnu krustā,

gaida.

Vecmāmiņ,

bēdz alā zem kalna

un glāb senču gaismu.

Kari nāk ātri,

jau kāpjas kalnā,

jau veļas tam pāri.

Man laiks pavēl iet.

Vēl roka stipra.

Es turu nākotni ciet.

Lejā pie krusta

dvēseles gaida.”

Pie pasaules vārtiem,

kur krustojas cilšu ceļi,

stāv cilvēks un domā

gadu simtiem ilgi,

kā pieveikt prātu

ar sirdi,

domā...

domā...

gadu simtiem ilgi...

Nāc palīdzi izvilkt miklajās liedaga smiltīs

manu lielo laivu

ar pūķa galvu un sarkanām burām,

palīdzi izkārt sāls ziediem zibošos tīklus

vēja vēsajām žūžām,

palīdzi ieliet sausajā ozola mucā

avota ūdeni velgu,

apsēdies blakus man brūnajās sūnās

starp priežu stumbriem, aiz pelēkām būdām,

un es tev dziedāšu dziesmu

par glāstošu viļņu šūpām

un degošām vientuļām salām.

Nāc palīdzi iestumt vētru kultajā jūŗā

manu lielo laivu

ar pūķa galvu un sarkanām burām,

es vedīšu tevi

pa kaiju ceļu,

pa putu taku,

pret rietu

uz vietu,

kur jūŗa debesīs kāpj

un spēcīgas straumes

aizplūstot saplūst un rimst.

Tu dziedi,

un vējš no mūsu matiem

sien savādi stipru tīklu.

1969.g. jūlijā.

Uz smilgu stiebriem vējš izspēlē

vēl nesapņotos sapņus

un ja tev netīk skūpstīt mirušo lūpas,

tad neliec savu galvu

tik tuvu manam atspulgam

Salti ir jūnija sniegi

kalnu taku ēnainās pusēs,

un vai mani kāds vēl uzmauks

uz slaida sērmūkšļa mieta

un tad aizdegs kā lāpu,

lai nestu dziesmotā gājienā

Zem spīdīgā poda, zem aizņemtās maskas

dzeltē un sakalst neaprakstītās lapas,

top kuslas manas dusmas

un kļuvis rāms mans prieks;

kādu pestīšanu lai uzbungoju,

kādu dzīvošanu lai sludinu,

kad pats ar saviem bēru zirgiem

es lieknā pļavā klīstu

un meklēdams meklēju........

1970.g. jūnijā

Celies un stiprinies,

ziedo to dālderi,

negaudies taču, atpērcies,

jo svētku mielastam jānorit noskaņā pacilātā,

jānosit agrākā gaisotne lētā,

jāpārsit,

jātrumpo,

tā tikai letiņi džumpo

pa nailona tīklu, pa klūgu murdu;

skatiet tik, kungi,

kā protam mēs lielos svētkos dziedāt un diet

pa sīki sakapātām skujām,

pa vēja pūstām smiltīm,

pa knapi padzisušiem vārdiem.

(Ja no vārdiem vien varētu pilsētu celt

Ņujorka, Londona izčibētu).

Bet kāds ārprātīgs polis saka,

ka šīs pasaules varenie ir tādēļ stipri,

ka mēs visi - mēs visi - guļam uz ceļiem,

guļam uz ceļiem asinīs, zeltā un mēslos.

Piecelsimies!

tramiķi, miegači, bezači,

piecelsimies!

ssssss

lūdzu netraucēt noskaņu pacilāto!

Un man šķiet,

man šajā pacilātībā tā šķiet,

ka arī es

mazlietiņ laikam esmu traks

un kopā ar Dauku, ar Antiņu,

ar trako poli

un vēl dažiem citiem

aizejam pieguļā vectēva kumeļus sargāt

un dziedāt tās aizliegtās dziesmas.

1969 .g. augustā.

Vai tiešam drīkstētu ticēt,

ka mani neviens vēl netaisās cept,

ka es vēl varēšu būt lidojoša zivs

starp tavu viļņu bangām?

Kad pie maniem lieliem

nespiežas vairs pēdas vēsas,

kad silta elpa

vairs neiepūš ausī senus klētiņu stāstus,

tad no rītiem man pieder visa sega

Kad no manu pusnakts domu dīķiem

kāpj ārā kārīgas kailas sievas

un tvanīgām pļavām pāri

pie maniem klusajiem zirgiem nāk,

kad no manu pusnakts sapņu slīkšņām

paceļas rēgaina vientuļa pūce

un aizlido tumšajā silā

ar manu mieru asajos nagos,

tad tevi es saucu -

mana vientulība un nemiers ūjina un aurē tevis

nāc!

nāc!

nāc!

1970.g. maijā.

Šī ir dīvaina nakts;

es guļu pļavā

starp kurmju rakumiem,

starp ceļmallapām,

starp smaržīgām smilgām,

starp āboliņa ziediem skurbiem,

ar savām vienpaša skumjām,

ar savām divdabja ilgām,

ar savu trejdekšņa sirdi.

Un tad

pēkšņi

es dzirdu,

ka zvana Pēteŗa zvani,

ka sasaucas gani

un kaulaina strēlnieka roka

izdzēš spožās, bet šonakt

tik bezgala tālās zvaigznes.

Es jūtu, ka augu.

Mirkst viena kāja Māŗas dīķī,

Bāl viena roka Kaļķu ielā

un sprigani zemgaļu bērni

ar leišu akcentiem

jautrajās balsīs,

tveŗ otru roku,

vaicājot ceļu,

meklējot takas.

Es jūtu ka augu

un kurmja rakuma smailē Jumis kuŗ guni,

klāj Laima palagus baltus,

un Ūsiņš trenkā svešajos zirgus.

Šī ir dīvaina nakts,

Grēksūdzes, paģiru un atdzimšanas nakts.

1969.g. augusta beigās, atceļā no 2x2.