JG redakcijai:

Aleksandra Pelēča „pārvēršanās”.

Aleksandru Pelēci vēl Otra pasaules kaŗa laikā pazinu kā patriotisku dzejnieku. Ir jāpriecājas par katru latvieti, kas atgriežas no tālās austrumu trimdas. Bet pārsteidz daudz cietušā dzejnieka rūgtie vārdi mums – rietumu trimdas latviešiem, ka šeit it kā būtu arī tādi latvieši, kas „pagātnes naida piesūkušies, gānās par mūsu tautu, (?) un zemes šodienu ... savas tautas likteņiem (?) ...” Mēs, rietumu trimdas latvieši, kas atrodamies „aiz drošiem kalniem un ūdeņiem”, neesam nekādi eņģeļi. Un tomēr es nezinu nevienu latvieti trimdā, kas gānītos par savas dzimtenes un tautas likteni. Ir taču ikvienam jāsaprot, ka dzimtene un tajā palikušais mūsu tautas vairākums ir tikai lielas vēsturiskas nelaimes upuri. Tiešām vajadzētu būt nelietim, lai par upuriem gānītos. Bet „pagātnes naida piesūkušies” esam tikai pret varmākām – viņu režīmu, kas pašam A. Pelēcim un simtiem tūkstošiem citiem mūsu tautas locekļu lika un vēl tagad liek iet smagu moku ceļu. Un šis naids pret šiem apspiedējiem pastāvēs arī turpmāk, līdz kamēr apspiestā tauta un varmācīgi okupētā mūsu dzimtā zeme nekļūs brīva.

 

Alberts Kalniņš, Toronto, Ont.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Piezīmes pie Aleksandra Pelēča „pārvēršanās”.

Neesmu pilnvarots aizstāvēt savu rada gabalu Aleksandri Pelēci, bet tā kā pats šovasar esmu izciemojies Rīgā un skaitos pilntiesīgs „trimdas nodevējs”, tad mēģināšu atbildēt Albertam Kalniņam savas pieredzes robežās.

1. Vai tā nav gānīšanās par savu tautu, par savas tautas raksturu, ja tos, kas uzdrošinās apciemot Latviju, nolamā par nodevējiem, okupantu līdzskrējējiem u.t.t.? Kas tad bija tie, kas cerēja demokrātisko Latviju „atjaunot” ar Staļina vai Hitlera palīdzību? –

2. Zaudētājs, lai cik cildeni tas savu cīnīšanos apdziedātu, ir tomēr zaudētājs. Un naids pret uzvarētāju, lai cik „netaisni” arī tas būtu uzvarējis, ir tomēr naids.

3. Nīst var atļauties tāds bagātnieks, kam modernās technikas iespējās ir „nīšanas ieroči”. Ar nodrošinātā svešniecībā izkopto naidu ne nu atbrīvosim, ne arī tos laikus sagaidīsim, kad, Kalniņa vārdiem sakot, „mūsu zeme kļūs brīva...”

4. Arī tās medaļas un citas dāvanas, ar ko lienam un luncināmies pie svešiem prezidentiem, senatoriem un gubernatoriem, Latviju neatbrīvos. Tur iznāk tikai smukas fotogrāfijas trimdas avīzēm.

5. Latvijas un latviešu tautas lieta ir visu to latviešu lieta, kas šodien dzīvo un strādā Latvijā. Man nebija bail satikties ne ar čekistu, ne komūnistu, ne kādu citu latvieti, Aleksandru Pelēci ieskaitot. Un ja Alberts Kalniņš domā, ka Pelēcis vai kāds cits latvietis „patriotisks varējis būt tikai Otrā pasaules kaŗa laikā”, tad jau laikam būs jāgaida atkal – „trešais pasaules kaŗš”?

6. Bet pirms tā, varbūt, vēstules autors pats „noriskētu” apskatīt Rīgu? –

 

Valentīns Pelēcis

 

 

 

 

JG redakcijai:

Jau vairākus gadus esmu JG lasītājs un abonētājs. Priecājos par rakstiem, jauniem ražojumiem, jauniem vārdiem un arī par ārējo laikraksta ietērpu, kas ir interesants, moderns, jauns. Bet tur ir viens bet. Kopš kāda laika jūsu spiestuve lieto ļoti mazus un pārāk sīkus burtus, kas ļoti apgrūtina pašu lasīšanu un rakstu satura baudi, jo prasa piepūli un nogurdina acis. Lai vai kā, JG lielumlielā lasītāju daļa nāk no vecākās paaudzes, un tiem tik smalku druku lasīt netīk un ir par apgrūtinājumu. Ļoti iespējams, ka jums to teikuši arī citi lasītāji. Vai būtu iespējams lietot lielākus burtus, vismaz tādus, kādi skatāmi JG 77. nra 23. un nāk. lappusēs? Kaut arī kādam rakstam būtu jāpagaida līdz nākošajam numuram, manuprāt būtu vērts to darīt.

Vēlu jums labus panākumus un Dieva svētību arī nākotnē.

 

P. Bečs, katoļu mācītājs, Austrālijā

 

 

 

JG redakcijai:

Sēļu zemes sievai Veltai Tomai.

Dzirdu – kritusi nežēlībā. Pasprūk smiekliņš. Gadus atpakaļ pārbraukusi no savas zemes, vietējo latviešu mutēs bija – komūniste.

Ak Tu Kungs, labi, ka pasaulē ir cilvēki tādi kā Jūs, Velta Toma, Kalmīte, Pelēcis, Lapenieks.

„Dodiet man vēl simt gramu sapņu” (Ojārs Vācietis)

 

Arī sēliete, Velta Auškāpe, A.S.V.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Vai JG redakcijai nevajadzētu nopietni apsvērt ideju dubultot vai pat trejkāršot līdzšinējo satura kopsavilkumu angļu valodā (In This Issue)? Katrā ziņā būtu labi, ja atvēlētā vieta būtu elastīgāka, ne tikai viena lappuse ‘kā nomērīta’. Tas būtu jādara aiz kultūrpolītiskiem un diplomātiskiem iemesliem, ne vājo latviešu valodas pratēju dēļ un nerēķinājoties ar iespējamajiem mūsmāju ultranacionālistu bauslības aizstāvju uzbrukumiem. Tas atvieglinātu piesaistīt šad un tad, kā teikt, ‘prestiža dēļ’, līdzstrādniekos vienu otru Rietumu autoritāti par kādu mums un reizē viņiem svarīgu tematu, aktualitāti. Tādās reizēs angļu valodas kopsavilkums ir laba ‘atlīdzība’ autoram; pietiekams iemesls JG piesūtīšanai nozīmīgākajām bibliotēkām, universitātēm, kolledžām, jo angļu valoda ir un paliks internacionāla. Tāpēc tieši šis ‘maznozīmīgais’ kopsavilkums var izrādīties par ‘biļeti’ mūsu lietas reklāmai. Protams, ar teikto netiek proponēts pārvērst JG par angļu valodas latviešu problēmu žurnālu, jo tad tam pietrūktu tik ļoti svarīgais, psīcholoģiskais svars.

 

Anglis