0lģerts Rūsis
KĀRTĪBNIEKA PIEZĪMES
1.
Tā kā mēs te esam sanākuši, lai pavaļotos un iedzertais šņabis mudina mūs uz atmiņu klāstīšanu, tad arī es, neņemiet ļaunā, gribu lūgt vārdu. Šo to pieredzēju arī es savā laikā. Tātad, izlūdzos uzmanību!
Toreiz biju komandēts uz kādu pilsētiņu, netālu no Latgales robežas ar Krievzemi. Es, kārtībnieks Ernests Pagāns, biju vēl gados jauns un uztraucos par šo nelaimi; būt Rīgā, kaut vai tikai satiksmi regulējot, ir daudz izdevīgāk un ievērības cienīgāk nekā nonīkt kādā miestā Latgalē. Kāda gan karjēra iespējama tādā kaktā? Citi mani policijas skolas biedri palika Rīgā, bet pavēle paliek pavēle, raudi vai dziedi. Tā kādā miglainā oktobŗa vakarā atstāju aiz sevis Gulbeni. Dzelzceļsliedes urbās tumsā tieši uz austrumiem. Litene, tad Sita... Vilciens pamazām ieslīdēja arvien klajākā apkārtnē. Beidzot abās pusēs varēja redzēt tikai slīgšņu, pa retam tajā auga koku pundurīši - vāji bērziņi, kroplas priedītes. Ja kur gadījās cietāka vieta, to valdonīgi ieņēma lielas smagas egles. Visā šai ainavā retumis atklājās pusgruvušas būdeles, šķūnīši ar iebrukušu sūnu jumtu, tālu purvā mājiņas kā vientulīši. Reizēm gan pazibēja tikko uzlikti skaidu jumti, bet tie bija retums. Migla gulēja ieķērusies kociņu zaros kā miroņu auts.
Jā, draugi, tas bija fons, uz kura biju nolikts kārtības sarga lomā. Nekāds labais, Un jāsaka - ja tirgus dienās es vēl tiku galā ar prātu izdzērušiem večiem un jaunekļiem, kas bija gatavi durties meiteņu dēļ, tad tas arī bija lielākais sasniegums, ko varēju gaidīt. Nenovēršami, manī nobrieda apziņa, ka šajos Latgales purvos un slīgšņā mīt ļauna vara. Es šo baigo spēku sajutu jau drīz, un citi bija piezīdušies ar to - viens pat sāka muldēt, ka tas neesot nekas cits kā seno Latgales poļu panu gars. Latgali gan sauc par laipnu ezeru zemi, bet ar to man liekas domāts apgabals no Rēzeknes līdz Daugavpilij, kuŗu ar savām gaišajām acīm pārredz Aglonas dievmāte. Ziemeļlatgalē purvos ap ciņiem lodā čūskas, migla, dubļi, vientulība, sniegs ir viņos, un vasarā griežas odi, un dedzina saule kā nekur citur Latvijā.
Un sabiedriskā dzīve, cik noskārtu pirmo reizi soļodams pa pilsēteles ielām, te ritēja Lielās Vienaldzības tiešā tuvumā, literāri izsakoties. Vienmēr, dzirdot šīs vietas vārdu, man nāk prātā miglains oktobŗa vakars, pilns baltas miglas, smaga slapjuma un trūdu smaržas, vislabāk to spēj izteikt rudens latviskais apzīmējums - zemlikas. Bezgalīga vientulība un rēgu laika gaiss. Nebija arī trokšņu un, kā sapnī redzot spoku, no miglas iznira izkārtne, piestiprināta pie sarkanu ķieģeļu mājas, vēstīdama, ka tajā dabūjami silti un auksti ēdieni. Un vienu māju tālāk rēgojās uzraksts: „Salenes apriņķa 3. iecirknis”. Neparasti likās, ka ēdienveikals tik tuvu prefektūra, bet būs arī izdevīgi un ērti. Pie darba vietas būs tuvu istabiņa, kur pārgulēt, varēs ātri iekost pusdienas. Gāju iekšā. Kad biju apskatījis un noīrējis istabu, kuŗā nekādu lielu mēbeļu nebija, devos uz prefektūru, pieteicos. Kad ziņodams minēju savu vārdu, iecirkņa priekšnieks atdzīvojās un izslējies taisnāk aiz rakstāmgalda, sniedza man roku ar vārdiem: „Priecājos. Slīdzāns.” Ar to skaitījos viņa saimes jaunākais loceklis.
Centos būt izdarīgs. Iedraudzējos ar vienu otru, un drūmā veļu laika melnumā, nīkdami nakts dežūrās, sarāvām vienu otru kāršu vai citu partiju. Risinājās arī sarunas. Dabūju zināt, ka no kārtības sargiem tikai divi bija šejienieši. Pārējie lielāko tiesu sapņoja par citiem apstākļiem un par mājām. Šejienieši bija pats priekšnieks un vecs kārtībnieks Ūpis, kas, pensiju izkalpojis, tomēr negribēja iet atpūtā. Viņam bija īpatnēja frazeoloģija - visus kaušļus viņš sauca par Fjodoriem Ivanovičiem.
„Atkal divi Ivanoviči nezina ne rīta, ne vakara,” viņš māja uz aresta telpām. „Kad tiem galvā degvīns, tad viņi visi vienādi. Cik tādu neesmu aizvācis! Nezinu pats, ko dzīvē esmu vairāk redzējis: ļaužu ļaunumu vai muļķību?”
„Sevišķi, ja tāda vietiņa, kā šī,” sacīja Sārtiņš, gaŗš kurzemnieks. Vasarā šai vietā putekļu bez gala, rudenī tikpat daudz ūdens, bet ziemā sals cērt dziesmu ciet! Ek, mēs esam citas pasaules ļaudis! Te jau ir Krievija, atdodama krieviem atpakaļ. Bet miera līguma laikā valdība sadomāja, ka te latviski vietu nosaukumi! Mēs atgrieztos katrs savā pusē uz vietas. Sīlis uz Jelgavu, Vējums uz Alūksni, bet es uz Kurzemi, jo nekur nav tik gaišu vasaru. Tā nonīkstam šeit vientulībā, kļūstam dīvaini!” viņš īgns cirta kārti galdā.
„Kā Kļavietis pat - kas atlicis no tā vīra - ēna, skaidra grabaža!”
Jā, es atcerējos, ka vakar iecirknī tika pārrunāta kāda veikla zādzība, kuŗas izdarītājs bija noslēpis pēdas un nozudis. Šai sakarībā tika minēts kāds bijušais kārtībnieks, vārdā Kļavietis, kas bija pratis šādas lietas atrisināt. Bet pirms gadiem diviem viņš bija apgaitā sašauts un pametis policijas darbu. Veselības dēļ dienestam vairs nederēja. Arī es viņu biju redzējis - no senākā brašā stāva, par kādu stāstīja, maz kas bija palicis. Viņš dzīvoja tepat pilsētā un pārtika no ietaupījumiem, savu lauku māju rentes un gadījuma darbiem. Darba biedri šad tad pārrunāja, kādēļ viņš nebraucot uz savām lauku mājām kaut kur uz dienvidiem no Kārsavas, bet nīkstot te, kļūdams arvien īdzīgāks un īgdams arvien vairāk. Biju redzējis viņu ielās. Viņš klaiņāja, pievilkdams vienu kāju. Vecais Ūpis kratīja galvu: „Ar to Kļavieti iet uz leju! Kaut kas viņā aizmeties!” Lielāko dienas tiesu Kļavietis nosēdot pie loga, raudzīdamies ārā, vienalga, vai spīdēja spilgtā pavasara saule, vai stindzināja sals, vai ielu apņēma rudens dūmakas.
„Jūs nepazināt viņu,” Ūpis teica, “Mēs vecie bieži pārspīlējam atmiņas, bet tas nu gan ir jāsaka: neviens nedarīja savu darbu tā kā viņš! Likās, darbs bija viņa sastāvdaļa, ar kuŗu viņš saaudzis no bērnības! Un - kas darbu mīl, pār to darbs spīd kā saule. Viņam veicās viss. Un līdz ar to, aizraudamies no darba, viņš ar savu nostāju prata iedvest kaut ko arī mums no savas sajūsmas, no sava gara. Gadus, pavadītus kopā ar viņu, es uzskatu par labākiem savā mūžā! Tagad,” viņš nopūtās, „nav vairs tā Kļavieša, ir tikai ēna.”
Klusēju. Latgale ar savu veļu laika noskaņu jau bija uzsitusi pa maniem nerviem. Jūtu pat, ka baidos no šīs dubļos grimstošās vietas. Biju dzimis Rīgā, dzīvojis tur, un jo vairāk te dienēju, jo nepatīkamāk kļuva. Jutu, ka šīs vietas vienmuļais spēks spējīgs veidot manu likteni.
2.
Bija jau dziļš rudens. Kuŗu katru mirkli sals varēja sastindzināt dubļus par grambām, kuŗās zirgi lauza kājas un rati nejauki dārdēja, zvalstīdamies ar visiem saīgušajiem iekšā sēdētājiem krieviem. Un saīdzis krievs nekad nežēlo zirgu. Pat ar baudu viņš laiž tad pātagas kātam krist uz zirga kaulainās muguras. Pirmajās novembŗa dienās allaž lija un mīcījāmies apgaitā pa ielas vidu (jo arī trotuārus slēpa dziļa dubļu kārta) kā pa elli. Reizēm kājas iesprūda bedrēs, paslēptās dubļu skrīnī.
Todien bija tirgus, tādēļ, neraugoties uz to, ka no debesīm lējās dzīvs ūdens, tirgus laukumā murdēja kā biezs. Vidū vēl bija uzslieta cirka telts, no kuŗas plūda ragu mūzika, un balss lielā taurē aicināja skatīt septiņus pasaules brīnumus pēdējo reizi šajā gadā. Vienā stūrī bija desiņas un alus, šaujambūdas, sīktirgotāji, citā vietā cilāja stulmeņus, apsmulētas katūna kleitas un sirsnīgi ieteica pirkt „pazīstamu meistaru Dievmātes bildes” zeltītos rāmjos. Mija zirgus, un iekaisušas, aizsmakušas balsis viena otru pārkliedza. Mūsu uzdevums bija apstaigāt šo baru un pievaldīt karstākos, gan vairāk formas dēļ, jo bija arī jāuzmanās nesatracināt šādus cilvēkus pārāk daudz, pašu mīļā miera labad. Ar iedzērušiem cilvēkiem (ja vairums būtu skaidrā prātā būtu brīnums) jāapietas kā ar izlutinātiem bērniem. Revolveri mums bija pie sāniem, bet šaut varēja tikai viskritiskākā mirklī. Nejaušs gadījums varēja šo pūli pārvērst vājprātīgo barā. Tādi bija šie Latvijas mežonīgie austrumi, līdzīgi kā Amerikā ir mežonīgie rietumi, tikai šeit nebija varoņu.
Vēlā pēcpusdienā tirdzinieki šķīrās, un liesie zirģeļi atsperdamies vilka ratus ar saviem priecīgi noskaņotajiem kungiem ārā no pilsētiņas. Biju apmierināts, ka tirgus nepārgāja kautiņā. Noguris kātoju mājup. Manā traktierī „Trīs daiļas meitas” rūca kā stropā. Kad gāju caur zāli, kāds uzvilka dziesmu krieviski, saldi sērīgi stiepjot. Tā kā daudzu jūtas bija atmiekšķējis degvīns, daudzi vilka līdz. Pēkšņi resnā sieviete aiz letes pastiepa roku un ar īstu lācenes spēku sagrāba kādu pasīku zelli aiz plaukstas. Kaut kas nokrita skanēdams. Nākamā mirklī viņa jau spalgi kliedza: „Zagļi! Zagļi!”
Lauzos caur apdullušo pūli. Saņēmu ciet vainīgā apkakli. Tas jau bija sarāvies vai kamolā. Pēc īsas vārdu maiņas, mēs vienojāmies, ka viņš tā piedzēries, ka neatjēdz ko dara un tādēļ nogādājams slēgtās telpās. Viņš bija gribējis pievākt no letes uz īsu brīdi bez uzraudzības atstāto naudu. Pārmeklēju viņa kabatas un atradu divus pulksteņus. Tāpēc uzkliedzu: „Grūti ticams, ka jūs dzērumā esat vienu lietu iegādājies divas reizes! Stavai! Tepat netālu izgulēsities un parunāsimies.” Viņš nepretojās. Gluži labi novedu to galā. Viņš man stāstīja visu laiku, ka esot kleptomaniķis.
Iecirknī nodevu viņu dežūrantam.
Slīdzāns acis vien ieplēta. „Pulksteņi? Un šonakt atlauzta „Rozes” viesnīcas kase. Ej nu, vai tikai šis pats pazemīgais nav vainīgais? Tagad jau krāc, Katrā ziņā tik viegli viņš vaļā vis netiks!”
“Vai Jūs domājat, ka tāds blēdis atklāti slaistīsies krogū un riskēs dažu latu dēļ?”
“Lai gan izskatās padilis un aplam vientiesīgs, neko nevar ignorēt. Ka tie pulksteņi ir viņa, es neticu, Jūs arī ne,”
Gāju uz savu istabu un tur atkritu gultā, Puh! diena bija bijusi drudžaina.
Šādus zaglīšus, kādu biju saņēmis, esot nācies sastapt bieži. Bet arī tikpat bieži pieredzot, ka aiz šķietami nenozīmīgas ārienes slēpjas lielāks blēdis, kā aiz tikko samanāmām durvīm sienā var atrasties dziļa un baiga telpa. Mana piere saraucās krunkās. Šo pulksteņu pievācēju notvert nebija grūti, bet man uzkrita viena lieta: viņš nemēģināja taisnoties, akceptēja arestu kā spilvenu, kur nolikt nogurušu pārkarsušu galvu. Parasti gan citi līdzīgā stāvoklī mēģina taisnoties un ar asarām acīs stāsta, ka, lūk, otrs pulkstenis ir kāda drauga... Bet viņš cieta klusu un murmināja, ka domājis paņemt savu naudu.
Pārdomāju dažādi. Zādzības pilsētā, atlauztā „Rozes viesnīcas” kase... Tas bija mans amats - neticēt nekam, visu pārbaudīt. Bet kas būtu jauns kārtībnieks bez dziņas izcelties un iegūt slavu. Atzinos sev, lai gan ne citiem, ka biju kļuvis kārtības sargs daļēji kriminālromānu ietekmē, kuŗus skolā lasīju simtiem, plānodams kļūt detektīvs. - Mani vilināja kārtībnieka dzīve, un šis vilinājums nebija izgaisis, tikai jutos tagad kā pusē aprakts. Bet jau labu laiku manī bija modusies doma par to, ka ja es pienāktu veiklo zagli, kas aptīrīja viesnīcu, uzliktu tam roku uz pleca un saslēgtu to veikli un braši... ahā! Jā - šī domu dzirksts manī iedegās -kaut es to spētu! Tā būtu sensācija vismaz šai kaktā!
Varēja laimēties pat saņemt tādu slavenību, kā foto attēls atradās citu zemju drošības iestāžu kollekcijās! Drošības pēc mēs ziņotu pazīmes uz Rīgu, tā varbūt sazinātos ar Parīzi.
Cik biju apskatījis neseno, neatrisināto zādzību vietas, redzēju, ka zagļa darbs bija pirmās šķiras. Pirkstu nospiedumu nebija. Viņš acīm redzot zināja, kā policija strādā.
Viņš nezaga lielas svarīgas lietas, bet sīkumus.
Jā, varbūt tiešām biju sadūries ar kādu, kas bija pirmās šķiras zaglis. Par to varbūt izsolīta tūkstošlatu godalga. Šī lielā loze varēja krist man. Tagad.
Tas nebija vietējais. Kuŗš no tiem būtu tik spējīgs? Ne jau tas krievs, ko apturēju krogū. Ja tādi cilvēki izdara noziegumu, tad vienmēr jūtu iespaidā: pēdas slēptas vāji, dažreiz nemaz.
Bet te viss bija apdomāts un izsvērts, aprēķināts. Noziedznieks bija intelliģents un ar lielām zināšanām par to, ko darīja. Tā rīkojas, piemēram, zinātnieks laboratorijā. Auksta, nežēlīga daba, kas aiz ārienes, kuŗa nepretencioza, slēpj loģiku, rīcību asu kā asmens. Pēkšņi manī iebrāzās šalts, uzliesmoja kā magnēzijs fotografējot, īsi, vienu brīdi kāds apgaismoja situāciju kā no augšas, bez ēnām - bet tas bija īss mirklis, jā, tikai sekundes... Es uzlēcu kājās. Sāku staigāt pa istabu, biju vēl labu brīdi šīs iedomas varā. Satraukums atplūda, bet manās smadzenēs kvēloja vārdi: tas ir viens no mums!
Ai! Vai tā bija?
Savaldījos, sāku soļot pa istabeli un tad nolēmu riskēt. Man bija sajūta, ka taisni šovakar varu šo lietu noskaidrot. Bet kā? Tā man likās rotaļa, nolēmu padoties savai iedvesmai - rotaļas dēļ. Varēja jau būt, ka zaglis bija taisni tas, kuŗu saņēmu ciet. Kad viņš rītā modīsies, noskaidrosies arī viņa personība. Bet, pieņemot, ka vainīgais ir mūsu vidū - kuŗš?
Sarāju sevi par neuzticību biedriem, bet vienmēr atkal nāca jautājums: kuŗš no mums? Tad nocietināju sevi ar apziņu, ka likuma priekšā visi ir vienādi. Ja likums pārkāpts, jāapcietina pat prezidents. Vai es nerūpējos par šīs nomales, jā, varbūt par visas valsts drošību. Ir arī negodīgi biedri...
Tieši tādēļ viss bija jākārto ātri - līdz rītam. Karsts kauns nomāca mani, ka nespēšu raudzīties mierīgi uz saviem biedriem, nedomājot: viens no tiem ir zaglis... Kāds šķērslis bija šķietamais pienākums pret biedriem!
Izgāju, sāku klaiņot pa ielām.
Jau tumsa. Lielisks laiks, lai izsekotu... bet kam?
Teicu sev: kārtībniekam nav īstu biedru, nav privātdomu. Labākā viņa īpašība ir nojausma, Viņš ir saistīts ar taisnību un paliek tai uzticīgs, Būtu labi ar kādu parunāties, bet ne ar biedriem. Izsacīt visu kādam, kas arī būtu tik vientuļš kā es!
Varbūt Kļavietis?
Šis daudz pieredzējušais kārtībnieks varēja dot padomu - viņš dzīvoja netālu.
Slava vilināja, es būšu apbrīnots un slavēts, bet tā būs dārga cena un 27 gadi, cik man toreiz bija, vēl nav tas vecums, kad savu slavu var dibināt uz otra negoda. Bet - kas vienmēr palika un paliks - tā bija valsts.
Tā es gāju pie Kļavieša, pat cerēdams, ka arī viņam nebūs padoma.
Kad tuvojos viņa mājai, no katoļu baznīcas torņa atlidoja slinka skaņa - laikam vējā sakustējās zvana mēle. Iedomājos savu veco tēvu Rīgā un garā sūtīju tam sveicienus. Būtu labi pie silta pavarda klausīties trauku šķindā, kuŗus uzliek galdā mīļas rokas, būt savas ģimenes vidū... Ne brist pa dubļiem šeit, pretī tumsai. Kā gongs atkal atlidoja zvana skaņa, žēli ieīdēdamās. Parāvu saitīti pie durvīm, un dzīvoklī noskanēja tinkšķiens.
Uzdevos ne par kārtībnieku, bet par gaŗāmgājēju (biju civīlā), kas izsalis lūdz glāzi tējas. Ar šo izdomu var iekļūt visās mājās, bet ja teikšu, ka esmu policists - kaut kas brīdināja: labāk nesaki!
Durvis atvēra Kļavieša kundze. Viņa mani iedrošināja. Kamēr malkoju tēju, ieteicos, ka strādāju policijā un vai nevaru satikt arī Kļavieti.
- Jā, lūdzu, es nākot kā saukts; vīru jau tik maz atceroties.
Samanīju rūgtumu šajos vārdos un nomanīju, ka pār šo dzīvokli guļ ēna. Vai viņš sievu sit? Vai dzeŗ? Nabaga Kļavietis! Tā viņš tur skuma, atvilcies no pasaules! Viņš bija pašos spēka gados, bet jau dzīvoja no atmiņām. Bija vien jāpacieš, ka dažas saules dienas jāsamaksā ar gaŗām grūtām lietavām...
Mani ieveda dziļāk. Kļavietis saņēma mani ne visai laipni, bet kad iejautājos par viņa darba gadiem un lielo pieredzi, drusku atplauka un uz manu jautājumu: „Par jums, Kļavieša kungs, dzirdu tik daudz laba un vai atļausit, ka prasu padomu kādā lietā? atbildēja:
„Runājiet! Man jau vientuļi bez ierastā darba! Vienīgā sabiedrība tikai dēls.”
Puika turpat pie mūsu kājām bīdīja pa grīdu apbružātu lokomotīvi un ar muti centās atdarināt visus attiecīgos šņācienus un svilpienus.
Tā pārgāju uz šodienu, stāstīju par savām domām un šaubām, kā vaļsirdīgs biedrs, sakarā ar pēdējā laika zādzībām. Kā to puisi, to blēdi lai noķeŗ ? Teicu:
„Smalks darbs. Daži pavedieni mums jau rokā; tagad izvilksim tīklu.”
Kļavieša acis manī urbās asas un spožas - atmiņas viņā bija uzliesmojušas ar seno spēku! Pēc pēdējā vārda viņš sevišķi saspriega un tāpēc teicu, pēkšņai iedomai sekodams: „- un tāpēc lūdzam, vai jūs nenāktu mums talkā, Slīdzāna kungs ieminējās, kad sūtīja mani jūs apciemot.”
„Vai es --?”
„Protams, Kļavieša kungs, mājās jūs nejūtaties spējīgs strādāt. Jūs varētu nākt tagad līdz uz iecirkni, apspriedīsimies. Varbūt sarīkosim pat mazas atkalredzēšanās viesības!”
Kļavietis uztraukumā nobālēja, pirksti iespiedās dīvāna spilvenā, tas bija mirklis, un tad viņš teica: „Man nevajag maksas... esmu nolēmis... neesmu vairs dienestā...”
„Bet vecie biedri lūdz!” teicu valšķīgā tonī. „Vai jums nebūs prieks tiem izlīdzēt grūtā brīdī, un atkal pabūt vecā darba vietā?”
„Pēdējo reiz...”
„Nāciet!”
Viņš klusēja.
„Jūs teicāt, ka esat vientuļš? Tas jūs izklaidēs.”
Mani secinājumi vēl aizveda tumsā, taču kāda stingra roka mani vadīja, kad es vēros viņā ar drošu un sirsnīgu skatu: „Jūs izdarīsit labu darbu! Kādreiz jūs bijāt ļoti spējīgs, un arī vēl tagad varat veikt daudz laba! Nāciet! Viņa pleci noslīga. Viņš atbīdīja dēlēnu, kas ķērās tam kājās un izdvesa: „Labi.”
Pārbaudīju situāciju, kamēr viņš ģērbās. Kad gājām pa tumsas ietītajām ielām, spriedu: Slīdzāna šai laikā iecirknī nebūs, viņa kabinetam vajadzēja būt tukšam. Viss bija uz spēles; ja laimēšu - lieliski!
3.
Jāsaka, es vairs otrreiz to nedarītu un neieteicu kārtībniekam sekot fiksām idejām! Niecīgas pazīmes manī sakūra aizdomas, nolēmu riskēt kā kādreiz mani detektīvu romānu varoņi. Kļavieša satrauktās, neveiklās kustības mani sagumdīja. Zināju vienu - kā Rainis saka - uz vilku lauku vilks velk atpakaļ!
Iegājām priekšnieka istabā. Durvīs bija atslēga. Apgriezu to un iebāzu kabatā. Tad piedāvāju Kļavietim papirosu.
Smēķējām.
Vēroju, ka Kļavietis bikli raugās apkārt. Vai viņš gaidīja draugus, darba biedrus?
Saņēmos un teicu, drusku aizsmacis, sirds pukstēja:
„Neslēpieties vairs! Stāstiet visu!”
Mēs, kārtībnieki, esam savā reizē arī lieliski aktieŗi.
„Runājiet, Kļaviet, kamēr vēl laiks! Ka jūs tā varējāt darīt!?”
Viņš varēja lēkt kājās, zvanīt priekšniekam, celt trauksmi, saukt dežūrantu, mesties pie durvīm... un es izlidotu no vietas par veca darbinieka apvainošanu. Tagad to zinu. Viņš varbūt vēlāk arī par to iedomāja. Bet spēle bija sākusies. Aptvēru tikai tagad, cik ļoti goda kārs es biju. Mīlēju fantazēt par lielām lietām - un nu - lai izšķiŗas, vai man ir spējas tādas veikt! Ja neesmu notvēris blēdi, tad esmu nelga.
Vēroju viņa seju, cieti, asi un ātri satraukumā meloju: „Mēs zinām visu!”
Spriegums kāpa, nākamā mirklī šķiet visam būs beigas! Ar ko lai pierādu viņa vainu? Ar aizdomām... Mana piere rasoja. Visam beigas. Ļauns joks. Vai mūžīgi būšu šādu ideju varā? Vēl mirkli un tad. Vēl brīdi, tad. Jautātāji virpoja manu acu priekšā.
Kļavietis sabruka. Pusšņukstus izlauzās vārdi: „Jūs bijāt veikli, un es pat nezināju...”
Dabūju savukārt kā sitienu, pats neticēju, ka Kļavietis tiešām varētu būt veiklais zaglis! „Tātad bija! Automatiski jautāju: „Vai tas viss?” – „Slēdziet dzelžos, nemociet mani!” viņš izgrūda.
Biju uzvarētājs! Gavilīgs prieks sašūpoja mani, gribēju pilnā balsī saukt dežūrējošo biedru, telefonēt Slīdzānam un apriņķa laikrakstam. Taču fakti nebija skaidri.
Saslēdzu viņam rokas.
Un viņš runāja un runāja. Tas bija stāsts par viņa dzīvi, un to es vairāk redzēju kā dzirdēju. Gar manām acīm dzirkstīja ilgie darba gadi šai pašā iecirknī, par darbu viņš runāja, kas pāriet asinīs, kuŗam cilvēks atdod visas savas spējas un spēkus. Tad redzēju apbrīnoto un iemīļoto Kļavieti dodamies liktenīgajā apgaitā siltā jūlija vakarā, tukšā, krēslainā ielā ātri nozibam un ieslīdam vārtos kādu stāvu. Dzirdēju Kļavieša spalgo: „Stāt!”, redzēju stāvu atgriežamies mirkli, tajā pat mirklī nozibam uguntiņu un Kļavieti nokrītam uz ielas... Tad slimnīca, ziedi, cienītāji...vēlējumi veseļoties.
„Bet, kad iznācu tāds, kāds esmu, draugu kļuva mazāk. Arvien mazāk. Vai jūs pazīstat vientulību? Tādu, kas smacē. Es biju ieķēries dzīvei drānās, sekmīgi turējis laimi ciet un nu biju atgrūsts kā nederīgs. Draugi mani apciemoja, bet tad vairs ne. Brašais Kļavietis kļuvis par kropli.”
Viņa balss bija tumša, redzēju mazu iesarkanu uguntiņu ap to.
„Varbūt biju pārāk izlutināts dzīvē ar uzslavām un tagad kaunējos... Tvīku pēc sabiedrības, bet vairs nebiju ierastais Kļavietis! Tad man gribējās, lai par mani atkal runātu... es būtu centrā, kā toreiz... kā reiz. Naktīs nevarēju gulēt.”
„Tātad jūsu slimā miesa padarīja slimu arī jūsu dvēseli,” sacīju es.
Kļavietis nošņaukājās.
„Ja kāds man tad būtu teicis, ka, zūdot miesas spēkam, zūd gara spēks, es neticētu, es viņu izsmietu... bet tā bija. Tā - lasīju policijas žurnālus, diena gulēja apkārt kā pelēks kodols..., tie apnika. Tad sāka vajāt dziņa... ko biedri darīs, jautāju sev, varbūt pat kāds nāks aprunāties. Sievai neteicu nekā. Kādā naktī izgāju no mājas, tad ielavījos citā mājā un neviens nepamodās. Dienā mocījos bailēs, bet pēc kādām naktīm atkal atstāju māju. Klaiņāju ielās. Ja sieva manīja, teicu tai, ka sēžu pie draugiem,” viņš rūgti, ātri pasmējās, „bet - man tādu nebija. Pāris reizes pastaigājos naktī ielās... un tā - dienās mocījos bailēs, bet naktīs viss kļuva brīnumviegli izpildāms. Es zināju, kā zagļi strādā, sāku uzlabot savas metodes. Biedri nevarēja atrisināt neko - es domāju... Labāk varbūt būtu bijis, ja es sāktu dzert? Bet šis slogs pieauga... Loks tagad noslēdzies!”
Viņš apklusa. Es arī klusēju. Fakti man bija. Tagad atlika panākt, lai viņš uzraksta visu, vai ari es varēju atsaukt mašīnrakstītāju un likt viņam parakstīt. Tas bija ķēriens!
Tad viņš sacīja: „Un arvien uz lielākām lietām... Ņēmu tikai sīkumus, ko varēju aizsviest vai iemest upē un kādreiz apciemoju īpašnieku otrreiz un visu atliku atpakaļ. Kad jau, tad jau - tas bija mans darbs, tikai no otras puses... Un tagad - sodiet, ko tur!”
Tagad šaubījos.
„Varbūt varētu vēl satikt savu veco draugu Boņislavu Slīdzānu,” viņš sacīja pēc klusuma brīža, nodūris galvu. „Jums uzdots mani pratināt? Slīdzāna kungs laikam negrib ar mani runāt... Bet kā jūs zinājāt, kā jūs izsekojāt, kā jūs savācāt pierādījumus - tā man mīkla...”
Apsaucu sevi nepārsteigties. Šīs lietas atklāšana bija intuitīva. Netiku vācis materiālus, neapsvēru tos, netaisīju briljantus slēdzienus no tiem, biju sekojis tikai vienai domai pēc gadījuma ar piedzērušo krievu - līdz kāda slimnieka durvīm! Manās, tikai manās rokās bija viņa liktenis! Kļavieti gaidīja arests, pratināšana, sods, spaidu darbi, un tie viņu salauztu galīgi.
Visa šī domāšana neatbilda likuma sarga domu gaitai, bet, neņemiet ļaunā, tā nu ir - 27 gadi, cik man toreiz bija, vēl nav tas vecums, lai savu slavu celtu uz otra negoda! Atraisīju viņa rokas.
„Kļavieša kungs,” es sacīju, „paldies par uzticību, jūs esat brīvs. Neviens nekā nezina, tikai es, Pazūdiet no šejienes un meklējiet citu apkārtni - tā jūs izdziedēs. Nepalieciet nevienu lieku brīdi Salienā! Es jums dodu goda vārdu, ka nevienam nekā neteikšu!”
Viņš protams pateicās, Un tad biju viens. Atspiedu galvu pret loga spraišļiem. Vai tas bija labākais? Vai viņš nepaklīdīs arī jaunajā vietā? Vai lai viņa streipulīgā gaita beidzas uz reizes?
Jautājumi nerada apstiprinājumu. Tomēr, mierināju sevi, sirdsapziņas priekšā visi vienādi. Un es nepiedotu sev, ja man līdz ar slavu nāktos nest viņa mazā dēla kaunu un tā sievas asaras.
Kas notika ar Kļavieti, nezinu. Viņš aizbrauca jau drīz pēc tam, neatvadījies ne no viena. Bet es zinu, ka es tajā naktī varēju izšķirties iet pa vienu no diviem ceļiem - viens būtu varbūt pilns slavas, otrs - parastais dienests. Un pēc daudziem gadiem jautāju, vai labāk nebūtu bijis aiziet pa pirmo ceļu, jo visa mana turpmākā dzīve bija pelēka, un nekas sevišķs nav gadījies. Bet samierinos, ko tur, slavas nu gan man nav, bet man ir daudz sirsnīgu draugu, uz kuŗu veselībām tukšoju šo glāzi!
Kad tovakar gāju uz dzīvokli, zeme skanēja zem soļiem. Bija uznācis gaidītais sals. Bet dienas bija skaidras, un saules vizma ledus gālēs mani nervozēja. Iesniedzu lūgumu, lai pārceļ. Lūgumu ievēroja. Es varēju doties ar savām mantiņām uz staciju, kad baltajā sniegā un zvanu skaņās varēja manīt Ziemsvētkus. Jutos atvieglots, kad vagons lēni aizslīdēja gar pirmajām pārmijām. Aiz manis palika mazā Latgales stacija, tīdamās mākoņainās patumšās ziemas dienas siltajā baltajā gaismā.