ATMIŅAS, SAPŅI UN POLĪTIKA
Miķelis Valters, Atmiņas un sapņi, I, Stokholmā: Daugava, 1969. 340 lp.
Felikss Donass, Polītiskos krustceļos: Atmiņas un vērojumi divdesmitgadīgā diplomātiski konsulārā dienestā. Evanston, Ill.: Jāņa Šķirmanta apgāds, 1969. 163 lp.
Par Miķeļa Valtera personu un viņa mūža veikumu nav velti vārdi jātērē. Vēsture rāda, ka viņš pieder pie mūsu polītiķu un polītisko ideologu izlases, mūsu valsts garīgiem tēviem. Tagad Daugavas ap gādā iznākusi viņa atmiņu pirmā daļa, kuŗā sakopotas piezīmes par bērnību un agro jaunību Liepājas strādnieku vidē un par vētrainajiem jaunekļa gadiem gan Liepājā, gan Rīgā, gan Berlīnē. Grāmatā aprakstītais posms nobeidzas ar autora bēgšanu uz Vāciju pēc ilgas pratināšanas un tirdīšanas Liepājas cietumā.
Šaubos, ka šīs piezīmes būtu parādījušās labā grāmatā, ja manuskripts būtu nonācis kādu mazāk veiksmīgu un kompetentu izdevēju un redaktoru rokās. Dagnija Šleiere un Veronika Strēlerte šeit ieguldījušas milzu darbu, lai no fragmentāro, bieži pat nesakarīgo piezīmju un manuskriptu jukļa izveidotu pārskatāmu, savdabīgu un vietām ļoti interesantu literāru darbu. Valtera stils ir subjektīvs, varētu teikt impresionistisks, ar īsiem teikumiem un ne katrreiz konsekventu domas risinājumu. Viņa atmiņām, skatot tās kā literāru darbu, šāda pieeja piedod svaigumu, bet vērtējot tās kā polītiķa memuārus, lasītājam pa laikam rodas neskaidrība par atsevišķo epizodu kopsakarību.
Manuprāt, interesantākās grāmatas daļas ir jaunās strāvas un tās darbinieku raksturojums (Rainis, Stučka, Jansons-Brauns, Roziņš-Āzis, Āronu Matīss un citi). Dīvaini iedomāties, ka tikai pirms dažiem gadiem mirušais Valters visas šīs jau patālam Latvijas vēstures posmam piederošās personas pazinis personīgi. Un vai starplaikā vēstures rats nav apgriezies par 360° ? Šeit Rietumos tagad radusies īsta marksistiski iekrāsota "jaunā strāva"- "jaunais kreisums". Interesants ir arī Raiņa raksturojums, kas lieku reizi apgāž to Raiņa portretu, ko latviešiem Latvijā mēģina zīmēt partijas ideologi. "Katra doktrīna tam likās esam sveša. ... Jaunā strāva dzīvoja Rainī kā kāds augstāks humāns pavirziens, ne doktrīnāla, galīga nosliešanās uz noteiktu sociālu sistēmu Marksa garā". (187. - 188.lp.). Redzam, ka Rainis kritiski skatās uz Stučkas un Jansona marksistisko pieeju nacionālajam jautājumam: "...nacionālā lieta nebūtu vis atmetama kā nederīga". (213.lp.). Domas par latviešu nāciju un neatkarīgu valsti Valteram izkristallizējās Liepājas cietumā. Viņš līdz ar to arvien vairāk attālinās no jaunās strāvas marksistu vispārinājumiem un vienkāršojumiem, nododoties cietumā nopietnākām filozofiskām un polītiskām studijām. Tāpat viņš atkārtoti oponē pret jaunās strāvas militanto ateismu. Var manīt, ka tīri emocionāli viņš nekad to nav pilnīgi akceptējis.
Izlasot šo sējumu, rodas dziļa cienība pret Valtera personību, viņa mēra izjūtu, cilvēcību un vēršanos pret dažādu ideoloģiju uzpūstām polītiskām priecas mācībām, kuŗu skavās, diemžēl, iekrita tik daudz latviešu. Kāpēc tas notika? "Cik lieli mēs bijām kareiviskā stājā, tik vāji bieži polītiski nacionālā domāšanā." (256.lp.). Tā ir, tas droši vien notika dziļākas un vispusīgākas polītiskās un sabiedriskās izglītības trūkuma dēļ, mūsu intellektuālās vājības dēļ, kas vēl šobaltdien nav pārvarēta. "Redzēju šos cilvēkus kā tie centās pēc mantas un kā tie katrs bija nodarbināts ar savām lietām. ... No agra rīta līdz vēlam vakaram tie strādāja, lai kaut ko iegūtu. ... Cepure tiem brīžam rokās, un tad tie piemirsa, ka tai jābūt uz galvas." (232.lp.).
Stila un izteiksmes ziņā Feliksa Donasa Polītiskos krustceļos ir pilnīgs pretstats M. Valtera atmiņām. Grāmatā iestrādātais materiāls pakārtots īsi un pārskatāmi; Donass izsakās skaidri un tieši, varbūt pat par daudz sausi, un valoda viņam ne tuvu nav ar Valteram piemītošo literāro individuālitāti. Varbūt to ietekmējuši gaŗie gadi ārpus Latvijas, un, liekas, ka manuskripts no autora spalvas tieši nonācis spiestuvē, tik grumbaini tas lasās. Vispār pret korrektūru un valodas apkopšanu Šķirmanta apgāds jau senāk ļoti grēkojis, un šī grāmata nav nekāds izņēmums. Šajā plāksnē Daugavas apgāda rūpība trimdas grāmatniecībā laikam būs nepārspēta.
Pieskaŗoties Donasa grāmatas saturam, nāk prātā kāds izbraukums uz Garmišu bēgļu laikos Vācijā. Man gadījās sēdēt tuvumā kādam bijušam Latvijas ministram. Ar pusaudža apbrīnu pret cienītām autoritātēm un tieksmi visu skatīt asos kontrastos, nevarēju vien sagaidīt, kad ministrs sāks izklāstīt savas domas par pasaules polītisko stāvokli, mūsu tautas un valsts likteņiem un atbrīvošanas izredzēm. Bet polītiskā stāvokļa analizes vietā ministrs vēlīgi uzsmaidīja daiļākām dāmām, palaida pa jociņam un gaŗi un plaši stāstīja par tiem labajiem laikiem, kad valdība un diplomātiskais korpuss izbraucis medībās, kā priecājušies un līksmojušies, kā piedalījušies rautos un pieņemšanās un kā ārzemēs uzņemti, godināti un apdāvināti. Līdzīga sajūta pārņem, izlasot grāmatu Polītiskos krustceļos. Ar šo subjektīvo vērtējumu lai netiek mesta ēna uz Donasa diplomātisko darbību. Taču paliek iespaids ka, rakstīdams savas atmiņas, viņš vadījies no citām mērauklām, ne tām, ko polītiski ieinteresētie lasītāji sagaida. 111. - 112.lp. autors pats par to saka: "... Bet es jau nerakstu vēsturi. Mans nodoms bija - tēlot vietējās sabiedriskās dzīves tādus epizodus, kas varētu interesēt latviešu lasītājus." Žēl, ļoti žēl! Un par Viļņas jautājumu, par ko katrs pirmā kārtā domās, paņemot rokā šo grāmatu, autors saka: "Stalšāns tik izsmeloši un pamatīgi tur (grāmatā Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi, rec.) apstrādājis jautājumu par lietuviešu un poļu savstarpējām attiecībām, ka šim jautājumam negribu vairs pieskarties." (21.lp.). Skaidrs, Viļņas problēmas aplūkotas vairākās publikācijās jau agrāk, bet latviski par to ir maz rakstīts un Donasa pieredze un vērtējumi būtu ārkārtīgi interesanti un svarīgi latviešu lasītājiem. Stalšāns vien šo robu nevarēs aizpildīt. Kāpēc šāda kautrība? Vai bailes sanīsties ar karstasinīgajiem poļiem, vai izteikt nepopulārus uzskatus? Atliek tikai cerēt, ka autors nākotnē atmetīs pārliecīgo piesardzību un kādā plašākā darbā iepazīstinās latviešu lasītājus ar savu polītisko pieredzi un vērtējumiem.
Neraugoties uz šiem trūkumiem, grāmatu var izlasīt ar interesi, un tā dod daudz jauna un saistoša kā par Latvijas konsulāta darbību šai jūtīgā apgabalā, tā arī par poļu vadošās sabiedrības dzīvi un noskaņojumu vispār. Latvijas diplomātu dzīve un darbība Latvijas sākumu gados ir maz skarta mūsu memuāru literātūrā, un, pārlasot tās nodaļas, kur tas rakstīts, rodas jautājums pēc jautājuma par šo laiku. Kāpēc autors rakstījis tik īsi un tik maz?
Grāmatas beigās pievienots pārskats par avotiem un vēsturisko datumu chronoloģija. Tā kā tā neaprobežojas tikai ar notikumiem Latvijā, tad tā dod iespēju salīdzināt. Grāmata illustrēta ar fotografijām un Renatas Kalvelas zīmējumiem.
Agnis Balodis