NO ZEMGALES CAUR AMERIKU UZ EIROPU
Aīda Niedra, Grēka ābols. Romāns. Mineapolē: Tilts, 1968. 240 lp.
Aīda Niedra, Atkal Eiropā. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 224 lp.
Aīda Niedra nu jau daudzus gadus pazīstama kā rakstniece, kas tēlo mūsu cilvēkus un sabiedrību īpatnēji individuālā skatījumā, atšķirīgā pat no saviem laika biedriem. Rakstnieces cilvēku un dzīves skatījums var likties vairāk vai mazāk pieņemams, bet tas droši vien neatstās caurmēra lasītāju vienaldzīgu, - atbalss būs vai nu pozitīva vai negātīva.
Ir interesanti izlasīt līdztekus abas nesen iznākušās Niedras grāmatas, jo to rašanos šķiŗ daudzi gadi un traģiski notikumi mūsu visu dzīvē. Kaut arī no divām grāmatām vien vēl ir pagrūti vispārināt kādu secinājumu, tomēr daži iespaidi par rakstnieces attīstību laika gaitā rodas - kā mainīgā, tā nemainīgā nozīmē.
Vispirms, Niedras agrajā darbā - Grēka ābols iespaidīgs ir drāmatiskais fābulējums, kas brīžiem kļūst īsteni fantastisks un sāk atgādināt savā kvintesencē amerikāņu. "komikus". Atkal Eiropā turpretim (un arī citos nesenos darbos) Niedra, šķiet, iegājusi pretējā galējībā - darbība necentrējas ap kādu notikumu, kas tiktu izstrādāts no sarežģījuma līdz atrisinājumam, bet rakstniece tikai it kā uz laiku paveŗ priekškaru vairāku cilvēku savstarpējai mijiedirbei kādā atsevišķā to dzīves posmā, kuŗš izbeidzas bez sprieguma tāpat kā sācies. Lasītājs paliek tikai ar apzinu, ka "dzīve rit tālāk". Otrkārt, uzkrīt rakstnieces krasā slieksme savus tēlotos cilvēkus iedalīt "baltajos" un "melnajos", resp. labajos un sliktajos, savos agrajos darbos. Rakstniece šķiet nav pazinusi dzīvē nekādus pustoņus. Arī šī parādība ir diametrāli mainījusies - rakstnieces pēdējā laika darbos, varbūt pat mazliet par daudz, jo raksturi izlīdzināti tiktāl, ka zūd pat puslīdz stingrāka konflikta iespējas darbības risinājumā. No otras puses gan jāatzīst, ka ar to pieaugusi tēloto raksturu ticamība.
Tai pašā laikā Niedrai ir kāda cita raksturība, kas tai palikusi nemainīga. Sarunu valoda, ko tā liek mutē saviem tēliem, ir tik šausmīgi stīva, nedzīva un samākslota, ka apzinīgi un pilnīgi nevajadzīgi tiek palielināta tā plaisa, kas katrā valodā pastāv jau dabiski starp runāto un rakstu valodu. Jāpabrīnās, cik rakstniecei maz pieredzes ar parasto tautas sarunu valodu, vai arī viņa tīšām to ignorē un cenšas valodai arī citu cilvēku mutēs uzspiest savu aprobežoti subjektīvo veidolu. Ka tas tā varētu būt, to norāda arī Niedras izrīcība ar dažādiem vārdu jaundarinājumiem, par ko vēl jārunā atsevišķi. Viens no daudziem piemēriem: Grēka ābola 113.lp. Niedra tēlo sarunu "žipčiku"' starpā, kas vienkārši nav reāli pieņemama pašas Niedras izteiksmes dēļ.
Grēka ābols ir latviešu lauku dzīves tēlojums, gandrīz episks savā plūdumā un tvērumā, lieliski izstrādāts formā un uzbūvē. Gribētos gandrīz teikt, ka, neskatoties uz jau aprādītajiem, tīri subjektīvajiem trūkumiem, šī grāmata būtu nostādāma vienā katēgorijā ar Virzas Straumēniem. Dzīves reālisma ziņā tā ir pat pārāka par pēdējo. Vēl viena parallēle: kā Straumēnos, tā Grēka ābolā parādās Latvijas neatkarības laika pēdējā posma rustikāniskie ideāli (81.- 83.lp.). Tikai nav īsti skaidrs, kāpēc Niedras viss labais nāk no Vidzemes, bet Zemgale iztēlota gandrīz kā netikumības iemiesojums.
Atkal Eiropā ir romāns, ko gandrīz varētu saukt par ceļojuma aprakstu, vairāku Amerikas latviešu pieredzes stāstu, uz īsu laiku atgriežoties vecajā kontinentā. Ar vairāku ceļotāju acīm Niedra vēro un spriež par šāsdienas Eiropu un tās iespējamo nākotni. Ir viena lieta, par ko lasītājs jūt lielu pateicību Niedrai. Tā ir neizteiktā, bet izjustā apziņa, ka mums, latviešiem tomēr ir savs īpatnējs skatījums uz pasauli un lietām un notikumiem, kāds bez mums varbūt ir vēl tikai pārējiem baltiešiem, bet nevienam citam pasaulē. Šo sajūtu jau mazliet citādākā aspektā mēs reiz varējām uztvert Anšlava Eglīša romānā Nav tak dzimtene. Ja grāmatas ceļotāji spriež par vērotajām lietām un notikumiem, mēs jūtam, ka arī mūsu personīgais spriedums līdzīgos apstākļos būtu bijis līdzīgs. Ja Niedras grāmata Atkal Eiropā pretendētu uz intima ceļojumu apraksta nosaukumu, tad, izņemot valodu, daudz nekā vairs nebūtu ko aizrādīt. 'Diemžēl, tā nosaukta par romānu, un tas jau vairs nav tik vienkārši. Jājautā, kas tad īsti šai romānā notiek? Kādēļ viss šis cilvēku bars dauzās apkārt pa Eiropu it kā bez mērķa un jēgas? Tas ne vien netiek nekur atklāts, bet liela daļa no cilvēku savstarpējām sarunām risinās it kā vakuumā. Nevar saprast, par ko viņi runā un ko tie domā! (Vai Niedrai būtu bijis atmiņā Last Year in Marienbad?). Izskaidrojumu trūkst arī daudziem sīkākiem tēlotajiem apstākļiem, kam savādāk varētu būt bijusi sava specifiska nozīme. Piemēram, vai Anna Marka bija domāta lezbiete vai ne (vienalga - atklāta vai latenta)? Kāda jēga gadījumam ar Ustinova lugu? U.t.t. Tipiska ir 187.lp., kur cilvēki burtiski "mijas" viens ap otru un paši nezina, ko grib. Ja motīvācijā šur tur uzdota, tad tā kokaini neticama, vai arī apmēram pēc Kurts Māleres standarta.
Ja atsevišķos gadījumos cilvēku spriedumiem, kā jau teikts, var piešķirt vispārīgi attiecināmu nozīmi, tad to ne vienmēr var teikt par dažiem pašas Niedras uzskatiem, kas vairāk parādās stāsta risinājumā. Piemēram, mums var būt tikai simpatiskas izteiktās domas Francijas un Grieķijas problēmu lietās. Toties cilvēku savstarpējo attiecību patriarchālais skatījums var tikai šķebināt (Kārlis un Adolfs attieksmē pret Ojāru un Ausmu). Tāpat muļķīgi šķiet salīdzinājumi ar Latvijas brīvvalsti, (piem., 172.lp., 214.-15. lp.). Niedrai nepadodas arī sarunas par intimām jūtām un lietām (piem., 21.nodaļā un citur). Viens ģeografiskas dabas jautājums: kā ir iespējams no San Marino vērot, kā pie Adrijas riet saule?! (64.lp.)
Beigās nevar neminēt pašu bēdīgāko punktu - Niedras valodu. Šeit nav īstā vieta debatēt par jautājumu, vai rakstniekam, kas dzīvo atšķirtībā no tautas kodola, ir vēlams vai vispār pieļaujams radīt veselu rindu jaunvārdu. Tie gan varbūt izklausās latviski, bet tautas vairumam ne tikai dzimtenē, bet arī klaidā ir ne vien nesaprotami, bet arī gluži nepieņemami. Niedrai nevajadzētu mēģināt pašai sev glaimot, ka viņas romānus kāds uzskatīs par valodas jaunradības avotu šāsdienas apstākļos. Vismaz vajadzēja būt pietātei pret tiem lasītājiem, kas vēl latviski lasa, nemēģinot sarežģīt grāmatas saturu ar nesaprotamiem jaunvārdiem (tieši tā: nesaprotamiem). Ja gribētu uzskaitīt visus piemērus no grāmatas Atkal Eiropā, tad šis apskats izvērstos divtik gaŗš.
Atzīmēsim tikai, ka Niedra nav viscaur konsekventa šai ziņā un vairāki svešvārdi atstāti pat pilnīgi bez latviskā tulkojuma, tikai latviskā rakstībā. Otrkārt, vairāki rakstnieces vārdu izgudrojumi nonāk loģiskā sadursmē ar citiem, līdzīgiem jēdzieniem, vai arī rada veselu jēdzienu neskaidrību mezglu. Visumā Niedrai tendence radīt vārdus ar galotni "-nieks" vai "-niece", - pat tur, kur jau ir piemērots vārds latviešu valodā.
Ilmārs Briedis