JŪŖAS RAKSTNIEKA PIRMĀ GRĀMATA
Eglons Spēks, Es redzēju jūriņāi. Stāsti un noveles. Mineapolē: Tilts, 1970. 158 lp.
Mūsu vispārējā literārā ainavā izceļas lauku un pilsētu dzīve. Kaut arī Latvijas jūŗas robeža ir samērā gaŗa, par zvejnieku un jūrnieku dzīvi darbu nav daudz. Jāmin Richards Valdess (Bērziņš). Trimdā jūrnieku dzīvei pieskāries prozā Ernests Aistars (Sirēna) un dzejnieki atsevišķos dzejoļos (Fricis Dziesma, Arnolds Apse, Elvīra Leja u.c.) Tāpēc Eglona Spēka desmit stāsti ir savdabīgs pienesums mūsu prozas rakstniecībā.
Virsraksts Es redzēju jūriņāi grāmatas saturu izteic tikai daļēji, jo uz jūŗas risinās tikai 4 stāstu darbība. Bet, šķietami, visu stāstu ierosinājumi gūti no pieredzējumiem, apbraucot pasauli par stūrmani uz dažādiem kuģiem.
Autors ir vērīgs vērotājs un prot novēroto izteikt lokanā valodā, kas vielai pieskaņota un izteic raksturīgas situācijas. Vietumis gan ieslīd pa žargona vārdam ne vien personu mutē, kur tie dažkārt piederas, bet arī autora paša stāstījumā, piem. "sapakojis" (10), "štīmeris" (11) un tamlīdzīgi. Stāstījuma veids ir reāls, arī pēdējā stāstā, kas dēvēts par fantastisku. "Nakts Krētā" un "Akmens" apzīmēti par novelēm; tie arī ir drāmatiskākie stāsti, kuŗos liels psīcholoģisks spriegums.
Līdz šim E. Spēka darbi iespiesti periodikā, īsstāsts "Lidzivis" - 1964. g. krājumā Prozas profili. Savā pirmajā grāmatā E. Spēks šo īsstāstu ierindojis pašu pirmo, un tas ietveŗ dalu no visa snieguma ar raksturīgākām iezīmēm: 1) plašuma elpu, kas ir jūŗai, un cilvēku iekļaušanos tajā; 2) cilvēku attieksmes pret citiem un lietām, kas ir citādas nekā uz sauszemes, jo lietām ir citas dimensijas, izjūtām citas nokrāsas, ļaudis it kā saslēgti ciešākā vienotībā, kuģis ir kā dzīva būte jūŗas valstī; 3) daudzveidīgu tēlojumu; 4) bagātu valodu; 5) īpato gaisotni jūrnieku vidū brauciena vienmulībā, ko mēģina atdzīvināt ar pārspīlētiem un brutāliem nostāstiem, noskaņām, kas robežojas ar rēgainību (9.lp. autors jautā: "Vai maz zeme ir īstena?"). Šis pirmais stāsts arī parāda autora spēju aprakstīt ar svaigiem salīdzinājumiem jūŗas dabas norises.
Par īsstāstiem īstenībā būtu dēvējami arī trīs par stāstiem dēvētie ar vienu virsrakstu "Melnā kontinenta krastmalēs" (73.lp). Pirmajā no trim tēlots amerikāņu jauneklis un viņa vientulības izjūta, otrā kuģinieku nokļūšana Afrikā. Šis stāsts arī beidzas ar izskanu, kuŗā zūd robeža starp reālo un iztēli. Trešajā stāstā ir īss skicējums par iekuģošanu Legosas brīvostā Apāpā.
Pie otras grupas šai grāmatā varētu pieskaitīt gaŗākus stāstus, kuŗos notikumu risē izceļas grupu izjūtas un atsevišķi raksturi. Tie ir "Kuģu puiku olimpiada", "Pāve un Antaress", "Melntirgotājs baltā cilvēka kapā" un "Saderināšanās ar Maiju". "Kuģu puiku olimpiada" ir stāsts par grieķu meiteni Niki, kas izvadā jūrniekus pa Atēnām. Visu kuģa vīru grupēšanās ap vienu meiteni paceļ to simbolā. Autors tvēris vārdos gan vieglas noskanas, gan devis norādi uz dziļi slēptiem izdarību avotiem. Stāstā "Pāve un Antaress" darbība norit Suecas krizes laikā, kad jābrauc apkārt Afrikai. Raupja kuģinieku balamutēšanās kontrastējas ar savdabīgi kautrā un naīvā Antaresa stāstu par zvejnieku meiteni, ko viņš mīlējis. Izteiksmīgi notēloti jūŗas putni albatrosi. Stāstā "Melntirgotājs baltā cilvēka kapā" rādīta iebraukšana Monrovijas brīvostā lietus periodā. Ikdienas dzīves raksturojums izceļas pāri cilvēku tēliem. Īstenībā te izteicas visas kuģinieku dzīves saturs autora vārdos: "Te ir jākuģo un, ja var, jāpriecājas" (102).
Protams, kā nu kuŗš to prot. Stāsta centrālai personai prieks ir tirgoties. Stāstā "Saderināšanās ar Maiju" darbība norisinās Rīgā. Galvenā persona - Steķis - satiekas ar Maiju un apciemo kādu gleznotāju. Dialogi ir asprātīgi un ļauj lasītājam aizdomāties situācijas dziļumos un plašumos. Divi visdrāmatiskākie darbi nodēvēti par novelēm - "Nakts Krētā" un "Akmens". Darbība pirmajā notiek Vidusjūŗā. Centrālā figūra ir bocmanis ar primitīvām dziņām - kārīgs, varmācīgs, nežēlīgs, kas terrorizē apkalpi. Autors pats ierindo viņu attiecīgajā katēgorijā: "Viņš bija kā akmens laikmeta cilvēks". Šāds negātīvs tips labi noder noveles mērķiem, jo darbojas bez atturēšanās un bez atskatīšanās.
Vislabākais no darbiem šķiet novele "Akmens", kuŗas galvenais tēls ir sarežģītāks - slinkais un bailīgais matrozis Banazis, kas nēsā sevī nicināšanu un aklās dusmās ir atriebīgs. Nobeigums ļauj lasītājam pašam izdomāt darbības cēloni: vai notikusi nelaime, atriebība vai pašnāvība.
Autoram īpatnējs paņēmiens iespraust dzejoļus gan stāstu nobeigumos (77, 95, 152), gan vidū137.lp. Pēdējais ir labs dzejolis un var likt domāt, ka aiz nepazīstamā Ilzara slēpjas pats autors. Dzejoļu citāti un gleznainā valoda norāda uz autora interesi par dzeju un arī spējām tajā. Valoda ir bagāta ar gleznām un salīdzinājumiem, kuŗu vidū ir gan parastāki, gan arī īpaši izteiksmīgi: "viļņi pa brīdim uzmeta savas putu ķepas" (43), "vārdi pārlidoja galvai kā kaijas" (45). Salīdzinājumi lielāko tiesu no sauszemes norisēm: "To dienu jūŗa bija tik gaiši zaļgana kā pļava un smaržoja pavasarīgi" (17) vai "Viņa aizrādījumi bija kā nātres, kuŗas viņš vietā un nevietā iepina mūsu domu rotaļās" (26).
Eglona Spēka stāsti nav vienkārši ceļojuma pieredzējumi. Literārās vērtības ir situāciju un dabas raksturojumos (piem., labs ir Grieķijas dabas tēlojums - 52.lp), raksturu īpatnībās dotajā vidē un bagātajā izteiksmē, kuŗa gan šur tur būtu atsijājama no barbarismiem. Visus stāstus vieno kāda kopēja dabas, jūŗas, cilvēku un vēstures vienība. Pāris illustrācijas, kas ataino zīmējumus no vecām ceļojumu kartēm, norāda uz kuģniecību, bet necik lielā mērā stāstu izteiksmību gan nepastiprina.
Magdalēne Rozentāle