ETNISKĀS MINORITĀTES PADOMJU SAVIENĪBĀ
Ethnic Minorities in the Soviet Union, Erich Goldhagen, ed. New York: Frederick A. Praeger, 1968. 351 lp.
Goldhagens grāmatas priekšvārdos lasītājam rada ieskatu, ka etnisko minoritāšu jautājums Padomju Savienībā ir viena no Rietumu pētnieku visvairāk pētītām un disputētām padomju sadzīves problēmām. Kaut arī patiess ir Goldhagena apgalvojums, ka Rietumu zemju pētniekiem ir vairāk vai mazāk atšķirīgi secinājumi par nekrievu tautu sadzīves un kultūras attīstību un ka Padomju Savienībā paustie uzskati visumā krasi atšķiŗas no rietumnieku secinājumiem, nevar pievienoties apgalvojumam, ka par daudzajām Padomju Savienības tautām un to attiecībām Rietumos būtu izdots liels skaits grāmatu. Šī iemesla dēļ Goldhagena rediģētās grāmatas publicēšana ir slavējama, kaut arī tai ir zināmi trūkumi un nepilnības kā apjoma, tā satura ziņā.
Grāmatā sakopoto rakstu vairums teikti priekšlasījumos Brandeisa universitātes Filipa V. Louma Austrumeiropas ebrēju pētniecības institūta rīkotajā sabiedrisko zinātnieku kongresā par tautību jautājumiem Padomju Savienībā. Kaut gan šo grāmatu nereklāmē kā t.s. teksta grāmatu kursiem par Padomju Savienību un tās etniskām grupām, nav šaubu, ka daudzi Ziemeļamerikas universitāšu mācības spēki šais priekšmetos to vai nu jau lieto vai arī lietos attiecīgo kursu programmās. Tam par iemeslu ir jau minētais mācības līdzekļu trūkums Padomju Savienības tautību jautājumos. Šo trūkumu daļēji var izskaidrot ar amerikāņu un kanadiešu samērā niecīgo interesi par norisēm Padomju Savienībā, kas atspoguļojas studentos. Kursi šais priekšmetos ir tikai samērā retās universitātēs: Kaut Ziemeļamerikas latvieši visumā bieži pauž savus uzskatus par tautību stāvokli Padomju Savienībā, nereti ir arī vērojams, ka tautiešu intereses loks nesniedzas tālāk par Latviju. Vēl biežāk var novērot, ka ļoti maz latviešu jauniešu sīkāk zina par pēdējo 25 gadu notikumiem Latvijā un Latvijas kaimiņzemēs. Goldhagena rediģētā grāmata arī latviešu lasītājiem radīs lielāku interesi iedziļināties nopietnajos tautību attiecību jautājumos Padomju Savienībā un citās Austrumeiropas valstīs.
Grāmatā ievads un vienpadsmit rakstu. Astoņi šo darbu autori ir mācības spēki dažādās Savienoto Valstu universitātēs, pārējie nodarbināti Padomju Savienības un Austrumeiropas polītisko, saimniecisko, sabiedrisko vai dažādu humānitāro zinību nozaŗu pētīšanā. Rakstu plašuma dēļ to saturu var atstāstīt tikai galvenos vilcienos un biežāk iztirzāto tematu savilkumos. Gaŗš un samērā sīki apskatīts ir polītiskā zinātnieka Armstronga pārskats par etnisko ainu Padomju Savienībā. Šis ir vienīgais raksts, kuŗā mēģināts izskaidrot etniskās norises ar sabiedriskām zinātnēm pašreiz pieejamo teorētisko atziņu palīdzību. Profesors Armstrongs arī sadala Padomju Savienības etniskās grupas vairākās katēgorijās, kuŗas viena no otras atšķiŗas.
Katēgorijām šādi nosaukumi: "iekšējais proletāriāts" / kuŗa eksistenci autors pats stipri apšauba /, "mobilizētā diaspora" resp. izkaisītās tautības / piem. vācieši, ebrēji, armēņi /, "jaunākie brāli" / piem. ukraiņi, baltkrievi, somugru tautas / , "valsts tautas" / trīs baltu tautas, gruzīni, moldāvi /, "koloniāltautas" / piem. visas musulmaņu tautas /. Doktors Armstrongs lieto daudz statistisku datu savu secinājumu pierādīšanai. Viņa pieejas pamattema ir "izcelt faktu, ka Padomju Savienības pieeja savas valsts tautībām ir būtiski stingri saistīta ar padomju valsts galveno iekšpolītisko virzienu pamattemām." Armstronga rakstā, diemžēl, nav iespējams iepazīties ar pāris atšķirīgiem citu Rietumu sabiedrisko zinātnieku izskaidrojumiem Padomju Savienības tautību polītikā.
Grāmatas visgaŗākajā rakstā profesors Holubničijs galvenokārt cenšas atrisināt jautājumu, vai padomju valdība nodarbojas ar saimniecisku koloniālismu. Kaut autora secinājumi tuvojas pozitīvai atbildei, viņš tomēr atzīst, ka nepietiekamu datu dēļ nevar savu hipotezi zinātniski pierādīt. Interesanta ir Holubničija atzīmētā statistika, kas rāda, ka Igaunijas materiālais līmenis caurmērā ir augstāks par visu citu republiku iedzīvotāju dzīves līmeni.
Profesors Ornsteins raksta par padomju pieeju valodu jautājumam. Viņa raksta galvenais secinājums ir pieņēmums, ka sevišķi turpmāk krievu valodas nozīme un izplatīšanās tiks aizvien vairāk veicināta. Atzīmējams, ka Ornsteins pieiet sava rakstā apskatītajām tautībām kā etniskām vienībām, ne minoritātēm.
Profesors Biļinskis savā rakstā mēģina raksturot ukraiņu asimilēšanu un viņu etnisko stāju. Autors uzsveŗ Ukrainas pārkrievināšanas tendences, sevišķi pilsētās. Pēc minētās statistikas redzams, ka no visām Padomju Savienības republikām visvairāk jaukto laulību Latvijā, bet tai tūlīt seko Ukraina.
Profesore Matosiane analizē armēņu kultūras pārveidošanos, kopš Armēnijā nodibinājusies komūnistu valdība. Viņas pieeja šim jautājumam ir stipri objektīva, bet saviem secinājumiem viņa lietojusi maz avotu.
Jāna Pennara raksts par nacionālismu Padomju Baltijā šo tematu apskata stipri maz. Autors secina, ka pagaidām baltu tautām asimilācija nedraud. Pennars savā rakstā galvenokārt iztirzā demografiskās maiņas baltu tautās, procentuālo atšķirību piederībā pie komūnistu partijas un darbību partijā; lauksaimniecības attīstību, baznīcu darbības apstākļus, statistiku par izglītību un ienākumiem. Rakstā lietots daudz avotu, sevišķi Padomju Savienībā publicētā statistika. Minētās tabulas var dot jaunus ieskatus, salīdzinot baltu tautu pēdējo gadu attīstību. Sešpadsmit lappusēs tomēr nav iespējams amerikāņu lasītājam pastāstīt visus svarīgos pēdējo gadu faktus par igauņiem, latviešiem un lietuviešiem, kur nu vēl dot pietiekamu ieskatu notikumu norišu fonā un kopsakarībā, sevišķi, ja lasītājs tikpat kā nekā nezina par Baltijas tautām.
Vēstures profesors Vakars savā rakstā analizē baltkrievu tautas pašreizējo situāciju "starp nāciju un iznīcību". Autors neuzskata, ka krievu valodas pieņemšana apdraud baltkrievu tautas pamatus. Viņa galvenais uzskats, ka baltkrievi gadsimtu plūsmā nav izveidojuši nācijai līdzīgu tautu un pēdējos gadu desmitos liekas zaudējam visus nepieciešamos pamatus šādas etniskas vienības izveidošanai.
Par Vidusāzijas tautām ievietoti divi raksti: vēsturnieka Alvorsa iztirzājums par nacionālās idejas attīstību cariskās Krievijas periodā un Garipa Sultana pārskats par demografiskām un kultūrālām norisēm turciskās valodas runājošās tautās. Sultanam izdevies sakopot daudz faktu samērā īsā rakstā, kas nespeciālistam lasītājam dod vairāk informācijas nekā vairāki garie raksti šajā grāmatā. Interesanti atzīmēt, ka turciski runājošās tautas sastāda 11% no visas Padomju Savienības iedzīvotājiem un pieaug ātrāk nekā jebkuŗa cita etniskā grupa. Tomēr kazaki un kirgīzi tagad savās republikās ir skaitliskā mazākumā. Taču autors uzskata, ka pastiprināts modernizēšanās process radīs stiprākas turciski runājošo tautu nacionālās izjūtas nākotnē.
Par ebrēju tautības un kultūras norisēm un nozīmīgām pārmaiņām ir divi raksti: Brumbergu analize par Sovjetiš heimland literārā mēnešraksta saturu un polītisko novirzienu un Viljema Koreja samērā sīks pārskats par ebrēju tiesisko un faktisko stāvokli. Korejs viscaur secina: lai gan ebrējiem padomju likumi garantējot vienādas tiesības ar citām tautām, tikpat kā visās sadzīves un kultūras nozarēs pret viņiem turpinoties antisemītiska nostāja un stipra diskriminācija. No šiem rakstiem izriet, ka valdības publicētais Sovjetiš heimland tagad ir vienīgais drukātais kultūras izpausmes veids jidiša valodā.
Visos rakstos runa par "etniskām minoritātēm Padomju Savienībā", bet rakstu autori nav vienis prātis par termina "minoritāte" nozīmi, bieži vien pat neizteicot savu šī vārda izpratni. Kamēr ar "minoritāti" vairums Eiropas valstīs saprot tautu vai tautas daļu, kuŗa kādā valstī ir apmēros mazāka par attiecīgās valsts lielāko tautu, Ziemeļamerikas sabiedrisko zinātnieku vairākums, sevišķi pēdējā gadu desmitā, ar šo vārda saprot tautu vai etnisku grupu, pret kuŗa vairāk vai mazāk notiek diskriminācija no tās valsts iedzīvotāju daļas, kuŗai ir lielāka vara vai kas negātīvi nostājas pret attiecīgo tautu. Tauta, pret kuŗu vērsta šāda diskriminācija, var arī nebūt skaitliski mazāka par valdītāju tautu.
Kaut rakstu autori nav savu minoritātes vārda izpratni saskaņojuši, lasītājam rodas iespaids, ka autoru vairums Padomju Savienībā dzīvojošās mazākumtautas vairāk vai mazāk uztver kā minoritātes Ziemeļamerikas sabiedrisko zinātnieku tagadējā izpratnē. Visumā autori tomēr rada pārliecību, ka apskatītajiem jautājumiem piegājuši pēc iespējas objektīvi, izmantojot visus iespējamos avotus. Jāatzīmē gan arī tas, ka - kā vairāki autori to uzsvēruši - Rietumzemju pētniekiem joprojām ir nepilnīgs faktiskais ieskats par Padomju Savienības etniskajām norisēm. Daļa šīs grāmatas autoru nav pat ceļojuši pa viņu aprakstīto tautu apdzīvotajām republikām un apgabaliem.
Slavējams katrs nopietns mēģinājums atklāt terra incognita angliski runājošiem studentiem. Lielākās Padomju Savienībā dzīvojošās mazākumtautas var labāk iepazīt, šo grāmatu lasot. Diemžēl, trūkst kopēja pārskata par visām Padomju Savienībā dzīvojošām tautām un to demografiskām iezīmēm, kā arī raksturīgākajām ziņām par šo tautu valodām, saimniecisko attīstību un ticībām. Nav arī rakstu par gruzīņiem, azerbaidžāņiem, moldāviem un, protams, par vairumu mazo tautību. Tā kā Padomju Savienībā ir ap 80 mazu etnisku grupu, tad šādu pētījumu skaitu no iepriekš minētās zinātniskās konferences nevar gaidīt. 'Tomēr noteikti pastāv vajadzība pēc šādiem vispusīgiem tautu pētījumiem un aprakstiem, jo bez tiem Savienoto Valstu un Kanadas studentiem pietrūkst etniskā stāvokļa izpratnes par apmēram 120 miljoniem pasaules iedzīvotāju, vai arī tā jāgūst nepilnīgos, daļēji vienpusīgi rakstītos un tikpat kā nepieejamos avotos, ko publicējusi Savienoto Valstu Kongresa bibliotēka un Parīzē noorganizētā deviņu nekrievu tautu atbrīvošanas apvienība. Vēl grūtāk pieejama ir "Novosti" aģentūras Maskavā publicētā 15 brošūru serija par padomju republikām.
Juris Veidemanis