Jaunā Gaita nr. 81, 1970

 

Longīns Apkalns

 

J.R. PLĀTE, STRUKTŪRU ASIMILĒTĀJS, SAULES CEĻINIEKS

 

 

J.R. Plāte L. Apkalna uzņēmums

Mūsu gadsimta pirmajā pusē Eiropas celtniecībā izšķiramas divas galvenās ievirzes: no 19. gadsimta pārņemts eklektisks klasicisms un 20. gadsimtā koncipēts funkcionāls konstruktīvisms, kas centies racionāli izmantot konvencionālu un nekonvencionālu būvmateriālu struktūras organiskās īpašības (t.s. „organiskā būve”). Latviešu celtniecības apcerētājiem parasti nācies iztirzāt veikumus, kam sakars ar pirmo pie mums dominējošo ievirzi. Šīs apceres nolūks iepazīstināt latviešu sabiedrību ar mākslinieku, kas jau Latvijas neatkarības gados domājis uz nule pieminētās organiski funkcionālās būves viļņu garuma, iecerēdams celtnieciski mākslinieciskas vīzijas; tikai reti un mazos apmēros iespējis tās īstenot, tā palikdams visumā nepazīstams un neievērots.

J.R. Plāte nav centies kļūt par akadēmiski graduētu architektu, viņš nav arī absolvējis Mākslas akadēmiju. Viņam nav atbalstītāju un apcerētāju attiecīgo nozaru akadēmiskajās aprindās, tādēļ apceri par viņu iznāk rakstīt autoram, kuŗa specialitāte izvērsta pavisam citos mākslas novados. Par akadēmiskas graduācijas labumiem nav jāstrīdas, taču šai īpašajā gadījumā autors ieguvis pārliecību, ka akadēmiski graduēts Plāte nekad nebūtu kļuvis tas Plāte, kuŗa dēļ viņš tagad uzņemas šīs rakstīšanas itin riskantos pūliņus.

Apceŗamā kompleksā atrodama tieša un uzskatāma parallēlsakarība starp J.R. Plāti un šā gadsimta 20-to gadu konstruktīvi funkcionālajiem impulsiem, kas nāca no Veimāras-Desavas Bauhaus celtnieku grupas. Nozīmīgākās personības Vakareiropas mērogā še Valters Gropiuss, Mīss van der Roe, Le Korbizjē un citi. Šie ļaudis nozīmīgi un izšķirīgi ievirzīja 20. gadsimta celtniecības attīstību visā pasaulē. Izrādās, ka arī latvieši jau tajā laikā domājuši īsti vakareiropiski, pie tam svešo paraugu nepamācīti un neietekmēti. Protams, šīs idejas un ieceres pazina un zināja Latvijā toreiz daudzi, ne jau J.R. Plāte vien. Taču ar tām identificēties gribēja tikai reti kāds, un sabiedrībā tās neguva piekrišanu. Celtniekiem ar attiecīgu noslieci atlika vai nu virzīties pa populārās gaumes sliedi, vai arī aiziet savrupībā. J.R. Plāte izšķīrās par savrupību.

Latvijas celtniecībā kopš 18. gadsimta beigām valdīja klasicistiskais eklektisms, ko iesāka baltvāci Hāberlands, Gotfrīds un turpināja latvieši Baumanis, Morbergs. (Tas, protams, tikai lielos vilcienos, nenosaucot visus vārdus un nepieminot samērā šaurās eskapādes Modern Style resp. Style Liberty un citos virzienos). Pēc I pasaules kaŗa kādu brīdi šķita, ka E. Laube un A. Vanags ies pa īpašo un arī mums auglīgo somu architektu ceļu, taču tas nenotika. Pēdējās lielceltnes Latvijas brīvības gados kā, piemēram, tiesu pils, finanču ministrija joprojām koķetēja ar „plastisku kolonnādu kontrastiem gludu sienu laukumos ... grieķu celtniecības sīkdaļu un dekoratīvo formu atdarinājumiem” (Latvju Enciklopēdija) – vārdu sakot, kā formā, tā saturā atbilda tai pašā laikā Minchenē celtajai ēkai – Führer-Bau. Neskumsim par šo salīdzinājumu, bet priecāsimies par to, ka mums un citiem pagāja secen architektūras konditoru megalomaniskais klasicisms, ar ko lepojās Padomju Savienība Staļina laikā kad padomju architektiem bija jārada debesskrāpji, kas nevien izskatījās pēc perversi uzmilzušām gotiskām katedrālēm, bet kas arī funkcionēja agrāko sakrālceltņu sākotnējā nozīmē. Pēc II pasaules kaŗa arī Rīgas panorāma tika izskaistināta ar šādu Staļina ēras katedrāli, kas obligāta visām padomju impērijas lielpilsētām.

Gluži cita pasaule, gluži cits celtniecības domāšanas veids paveŗas J.R. Plātes tā laika metos. Viņa zīmētais „nākotnes pilsētas” siluets palika uz papīra, īstenojās sīkāki projekti. Viens no tiem grāmatnieka J. Lībeka māja Ogrē. Racionālās, funkcionāli dzimušās formas ar variablo iekštelpu sadali, ko panāk ar pārbīdāmām sienām, nezinātājam liktu minēt, teiksim, 1956. gadu un nevis 1926. gadu, kad šo namu patiesi uzcēla.

Māksliniekam, kas nonāk pie šādām koncepcijām, domā uz šāda viļņu gaŗuma, jābūt apveltītam ar īpašu interesi par katra attiecīgā materiāla organiski specifiskajām īpašībām, jāizdibina tā galējās robežas tiklab fiziskā kā metafiziskā plāksnē. J.R. Plāte iecerēja savu „nākotnes pilsētu” no materiāliem, kas toreiz eksistēja labi ja teorijās. Kopš tā laika viņš rūpīgi sekojis straujajai attīstībai šai novadā. J.R. Plāti interesē dažādu materiālu savienošanas iespējas mākslinieciskos veidolos. Viņš rūpīgi pētījis strukturālas likumības, kas piemīt tērauda, stikla, dzelzbetona celtnieciskajām sintēzēm. Savrup stāv modernie sintētiskie materiāli, kas sevišķi saista viņa interesi. Nemitīgi viņš domā un lēš, kā šo struktūru kombinācijas asimilējamas māksliniecisku ieceŗu īstenojumos.

Vācu celtnieks un tēlnieks Ernests fon Bandelis savā laikā izrāja Bavārijas ķēniņu Ludviķi I (1786-1868), ka tas piesārņo visu Mincheni ar klasicistiskām dižceltnēm, jo tām neesot sakara ar vācu mākslu. Ķēniņš, protams, nepaklausīja mākslinieku, jo bija ar dažāda veida „grieķismiem” gandrīz vai slimīgi apsēsts; viņa Minchenes izdaiļojumi zināmā mērā bija tā laika klasicisma eksplozijas Viduseiropā simptoms, ja ne pat iegansts. J.R. Plāte nekad nekāps uz barikādēm aizstāvēt savu pārliecību skaļos un sparīgos cīniņos. Viņa savrupnieka raksturam patīk, neviena neievērotam, no malas noskatīties visu lietu plūsmā. Agrā jaunībā studējis Krievijas dzelzceļu techniskajos kursos, J.R. Plāte allaž labprāt pieņēma darbus, kam kāds sakars ar dzelzceļu konstruktīviem uzdevumiem – vispirms Krievijā, tad Latvijā un tagad Anglijā. Kad uzdevumi Latvijas dzelzceļu būvēs lāgā neapmierināja, viņš ar labpatiku nodevās lauksaimniecībai Meirānu pagasta dzimtajos Gaigalos, kur 1898. gada 13. septembrī bija ieraudzījis pasaules gaismu. Neatkarīgās Latvijas pirmajos gados viņš sāka pat studēt lauksaimniecību. No visiem darbiem viņam vismīļākais bijis lauku darbs. „Lauku darbu strādādams, cilvēks ir vistuvāk Dievam, saulei un zemei,” viņš saka.

Kad Rīgas panorāmu sāka iezīmēt Centrāltirgus tēraudā un stiklā darinātās halles, J.R. Plāte atkal bija atradis uzdevumu pa savai garšai – viņš kļuva par vienu no arch. P. Drejmaņa palīgiem akcijsabiedrībā „Būve”. Sekoja līdzīgi uzdevumi kaŗa techniskajā pārvaldē. Šajos praktiskajos darbos J.R. Plāte izkopa savu zīmēšanas techniku. Viņam nieks uz vietas precīzi uzmērīt jebkuŗu apvidu un tūlīt skicēt stingra mēroga plānu. Viņš rāda šogad zīmētu J. Raiņa ģīmetni: tie paši drošās rokas vilcieni te uzbūruši telpīgu dziļumu, no kuŗa iznirst lielā dzejnieka pazīstamie apgarotie vaibsti.

Latvijas laikā J.R. Plāte nodevās rūpīgām tēlniecības techniku studijām Rikarda Maura darbnīcā. Bieži viņš bija redzams arī Kārļa Zāles darbnīcā, jo abus saistīja draudzīgas attieksmes. Gados vecākie trimdinieki labi atceras vētrainās diskusijas, kas sākās Latvijas presē, kad 1930. gadā nobeidzās Brīvības pieminekļa konkurss, kuŗā uzvaru guva K. Zāles projekts. Pieminekļa komiteja ilgi bija apspriedusi dažādos iesniegtos metus. Sākotnēji tie visi bija domāti Daugavmalai. Vēlāk tie bija jāpiemēro tagadējai pieminekļa vietai Brīvības bulvārī.

Interesants projekts Brīvības Piemineklim. J.R. Plātes mets. Fotokopija no laikraksta Brīvā Zeme, 1930. g.

Intensīvo diskusiju ietekmē draugi un kollēgas mudināja arī J.R. Plāti īstenot savas idejas Brīvības piemineklim. Ar virsrakstu „Interesants projekts Brīvības piemineklim” J.R. Plāte meta attēlus līdz ar aprakstiem iespieda laikraksti Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas, Pēdējā Brīdī u.c. Vecie laikrakstu izgriezumi, kas autoram saglabājušies, parāda grandiozu koncepciju granītā, dzelzbetonā, tēraudā un stiklā. No trim pamatnēm, kas idejiski simbolizē trīs Latvijas provinces, izaug augstais, slaidais pieminekļa stāvs. Uz to no sāniem ved puslokos ciļņi ar ainām no Latvijas senvēstures līdz brīvības laikam. No sānu ciļņiem vētras spārnoti jātnieki trauc uz brīvības sauli, kuŗas vidū brīvās Latvijas tēls ar 3 kareivjiem. Aiz stilizētas saules veidojuma sākas pieminekļa celtne, kas simbolizē Gaismas pili. Tajā deg svētā uguns un glabājas Brīvības cīņu grāmata ar cīņu dalībnieku vārdiem un parakstiem. Tā īsumā aprakstāma J.R. Plātes visai iespaidīgā Brīvības pieminekļa koncepcija, kam nevar noliegt oriģinālu ideju bagātību. Brīvības pieminekļa celšanas komiteja toreiz, protams, palika pie pieņemtā projekta, tikai K. Zāle papildināja sava pieminekļa centrālo grupu, aiz Latvijas tēla galvas izvīdams ozola zarus, kā to savā metā bija izstrādājis J.R. Plāte. Tāpat vēlāk Latvijas radiofons ik dienas pusdienas laikā pārraidīja sardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa – J.R. Plātes projekts paredzēja pieminekļa celtnē Brīvības pulksteni, kuŗa 12 sitienus ik pusdienas raidītu radiofons.

Piemineklis Rainim un Aspazijai. Pamatprojekts. Autors J.R. Plāte.

Otrs lielais pieminekļa projekts – Latvijas brīvības dzejniekam J. Rainim – kļuvis par J.R. Plātes, varētu teikt, mūža darbu. Ar Raiņa dzeju viņu kopš jaunības dienām saista dziļa iekšēja kopība un gara radniecība. Pirmās skices piemineklim viņš darināja tūlīt pēc dzejnieka nāves 1929. gadā. Toreiz bija cerības, ka Rīgas pilsēta cels Rainim pieminekli. Šīs cerības nepiepildījās, taču J.R. Plātes archīvā kopš tā laika glabājas Raiņa pieminekļa mets ar Zelta zirga jātnieka simbolu vienā un J. Raini – Kalnā kāpēju otrā pusē. Kad trimdā pirms dažiem gadiem radās Raiņa un Aspazijas pieminekļa projekts, J.R. Plāte atdzīvināja savas kādreizējās ieceres. Sākotnējās idejas Raiņa piemineklim apvienojās ar Brīvības pieminekļa projekta detaļām: centrā ieveidojās Latvijas tēls. Auļotājs jātnieks identificējās ar Saulvedi Zelta zirgā. No jauna koncipēts tika trigonālais pamatmasīvs, kas tiklab simbolizē Raiņa drāmas Zelta zirgs Stikla kalnu, kā arī atspoguļo Sv. Glābēja (St. Salvatore) klinšu masīva siluetu, ko Rainis un Aspazija visos savas trimdas gados ik dienas skatīja no Kastaņolas pāri Lugānas ezeram. Savādi – pirms sava meta izstrādāšanas J.R. Plāte Kastaņolā nebija bijis un Sv. Glābēja siluetu nepazina. Dažs teiks, ka tā tikai sagadīšanās, cits atkal padomās par neizskaidrojamām, irracionālām sakarībām, kas nenoliedzami ietekmē mākslas darbu tapšanu un īstenībā izšķirīgi kvalificē šos mākslas darbus kā tādus.

Trigonālo kalna masīvu piemineklī pāršķeļ vertikāls metalla režģojums, kas, neraugoties uz savu izteikti konstruktīvo raksturu, radniecīgs latviskam ornamentam. Režģojums laiž cauri saules gaismu, pats tās staros zvīļodams. Viņa siluets rada augstajam stāvam Brīvības pieminekļa projektā. Kā tur, tā šeit materializējas no zemes dzīlēm saulei pretī kāpjošs abstrakts mūžīgās Gaismas pils simbols, kas savā veidolā nes saucienu „Augšā!” no Uguns un nakts 2. cēliena sākuma. Augstā metalla režģa vertikāli eruptīvajam elementam ievērojamu pretspēku dod stilizētie serpentīni, kas šķērso pieminekļa masīva pamattrigonu, nesdami augšup Zelta zirga jātnieku.

Dažus, kas interesējušies par J.R. Plātes Raiņa un Aspazijas pieminekļa projektu, pārsteiguši gandrīz neskaitāmie paveidi, kādos J.R. Plāte ik pa laikam pārveidojis savu metu, šķietami pielāgodamies dažādajiem ierosinājumiem un prasībām. Tā nav mākslinieciska nedrošība bet gan, gluži otrādi, suverēna virtuozitāte, ar kādu mākslinieks pārvalda un variē pamattēmu. Tikai diletants nespēj nekā grozīt savos darbos, jo ir iemīlējies paša sīkumainībā. Neviens neapzinās labāk par J.R. Plāti starpību starp tēlnieciska objekta izveidi skicētā zīmējumā un trejdimensionālā plastikā. Galīgā plastiskā versija atklājas tikai tad, kad materiāls iegūst savu definītīvo apdari mākslinieka rokās.

Jau J.R. Plātes Brīvības piemineklis ar Gaismas pili, saules simbolu u.c. bija tuvs Raiņa dzejas tēmām un izjūtām. Gadu gaitā mākslinieks arvien dziļāk iegājis lielā dzejnieka tēlu un simbolu pasaulē. Kontemplācijas brīžos viņš dzīvo tajā un radīšanas brīžos tā atdzīvojas viņā. Apmeklējot Kastaņolu un minot Raiņa soļu iezīmētās takas, viņam nācies reizēm grūti atšķirt vīziju no īstenības. Vai tādēļ kāds jānosauc par naīvu, ka viņš saredz to, ko citi nespēj saredzēt?

J.R. Plāte ir saules alcējs. Laikam jau bērnībā, Lubānas klanos, saule viņam iededzinājusi savu zīmi. Kopš tā laika viņa dzīves devīze ir Ave sol! Sava pieminekļa režģi viņš konstruējis saulei, lēsdams un prātodams, kā tās stari spulgos un zvīļos metalla šķautnēs. Latvijas tēls viņam „kavējas, apstājies Saules vārtos”. Latvijas brīvības saucēji Rainis un Aspazija viņam ir „Saules ceļinieki”. Šo sava pieminekļa moto viņš apraksta tā:

Tie savu Saules zelta dārgo mantu – gaismas spēku no Dieva gaismas cīņai par latvju tautas brīvību – atstājuši mantojumā latvju jauneklim uz zelta zirga, kuŗš stikla kalnā augšup Saulei pretī dodas, lai savai tautai brīvību nestu tad, kad Dieva zibens rāvo miglu pušu šķels un bezdievīgo jodu elku augstos troņus zemē trieks –tumsas cietumu smagos vārtus Gaismai plaši vaļā vērs. Tautas tad priekā gavilēs, jo Dieva Dēls laužu gurdās sirdis gaismos, mīlestībā sildīs, taisnībai ceļu plaši vaļā vērs – augšām celsies Gaismas pils!