DIALOGS AR KRĀSU – FRANČU LIELMEISTARA ANRĪ MATĪSA IZSTĀDĒ
PARĪZĒ 1970. G. SEPTEMBRĪ
Bijušā franču kultūras ministra Malro iniciatīvā radies viens no
1970. g. ievērojamākiem franču kultūras dzīves notikumiem –
plašā Anrī Matīsa (1869-1954) 100 gadu dzimšanas dienas atcerei
veltītā skate Grand Palais Parīzē.
Reprezentatīvajā mākslas skatē bija aplūkojami 250 mākslinieka
darbi – gleznas, skulptūras un dekoratīvi sniegumi; cita starpā
– ļoti reti pieejami darbi no Ermitāžas muzeja Ļeņingradā,
Puškina muzeja Maskavā, Eiropas un Amerikas muzejiem un privātām
kollekcijām. Parīzes nacionālajā bibliotēkā bija izstādīti ap
200 Matīsa asējumi, bet Dinas Vernijas pazīstamajā mākslas
galerijā liels skaits skiču un zīmējumu.
Matīss sāka gleznot deviņdesmito gadu sākumā, kad viņš,
gleznotāja Gustava Moro (Gustave Moreau) pamudināts, kopēja
Luvras dižmeistarus, neaizmirstot arī pievērsties pulsējošam
dzīves ritmam Parīzes ielās un ēnainos bulvāros. 70. un 80. gadu
impresionisms, Van Goga, Sezana un Gogēna mājieni samanāmi
agrīnos Matīsa darbos, klusajās dabās un ārdabas studijās:
vienkāršotas gleznas formas, ierobežota motīvu izvēle,
nepārslogota krāsainība. Siņaka un neoimpresionistu biezināto
krāsu triepienu technika ir nepārprotami atstājusi dziļus pēdu
nospiedumus meistara darbos. Versmainie krāsu un formas
eksperimenti atplaiksnī tīri gleznieciskas vērtības un neļauj
iestigt vienvirziena dumbrā.
Kopā ar citiem tālaika gleznotājiem, t.s. fovistiem, Matīss rauj
saites ar tradicionālo „noskaņu” glezniecību. Gleznotāja
apsvērumi kalpo jaunu un neparastu krāsu toņu un sintētisku
formu radīšanai. Ar samērā ierobežotu zieda funkciju, viņš panāk
dzīvīgu ritmisku krāsainību, kas aptveŗ visu krāsu toņu skālu un
savā ziņā pat sniedzas krāsu spektram pāri.
Aplūkojot pašlaik Anrī Matīsa darbus, liekas nesaprotami, ka
mākslinieka sievas portrets Femme au chapeau spēja
izraisīt veselu protestu straumi, kad to 1905. gadā izstādīja
Parīzes rudens izstādē, kur bez Matīsa vēl piedalījās citi jauni
apdāvināti spēki, kā Markets, Derēns, Ruolts, Dīfijs u.c. Ar šo
izstādi mākslas kritiķis Luis Voksels (Louis Vauxcelles) ieveda
mākslas vēsturē pirmoreiz apzīmējumu „fovisti”, ko pēc tam
pasaules mākslas teorētiķi cītīgi lietoja gan vietā, gan arī
nevietā. Viscauri spēcīgi krāsu kontrasti: dzeltens, violets,
zaļš, sarkans, oranžs un zils. Spektra eksplozija, irreālības
iespaids. Un tomēr: neskatoties uz zieda kāpinājumu līdz
kreščendo, gleznu kompozicionālā izpausme nobeidzas mierinošā
visuma harmonijā. Šai ziņā var atskārst radniecību ar franču
mākslas lielajiem klasiķiem. Sevišķi saistīgi bija atveidojumi
pēc Ribēras, Fragonarda, Dehēma un Šardēna (Chardin).
Glezna Deserts jaužama Bonnara (Bonnard) ietekme, bet
prāvajā 1908. g. gleznotajā La deserte rouge (No
Ļeņingradas Ermitāžas) ir kāds parallēlisms ar viņa 1893. gada
kopiju pēc Dehēma klusās dabas ar augļiem, kur augļi kļūst par
dzirkstošu krāsu bārstījumu uz audekla. Bet ornamentālajos
odeliskos, kur eksotiskās arabeskas ieslēgtas vienkāršotās
gleznas formās, pavīd Ingresa uztvere. Savas vizuālās domas
īstenošanai mākslinieks pievēršas jauniem meklējumiem,
reljefiem, papīra aplikācijām, skulptūrai. Pielietotās technikas
atsedz viņa izcilo māksliniecisko spēju aspektus, dramatisko
spēku, kas jau atklājas vērienīgi ekstatiskajās kompozicijās,
Dejā un Mūzikā, kuŗas ir darinātas 1910. gadā pēc
krievu mākslas kollekcionāra kņaza Ščukina pasūtinājuma
(Ļeņingradas Ermitāžā). Šajos dekoratīva stila darbos, kur krāsu
laukumi sacenšas stiprumā, Matīsam ir izdevies ievērpt modernā
cilvēka percepcijas, dzīves dziņas un izjūtas, panākot lielisku
universālas poēzijas iespaidu.
Varētu vēl minēt 1907. gadā gleznoto modeļa studiju Nu bleu,
kur palmu lapu un zilu dārza ēnu apvītais modelis rada
mākslinieciski nepārspētu sintēzi. Matīss meklē ar izsmalcinātu
eleganci glezniecībā ietvert dabas staltuma daili, dabas izjūtas
pārvērst mākslā. Atrisinājumi, kuŗi pavirši vērojot varētu
izlikties kā viegla rotaļāšanās ar formu un krāsu, ir nemitīga
darba un nopietnu apsvērumu rezultāti. Vajag tikai atcerēties
mākslinieka pašportretu un 1905. gadā gleznoto sievas portretu
(Kopenhāgenas mākslas muzejā), lai saprastu, cik īpatnēji brīva
bija viņa krāsu uztvere jau toreiz. Šie darbi ir tik oriģināli
dzīvīgi, it kā tie būtu radīti šodien.
Matīsa mākslas koncepcija sakņojas dabas novērošanā un
atmaskošanā, fantāzijas lidojumā laikā un telpā. Līdztekus
stingriem formas likumiem mākslas darbam ir primāri jāklāj
dziļie strāvojumi cilvēka prātā. Matīsa glezniecība ir skanīga
spēle, universāls bagātinājums, vizošs auglis mūsdienu techniskā
komerciālismā.
Lidija Dombrovska-Larsena
PAR DEMOKRATISKO TICĪBU
Pjēru Laportu (Pierre Laporte) nožņaudza ar ķēdīti, kuŗā karājās
mazs reliģisks medaljons. Viņa līķi satina asiņainā segā,
ieslēdza nozagta zaļa ševroleta bagāžniekā un pameta netālu no
Sv. Hūberta militārā lidlauka. Mēs parasti steidzamies
izvairīties no nāves, kas cilvēku pazemina un arī šinī gadījumā
ar katru aizlaistu dienu vairāk nodarbojamies (arī šinīs
rindiņās) ar abstraktiem jautājumiem: Kāpēc? Vai to varēja
novērst? Vai varēs līdzīgas traģēdijas novērst nākotnē?
Laporta kundze noraidīja provinces valdības piedāvātas svinīgas
bēres, un izvēlējas ar vienkāršu svētbrīdi savu vīru privāti
izvadīt no Notre Dame katedrāles. Nodot godu ieradās
Kanadas ministru prezidents Pjērs Eliots Trudo, Kvebekas
provinces premjers Roberts Burasa, polītiski kollēgas un
ienaidnieki, diplomāti, radi, draugi, paziņas un daudzi
vienkārši pilsoņi. Aizlūdzējus no publikas atdalīja ciešs
policijas loks, bet acis arvien atgriezās pie mašīnpistolēm
bruņotiem kaŗavīriem, pie jumtmalu snaiperu sardzes.
Klātesošo sejas bija no saņemtā trieciena sastingušas. Pjērs
Laports bija drosmīgs, godīgs, atklāts un negurstošs reformu
veicinātājs, un tagad viņš vairs... nebija. Acīs redzējām (vai
iedomājāmies): sāpes, dusmas, padevību (ko nu?), trulu izbrīnu
(kā tas varēja notikt šeit?), kaunu, bailes;
galvās auļoja domas: kā glābt stāvokli, kā atrast noziedzniekus,
ko darīt, ko teikt, ko tas viss nozīmē? Tiešām: krize. Klusums,
neziņa, paralize. Visās malās dzirdējām padomus: esiet mierīgi,
uzturiet kārtību (!). Pēc Kvebekas provinces pieprasījuma
federālā valdība izsludināja kaŗa stāvokļa likumu, kas pilsoņiem
atņēma gandrīz visas civīltiesības. Tiesa, jābaidās bija tikai
noziedzniekiem, bet uz brīdi it kā sašķobījās visa sabiedriskā
iekārta, loģiskie demokratijas pamati.
Fakts: neticējām, ka notiek kaut kas ārkārtējs. Jā, bija
nolaupīts angļu diplomāts Džeimss Kross (James Cross). Bet
nebija pirmā reize: Dienvidamerikā nolaupīja Vācijas sūtni, jā,
un pēc tam nogalināja. Izturējāmies, it kā mūsu pašu terroristi
nebūtu spējīgi kaut ko tik mežonīgu veikt (zagt šautenes un
dinamītu, aplaupīt bankas, anonimi spridzināt pastkastītes un
ēkas, jā, – bet ne to...). Dzirdējām gan nostāstus par treniņa
braucieniem uz Kubu, uz Al Fatah nometnēm. Bet Kanada nav
atpakaļpalikusi valsts, apspiesta kolonija; tā nesmok zem
diktatūras varas, – tieši otrādi; tā pat nav tik sarežģīti
sasprindzināta kā ASV, – kur policija kaŗo ar „Melnajām
Panterām”, kur lidmašīnas regulāri novirza uz Kubu, apšauj
studentus. Nē, likās, ka bijām palikuši niknuma pievārtē;
neapmierinātību varēja demokratiski izteikt, pat Kvebekā
atbalstot separātistu partiju, kuŗas izsludināts mērķis bija
veselas provinces nošķelšana no Kanadas. Tad nolaupīja Kvebekas
valdības ministru Pjēru Laportu; nedēļu vēlāk viņu noslepkavoja.
Lielais aklais varas darbu vēzis bija atvazāts pašu mājās
(žurnāla Time krāšņā uztverē ‘Cauri vientiesības
vārtiem’).
Kur meklēsim atbildes? Trudo reiz izpelnījās rakstveida pērienus
par izteicienu, ka lielākais drauds Kanadas drošībai nav vis
komunisms, vai kāds cits –isms, bet niknuma, naida, un varas
darbu imports no ASV. It īpaši sirdījās mūsu pašu Ziemeļamerikas
trimdas prese. Gribētu zināt, vai pašlaik Ņujorkas, Toronto, –
jā, un Montrealas tautieši jūt tiešāku draudu no ‘starptautiskās
komunistu sazvērestības’, vai no pašu mājās audzinātiem
mežoņiem. Protams, netrūks to, kas tiks no jautājuma ragiem nost
ar apgalvojumu, ka tas viss viens un tas pats.
Tad jau tālāk nav nekādi atrisinājumi jāmeklē.
Bet ja gribam parakņāties? Kas nomāc? Vecā, labā atombumba, kas
sen jau izsmējusi polītisko sistēmu nopietnību (varbūt tāpēc ar
to jūtamies tik ērti, it kā ar spēļmantu; gandrīz kauns
vecmodīgi atgādināt, ka esam paspējuši katram vīrietim,
sievietei un bērnam pasaulē saražot
15 tonnu TNT
rezervi, ar ko parotaļāties). Technikas maiņas gaita ir tā, kas
paātrināti šķiro pasauli lietotāju un izlietoto nometnēs (beigu
beigās, arī lietotāji tiek lietoti: jaunas technikas
izmēģināšanai). Dilstoša personīgās dzīves telpa, kuŗai uzbrūk
iedzīvotāju skaita pieaugums, informācijas sablīvējums,
skaitļotāju uzkundzība (lūdzam rēķinu nesalocīt, nesadurt, ne
sakropļot!), ‘labās dzīves’ atkritumu grēdas. Nākamā pakāpe:
nespēks, nevaļa, mazticība, ieraušanās sevī, trulums,
vienaldzība, kārtības dievināšana, pretkultūras radīšana,
izstāšanās no sabiedrības. Cauri savstarpējiem aizžogiem
sarunājoties, neredzam kaimiņu sejas, pat vārdi iznāk
sakropļoti. Izvairoties no personīgām sāpēm, mēs rīkojamies tā,
lai kaimiņu lielākā daļa mums nepievērš ievērību. Kaimiņi tāpat,
un visai drīz esam ērta, plastiska masa. Gandrīz reliģiskā,
mistiskā nozīmē ir pazudis cilvēks, viņa īpatnības tieksmes,
viņa meklējums pēc paša spraustiem mērķiem (kā to noliedzam mūsu
bērniem!). Par sevi neprotam vairs runāt; tad jālieto vārdi, kā,
piem., ‘nacionāls’, ‘kopējs’, ‘sabiedrisks’, ‘paaudžu’, nemaz
neminot piekabināmos: ‘mērķis’, ‘virziens’, ‘ceļš’, ‘cīņa’,
‘plaisa’, ‘izvērtējums’. Mūsdienās, liekas, valda kāda kopēja
–isma, –ibas, –ijas, vai –šanas nepieciešamība (pat
nenovēršamība), kuŗas priekšā cilvēkam svētlaimīgi jāliecas un
jānes upuri; zinām vienīgi, ka cilvēki, kas māk prātīgi runāt
par abstraktiem principiem, upurus nesīs pēdējie, – varbūt tad,
kad pēdējais kareivis vairs nespēs pacelt ieroci.
Vai gribam iekārtu mainīt? Daudzās vietās par to nav ko domāt.
Bet pašu mājās balsojam ik četrus gadus, ievēlam svešus cilvēkus
par mūsu pārvaldniekiem; un tad, tad meklējam valdības atbildību
pret mums, tās atsaucību pret mūsu vajadzībām, un uznāk jēla,
bezcerīga sajūta, ka mūsu vajadzības nav svarīgas, mūsu griba ir
kārtības traucējums, mūsu atteikšanās atbalstīt sistēmu ir
nelikumīga valsts sabotāža, – it kā vajadzīgi esam tikai
sistēmas apstiprināšanai vai nu ar nodokļiem, vai ar
kaŗaklausību.
Un varbūt tieši te, valdnieku / valdīto lūzumā, sākas mūsu
‘polītiskā ķermeņa’ sāpes. Visu to, kas gadu tūkstošiem celts,
veidots, kalts no cilvēces jūtām, alkām, pašapziņas, to, kas
veidojies un veidots sistēmās, likumos, baušļos, – lielais
ētikas, ticības, mistikas, loģikas, iekšējā meklējuma / ārējās
sadzīves templis” – to pašlaik sarga cieši saaugusi
starptautiska birokrātu draudze, kuŗas dievs ir Paklausība.
Tāpat kā pirms Romas iziršanas nedrīkst neko mainīt, nedrīkst
valdnieka izlēcienus apstrīdēt (tā ir nacionāla ‘nodevība’),
nedrīkst atjaunot tempļa pamatus,
ventilēt iekštelpas, ielaist pa svētceļniekam, Tā ir bijis, tā
būs. Pie tam vēl: ‘mūsu labā’. Bet zinām, ka valdības šodien ir
sastingušas, notirpušas. Rati griežas lēni, lēni, un nepazīst
to, ko samaļ. No otras puses dzirdam „...tagad daži maldināti
cilvēki ir mums parādījuši, cik demokratiska iekārta var būt
trausla...” (Trudo, 16.oktobrī), Kaut kur starpā mums
jāķepurojas, jo nepieciešama ir uzticība demokratiskai iekārtai
(tātad iekārtai jābūt spēcīgai, drošai), un vajadzīga ir
iekārta, kas ir atsaucīga un pretimnācīga (tātad iekārtai jābūt
redzamai, pieejamai, vienkāršai). ‘Pie varas nedrīkst laist
terroristus, jo viņi spēs valdīt tikai ar terrora palīdzību.
Atliek pret terroru cīnīties, cerot, ka pilsoņi sapratīs un
panesīs ārkārtējās pilnvaras, ko valdība uzņēmusies’. Tās ir
apmēram Trudo domas. Svarīgāk, viņš saka, „Mēs nedrīkstam
aizmirst, ka varas darbi bieži vien ceļas no dziļa sabiedriska
nemiera.” Amerikāņu žurnālists I.F. Stons (Stone) domā, ka
vienīgais atrisinājums ir sabiedriska nemiera cēloņu pareiza
analīze un ārstēšana.
Mēs nezinām pašreiz, vai vispār analize un loģika palīdzēs, jo
brīžiem liekas, ka sarunāties spējam vienīgi ar saukļiem.
Sabiedrībai ir savi saukļi, revolucionāriem savi. Ja tālāk par
tiem netiekam, tad iemantojam terroru, un terrora apspiešanu.
Laikraksta Literaturnaja Gazeta (Maskava) Otavas
korespondents Alģis Čekolis (Chekuolis) raksta: „Nav šaubu, ka
Kvebekas iedzīvotāji ir neapmierināti nacionālu, sabiedrisku un
ekonomisku iemeslu dēļ... Bet, protams, tas nav un nevar būt
terrora attaisnojums...” Čekolis ir tomēr noraizējies, ka armija
un policija lieto pilnvaras ar polītiskiem nolūkiem, nevis tikai
terroristu apspiešanā. Labi, labi. Par to domājam arī mēs. Būs
interesanti redzēt, vai Kanadas armija atstās Kvebeku pirms
krievu armija atstās Cechoslovakiju.
Tas viss ļoti vispārīgi. Katram no mums būtu ko pārdomāt.
Gribētu nobeigt ar daļu no S. Silverstona vēstules Montrealas
laikraksta The Star redakcijai:
...Mani vēl vairāk par traģisko notikumu baida Kanadiešu
reakcija. Cilvēkus pārāk nesatriec notikums, bet gan fakts, ka
tas noticis šeit, Kanadā, skaistajā Kvebekā. Kā mēs, Kanadieši,
esam tik ātri izauguši tik pašapmierināti, tik pārāki? Vai mēs
domājam, ka esam tik šķīsti, tik cilvēciski, līdzīgi eņģeļiem, –
ka tāda lieta nevarētu notikt mūsu mājās? Vai mēs neesam to
iepriekš redzējuši? Vai nekad neesam to pašu nodarījuši mūsu
brāļiem?...
Vai nevaram saprast, ka ‘aukstasinīga netaisnība’ un slepkavība
– sabiedriska, ekonomiska, polītiska, krimināla, morāla – notiek
katru dienu šinī provincē, šinī zemē? Kad 70 g.v. cilvēkam ir
jāiztiek ar
$105. mēnesī, tā ir slepkavība. (Mēs to saucam par
veco gadu pensiju.) Kad cilvēkam darba alga ir
$1,40
stundā, tā ir slepkavība, netaisnība un apkaunošana. (Mēs to
saucam par minimālo algu.) Kad cilvēks nevar saņemt ārsta
palīdzību, jo viņam nav naudas, tā ir slepkavība. (Mēs to saucam
par sabiedrisku nevienlīdzību.) Kad liela rūpnīca sistemātiski
gāž bīstamas, indīgas atliekas mūsu ūdeņos un mūsu elpojamā
gaisā, tā ir slepkavība. (Mēs to saucam par uzņēmību.)...
...mūsu sabiedrība nespēj sevī redzēt slimības un netaisnības
pazīmes ... varbūt tieši tāpēc mums jācieš varas darbi un
slepkavības ... Mēs esam bijuši akli pret mūsu iekšējo cilvēku,
mūsu ļaundarbu spējām, tīksminoties ar domu, ka tādas spējas
mums nemaz nav...
Acīm redzot, tās mums tomēr ir. Par to, cik mēs tās varam
pārvarēt, – atsevišķi, kopīgi, valdītāji un valdītie, –
atbildēsim saviem bērniem, ja viņi gribēs klausīties.
Juris Mazulis
Juris Mazutis ir projektu inženieris CBC (Kanadas Valsts radio
sistēmas) plānošanas centrā Montrealā.
SKANDINAVISKAS ATBALSIS
1970. g. jūnijā iznācis baltiešu – igauņu, latviešu un
lietuviešu – literātūrai veltītais zviedru žurnāla Horisont
speciālnumurs. Bibliogrāfiskās ziņas:
Horisont
3/1970: „Baltiskt sextiotal i lyrik och prosa”, 160 lp.
Izdevējs: Svenska Österbottens Litteraturförening, Vasa,
Finland. Redaktori: Kaj Hagman, Harry Järv (Stockholm), Hans
Fors (Helsinki).
Žurnāla baltiešu sešdesmito gadu prozas un lirikas speciālnumuru
rediģējis Gunars Irbe, par tulkotājiem vēl strādājuši Pāvils
Johansons un Juris Kronbergs. Igauņu dzeju un prozu atdzejojuši:
Ivar Grünthal, Ivo Iliste, Ilona Laaman, Helga Nöu un Enn Nöu.
Esejas un raksti: Harry Järv, „Utblick”: Lenin fördömde
imperialistiska metoder”; Gunars Irbe, „Den röda stenen”; Velta
Rūķe-Draviņa un Gunars Irbe, „Baltiska sprĺk och sprĺken i
Baltikum”; Ojārs Krātiņš, „Glödeld efter aska: Lettisk
sextiotalsprosa”; Lidija Dombrovska-Larsen, „Noter og
betragtninger”; Rimvydas Šilbajoris, „Döden i exil-litauiskt
tema med variationer” un Mardi Valgemäe, „Utvecklingslinjer i
det estniska dramat”.
Tulkojumā publicēti šādu latviešu autoru darbi: Alberta Bela,
Vizmas Belševicas, Baibas Bičoles, Māra Čaklā, Aldas Darbiņas,
Andreja Irbes, Astrīdes Ivaskas, Andra Jakubāna, Pāvila
Johansona, Montas Kromas, Juŗa Kronberga, Tālivalža Ķiķaukas,
Laimas Līvenas, Dīnas Raunas, Richarda Rīdzinieka, Gunara
Saliņa, Linarda Tauna, Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa.
Igauņu daiļdarbu nodaļā: Artūrs Aliksārs, Ivars Grüntals,
Ilona Lāmane, Helga Nöu, Enns Nöu, Jāns Kaplinskis, Raimonds
Kolks, Pauls-Ēriks Rummo, Elīna Tona, Velevs Uibopū, Mati Unts
un Anns Vetemā. Žurnāla baltiešu speciālnumurā sniegtas arī
ziņas par autoriem un igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku
darbu reprodukcijas.
*
Horisont
3/1970 recenzēts vairākos lielos zviedru, Somijas zviedru un
norvēģu laikrakstos; JG preses apskats aptveŗ redakcijai
zināmās un līdz šī manuskripta sagatavošanas dienai publicētās
atsauksmes.
Hufvudstadsbladet
(Heidi Hintze, Helsinki 2.7.1970):
„Lietājot Gunāra Irbes paša teikto – šis speciālnumurs ir kā
saliekamā bildīte, un viņš uzskata, ka tā ir ar caurumiem.
Klasisko un vispāratzīto autoru vietā iepazīstamies – 157
lappusēs – ar apm. 40 autoriem, kas pieskaitāmi baltiešu
sešdesmito gadu posmam. – Nenoliedzami: vēsturiskā norise
Baltijā nu reiz bijusi tāda, ka literārā māksla savijusies kopā
ar daudz ko citu: ar vēsturisko mantojumu, kontaktiem ar
Austrumiem un Rietumiem, pakļaušanos un pretestību, raksta
Gunars Irbe...”
Tālāk recenzijā atzīmētas Šilbajora un Krātiņa esejas. Hintze
turpina: „Latviešu literātūra ir visbagātāk pārstāvēta ar
novelēm un dzejoļiem. Alberts Bels savā romānā Izmeklētājs,
no kuŗa ņemts fragments „Dzimsti īstā laikā!”, speŗ soli
tematiskas kompleksitātes virzienā, kas līdz šim Latvijā nav
pārspēta. Latviešu trimdas proza ir pirmskaŗa literātūras tiešs
turpinājums, viens no neizlīdzinātākajiem, bet produktīvākajiem
autoriem ir Guntis Zariņš. Benitas Veisbergas, ASV, un Andreja
Irbes, kas savās novelēs atrodas starp fantāziju un īstenību,
pagātnei mazāka loma.
Šo
jokošanos ar mūsu tēviem
neviens nenoskatījās līdz galam
okeāns gāzās pāri visiem krastiem
nespēdams savaldīties
atpakaļ atplūst
Peļķē tapa cements no pelniem
un samaltiem kauliem
Kalnu grēdas gāzās un griezās atpakaļ
gabaliņu pa gabaliņam
Vējš svilpa pār pļavām svilpa
apkalpes ieņēma vietas glābējaeroplānos
Vējš kauca pār pļavām
plecu paraustīšana bija vietā:
nu ko tad, nu ko tad
raksta Pauls-Ēriks Rummo dzejolī „vecs un nodrāzts filmas
fragments”. Viņš dzimis Tallinā 1942. g., Igaunijas pirmajā kaŗa
ziemā, vācu okupētā galvaspilsētā, debitēja 1962. g. vienā
krājumā ar Ennu Vetemā. Šie divi un Mati Unts, dz. 1944. g.,
pieskaitāmi Igaunijas jaunajiem drāmatiķiem, kas darbojas Tartū,
Igaunijas vecākajā teātrī, kas ir eksperimentālās drāmatikas
vienīgās vaļējās durvis. Arturs Aliksārs, miris 1966. g., kuŗš
ar gariem katalogdzejoļiem tiecās saplēst nepanesamo eksistenci,
bijis pat kā dzejas atdzejotājs nepieļauts un publicējis savus
atdzejojumus ar sievas meitas vārdu....
Saliekamā bildīte? Jā. Varbūt veselums nav pilnīgi skaidri
saskatāms, varbūt trūkst kāda gabaliņa. Bet bildītes
daudzkrāsaino, daudzšķautņaino ainavu tīk pārcilāt no jauna, lai
atkal sastaptos ar kaut ko no īstās baltiešu dzīves, kas starp
žurnāla Horisont vākiem”, recenzijas nobeigumā saka
Hintze.
Upsala Nya Tidning
(2.7.1970):
„Horisont ...
izvēršas arvien vairāk par labāko literātūras žurnālu zviedru
valodā. Šī gada trešais numurs ir ne tikai krietni vien biezs,
tas nāk pie mums arī ar vielu, kam vajadzētu būt vairāk
pazīstamai, bet tā, cik zināms, nekad līdz šim nav bijusi temats
kādam žurnālam. Šis numurs ir, tātad, baltiešu speciālnumurs...”
Östersunds-Posten
(Observer, 15.7.1970):
„Izcili labu pārskatu par latviešu literātūras attīstību sniedz
Ojārs Krātiņš, dz. 1934. g., Berkelejas universitātes
literātūrvēstures profesors Kalifornijā.”
Arbeiderbladet
(Asbjřrn Gimse, Oslo 16.7.1970):
„...asi iezīmētās polītiskās robežas un padomju kulturālais
spiediens panācis, ka zinām maz par šo zemju (Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas) literātūru. Kas nu reiz nokļuvis austrumos no šīs
robežas, tas viegli dodas tālāk uz Maskavu un pie krievu
rakstniekiem. Tādēļ jāuzskata par izcilu sniegumu, ka Somijas
zviedra žurnāls Horisont tagad spēj pasniegt 160 lp.
biezu speciālnumuru par baltiešu sešdesmitiem gadiem lirikā un
prozā. Horisont ir pats visziemeļnieciskākais no mūsu
literārajiem žurnāliem, un šajā lomā tas paveicis nozīmīgu
darbu...
... Valodas kritērijs bijis bez izņēmuma pamatā, un izlase tātad
aptveŗ arī trimdas baltiešu literātūru, kas – ar maz izņēmumiem
– rakstīta Zviedrijā vai ASV, to pašu var sacīt arī par
rakstiem. Izlasē ir tātad pārsvarā un to sakārtojuši autori un
kritiķi, kas izjūtu ziņā un polītiski atrodas problemātiskā
attieksmē iepretī dzimtenei. Klupšanas akmenim, kas slēpjas tādā
apstāklī, tie, šķiet, apgājuši apkārt – tā vietā esam ieguvuši
kā izlasi, tā rakstus, kuŗos aplūkota trimdas jēga un trimdas
autoru situācija. Bēgšana un tās konsekvences ir viens no
centrālajiem tematiem.
Šā vai tā, interesantākā daļa ir tomēr to autoru darbi, kas
palikuši dzimtenē. Varbūt varētu vēlēties, lai galveno vērību
pievērstu tieši tiem, ar tādu autoru kā igauņu Artūra Aliksāra,
Jāna Kaplinska un Mati Unta un latviešu Māŗa Čaklā, Ojāra
Vācieša u.c. darbu atlasi, bet sakari ar tiem acīm redzami
bijuši problemātiski. Visumis gūstam labu pārskatu par saistošu
sociāli aktīvu dzeju ar neprovinciāli internacionālu perspektīvu
un vienkāršu, tiešu valodu, kas iezīmīga labākajai
austrumeiropiešu dzejai no Somijas un tālāk uz dienvidiem.”
Hallandsposten
(Halmstad, 18.7.1970):
„Baltiešu literātūra pēc kaŗa turpinājusi attīstību divos
ģeogrāfiski – un arī vides nozīmē – atšķirtos ‘blokos’. Literāri
darbi ir rakstīti, un tos raksta joprojām autori trimdas
baltiešu nozarojumā. Tajā pašā laikā Igaunijā, Latvijā un
Lietuvā radusies literātūra, kas sekojusi savām attīstības
līnijām.
Pāršķeltība ir mākslīga, pasvītrā Irbe ievadvārdos. Tā liek
iedomāties Sarkano Akmeni Vilhelma Mūberga Nodevēju zemē.
Tas bija akmens, novietots strauta vidū, kam bija jābūt par
robežstabu starp divām valstīm... Sarkanais granīta bluķis kļuva
par tikšanās vietu cilvēkiem zemē, kas kļuvusi par divām zemēm.
Tie, kuŗi uz tā tikušies, bijuši abu zemju uztverē nodevēji. Bet
varētu teikt, ka to nodevība ietvērusi kaut ko ļoti vienkāršu:
Viņi gribējuši dzīvot mierā viens ar otru.”
Sydsvenska Dagbladet Snällposten
(Ĺke Leijonhufvud, Malmö, 19.7.1970):
„Redakcija vēlējusies sniegt tik plašu baltiešu literātūras
ainu, cik iespējams. Burtnīca ir tomēr ir smaga, ir grūti
pārskatāma. Vairums autoru parādās neskaidri un bez kontūrām.
Žēl, jo ir runa par literātūru, kas pie mums ir pilnīgi
nepazīstama.”
Vasabladet
(Stig Nystran, Vasa –19.7.1970):
„Velta Rūķe-Draviņa un Gunars Irbe sniedz ... īsu, bet ļoti
skaidru pārskatu par baltu valodām un valodām Baltijā, kuŗā arī
saskatāmas lietuviešu un latviešu valodas līdzība un atšķirības.
Domāju, ka šis lingvistiskais devums speciālnumurā ir ļoti
vērtīgs...
... Irbe vēlas, lai šis numurs būtu tikšanās vieta baltiešu
literātūrai, neraugoties, kur tā radusies – tagadējā Baltijā,
vai ārpus tās. Tas ir izdevies tiktāl, ka var saskatīt, ka 60-to
gadu autori kā trimdā, tā dzimtenē iezīmējas ar virzīšanos prom
no konvencionāla izteiksmes veida. Vienā gadījumā no dogmatiskā
sociālistiskā reālisma nosacītā, otrā – no tā, ko nosaka
sastindzis konservatīvisms, konservatīvisms, ko dzīve bēgļu
nometnēs un pašas sevī iestigušās trimdas sabiedrības spītīgi
tiecas paturēt. Baltiešu 60-to gadu literātūra izteikti
iezīmējas ar paškritiku, kas vēršas pret pašu sabiedrību, un ar
sacelšanās slieksmi. Tāda sacelšanās bieži izpaužas valodas
eksperimentā, to lietājot kā līdzekli, un matēriju, dažreiz arī
sociālas kritikas formā.
... Šķiet, ka latviešu autori būtu sensitīvāki iepretī tam, kas
notiek literātūras pasaulē, un arī – iepretī tam, kas notiek ar
sabiedrību. Tāds ieskats var arī pamatoties apstāklī, ka
latviešu nodaļa ir plašākā – apm. 100 lappuses...
... Irbe saka, ka baltiešu literātūru varētu uzskatīt par
angažētības literātūru, gandrīz visu. (Tas tā, atkarā no tā, ko
ar to domā. No tā, ko ar to saprot kreiso radikāļu aprindās,
sniegtajā izlasē daudz pēdu neatrodam. Bet toties vairāk
angažētības, kas attiecas uz cilvēkiem, robežsituācijā, ko tie
pārdzīvo, būdami trimdinieki, un ne vienmēr trimdinieki fiziskā
nozīmē... Ir nenozīmīgi censties šeit aplūkot atsevišķos
sniegumus ... Vienīgi gribas
piebilst, ka sevišķi silti ieteicu šo žurnāla Horisont
numuru...”
Nerikes Allehanda
(Birgit Antonssons, Örebro 21.7.1970):
„... ir jautājums, vai pēdējais sniegums – Baltiskt sextiotal
i lyrik och prosa –nepārspēj visus agrākos. Paveiktais ir
vairāk nekā tikai plaša iepazīstināšana ar literātūru, kas līdz
šim mūsu zemē bijusi pilnīgi nepazīstama... Bet žurnāls sniedz
vairāk nekā tikai ziņojumu par kādu nepazītu kultūru, tas
izgaismo arī kādu īpatnēju kultūras situāciju...”
Dagens Nyheter
(GBS, Stockholm 22.7.1970):
„Igauņu literātūru pārstāv lirikas un prozas izlase un raksts
par padomju igauņu drāmu, kas pēdējos gados pieredzējusi
ievērošanas vērtu atjaunotni, daļēji absurdistiskā virzienā. ...
latviešu literātūrai veltīts daudz telpas ar paraugiem no apm.
divdesmit autoru darbiem. Attīstības summējumu sniedz Ojārs
Krātiņš, kas parāda, kā piecdesmito gadu tradicionālais reālisms
aizstāts ar gribu eksperimentēt – ar valodu un formu. To var
sacīt arī par latviešu padomju dzeju, bet pirmām kārtām par
trimdas dzeju, kas lielā mērā ir Latvijā aizliegta.”
Sundsvalls Tidning
(S-g, 22.7.1970):
„Gunars Irbe pasvītrā, ka literātūras tapšana un attīstība nav
ģeogrāfiski nosacīta, un norāda, ka Tomass Manns rakstījis,
būdams trimdā, lai izvairītos no nacistu režīma, bet tāpēc viņa
sarakstītais nav mazāk daļa vācu literātūras. Ja nu šodien ir
tādi baltiešu autori, kas raksta romānus, noveles un dzejoļus
Stokholmā, Turku, Losandželesā vai Toronto, tad arī tie nevar
radīt neko citu kamēr viņi raksta dzimtā valodā – kā pienesumu
igauņu, latviešu vai lietuviešu literātūrai. Un būtu jābūt
pašsaprotamam, ka to pašu dara autori, kas ir mājās savā zemē un
tur raksta dzeju un prozu. Sašķeltība ir mākslīga.”
Expressen
(Per Olov Enquist, Stockholm 29.7.1970):
„Protams, mēs Zviedrijā nepazīstam Rīgas prozistu Albertu Belu;
mūsu uztverē baltiešu literātūra turpat vai neeksistē, kaut gan
tā ģeogrāfiski mums ir tik tuvu. Žurnāls Horisont publicē
pēdējā numurā, kas ir liels baltiešu literātūras numurs, nodaļu
no viņa romāna Izmeklētājs. Tas ir polītisks romāns. Ar
satriecošu atklātību un melancholisku ironiju viņš it kā rieksta
čaumalā pasniedz polītisko norisi Latvijā 20. gs. – pārstaigājot
neatkarības laiku, okupācijas, Staļina laiku, tīrīšanas,
atgriešanos – līdz mūsu dienām... Tā ir nodaļa no romāna, kas ir
spēcīgs un humora pilns, izdots Rīgā 1967. gadā, un tā
sarakstītājs ir viens no latviešu padomju prozas vadošiem
autoriem. Horisonta baltiešu numurs lielā mērā attiecas
uz šo: uz baltiešu literātūru, ko mēs ignorējam, kaut
nevajadzētu.
Interesantais ar numuru ir, ka redaktors Gunars Irbe, blakus
vienu otram un nešķirojot, novietojis darbus no abu baltiešu
pasauļu pusēm... Pamatā doma par baltiešu literātūru kā vienību,
un varbūt var iebilst: nekādas vienības vairs nav. Kopējā valoda
nenozīmē vairs nekā, abu pušu polītiskās sistēmas 25 gadu laikā
tā ietekmējušas mākslu, ka sapnis par vienību ir aplama
romantika, nereālistisks mēģinājums suģestēt kopsaucējus starp
divām literātūras pasaulēm, kas nežēlīgi attālinās viena no
otras. Bet es uzskatu šo ambīciju par dzīli simpātisku. Daudziem
varbūt šis kokteilis šķitīs nekontroversāls, bet tāds tas nav.
Ievadkommentārā Irbe aizstāv savu viedokli ar simbolisku ainu no
Vilhelma Mūberga romāna, to par „sarkano akmeni” Nodevēju
zemē, par akmeni, uz kuŗa tikušies tie, kuŗi gribējuši
dzīvot mierā viens ar otru. Tie, kuŗi vēlējušies mieru,
vēlējušies runāt viens ar otru, bija abu nometņu nodevēji. Šis
numurs ir tāds sarkans akmens, nav vajadzīgas pārāk lielas
zināšanas par baltiešu trimdas polītikas nosacījumiem, lai
iztulkotu šo metaforu.
Šis ir tātad pioniernumurs, un labs numurs, bet tajā pašā elpas
vilcienā jāpapildina, ka šī pirmā reize kliedz pēc vēl...
... Tikai sešdesmitos gados nāca izlaušanās no tematiskās un
ideoloģiskās atšķirtības. Izlaušanās – uz ko? Gunars Irbe (kuŗš
savā gaŗajā „Pēc referāta: Diskusijas” pieduŗ pirkstu tieši šai
trimdas problemātikai) ievadā runā par baltiešu literātūru kā
„angažēto” literātūru, un tas varētu arī būt pareizi, kaut arī
šajā jautājumā skaidrāk nekā jebkad jūt, cik dažādi ir
nosacījumi abās pusēs... Pats esmu pārsteigts par to, cik daudz
darbu ir ar privātu vai nepolītisku raksturu, vai arī – kuŗu
polītiskais kodols tiktāl formu un līdzību nosegts, ka to
polītiskais lādiņš turpat vai pilnīgi aizsegts. Otra problēma
ir, ka tā formas tradīcija, ar ko sastopamies, ir tik atšķirīga
no mūsējās, ka notikusi orientēšanās drīzāk uz sirreālismu un
metaforu sasprindzinātību nekā uz atklātību un tiešumu. Varbūt
tā ir manas aizspriedumainības pazīme, ka tas no dzejniekiem,
kuŗš mani visvairāk saistījis (Imants Ziedonis) ir arī tas, kuŗš
raksta vislietišķīgāk un vistiešāk... Protams, varētu būt vairāk
par 160 lappusēm, dažus darbus varētu aizstāt ar citiem un
labākiem. Bet – lasiet šo numuru!”
Rakstos par Igauniju šodien un igauņiem dzimtenē un Zviedrijā
žurnāla Horisont š. g. 3. numurs aplūkots arī Malmes
laikrakstā Kvälisposten (Andres Küng, 18.8. un
20.8.1970), un notices par speciālnumura iznākšanu – ar satura
īsu apskatu – iespiestas vairāku citu Zviedrijas laikrakstu
kultūras jautājumu slejās. Zviedrijas radiofons to apskatījis
Kultūras ceturkšņa OBS programmā 11. jūlijā, intervējot igauņu
vecās paaudzes dzejnieku Bernardu Kangro. Turpat vai visi
recenzenti nožēlo, ka lietuviešu literātūrai nav veltīts vairāk
par vienu eseju, bet tas tā tāpēc, ka nav bijis tulkotāju, kas
tieši – tātad ne caur kādu trešo valodu – varētu tulkot lietuvju
darbus zviedru valodā.
J.G.
KRIEVISKI – PAR BALTIEM
Apgāda „Zinātne” 1968. g. Rīgā izdotajā grāmatā Folklor
batskich narodov (Baltu tautu folklora) no
323.-395.lp.
iespiests Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literātūras
institūta vec. zinātniskās līdzstrādnieces V. Grebles rūpīgi
sastādītais saraksts par pasaules tautu vēstītājas folkloras
tulkojumiem latviešu valodā un par latviešu
vēstītājas folkloras tulkojumiem citu tautu valodās („Perevodi
povestvovaķelnovo foļklora narodov mira na latišskij jazik i
latišskovo povestvovaķelnovo foļklora na jazik drugich
narodov”). Cik man zināms, šī bibliogrāfija, aptveŗot iespiestos
darbus no
XIX
gadsimta pirmās puses līdz 1967. g., šai nozarē ir
plašākā, kāda jebkad līdz šim vienkopus publicēta.
Latviski tulkoti (no 1835.-1940. g.) kādu 80 tautu vēstītājas
folkloras darbi; no 1940.-1967. g. – 112; no tām 59 ir Padomju
Savienības tautas un 53 citas. Latviešu vēstītājas folkloras
darbi tulkoti 8 valodās (baltkrievu, bulgāru, leišu, vācu, poļu,
krievu, čechu un igauņu), visvairāk, protams, vācu un krievu.
Andrejs Punka
DZIEDI LĪDZ!
Jauna latviešu dziesmu grāmata.
Ērts formāts.
Ģitaras pavadījums.
Pasūtināma ar
$3 čeku no Putras
Preses:
J. Mazulis, 3081 St. Charles St. Montreal 382, P.Q., Canada.
Eiropā no: Apgāda Imanta, Mosekaeret 6, 2880 Bagsvaerd,
Copenhagen, Denmark.
Sludinājums
