 Režisors Juhans Bergenstrole (Johan Bergenstrĺhle). Viņa debijas filma saucas Made in Sweden. – Filmā Baltutlämningen piedalās arī vairāki latvieši, to starpā: Kristīna Dziļuma, Kārlis Branke, Austris Grasis, Andris Grīnbergs, Jēkabs Grīns, Modris Gross, Raimonds Krastiņš, Juris Kronbergs un Gunārs Pāvuls. |
Gunars Irbe
PAREIZĀ PERSPEKTĪVA?
Filma: Baltutlämningen (eksporttituls „A Baltic Tragedy”).
Režisors: Johan Bergenstrĺhle.
Scenārijs: Per Olov Enquist, Johan Bergenstrĺhle.
Producenti: Svenska Filminstitutet, Svensk Filmindustri.
Pirmizrāde Zviedrijā: 30.9.1970.
Filma Baltutlämningen (Baltiešu izdošana) veidota pēc Pēra Ulova Enkvista pazīstamā romāna Leģionāri, bet ekranizējumam režisors Bergenstrole devis no romāna neatkarīgu ritmu un kompozicionāro izveidojumu. Rezultātā iegūts veselums, kas brīvs no parastā romānu dramatizējumu illustrātīvisma. Filmai ir pašai sava panorāma un kompozicijas loģika.
Sižeta, ko varētu saukt par reālistisku darbības izklāstu, filmā nav. Tā vietā notikuma rekonstrukcija. Internēto baltiešu kaŗavīru izdošanu un izdošanas priekšspēli Bergenstrole rekonstruē, lietodams archīvu materiālus: fotoattēlus, detaļas no filmu chronikām, izgriezumus no zviedru militārā archīva filmām. Šo archīvmateriālu rekonstrukcijas procesā sakausē kopā spēlētas ainas, kas tātad uzņemtas pēc principa– tā tas varētu būt noticis. Pašsaprotami, ka pēdējās nepretendē uz absolūtu patiesību ik sīkdaļā: pašnāvības un pašnāvības mēģinājumus neviens chronists nav filmējis, neviens nav varējis tieši dokumentēt „noskaņojumu” internēto barakās. Cita ceļa nav – ir jārekonstruē ar iztēles palīdzību, un iztēle vienmēr ir dažādu blakus apstākļu ietekmēta. Šķiet, latviešu tautības amatieŗu piedalīšanās filmas tapšanā devusi tai labu tiesu autentiskuma.
Kur sākas patiesība? Filmā Baltutlämningen šim jautājumam ir vadošā loma. Jautājums sadalās vairākos specifiskos jautājumos, bet vienmēr un visur tas ir klāt. Notikumā satek kopā vairākas „patiesības”. Kuŗa ir īstā? Kuŗa ir nozīmīgākā? Nozīmīgākā – kam?
Neko par patiesību – absolūto un vienīgo – Bergenstrole filmā nenodeklarē, patiesības „kvadrātsaknes” izvilkšanu viņš nodod skatītāju rokās. Varam droši minēt, ka „vilcēju” būs daudz, un katrs izvilks kaut ko no savējās: ap notikumu „baltiešu izdošana” lokā sastājušies dažādi viedokļi, nostājas, ieskati, izjūtas, perspektīvas. Kuŗa ir „pareizā perspektīva”?
Varbūt šī: cilvēks. Kur šajā komplicētajā norisē ir individuālā cilvēka vieta, kāda tā loma? Cik ievērojama? Jo individuālais cilvēks ir visa pamatā – ar savu individuālo vēsturi, ar saviem pārdzīvojumiem un pieredzi, ar saviem nodarījumiem un nodarījumu motivāciju, ar nevainību un ierautību pasaules „lielo” notikumu virpulī.
Bergenstrole lūko filmā šim tematam pieskarties – filmā ir ainas, kas uzskatāmi parāda, cik totāli šķērsām pāri lielajām ideoloģiskajām un politiskajām līnijām iet cilvēku personiskās – piedzīvotās, izjustās. Bet filmā tikpat skaudri iezīmējas arī apstāklis, ka šis cilvēciskā un personiskā profils apmiglojas un nojūk kollektīvo viedokļu, uzskatu un oficiālo spēka līniju virpulī.
Filmas kompozīcija ir intellektuāli veidota un spiež skatītāju nepārtraukti abstrahēt, pāriet no konkrētām, atsevišķām ainām pie vispārējām attīstības līnijām. Viena aina kontrastējas ar otru, lūzt viena pret otru, vai papildina, padziļina viena otru. Atsedzas pēkšņas, negaidītas dimensijas. Ainas, kam ar notikumu „nav nekāda sakara”, izvēršas rekonstrukcijas padziļinājumā. Kādā vietā Bergenstrole vadā skatītāju vairākas minūtes ilgi pa leļļu izstādi, spīkera balss stāsta, cik pozitīvi to uzņēmuši mazie apmeklētāji, redzam lelles mazu meiteņu rokās. Un pēkšņi esam iemesti autobusu karavānā, kas ved nobadējušos karavīrus uz slimnīcu – kā lelles! Cilvēki apietas ar citiem cilvēkiem tā, it kā tie būtu – lelles! Kāda cita aina: viens no izdodamajiem stāsta savu dzīves stāstu, atsedz savu izmisumu, lūdz palīdzēt – un saņem no – ciktāl var noprast – baltiešiem labvēlīga zviedru ierēdņa tā vienīgo padomu: Varu iesniegt lūgumu iestādēm! Kontrasts ir milzīgs, dimensijas atkailinās līdz serdei. Vēl kāda vieta filmā: Neilgi pirms beigām spīkera balss ziņo, ka zviedru iestādes pārbaudījušas, uzlabojušas un atzinušas, ka labierīcības uz krievu kuģa funkcionē nevainojami...
Spīkera balss vēl nav izskanējusi, bet redzam cilvēkus izdarām pašnāvību, dzirdam palīgā saucienus, redzam varmācību izdošanas brīdī. Jautājums: Kāpēc? Labierīcības taču funkcionē nevainojami, Bergenstroles ironija ir tieša un trāpīga.
Zviedri demonstrē pret baltiešu izdošanu. „Antiaina”: spīkers lasa izrakstus no oficiāla izmeklējuma protokola – kā zviedru iestādes liegušas vīzas Hitlera laika Vācijas žīdu tautības pilsoņiem. Katrs lūgums pēc vīzas ir palīgā sauciens. Atbilde: Nē! „Kvadrātsakne”: Zviedrija vienmēr tā pusē, kam vara. Kad varas kārta pienāca Staļinam – izdeva baltiešus. Tāda ir mazo nāciju traģiskā situācija. Bet tā nu tas izskatās.
 Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, zolīte un ‘tik un tā jau mūs izdos’ –noskaņojums internēto barakā. Aina no filmas Baltutlämningen (Baltiešu izdošana). Pirmizrāde Stokholmā, Gēteborgā, Malmē, Lundā, Upsalā un Ekšē 1970. gada 30. septembrī. |
Perspektīva pret perspektīvu – turpat vai brutāli nolikta viena otrai pretī: tāda ir Bergenstroles metode. Izkristallizējas notikuma pati baigākā dimensija – notikums sācis pats virzīt visu, un atsevišķie cilvēki tajā ir vairs tikai ķipari kādā baigā leļļu spēlē. Notikuma paša inerce un izraisītās perspektīvas nosaka tā attīstību.
Un pēc tam? Enkvista grāmatā vairāki intervētie saka, ka viņi bijuši „trešās šķiras” pilsoņi pēc izdošanas. Šīs intervijas filmā nav. Bet filma arī definītīvi atsauc ev. pieņēmumu, ka izdotajiem būtu sākušies „zelta laiki” pēc atgriešanās Latvijā. Kāda izdotā replika – ko nevar nepamanīt – ka īstenība vienmēr ir labāka par neziņas mocošajām izjūtām, ir truisms.
Replika nepasaka nekā jauna. Sekundes pirms tās – apstiprinājums Gundara Pones tezei, ka arī klusumam ir vērtība un saturs.
Uz ekrāna Latvijas vēsture, koncentrāts. Nepatīkami acīs duras notējums par „pusfašistisko” Ulmaņa diktatūru. Kāpēc tad šo diktatūru vajadzēja pieļaut? Netiesāsim! Bet tur nu tā lasāms, un atsaukt to nav iespējams. Jo reiz nu tā bija.
Oskara Lapas pagaŗais monologs, sarunas ainā, filmā vairāk nekā Enkvista romānā ieskicē personiskās, latviešu cilvēka, traģēdijas līnijas: krievu ienākšana, vecākus deportē, piedalīšanās „tīrīšanas akcijās” (spīkers saka: krievu avots!) – konsekvence. Kas skatīsies un klausīsies – izpratīs. Nē? Ir cilvēki, kas neko negrib izprast. Vai nespēj. Tā nu tas ir. Bet ir tādi, kas izprot un saprot. Nelūkojot saprast un izprast, šo filmu nevar skatīties.
Jāpiebilst, ka ne visas faktiskās dimensijas Bergenstrole pietiekami izgaismojis. Nule minētais Lapas monologs iegūst filmā daudz centrālāku vietu. Romānā Leģionāri tā viegli pazūd milzīgajā teksta masā, īpaši ja lasa grāmatu kā velns bībeli (kā velns bībeli lasa, par to gan laikam trūkst dokumentāru liecību!). Latvijas vēsture tekstā uz ekrāna sniegta visumis nevainojami. Bet filma ir māksla runāt ainās. Deportācijas no Latvijas 1941. g. jūnijā „bildē” neparādās, kaut fotoattēli, uzņemti deportācijas rītā, pieejami turpat Stokholmā, LNF filmā. Tos Bergenstrolem droši vien neliegtu, ja būtu prasīts.
Ir arī citas dokumentāras liecības. Tās izgaismotu precīzāk internēto reakciju, uzzinot par gaidāmo izdošanu, izjūtas, vistālāko konsekvenci – pašnāvības. Tā vietā arī Bergenstrole liek saprast, ka internētos ietekmējušas zviedru „labējās” aprindas. Tajās droši vien bija arī cilvēki, kam baltiešu izdošana bija politisks arguments partijpolītiskā nozīmē (bet vai tikai „labējās aprindās”? kā tad ar kreisajām – kas bija par izdošanu?). Bet kā Enkvists, tā arī Bergenstrole ievelk šo dimensiju par daudz treknām strīpām. Tā ir, faktiski, attālināšanās no īstenības par labu politiskās filozofijas lirikai, ciktāl ir runa par internēto baltiešu reakciju. Jeb vai nav? Kāda ir patiesība?
Bergenstrole nepasaka arī, ka „trimdas latvietis” filmā, kas motīvē internēto bailes no izdošanas, ir latviešu sociāldemokrātu vadītājs Brūno Kalniņš, pats – bij. Hitlera Vācijas koncentrācijas nometņu gūsteknis. Tā ir nozīmīga dimensija. Pieskaitīt Kalniņu „labējām aprindām” ir vienkārši smieklīgi.
Nobeiguma statistika – kas ar viņiem notika? – ir, protams, vietā, bet, pareiza vai nepareiza, tā neizgaismo neko, kam sakars ar izdošanu: toreiz tā nebija zināma un nevarēja veidot izdodamo izjūtu skālu!
Izdošanas priekšspēles īstenībā, un arī filmā, ievērojama vieta pretestības vadītājam Dr. Eichfūsam-Atvaram. Bū Brundīna (Bo Brundin) atveidojumā šis „mistiskais” vadonis iegūst veselu personības skalas izgaismojumu, un filmai Brundīna tēlojums ir kā pavediens, kas atsevišķiem skatiem un „antiainām” neļauj par daudz „nomocīt” skatītāju. Uzrodas no jauna jautājums: Kas bija šis Eichfūss-Atvars? Internēto grupā bija vairāki „skoloti” kaŗavīru vadītāji, virsnieki. Kāpēc ne viņi, bet šis ārsts, kas pat varbūt nav bijis ārsts, izvērtās par traģiskā notikuma galveno varoni? Puse no visa izdošanas „stāsta” taču bija Dr. Eichfūss-Atvars!
Filmā redzam arī īsto Dr. Eichfūsu-Atvaru Rīgā 1969. g. vēlā rudenī. Tas ir cits Eichfūss-Atvars – sagrauts, pārdzīvojumu (izsūtījuma!) nomocīts, novecojis. Viņš pasaka tomēr – cik pārsteigti zviedri novērtējuši pretestību nometnē: Lepna tauta!
Eichfūss-Atvars ar ģimeni veido arī filmas beigu viņeti scēnā pie aizsalstošas Baltijas jūŗas. Ainai it kā būtu jāstāsta, ka – neskatoties uz visu – dzīve iet tālāk. Bergenstroles filmā nav daudz vietu, kas tuvojas banalitātei, bet šī par tādu jākvalificē. Dzīve iet tālāk! Iet jau! Bet ar izdošanas problēmu (vai problēmām) šai „tālākiešanai” nav sakara. Ar „dzīves tālākiešanu” var attaisnot visu, bet tā neatrisina nevienu no problēmām un dilemmām, ar kuŗām iznāk sastapties konkrētos dzīves acumirkļos.
Filma ir veltīta šiem konkrētajiem acumirkļiem, par tiem tā runā. Baltutlämningen ir lieliski nostrādāta, bet arī smaga filma. Tajā ir laba daļa pārstatītu (vai arī: daļēji slikti izgaismotu) dimensiju, tā nerunā par vienu viedokli vien, bet liek viedoklim sadurties ar viedokli – un rodas konflikts. Un beidzot – tā nav īstenība pati, bet filmisks mēģinājums rekonstruēt dažas īstenības detaļas un to savstarpējās attieksmes. Kā tāds, tā neizbēgami nāk pie mums individuālā – filmas režisora Bergenstroles – interpretējumā. Konfrontēta ar īstenības visu panorāmu, reta filma izturēs kritiku. Arī šī nestāv pāri jebkuŗai kritikai. Bet – arī kritikas reti kad ir pilnīgas. Baltutlämningen nāk pie skatītāja galvenokārt kā rinda jautājuma zīmju:
Kuŗa ir pareizā perspektīva?
