Henrijs Moors
VIESI PIE MIRĒJA
Jāņa Gorsvāna viņetes
Miljonārs Pīters Sends bija bīstami slims. Likās, ka vairs nebija ilgi jāgaida līdz viņa pēdējai stundai. Viņš gulēja ērtā vāļā pie savas mājas stikla sienas, aiz kuras bija redzami kaktusi un agaves akmens bļodās, ar retiem, sarkaniem lavas akmeņiem izbūvētais patio, kuŗa grīdā iegremdētos akvārijos šaudījās sārtas plīvurzivtiņas. Tālāk, rudens novakara saulē vizuļoja peldbaseina līkums, kur ūdenī šūpojās aizmirsts gumijas pinokio. Slimnieks aizvēra acis, lai noslēptu pēkšņi uznākušo skumju ēnas, Viņš taču nekad vairs negulēs tur laukā ar grāmatu rokās un nevēros putnus, kas sildījās uz akmeņiem, un viņš nekad vairs nejutis tīkamos saules dūrienus ādā. Vakars iekāra milzīgajos stikla logos sārtus priekškarus.
Divi ārsti diskrēti sačukstējās savā starpā un vāca kopā savus instrumentus.
- Vai nebūs vairs ilgi? - jautajā slimnieks, kuŗa lūpas bija sasprēgājušas no drudža.
Abi ārsti izvairīgi sakustējās.
- Man žēl, kungi, ka jums tik ilgi te jānīkst. Kā būtu, ja jūs jau tagad izsniegtu manu nāves apliecību? Gan jau vēlāk kāds ierakstīs datumu un stundu attiecīgā ailē. Sešas pēdas zemes apklās jūsu kļūdas, un viss būs kārtībā.
Ārsti mēģināja smaidīt par mirēja aso mēli, kas vēl tagad nebija zaudējusi sērskābes kodīgumu. Pēdējā piezīme tomēr bija aizkārusi viņu cieņu, bet kad tie gribēja ko iebilst, telpā ienāca jauna sieviete.
- Paldies, kungi, - viņa teica, - Jūs varētu atpūsties apakšā, bārā. - Tad viņa griezās pie slimnieka: - Viņi vēl joprojām grib ar tevi runāt.
- Cik viņu ir?
- Divi no vietējā pilsētiņas laikraksta, daži no Ņujorkas. Daži aizgāja, kam apnika gaidīt.
- Laid viņus iekšā, - Sends teica. - Tad arī tas būs nokārtots.
Žurnālistu bariņš nāca uz pirkstu galiem kā lelles klasiskā baletā. Apstājās pārsteigumā. Viņi bija sagaidījuši, ka tos ievedīs guļamistabā ar aizklātiem logiem un ka gultā, spilvenu kaudzē ar elpu cīnīsies mirējs, ārstu un kopēju balstīts, Bet viņi atradās plašā stikla lieveni, kuŗa zilos griestos un zilām plāksnēm izklātā grīdā saule svieda violetus plankumus. Gandrīz neredzēja mēbeļu. Aizmugures sienu klāja dūmu krāsas rupja tīkla priekškari, uz melna marmora bluķa tupēja balta abstrakta figūra, un divi baltas ādas krēsli stāvēja pie stikla sienas. Telpā bija vērienīgs plašums un gaiss. Krāsu plankumi saskaldīja sienas ar gandrīz skatuvisku pārdrošību.
Slimnieks gulēja plakanā vāļā. Drebīgā mirēja vietā ienācēji redzēja vīrieti baltās nātna biksēs un sandalēs un koši zilā adījumā ar augstu apkaklīti. Viņš gulēja nevērīgi, nogurušā garlaicībā atmestu galvu un nolaistām rokām, it kā gribētu tikai brīdi atpūsties no golfa spēles vai izjādes. Tad ienācēji sajuta viņa pelēkās acis un mazliet zobgalīgo skatu.
- Labu pēcpusdienu, - viņš teica, - Te nav pietiekami daudz sēdekļu. Novietojieties, kā varat. Un lūdzu nerunājiet reizē. Par manu veselību un miršanas izredzēm jums jau būs pastāstījuši ārsti. Nu, sāciet.
Apaļš, kustīgs kungs ar biezām aceņu lēcām panācās uz priekšu.
- Sems Šēnvetters no Bergenas Ziņām.
- Kā klājas, mister Šēnvetter?
- Mēs visi jums novēlam veselību, sēr, bet, ņemot vērā jūsu saslimšanas nopietnību, mūsu lasītāji gribētu zināt vispirms kaut ko par jums personīgi, kā arī kaut ko vairāk par to, kas jūs mudinājis ziedot ievērojamus līdzekļus mākslas, galvenā kārtā rakstniecības atbalstam un godalgām.
Saule bija noslīdējusi, un mistera Senda seja tagad bija ēnā. Viņa balss skanēja no mijkrēšļa kā no mēdija mutes.
- Jūs jau zināt, ka esmu bēglis no Eiropas. Mans īstais vārds ir Pēteris Azands, bet lai atvieglotu darbu pastniekiem es to mazliet grozīju un tagad mani sauc Pīters Sends.
Es visu atstāju tai pusē: mantu un godkārību. Šai krastā izkāpu tikai ar dažām sapņu paliekām. Cik viegli sēsties pie ruletes galda, ja nav nekā ko zaudēt. Bet es jutu, ka varu vēl darīt muļķības. Tātad vēl biju jauns. Daudzas lietas es neņēmu traģiski kā citi mani likteņa biedri. Daudzreiz man gan bija grūti būt tam, kas es esmu. Citreiz man bija grūti būt tam, kas es neesmu. Bet es kļuvu aizvien nekaunīgāks pie dzīves spēļu galda un dažreiz es naktīs pamodos pēkšņās bailēs no savas drosmes. Bet man laimējās. Man bija panākumi. Es vairs nebiju vientuļš un beidzot tiku arī pie turības. Saka, ka laimīgiem cilvēkiem neesot ideju. Man arī tādu nebija. To vietā man radās untumi. Daži krāj pastmarkas, citi piedalās auto sacīkstēs, bet es uzrakstīju romānu. Savā tēvu valodā. Tikai trīs tūkstoš eksemplāros. Bet drīz es jūtu, ka tā bija kļūda un ka grāmata iespiesta taisni trīs tūkstoš eksemplārus par daudz. Tā varbūt domāja arī lasītāji, kuŗi tik ļoti gribēja dzīvot divdesmit piecus gadus atpakaļ pagātnē. To nu es nespēju viņiem sniegt, jo ar abām kājām stāvēju tagadnē. Tad es nolēmu kļūt par labdari un izsniegt krietnu palīdzību tiem rakstniekiem, kas gribēja redzēt iespiestas savas grāmatas un kuŗiem es novēlēju būt laimīgākiem par mani.
Es uzmeklēju kādu trūcīgu autoru, kas mīlēja strādāt tikai sveču gaismā, lielā noslēgtībā, kā to mācīja Tālo Austrumu noslēpumainie kulti. Viņa sieva strādāja smagu darbu divās darbavietās, dažreiz pat naktīs un darīja to ar prieku, jo viņas vīrs to bija pārliecinājis par savas sūtības nemaldību. Spēcīgais, druknais rakstnieks pastāstīja par savu nodomu radīt savas tautas bēgļu gaitu odiseju - ēpu vairākos sējumos. Viņš patlaban meklējās valsts departamenta un UNRA-s archīvos, lai uzmeklētu dokumentus, kas visos sīkumos restaurētu pārvietoto personu pārtikas rācijas dažādās zonās un par zaļo lēcu viru vien jau bija pierakstījis biezu kladi. Viņš ar cieņu pieņēma naudas aploksni, bet lielās pateicībās neizplūda, apzinādamies savu vērtību un laikam klusībā atzīdams, ka pabalsta devējs var būt tikai pagodināts par iespējām veicināt viņa mūža darbu. Ar vieglu pārākuma smaidu viņš izvadīja mani pa durvīm un ar viedu atspulgu apgarotā sejā atgriezās pie pētījumiem par pārvietoto personu kalorijām. Pēc tam es apmeklēju kādu bijušo politiķi. Bija zināms, ka viņš meklē līdzekļus angļu valodā tulkota kapitāldarba izdošanai. Grāmatā bija attēlota mazās brivvalsts tapšana, tās ziedu laiki un bojā eja autora personīgā pārdzīvojuma gaismā. Viņš bija iecerējis grāmatu svinīgi pasniegt Apvienoto Nāciju delegāciju vadītājiem, sākot no Ziloņkrasta piekrastes līdz Mozambikai un pat pigmaju un bušmeņu cilšu vadoņiem. Tā bija pasniedzama arī kongresa locekļiem, sūtņiem un garīdzniecībai. Bijušā valstsvīra kundze ienesa tēju un cepumus, bet uztrauktais mājastēvs rādīja ugunsdrošo seifu, kur glabāja dārgo rokrakstu. Pēc gaŗākām pārrunām un otras tējas tases aplaimotais rakstnieks saņēma aploksni, bet es - brīveksemplāra apsolījumu.
Labdarības spēle man iepatikās un, negribēdams būt vienpusīgs, es uzmeklēju ari kādu pusjaunās paaudzes autoru, kas varēja lepoties ar daudzām izdotām grāmatām, kuŗas bija glīti sarindotas plauktā.
- Es nevaru sūdzēties, - rakstnieks jokoja.
- Es varu savas grāmatas mērīt un man to ir gandrīz divas pēdas. Mana pirmā grāmata pārsteidza ar biezumu. Neviens vēl no mūsu tautas nebija uzrakstījis tik biezu romānu, un tas iedvesa bijību. Bet kad to ātri aizmirsa, es nolēmu lasītājus turēt spriegumā ar kvantitāti gandrīz katru gadu uzrakstīdams kaut ko jaunu. Bet jo biežāk tās iznāca, jo ātrāk iestājās lasītāju klusēšana. Kas teica, ka visgrūtāk atbildēt uz klusēšanu? Bet es iespītējos un turpināju rakstīt un biju viens no nedaudziem, kas gandrīz varēja pārtikt no rakstīšanas. Proti, par profesionālu rakstnieku kļūstot tāpat kā par staiguli: no sākuma to dara aiz patikas, vēlāk par naudu. Jā, kas to bija teicis? Nu, vienalga. Tad es ķēros pie kaut kā, ko nevarēja ignorēt - pie patriotisma. Es rakstīju grāmatu, kuŗu lasot katrai rindai cauri skanēja bungas, fanfaras, karogu šalkoņa. Un es nebiju maldījies. Grāmatu godalgoja. Bet dīvainā kārtā pusgadu vēlāk puse no tam vēl joprojām gulēja nepārdotas noliktavās. Tas mani sāpināja, tad sadusmoja. Bet tagad es zinu, ko viņiem vajag. Laiki ir mainījušies. Jaunā paaudze noteic visu. Un kur ir jaunība, tur ir drosme, sacelšanās, visa pastāvošā apšaubīšana. Es gribu rakstīt grāmatu jaunajai paaudzei un nolikšu to pie nezināmā lasītāja kājām. Vienalga, vai tas ir strādnieks uz stalažām pusdienas laikā vai kareivis ierakumos vai ielas meita vai zinātnieks laboratorijā. Mana grāmata piederēs visiem, un tā būs brīva no visām konvencijām. Jūs brīnāties, ka spāņu inkvizīcija kādreiz aizliedza stāstu par Robinsonu Krūziņu? Jūs smaidāt, ka Austrumvācijā aizliedza Miki pelītes piedzīvojumus un dažas šīs zemes pavalstīs Kristiāna Andersena pasakas atļāva pārdot tikai pieaugušiem? Un mūsu mātes slēpa no savām meitām Ivandes Kaijas romānu Gaidas pirmā mīlestība. Mūsu domāšana šais gados nav daudz mainījusies. Ja divu jauniešu mīlēšanos reiz aprakstīja siena kaudzē, tad to sauca par tautas vitalitāti, bet ja tagad tas notiek saules gaismā, jūrmalas smiltīs, to sauc par izlaidību. Es rakstīšu bez šīm bailēm. Manā grāmatā cilvēku labie un ļaunie spēki atklāsies, gars un miesa atkailināsies nevis pēdējās lapas pusēs, bet jau otrā nodaļā.-
Man likās, ka drosmīgajam autoram jāpalīdz, un es pabīdīju viņam čeku. Tad mēs sirsnībā tukšojām savas konjaka glāzes un atvadījāmies.
*
Pagāja gads. Darbi, kuŗu publicēšanu ar savu naudu biju veicinājis, tika cildināti, autori saņēma dažādu fondu balvas. Bet es vienīgais laikam nojautu, ka grāmatas nav atradušas ceļu uz pasauli, nav izrāvušās no viduvējības lāsta, no etniskās šaurības, provinces viesistabu gaisa. Nevienam vairs negribējās lasīt par barakām un pārtikas rindām. Polītiķis, kas bija ielicis savā darbā jaunās valsts radības mokas, pusgrāmatu bija veltījis bēdu stāstam par savu bērnību, gana gaitām, samirkušām pastaliņām. Ziloņkaula krasta, Mozambikas un citu Āfrikas zemju prezidenti neko nezināja par pastaliņām, klētiņām, pirtiņām un citiem mūsu tautai dārgiem jēdzieniem un līdz agrārreformai netikuši, melnie valstsvīri atdeva grāmatas sekretārēm, kuŗas tās ieslidināja papīru kurvī. Arī rakstnieks, kas bija solījies noārdīt visas konvencijas, miesīgi un garīgi atkailināt savus varoņus jau grāmatas otrā nodaļā, bija nokavējies. Jo starplaikā bija iznākušas citas grāmatas, kuŗās pat notikumi gultā nesākās ar otru nodaļu, bet jau ar pirmo rindu. Tā beidzās mans labdarības pasākums. Tas bija arī mans pirmais un pēdējais mēģinājums būt noderīgam saviem likteņa līdzgaitniekiem. Pēc tam es nodevos dīkdienībai. Es mīlēju izbraucienus vētrainā jūŗā, ātrās automašīnās un kad tas apnika, šāvu māla baložus, vai gulēju tepat ūdensmalā.
Liekas, ka gandrīz visu esmu pateicis. Tagad ļaujiet man nokārtot dabiskās vajadzības. Tikmēr pakavējieties bārā. Tur jūs sastapsit manus ārstus un priesteri. Vēlāk, ja jums kas jautājams, atbildēšu.
Pieminot bāru, žurnālistu pulciņš atsaucīgi ieņurdējās. Viens otru mazliet grūstīdami, viņi atstāja telpu.
Sieviete, kas visu laiku bija sēdējusi Pētera tuvumā, tagad pienāca pie slimā.
- Es viņiem meloju, - Azands teica. - Man nekā nevajag. Gribēju tikai kādu brīdi būt ar tevi.
Viņš paņēma no turziņas sauju zivju ēsmas un izmeta to akvārijā. Klusums bija tik liels, ka varēja dzirdēt mazo ūdens pūslīšu plīšanu. Vējš bija piedzinis gumijas pinokio šai baseina pusē. Divas brīnumā izplēstās lelles acis skatījās logā.
- Kā tu jūties, - sieviete jautāja.
- It kā sienāzis jau čirkstētu uz mana kapa. Kukainis tupēs uz piemiņas plāksnes, un tur tu liksi iekalt trīs vārdus „Kāda izniekota dzīve!” Un lūdzu netērp mani skaistās drānās. Guldi mani zārkā šais pašās nātna biksēs, sandalēs un kamzolī. Apliec ap kaklu košo apelsīnu krāsas dvieli, tad es izskatīšos taisni tā kā tais laimīgās dienās, kad braucām uz līci peldēties. Un neliec bībeli manās rokās. Tā būtu liekulība, jo tik maz to esmu lasījis.
Vai atceries to rītu, kad tev bija jāaizbrauc uz divām nedēļām? Tā bija mūsu pirmā šķiršanās. Mēs ēdām skumjas brokastis, un es jautāju, vai tu man neatstāsi kaut ko no sevis. Tai brīdī tu atvēri jaunu auzu pārslu kārbiņu, un no tās izkrita zaļš plastikas mērkaķītis. „Tas par piemiņu no manis”, tu teici mitrām acīm. Visus šos gadus esmu to glabājis. Ieliec to manā saujā, kad būšu miris.-
Viņi abi satrūkās, kad no iekštelpām atskanēja skaļš, plīstoša trauka troksnis. Kāds no avīžniekiem bārā bija norausis smagu dzēriena karafi uz grīdas. Mazais bariņš redzami izbaudīja vēsās telpas atturīgo krāšņumu. No melniem, lakotiem ķieģeļiem izbūvētā bāra vidū no grīdas pacēlās balts ģindenīgs vētras koks. Spožajā piestāklī, kā spogulī, atspīdēja smagas malachita bļodas, cibas, sudraba cigāru šķirsti, kristalla sifoni un ledus toveri. Abi ārsti turējās savrup, un viņiem pievienojās arī garīdznieks, kas mazu glāzi saujā slēpdams, jokodams teica:
- Jūs divi, es viens.
- Mums grūtāks darbs darāms, - atteica viens no ārstiem.
- Bet man vienmēr jābūt rindā pēdējam.
Tad balti ģērbtais kalpotājs atstūma bīdamās durvis un aicināja viesus atpakaļ pie slimnieka. Pīters Sends, Pēteris Azands gandrīz nebija mainījis nevērīgo pozi, bet sarāvās, kad labo dzērienu atraisītie preses pārstāvji, pretēji pirmītējam mierīgam sākumam, sāka apbērt slimnieku ar jautājumiem.
- Ko domājat par konfliktu Vidējos Austrumos, ko sakāt par mini svārkiem, ko par inflāciju un kādas jūsu domas par komunālām laulībām?
- Lieciet mani mierā ar šīm muļķībām, - Azands teica, - Neaizmirstiet, ka lielākais puķu veikals jau pasūtinājis ziedus no Floridas manam kapam. Bez tam es apsolīju izdzert mūsu apkopējas, vecās nēģerietes Nensijas zāļu tēju. Viņa saka, ka tā būšot labāka par mācīto ārstu vislabākajām zālēm. Tādēļ noslēgsim jūsu apmeklējumu un ja gribat, - vēl vienu jautājumu.
Misters Šēnvetters nokāsējās un jautāja:
- Jūsu devība jūsu pašu tautas labākiem nolūkiem, kā redzams, jums nav sniegusi gaidīto gandarījumu. Vai pēc šīs pieredzes esat atzinis, ka labdarība ir nevajadzīga?
Bridi iestājās klusums, kas provocēja klātesošos. Azands atkal paņēma sauju zivju barības un iesvieda akvārijā. Tad noslaucījis pirkstus kabatas lakatā, aplaida savu zobgalīgo skatu telpai.
- Man vienmēr ir pieticis spēka pārdzīvot citu neveiksmes, sevišķi tādas, kuŗas tie paši neapzinās. Labdarība man bija tikai vaļas laika nodarbība. Katra cilvēka eksistences jēga ir dzīvot pašam sev, ne kalpošanai citam. Citu cilvēku nelaimes tiem nedod pilnvaras uz manu dzīvi vai labklājību, un kāda cilvēka novērtēšanai nav jābūt atkarīgai no viņa nodevām sabiedrībai. Tas nav nekas jauns, ko jums spēju pateikt. Šī dzīves atziņa ir vadījusi arī politiķus, kam rūpējis pasargāt savu paaudzi no gļēvulības lāsta. Man tā bija tikai zaudēta spēle. Bet man jau nebija jums nekā cita ko pastāstīt. Un tagad - paldies. Un ar labu nakti!
Viņš pamāja avīžniekiem ar tik izteiksmīgu žestu, ka neviens memēģināja vairs neko jautāt. Bariņš atstāja telpu un iestājās klusums. Laukā bija satumsis.
Vecā nēģeriete klusi ienāca ar kūpošu dziru. Slimnieks ziņkārīgi ieskatījās dzēriena traukā, pielika to pie lūpām un izdzēra lēniem malkiem. Tad viņš atlika galvu spilvenā un aizvēra acis. Nēģeriete pazuda. Nakts lēnām lipa ap bijušā bēgļa Pētera Azanda seju un rokām, lipa ap spuldzēm un dziestošām skaņām.
*
Pēc dažām dienām vietējā apbedīšanas biroja direktors piezvanīja un diskrēti apjautājas kalpotājiem, kas notiek Pītera Senda namā.
- Nekas nav noticis, - skanēja atbilde. - Un kunga nav mājās.
Bet apbedīšanas birojs to nevarēja saprast. Arī laikraksti jautājot.
Tad pie telefona pienāca mājas dārznieks, kas reizē bija arī šoferis un pastāstīja, ka kungs sadzēries lielu daudzumu melnās večiņas zāļu tēju un jau drīz juties stipri labāk. Viņš izsviedis laukā parakstītās zāļu pudeles un tagad jau kopš divām dienām aizbraucis ar motorlaivu jūŗā labā sāļā gaisa elpošanas terapijai. No Floridas pasūtinātos bēŗu ziedus taču varēšot pārdot iesvētīšanas bērniem par puscenu. Kungs droši vien drīz pārbraukšot mājās pie vislabākās veselības.
