 Svētku gājiens Rīgā. Zem viena karoga visā pasaulē. Žēl, ka Tirzas koris nesoļoja gājiena sākumā! |
Rīgā izdotas Zvaigznes (1970. g. jūnijā, Nr. 11.) slejās lasām plašu interviju ar Rīgas dziesmu svētku virsdiriģentiem. Jāpiemin kāds interesants jautājums un atbilde:
Redakcija:
Mūsu tauta kopš seniem laikiem pazīstama kā dziedātāja tauta. Par to liecina bagātīgā folklora, izkoptā kora kultūra. Kā nākotnē attīstīsies mūsu kora dziesma? Kā panākt, lai bagātais tautas dziesmu pūrs kļūtu par jaunās paaudzes mantojumu?
Atbild virsdiriģents Daumants Gailis: Nav nekāds noslēpums, ka ģimenēs agrāk tik izplatītā dziedāšana tagad apsīkusi. Katrā mājā ir televizors, radio, kas aizstāj dziedāšanu. Paaudzes mainās. Katra nākošā saņem mantojumā aizvien mazāku tautas dziesmu pūru. Arī te jāgriežas pie skolas. Ja jau no pirmās klasītes bērnam ieaudzinās mīlestību uz tautas, dziesmām, jaunā paaudze nepaliks vienaldzīga. Kā piemēru te varētu minēt ungāru komponistus B. Bartoku un Z. Kodaī, kas speciāli rakstījuši tautas dziesmu apdares. Pirmā klasītē bērni mācās solfedžēt nevis ar sadomātu materiālu, bet ar tautas dziesmām. Un tā šīs dziesmas kļūst par bērna dzīves organisku sastāvdaļu.
Mūsu skolās pašreiz dziedāšanas stundu loti maz – viena stunda nedēļā. Kora dziedāšana ir fakultatīva.
Un atkal jāgriežas pie repertuāra jautājuma. Nepieciešamas jaunas tautas dziesmu apdares. Senās Cimzes un Jurjāna apdares vairs neapmierina. Tām līdzās varētu rasties jaunas, laikmetīgākas. Tomēr jāsaka, ka jaunās apdares bieži vien ir ļoti sarežģītas vai nav pievilcīgas melodijas.
Kā pozitīvu piemēru varētu minēt V. Kaminska „Bēda mana, liela bēda...” Bet tādu nav daudz. Mūsu komponisti nav mūs lutinājuši ar jauna ceļa meklējumiem. Tāpēc katrs meklējums jāapsveic vēl jo vairāk, ja tas ir veiksmīgs. Tāda ir Paula Dambja apdare „Dziedāt gribu, dziedāt gribu”. Ne katrs koris to dziedās. Tā nav tradicionāla, bet kaut kas pilnīgi jauns. Visu izšķir dziesmas kopējais tēls. Ja tas spēj pārliecināt, aizkustināt, radīt emocionālu atbalsi, tad dziesma patiks, tā dzīvos. Interesantas tautas dziesmu stilizācijas radījis Raimonds Pauls. Estrādes nīdējiem tās šķiet nepieņemamas. Bet kas tur ļauns? Jauni ritmi, skan svaigāk, neparastāk. Jauniešiem tās patīk.
Tāpat Jānis Peters savās pēcsvētku pārdomās „Dziesmu svētki beigušies, lai dzīvo dziesmu svētki!” piemin:
...Taisnība ir mūzikas zinātniekam Arnoldam Klotiņam, kuŗš, starp citu, raksta: „Tie, kas cīnās par tā saucamo tautas dziesmu tīrību un autentiskumu, man vienmēr ir šķituši negribot liekulīgi. Ne vien Cimze, Jurjāns, Melngailis un citi ir pakļāvuši tautas dziesmu sava laika muzikālajai valodai un tātad arī laikmeta estētiskajai izjūtai, bet tā ir nepārtraukti pārveidojusies jau pirms iekļaušanas profesionālajos žanros. Arī turpmāk pastāvēs tas, kas pārvērtīsies, un, ja gribam saglabāt mūsu tautas dziesmu pie dzīvības, mēs nevaram principā liegt to iesaistīt laikmeta muzikālajos centienos.”
Tomēr es būtu lielāks liekulis, ja visam iepriekšminētam, par Raimondu Paulu un līdzīgām apdarēm arī še, svešumā, pievienotos ar savu „miera zirni”. Ja jau vajadzīgs „jaunatni iesaistīt”, darait to mierīgi un „vāriet visu vai tikai tīros sivēna taukos”, bet Ķenča kungu tur neredzēsit. Nopietni – D. Gaiļa domas par solfedžēšanu skolās ar tautasdziesmu materiāliem ļoti apsveicamas.
*
Rīgā iznākušas Alfrēda Kalniņa Dziesmas 1. daļa. Saturā 54 solo dziesmas ar klavieŗu pavadījumu, redaktors Hermanis Brauns. Krājumā atrodam vienu otru sen, pat nekad nedzirdētu dziesmu, kā, piemēram, „Dažu skaistu ziedu” (Andrievs Niedra). Liekas, ka Andrievs Niedra mazākais mūzikā jau būs pilnīgi rehabilitēts.
*
1970. g. augusta otrajā svētdienā, kā ziņo Zvaigzne (1970. g. 20. aug., Nr. 16), savu simtgadi atzīmēja Tirzas novada koris. Šis koris piedalījies arī 2. vispārējos dziesmu svētkos 1880. g., kur dziesmu kaŗā ieguvis 3. godalgu (sudraba kausu). V. Bērzkalna Dziesmu svētku vēsturē par šo gadījumu lasāmas sekojošas rindas:
... tāpat Dzelzkalna vadītais Tirzas jauktais koris, kā balsis bijušas „no apbrīnojama spirgtuma un skaidruma”. Tirzas koris sacēlis sajūsmu vēl ar to, ka visi tā dalībnieki bija ģērbušies tautas tērpos.
Sveicinot tirzmaliešu dziesmoto pulku viņa simtgadē, jāpiemin arī zīmīgas rindas Zvaigznes raksta iesākumā:
Bagātajā, krāšņajā Dziesmu svētku dalībnieku gājienā Rīgas ielās šo kori varēja pat nepamanīt. Ko gan nozīmē trīs vai četri desmiti dziedātāju tādā skanīgā kolonnā, kas skaitāma tūkstošos? Pat Gulbenes rajona pašdarbnieku ierindā tirzmalieši gāja pēdējie, saskaņā ar alfabēta kārtību, kādā bija izkārtoti rajoni un kolektīvi.
Man, jāatzīstas, žēl, ka tieši tāds un nevis citāds princips bija guvis virsroku svētku gājiena kārtotāju iecerēs. Nebūtu nevienam nodarīts pāri, ja pirms rajonu alfabētiskā grupējuma priekšgalā izvirzītu tos nedaudzos kolektīvus, kam dziesmotā vēsture, jau aizsniegusi simts un vairāk gadus. Dziesmu svētku simtgades vēsturiskā karoga tuvumā tiem atrastos īstā vieta! Viņu vidū būtu dziedātāji no Rūjienas, Dikļiem, Cēsīm, Dobeles. Desmit, varbūt pusotra desmita koru. Dažus simtgadniekus, kas vēl darbojās iepriekšējo svētku laikā, piemēram, Saikavas un Jaungulbenes korus, patlaban piemeklējušas organizatoriskas likstas, tāpēc viņus kopkorī šoreiz neredzējām.
Būtu pareizi, ja arī nākošos Klīvlendas dziesmu svētkos, kas veltīti 1. vispārējo dziesmu svētku simtgadei, koŗu gājienu vadītu vecākie latviešu koŗi. Te tūlīt jāpiemin Dziesmu Vairogs (diriģents Arnolds Kalnājs), kas oktobrī nosvinēja savu 25 gadu jubileju.
Ziemeļkalifornijas Apskata 9. (128.) numurā parādījies diriģenta Leonida Bērziņa raksts par dziesmu svētkiem Losandželesa. Minētais raksts parāda šo svētku rīkošanu un norisi. Sīkāk aprakstījis V. Kaminska dziesmas uzņemšanu (ierosinātājs Dr. A. Ritmanis Portlandē) un noņemšanu no koŗu koncerta repertuāra, L. Bērziņš sniedz svētku vērtējumu:
... Rezultātus redzējām dziesmu svētkos. Ja Sanfrancisko dziesmu svētku kopkorī uz skatuves bija 347 dziedātāji, tad Losandželesa nekādi nevarēja izskaitīt vairāk par 123. Manuprāt programma bija vājākā, kādu jebkad dziesmu svētkos esmu dzirdējis, kā izvēles, tā izpildījuma ziņā, kaut gan dziedātāji un diriģenti darīja cilvēcīgi iespējamo, lai stāvokli glābtu. Iznākums – kā Lapenieks rakstīja – „Mēs visu darīsim citādi” – un izdarīja ar!
Tālāk L. Bērziņš pieskaŗas latviešu kantātēšanas kārībai.
... Gadu tecējumā radusies vēl viena sāpīga lieta – lai koncertu padarītu krāšņāku, programmā tiek uzņemtas kantātes ar orķestŗa pavadījumu un atsevišķu simfonisku orķestŗu darbiem. Jāsaka, ka vismaz rietumkrastā šī lieta nav attaisnojusies, jo nespējam samaksāt tiešām labu orķestri ar visiem tam nepieciešamiem mēģinājumiem. Iznākums – bēdīga kvalitāte. Sevišķi labs piemērs tam atkal pēdējie dziesmu svētki, kur Maestro (t.i. Oļģerts Bištēviņš, red.) brīžam bija gandrīz vai nervu sabrukumā, un no programmas bija jānoņem Jāņa Kalniņa Ņubransvikas rapsodija, jo orķestŗa spējas bija ļoti tālu zem tā līmeņa, kādu šis darbs prasa.
Visumā šis ir ļoti atklāts un saprātīgs Leonida Bērziņa raksts, un viņš kā koŗa diriģents un iepriekšējo svētku virsdiriģents – ir vienmēr bijis visu norišu centrā un degpuntkā. Jāpievienojas arī Bērziņa domām par kantātēm svētku programmās. Latvieši daudz rakstījuši patriotiskas kantātes, bet no visām tām pāri palikusi un, droši vien, arī nākotnē paliks tā pati vecā Jurjānu Andreja kantāte Tēvijai (tikai nevajag viņu dziedāt pārāk bieži!).
*
Dienvidkalifornijas Latviešu Biedrības Informācijas Biļetena 1970. g. augusta numurā lasāmas šādas rindas:
Š.g. 5. jūlijā dziesmu svētku laikā dievkalpojumu organizēt bija uzņēmies māc. E. Caune, kopīgi abām draudzēm. Tas notika Temple baznīcā, pretim Biltmores viesnīcai, bet nebija neko labi apmeklēts, nedaudz vairāk nekā 300 cilvēku. Bija iecerēts kā koncerts – liturģisks dievkalpojums, bet neizdevās dabūt ne tādu mākslinieku, ne arī mācītāju sastāvu kā iecerēts. Pārvarot visus grūtumus – iespaids tomēr laikam bija svētsvinīgs un paliekošs. Gribētos sacīt, ka arī mākslinieciskie priekšnesumi piederēja pie pašiem vislabākiem visu svētku laikā un norisē, tie bija rūpīgi sagatavoti ilgos mēģinājumos. Piedalījās: doc. E. Vīnerts /vijole/, Stefanida Jansone /soprāns/, Dr. J. Kļaviņš /baritons/, doc. E. Ozoliņš /ērģeles/ un amerikāniete miss Vendi Loša (Wendy Losh). Solo dziedāja arī māc. Jēkabs Osis, bet pārējie mācītāji darbojās tā: māc. E. Lamberts /sprediķis/, māc. O. Klembergs un māc. A. Grietēns – liturģija, māc. E. Caune – lūgšana un prāv. A. Ernstsons – gala vārds. Rakstot par šo dievkalpojumu Mirdza Vīnerte laikrakstā Laiks saka tā: No sirds uz sirdi. Lai Dievs dod, ka tā būtu bijis. Dievkalpojumā bija ienākumi: $311.24, bet maksājot tikai minimālu atlīdzību māksliniekiem, kā arī dārgās telpas, dārgās lapiņas u.t.t. – mūsu izdevumi bija $369.90. Tā tad zaudēti $58.76. Tā ir medaļas otra puse.
Nu saki, viens cilvēks. Pat baznīcā var dabūt pērienu!
*
Laikraksti ziņo, ka slavenais čello virtuozs Rostropovičs atklāti protestē pret uzbrukumiem Nobela prēmijas laureātam literātūrā Solžeņicinam. Kā zināms, pats Solžeņicins ir tagad „bezpajumtnieks” un dzīvo Rostropoviča mājā un aizgādā.
Kaut šim Rostropoviča protestam pievienotos arī citi ievērojamie mākslinieki, kas dzīvo daudz lielākā brīvībā, ērtībā, pat bagātībā rietumu zemēs.
Imants Sakss
