ĀRPUSĒ
Theodor Kallifatides, Utlänningar. Stockholm: Albert Bonniers Förlag, 1970.
Milan Kundera, Skämtet (orig.: Žert). Stockholm: Rabén & Sjögren, 1970.
Zviedrijā nule aizvadītajā rudenī iznākušas divas grāmatas, kuŗām vajadzētu saistīt mūsu lasītāju uzmanību.
Grieķa Teodora Kalifatidesa Utlänningar (Ārzemnieki) ir romāns par ieceļotājiem Zviedrijā, šoreiz grieķu cilmes. Autors pats nāk no turienes; ja romāna "es" viņš pats, un tā šķiet, tad viņš ieradies Zviedrijā 1964.g. vasarā. Romāns sarakstīts zviedru valodā, gadu iepriekš iznācis T.K. dzejoļu krājums Minnet i exil (Atmiņa trimdā). Lielos vilcienos runājot, varētu teikt, ka šis ir viens no pašiem pirmajiem lielākiem literāriem darbiem zviedru valodā, kur ieceļotāju dzīve atainota pašu ieceļotāju skatījumā. Tāds apstāklis var pat likties dīvains, ja ievērojam, ka Zviedrija kļuvusi visai "populāra" ieceļotāju, patvēruma meklētāju dezertieŗu un polītisko bēgļu zeme. Kāpēc šādi darbi nav parādījušies agrāk?
Konfrontējoties ar to pasaulisko noslāņojumu, par kuŗu savu ziņojumu nodod T.K., šķiet, ka tā nav tā pati pasaule, tā pati Zviedrija, kuŗu atainojuši - latviešu valodā - mūsu Zviedrijas bēgļu apstākļus pazinēji autori. Ja grib, var T.K. romānu raksturot kā viņa "es" stāstu par ceļojumu dzimumorgānu un to "lietā likšanas" mūža mežā. Kādā vietā autors saka, ka visas šīs lietas grieķim ir visa pamatu pamats. Var jau būt, ka tā arī ir. No otras puses: rodas zināmas aizdomas, ka T.K., rakstīdams zviedriski un zviedru publikai, par daudz šķielējis uz pornografiskās literātūras uzplūdu pusi, viegli iegūstamo populāritāti. Pašbrīd gan var sacīt, ka sākušies jau tādi kā atplūdi. Protams, "aktuālu" romānu rakstot var arī īsto brīdi palaist gaŗām.
Romāna lappusēs nonākam atkal Stokholmas "diskaru" (restorāna trauku mazgātāju) pasaulītē. Mūsu literātūrā, šķiet, tai visplašāk un literāri ietekmīgāk pievērsies Richards Rīdzinieks ar vairumu krājuma Cirvis ozolā labāko noveļu. Bet T.K. atainojumā šai pasaulei ir daudz skarbāki vaibsti, un nomanāma slieksme tai piedot "šķiru cīņas" raksturu. T.K. pats ir, tā iznāk, vismaz komūnista pēctecis, un arī Zviedrija viņam rādās kapitālisma piesātināta. Visādi jau var būt ar šādām "mini-pasaulēm", bet šķiet, ka T.K. savu kritiku vērš, ciktāl tā ir kritika, pret apstākli, ka cilvēki ir dažādi, un vairums "diskaru" gluži vienkārši ir bez tām kultūrālām un literārām ambīcijām, kas slepus gruzd T.K. zemapziņā, līdz beidzot izlaužas uz āru, raujoties laukā no pašplūsmīgās nonivelētības, kādu veido viņa pirmā Zviedrijas "vide", viņa "grieķiskā kopība" dzīvoklī, kuŗā ieceļojušie sametušies kopā un dzīvo "bez šķiru un kārtu atšķirības". Blakus vienai otrai svaigi tvertai liriskai pārdomai par cilvēku ārpus dzimtenes - svešajā vidē tāds cilvēks vienmēr ir ārpusē tik ilgi, kamēr nav atradis būtiski nozīmīgas komūnikācijas līnijas virzienā uz vidi ap sevi - T.K. romāna viens no gala secinājumiem beigu beigās ir, ka nekāda bezšķiru sabiedrība neiznāk. Pats viņš, t.i. viņa romāna "es", laužas laukā no šīs vienveidības, tāda izlaušanās ir viņa nākotnes solījums.
Milana Kunderas Skämtet (Žert) ir turpretī no čechu valodas tulkots čechu autora romāns; grāmatas beigās teikts - pabeigts 1965.g. 5.decembrī. Joks ir tā tituls, un viss romānā aprakstītais izriet no kāda joka, ko- sadusmojies uz savu skaisto, bet lētticīgo iecerēto - palaiž kāds jauns čechu students un komjaunatnes darbinieks. Ir pirmie mēneši pēc "jaunās kārtības" nodibināšanās Cechoslovakijā 1948. gadā. Bet ir kāda meitene, studente, kas visiem patīk, bet kas neielaižas nekādās dēkās. Ludvikam Jānam palaimējas, un sākas tāda kā mīlestība. Vasaras brīvlaikā meitene dodas darba komandējumā un dzīvo studentu novietnē. Kad Jāns saņem ilgi gaidīto mīlestības vēstuli, tajā gaŗi un plaši stāstīts par veselīgo garu, kāds valdot novietnē, par darba uzvarām utt. Saniknotais Ludviks Jāns nopērk pastkartīti un uzraksta meitenei kā atbildi:
"Optimisms ir opijs tautai. Veselīgs gars smaržo pēc idiotisma. Lai dzīvo Trockis!"
Ar to arī sākas viņa izstumšana ārpusē. Partija un revolūcija jokus nepazīst. Jokoties nedrīkst. Attaisnojuma nav. Sapulcē, kur apspriež Jāna "lietu", paceļas visas rokas, balsojot par Jāna izslēgšanu. Jāns pieder pie tiem čechu jauniešiem, kas patiesi tic čechu nākotnei komūnismā. Bet komūnisms, tāpat kā kristīgā dogmatika nepieļauj jokošanos ar svētām lietām. Kas dzen velnu, ir no velna un pazudināms uz visiem laikiem. Jānu, nonākot iesaucamo vecumā, ieskaita vienībās, kam nedod ieročus, bet darbu raktuvēs. Tajās dien tikai polītiski neuzticamie. Šajā vidē katru Jāna mēģinājumu palikt uzticīgam komūnisma idejai uzskata par kontrrevolūcionāru triku. Ceļa atpakaļ vienkārši nav, tādu komūnistiskā dogma nepazīst. Viss ir, kā teikt, "likumsakarīgi": Tas vien, ka Jānam iešāvies prātā dzīt jokus ar komūnisma pašām svētākām lietām, pierāda, ka viņš nav absolūti uzticīgs jaunajam laikam!
Vēlāk jau apstākļi mainās, un pāmazītiņām Jāns atrod arī ceļu atpakaļ dzīvē un cilvēkos, bet tad jau daudz kas no "optimisma" un "veselīgā gara" ir nolikts zem lūpas un ir atklāta šīs terminoloģijas tukšā serde. Paaudze, kas, Jānam "atgriežoties", ir tikpat veca (jauna!) kā Jāns, kad viņš raksta "optimisms ir opijs tautai", frazēm vairs netic. Sterilas ideoloģijas vietā tā meklē laimi un tuvību viens otrā - bez dogmas un ticības apliecinātāju vārdu starpniecības.
Bet Jāns, tiekoties ar cilvēkiem, nevar atkratīties no dogmas, ka - ikviens no viņiem būtu pacēlis roku sapulcē, kuŗā balsots par viņa izslēgšanu. Tādi ir cilvēki, un visi viņi tajā situācijā darītu tāpat. Kur te tātad vieta kaut kādam optimismam?
G. I.