MIERA UN NEMIERA ĻAUDIS
Vladimirs Kaijaks, Nemiera sirdis. Mineapolē: Tilts, 1970. 253 lp.
Hermanis Kreicers, Nu ardievu, Vidzemīte. Mineapolē: Tilts, 1969. 318 lp.
Nemiers kā slimība sagrābj un moka ļaudis. Pret ārējo nemieru vēl var cīnīties, jo ar laiku tas norimst, ja tikai izdodas saglabāt mieru sirdī. Bet iekšējais nemiers aug pats no sevis, tas sagrauž un izposta cilvēku. Šāds iekšējs nemiers plosa Kaijaka tēlus. To uzvanda mīla (Marete, Mirjama), greizsirdība (Indriķis), tēva rūpes (Kaspars), vai arī izstumtības un vientulības apziņa (Dīriķis). Grāmatas trīs stāsti "Kraukļa valstība", "Sātans" un "Sieva" ir spilgtu jūtu un pārdzīvojumu apraksti. It sevišķi pirmais ir kā romantiska balāde prozā. Stāstījumā nav salkanības, tēlojums ir tiešs un spēcīgs. Kaijaks neizzīmē savus tēlus līdz pēdējam sīkumam. Viņš veikli skicē tos raksturīgās situācijās uz atbilstoša fona, rada skaistas impresionistiskas ainas un atstāj lasītāja iedomai iezīmēt iztrūkstošās līnijas. Skaists ir Maretes sapnis par mīlētāju saderību un ciešanām(57-59), kā arī biklais bildinājums. Dabas apraksti ieved vēlamā noskaņā, tie izceļ stāsta tēla izjūtas kā piemērots logats gleznu. Līdzīgi autors izlieto dzīvniekus. Možais, patstāvīgais krauklis piekļaujas mežsarga meitai Maretei, kas sastrīdas ar līgavaini, mežkungu Indriķi, bez vajadzības nošauta lūša dēļ un iemīl spēlmani Ansi. Kad mīlētāju cerība baudīt mierīgu laimi izgaist, jo Indriķis nogalina Ansi, tikai krauklis sarga nosalušo Mareti mežā uz viņas mīļākā kapa (107). Vēl spilgtāk autors iezīmē suņa Sātana uzticību nemiera dīdītam Dīriķim. Bēguļojošais Dīriķis vairākkārt pamet un mēģina nošaut suni, kaut arī suns viņu atkārtoti izglābis no nāves un ir viņa vienīgais uzticamais draugs. Kā likteņa ironija suņa asiņainās pēdas un gaudošana atklāj Dīriķa pēdējo slēptuvi vajātājiem. Stāsts "Sieva" ir rāmja tēlojums, kur autors atstāsta pašaizliedzīgi mīlošās Mirjamas vēsti, Līdzīgi Tomasam Mannam romānā Lotte Veimarā arī Kaijaks dod nevis vienu konsekventu, bet vairākus atšķirīgus galvenā tēla raksturojumus. Viņš rāda Mirjamu ciema laužu vērtējumā un divos dažādos viņas pašraksturojumos (195/6, 213-224, 229-242). Autora paša viedoklis atklājas piezīmē par Mirjamas vīra, tēlnieka Dāniela, izteiksmīgāko tēlu modeli (252).
Visu trīs stāstu vadmotīvs ir uzticība. Marete un Mirjama ir uzticīgas līdz nāvei, un abas mirst drīz pēc saviem iemīļotiem. Arī krauklis un suns paliek uzticīgi pēc savu draugu nāves. Suņa Sātana uzticība spilgti izceļas pret Dīriķa savtību, kas nerēķinās ne ar citu jūtām, nedz dzīvībām. Marete, Mirjama un Ansis ir miera cilvēki. Viņi zina, ka "jābaidās no cilvēkiem ar neprātīgām sirdīm", cieš no pārestībām, tomēr paliek uzticīgi. Tāds ir arī suns Sātans.
Hermanis Kreicers atklājas kā miera cilvēks, kuŗu liktenis ieved starp nemiera ļaudīm karā un revolūcijā. Mierīga latviešu arājdēla skatījumā viņš klāsta savus piedzīvojumus pārdomāti, bez patosa un sevis izcelšanas. Viņš iepin pa dzejolim, anekdotam, pajoko un veido savas atziņas par vēsturi, sieviešu tiesībām, ļaužu nesaprašanos un neiecietību, varmācību, iedomu spēku un tml. Kreicers prot vērot un novērtēt citus cilvēkus. Viņa tēlojums nav šovinistisks, un viņš redz pozitīvas īpašības krievos un vāciešos, bet nesaudzē ne viņu, nedz latviešu trūkumus. Viņa nosvērtība un cilvēciskā nostāja palīdz viņam izkulties cauri kaŗa un revolūcijas briesmām. Autors saistīgi apraksta Latvijas brīvvalsts tapšanas laikmetu, raibā piedzīvojumu virknē Pirmā pasaules kaŗā, krievu revolūcijā un Latvijas atbrīvošanas cīņās. Redzams, ka autors un arī lielais vairums ļaužu, ar kuŗiem viņš saskāries negrib kaŗa un baidās no tā. Krievu kareivis pat nesaprot, kādēļ viņam jākaŗo, bet vācietis to dara pienākuma apziņas dēļ. Latvieši gan izrādās pašaizliedzīgi kaŗotāji, kas notiek cerībā atbrīvot dzimteni (sevi un savējos) no sveštautu jūga, jo kaŗš liekas vienīgā iespēja to sasniegt. Autors atzīst, ka kaŗš ir bezjēdzīgs un brīnās, kā var iedomāties Dieva palīdzību abām kaŗotāju pusēm, kas rīko plašus dievkalpojumus pirms kaujām.
Kreicers saskata humoru pat nopietnās situācijās, bet necenšas lasītāju tikai izsmīdināt. Viņa stāstījums ir dzīvs, valoda izteiksmīga. Kaut arī viņš atkārto vienkāršo laužu izteicienus ar iejauktiem krievu un vācu patapinājumiem un "stipriem" vārdiem, viņam pašam netrūkst jaunvārdu. Apsveicama viņa "vēlmju domāšana", kas aizstāj angļu wishful thinking, bet mazāk izdevušies šķiet "ņorūķēts" /noliegts/ (168) un "Šveicija" /Sveiče/ (251). Galotnes "-ija" pievienošana vārdiem, kas iesakņojušies valodā, piem., Čīle, Eģipte, Japāna, Ķīna, Šveice, Perū, neskan un nav vajadzīga.
Kaijaks un Kreicers ir miera cilvēki, dzīves atzinēji, kas tiecas pēc daiļuma. Arī citādi viņu dzīves uzskati sakrīt daudzos gadījumos, tik Kaijaka tēli nodemonstrē viņa uzskatus, bet Kreicers tos noformulē vārdos. Tā Kreicera tezi, ka cilvēki ir naidīgi un cilvēkiem jābēg no cilvēkiem (26) apstiprina Kaijaka tēlu Anša un Dīrika piedzīvojumi; suņa Sātana dzīve ir spilgts piemērs Kreicera atziņai, ka cilvēki ir notrulināti un dara suniski (272), bet visi Kaijaka tēli liecina, ka vajadzīga nevis vardarbība, bet cilvēciska pieeja visos gadījumos, ko Kreicers pats pasaka un pierāda krievu virsniekiem (177/8).
Hamilkars Lejiņš