SVARS BIJA ĀTRUMA IENAIDNIEKS
Tālivaldis Ķiķauka, Putni. Romāns. Kopenhagenā: Imanta, 1969. 125 lp.
Cilvēks ir vienmēr mēģinājis pārvarēt savu smagumu un celties gaisā kā putns, un tikai ar ātrumu viņš var savu mūžīgo iegribu piepildīt. Tomēr ir arī tādi cilvēki-putni, kuŗi kļuvuši jau tik smagi, ka viņi aizstāj savu pašu lēnumu ar visādām ātrām ierīcēm, kas viņus piemāna, liekot ticēt, ka paši vēl ir īstās putnu cilts pārstāvji. "Rūpēdamies par sava atveida saglabāšanu un paildzināšanu, cilvēks ir domas sasējis saišķos, kuŗus tas nepārtraukti pārcilā, pārliek un maina." (96) Tā saka Ķiķauka vienā viņa jaunā romāna nopietnākajā brīdī.
Šis romāns ir pilns ar dažādiem nopietniem brīžiem. Tas ir pilns arī ar ātrumu, kas galvenā kārtā radīts ar autora stilu. Lasītājam ir jābūt labam šoferim, ja viņš grib noturēties uz ceļa, nelaužot kaklu. Notikumi šeit neseko notikumiem, bet parādās un ātri atkal pazūd neatkarīgi no parastās laika secības. Ar Jāņa Putna palīdzību Ķiķauka ir izdzēsis robežu arī starp dzīvi un nāvi un dzīvie ar mirušiem darbojas kopā bez lielas atšķirības. Tāpat kā Jāņa Putna malamā mašīna, kas pārstrādā visu, ko tai dod, jaunajā vielā "Putns Plastic Putty", tā Ķiķaukas simbolika pārstrādā veselu armiju sen lietotu un dažreiz nolietotu simbolu jaunā simboliskā vielā, kas ar savu elastību atgādina Jāņa Putna slavenos plastikas produktus.
Ķiķaukas stils mums daudz sola. Sevišķi tas liek gaidīt asu un asprātīgu satiru, kas apgriež mūsu dzīves paradumus uz galvas un atklāj to slepeno pusi. Šo solījumu Ķiķauka pilda apzinīgi un labi. Romāna satiriskās nodaļas atalgo lasītāja pūles, jo Ķiķauka te nekavējas pie tematu rūpīgas iztiesāšanas, bet paceļ mums priekšā dzīves grotesko pusi ar veikliem stila pārspīlējumiem. Nekas šeit nenorit tā, kā mēs to būtu sagaidījuši: cilvēki tiek iepazīstināti ar sarakstu palīdzību, un viņu gaŗās runas tiek pārtrauktas vidū ar iekavās ietvertu piezīmi: "(runa turpinājās līdzīgā veidā apmēram pusstundu)." (44) Arī pašu cilvēku apraksti nāk kā no statistikas tabulas: "(sejas visiem ir ļoti nopietnas, daži slepeni žāvājas)." (44) Ķiķauka ir savam romānam pielāgojis arī daudzus no mūsu ikdienišķajiem piedzīvojumiem. Šad un tad parādās atskaņas no reklāmu pasaules, kas šī romāna kontekstā vairāk atgādina īstenību kā pasaku. "Pat mīlnieki nevar iztikt bez PPP; ar PPP mēs varam visu, bez PPP mēs neesam nekas. Arī tu vari lietot PPP; lietot visu vakaru un dienu; viss noris jaukāk ar PPP." (32) Šis sludinājums nemaz nemāna, jo tajā dzīvē, ko autors attēlo, šā sludinājuma vārdi ir patiesība. Cilvēki var mainīt savu izskatu un pat savu raksturu, nomainot tikai pāris plastiskas daļas. Ar šādiem un vēl veselu rindu citiem paņēmieniem Ķiķauka mūs triec uz priekšu, mēģinādams dot savai grāmatai to ātrumu, kas to celtu gaisā. Bet svars ir arī Ķiķaukas ātruma ienaidnieks.
Šajā romānā svars parādās ūdens meitenes tēlā. Vecā ūdens un zemes simbolika, kur ūdens ierosina domas par dzīves noslēpumiem un tās īsto būtību un zeme atgādina mūsu racionālās dzīves celmus, kas nosloga mūsu brīvību, draud apturēt arī šī romāna ātro gaitu. Ūdens meitenei Lūcijai Ķiķauka liek pretī Edīti un Klotildi, kuŗas no ūdens baidās: "No ūdens viņām abām bija pāniskas bailes: viņas baidījās izkust. Baidījās no nebūtības. Savās bailēs viņas bija sakusušas kopā kā Siāmas dvīņi, un viņu spārni bija nokārājušies kā plastikas maisi. Viņas staigāja galvas nodūrušas uz zemi un meklēja sausumu." (117) Lūcija ir ielas meita ar zelta sirdi. Lūcija ir Kristus tēls, putnu-cilvēku glābēja, kas brauc debesīs ar strūkllidmašīnu. Ap viņu vijas romāna nopietnākā tematika ar savu romantiski saldo ideālismu. Tomēr Lūcija paliek tikai vājš tēls, kuŗas zelta sirds labāk iederas romānā kā vēl viena no dzīves groteskām. Kā dzīves simbols Lūcija ir jau par daudz nolietota, lai dotu pārliecinošu pretstatu, kas izceltu mūsu dzīves virspusību. Ķiķauka šajā ziņā liekas kritis par upuri mūsdienu romantikai, kas, nevarēdama atrast apdrošinātu ideālu cilvēku labajās īpašībās, meklē dzīves īstenību mūsu daudzajās vājībās.
Olģerts Puravs