KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
ROMĀNS SAŠĶEĻ TAUTU
1963. gadā somu rakstnieks Pāvo Rintala (Paavo Rintala), jau ieguvis atzīta prozista vārdu pēckaŗa Somijā, laida klajā romānu Sissiluutnantti. (Romāna titulu latviski varētu tulkot kā „Patruļa ienaidnieka aizmugurē”). Iepriekšējos darbos Rintala bija galvenokārt risinājis problēmu par cilvēkiem uz sliekšņa; un slieksnis ir pārejas posms somu sabiedrībā, kuŗā agrākās kārtības dominētāja loma nonivelējas veidojoties jaunai, industrializētai sabiedrībai ar urbanizāciju kā industrializācijas neatņemamu daļu. Ar Sissiluutnantti autors bija pievērsies kaŗa tematikai, tematikai par kaŗu kā morālisku jautājumu. Rintalas izgaismojumā kaŗš vienmēr atrauj vaļā slūžas visvisādiem „instinktiem”: sadismam, bezjēgas nonāvēšanai, erotiskai izlaidībai, egoismam. Virskārta var būt ideālistiska vai patriotiska, tā faktisko ainu nemaina.
Romāns turpat vai nepamanīts ieplūda grāmatu tirgū, laikrakstos parādījās kārtējās recenzijas. Bet kādu mēnesi vēlāk tas Somijā izraisīja veselu protestu vētru – protestus un pretprotestus, sabiedrības sašķelšanos divās pretēji noskaņotās nometnēs. Starta šāviens šim literārajam brāļu kaŗam bija pulkvežleitnanta Irje Vasama (Yrjö Vasama) runa virsnieku un frontinieku sanāksmē Tameforšā. Vasama runā apzīmēja Rintalas romānu par apvainojošu un sabiedrībai „kaitīgu”. Sekoja trīsdesmit astoņu ģenerāļu uzsaukums ar līdzīgu saturu, uzbrukumi apgādam un prasība metienu apķīlāt. Šim uzsaukumam sekoja otrs – sešdesmit astoņu kultūras darbinieku, galvenokārt rakstnieku uzsaukums, kas vērsās pret militāristu mēģinājumu ierobežot kontroversālas somu literātūras eksistences tiesības. Abiem lielajiem „uzbrukumiem” sekoja laikrakstu ievadnieku, publicistu un lasītāju vēstuļu „poziciju kaŗš”, kas uz laiku aizēnoja visus pārējos notikumus somu kultūras dzīvē.
Par šo literāro somu „brāļu kaŗu” (jāpiezīmē – tas nav vienīgais, līdzīgus izraisījuši arī Veines Linnas un Hannu Salamā prozas darbi) tagad publicēta literātūrsocioloģiska studija Paavo Rintalan saarna ja seurakunta, kuŗas autors ir Peka Tarka (publicēta arī Zviedrijā: Pekka Tarkka, En roman och dess publik, Stockholm: Bonniers, 1970).
Tarka rūpīgi izsekojis „sadursmes” detaļām un gultnēm, pa kuŗām plūduši „par” un „pret” ūdeņi, grāmatas ievadnodaļā skicējot Rintalas autorportretu. No tā izriet, ka Rintala uzskatīts par mēreni nostalģisku konservatīvu rakstnieku, kuŗam „sāpējusi” veselīgās, agrākās zemnieciskās Somijas bojā eja, ļaudīm saplūstot pilsētās un rūpnīcās. Turklāt – Rintalas rakstnieka filozofiskajā struktūrā ieausti jūtami reliģiski diegi, ziemeļu Somijas visa pasaulīgā noliedzējs sektantisms. Atbilstoši šiem vilcieniem Rintalas rakstniecībā, viņa romāni bija atraduši dzirdīgākās ausis Somijas konservatīvāko kritiķu un recenzentu saimē, kamēr darbus lielā mērā ignorējuši kreiso laikrakstu kritiķi.
Tarkas izvērtējuma tādu pašu nostalģiju un reliģisko pamatjautājumu pārcilāšanu – literāriem līdzekļiem – var saskatīt arī romānā par patruļu, kas izsūtīta ienaidnieka aizmugurē. Rintala tomēr bija atļāvies ar savu rakstnieka analizēs nazi sagraizīt leģendu par cēliem un nevainojamiem somu varoņiem un, traks kas traks!, par armijas izpalīdzēm (lotām), daudzos gadījumos „labāko aprindu” meitām, kas Rintalas izgaismojumā bijušas „virsniekiem rezervētas” un katrā ziņā nekādas „madonnas”. Vienkāršo grāvju zēnu ceļš pie viņām bijis aizsprostots, īsi sakot, Rintala bija atrāvis vaļā priekškaru uz kaŗa laika un frontes un tuvākās aizmugures ikdienu, Turklāt – to bija izdarījis rakstnieks, kas pats frontē nav bijis (Rintala dzimis 1930. gadā).
Izsekodams „ieņemto viedokļu” frontēm, Tarka konstatē, ka Rintalas rakstniecības novērtējums polītiski izmainījies. Tagad pret autoru vērsušies konservatīvie, bet kreisā puse – sociāldemokrati un komūnisti – nostājušies Rintalas pusē. Tarka gan atzīst, ka tas laikam gan vairāk noticis somu kreiso tradicionālā antikonservātīvisma dēļ, ne tikdaudz tāpēc, ka „kreisie” būtu iedziļinājušies un arī par savām atzinuši rakstnieka morālās problēmas. Citiem vārdiem – diskusija sekojusi polītisko nostāju un simpātiju stereotipiem un daudz mazāk diskutēts „par lietu”. Tarka atklāj arī, ka laba daļa diskusijā iejaukto Rintalas kontroversālo romānu nemaz nav lasījuši...
Pārlūkodams lasītāju vēstuļu sleju centimetrus un pētījuma nolūkiem iegūtos nepublicētos materiālus, Tarka ievēro, ka laikrakstu lasītāju vēstuļu nodaļas bijušas virzītas atbilstoši redakcijas pašas ieskatiem Rintalas jautājumā, īsi sakot – lasītāju publicētās vēstules nebūt nav izgaismojušas patieso sabiedrisko domu, bet gan tikai tās laikrakstu izdevējiem „noderīgo daļu”. – Šī aina, der piebilst, izskatās visai pazīstama...
Un aina „ir pazīstama” arī kādā citā perspektīvā: tas, ko Rintalam pārmetuši un ko no viņa prasījuši viņa oponenti – ka literātūra nedrīkst aptraipīt „varoņu godu” un ka tai jābūt audzinošai – skan pazīstamā toņkārtā, „sociālistiskā reālisma” toņkārtā. Abos gadījumos ir runa par opozīciju, par vēršanos pret literāro kontroversālitāti no sabiedrības „vadošo aprindu” puses. Tādi literāri darbi kā šis Rintalas romāns neliekas pieņemami tiem, kuŗu rokās ir vara. Tie par daudz „rakņājas” īstenībā, un šī īstenības atsegšana pievelk jautājuma zīmes „pastāvošās iekārtas” tiesībām pastāvēt. Vai arī – tie pavēstī, ka īstenība ir daudz sarežģītāka nekā mīti, kuŗos „tāds pozitīvā varoņa tēls, kam piemīt spilgtas rakstura iezīmes un augstas garīgas īpašības” (citāts no Mazās literātūrzinātnes terminu vārdnīcas, Rīgā: Liesma 1965).
Bet – īstenība jau ar to nekļūst mazāk īsta.
G. I.
Zviedrijā baltieši kļuvuši populāri, liek noprast Ņujorkā iznākošais zviedru laikraksts Nordstjernan (12.11.1970). To panācis Pēra Ulova Enkvista „fascinējošais dokumentālromāns” Legionärerna un arī šīs grāmatas filmējums Juhana Bergenstroles filmā Baltutlämningen.
Tālāk laikraksts pievēršas žurnāla Horisont baltiešu speciālnumuram (3/1970), kas veltīts igauņu un latviešu dzejai un prozai sešdesmitos gados. Speciālnumura rediģējums esot „nopelniem bagāts” (förtjänstfull).
Numurā lasāmo darbu autori izkliedēti pa pasauli, dzīvo Rīgā, Tallinā, Upsalā, Stokholmā, Losandželesā, Toronto utt., teikts laikrakstā.
„Divi autori dzīvo Glenridžā, Ņūdžersijā,” raksta Nordstjernan. „Tie ir socioloģijas un psīcholoģijas profesors Gunars Saliņš un Baiba Bičole. Atdzejojumā viņu dzeja skan labi.”
Apskatu nobeidzot, Nordstjernan citē Astrīdes Ivaskas dzejoli, kas veltīts igauņu dzejniekam. Tulkojumā tas izskatās šādi:
Du litar pĺ vitklövern,
jag – pĺ solrosorna.
En kort stund möts
vĺr dikts fjärilar
över oceanen
och speglas som gnistor
i de tenngrĺ bränningarna.
Laikraksts atzīmē arī, kur žurnālu Horisont var pasūtināt ASV: Mr. Leif Sjöberg, 15 Claremont Avenue, New York, N.Y., 10027, Cena: 1 dolārs, 25 centi jāpievieno pasta izdevumiem.
*
„Nepazīta literātūra tepat starp mums,” par Horisont baltiešu numuru raksta Bernts Eklunds (Bernt Eklundh), laikraksta Götesborgs-Posten kultūras daļas redaktors. „Tā var raksturot trimdas baltiešu dzeju. Laba tiesa igauņu, latviešu un lietuviešu dzīvo šeit un raksta mātes valodā, bet par to valda klusums – gluži vienkārši tāpēc, ka nevaram viņu darbus lasīt.”
Tālāk Eklunds vaicā:
Bet vai ar to pietiek, lai izskaidrotu, kāpēc mūsu žurnāli, tik mundri uz speciālnumuru izdošanu, nav sakārtojuši nevienu mūsdienu baltiešu literātūras antoloģiju? Nē, jautājums guļ dziļāk. Pērs Ulovs Enkvists tam pieskāries dokumentālromānā Legionärerna: viņš tur runā par to, kā mēs pagriežam muguru ‘mūsu kultūras saitēm ar Baltijas jūras valstīm’ un šajā parādībā saskata dalu traumas, vainas apziņas konfliktus, par ko mēs ne labprāt diskutējam.
Par žurnāla Horisont baltiešu literātūras numuru Eklunds saka: „Izvēlētie darbi ir kvalitatīvi un bieži vien avansēti paraugi, mēs sastopamies ar neparastiem pārdzīvojumiem, kas drosmīgi atainoti.”
J.G.
Jaunās Gaitas 80. n-rā Dr. Alfreds Straumanis raksta:
Teātri propagandai izlietojuši jau daudzi, sākot ar senajiem grieķiem un neizslēdzot kristīgo baznīcu. Komūnistu ideologi lieto visus iespējamos līdzekļus, lai sludinātu savu „priecas mācību”. Tikai tie, kas grib Komūnismu apkaŗot, ir vai nu par lepniem vai par naīviem, lai lietotu šos pašus līdzekļus. Kāds ļoti ievērojams latviešu drāmatiķis, piemēram, pilnīgi noliedz Brechta teorijas un episko teātri...
Sidnejas latviešu jaunatnes ansamblis gluži tā nedomā. Jaunā režisore Māra Eichmane, kas ir otra kursa drāmas studente Adelaides universitātē, savā pirmajā patstāvīgajā režijā, izvēlēdamās Raiņa lugu Rīgas ragana – vienas nakts sapnis, pievērsusies taisni Brechta episkajam teātrim.
Ar divu skatuves sānos novietotu ekrānu palīdzību skatītājs visu izrādes laiku sekoja diapozitīviem, kuŗos režisore gan ainās, gan tekstā rādīja parallēles Krievijas ekspansijas tieksmēs 1710. un 1940. gadā. Tas ir viens no Brechta episkā teātra skatītāja atsvešināšanas līdzekļiem, kas liek pēdējam kritiski domāt un vērtēt notikumus kā uz skatuves, tā ekrāniem. Otru brechtiskā teātŗa iezīmi juta, kad inscenējumā aina sekoja ainai bez priekškara palīdzības un dekorāciju maiņas. Trešā iezīme izpaudās Raiņa teksta statiskā skandējumā.
Tāpēc, kā jau episkā teātrī, skatītāju lugas varones Dedzes Liktenis neaizkustināja, jo viņš visus notikumus uz skatuves tikai vēroja, pats atrazdamies itin kā ārpus tiem. Lugas varones dvēseles pārdzīvojumi, trīsreizējā Rīgas glābšana, iemīlēšanās carā Pēterī I, vilšanās savā tautā u.t.t. nebija pietiekami akcentēti, lai pārdzīvojumi sasniegtu skatītāju. Bez tam Dedzes lomas traktējums bija ļoti monotons, kamēr pārējie tēlotāji sniedza daudz krāsainākus raksturus, dažs varbūt gan taisni tādēļ īsti neiekļāvās episkā teātŗa stilā.
Šādā propagandai veltītā inscenējumā tomēr cieta Rainis kā drāmatiķis un dzejnieks, jo lugas tīri skatuviskās vērtības režisore bija maz izcēlusi. Arī izrādes beigas izbalēja, nevajadzīgi pievienojot lentē ierunāto Raiņa 1906. gadā sarakstīto dzejoli „Lielā mīkla”.
Jauniešu ansamblis parādīja, ka cīņā par Latviju iespējams izlietot gluži tos pašus ieročus, ko kādreiz Bertolts Brechts lietoja cīņā par marksistiskām idejām. Tikai – ja Bertolts Brechts par sevi sacīja: „Ich sitze schon auf einem Stuhl und der steht im Osten”. (Brecht-Gespräch auf der Probe 43), tad mūsu jaunatne apliecināja, ka tās krēsls” uz kā tā sēž, atrodas stingri Rietumos.
Ja kādreiz Latvijā Brechta episkais teātris mūsu skatītājos neguva nekādu atsaucību, tad to pašreiz par jaunās režisores Māras Eichmanes sniegumu vairs nevarētu sacīt. Vairumam skatītāju izrāde ļoti patika. Varbūt mazāk sava dramatiskā snieguma dēļ kā jaunatnes lielā entuziasma un uzdrīkstēšanās dēļ meklēt savu ceļu uz latviešu teātŗa skatuves svešumā.
Ņina Luce
0.
Nulles punkts.
Tā ir svītriņa vecajā, labajā eiropiešu grādīzerī (labāk teikt: termometrā), pie kuŗas, dzīvsudraba vai krāsotā spirta stabiņam apstājoties, nav ne silts, ne auksts, ne ziema, ne vasara, pavasaris un rudens arī ne, tikai tāds ne šis, ne tas.
Ar nulles punktu ir ļoti grūti sadzīvot. Tas ir tāds kā vardes kurkulis.
Apmēram pie tāda nulles punkta nobeigušās arī pārrunas, diskusijas, polemikas u.t.t. zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista (Per Olov Enquist) romāna Leģionāri (sk. recenziju JG 71. nrā) un režisora Juhana Bergenstroles (Johan Bergenstrĺhle) filmas Baltiešu izdošana (sk. recenziju JG 81. nrā, filma ar labiem panākumiem izrādīta Čikagā) lietā.
Polemikas, grāmatas un filmas materiālu izlietošana polītiskiem nolūkiem – trimdā, zviedru presē, radiofonā un televīzijā un mūsdienu Latvijas masu Komūnikācijas līdzekļos – tikai pierāda vienu no Enkvista tezēm, proti, ka cilvēkus un notikumus izmanto materiāla izmantotāju polītiskā viedokļa apstiprināšanai. Kā Enkvistam, tā Bergenstrolem, neatkarīgi no viņu darbu mērķiem un viņu „dziļākās pārliecības”, pienāktos zināma pateicība no latviešu puses par iespējām, piemēram, zviedru presē atkal „pacelt” baltiešu jautājumu, jo tās tik plašas nebūtu bijušas bez abiem šiem nekonvencionālajiem darbiem. Tagad, kad Enkvistam drīz būs gatavs jauns romāns un Bergenstrolem krājas panākums aiz panākuma skatuves mākslas nozarē, būs atkal laiciņš jāpagaida uz jaunu tādu „izdevību”.
Un romāna kommentātoriem Rīgā varbūt iznāks laika pārdomāt, kāpēc turienes presē nav varēts pārspriest Enkvista konstatējumu, ka „i detta bisarra, sorgsna, förtalade, grymma, bjrĺkratiska och egendomliga Sovjet gick till och med marscherna i moll” (šajā bizarrā, sērīgā, aprunātā, nežēlīgā, birokrātiskā un dīvainā Padomju Savienībā pat marši skan mollā; skat. Legionärerna, 412. lp.).
1.
Arī marginālijās izbeidzot (ar rezervāciju!) šo jautājumu, tomēr vēl jāatzīmē lielais prieks, ar kādu trimdas laikraksti – un arī žurnāli (skat. zemāk!) – ziņojuši, ka Bergenstroles filma Baltutlämningen „neiet”.
Tā tiešām Zviedrijā nav „gājusi”, t.i. tā dažas nedēļas pēc pirmizrādes nozudusi ne tikai no galvaspilsētas Stokholmas un lielāko provinces centru, bet arī no mazpilsētu kinoekrāniem, ienesdama filmas producentiem nevis peļņu, bet pamatīgu (melš, pie pusmiljona kronu) zaudējumu. Un AB Svensk Filmindustri nav uzņēmusi režisoru Bergenstroli tuvāko nākotnes plānu sarakstā.
Šo faktu ar jūtamu gandarījumu plaši atzīmējusi mūsu prese (par Bergenstroles teātŗa režisora panākumiem ciezdama klusu); par to raksta arī Gunārs Pāvuls rakstā „Bergenstroles filma”:
„Vislabāko vērtējumu filmai devuši zviedru skatītāji, to ignorēdami, pēc īsa izrāžu laika pustukšās telpās filmu nācās izņemt no apgrozības.” (Ceļa Zīmes, nr. 46:1970).
Ir zināms, ka trimdā milzīgus metienus piedzīvojis kādas vecas grāmatas Laulības technika pārspriedums, turpretī J. Raiņa Rakstu izdošana izvērtās turpat vai par katastrofu to izdevējam, un mūsu vidējās paaudzes labāko dzejnieku grāmatas iznāk 300-400 eks. lielā metienā, pašu autoru vismaz daļēji samaksātas. Kā tad nu īsti ir ar tiem „skatītāju vērtējumiem”?
Filmas Baltutlämningen jautājumā eksistē arī viena cita „hipoteze”:
1. Filma ar savu „eksperimentālo” uzbūvi un smaga rakstura pagātnes problēmas risinājumu, kas spiež arī skatītāju „piestrādāt”, nebija „parastās ķinīšu publikas” filma, kas par to pašu naudu varēja iegūt „lielu baudu”, skatoties dažāda rakstura seksuālspēles, Mežonīgo Rietumu atkārtojumus jaunās versijās u.t.t.
2. Filmas temats un tajā risinātās problēmas vairumam zviedru ir vienaldzīgas.
Priecīgajiem mūsu laikrakstu pierakstītājiem varbūt kaut kas, par ko padomāt – klusi un pie sevis, kad drīkst arī būt atklāts un šaubīties.
2.
„V. Valeinis un citi priecājas, ka mūsu dzeja palīdz padziļināt latviešu tautas vēstures izpratni,” raksta 1904. g. dzimušais padomju kritiķis un literātūras vēsturnieks Kārlis Krauliņš (Literātūra un Māksla, nr. 7:1971). „Zināmos gadījumos tā tas patiešām ir. Bet nav mazums arī ļoti nepatīkamu (MARG. pasvītrājumi) gadījumu, kad dzejnieki tieši sajauc, saduļķo vēstures izpratni. (..) Tā, piemēram, V. Ļūdēns, ‘Padomju Jaunatnes’ 1968. gada 4. augusta numurā rakstot par I. Auziņa dzejojumu ‘Ugunsvēji’, izsakās: Ugunsvēju ceļš ir viens no mūsu tautas likteņceļiem. Mēs esam tie, kas atnācām pa šiem ceļiem un nesadegām...”
Krauliņš kommentārā raksta, ka „cīņas pret iebrucējiem, krustnešiem, pret vācu baroniem, pret carismu” bijušas labi zināmas arī pirms Imanta Auziņa dzejoļa uzrakstīšanas, bet–”... V. Ļūdēns nepamana kādu rupju un visai bīstamu kļūdu I. Auziņa dzejojumā”. Runājot par Rīgas likteņiem, dzejnieks rakstot:
Tev divkāršu verdzību nes
Šeremetjeva pulki kā slogs,
Jo viņa augstībai Pjotram Pirmajam
Plašāks uz Eiropu jācērt logs...Krauliņš atzīst, ka Pētera Pirmā uzvara pār zviedriem neesot atvieglinājusi ne feodālo verdzību, ne nacionālos spaidus, bet – kas par to, tā tomēr esot pavērusi ceļu „uz kopīgu cīņu ar krievu proletariātu”. Imantam Auziņam esot pamatīgāk vajadzējis palasīties Andreju Upīti, kas jau epopejā Laikmetu griežos norādījis, ka –
„latviešu tautas ceļš uz nākotni iespējams tikai kopā ar krievu tautu”.
Tātad ir ļaundabīgas un labdabīgas okupācijas.
Pie ļoti labdabīgām okupācijām pieskaitāma – izejot no padomju kritiķa Kārļa Krauliņa loģikas – vācu nacistu īstenotā Polijas iekaŗošana 1939. gada rudenī, jo šī okupācija pavēra, savukārt, poļu tautai ceļu „uz kopīgu cīņu ar krievu proletariātu”.
Laimīgie Staļina sabiedrotā Ādolfa Hitlera iekaŗotie poļi, čechi, dienvidslavi, albāņi u.t.t.!
Jeb vai Krauliņa iztirzājumā slēptos kāds pravietisks zemteksts?
3.
JG 81.nrā publicējām zviedru un norvēģu preses atsauksmju izvilkumus sakarā ar zviedru literārā žurnāla Horisont baltiešu sešdesmito gadu literātūrai veltīto speciālnumuru (nr 3:1970).
Savu atsauksmi publicējis arī žurnāls Treji Vārti (nr 25:1971):
„... tulkojumos doti 22 latviešu autoru darbi, kas aizņem turpat 100 lapas puses (no. 160, pārējās igauņu un lietuviešu darbi, MARG.). Zviedriem acīmredzot jāpieņem, ka viņi tiek iepazīstināti ar latviešu literātūras izlasi – labākiem darbiem, ievērojamākiem mūsu rakstniekiem.”
MARG. redakcija tūdaļ kontaktēja šī zviedru žurnāla numura „viesredaktoru” Gunaru Irbi, iepazīstināja ar Treju Vārtu līdzstrādnieka Latviešu literātūras cienītāja domām un palūdza tās kommentēt.
Irbe:
„Visi pieaugušie zviedri māk lasīt, īpaši tādi, kas lasa literārus žurnālus. Viņiem tātad nekas nebija „jāpieņem”, jo šī speciālnumura manā ievadrakstā „Den röda stenen” (virsraksts Sarkanais akmens patapināts no Vilhelma Mūberga romāna) ir nepārprotami norādīts, kādi bijuši rediģēšanas principi un atzīmētas satura nepilnības un trūkumi, ko nav varēts novērst. Ciktāl varēju izsekot zviedru un norvēģu recenzijām, nekas cits arī nav ‘pieņemts’. Varbūt ka Treju Vārtu ‘Latviešu literātūras cienītājam’ nav bijusi izdevība žurnāla Horisont baltiešu speciālnumuru lasīt.”
Žurnāla Treji Vārti līdzstrādnieks, iepriekš uzskaitījis žurnālā publicēto tulkojumu oriģināla autorus, konstatē:
„Apmēram puse no minētiem autoriem ir iesācēji un dotie darbi ir bez literāras vērtības.”
Un turpina: „Maz kāds no dotās izlases lasītājiem zviedriem zinās, ka latviešiem ir arī tādi lieli rakstnieki kā Aspazija, Rainis, Virza, Skalbe, un vesela rinda citu dižu vārdu.”
Irbe:
„Nav tā, ka tie ir pilnīgi nezināmi. Bet ‘plaši pazīstami’ šie vārdi Zviedrijā nav, tas tiesa. Aizvadītajos divdesmit piecos gados daļu no tiem varēja padarīt ‘pazīstamākus’ – Zviedrijā taču ir Latvijas PEN kluba sēdeklis un vairāki ‘diži vārdi’ par mani vecāko kollēgu starpā, kas visu to būtu varējuši veikt. Turklāt, arī tagad vēl nav par vēlu. Mans ‘temats’ bija ierobežots – sešdesmitie gadi. Visu uzreiz nevar, tā nekur nestrādā.”
Treju Vārtu līdzstrādnieks:
„Reprezentēt latviešu literātūru pie citām tautām ar maz pazīstamiem, kaut arī apdāvinātiem iesācējiem, un noslēpt lielākos, vispāratzītos mūsu rakstniekus, ir neatbildīga un neētiska rīcība... Ja jau gribēja dot pārskatu par latviešu jaunākiem dzejniekiem, tad kamdēļ apieti labākie no tiem – ar vērtīgu saturu un izkoptu formu – Margarita Ausala, Ausma Jaunzeme, Arnolds Apse, Kārlis Ābele, Ojārs Jēgens un citi?”
Irbe:
„Kad sastāda kaut ko līdzīgu antoloģijai, tad vienmēr ir cilvēki, kas domā, ka tā ‘nepilnīga’. Savā ziņā viņiem ir taisnība – nekas nav pilnīgs. Bet nekas nekavē viņus papildināt. Tātad: Lai top papildinājumi!”
Treju Vārtu līdzstrādnieks:
„Grupa mūsu jaunāko rakstnieku ir noslēguši vienību, kaut ko līdzīgu masonu ložai... Senāk šo grupu reprezentēja tā saucamā ‘Elles ķēķa’ apvienība... Ir jāprotestē pret šādu latviešu literātūrai un tautai kaitīgu rīcību.”
Irbe:
„MARG. redakcija, lūdzu, publicējiet šo protestu! Ikvienam ir tiesības savas domas un protestus atklāti pateikt. Man grūti kaut ko tautai kaitīgu saskatīt ‘ellesķēķnieku’ dzejas produkcijā, bet kas zina, kas zina... Pats šai ‘apvienībai’ nepiederu, un žurnālā Horisont publicēto autoru lielākā daļa arī nekad tai nav piederējusi. Tātad iznāk, ka esmu rīkojies tieši tā, kā Treju Vārtu līdzstrādnieks vēlas – nenorobežojoties. Un šī speciālnumura parādīšanās sekas ir, ka vairāki zviedru rakstnieki sākuši interesēties par mūsu literātūru un problēmām.”
GIR–
JAUNĀ GAITA nevēlas paaugstināt abonēšanas maksu.
Kopš 1959.gada JAUNĀ GAITA ir bijusi neatkarīga no jebkādiem pabalstiem un līdz ar to brīvi paudusi latviešu domas un uzskatus.
Gādāsim, lai mūsu JAUNĀ GAITA paliek mūsu.
