Herta Krauja
|
|
VARBŪT... |
Varbūt- mana sirds ir ieplīsusi
vīna glazē
|
* * * |
Kristus piecēlās no miroņiem trešā dienā, es - trešā gadā. Laikam jau mirstīgam ilgāki jāmirst... Kristus uzkāpa debesis, es - ielidoju Paradīzē un negausīgi šķinu augļus no visiem kokiem, ļautiem un liegtiem - un tur es satiku tevi, ne čūsku, ne Adāmu, varbūt abus divus... Tu nokodi man galvu, bet Paradīzē jau galvas nevajag- laimīgs tāpat....
|
* * * |
Septembra saule zvīļo, pirmās kaltušās lapās riekstu čemuri krīt, izveļas brūni zaļajā zālē... Tavas rokas sniedzas pāri vasaras dārziem, čaukstošām lapām, sniedzas un dedzina – pārplēšu čaulu, nometu septiņas mizas, izlobos brūna un kaila kā rieksta kodols, visas vasaras saules grūta un karsta, kārdinot saucu: Pārkod, pārkod mani – ieveļos tavās skavās rieksta brūnumu krūšgalos – paņem, paņem savas vasaras daļu...
|
BĒGUMĀ |
Es ieeju atpakaļ sevī, izlējusi savus avotus sausus, sudraba zivis, gliemežu vākus un krāšņos dzintara graudus izmetusi krastā, saplakusi, kā nevietā atsities vilnis - es ieeju atpakaļ sevī...
|
ZEMGALES VASARA |
Raugos no Īslīča krasta, kā lejā rudzu lauks ziedot kūp, sudraba vējš dzenā sudraba mākoni reibušas līgojas sudrabā vārpas... Līdakas Īslīča meldrainās dzīlēs pusdienas svelmē rotaļas dzen. Brunčus augstu sacēlušas, brūnas sievas ķircina puišus uz slidenas laipas velēdamās. Auglības dievam smaids sejā plaukst...
|
* * *
|
Pļava- vasaras saulē - dzīva, zaļa villaine, no Dieva tīnes, ziedainiem dzīparu rakstiem debesu spogulī zilā spoguļojas...
|
KĀDU MIRKLI |
Man nav burvju vārdu, man nav trīs Laimes mātes vēlējumu - un mans spēks ir puteklis Dieva saujā. Es eju noliktus ceļus taustīdamās un saņemu dienas krāšņumu ar gavilēm, bet mans šaudīgais prāts meklē kādu noslēptu sānu taku, kādu dzirksteļainu prieka smeldzi - kādas debesis, kas nav lemtas ne tev, ne man - kādu mirkli nozagtu Dieva valdīšanai...
|
|
|||||||||
RUNĀ
|
balodis: dūdo ūbina ubo bite: san dūc un dunkst dzenis: kaļ klabina klidzina lakstīgala: pogā vižulē triec pīle: pēkst kvākst un parkšina suns: vaukš varde: kurkst kvarkst un kvārkšk vāvere: šmaukstina smukstina sisina žagata: žadzina čākst un čarkst muša: spindz auro vējš ķaukstēt ķaukšē ganu suņi staigā blīkšķot ļurdzēt ļurgā sābristas kājas bubina zirgs skrakstēt skrakšk atslēga durvīs džīgā zem kamanu sliecēm sniegs pliukšķ zaļa rīkste, pātaga šmīkst gabana tupesis ķirpa vārti statiņi ķigulis runā runā vēstules runā radio runā klusums runā dzejoļi runā avīzes runā ciemiņi runā runas runā runā runā runā elpa dzeģužlaiks runā balss līgo
„VISA DZIMTENE ŠODIEN SPOŽĀM PĻAVU GUNDEGĀM APSĒTA”
−∙ ∙ −∙− ∙− ∙∙∙
„BET PIE LIELCEĻU KRUSTA KLUSĒDAMA STĀV KAPSĒTA”
−∙ ∙− ∙∙∙−
„UN ŠĪS KAPSĒTAS VAJAG UN VAJADZĒS PAAUDŽU PAAUDZĒS”
−− ∙∙ ∙−∙ ∙∙ ∙∙∙
līgo un tu iebrien līdz ceļgaliem ezera ūdenī līgo un tu dzirdi kā apvārsnis raudādams dzied līgo un tu saklausi: aizaugot ceļi un taciņas runā līgo un tu mīli to roku, kas tavējai tic līgo un tu esi apvāršņa svītrā līgo
runā runā klusums vārdu starpā runā runā
KŪKO DZEGUZE ............SKAITA
līgo runā skrimstala kaukuris klimbucis īliņš truksnītis skujplēsis runā runā
zvīgznā zvīguļo zvīrē zvildz
runā runā runā TĒVZEME RUNĀ
|
||||||||
GRAMATISKA PARINDE
|
* kad ir kliedziens
NEVAJAG LIELO BURTU
kad ir kliedziens
nelīdz kommati domu zīmes daudzpunkti IR JĀKLIEDZ
pieturas zīmes pataupīsim tai smalkajai reizei kad dzeja iemigs zem lefkojām uz galda ar līkām kājām un kad sapņosim par arābieti olīves tumšuma šķirti no visa kas satrauc un iet
kā pērkons padebess kā zi b en s š a u t r a un meklē mūs mani tevi viņu viņas meklē ūdens dzīslu
to dzīvīgo šķidrumu mūsos
un to ugunskuru kas nenoslāpst to ogli kas kvēlo un gail un ir to plecu neredzami piespiesto
|