MANA KAĶA DVĒSELE
|
|
Pagaidām esmu apmeties pie rakstnieka Inta Atkalas. Naktis traucēju viņa miegu, Viņš pamostas, skatās tumsā līdz ierauga mani. Sākam pļāpāt. Tā paiet stundas, līdz abi nogurstam. Viņš iesnaužas, bet es izlienu pa aizslēgto durvju porām un pastaigājos pa pilsētu. Klausos kaķu vaimanās vai gavilēs, šūpojos apstādījumu kokos, piebiedrojos gājējiem un lasu viņu domas. Rītos atgriežos pie Inta, sēžu uz galda stūra un stāstu viņam ko rakstīt. Tāpēc viņam nav jāmeklē gudrības vīnos; nav jāgaida, lai dūmi darina gleznas.
*
Māte pasniedza nātna kuli un auklas galu:
„Aiznes kaķēnus uz akaci - pirms acis izšķiļas.”
Gribēju raudāt, bet nebija brīv. Aizgāju uz riju, ielīdu aizkrāsnē - kur smaržoja putekļi un kaņepju kauli - noglāstīju Pinci, un tā sāka savu laipnības un miega malšanu. Noslaucīju acis un lasīju viņas mīluļus kulē. Pēkšņi Pince kaut ko saprata: iešņācās, sita man ar ķepu, Zīme palika uz rokas visu mūžu; tāpēc Pinci un viņas mazuļus nekad neaizmirsīšu.
Iesviedu pēdējo mazuli kulē. Tas bija tik balts, ka rijas tumsā izstaroja gaismu. Pince aizskrēja. Viņas ņaudēšana skanēja dobji, nedabiski - kā kauciens, vaimanas, kā cilvēka balss. Tādas skaņas mūžīgi atbalsojas.
Aizsēju kuli. Likās: katrs vilnas pikucis, kas kūņojās kulē, bija kā brālītis vai māsiņa; vai strazdulēns, no kā vasarā gaidīšu dziesmu. Skrēju, it kā būtu jābēg no kaķu bara, kas gribētu man kost un skrāpēt, kost un skrāpēt, līdz esmu pārvērties dzīvā, asiņainā masā, kam ilgi jāmokās, kas lēti nevar nomirt.
Akača malā savicināju kuli. Dzirdēju sīkas vaimanas. Ļāvu, lai kule izmet loku pavasara gaisā un splakšķēdama ielaižas tumsā.
Pats gandrīz ielēcu kulei līdzi.
Burbuļi izlīda no ūdens sprosta - dzīvi burbuļi, kas pacēlās gaisā un aizlidoja. Gribējās lidot tiem līdz, bet nespēju - ilgus gadus vēl paliku smags, zemei pielipis.
Reižu reizēm māte lika nest pincīšus uz mārku. Ar katru reizi man vairāk gribējās lēkt kulei līdz melnumā, lai varētu pacelties un aizlidot - līdzīgi elpas burbulim.
Akacis mani sauca gadu gadiem; beidzot aizsauca pie sevis. Tas notika Mārtiņu naktī, kad cilvēki dzīro, lai nebūtu jādomā par tumsas smagumu, nelaikā aizgājušām dvēselēm, raganām un mošķiem.
Togad mieži bija brangi auguši, kungiem nodevas atbērtas; alus norūga dzirkstošs. Sestdienu vakaros vagars ļāva reizē ar krēslu izkāpt no kūdras grāvjiem. Sanāca puiši un meitas mūsu saimes istabā. Kad kausi bija tukšoti un skanēja stīgas, aicināju Martu dejot. Viņa nāca smiedamās - pati norūgusi ražena; skaļa kā dziesma un nevaldāma kā alus. Virpuļojām skalu gaismā; aizšūpojāmies nomaļus, kur tumsa.
Bet muižas Matīss skatījās cauri tumsai. Redzēja, ka Marta klupa uz nelīdzenā klona, kā es viņu saturēju. Kad seja man netīšām ieslīga Martas matos, Matīss panāca uz mūsu pusi.
Pēc dejas viņš nostājās mums ceļā:
„Neaiztiec Martu! Viņa ir mana!”
„Neesmu vairs tava, Matīs,” Marta pieķērās manai rokai.
„Kā ne? Jāņos mums kāzas!”
„Nebūs vairs - Matīs, tev mani jāaizmirst -”
Matīss izskrēja tumsā, bet man bija bailes. Martai arī. Tāpēc dejojot turējām viens otru jo ciešāk.
Uz rīta pusi pavadot Martu mājās, Matīss mani gaidīja pie kaķu mārka. Bija paslēpies paegļos.
Uzbruka no aizmugures - iesita ar zveņģeli pa galvu. Ir pretoties nepaspēju.
Marta aizskrēja kliegdama. Matīss mani pusdzīvu iegrūda akacī. Nogrimu, iestrēgu mūklī, kas bija kā piebērts sīkiem kaķu kauliņiem.
*
Rāvai burbuļojot, izlidoju no akača.
Dienu dienām sēdēju mūsu mājas salmu čukurā.
Naktīs iegāju istabās. Žāvēju mātes vaigus, bēru sapņus viņai uz spilvena - krāsainus sapņus kā puķes no mūsu vēriem. Gāju ciemos pie Martas: klāju viņai miegu pār galvu - miegu kā vilnas segu, lai viņai būtu silts miers un viņa varētu miegā smaidīt.
Redzēju: atbrauca uradņiki uz muižu, sasēja Matīsam rokas un aizsūtīja uz Sibīriju kalpot caram.
Marta raudāja trīs gadus - par Matīsu, par mani, par mums abiem kopā. Tad apprecēja kalpa dēlu: lāga vīru ūdeņainām acīm un smagām līdumnieka kājām.
Nebija man žēl, ka viņa gulēja ar lēno miega gubeni. Patiesībā viņa gulēja ar mani: tumsā redzēja manu seju, sajuta manas lūpas un rokas, dzirdēja manu balsi. Kalpa vīrs nekad neuzzināja, kā mēs viņu mānījām.
Bet man nepietika ar veļa dzīvi vien. Gribēju miesu un asinis. Gribēju pieglausties Martai ne tikai sapnī, bet arī īstenībā. Apnika lidot pār koku galotnēm, glāstīt ceriņu ziedus, nespējot tos noplūkt. Gribējās atkal rumulēties, līgot, ķekatās iet. Pa īstam -ne tikai kā velim.
Dievs
bija reizē žēlīgs un bargs: „Par kaķi tu vari atdzimt,” Viņš teica. „Kā
cilvēks tu izpelnījies ir kaķu, ir cita cilvēka lāstu.”
„Tā pavēlēja māte; tā gribēja Marta,” es atrunājos.
Bet Dievs mani neattaisnoja: „Kāpēc aiztiki Martu, kāpēc viņu aicināji dejā, ja bija Matīsam solījusies?”
„Mīlēju viņu -”
„Tāpēc nebija jāatņem līgavainim. Arī tagad viņu mīli, bet nevienam nav sāpju.”
„Toreiz valkāju miesu. Katrā dzīslā bija asinis kā ķiršu sula, kas aizsākusi rūgt. Kas tādu var savaldīt?”
„Savaldīja Mans sods - ar Matīsu, zveņģeli un akaci!”
„Mātei jāklausa. Vai tāpēc man par kaķi jākļūst?”
„Dieva radība stāv augstāk nekā mātes pavēle. Kāpēc nepalaidi mazuļus pļavā vai silā?”
„Akli vēl bija - vanagi aiznestu -”
„Es Pats viņiem acis atvērtu. Gādātu Pats, lai vanagiem barības pietiktu. Nosacītu, kuŗam mazajam jādzīvo virs zemes, kuŗam jāatgriežas pie Manis.”
Nākošajā naktī pazudu pats sev. It kā ieslīgu miegā - mēmā, aklā miegā - bez sapņiem, bez brīvības.
*
Pamodos svešā pilsētā uz netīras, sniegainas ielas. Priekšā mocījās spēkrati: rīstījās, kauca, spārdījās. Izpūta dūmu mutuli un aizskrēja.
Pārlīgoju pāri ielai, uztupos staba galā. Ar Dieva gribu spēkrati bija mani atpestījuši no kaķa dzīves. Uz ielas gulēja kaķa paliekas; salauzti kauli un asiņu peļķe pie purna.
Varēju atkal domāt - skaidri, pakāpeniski, gudri. Atminējos visu, kas bija noticis manos deviņos kaķu mūžos. Biju izceļojies no rijām uz laidariem, no ielām uz ostām, no sauszemes uz jūrām, beidzot uz spožu lielpilsētu - uz smalku namu ar mīlīgām istabām.
Vakar vakarā izzagos no sava nama. Kāpelēju pa žogiem; meklēju piedzīvojumus, mīlestību. Kaitināju suņus, cilvēkus, baidīju putnus un peles. Brīvība mani tā iekutināja, ka līdu patrepēs un vāļājos smiltīs. Nogāzu atkritumu tvertnēm vākus, meklēju tādu barību, kuŗā asinis, kauli un smaganas nebūtu savārītas.
„Kas par palaidnīgu runci,” es nopurinājos. „Laime, ka esmu atpestīts - pēc simt kaķa gadiem.”
Atgriezos mājās nākamajā vakarā. Nams bija laipns - bija atvēris gaiteņa lodziņu, lai tieku siltumā. Zināju, kur vispatīkamākā vieta: uz pleciem centrālas apkures krāsnij. Tā mani saņēma pukstēdama, stenēdama, pati savos tvaikos nosvīdusi.
Pēc stundas ienāca apkalpotājs - ļauns cilvēks, kas nīst kaķus. Ieskatījos: viņš bija tas vīrs, kas mani bija sabraucis.
„Atriebšos!” es ieņaudējos un ar Dieva ziņu kļuvu spoks un vadātājs kaķa izskatā.
„Klaidonis notraipījies,” apkalpotājs rūca. „Apgānīs namu -”
Šņācu, ka neesmu klaidonis-esmu dižciltīgs - Spekova kundzes mīlulis, bet apkalpotājs nemēģināja kaķa valodu saprast.
„Muri, muri - muri, runcīt,” viņš mani labināja. Smaidīja tik viltīgi, kā tikai cilvēki spēj smaidīt. Izstiepa roku un glāstīja man muguru. To tikai man vajadzēja! Sāku ņurrāt, sleju asti gaisā, skatījos cilvēkam acīs. Viņš mani satvēra maigi, lai runča sirds vēl vairāk atmiekšķētos, lai nerastos aizdomas par ļaunprātību.
„Aiz mana vamža tev būs silti,” viņš dudināja. „Izbrauksim pavizināties -”
To varēja. Man patika saritināties vedējam līdzās uz sēdekļa un iesnausties, spēkratiem šūpojot. Ar motoru labi varēju saskaņot ņurrāšanas toni.
Braucām krietnu brīdi. Apkalpotājs vairs nerunāja, neglāstīja; sēdēja mēms, melns, smags kā suņu sumpurnis. Tas mani nebaidīja, jo biju spoks.
Spēkratu apturēšana man pavēra acis. Durvis bija parautas vaļā. Braucējs izkāpa un stiepa roku mani satvert. Kustībā bija tāds drauds, ka izlikos nobijies. Pāršāvos pāri atzveltnei un palīdu zem sēdekļa.
„Skic, ārā! Skic, klaidoni!” cilvēks nu sauca. Gribēju viņam kost, bet biju tādā spraugā, ka nejaudāju apgriezties. Cilvēks mani sagrāba aiz pakaļkājām un ar nežēlīgu spēku vilka ārā. Ieķēros sēdekļa atsperēs, bet lai cik stipras bija ķepas, cilvēka roka tās pārvarēja.
Viņš mani izsvieda uz ielas; pats ielēca spēkratos un aizcirta durvis. Vai ir kāda bute nežēlīgāka par cilvēku? Bet es zināju, kas jādara.
Paskrēju zem spēkratiem; uzlēcu uz, kāda stieņa.
Cilvēks atsāka braukšanu. Tēraudā nevar ieķerties nagiem, bet es turējos cik jaudāju. Spēkratiem skrienot, vējš dūrās cauri kažokam, bet spoks aukstumu nemana. Spokam ne no kā nav jābaidās.
Pēkšņi rati apstājās. Palaidos vaļā un nokritu uz ielas. Apvēlos, bet tūliņ izslējos sēdus. Lēkt atpakaļ uz stieņa? Jau pašūpoju galvu - kā allaž, kad lēcot notēmēju. Tai pašā mirklī spēkratu kāja piemina manu asti. Šāvos sāņus, bet aplamā virzienā. Slapjā, aukstā gumijas čūska man vēlās pāri.
Bijām atgriezušies tai vietā, kur vakar cilvēks mani sabrauca.
Noplaiksnījās tumsa, bet tik īsu mirkli, ka neviens to nespētu apjēgt. Tad no melnuma izlēca ziedošas gaismas un dzirdēju savu Dievu:
„Nāc atpakaļ pie manis!”
„Lai visa pasaule sumināta!” es atsaucos.
Braucējs bija kaut ko manījis. Viņš apbrauca pilsētā kvadrātu, atgriezās atkal pie manām miesas paliekām. Apturēja spēkratus un berzēja pieri:
„Nāvi lopiņam nevēlēju -”
„Kaķa lāsts tevi pavadīs,” teicu un nostājos viņam līdzās, „Deviņus kaķu mūžus -”
*
Apsēdos apkalpotājam blakus viņa spēkratos. Viņš brauca un skatījās atpakaļ.
„Katrā kaķī velns,” vīrs rūca, berzēdams acis, it kā gribētu no tām izberzt asiņaino attēlu.
„Dieva radība - tāpat kā tu -” strīdējos pretī,
„Ko bēdāt par kaķi? Būtu cilvēku sabraucis, tad kreņķētos!”
„Brauc vēlreiz atpakaļ! Paskaties!”
Viņš paklausīja. Citādi nevarēja, jo biju viņa vadātājs.
Atkal vīrs apstājās un skatījās. Piesauca Dievu un mēģināja tikt mājās. Bet pēc stundas ceturkšņa bija atpakaļ nozieguma vietā. Pār pilsētu bija pārklājies sniega mākonis un birdināja sīkas rotas. Kaķa mironis apsedzas ar segu. Galvgalī ziedēja sarkana narcise.
„Lai lopiņam Dieva miers!” vīrs iesaucās. Nomina degvielas sviru līdz grīdai. Spēkrati aizskrēja kaukdami. Ielu krustojumā viņš piemirsa bremzēt. Kā izbīlī bēgdams metās ap stūri. Automobilis sāka streipuļot; braucējs to vairs nespēja savaldīt. Svaigajā sniegā nezvēram slīdēja kājas. Tas apgrieza pusloku un virzījās uz ielas otru pusi. Šai brīdī no šķērsielas izskrēja otri spēkrati, pamanīja mūsējos, bet nepaspēja apstāties. Kliedza bremzes, skārdi un cilvēki. Tad nāve apturēja miesu mechanismus. Iela iesnaudās klusumā. Pa izdauzīto logu izlīgoju no spēkratu grausta.
„Nāc līdz-” teicu vīram, „Neesi vairs apkankarējies ar miesu - esi brīvs – nav vairs jābaidās no kaķa lāsta.”
„Tā ir labi. Vai šī ir mūžība?” viņš brīnījās.
„Protams. Joprojām mūžība – jauns mūžības cēliens - līdz Dievs tev piešķirs kaķa dzīvi - deviņus kaķa mūžus -”
*
„Tas viss, kas man tev ko stāstīt, Atkalas kungs. Rītu būs cits stāsts. Nu vari iziet pastaigāties pa ielām un dārziem. Skaties, cik gaiša diena - saule beŗ kristallus sniegā. No Dieva puses, nebaidi kaķus, suņus, putnus - lai kādi klaidoņi tie liktos. Mūžība stiepdamās stiepjas; nekad nepārtrūkst. Nezini, kādas pārmaiņas tev var gadīties kuŗu katru brīdi - kādā dzīvē vari ieiet varbūt jau rīt.”
