Jaunā Gaita nr. 83, 1971

 

Jūlijs Roze

PAAUDŽU ATŠĶIRĪBAS

Apceres autors Jūlijs Roze dzimis 1892. g. 20. februārī Mālpilī. Studējis Tērbatas universitātē vēsturi. Plaši darbojies žurnālistikā, strādājot Laika Vēstīs, Līdumā, Latvijas Sargā, Kopdarbībā, Balsī un Daugavā. Rakstījis arī dzejoļus un stāstus. Tulkojis Šekspīra, Flobēra, Vailda u.c. darbus, kā arī grāmatas par kooperāciju. Vairākus gadus bijis Nacionālā Teātŗa drāmaturgs, bet Vācijas trimdā Mērbekas teātŗa dramaturgs. 1950. g. izceļojis uz ASV.

 

Par paaudžu atšķirībām, ko dēvē arī par plaisām, tagad runā un raksta biežāk nekā agrāk, jo atšķirību ir vairāk, un mēs esam kļuvuši vērīgāki pret tām. Vērojumi nav visi vienādi, piemēram, daži spriež, ka paaudžu plaisa tagad esot dziļāka nekā jebkad cilvēces vēsturē, bet kāda amerikāņu avīze nesen rakstīja, ka nekādas plaisas neesot, − tā esot preses un televīzijas izfantazējums. Plaisā jūtam kaut ko sāpīgu, bet kas vienam sāp, otram var būt viena alga. Paaudžu atšķirības, kas visā dzīvajā dabā ir sugu evolūcijas pazīme, var būt diezgan sāpīgas tanīs cilvēku sabiedrībās, kur mainās idejas. Antropologi stāsta par ciltīm, kuŗu evolūcija apstājusies kādā agrākā posmā, piemēram, akmens laikmetā vai pat primitīvo mednieku civilizācijā. Arī tur ir pārmaiņas, bet tās ir tik lēnas un sīkas, ka paaudžu atšķirību nemana, jo dēli un meitas domā un dara to pašu, ko domājuši un darījuši tēvi un mātes gadu simteņos, varbūt pat tūkstošos. Mūsu civilizācijai raksturīgā straujā technoloģijas attīstība rada ne tikai plaisu starp paaudzēm, bet arī dažu disharmoniju individa dvēselē. Piemēram var minēt tādu gadījumu, kad zemes kopējs, ko agronomiskā technika padarījusi laukiem nevajadzīgu, nedabū darbu arī pilsētā, tāpēc ka viņš ne psīchiski, ne fiziski nespēj nostāvēt astoņas stundas dienā pie slīdošās lentes. Moderno tautu, it sevišķi eiropiešu, vēsture ir stāsts par sākumā lēni, pēc tam ātrāk cita citai sekojušām pārmaiņām zināšanās, amatos, polītikā. Jau senie romieši bija ievērojuši, ka viņi ir rerum novarum cupidi, tas ir − kāri uz jaunām lietām. Mūsu kāre uz jaunām lietām ir ārkārtēja, kāre uz jaunām idejām, varbūt, mazāka, jo ir plašas aprindas, kas gan lieto modernās zinātnes radītos rīkus un komfortus, bet daudzos domu priekšstatos vēl dzīvo kādā iepriekšējā laika posmā. Piemēram, Krievijā technika ir sasniegusi Mēnesi un planētas, bet polītiskā aģitācija netiek vaļā no ļeņinisma. Līdzīgi kontrasti vērojami arī citur. Domu kūtrība, darbošanās inerce un it sevišķi bailes no savu varas pozīciju pazaudēšanas liek valdībām un citām autoritātēm vairīties no jaunām idejām. Jaunatne no tām nebaidās, jo tai vēl nav varas posteņu ko zaudēt, un nav citu psīcholoģisku šķēršļu, kas tai neļautu ieraudzīt kādas jaunas idejas pārākumu. Tās prāts un visa bioloģiskā struktūra ir derīga tam eksistences cīņas veidam, ko sauc par pielāgošanos pie apkārtnes. Piemēram, kad mēs bijām pārcēlušies no Eiropas uz šo krastu, tad bērni ātrāk nekā viņu vecāki sāka runāt angliski. Tas lika atcerēties dabas pētnieka Darvina novērojumu: ja putniem, kuŗi dabas katastrofas dēļ bija spiesti meklēt citu dzīves vietu, kur nepieciešama cita spalvas krāsa, kas tos slēptu no ienaidnieku acīm, tad vecie putni šo krāsu nevarēja pārmainīt, bet viņu cāļiem drīz pēc izšķilšanās no olām sāka augt spalvas vajadzīgajā aizsargkrāsā. Nepieciešamība pielāgoties pie apkārtnes, kas mainās gan ātri, gan lēni, ir ne tikai dzīvnieku sugu un pasugu izcelšanās faktors, bet rada arī ģintis, tautas un rases, liek tām pārvērsties vai pielāgošanās nespējas gadījumā iznīkt. Kā sabiedriskā apkārtne, tā ari fiziskā telpa var darīt cilvēku labāku vai sliktāku. Te der pieminēt daudzināto ekoloģisko krīzi, kas ir atziņa, ka modernā technika ir bīstamā kārtā sabojājusi apkārtni, kuŗā dzīvojam. Kā pie visām pārmaiņām, tā arī pie šīs, jaunatne spēj pielāgoties ātrāk nekā vecie. Bet kas ir pielāgošanās pie neveselīgas apkārtnes? Atkal jāpiemin putni. Izdarīts eksperiments, kas putniem liek dzīvot telpā, kuŗā gaiss pamazām tiek ķīmiski bojāts. Putni pamazām pierod pie tā un dzīvo tanī arī vēl tad, kad no āra tanī ielaistie putni tūdaļ nobeidzas. Bet jāatzīst, dzīvotāji ir gurdeni, gļēvi, nospiesti zemākā dzīvības pakāpē, un eksperimenta turpinājums arī tiem nes galu. Technoloģijas progress var lepoties ar tādiem dzīves uzlabojumiem, kā mēra un choleras iznīcināšanu, obligātu izglītību, satiksmes atvieglošanu un morāles veicināšanu ar to, ka modernā rūpniecība prasa no visiem strādātājiem precīzu un biedrisku sadarbošanos. Bet progresa pavadones ir apkārtnes maitāšana un darbu automatizēšana, kas nevēlami iespaido nervus. Šie ļaunumi sāpīgi skaŗ jaunatni un kārdina to meklēt izeju no psīchiskās depresijas narkotisku vielu lietošanā un kriminālo likumu pārkāpšanā. Starp paaudžu atšķirību cēloņiem nav jāaizmirst mājas mācības relatīvā svara mazināšanās. Pirmatnējā sabiedrībā, kur darbs nav nošķirts no ģimenes, cilvēks mācās no tā, ko redzējis tuvākajā apkārtnē, − vecāku mājā un retajās ģints sanāksmēs. Modernās ģimenēs tēvs, bieži arī māte, strādā fabrikā vai kantorī. Bērnu audzina skola un iela. Ja tur viņš dzird un redz to pašu, ko ģimenē, tad nav iemesla viņa dvēselē rasties kādai atšķirtības sajūtai. Bet bieži ir tā, ka skola un iela dod citādas mācības un citādus uzvešanās paraugus nekā tēvs un māte. Vai šīs mācības un paraugus atzīstam par labākiem vai sliktākiem, abos gadījumos aug nesaskaņas un nesaprašanās.

Latvijā smagus konfliktus ģimenēs sauca par mājas naidu. Tie atspoguļojās literatūrā, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa Indrānos, kur tēvs un māte vairs nevar sadzīvot vienā mājā ar dēlu un vedeklu, un vecajiem jāpārvācas uz pirtiņu. Andrieva Niedras Līduma dūmos tēvs strīdū ņem rokā pātagu, lai pārmācītu savu pieaugušo dēlu, un gandrīz to laiž darbā. Emigrācijas literatūrā paaudžu atšķirības ir labi attēlojis Anšlavs Eglītis. To faktu, ka jaunatne ātrāk amerikanizējas nekā vecie, viņš neņem traģiski, jo tas ir dabiski, nenovēršami. Dažkārt tas ir iemesls smiekliem, piemēram, dēla abstraktais mākslas darbs, no kuŗa tēvs nekā nesaprot un par kuŗu dēls paskaidro, ka mākslā vispār nekas nav jāsaprot. Citā Anšlava Eglīša komēdijā vecs vīrs, kas apprecējis jaunu jau amerikanizējušos sievu, dzīvo garāžā, lai netraucēti vārītu skābus kāpostus un sekotu citām savām tautiskajām tieksmēm. Visiem redzama mūsu paaudžu atšķirība ir valodā. Vecākā paaudze domā latviešu leksikā un sintaksē un, angliski sarunājoties, savas domas tulko angliski. Vidējā paaudze ir vienādi veikla abās valodās, bet jaunatne runā ar latviešiem angliski vai savas angliskās domas pūlas tulkot latviski. Liekas, ka citās immigrantu aprindās paaudžu atšķirība valodā ir vēl stiprāk jūtama. Piemēram, armēniskās cilmes amerikāņu rakstniekam Viljemam Sarojanam ir luga, kur vecmāmiņa runā tikai armēniski, viņas dēls − atraitnis − runā abās valodās, bet mazdēls tikai angliski; tāpēc tēvam jāiet par tulku, kad viņa māte grib sarunāties ar viņa dēlu. Nesen biju koŗu koncertā, kas programmā bija nosaukts par vācu dziesmu svētkiem, bet visas dziesmas bija angļu valodā. Kad blakus sēdētājam jautāju vāciski, kāpēc nevienas dziesmas nav vācu valodā, viņš nesaprata jautājumu. Kad to atkārtoju angliski, viņš paskaidroja, ka dziedātāji un klausītāji vāciski neprotot. „Bet kāpēc koncerts nosaukts par vācu dziesmu svētkiem?” es jautāju. − „Tāpēc, ka mēs visi te esam vācieši,” atbildēja blakus sēdētājs, „bet vāciski neprotam. To valodu runā vairs tikai daža veca māmiņa.” Liekas, ka vācieši pieder pie tautām, kas stipri jūt tā saukto Blutverwandschaft − asinsradniecību, kuŗai valodas kopība nav nepieciešama. Viņu amerikānizēšanos steidzināja abi pasaules kaŗi, kuŗos viņiem bija prātīgāk savu tautisko cilmi nerādīt. Mums nav iemesla būt tik bailīgiem, tomēr valoda rada dažas neērtības paaudžu satiksmē. Piemēram, kādā akadēmiskā gada grāmatā ir raksts par to, ka kādā lielā universitātē, iztaujājot latviskās cilmes studentus, kāpēc viņi neiet uz latviešu sarīkojumiem, iztaujātāja guvusi iespaidu, ka latviešu sanāksmēs jaunieši gaŗlaikojas. Raksta autore domā, ka vecā paaudze par daudz atpalikusi izglītībā, bet jaunatnes atturēšanās iemesls varētu būt arī valodas vāja saprašana. Vecie savukārt ne visu saprot, ko runā, piemēram, jaunie dzejnieki. Dzejas saturs katrai paaudzei ir citāds, atšķirīga ir mājas un skolu mācība, savi literārie paraugi, savs pieredzes apvārsnis, sava saucamā apziņas plūsma. Tātad ir kontekstu dažādība, kas rada nesaprašanu, jo vārds dabū jēgu no teikuma, teikums no teksta, kuŗa loceklis tas ir, un teksts − no kultūras vides, kuŗā tas radies un kuŗai tas adresēts. Ir dažas paaudžu nesaskaņas polītikā, piemēram, vecākajā un vidējā paaudzē ir daudz cienītāju autokratiskajam režīmam, kas bija spēkā Latvijas neatkarības pēdējos gados. Bet kāda jaunatnes apvienība savā vēstījumā jaunatnei dzimtenē aicināja to atjaunot Latvijā demokrātiju. Taču šai domstarpībai nav praktiskas nozīmes, jo par atjaunojamās Latvijas valsts satversmi nemēdzam runāt, atzīdami to par tālas nākotnes jautājumu. Ir daža atšķirība polītiskās jūtās, piemēram, vecākajai paaudzei pretīgi ir kulturālie sakari ar komūnismu, bet jaunatne par tiem nedomā, iedama uz krievu baletiem un koncertiem. Cik spriežams no avīžu ziņām, mūsu jaunatnes lielais vairākums nav slims. Jaunieši mācās, strādā un priecājas, dzied un sporto, dejo un koklē. Dzejā paustos centienus, stila īpatnību un oriģinalitāti poētiskajā izteiksmē var apskaust dažs labs vecais dzejnieks. Jaunatne pakļauta tiem pašiem ļaunumiem, kas māc mūs visus: fiziskās apkārtnes bojāšanās, ļaužu skaita pārmērīgā vairošanās, bailes no ūdeņraža bumbas un citas modernās civilizācijas nelaimes, kas ved uz cilvēku sugas deģenerēšanos un iznīkšanu. Tā procesa apturēšanai un pagriešanai nekaitīgas evolūcijas virzienā ir nepieciešama jaunatnes prāta piepūle technoloģijas attīstībā, lai tā labotu un novērstu notikušās kļūdas; arī kritiskāka pieeja technikas ražojumu vērtēšanā, piemēram, atteikšanās no tādiem komfortiem, kas kalpo tikai baudām, bet nekā nedod veselībai, prātam un zināšanai.

 

 

 

Ojārs Rozītis jun.

PAR PAAUDŽU PLAISU

Apceres autors Ojārs Rozītis dzimis 1951. g. Švarcvaldē, Vācijā. Deviņus skolas gadus nosēdējis Minsteres latviešu ģimnāzijā, kuŗu pabeidzis 1970. g. vasarā. Pēc tam sācis studēt Minsteres augstskolā publicistiku, angļu valodu un literatūru un socioloģiju. Vēl skolu apmeklējot, atklājis žurnālistiskas intereses un 1967. g. nodibinājis žurnālu Snīpis. Tad arī sācis rakstīt pats. Kopš 1970. g. kopā ar Mārtiņu Būmani rediģē ELJA-s Informāciju.

 

I     Jaunie un vecie vai metodoloģiskais jautājums

Arī mūsu sabiedrībā − tāpat kā daudzās citās − runā par paaudzēm / piem., par gaidāmo „jauno maiņu” / un par paaudžu plaisu / Generationskonflikt − Generation gap /. Savādā kārtā par šādiem jautājumiem runā ļoti konkrēti un it kā racionāli, it kā aprakstāmās parādības būtu skaidri definētas un izteiktas.

Socioloģijā piederība pie zināmas vecuma grupas skaitās sociālas kategorijas pazīme. Sociālās kategorijas robežās nenorisinās interakcijas / vismaz ne vienlaicīgi visas kategorijas robežās; / bez tam sociālās kategorijās nav attīstīts normu kodeks − un tieši šo elementu trūkums padara vecuma grupas par ļoti nepateicīgiem iztirzājuma objektiem, jo atšķirībā no sociālām grupām, kam mēdz būt kaut cik skaidri izteikti uzskati un nostājas / sava veida grupas ideoloģija, / sociālās kategorijas robežās − darbojas daudzi un dažādi grupējumi, katrs no tiem aiz atšķirīgiem motīviem un atšķirīgu mērķu virzienā.

Tātad varam pieņemt, ka ne „jaunajiem”, ne „vecajiem” nevar būt nostājas un viedokļa, kas atspoguļotu visu „veco” un „jauno” ideoloģiju. Tieši šī nenoteiktība draud apstādināt jebkādu domu risinājumu par paaudžu plaisu − vismaz no pirmā acu uzmetiena spriežot, paaudžu plaisa nav pakļaujama eksaktai, racionāli pamatotai analizei.

Lai tomēr spētu risināt savas pārdomas par paaudžu plaisu, / ērtības labad / ierosinu runāt par „jauno” un „veco” paaudzi kā par zināmu kopēju ievirzi / taču ne par izteiktu ideoloģiju, / kas piemīt iespējami lielam zināma vecuma pārstāvju skaitam / protams, nevar būt runas par to, ka visi „vecie” vai visi „jaunie” šo ievirzi tiešām arī iemieso. / Lai spētu arī „optiski” izteikt atšķirību starp „jaunajiem” un „vecajiem”, tad, piem., par veco trimdas paaudzi nosaukšu to paaudzi, kas DP nometņu laikus piedzīvoja samērā skaidri un apzināti, t.i., kas nometnes atstāja ar noteiktu mērķi / tātad: mūsdienu 40 vai vairāk gadu vecie, / kamēr visi pārējie būtu pieskaitāmi pie jaunās paaudzes.

Domāju, ka noskaidrojot, kas manā uztverē ir „vecā” un „jaunā” paaudze, radies vismaz viens priekšnoteikums iztirzājuma attīstīšanai un racionālai analizei: apziņa par to, par ko runā.

 

II     Paaudžu plaisa vai nespēja dzīvot divās paaudzēs


Toronto dziesmu svētku laikā savu veiksmi Jaunās Gaitas pārdošanā izmēģināja Laimonis Zandbergs. Izrādījās, ka Ilze Gulēna jau žurnālu abonē. Aizmugurē: dzejnieks Juris Kronbergs.
(Andrieva Ezergaiļa uzņēmums)

Dāvināsim JAUNO GAITU draugiem, kas to vēl nepazīst, dāvināsim JAUNO GAITU jauniešiem un studentiem, kas nevar atļauties paši to abonēt.

Gaumes un pieejas ir dažādas. Neviens nevarēs pievienoties visam, kas lasāms JAUNAJĀ GAITĀ. Taču viens ir skaidrs −

JAUNĀ GAITA
IR VISU LATVIEŠU ŽURNĀLS

 

Paaudžu plaisu vai kādas paaudzes viedokli nupat minēto iemeslu dēļ nevar ietvert programmatiskā un materializētā izteiksmē, kā kādas polītiskas partijas vēlēšanu platformu. Un tomēr domāju, ka paaudžu plaisa var būt ļoti nozīmīgs elements cilvēka intellektuālajā apziņā un domu pasaulē. Ka šis elements tiešām ir nozīmīgs, pats konkrēti un ļoti uzskatāmi aptvēru tikai tad, kad biju izdarījis divas lietas: pirmkārt, izlasījis Anšlava Eglīša filmu apskatu par Vudstokas / Woodstock / filmu / Laika 1970. gada 17.jūnija numurā / un, otrkārt, noskatījies šo filmu pats. Sajūta pēc tam bija un vēl arvien ir savāda: liekas, ka Anšlavs Eglītis un es esam redzējuši divas dažādas filmas. Varu no savas puses galvot / lai gan ne pierādīt /, ka Eglītis / šinī gadījumā vecā paaudze / nav sapratis filmu un attēloto notikumu tā, kā to sapratuši tie cilvēki / šinī gadījumā jaunā paaudze /, kas Vudstokā bijuši, uzstājušies, filmējuši un dzīvojuši. Kas Anšlavam Eglītim likusies kaut kāda nenosakāma, nenormāla, dubļos iemīta histēriska jauniešu masa, kas pēcāk cīnās ar „iesnām, bronchitiem, pleurītiem un plaušu karsoņiem” un kas „izjūt hipijisma ‘varenību’”, man / un, manuprāt, filmā tēlotajiem jauniešiem / liekas visnormālākā lieta pasaulē. Bez tam iesnas un pleurītus var noķert tikpat labi, liedējoties pa ceļam no darba uz mājām, un par hipijisma varenību, manuprāt, neviens hipijs daudz nedomā un droši vien nekā nedara tās labā. Protams, ja zināmu labsajūtu, kas pārņem cilvēkus, kad tie sastop daudzus sev līdzīgus, uzskata par varenības izpausmi, tad derētu pārdomāt, vai dažus Eglīša Vudstokas epitetus nevarētu piekabināt mūsu dziesmu svētkiem vai preses ballēm...

Tā varētu polemizēt vēl ļoti ilgi, un, nemaz nemēģinot izpētīt Anšlava Eglīša nostāju no iespējama polītiska viedokļa, man atliek konstatēt, ka zināmu iemeslu dēļ, kas, manuprāt, meklējami tikai piederībā pie zināmas vecuma grupas, viņa un manis starpā pastāv paaudžu plaisa. Ceru, ka Anšlavs Eglītis man nepārmetīs to, ka izvēlējos viņa filmu apskatu par izejas punktu pierādījumam, ka paaudžu plaisa, neraugoties uz savu nenoteiktību, ir tīri taustāma un reāla.

 

III     „Mūžīgā” un „laicīgā” paaudžu plaisa

Tikpat daudzveidīga kā paaudžu sastāvs, ir arī pati paaudžu plaisas parādība: domāju, ka varam izšķirt vismaz divus elementus: „mūžīgo” un „laicīgo” paaudžu plaisu. Par „mūžīgo” nosaucu to elementu, kas pamatojams ar to, ka kāds ir vecāks vai jaunāks par otru. „Mūžīgs” šis elements ir tāpēc, ka dabiskā kārtā vienmēr bijuši, ir un būs jaunāki un vecāki cilvēki, kamēr „laicīgās” paaudžu plaisas iemesli meklējami konkrēti dotajos vēsturiskajos, sabiedriskajos un polītiskajos dzīves apstākļos.

Nevar būt šaubu par to, ka šie apstākļi iedarbojas uz cilvēkiem − šie apstākli nepārtraukti mainās / piem., Otram pasaules kaŗam sekoja aukstais kaŗš, kas patlaban tiek pamazām aizstāts ar „mierpilno koeksistenci”. / Katra paaudze dzīvo savu konkrēto pasaules iespaidu robežās / un šie iespaidi pamatojas vēsturiski un sabiedriski polītiskajos dzīves apstākļos / un savas inerces dēļ arī nevar šīs robežas atstāt. Tas, savukārt, atkal nozīmē, ka paaudžu konfliktā viena otrai pretim stāv ne tikai divas paaudzes, bet arī divi pasaules uzskatu kompleksi.

Tā, piem., kļūst saprotams vecās paaudzes izbīlis par augošām kreisuma tendencēm latviešu jaunatnē / Laika 1970. gada 21.februāŗa numurā /. Komūnisms trimdas vecajai paaudzei saistīts ar deportācijām, cilvēku slepkavošanu, ar varu tanku izskatā, ar iemeslu bēgļu gaitām. Tā ir šīs paaudzes specifiskā pieredze, kas, neraugoties uz visiem mēģinājumiem, tādā veidā vairs nav pārnesama uz nākamo paaudzi. Kreisajam trimdas jaunietim nav šīs pieredzes, viņš to ari nekad neapgūs, mācoties no vecāku piemēra, jo šī pieredze nav tik elementāra kā, piem., bailes no uguns; viņš komūnismam tuvojas citā, intellektuālā plāksnē − komūnisms viņam drīzāk nozīmē atbrīvošanos no novecojušām varas struktūrām.

Tas, savukārt, nozīmē, ka tādi jēdzieni kā „komūnisms”, „brīva Latvija” utt. ir ļoti relatīvi; atkarā no tā, kuŗas paaudzes pārstāvis to saka, tie var apzīmēt gandrīz diametrāli pretējas lietas un parādības. Šis fainomens un ar to saistīta, daļēji apzināta un izkopta „neziņa” par to, tad attiecīgi atspoguļojas mūsu diskusijās par šādiem jautājumiem. Tālāk būtu jājautā, kā paaudžu plaisas sistēmā apvienoti „mūžīgais” un „laicīgais” elements. Manuprāt, „mūžīgā” paaudžu plaisa jāuzskata par nepārtrauktu „laicīgo” paaudžu plaisu secību, t.i., pārejoši dialektiska attiecība paaudžu starpā / „laicīgā” plaisa / kļūst laika perspektīvā nepārejoša, konstanta vai „mūžīga”. Šai teorijai vismaz viena priekšrocība: tā ietveŗ sevī abus viedokļus, kas dominē diskusijās par paaudžu problēmām, proti, viedokli, ka par tādām problēmām nav jārunā, jo tās ir tikpat dabiskas un mūžīgas kā ēšana un dzeršana / kam parasti seko Platona citāts par dumpīgo un slinko jaunatni (Politejas VIII grāmata, 562A-563C) /, un viedokli, ka šāsdienas jaunatnes nemiers un dumpīgais gars balstās tikai uz vēsturiski polītisko apstākļu analizes.

 

IV     Trimdas paaudžu plaisas aspekti

Mūsu trimdas sabiedrība ne tikvien runā par paaudžu plaisu − nepārprotami šī plaisa tajā arī atrodama un pie tam interesantās modifikācijās un variācijās, kas izskaidrojamas ar mūsu izņēmuma stāvokli trimdā. Pat trimdas visnopietnākā problēma − asimilācija − iegūst mazliet citādu seju, ja to mēģina atspoguļot paaudžu attieksmēs. Tā paaudze, kas atstāja DP nometnes un izklīda pa visu pasauli, asimilējās vai pielāgojās savai apkārtnei tīri techniski civilizātoriskā ziņā. Zūdot cerībām tūlīt atgriezties Latvijā, šī paaudze uzsāka latviešu trimdas „mājiņu, spēkratu, ledusskapju un time-is-money” asimilācijas fazi, pie tam neatkāpjoties no domas darīt kaut ko Latvijas labā. Šī asimilācija tādā ziņa nebija pilnīga, ka tā sevī neieslēdza kultūras lauku, t.i., šīs fazes trimdinieks bija un palika latvietis, kaut technikas un labklājības spalvām apkāries.

Jaunajā trimdas paaudzē asimilācijas jautājums izskatās mazliet citāds, jo blakus tīri materiālajai pielāgošanās tendencei šeit atrodama arī asimilācijas otra faze: garīga asimilācija, t.i., arī apkārtnes kultūra sāk iedarboties uz jaunieti − un ka šāda ietekme ir atrodama, to nenoliedz arī daļa pašu jauniešu. Šinī sakarībā gribētu atgādināt kritiķu apsvērumus par Benitas Veisbergas grāmatu Es, tavs maigais jērs − man pirmais zināmais gadījums, kur apskatīts jautājums, vai darbs ir latviska literatūra vai tikai latvisks tulkojums...

Domāju, ka viena no visinteresantākajām parādībām trimdā, kas savu svaru un nozīmi iegūst tikai tad, ja to apskata no paaudžu plaisas viedokļa, ir problēma, kuŗu esmu nosaucis par „trimdas relātīvizāciju”. Manuprāt, trimda kā latviska mikropasaule svešā vidē ir zaudējusi savu pašsaprotamību, tā ir kļuvusi relatīva un tulkojama. Vecā paaudze trimdā nonāca vairāk vai mazāk spiestā kārtā: kopā ar nelaimīgo Latviešu leģionu, fizisku dzīvības draudu un baiļu dēļ. Šāda attieksme starp toreizējo stāvokli Latvijā un trimdu ir tieša un likumsakarīga, vecā paaudze sava stāvokļa izpratnes dēļ skaidri un konkrēti zināja, kādēļ tā atrodas trimdā: trimda tāpēc bija pašsaprotams stāvoklis.

Jaunā trimdas paaudze trimdā nonākusi bez tiešas saskares ar Latviju, tā ir trimdā tāpēc, ka trimdā ir tās vecāki, nevis tāpēc, ka tai bija jāatstāj Latvija. Citiem vārdiem: jaunās paaudzes trimda nav un nevar būt lineāri saistīta ar Latvijas stāvokli 1945. g. Vēl vairāk: šīs paaudzes trimda ir vairāk vai mazāk brīvprātīga, jo cik var spriest no novērojumiem, Padomju Latvijā tik nopietnas dzīvības briesmas, kā tolaik, kad radās trimda, nedraud un nedraudēs; līdz ar to samazinājies galvenā trimdas iemesla īpatsvars. Šo iemeslu aizstāj brīvprātība un atziņa, ka trimda otrā paaudzē izprotama un atrisināma kā intellektuāla problēma, nevis kā asins un asaru eps. Neapšaubāmi šāda trimdas izpratne mērījama ar citām un, manuprāt, augstākām morāles mērauklām, nekā trimdas pamatošana ar tankiem un koncentrācijas nometnēm / lai gan šāds pamatojums vecās paaudzes skatījumā ir tikpat leģitīms, kā šī pamatojuma neatzīšana no jaunās paaudzes puses. /

 

V     Vārds jaunajai paaudzei

Beigās gribētu vēl izteikt dažādas nesakārtotas domu drumslas attieksmē pret paaudžu problēmu: manuprāt, paaudžu plaisas jautājums apskatāms tikpat vēsi un distancēti kā, piem., piena cenu kāpšana vai Anglijas pasta streiks − jo tikai tā var izvairīties no tā, ka kāds no paaudžu plaisas elementiem aizrautīgā iztirzājumā „pakrīt pagaldē”, un tā izšķoba analizēs rezultātus. Tālāk domāju, ka jaunās paaudzes prasība pēc maiņām pastāvošajās iekārtās ir leģitima tādā gadījumā, ja ar šīm prasībām nākts klajā pēc eksaktas stāvokļa analizēs un ja analizēs rezultāti norāda, ka vecā paaudze vai valdošā iekārta vairs nespēj mācīties vai mainīties. Ja jaunās paaudzes rokās piedevām vēl atrodas jauni un alternatīvi priekšlikumi, tad jaunās paaudzes prasības nav ne tikai leģitīmas, bet arī obligātas. Beigās citēšu kādu pagājušā gadsimta vācu filozofu, kas teica: „Progress iespējams tikai caur pretišķībām”. Apzināsimies, ka mūsu paaudžu starpā pastāv pretišķības un progresēsim!

 

Jaunā Gaita