Oļģerts Rūsis
ZIEMAS STĀSTS
Jāņa Gorsvāna viņetes
Diena jau bija beigusies; tik nabaga ziemas diena ar aukstumu, bet, šķiet, tik bagāta ar sauli, Dzeltāns riets pret sarkanām sala debesīm un nejūtīgo sniegu, kas bija iepelēks pret pašas debesu augšas maigo zilumu, kvēloja starp brūnām priedēm -tādus mēdz iedomāties un illustrēt saulrietus pasakās ar vientuļu lapsu. Saulriets bija kulminējis un nobālēja. Pirms nāca nakts sals, vajadzēja nokļūt mājā. Bija jātiek tur, kur jau slējās Purvaines nami, žilbinādami stiklus saulē.
Vientuļais vilciens tad arī līda pa sniega laukiem un pakalniem, nokavējies kā parasti. Kādi trīs vagoniņi vilkās kā saite. Sīks un mājīgs mazais bānītis slīdēja un līda kupenās kā aizsnaudies, sānus berzēdams gar pakalniem.
Viņa stāvēja pie loga un noskatījās te dekoratīvajā saules rietā, te vilcienā, kas pazuda. Viņa atgriezās tikai tad, kad viņa balss atkal pacēlās.
„Tu domā, tas ir grūti, ko? Nospiest gaili? Labi, ja tev nav spēka...”
„Ciet nu klusu!”
„...ja tev nav spēka, garīga spēka, tas ir, atriebties. Bet man šis spēks ir. Es nospiežu sprūdiņu. Es arī kādreiz domāju: varbūt tam tur ir sieva vai bērni mājā, vistas, lopi, kāds kaķis, kas raudās, ja viņa vairs nebūs. Bet ja es iežēlotos par to kaķi, tad es būtu beigts. Ja ienaidnieks mani neredz, tad ieraudzīs.”
„Vai tu tālu tiksi, Ervīn? Reiz tevi nošaus.”
„Jā? Labi, lai šauj. Bet utaino būs mazāk, es tev saku! Es tos apspiedīšu kā ar nagu.” „Tu grūd briesmās arī mani. Apdomā. Cik ilgi lai es luncinos ap krievu virsniekiem? Kādreiz viņi nebūs tik laipni. Cilvēki vien ir. Es viņus apmierinu. Es jūs informēju par viņu gaitām. Tavi puiši tā aplasa visus. Bet ja kādam ienāk prātā, ka es esmu spiedze? Ja es par daudz sakurinu tā poļitruka iekāri? Tad par vēlu!”
„Slazdā jau tu esi tik un tā. Ja tu bēdz tagad, vai tā nebūs sensācija? Viņi meklēs. Un meklēs labi.”
„Bet saki - ko jūs gaidāt? Angļus, zviedrus? Varbūt pat vēl vāciešus? Es tā uzmanīgi Jefimolovam ieminējos, bet tu zini, ko tas teica: ievārījumi par saldu, lai karotu. Mēs ziedīsim viņus uz maizes, apēdīsim, ņam! Ienaidnieki sēž uz podiem! Angļi tirgojas, zviedri dzer, vācieši pārpūlējās, amerikāņi rūpējas par visas pasaules labklājību.”
„Tu dzirdēji. Ārzemes nekā nedara, atskaitot pašu labā.”
„Propaganda, lai grautu!”
„Ņem kā gribi. Stāvokli tas negrozīs. Vasarā jūs slēpāties krūmos un mežā, ziemā salīdāt alās. Kā kādi zvēri.”
„Rietumiem taču kaut kas jādara.”
„Tu esi ideālists! Līdz šim tevi vēl nenoķēra, bet ja reiz?”
„Tu baidies, vai ne?”
„Skaidrs, ka...” meitenei paspruka asaras. „Tu nezini nekā... nekā, kas notiek pasaulē! Tu esi...” un pēkšņi viņa sāka skaļi elsot, bailēs, nožēlā.
Partizāns pietrūkās kājās. „Nedīc! Nemaz pēc latviešu meitenes! Nāc līdz man mežā, ja tev bailes te. Gan mēs kaut kā izlāpīsimies.”
„To tu vien zini!” viņa iesaucās pēkšņi un asi.
„Vai tu arī pinies ar viņiem?” pēkšņi iekliedzās vīrietis.
„Nē.”
„Es tev ticu.” Redzot, ka jaunava vēl nespēj nomierināties, viņš aplika roku tai ap pieciem. Viņa saguma, taču ne pilnīgi un nākamā mirklī izrāvās. „Ej tagad. Laiks jau ir. Ja tu līdz tumsai tieci atpakaļ!”
„Iešu. Tad tu izpētīji, kad viņi brauks?”
„Nē.”
„Dīvaini. Krievi arvien zina visu, kur vai kad. Bet ja nezini vēl no viņiem, neko darīt. Mēs noliksim vīrus gaidīt.”
„Es nezinu pat dienu, kur nu vēl laiku!”
„Tad jāgaida. Šis ceļš taču ir vienīgais, pa kuŗu tie var piegādāt pārtiku savam garnizonam Aizvikā. Šis pārtikas transports mums jādabū. Krājumi beidzās. Daudz laika paņem tu ar savām bailēm, un man svarīga tava mīlestība. Vai tu varēsi ātri paziņot, ja uzzināsi?”
Sieviete purināja galvu.
„Varbūt - ja tev izdodas, tad liec lai māšele...”
„Bērnu tādā sniegā, vai tev prāts!”
„Tu varētu pati atskriet ar slēpēm, slepeni, naktī, kad nav mēness. Ja tikai pāris stundu pirms tam, mēs esam glābti! Mēs sūtīsim kādu, kas gaidīs tevi tūlīt aiz pilsētas.”
„Varbūt varēšu.”
„Nu redzi.”
„Ervi, bet...”
„Bailes atkal? No kā?”
„No visa. Tu nezini, ko nozīmē draudzēties un apdzirdīt krievus. Cilvēki mani neieredz. Man nekas, es sargāju tevi! Bet viņi ir ļoti greizsirdīgi. Kā Jefimolovs pie manis, tā Gabins ņurd. Man bail, ka viņš nešauj. Ja viņš nošauj Gregoriju, viss cauri. Mani deportēs, manu ģimeni arī.”
„Tad nāc mežā; lai arī kā! Iemācīšu tev šaut.”
„Un atstāt Austru un māti?”
„Bet mums jādzīvo!”
„Pieteicies komandantūrā.” es pateikšu Gabinam, redzēs, viņš nav slikta rakstura...” meitene izgrūda.
„Ak, ticēt tai amnestijai! Tu zini, nevar. Un tu vēl lūdz...”
„Un man bailes par tevi.”
„Ak, man nekas nenotiks!”
„Ai!” Meitene aizgriezās. „Tevī vairs nav jūtu. Tu kautu un kautu!”
Nelaba liesma noplaiksnījis vīrieša acīs. „Jā, es šaušu. Utis vienmēr kauj. Utis spiež, līdz var nomazgāties.”
„Man baist. Tu esi slepkava.”
„Viņi ir slepkavas. Es mežā velti nedzīvoju; tur mācās, kā jādzīvo, tur ir īsto viru vieta, kamēr varēs nomazgāt netīrumus tautai un sev!”
„Es mānu cilvēkus”, es viņus ieviļu nāvē... kaut arī tie ir krievi!”
„Tu esi sieviete.”
Viņa neatbildēja. Viņš izgāja smīnēdams; ass sals skāra vaigus pēc noejošās saules; pazudusi bija pasakainā gaisma mežā; sniegs bija ciešs. Debesis bālēja, kad lieliem lēcieniem, pusskriešus, vīrietis sasniedza mežmalu.
Viņš domāja: šovakar atkal nāks krievu virsnieki padzīrot pie Krustnagliņām. Tēva viņa draudzenei nebija, tikai māte, kas strauji novecoja, un māsa, kuŗa gāja vēl tautskolā. Viņi nāks pie Zentas. Vai Zenta mīlēja viņu? (Jā! Viņš to zināja nemaldīgi. Viņai tikai bija uzkritušas šīs bailes. Varbūt šonakt viņa izdabūs ziņas, kad pārtikas transporti dosies ceļā? Caur Roždangas mežiem tie veda pārtiku uz Aizvīķu. Lai izdzīvotu, tad partizāniem, kas slēpās vēl šajos mežos, atlika transportu aplaupīt. Apsardze nebija liela. Tā partizāni tika arī pie apģērbiem un munīcijas, miroņus kailus izmeta uz ceļa pie sašautajām mašīnām.
*
Grozīdamies uz segām savā alā, Ervīns Ziedarājs neaizmiga, bet klausījās, kā elpoja biedri. Pēkšņi viņš juta, cik mitri dvašo pazemes dēlnīca; kā cauri segām tomēr zogas mitrs auksts gaiss; viņš atcerējās arī, ka tas kaitē veselībai. Kaut arī nogurums darīja viņu smagu un spieda acis ciet, aizmigt nevarēja. Viņš jutās kā lēcienā, kā pēc strauja pārdzīvojuma. Spieda domas: vai laimēsies notvert pārtikas transportu?
Vai laimēsies cīņa ap to? Taktika, ko Velēna diktēja saviem zēniem, bija jo veiksmīga: labākais šāvējs pāršāva priekšējo riepu priekšējai mašīnai, un mašīna sāka lēkāt ar nabaga šoferi, vēl apdullušu no detonācijas; kādreiz tā ierakās sniegā un gāzās. Šo brīdi partizāni gaidīja: labi tēmēti šāvieni nobeidza šoferi, caururba citiem galvas. Kamēr krievi lēca ārā no mašīnām un sakārtojās, novēlās sniegā vēl kādi. Tad sākās pa īstam. Sekunžu laikā jau plosījās kauja. Kādreiz vis viegli nebija, krievi ātri paslēpās priedītēs, rakās kupenās, kādreiz bija jāšauj akli viņu virzienā. Kad viņā pusē atskanēja kliedziens no kāda, kuŗu ķēra lode, turp nobrāzās vesela zalve... un tas bija neapdomīgi. Sekunžu jautājums, un pēkšņi mežā kļuva kluss. Tad viņi iekašņāja pretinieku līķus sniegā un pazuda ar pārtiku un ar to, ko varēja aiznest. Pagājušo reizi, Ziemassvētku laikā, viņu, Ziedarāju, gandrīz nošāva. Viņi nāca pēc mantām, kad no sniega slējās apdullis stāvs... asiņains... cēla revolveri, biedru kliedziens lika Ziedarājam apsviesties, viņš paguva izšaut, kamēr nokrita pats sniegā... tas otrs vairs necēlās. Kritušais bija virsnieks, un tā tērpu Ziedarājs noglabāja, tumši nojausdams, ka tā vajag. Bet kamdēļ? Taču Ervīnu māca savāda māņticība. Un viņš nevarēja izšķirties, ko darīt: sviest prom, paturēt? Varbūt nākas bēgt, pazust - un ar šīm miroņa drēbēm tiktu cauri daudz labāk kā ar pistoli, pārvērsdamies pār čekas majoru Vasiliju Verščāginu. Foto vietā ielīmētu savējo. Stāvoklis vēl bija drošs, bet ko varēja zināt?
Tas bija jau otrs gads, kopš viņi slēpās. Viņi cieta badu un briesmas; bet Ziedarājs skaidri zināja, ka viņš justos kā sprostā, ja atkal būtu jādzīvo istabā kā kādreiz; pat ja Zenta gatavotu labas pusdienas; pat ja būtu brīva Latvija; pat ja būtu darbs ar labu algu. Kaut kā nebūtu, kaut kā ļoti svarīga. No otras puses: ja viņš saslimtu mežā ziemas laikā, nāve bija turpat; ja viņš sasirgtu mājās, Zenta tad rūpētos. Pēkšņi viņš zināja, labi bija, ka Zenta nenāca uz mežu pie viņa dzīvot! Zenta bija tikai vaļas brīžu prieks, domas par viņu tīkami veldzēja, tās tuvums pieviltu. Kādā ziņā? Viņas dzīve bija citāda, norisa citā plāksnē, viņa negulēja uz skujām, viņa nebija biedrene, kas viņam līdzinātos. Viņa bija epizods viņa dzīvē; jā, varbūt tāds pat epizods kā krievu virsniekiem, kuŗu sekretāre viņa bija. Biedri bija kas cits, bet pie Zentas varēja ieiet kā padzerties. Ja viņi būs spiesti iet tālāk mežos pa vienam vai grupā, Zenta piemirsīsies! Un labi bija. Visvairāk čekas akcijas varēja gaidīt ziemā, ja ar Zentu kas notiek, viņi varēja vēl izglābties. Viņš pārlika: krievi varbūt baidījās mežā doties vai arī kaut kas cits tos vēl kavēja?
Ai, laikam jau respektu sarkanajiem uzdzina tas, ka partizāni tik veiksmīgi tika galā ar pārtikas transportiem? Krievi domāja, ka partizānu ir daudz, cīņa būs ilga, nikna. Ē, viņi bija gļēvuļi, kas lipa klāt sievietēm! Ja tik nu Zenta varētu uzzināt laiku, kad pārtikas transporti dosies ceļā!
Šonakt biedri mocījās ar tādām pašām domām. Zemnīcā uz citiem sāniem grozījās vēl citi. Ja pārtikas transportu vairs nav? Atlika nepieciešamo gūt. Pilsētā mēģināt pārāk bīstami. Uzbrukt kolchozam? Pat izlaupīt kolchoza noliktavu bija daudz bīstamāk... Partizānu skaits plaka pat aizsegā, kur nu vēl atklātā laukā!
„Kāpēc tu neguli?” prasīja pēkšņi līdzbiedrs.
„Nezinu,” viņš atbildēja, nojausdams, ka, ja jautātājs būtu bijis pats, saņemtu to pašu atbildi.
Īstais aktivitātes laiks bija vasarā, bet ziemā labi, ja varēja dabūt pārtiku un izvilkt dzīvību. Kā zvēri, Zentas vārdi atbalsojās klusumā, un zvēri jau arī darīja tāpat, bet tiem bija savs ziemas miegs. Tie gulēja, un laiks slīdēja pāri viņiem, kamēr nāca pavasaris. Viņš atcerējās dzirdējis, kāpēc cilvēki nevar gulēt kā zvēri, kamēr nedienas paiet, piespiesties pie zemes un pārlaist puteņus? Un nezkā, šajā naktī viņš atcerējās, ka Tibulls rakstīja odas Līvijai, un Horātijs draudzīgi ieteica baudas.
„Puiši,” pēkšņi klusumu pāršķēla Velēnas balss, „aizmigt neviens nevaram. Parunās par lietu. Tad nekā nebija ar Zentu. Krievi nu būs kļuvuši gudrāki. Nu jau nedēļa no tā laika, kad parasti veda.”
„Aizveda pa citu ceļu,” kāds īdzīgi nosmējās.
„Bet nevaram tak iet bojā. Ir kādam padoms?”
„Ja tu nezini, tad neprasi!” īdzīgās balss tonis vērtās izsmieklā.
„Pārtika vēl trīs dienām. Un arī tad jātaupa. Varbūt pa to laiku brauc?”
„Ak, tad jau dzirdēs, kad suņi ries!” balss skanēja ļauni.
„Ies uz citu meža malu. Ka pa tukšu, tā pa tukšu!”
„Un tur? Kur tur dzīvos? Kur tur gulēs? Pēdas...”
„Jā, klaiņāt nevaram. Citur nebūs tik mierīgs stūris.”
Apspriede pieklusa. Daži sāka šņākt vienaldzīgu miegu. Tas murdēja kā ūdens un gūlās uz plakstiem. Tie sūrstēja, un aukstums lika manīt. Kāpēc šonakt tik drēgns? Uznācis nepieredzēts sals? Un tomēr Ervīns zināja, ka nesala neko vairāk. Viņš mēģināja būt mierīgs, mēģināja domāt par citu, bet kāds kliedza ausīs: Ja tu nevari, neprasi! Ja tu nevari, neprasi! Miesu kratīja sīki drebuļi.
*
Mežā zina, kas ir vientulība un kas ir šausmas. Kā sudraba gredzens ir sniegs mēnesnīcā un tā varbūt ir labi, atrasties starp staltām, salti vizuļainām eglēm. Taču tas ir ne šīs pasaules mirdzums un ja vēl ir pamatīgs sals, tad jādomā par nāvi, par postu un par mīlestību. Kāpēc par mīlestību? Tādēļ, ka tā ir tāda patikā pusē sasalušās egles - abstrakta vērtība.
Ziedarājs bija šonakt izgājis mežā. Citreiz tas viņu mierināja ar savu nemainīgumu un dimantaini vizošie laukumiņi lika justies kā savā karaļvalstī ar kaŗavadoni Mēnesi. Bet nu, lai arī viņa apaļais karalis atradās debesīs kā arvien, kad bija pilns, karaļvalsts vairs nebija. Drīzāk tās bija nāves dzirkstis, kas zibēja eglēs un zemē, - un Ziedarājs neticēja šajā brīdī Dieva labestībai. Viņš atcerējās, cik viegli pa vizuļainu sniegainu lauku pielīst nepamanītam kādam cilvēkam; ka nakts mirdzā apskurbis cilvēks ir kā mednis nārsta laikā, ko pavasaŗa jutoņa apreibina, lai dotu iespēju to nogalināt. Un cilvēks, kas partizāna dzīvē apreiba, bija šāds mednis.
Viņš negāja tālu; to plosīja nemiers un slepenas bailes.
Kur gan arī lai iet?
Zemnīcā viņš gulēja atkal un smīnēja. Vai drīz būs lielā kaujas stunda, lai atbrīvotu Latviju no viņiem? Čekisti nāks mežā. Ja viņi nāk biezā ķēdē - kur lai slēpjas? Visur nodeva pēdas - briljantainais sniegs naktī iepriecināja un dienā nodeva... kā sieviete? Jā, ko viņš zināja par Zentu? Kāpēc viņa mudināja glābties, nākt ārā? Ja ēdiena citādi nevarēja dabūt, viņi varēja medīt putnus un zaķus... bet tā šķiedās munīcija. Beigās būs jāizklīst. Bet kur viņi ziemā ies, biedrs jau teica. Viņi bija pielīdzināti zvēriem, viņi bija ārpus likuma un tiesas vairāk kā jebkuŗš cits.
*
Velēna norīkoja 4 vīrus mežmalā gar ceļu, pa kuŗu vajadzēja braukt transportam. Tos nomainīja kā kaŗa gados sardzē, visi nevarēja iet un gaidīt. Pārmaiņus dežūrēja dienu un nakti ar nepacietību. Ja transports, tad jāuzņemas cīņa, kamēr pienāk citi. Gan šajās meža cīņās un „uztveršanas akcijās” zaudējumu parasti nebija, bet janvārī krita Riekstiņš un tad abi Bandenieki. Šodien dežūrēs Ziedarājs, bet rītu Galviņš citā meža malā, gaidot Zentu ar ziņu.
Velēna stāvēja savrup un pētīja karti.
„Vai tu gribi bēgt?” Velēna sarāvās, tad atrūca:
„Nekad nevar zināt, kad būs karsti...”
„Tu domā, ka labāk būtu, ja mēs pa vienam aizietu?”
„Uz rietumiem ir Vidzirkstes meži. Bet turpat kilometrs jāskrej pa atklātu lauku. Mēs varētu sadalīt pārtiku; iet arī katrs uz savu pusi, tiklīdz pienāk pārtika...”
Viņš iekāsējās, „Krievi gatavo tīrīšanu, es zinu. Mums jāaiziet pa vienam, jāsapulcējas bagātākos novados.”
„Es tev sacīju, ka Zenta var piekrāpt. Vai viņa ir uzticīga?”
„Es zinu.”
„Ko tu zini? Arī es reiz mīlēju. Es domāju tāpat. Un Marta bija sākusi iet ar Kalnu. Sieviete ir kā māli. Pielej mīlestību un mīci.”
Tā rita saruna. Šautene jau iztīrīta. Tomēr kaklā kaut kas spiedās, kaut kas kņudīja un pašam nemanot roka nervozi ķēra sniegu, vētīja kā smiltis. Velēna mīņājās.
„Nu jā, tava Marta. Bet vai tik droši zini, ka viņa pateica, ka tu klausies ‘Amerikas
Balsi’?”
Velēna spļāva. „Sieviete ir māli, pielej ūdeni tik, un mīci ko gribi.”
„Varbūt. Bet Zenta līdz šim...”
„Solījās atskriet ar slēpēm, ko?”
„Jā. Varbūt atslēpēs mazā māsa.”
„Galu galā - mēs turamies uz tās tavas Zentas. Bet - kaŗš ir vīriešu lieta. Vai nav smieklīgi, ka mums, tēvzemes varoņiem, jābalstās uz tādas sieviešu palīdzības; mūs var izglābt šaudīgas laimes roka, sievietes roka.”
„Tā ir varonīga un izturīga.”
„He...?”
„Es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet ja man nav mīlestības, tad es neesmu nekas.”
„Var sacīt tā. Bet vai tu tici, ka no mums kas sanāks, Ziedarāj? Mēs esam vieni, mēs līžam pa krēslu, mēs ar varu sevi uzturam. Tu saki, ka ārzemes vienaldzīgas. Londonai, Parīzei, Stokholmai viena alga, ko mēs darām.”
„Es tam neticu.”
„Bet ja to tev tieši saka tava Zenta?”
„To viņai stāsta krievi, lai mulsinātu.”
„Es klausos raidījumos, bet neviens nekūda uz kaŗu. Stāsta par miera cerībām un sadzīvošanu. Vai lai mēs cīnāmies pret visu pasauli?”
„Labāk lai nošauj cīņā nekā miegā!”
„Nešaus, noslāpēs.”
Velēna sacīja tad, lēnāk:
„Bet tā ir. Tu varētu noprecēt savu Zentu un iziet no meža. Citā apgabalā, citur. Tagad tu grūd meiteni briesmās par velti, tu spied viņu spiegot un slēpies tai aiz muguras.”
„Ko tu lej, tu tad zini...”
„Vecīt, jāatrisina mūsu lieta tā vai tā. Cik ilgi vēl šitā varēs? Kur palīgi? Mūs spiež tālāk un dziļāk... Ja lieli čekas spēki nāk tagad mežā, - nu, jaunskungs, izjuks šī pastaiga. Mums ir vajadzīgs maskēties un uzsākt atkal dzīvi. Vai arī mēs atbrīvosim Latviju? Tad es labprāt uzņemos visgrūtāko posteni! Bet kur ir citi? Kur? Nodēdējuši, izvārguši spēki klausa manām pavēlēm; es esmu laupītāju virsnieks; es esmu vientuļākais cilvēks visā pasaulē!”
„Amnestija arī ir šaubīga. Tevi pievils. Klau, ja melnais, laid lodi galvā, es tāpat, visi tāpat, tad būs miers!”
„Beidz! Kad krēsla, tad ej nomainīt posteni pie Zentas mājas. Sagaidi viņu, ej iekšā pie viņas, izdabū - brauks vai ne. Ja ne, izklīdīs. Ja gribi šaujies, es mēģināšu ko citu.”
„Kas iespējams?”
„Varbūt iet ārā no mežiem... varbūt, bet... varbūt mēģināt nokļūt vai nu Igaunijā vai kur... dabūt kādu laivu un varbūt pāri uz Somiju vai Zviedriju. Tevi varbūt paņemtu kā kompanjonu, bet zini pats - divus redz labāk kā vienu.”
„Un tu pametīsi cīņas lauku un savu zemi?”
„Man paliek dzīvība; man paliek mērķis - un varbūt viņā pusē būs iespējas? Pasāks tur kaut ko vairāk nekā te.”
„Un ko?”
„Un ko? Ja viņi visi guļ, ies pie Zviedrijas karaļa, kā kādreiz latvieši darījuši.”
„Citi laiki, nav karaļiem vairs tās varas. Te tev ir šautene un patronas, atstāj vienu sev. Ja ko dabūsi kaut kad, tad ar ieročiem.”
„Kaut arī ar ieroci!” Velēna čukstēja. „Bet es iešu pie prezidentiem!” viņš sauca ar niknumu. „Prezidents valda tik kādus gadus. Ja viņš man nedos, gan viņi ievēlēs tādu, kas dos! Kamēr tie ievēlēs tādu, kas dos!”
„Labi. Bēdz. Bēdz!”
„Bet tad, kad mums būs jāizklīst. Tikai tad, kad būs trešā diena, tas ir, ja rīt nebūs ziņu, tad ņemam katrs savu daļu no inventāra un pazūdam!”
*
Nu viņš atkal bija viens, ziemas zilganajā vakarā, iedams mežā, mainīt pie Zentas mājas nolikto posteni. Viņš varbūt aizies arī pie Zentas... Baigas ēnas lodāja ap viņa garu, viņa omai likās bija tā pati zilganā, nodevīgā saltā gaisma, kas mežā, kas ziemas krēslai. Ja viņi izklīdīs, kur dosies viņš? Viņš nepametīs Latviju! Ko cilvēks varēja iesākt mežā viens ziemas laikā? Tupēt būdā, nodzīvot vēl pāris dienas bez cerībām un mīlestības. Mēģināt izlauzties! Vilkt mugurā nošautā čekista asiņaino tērpu. Vai tik viegli bija mainīties? Tad Ervīns saprata, ka šis partizānu dzīves posms viņa gaitās ir jau beidzies. Biedri bija vairs tikai ēnainas figūras drausmas vajadzības vidū. Kas viņus saveda kopā? Netaisnība, ticība brīvībai... bet visciešāk viņus turēja kopā rūgtums pret dzīvi, apziņa, ka atliek cīnīties. Mežs jau tā bija notrulinājis viņu jūtas, ka tie raudzījās pēc medījuma...
Nu viņš bija mežmalā, varēja saredzēt laukus un, drusku iesāņus tajos, Zentas mājiņu. Pamājis ardievas Gorstavānam, Ziedarājs atspieda muguru pret egli, tad, pēkšņā nogurumā, nolaidās zemē. Vai nogurums nelaikā bija nāves zīme, kā taču teica vecs ticējums? Jāuzpurinās, jāceļas - bet viena alga, viņš domāja... Varbūt pa krēslu aiziet uz Zentas mājiņu: redzēt Zentu lokāmies ap pavardu... bet ziņu nebūs, spēle cauri. Un varenā rūgtumā viņā cēlās gandrīz mežonīgas raudas, ka citiem bija tā pati Zenta un viņam nebija, tā ka Ziedarājs bāra sevi, ka ir mīksts. Zentu redzēs pēdējo reizi, kā viņš agrāk nebija to tā izjutis, ka katra reize bija varbūt pēdējā.
Zenta taču bija rotaļa, - viņš teica sev, - iztikas līdzeklis. Zenta izmānīja no krieviem ziņas, viņa bija tā čekista mīļākā. Bet arvien, kad viņš bija tur, viņš sajuta par spīti savām ciniskajām domām, kādu mieru, kādu gaišumu, drošību; likās, ka Zenta varēja viņu pasargāt pret visu, noliecoties pār viņu. Un viņš zināja, ka Zenta bija viņa, tikai viņa; Zenta nemeloja, Zenta bija uzticīga.
Tad nāca apņemšanās: lai biedri izklīst, lai Velēna brauc uz Zviedriju meklēt kaut ko - Ziedarājs paliks šeit, šajos mežos - gan jau Zenta viņu kaut kā uzturēs un pabaros, Zenta viņu neatstās, tad viņam kaut īsu brīdi būs mājas...
Es esmu gļēvulis, es esmu runcis, kas tinas meitenei ap kājām un grib, lai to glauda, labi, es esmu tāds ērtību mīlētājs. Liktenis to gribēja.
Viņš pētīja lēni satumstošo balto lauku. Mājiņa klusa un tukša, Zenta nāks vēlāk? Šai stundā gan viņa bija vienmēr mājās. Jo, lūk, pret gaiši zilajām debesīm stīdza balts iezilgans stabs, tātad mājā vārīja vakariņas, gaidīja viņu? Šis bija īstais brīdis ieiet istabā.
*
Viņš gan pa krēslu bija devies pie Zentas, bet viņa nevarēja uzrādīt nekādas ziņas. Viņš tai pateica, ka viņi izklīdīs, un Zenta, gan dziļi nopūsdamas, teica, ko šī tur varot darīt. Kur viņš došoties?
Un nu, ziņodams to un nobeidzis, Ziedarājs stāvēja Velēnas priekšā.
„Nu tad, puiši,” sacīja Velēna, „nu tad ies.”
Un viņi klusēja. Velēna tad mierīgākā balsī piebilda, ka nevarot zaudēt laiku, drīz būs pusnakts. Mantas bija sadalītas, un vīri stāvēja mēnesnīcā, pamīņājās un līda zemnīcā atpakaļ. Visi redzēja badu un visi zināja, ko tas nozīmē.
Tad Velēna runāja atkal: „Lai iet katrs, kad grib. Nelāgi jau nu ir... bet - ja kāds var dabūt sev iztiku uz vietas, lai tad paliek šai pat vietā. Tu, Ziedarāj? Sekmes ar Zentu. Bet es eju. Līdz rītam varu tad tikt pāri klajumam. Nu-!”
*
Ziedarājs gāja pie Zentas, neteikdams citiem neko. Ja viņš varēs dabūt kādu palīdzību, tad palīdzēs, ja ne - pazudīs no viņu redzes loka. Varbūt varēja būt pirms rīta, kad viņš lēni pieklauvēja stiklam. Atbilde nenāca, un Ziedarājs piedauzīja vēl. Tad arī istabā uzspīdēja uguns un bulta atgrūdās. Pazinusi viņu, Zenta metās ap kaklu.
„Vai die’, un es jau domāju, ka ļauni cilvēki!”
„Tā sakot,” viņš murmināja, „es tagad esmu viens pats.”
Meitene noklausījās, ka viņi šķīrušies; ka biedri vēl esot tur un laikam tur arī palikšot. Daži bija pēkšņi kļuvuši slimi; tik liels brīnums, kas nebija gadījies visu laiku, kad, ja arī viens bija nonācis izmisumā, cits to bija balstījis.
Saprotams, Zenta jau stāvēja un krita par savu Ervīnu, bet viņa nebija nekāda bagātniece, nudien ne. Viņš te varēja ēst un dzīvot, tikai pilsētā lai nerādoties. Gan viņa nopelnīs; vecā māte taču arī vēl ko spēja un māšele arī varēja ko piepelnīt. Bez tam – ja komandants viņai arvien deva, nu jau bagātīgi... spruka vaļā šņuksti, rūgti un ilgi... nu jā - lai viņš nedomājot neko ļaunu!
Ziedarājs tomēr jau aprēķināja, ka tur, kur komandants tuvumā, dzīve visdrošākā, ja tik pats pulkvedis neierauga. Un viņš smējās. Tā arī Zenta viņam ierādīja bēniņus pārgulēšanai - tur vēl gana siena - kaut kā savādāk iekārtosies vēlāk.
Viņš bija noguris, bet nevarēja gulēt. Viņš nejutās ērti. Viņš taču bija kā kāds mājas kaķis, par ko rūpējās visi, pat bērni... Būs jāmēģina dabūt darbs, varbūt neviens viņā nesazīmēs agrāko partizānu... Varbūt? Ar Zentu būs jāmēģina nokļūt citā apgabalā; ja nu reiz bija beigas, tad bija.
Viņš neaizmiga, acīs grauza, vērojot ausmu, kas izplētās kā sabrukums.
1954.
