Diemžēl, dažās rindās vēl jāatgriežas pie Losandželesas dziesmu svētku atskaņām. JG 81. numurā citēju diriģenta L. Bērziņa rindas par Jāņa Kalniņa „Ņubransvikas rapsodijas” svītrošanu no koncerta programmas, jo orķestŗa spējas bijušas visai zemas. Starplaikā redakcija ir saņēmusi ari cita viedokļa materiālus. Tā, piem., DKLB Informācijas Biļetenā (1970. g. novembris, Nr. 11.) pārspiests raksts no Ziemeļkalifornijas Apskata oktobŗa numura, kuŗa autors ir Helmuts Brauķis – 4. Rietumkrasta dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis. Rakstā lasām sekojošas rindas:

Par „Ņubransvikas rapsodiju” neatskaņošanu patiesība ir atkal citāda, un proti – virsdiriģents O. Bištēviņš savā laikā lūdza, lai nosūta viņam uz Arģentīnu notis tai programmas daļai, kuŗu viņš diriģēs. Viņam pieminētā rapsodija ne sevišķi patika, un viņš vēlējās, lai programmā ietilpinām viņam patīkamo J. Mediņa „Āriju”. To izdarījām.

Pēdējā starpbrīdī, kad redzēju, ka kopkoncertu nevarēsim beigt pīkst. 19-os, kas mums radītu lielus sarežģījumus, nogāju pie O. Bištēviņa kunga un teicu, lai neatskaņo 20 minūtes ilgo „Ņubransvikas rapsodiju”. Viņš protestēja un teica, ka abi orķestra gabali ir sagatavoti atskaņošanai. Beidzot manai kategoriskai prasībai viņš negribot piekrita. Tāda ir tā patiesība.

Losandželesas Dziesmu Svētku Ziņu pēcsvētku izdevumā ievietota ari diriģenta Oļģerta Bištēviņa vēstule, kuŗā viņš piebilst: „Ne man bija kāds nervu sabrukums, ne arī toreiz ‘Rapsodija’ tika svītrota no repertuāra.”

Tāpat Ziemeļkalifornijas Apskata oktobŗa numurā Vilis Lapenieks liecina: „Kāpēc šo darbu neatskaņoja koncertā, to nezina ne publika, ne Bērziņa kungs. Viņš tikai iedomājas, ka zina. Par šo jautājumu izsmeļošu paskaidrojumu sniedz rīcības komitejas priekšsēdis Brauķa kungs. Tas ietilpst viņa kompetencēs.”

Tanī pašā izdevumā diriģents L. Bērziņš paliek pie savām iepriekš izteiktām domām.

Es ceru, ka lasītājam tagad ir lielāka skaidrība šinī „Rapsodijas” lietā. Telpu trūkuma dēļ nevarēju visus rakstus pilnā apmērā citēt. Varbūt šis diskusijas varētu nobeigt gaišā mažora trijskanī, proti, nākošie rietumu krasta dziesmu svētki notiks Vankuverā, Britu Kolumbijā, Kanadā 1972. g. no 30. jūnija līdz 4. jūlijam. Kā diriģenti jau minēti Alberts Jērums, Jānis Kalniņš, Arvīds Berķis un Pēteris Galiņš.

Vēlēsim labas sekmes!

 

*

Profesors Tālivaldis Ķeniņš nesen saņēma Kanadas kultūras padomes augstāko, 7000 dol. balvu studiju ceļojumam. Tā, droši vien, ir lielākā atzinība, ko kāds latviešu komponists kādreiz saņēmis. Tanī pašā laikā komponists saņēmis ari Kanadas valsts radiofona (CBC) pasūtinājumu skaņdarbam klavierēm un orķestrim. Šis darbs speciāli paredzēts Arturam Ozoliņam.

Kā redzam – „atnāk ari latviešiem tie laiki!”

 

*

Pēdējā laikā iznākuši ari divi jauni koŗa dziesmu krājumi. Daugavas Vanagu ASV izdevumā parādījies vīru koŗa dziesmu krājums Vīru balsis III, ko sakārtojis Valdemārs Ozoliņš un Voldemārs Aparjods. Krājumā 63 dziesmas, to autori: Ādolfs Ābele, Longīns Apkalns, Viktors Baštiks, Andrejs Jansons, Arnolds Kalnājs, Tālivaldis Ķeniņš, Ernests Maršaus, Jānis Mediņš, Jānis Norvilis, Valdemārs Ozoliņš, Helmers Pavasars, Jēkabs Poruks, Arvīds Purvs, Imants Ramiņš, Bruno Skulte, Imants Sakss, Leonīds Slaucītājs, Eduards Šēnfelds, Eduards Stots, Andris Vītoliņš, Daumants Vītols.

Plašāks ir Daugavas Vanagu un Amerikas latviešu koŗu apvienības kopēji izdotais sieviešu koŗa dziesmu krājums 123 dziesmas sieviešu koŗiem, ko sakārtojis Valentīns Bērzkalns un Arnolds Kalnājs. Tajā pārstāvēti sekojoši autori: Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jēkabs Graubiņš, Emīlis Melngailis, Jānis Zālītis, Jūlijs Rozītis, Ādolfs Ābele, Jēkabs Poruks, Valdemārs Ozoliņš, Jānis Cīrulis, Voldemārs Upenieks, Lūcija Garūta, Leonids Slaucītājs, Helmers Pavasars, Pēteris Barisons, Jānis Norvilis, Jānis Kalnietis, Aleksandrs Okolo-Kulaks, Arnolds Kalnājs, Eduards Šēnfelds, Viktors Baštiks, Alberts Jērums, Longīns Apkalns, Arvīds Purvs, Jānis Kalniņš, Volfgangs Dārziņš, Valentīns Bērzkalns, Tālivaldis Ķeniņš, Andris Vītoliņš, Imants Sakss, Aldonis Kalniņš un Valters Kaminskis.

Abi pēdējie ir Latvijas zemes jaunākās paaudzes komponisti.

Tiktāl viss labi, tikai diemžēl, nav kas šos dziesmu krājumus recenzētu, jo visi recenzenti paši arī autoru sarakstā. Kā būtu, ja tagad atsauktos Latvijas zemes kritiķi, jo minētie krājumi aizsūtīti arī Rīgas bibliotēkām?

 

*

Pagājušā JG numurā lasītāji varēja iepazīties ar Dr. Gundara Pones rakstu „Māksla un polītika”. Redakcija ļoti apsveiktu ari citu mākslas darbinieku domas šajā jautājumā. Saprotams, ja tie spētu izteikties bez uztraukuma, tā sakot – „bez ienaida un bailēm”. Pagaidām nepieskaŗoties raksta saturam, gribu tomēr sevišķi uzteikt autoru par viņa mierīgo, bezkaislīgo un vēso stilu. No tā daudzi varētu mācīties.

Literatūras un Mākslas 1971. g. 1. janvāŗa numurā parādījies Daumanta Reitera raksts par dziesmu svētku simtgadi. Raksta nobeigumā lasām sekojošās rindas:

Simtgades piemiņas atzīmēšana uzliek pienākumu atskatīties arī uz koŗa dziesmas veidošanās un izaugsmes vēsturi. Repertuārā būtu jāiekļauj viss labākais un raksturīgākais, kas pārstāv klasisko mantojumu. Šinī virzienā jau ir domāts: ierosināts 1970./1971. gada sezonā koŗu repertuārā iekļaut gan darbus no padomju koŗa literatūras zelta fonda – J. Ozoliņa „Sveiciens Padomju Latvijai”, V. Kaminska „Himna Dzimtenei” jauktajiem koŗiem, J. Ozoliņa „Partizānu dziesma”, V. Kaminska. „Priedes” vīru koŗiem, O. Grāvīša „Zvejnieku laiva” sieviešu koŗiem, gan pārstāvēt latviešu klasiku. Jauktajiem koŗiem: Jāz. Vītola „Beverīnas dziedonis” un „Rīgā pirku sirmu zirgu”, E. Dārziņa „Mēness starus stīgo”, E. Kažociņa „Kā gulbji...” un tautasdziesmas – „Rīga dimd” (J. Cimzes apd.), „Aiz upītes es uzaugu” (A. Jurjāna apd.), „Lokatiesi, mežu gali” un „Tumša nakte, zaļa zāle” (E. Melngaiļa apd.). Sieviešu koŗiem klasiku pārstāv E. Dārziņa „Nāru dziesma” un E. Melngaiļa dziesmas „Beidzamās rozes” un „Meitas gula ābolā”. Vīru koŗu repertuārā savukārt no klasikas ieteiktas tautasdziesmas „Strauja upe” (E. Vīgnera apd.), A. Jurjāna „Lūk, roze zied”, Jāz. Vītola „Mežezers”.

Neapšaubāmi, ka Dziesmu svētku repertuāra neatņemama sastāvdaļa ir arī E. Dārziņa „Lauztās priedes”, P. Barisona „Dziesmai šodien liela diena” un vairākas citas, kuŗas neiztrūkstoši skanējušas visos Dziesmu svētkos padomju varas gados un ierindojamas goda vietā arī jubilejas svētku programmā.

Klasiskais mantojums jāapgūst savlaicīgi, jo nevaram aizmirst, ka jubilejas Dziesmu svētkos visredzamākajā vietā būs arī jaunais repertuārs, ko mūsu skaņraži radīs speciāli šim notikumam.

Ja nu šis J. Ozoliņa, V. Kaminska un O. Grāvīša slavas dziesmas ir apzīmētas par „zelta fondu”, tad laiks atteikties no „zelta standarta” vispār un pāriet uz t.s. sidraba fondu resp. tautasdziesmām. Raksta sākumā minēti koŗu diriģentu semināri, par ko derētu padomāt ari trimdas dziesmu svētku rīkotājām organizācijām.

 

*

50 gadu jubileju šī gada sākumā atzīmēja Latvijas Valsts universitātes koris „Juventus”. Skaidrības labad jāpiezīmē, ka šis ir tas pats vecais Latvijas universitātes koris, kuŗu dibināja Arturs Bobkovics. Savā laikā Bobkovics bija Emīla Dārziņa mūzikas atbalstītājs un viņa takts zizlim piederēja nelaimīgās „Vientuļās priedes” pirmatskaņojums. Arturs Bubkovics varēja sevi saukt par vienīgo akadēmiski izglītoto latviešu kapelmeistaru savas pilnīgi vāciskās muzikālās izglītības dēļ. Šinī sakarībā bija kuriozumi, piemēram, kapelmeistars kādreiz mīlēja diriģēt, kreisās rokas īkšķi turēdams vestes apakšējā kabatā.

Pēc Bobkovica „Juventus” kori vēl ir vadījis Haralds Mednis, bet kopš 1957. g. Daumants Gailis. Koŗa jubilejas koncertu recenzējis Arvīds Bomiks Literatūras un Mākslas 1971. g. 6. februāŗa numurā.

Citēju kādu izvilkumu:

Jāna Ivanova vokalīze „Gubu mākoņi” turpina klausītājiem jau pazīstamo komponista daiļrades virzienu koŗa mūzikas žanrā. Arī šoreiz vokalīzē iemirdzējās liela harmoniju krāsu bagātība, spilgta tēlainība. Iespējams, ka laika gaitā komponists izveidos vokalīžu ciklu, par ko kuplā koŗa mūzikas cienītāju saime būs loti pateicīga. Jaunu dziesmu „Pilsēta pie jūras” (S. Kaldupes vārdi) korim veltījis Aldonis Kalniņš. Jūtams, ka komponista visumā romantiskajā mūzikas valodā ievijas pa skarbākai niansei. Patīkamu iespaidu radīja Jāzepa Lipšāna veltījuma – dejiskās dziesmas „Precēj’ mani precinieki” (latviešu tautasdziesmas vārdi) pirmatskaņojums. Liekas, šī, tāpat kā Paula Dambja klausītājiem jau pazīstamā „Dziedāt gribu” (latviešu tautasdziesmas vārdi), gūs koristu ievērību tieši ar savu tautisko kolorītu. Noskaņā saistoši veidota Ģederta Ramana dziesma ar Jāņa Pētera vārdiem „Kas to Rīgu dibinājis”, ko „Juventus” pirmatskaņoja 1969. gada Tautas koŗu dekādes koncertos. Aktīvā ritmika, spraigās darba dunas tēlojuma pievilcīgie melodijas un harmonijas vijumi – tātad dziesmas veidojums liecina, ka komponista izteiksmes līdzekļu palete ir bagāta, tādēļ aicinājums vēl aktīvāk pievērsties koŗa dziesmas žanram. Pirmatskaņojumu piedzīvoja arī jaunā komponista Jāņa Rijnieka veltījums Četri dziedājumi jauktajam korim „Šūpoles” (L. Līvenas vārdi). Kaut gan atsevišķas skaņdarba vietas saistīja uzmanību, tomēr radās samākslotības, nenobeigtības iespaids.

Daudzpusīga bija koncerta otrā dala – dzirdējām gan kamerkoŗa, gan vīru un sieviešu koŗa, gan jauktā koŗa sniegumu. Jubilejas koncertā klausījāmies skaitliski lielu kolektīvu, liekas, kuplāko „Juventus” pēdējo gadu modeli. Tomēr ne jau skaitliskais sastāvs ļāva diriģentiem nodot klausītājiem vērtēšanai tik daudzveidīgu koŗa sastāvu sniegumu. Tā bija kolektīva visu balsu grupu izcilā meistarība...

Koncerta trešajā daļā M. Līdiga, J. Naujāļa, S. Rahmaņinova un latviešu klasiķu E. Dārziņa, J. Vītola, Alfr. Kalniņa, K. Kažociņa darbi korim tika dziedāti kopā ar koŗa vecbiedru grupu. Ja ne gluži visi darbi izskanēja ar īsti augstvērtīgu vokālo spožumu, intonatīvo tīrību, par to korim nebūt nevajadzētu īpaši uztraukties. Tas ir likumsakarīgi. Pats svarīgākais šajā gadījumā taču ir šī paaudžu tikšanās, kopēja muzicēšana, kas kveldē sirdi gan pašiem dziedātājiem, gan klausītājiem. Un tas ir pats nozīmīgākais.

Daumanta Gaiļa vārds mums visiem sen jau pazīstams. Varam priecāties, ka koris ar vislielāko uzmanību atsaucas uz katru šī gudrā, lietišķā un mākslinieciski spilgtā diriģenta žesta vissīkāko niansi. Ausma Morica tāpat jau klausītājiem zināma diriģente. Liekas, viņas emocionālajai personībai tuvāki liriski romantiski mūzikas tēli. Iepriecināja temperamentīgais, impulsīvais jaunais diriģents Juris Kļaviņš – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas aspirants, kuŗam smalki izstrādāts skaidrs, niansēm bagāts žests. Šķiet, veidojas respektējams diriģents. Kā muzikālu un iejūtīgu koncertmeistari sevi apliecināja Ilze Matule.

Dažas rindas varētu kommentēt. Tātad, tāpat kā pie mums, –ja– „nāk no sirds un iet pie sirds” – tad viss kārtībā resp. „likumsakarīgi”. Un ja intonācija netīra, nav ko uztraukties.

 

Imants Sakss